Dolce vita rustica

Labāk dzīvot dziļā provincē

Josifs Brodskis

Par lauku dzīvi vienmēr esmu zinājis maz. Savus 60 un vēl drusciņ gadus esmu nodzīvojis pilsētās – Sverdlovskā, Jaltā, Maskavā, Saratovā (kazarmās), Telavivā. Lauku dzīvi aprakstošo zināšanu korpuss man aprobežojās ar novērojumiem, kurus biju izdarījis piecu gadu vecumā, vienu vasaras mēnesi pavadīdams savas aukles, babas Aņas, dzimtajā ciemā Čeļabinskas apgabala malienā, un jau pieaugušā stāvoklī notikušajos retajos braucienos pie draugiem uz Abramcevu.

Uzturēšanās babas Aņas ciemā mani, puisēnu no inteliģentas ģimenes, pārsteidza ar vairākām lietām, kas nebija savietojamas ar manu dzīves pieredzi, toties likās pilnīgi dabiskas tajā sadzīves kontekstā, kurā biju nokļuvis. Biju ārkārtīgi izbrīnīts, ka babas Aņas mazdēli – tie tur auga skaitā pieci vai seši gabali aptuveni manā vecumā –, izrāvuši dārzā burkānu, to nevis mazgāja, bet noslaucīja ar dadža lapu un ēda nost. Turpat dārzā viņi, kad radās tāda vajadzība, nokārtoja lielās vajadzības un apslaucījās jau atkal ar dadža lapu; es jau nu biju pieradis to darīt civilizēti, savrupi, tualetē, izmantojot īpaši sagrieztu avīzi. Taču šeit tualete bija klasiska būdiņa virs atejbedres, kur vircā locījās tārpi – arī tas bija interesanti. Tajā pašā reizē uzzināju, ka kartupeļus var cept tāpat ugunskurā bez nekādas pannas un pēc tam ēst nemazgātām rokām un tā ir ļoti garšīgi.

Savukārt no braucieniem uz Abramcevu pie draugiem man nav palikušas nekādas sakarīgas atmiņas, nesakarīgas vien, jo brauciens piepilsētas vilcienā ilga stundu piecdesmit, dzert mēs sākām jau tamburā un to pašu turpinājām darīt visu ciemošanos, kas galvenokārt izpaudās kā sēdēšana pie galda. Šāds lauku dzīves traktējums man patika, taču, kā jau teicu, atmiņā nav iespiedies neviens konkrēts notikums, kas būtu atgadījies šajā retajā un īslaicīgajā saskarē ar lauku idilli, ja nu vienīgi bezgalīgs mēģinājums melnā naktī nezin kāpēc apiet apkārt kaut kādai upei, kuru biju noturējis par ezeru, un miglains govs tēls – šī govs nez kāpēc, ragus izslējusi, sparīgi skrēja gar dīķmalu man pakaļ.

Šī nelielā faktu un to interpretāciju vācelīte tad arī bija visas manas zināšanas par lauku dzīvi brīdī, kad mūs ar sievu apsēda ideja uzcelt māju laukos. Nu, ja nu vienīgi vēl Saša Zorins man piektajā klasē bija pastāstījis, ka, nolaidušies uz Mēness, amerikāņi atklāja, ka tur jau ir piekakāts un turpat mētājas izlietoti laikraksta Сельская жизнь (1965. gada aprīļa numura) fragmenti. (Zorina tētis strādāja kara komisariātā par majoru.)

Celt māju laukos ierosināja mana sieva Gaļa. “Ģeniāli!” es saucu. “Tu, es un Ruso! Un Henrijs Toro!” Tolaik mēs piekto gadu dzīvojām Izraēlā īrētos dzīvokļos un nākotne nevēstīja šajā liktenī pārmaiņas: mēs strādājām veikalos, saņēmām minimālo un materiāli nodrošināt savas krasi iezīmējušās eskeipisma alkas nekādi nebijām spējīgi.¹ Izraēla, protams, ir paradīze, bet dārga. Uzcelt māju mēs ar mūsu naudu varējām tikai Krievijā un paši. Un mēs atgriezāmies Krievijā. Ak, cik ļoti nelaikā, notikumu komentēja kāds mans paziņa.

Zemes gabalu atradām jau novembrī, Volodinas ciemā netālu no Aleksandrovas, opričņinā. Mums tagad viss ir Volodina, šai sakarā pajokoja cits mans paziņa. Lai līdz mūsu zemei nokļūtu, no Aleksandrovas bija jāizbrauc austrumu pusē – tas ir pie kapiem, pretī vēl ir uzņēmums Rituāls. Kapakmeņi, pieminekļi, zārki, aksesuāri, pēc kādiem 600 metriem, pie kapiem, jānogriežas pa labi uz Bāku, jānobrauc pieci kilometri un jau pie kapiem pēdējo reizi jānogriežas pa kreisi uz Samarinu. Zemes gabals bija ciema malā, 5000 kvadrātmetru, vienā pusē blakus bija mežs, otrā – strauts. Robežu ar kaimiņiem nebija. Tuvākā neapdzīvotā māja kādu 70 metru attālumā. Zemes gabalā skumīgi šūpojās sakaltušas nezāles neliela cilvēka augumā. Dibenplānā šķobījās pirms gadiem 20 pamesta būda. Aiz tās drūmas kā radinieki bērēs rindojās 20 metrus augstas egles. Kadra stūrī saule caur miglu ar pūlēm dāvāja savu siltumu cilvēkiem. Kļuva arvien aukstāks. Un bija pilnīgs klusums. Īsi sakot, viss, kas vajadzīgs nogurušiem cilvēkiem pēc sešdesmit. Būs te tāds mūsējais frontīrītis, bļetj, es nodomāju.

Mājas mēs līdz šim nebijām cēluši. Tādēļ ziemu un pavasari pētījām jautājumu, meklējot atbildi, kā ātri un lēti uzcelt karkasa māju divatā ar savām vecajām rokām. Skatījāmies filmas ar Lariju Honu galv. lomā, Gaļina izstrādāja projektu, mēs skrupulozi skaitījām dēļus un naglas. Mūsu dzīvē stabili ienāca visādā ziņā lietderīgi termini: režģogs, pasētas, latojums, malu izolācijas lente, septiķis, 6 cm starpgrīda, click tehnoloģija un nulles vads. Plāns bija tāds: pirmajā gadā mēs uzceļam nelielu māju, lai būtu kur dzīvot, kad celsim lielo māju, kuru uzreiz silt ajos mēnešos uzcelt nekādi nevarējām paspēt, toties mazu māju gan varējām. Lielisks plāns.

Tādā veidā sagatavojušies, 18. jūnijā, precīzi 207 gadus pēc kaujas pie Vaterlo, tajā pašā stundā, kad Reja korpuss devās triecienuzbrukumā Ugumonas pilij, mēs mundri izkāpām zemes gabalā ar telti, darbarīkiem, stutmalku, mantību, iedzīvi, grabažām, proviantu, aizsarglīdzekļiem, medikamentiem un tamlīdzīgu īpašumu. Zemes gabalā mūs neviens negaidīja. Tur ritēja sava dzīve, visnotaļ kā laukos: mums apkārt nemitīgi kaut kas rāpoja, lēca, lēkāja, lidoja, dūca, sīca, tarkšķēja, svilpoja un čīgāja.² Visa šī galēji kustīgā maucība pilnīgi bez ceremonijām pārkāpa mūsu privāto telpu, koda, kutināja, nolaidās, rāpoja bez noteikta mērķa pa mūsu rumpi un ekstremitātēm, līda mutē, degunā, acīs, ausīs un visos pārējos orgānos, kas mūs saistīja ar šo nežēlīgo un vētraino realitāti.³ Daba ar mums cīnījās, pati to nemaz nemanīdama: tā tikai mierīgi un mehāniski iekļāva mūs savā kontekstā. Pietika vienalga ko nolikt zemē, lai uz šī vienalga kā uzreiz uzlīstu kaut kāda lidojoša vai lēkājoša draņķība un sēdētu tur, it nemaz nebaidoties, nekaunīgi apropriējot mūsu rocību. Pietika nolikt solu, un jau pēc dažām stundām zem tā sēdekļa bija uzradies zirnekļa tīkls.

Mēs apziedāmies un appūtāmies ar visu, kas mums bija, ieslēdzām visas dzīvo dabu atbaidošās ierīces un tajā laikā, kad grāfs Aksbridžs raidīja uzbrukumā Laesentai trīs smago dragūnu brigādes, jau bijām uzcēluši telti. Brīdī, kad sākās slavenais Neja kavalēristu uzbrukums Velingtona centram, mēs jau būvējām paviljoniņu dušai un biotualetei. Šīs ieceres pabeigšana mums sakrita ar Blīhera pirmo prūšu parādīšanos pie Parīzes meža, Napoleona gvardes pašaizliedzīgā uzbrukuma laikā mēs pēdējiem spēkiem kārām bunduliņu roku mazgāšanai, bet, kad Velingtons jau bija pamājis ar roku, mudinot karaspēku doties vispārējā uzbrukumā, mēs, nomocījušies cīņā ar dabu, dāsni dzērām vīnu un šņabi, nez kāpēc cerēdami uz to labāko. Tā arī neuzzinājām, kurš šoreiz uzvarēja.

Nākamajā dienā mums urba ūdeni. Jums te ūdenim vajadzētu parādīties pie kādiem 30 metriem, teica brigadieris. Pie 30 metriem ūdens nebija. Pie 40 arī ne. Pie 50 bija galīga Sahāra. No urbuma nāca laukā tikai melni, ķepīgi, baigumā mūsu dzīvei līdzīgi māli. Lija. Dubļos noķēpājušies urbēji ar gariem urbjiem atgādināja velnus. Ūdens parādījās tikai pie 66 metriem un spēcīgi oda pēc sēra. Jūs līdz ellei esat aizurbušies, vai, es jautāju. Urbēji noslēpumaini smaidīja. Aiznākamajā dienā mēs jau spraudām pamatus. Iedzinām pirmo mietiņu – īsi sakot, gāja vaļā uz pilnu klapi.

Ko tad būtībā nozīmē uzcelt māju? Tas nozīmē paņemt dēļus un plāksnes, tos pareizi sazāģēt un noteiktā veidā sanaglot kopā. Kad bijām sazāģējuši, sanaglojuši un uzslējuši mūsu pirmo sienu, gluži kā filmā ar Lariju Honu, mēs bijām uz pakaļas: izrādās, to patiešām var izdarīt.

Kā izrādījās, arī visu pārējo var izdarīt. Iemācījāmies diezgan braši rīkoties ar fleksi, ripzāģi un ķēdes zāģi, trimeri un elektrisko skrūvgriezi, kaut pirms tam tādus pat rokās nebijām turējuši. Strādājām smagi. Pēc darba dienas gulējām teltī un koncentrētu skatienu lūkojāmies augšup kā mūmijas piramīdā. Taču jūlija beigās mūsu mājai jau bija pārliecinoša ēna. Augustā tajā varēja glābties no lietus. Septembrī jau sākās salnas – tā kļuva silta. Un oktobra sākumā mēs sākām tajā dzīvot un strādāt, nemitīgi staipīdami personīgās lietas un būvmateriālus no kakta uz kaktu atkarībā no tā, ko prasīja ražošanas nepieciešamība.

Tagad ir februāra vidus. Vakar mēs pievienojām tualetes podu pie stāvvada – lauku dzīvē svarīgs notikums. Ja viss ies labi un sniegs no jumta neuzgāzīsies uz galvas, tad pēc kādām trim dienām būs gatava duša. Vēl viens svarīgs notikums. Pēdējoreiz mazgājies esmu augusta beigās. Atliks izdarīt tīros sīkumus, tādus kā iekšdurvis. Un vasarā mēs pēc plāna celsim lielo māju, ar krāsni un darbnīcu – man vēl nekad nav bijis darbnīcas. Un jau pēc tam ķersimies pie remonta.

Reizi mēnesī no Maskavas ar mašīnu ciemos ierodas Daša – manas sievas meita. Tad mēs braucam uz Aleksandrovu un tur pērkam pārtiku un dzeramo. Vairāk cilvēki mūs būtībā neredz. Kad vakaros ar cigareti sēžu uz terases, ko mēs pa paradumam saucam par balkonu, redzu tikai mežu un strautu. Ar to viss beidzas. Pārējā pasaule no šejienes ir tikpat tālu kā zvaigzne Betelgeize, kas it kā spīd tepat kaut kur netālu, virs eglēm. Ai, dirsā viņu, to pasauli, es domāju. Izstādes tāpat vairs netaisīšu – un ko tad vēl tur var darīt, tajā pasaulē –, nespēju es tās taisīt, roka neceļas, kad kaut kas tāds darās. Man arī tāpat ir kauns, ka visādi iekārtoju savu dzīvi, ka man ir plāni, kad milzīgam daudzumam cilvēku dzīvē iestājies pilnīgs pizģecs. Tā ka netaisīšu vis. Par lielu mākslinieku šā vai tā neesmu kļuvis, un laikm. māksla bez manis bez grūtībām iztiks. Dzīvošu te divatā ar mīļoto cilvēku, ravēšu dārzu, audzēšu kāpostus, dzīšu kandžu, sēņošu un mālēšu bildes personīgai lietošanai. Kļūšu par rāmu konceptuālistu pāķinieku. Un šajā lauku dzīvē beidzot gūšu priekšpēdējo mieru. Esmu noguris.

Sēžu uz terases un pīpēju. Nakts, klusums. Mūsu zemes gabalu klāj gandrīz metru bieza sniega kārta. Vitāli svarīgajos virzienos iemīti celiņi, kas tagad atgādina ierakumus. Sniegs guļ ļoti pārliecinoši un pamatīgi, un es neesmu īsti pārliecināts, ka pavasarī tas izkusīs. Ja, protams, pavasaris būs. Ak Kungs, bet kas būs ar mums? Kas ar mums visiem būs?

Dažreiz es mūsu zemes gabalā kaucu. Apkārtnes suņi atsaucas.