Dienasgrāmatas drumslas

Ežēna Jonesko 80. gadu pieraksti nav parasta dienasgrāmata: tie ir sapņu pārstāsti, viedokļi, atmiņas, pārdomas par morāli, piezīmes par literatūru. Te stāstīts nevis par to, kas ik dienas notiek, bet drīzāk par to, kas ik dienas nenotiek.

Ne tik sen teātrī rādīja, kā ebreji samaitā civilizāciju ar savām musinošajām, demoralizējošajām idejām, naudu utt., bija paredzēts, ka skatītājs identificēsies ar nacista, ebreju slepkavas, tēlu. Toreiz iestāties pret nacistiem nebija ļauts, bet tagad tas ir viegli, neviens neiebilst, tas ir atļauts un atbalstāms; kad es tagad teātrī redzu, kā nacisti iznīcināja bērnus, sievietes, vecus ebrejus, es esmu pret, es vēlos sodīt, es esmu ebrejs. (Mums nerāda, kā alžīrieši izdur acis franču bērniem, tas nav pieņemts; mums teātrī nerāda, kā ķīnieši slepkavo tibetiešus, tas arī nav pieņemts.)

Vēl viens, ne tik šausmīgs piemērs: kad mums rāda vīru tirānu, mēs identificējamies ar viņa sievu, turpretī, ja mums parāda sievas trūkumus, mēs identificējamies ar vīru.

Ikvienam objektīvam, saprātīgam, reālistiskam autoram ir kāds ļaundaris, kurš jāsoda, un labs darbs, kas jāatalgo. Tāpēc visi reālistiskie un godkārīgie darbi ir tikai melodrāmas.

Bet, jā, ja es nerunāju par kādu ļauno vācu, japāņu, krievu, franču vai amerikāņu karavīru, nelietīgo buržuju, kriminālo aģitatoru, pretīgo militāristu, nodevēju un dezertieri u.tml., ja es atkailinu cilvēku, novelku šķiras, rases, stāvokļa un cita veida necilvēcību; ja es runāju par to, kas attiecas uz mani personīgi, – par savām bailēm, kaislībām, šaubām, dzīvesprieku; vai ja dodu vaļu nevaldāmai fantāzijai, iztēles veidojumiem, es vairs nevienu neatbalstu, es vairs neesmu par kādu vai pret kādu, es vairs neesmu tikai es, es esmu visi citi, jo arī viņi ir cilvēki, es vairs neesmu ne ļaundaris, ne labdaris, neesmu buržujs, vairs nepiederu ne pie vienas sabiedrības šķiras, rases, tās vai citas armijas, nē, – esmu cilvēks, kurš atbrīvojies no piesliešanās, no nošķiršanās, cilvēciskuma atņemšanas, no atsvešināšanās, ko rada izvēle vai nostāšanās kāda pusē, un es vairs neienīstu citus. Tā ir dziļa identificēšanās, un šādā veidā to var sasniegt.

Žils Verns bija pēdējais gaišredzīgais rakstnieks. Tas, ko viņš iztēlojās, kļuvis reāls…

Divas iespējas. Iztēloties, jo iztēloties nozīmē paredzēt. Tas, ko iztēlojamies, ir īsts, iztēlotais īstenojas. Zinātniskās fantastikas literatūra kļūst vai jau ir kļuvusi par realitāti. Otra iespēja: uzskatīt reālo par pārreālo, uztvert to nevis kā kaut ko sirreālu, bet kā neparastu, brīnumainu, nereālu. Nereālā reālums, reālā nereālums.

Esmu dzimis diezgan sen.

Tas vienlaikus ir gan ļoti sen, gan ļoti nesen. Tā arī neesmu sapratis, kas ar mani ir atgadījies. Man palicis ļoti maz laika, lai saprastu to, ko vēl neesmu sapratis, un nedomāju, ka tas man izdosies. Man pat nav izdevies pieņemt, ka esmu, ka ir kaut kas tāds kā es. Es neredzu neko vairāk par šīm būtnēm un lietām, kas ir ap mani un kas šķiet kaut kas mīklains vai tuvu tam. Es netieku galā – vai gandrīz netieku – ne ar būtnēm, ne lietām, jo netieku galā arī pats ar sevi. Prieki, ko meklēju, lai aizpildītu dzīvi, tukšumu, nostalģiju, – prieki reizēm palīdzēja, lai gan ļoti nedaudz, piesegt eksistenciālās skumjas. Kādreiz tie mani izklaidēja, bet nu vairs to nespēj.

Sāpes, bēdas, neveiksmes man vienmēr ir likušās īstākas par panākumiem un prieku. Vienmēr esmu centies dzīvot, taču esmu paslīdējis dzīvei garām. Domāju, ka tā jūtas vairākums cilvēku. Man nav izdevies sevi aizmirst. Lai aizmirstos, ir jāaizmirst ne tikai paša nāve, bet arī tas, ka mirs paši tuvākie un ka pasaulei pienāks gals. Doma par galu mani moka, pa īstam laimīgs esmu bijis vienīgi piedzēries. Ak vai, alkohols neļauj īsti labi atcerēties, un no eiforijas brīžiem man palikušas vienīgi miglainas atmiņas. Dzīve ir nelaime. Un tomēr es dodu priekšroku dzīvei, nevis nāvei, esamībai, nevis neesamībai, jo neesmu pārliecināts, ka būšu, kad vairs neeksistēšu. Eksistence ir vienīgais veids, kā būt, un es turos pie eksistences, jo – ak vai – nespēju iztēloties veidu, kā es varētu būt vēl citādi.

Esmu ierobežots un atsvešināts, un citi ir ierobežoti un atsvešināti. Darbošanās, revolūcija, literatūra ļauj uz mirkli aizmirst par šo svešumu, tomēr īsti nepalīdz. Tas viss beidzas ar pamošanos, ar vēl skaidrāku apziņu, bet tas nozīmē – ar vēl lielāku izmisumu. Es rūgti smejos, kad redzu šo pašpārliecinātību, kas nesaprot, ka viss beidzas. Mani pārņem milzīgs nogurums. Visticamāk, psihiska rakstura, kam šķietami nav iemesla, bet es zinu, kas to izraisa: pārliecība (vai kaut kas tāds), ka viss ir velti.

Es sarakstīju veselu teātri, veselu literatūru, lai parādītu to, ko visi zina jau tāpat, un lai apliecinātu pašam sev to, ko vienmēr esmu zinājis, – to, ka Visums ir neparedzams, to, ka sadzīve ir banāla un to spēj satricināt tikai šausmas, utt. Gribu teikt, ka pieaugu, būdams vēl ļoti mazs. Bet ne visās jomās.

Kādēļ gan es tā noņēmos, ja tas, ko rakstīju, cenzdamies saprast sevi un realitāti, ne par matu man nepalīdzēja kaut ko izzināt, apgaismoties vai gūt mieru? Zelta laikmets – tas ir laiks, kad tu nezini, ka mirsi. Pēc tam bērnība beidzas. Septiņu gadu vecumā. Domāju, ka vairums cilvēku aizmirst to, ko sapratuši, atrod cita veida bērnību, kas var ieilgt – dažiem uz visu dzīvi, dažiem uz īsu brīdi. Tā gan nav īsta bērnība, tā ir aizmiršanās. Vēlmes un uztraukumi mums neļauj uzzināt, kas notiek patiesībā.

Es tā arī nekad neesmu aizmirsies, neesmu atgriezies bērnībā. Bez bērnības un aizmiršanās – tikai Dieva žēlastība spēj samierināt mani ar to, ka esmu, sniegt piepildījumu, debesis sirdī un uz zemes. Bērnības uztraukumi liek to aizmirst, žēlastību. Nekāda cita stāvokļa arī nav. Kā gan var dzīvot bez žēlastības? Bet dzīvo taču.

Es dalos ar šo atzīšanos, jo zinu, ka tā man nepieder un tā ir visiem uz lūpām, gatava izteikšanai, bet literāts ir cilvēks, kurš skaļi pasaka to, par ko citi klusē vai runā čukstus. Tomēr, pat ja es iztēlotos, ka mana atzīšanās nav vispārēja, bet skar tikai mani, es vienalga to izteiktu, cerot uz palīdzību vai mierinājumu. Šīs cerības man nav, šīs cerības mums nav, mūs moka vienas un tās pašas sāpes. Tad kāpēc? Kam tas varētu noderēt?

Tāpēc, ka, par spīti visam, mēs nevaram neapzināties, mēs nevaram arvien skaudrāk neapzināties realitāti, dzīves nelaimīgumu, faktu, ka cilvēka stāvoklis ir nepieņemams, – no šīs nederīgās apzināšanās nav iespējams izvairīties, tās izpausme arī ir literatūra.

Man var pajautāt: kas ir dzīve? Man tā nenozīmē laiku vai aizplūstošo eksistenci, kas mums slīd caur pirkstiem, izgaist kā spoks, līdzko vēlamies to notvert. Man dzīve nozīmē klātbūtni, klātesamību, pilnību. Es tik ļoti skrēju pēc dzīves, ka to pazaudēju.

Laiks – viss paiet, aizslīd. Bet līdz 15 gadiem 15 minūšu pārtraukums šķita vesela mūžība. Kā sasniegt absolūto patiesību? Tas ir sapnis sapnī; es zinu, ka sapņoju, bet, kādu sapni redzēju sapnī, es nezinu.

Būtībā teātris nav mans īstais aicinājums. Es būtu varējis izdarīt daudz ko citu, būtu daudz ko sasniedzis, ja pēdējos 15 gadus vai pat daudz ilgāk mani nebūtu nomācis nogurums, neaptverams, milzīgs nogurums. Nogurums, kas neļāva man strādāt, bet neļāva arī atpūsties, priecāties par dzīvi, būt apmierinātam, nomierināties, vairāk pievērsties citiem, tā es būtu gribējis, bet kļuvu pats sevī cietumnieks, tas ir, cietumnieks savā nogurumā, šajā smagumā, šajā nastā, kas ir sevis paša nasta. Kā pievērsties citiem, ja ir pārņēmis paša “es”? Neviens no kādiem 30 vai 40 ārstiem, pie kuriem es vērsos, nespēja dziedēt šo bezgalīgo gurdumu, jo, visticamāk, neviens no viņiem nespēja atrast šī ļaunuma avotu, tā dziļāko cēloni. Es aizvien labāk apzinos šī noguruma cēloni – tās ir šaubas, tas ir mūžīgais jautājums “priekš kam?”, kas man vienmēr tirda prātu, es nespēju no tā izvairīties. Ja jautājums “priekš kam?” nebūtu iesakņojies manā dvēselē, nebūtu tur izaudzis, nebūtu visu nomācis, es būtu bijis citāds. Šī nezāle uzsūca ūdeni, kas bija domāts labajiem augiem, tā neļāva tiem uzziedēt, tā uzplauka to vietā.

Galīgs Visums nav iedomājams un nav aptverams. Bezgalīgs Visums nav iedomājams un nav aptverams. Bez šaubām, Visums nav ne galīgs, ne bezgalīgs, galīgums un bezgalīgums ir tikai veids, kā par to domā cilvēks, taču neiedomājama un neaptverama ir arī pati doma, ka galīgums un bezgalīgums ir tikai veids, kā to uztvert. Nav iespējams spert soli ārpus savas nevarības, šīs sienas priekšā man kļūst slikti. Ja tā nav siena, tad tas ir bezdibenis, kas atveras man zem kājām, un man griežas galva.

Es sev jautāju, kā gan es varētu vēl ar kaut ko aizrauties vai vismaz pievērsties kādām ekonomiskām, sociālām un politiskām problēmām, ja es zinu, ka 1) mēs nomirsim, 2) revolūcija neglābs ne no dzīves, ne no nāves, 3) es nespēju iztēloties galīgu Visumu, bezgalīgu Visumu, ne galīgu, ne bezgalīgu Visumu.

Mēs dzīvojam, lai mirtu. Nāve ir eksistences mērķis, tā ir banāla patiesība. Taču reizēm banalitāte izzūd un aiz nodeldētajiem vārdiem atklājas jauna patiesība. Šis ir viens no tiem mirkļiem, kad man šķiet, ka saku to sev pirmoreiz. Ka esmu nupat atklājis: eksistences mērķis ir tikai nāve. Tur nevar neko darīt. Nevar neko darīt. Nevar neko darīt. Nevar neko darīt. Bet kas tas par stāvokli – kā diegos iekārtai marionetei? Ar kādām tiesībām par mani ņirgājas?

[Tā viņš domāja naktī, kad viņu bija pārņēmušas bailes no nāves. Kad viņu bija ietinusi Nekā tumsa.] Tur neko nav iespējams saprast. Visi, kuri iedomājas, ka kaut ko no tā saprot, ir aprobežoti. Sakot, ka viss ir nesaprotams, es visvairāk tuvojos vienīgajai atziņai, kas jāsaprot. Nonākot no “kāpēc”, kas slēpjas iekš “kāpēc”, līdz jautājumam “kāpēc” bez atbildes, cilvēks nokļūst radošajā sākotnē, bezgalības priekšā, iespējams, pats tuvodamies bezgalīgajam. Kamēr spējam atbildēt uz “kāpēc”, mēs maldāmies lietās. Kāpēc? Es atbildu “tāpēc”, un es eju no viena skaidrojuma pie cita, līdz nonāku punktā, kur jau vairs nav iespējams dot nekādu sagremojamu izskaidrojumu; no skaidrojuma par skaidrojumu es nonāku pie nulles jeb absolūtā punkta, tur, kur patiesība un meli ir viens un tas pats, kur absolūtās neesamības priekšā vairs nav svarīgi, kur ir patiesība un kur – meli. Tādējādi var saprast, ka jebkuru rīcību, jebkuru izvēli, jebkuru notikumu galu galā attaisno to galīga atcelšana. “Kāpēc” ir augstāks par visu. Nekas nav augstāks par “kāpēc”, pat ne nekas, jo nekas nav paskaidrojums klusuma priekšā, klusumā uzplaiksnī jautājums bez atbildes. Šis augstākais “kāpēc”, lielais “kāpēc”, ir kā gaisma, kas visu izdzēš, žilbinoša gaisma, kurā neko vairs nevar izšķirt, kurā vairs nav nekā, ko izšķirt.

Tomēr man šķiet, ka šis “kāpēc” bez atbildes ļauj man nonākt pie visa, pat pie Viena jeb Dievības, jo tas (vai tā) nevar izbēgt no jautāšanas; tā ir tāda kā priekšrocība, varbūt pat pārākums, kad patiesība (pluss) un meli (mīnuss) viens otru izslēdz. Tos atceļ tieši šis “kāpēc?”. Nekas no tā, kas jau noticis, vai no tā, kas vēl notiks (zinātne, progress, evolūcija, revolūcija, vēsture), mani vairs nespēj pārsteigt. It kā man priekšā vairs nekā nebūtu, viss ir aiz muguras. Man priekšā vairs nav nekā, pat ne tukšuma, viss ir prom. Arī sociālajiem jautājumiem nav nozīmes un satura, vēsture man liekas tikai nepareizu, daļēji pareizu vai pilnīgi nepareizu un bezjēdzīgu atbilžu virkne.

Es lasu dižā Platona grāmatas lappusi. Es vairs neko nesaprotu, tāpēc ka aiz Platona dievišķi spožajām sentencēm šajā lappusē iznirst vēl spožāks, milzīgs, žilbinošs vārds “kāpēc?”, kas visu izdzēš, atceļ, izposta jebkādu jēgu. Tā ir cita sapratne. Sapratuši mēs apstājamies, pieturamies pie saprastā. Es nesaprotu. Saprast – tas ir par maz. Saprast nozīmē apstāties, sastingt. It kā apstāties kāpienā, kāpņu vidū, kad viena kāja atrodas tukšumā, bet otra – uz bezgalīgu kāpņu pakāpiena. Taču vienkāršs, jauns “kāpēc” var atsākt kustību, atdzīvināt to, kas sastindzis, un viss atsāks tecēt. Kā mēs varam “saprast”? Mēs nevaram.

Kad manis vairs nebūs, Dievs teiks: “Es daru milzum daudz lietu, visi tās saprot. Vairs nav neviena, kas tās nesaprot.”

Es esmu no izredzēto sugas, kam jādara neiespējamais. Diemžēl esmu arī viens no slinkākajiem savas sugas pārstāvjiem. Es nekustos, un kalni kļūst aizvien augstāki un draudīgāki. Es zinu, esmu atteicies no visa, bet neesmu atteicies no sevis. Tas ir pretējais tam, kas jādara.

Mākslas darbi ir būtnes. Es gribu teikt, ka darbi ir objektīvas, dzīvas realitātes. Tās ir objektīvas realitātes tāpēc, ka to izsauktās reakcijas ir vienādas, tās nav nejaušas. Un es varu paredzēt, kādas varētu būt to cilvēku subjektīvās reakcijas, kuri saskarsies ar mākslas darba objektīvo realitāti. Tā kā es tās paredzu, tas nozīmē, ka subjektīvisms ir objektīvs tikpat lielā mērā, kā objektīvisms ir subjektīvs. Darba vērtība ir tajā, ka pamanām, ka tas ir identisks pats sev. Tā realitātes saskarsme ar manu subjektivitāti neko nemaina: darba vērtību nosaka tā ietekmes intensitāte un ilgums.

Vienlaikus zināšanas un radīšana, vienlaikus gan atklāsme, gan atklājums, komunikācija un konstrukcija, saturs un saturētājs – tāds ir mākslas darbs, kas mums dod gan izteiksmes iespējas, gan tēlus, gan vienmēr jaunus pasaules redzējumus. Ideologi pēc sava labuma nāk ar novēlošanos.

Es nekādi nespēju saprast, kāpēc gadsimtiem, gadsimtiem, gadsimtiem cilvēki piekrīt dzīvot un mirt neizturamos apstākļos. Piekrīt dzīvot nāves draudu priekšā – karā, ciešanās, nereaģējot īsti, izlēmīgi, spēcīgi! Kā cilvēce varēja bez nekāda izskaidrojuma pieņemt savu pamestību likteņa varā? Mēs esam iekrituši tādās kā kolektīvās lamatās, un mēs pat neesam pret to nopietni sacēlušies. Nekāda filozofija, nekāda zinātne mums nav spējusi izskaidrot šo mīklu. Mūs ved, mūs izmanto, mūs tur pavadā kā suņus. Jau desmitiem tūkstošu gadu cilvēce ir noslēpumā tīta.

Man vienalga, ka neko nezinu, jo zināšanas attiecas tikai uz laicīgo. Mani neinteresē kustības mehānisms. Mūsu intereses cienīgs ir tikai tas, kas atrodas aiz, Viņš vai Tas, Nezināmais. Nevis zinātne vai zināšanas. Zināšanas ir neiespējamas. Bet es nevaru samierināties tikai ar cietuma sienu pazīšanu.

Es sliecos ticēt, ka sapņu valoda ir spilgtāka, ka tajā izpaužas neapstrīdama acīmredzamība, dienas laika domas ir tālāk no realitātes.

Sabiedrība, kādu mēģinu aprakstīt lugā “Plikpaurainā dziedātāja”, ir ideāla sabiedrība, tas ir, sabiedrība, kurā atrisinātas visas pārvaldības, ekonomiskās un politiskās problēmas. Mūs virza uz sociālo konformismu, uz atsvešinātības pasauli, kura atņem mums trešo dimensiju. Šajā ziņā tā sauktā sociālistiskā pasaule atsvešina vairāk nekā buržuāziskā.

Nesairt, tikai nesairt. Turēties, pretoties, turpināt būt…

Drīz būs nāve vai vecums. Vienmēr esmu no tā baidījies. Nav šaubu: es to neesmu gaidījis jau kopš pirmās dzīves dienas, es nespēju pie tā pierast, es baidos.

Apskaust mirušos, kam vairs nav no kā baidīties?... Vai viņiem patiešām vairs nav no kā baidīties? Es slēpjos dzīvē kā nedrošā patvērumā – es gribu vēl pabaidīties. Trīs no maniem draugiem jau ir pārvarējuši robežu.

Revolucionārās ideoloģijas ir liekulīgākas: tās attaisno slepkavību, izgudro slepkavības morāli, ieviešot “vēsturisko nepieciešamību”. Taču to Markss nepiemin. Viņš nerunā par lepnumu, un tas ir zīmīgi.

Mani bieži moka bezmiegs. Es atveru acis tumsā. Taču šī tumsa ir kā cita gaisma, negatīvā gaisma. Šajā melnajā gaismā es skaidri redzu “posta, katastrofas, nelabojamas, absolūtas neveiksmes atklāsmi”.

Es atradu vecās dienasgrāmatas lapas, tās ir no… Nerunāsim par to. Man jau tik ilgi no tā griežas galva. Es toreiz vēl neko nebiju publicējis, es vēl nebiju sarakstījis nevienu lugu, pat nevienu dialogu. Bet man bija tās pašas problēmas. Man vienmēr ir bijušas vienas un tās pašas problēmas.

Reizēm man gadās nepamosties, apzināties, ka ap mani ir lietas, ka ap mani cilvēki, un, ja es ļoti uzmanīgi paskatos uz debesīm, uz šo sienu vai šo roku, kas raksta vai neraksta, reizēm man ir tāds iespaids, ka to visu redzu pirmo reizi. Gluži kā pirmo reizi es sev jautāju: “Kas tas ir?” Es palūkojos apkārt un jautāju: “Kas tas viss, šīs lietas, kas tās ir? Kur es esmu? Kas es esmu? Kas ir jautāt?” Tad reizēm visu pēkšņi pielej stipra, žilbinoša gaisma, tā liek izzust nozīmju, uztraukumu ēnām, visām ēnām, visām sienām, kurās mēs esam spiesti sevi iztēloties, izgudrot robežas, atšķirības, nošķirtību, nozīmes. Tad es vairs nespēju uzdot pat sev, piemēram, jautājumu “kas ir sabiedrība?” vai kādu citu, jo es nespēju tikt pāri pirmajam, galvenajam jautājumam, tikt ārā no žilbinoši spilgtās gaismas, kuru tas izsaucis un kura ir tik stipra, ka satur visu, visu sadedzina, iznīcina. Tikai un vienīgi neprātīga, bezpriekšmetiska mīlestība spēj stāties pretī žilbinošajai, jautājošajai gaismai, un šī neprātīgā mīlestība mainās, kļūst stiprāka, bez kāda cēloņa pārtop eiforijā, šķiet, apskaujot visu pasauli.

Es nespēju saprast: kāpēc kaut kas ir? Būtu “dabiskāk” – ja šeit var izmantot šo vārdu –, ja nekā nebūtu. Ja nebūtu. Ja nekā nebūtu bijis. Protams, ir neiedomājami, ka nekā nav, ka nekā nav bijis. Es cenšos iedomāties neiedomājamo: iztēlē es tūlīt pat ieraugu kaut ko cietu, kompaktu, līdz absurdam pilnu. Nebūt nav iespējams, tas ir absurds, ka var nebūt; būt ir tāds pats absurds, lai arī “iespējams”. Kāpēc ir tas, kas ir, kāpēc parādās tas, kas ir, un kāpēc tieši tā; kāpēc nav kaut kā cita, kāpēc tas nav citādi? Viss ir te, visu laiku, tas ir mokoši.

Man likās, ka viss iztukšojies. Es to neizjutu kā tukšumu, kas mani saēd, kas mani iesloga: es esmu tikai kadrs, tikai tukšuma kadrējums, līdz brīdim, kad to pilnībā saplosa, aprij nekas. Tas nebija tukšums, ko jūtam parasti, smaguma tukšums, ja tā var teikt. Šoreiz tā bija atbrīvošanās, lietas ap mani zaudēja svaru, es atraisījos no lietām, kuras zaudēja savu patvaļīgo un ierasto nozīmi, šo milzīgo dažādu pretrunīgo un sajaukto nozīmju daudzumu, kurā es biju ierauts, kuru neskaitāmajos krustojumos un labirintos es biju pazudis. Tagad pār visu lija žilbinošā gaisma, un, ar bezgalīgu prieku apzinājies, ka viss ir, es vairs nespēju domāt ne par ko citu kā par to – ka viss ir, ka visas lietas ir –, apzinoties, ka tās bija, ka viss bija, taču pilnīgi citādi, smalkā, trauslā labvēlības gaismā.

Man šķita, ka trauslums ir viena no izskata, manifestēšanās īpašībām. Taču šis trauslums neuztrauca. Tieši otrādi. Likās, ka milzīga, gaiša enerģija visu laiku cenšas iznīcināt, izdzēst lietas, un šī gaisma, šis spēks, kā likās, bija paslēpts aiz lietu maskām, un nu tas uzliesmoja, sprāga. Tā bija vienreizīga gaisma: lietas bija konkrētie šīs gaismas notikumi, notikumi-objekti, kuros tā konkretizējās. Patiesību sakot, tā tikai taisījās sprāgt, visu iznīcināt, ugunsgrēks nenotika. Lietas kļuva gaišas, gandrīz vai caurspīdīgas, taču to aprises tikai grasījās izzust, izgaišanas vai saplūšanas nebija. Un tomēr man šķiet, ka es biju sasniedzis esamības robežu, gandrīz ārpus vēstures, tuvu vietai, kur lietas zaudē savus vārdus, savas noteiksmes, kur laiks apstājas. Man bija šī pieredze, es uzzināju, ko nozīmē būt ārpus vēstures. Tas ir sasniedzams. Šis sākotnējā izbrīna, pārsteiguma stāvoklis piemīt cilvēka dabai un spēj apgaismot jebkuru, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa, viņa vēsturiskā laika, ekonomiskajiem apstākļiem. Šie faktori te nedarbojas, tie neveicina šādas pieredzes rašanos vai izzušanu. Šajā nevienam nepiederošajā teritorijā pie absolūta vai neesamības robežas tā notika un notiek. Jebkurš, gan 20., gan 15., gan jebkurā citā gadsimtā, jebkurš aizvēsturisks zemnieks vai mūsdienu sīkburžujs spēj to reizi vai vairākas piedzīvot, kad viņu pārņem šis gaišais un neatvairāmais izbrīns, viņš var izjust šo savu vēsturisko neiederīgumu un asociālumu, ļaujoties galīgai, visaptverošai atsvešinātībai. Nez vai šī neparastā sajūta, šis izbrīns bez atbildēm un gandrīz bez jautājumiem ir manas apziņas dziļumu reakcija? Patiesībā es to pat nejautāju: es zinu, ka šis izbrīns arī ir pati mana autentiskākā apziņa. Es zinu, ka atbilde ir neiespējamībā sniegt atbildi. Neatbildēšana ir labākā atbilde.

Visi grib iznīcināt citu, lai saglabātu sevi.

Es turpinu, varbūt līdz pašām beigām turpināšu rakstīt literatūru, lugas, jo nemāku darīt neko citu. Es nespēju nodarboties ar citu profesiju.

Savā ziņā freidisms ir tas pats budisms. Gan ne dzenbudisms, jo vēlme atbrīvoties no vēlmēm arī ir vēlme. Vajadzēja vēlēties atbrīvoties no vēlmēm tā, lai spētu vairs nevēlēties arī atbrīvoties.

Vēlos vientulību, taču nevaru to izturēt. Iestājas nakts. Es slīkstu melnā okeānā. Pietiek ar glāzi, lai bailes izzustu. Man, protams, mājās bieži ir garlaicīgi, lai gan kopā ar sievu jūtos drošībā.

Ciešanas pastāv, bailes dzimst, izspiežot nāves instinktu. Bet nē, nē. Es vēl gribu dzīvot. Esmu pārliecināts, ka ārstiem un medmāsām, kas ārstē vecos bagātniekus, kuri tikai grib dzīvot, turpināt dzīvot, ir nedaudz pretīgi.

Es to zinu, bet iemāciet man atraisīt šos mezglus. Es zinu, ka tie man jāatraisa pašam, es zinu, ka tas ikvienam jādara pašam, tomēr dodiet man mazliet gaismas, lai redzu, kā ir sasietas šīs saites, kuras nespēju atraisīt.

Savā ziņā esmu miris, jo nomirt nozīmē sevi pamest, bet es sevi nepametu. Es dzīvoju kā nomiris. Es to saku itin dabiski.

Es grozos būrī aiz restēm kā zvērs.

Nevis vēlēties saglabāt savu dzīvību, bet dot dzīvot citiem – dot dzīvību, ja nav tiesību mīlēt citam citu. Mīlēt sevi ir slikti, bet labi ir mīlēt citus nevis tādēļ, lai atrastu viņos sevi, bet tādēļ, ka viņi patiešām ir citādi nekā es. Tad pasaule nesabruks.

Pat ja man izdotos atvērt visas durvis, vienmēr paliks vienas, kuras nevarēs atvērt, pārsteiguma durvis.

Pilsēta pēkšņi ir mainījusies. Viss kļuvis vienlaikus ļoti reāls un ļoti nereāls. Tas ir tā: nerealitāte sajaukusies ar realitāti, tās cieši, nesaraujami savijušās kopā. Mājas kļuvušas vēl baltākas un ļoti īstas. Gaismā ir kaut kas jauns, jaunavīgs, nepazīstama pasaule, kura man vienmēr bija šķitusi pazīstama. Pasaule, ko gaisma bija izgaisinājusi un tagad atjaunojusi.

No manām dzīlēm izlauzās milzīgs prieks, silts, starojošs, absolūta klātbūtne, klātbūtne. Es biju pārliecināts, ka tā bija “patiesība”, nezinot, kā šo patiesību aprakstīt.

Es atkal un atkal atgriežos pie literatūras.

Jo vairāk es par sevi paskaidroju, jo mazāk sevi saprotu.

Viens vārds var nostādīt uz pareizā ceļa, otrs – samulsināt, trešais – izraisīt paniku. Ar ceturto sākas pilnīgs apjukums.

Klusēšana ir zelts. Klusēšanai jābūt vārda garantijai.

Nav nekādas nekomunikācijas, atskaitot vienu – nesazināšanos starp sevi un sevi.

Mēs negribam cits citā ieklausīties, negribam dzirdēt, negribam cits citu pieņemt. Mēs to galīgi negribam. Bet vārdi ir, skaidri, precīzi vārdi, lai pateiktu to, kas sakāms.

Es pārāk ticu psihoanalīzes mītam.

Saskarsmi var panākt tikai ar tekstu, ar atzīšanos, tikai iegrimstot Visumā, tas ir, cita bezdibenī. Vienatnē ar darbu, vienatnē ar citu, ar citu, kurš pat nenojauš par šo mēģinājumu tam tuvoties, kurš nezina, ka ir pa īstam, dziļi saprasts: tā viena cilvēka pasaule kļūst par otra cilvēka pasauli.

Es sapratu, ka, lai dzīvotu, man vajadzīga mīlestība. Tādēļ es secinu: lai dzīvotu, arī citiem vajadzīga mīlestība.

Literatūras pasaule, bezspēcības pasaule, krēslas pasaule starp spēku un vājumu. Vajag darbību, tas ir, aizmirstību, vai galēju skaidrību, tas ir, reliģiju. Literatūra nav bēgšana. Es uzstāju, ka esmu bezspēcīgs, es pazīstu ļaunumu, no kā ciešu, es to aprakstu, tomēr nenonākot pie tā avota dziļumos. Kolīdz saku sev, ka šīs lapas varbūt tiks publicētas, to patiesība samaitājas. Tā kļūst par viltotu naudu. Tā ir bezvērtīga, sterila, kaitīga introspekcija. Tās nav zināšanas, kas izved uz pareizā ceļa, uz gaismu.

Jā, es atkal pieprasu tiesības tikt galā ar sevi pa­šam. Tiesības pabūt ar sevi vienam pašam. Citi saka, ka viņus aizmirstu, ka nedrīkstu viņus pamest. Viņi zina manu vājību, zina manas vājās vietas. Viņi dur tieši tur.

Es gribētu visu dzīvi nodzīvot slimnīcā, gaišā, tīrā slimnīcas istabā.

Bailes no briesmām atgaiņā uztraukumu.

Un te pēkšņi tas prieks, par kuru varu teikt tikai to, ka tas ir stiprs. Šoreiz ir tā, it kā es būtu sapratis, ka prieks ir debesu dāvana, tā ir kā Dieva labvēlība – neizskaidrojama, bet acīmredzama, neapstrīdama. Ja mainīšos, es izmainīšu pasauli.

Es vairs nerakstīšu drāmas. Rakstīšu tikai, lai izklaidētos. Man vispār vairs nevajadzētu rakstīt, bet esmu literāts un man jāsacer lugas, jāizdomā stāsti, jo tā ir mana funkcija. Literatūra ir izklaide. Sapnī es redzēju sienu; es tai nepārkāpu, es to nenojaucu, es tai apgāju apkārt. Es runāju, un tas man ļauj neko nedarīt. Literatūra mani mierina, tā ir alibi, tā ir aizbildinājums manai bezdarbībai.

Es neesmu pret sociālisma ideju, esmu pret to, ko ar to izdarījuši, ko ar to izdarījuši krievi: par sociālisma bankrotu atbildīgi ir tikai viņi.

Mums ir nosliece jaukt stāvokļa un situācijas izmaiņas ar būtisku iztēles izmaiņu. Lai kādā stāvoklī es būtu – aizkaitinājuma, veselības, slimības, labsajūtas vai trauksmes stāvoklī –, tas viss man ir ārējs. Gluži kā aktieris, kurš, par spīti dažādām lomām, paliek viens un tas pats.

Kad filozofs filozofē, kad gleznotājs glezno, pirmais filozofē par filozofiju, otrais prāto par māk­slu. Filozofēšana un gleznošana – tie ir divi jautāšanas veidi par divām domas formām.

Autors ir tas, kurš, rakstot drāmas vai komēdijas, domā, tāpat kā filozofs, kurš domā filozofējot. Tai pašā laikā dramatisks darbs ir kā pārdomas par dramatisku darbu vispār. Dialogi, kustības teātrī ir veids, kā izzināt realitāti, sevi pašu, izpratnes un pašizpratnes veids.

Literatūras valoda, it īpaši dramatiskās literatūras valoda, neilustrē kādu citu, augstāku valodu, kuru tad teātris popularizētu. Konkrēta doma, doma tēlos, domāšana notikumos un kustībās ir tikpat pilnvērtīga, tā ir izpētes instruments, ne mazāk pamatots kā konceptuālā, diskursīvā valoda. Patiesībā vissarežģītākā, nozīmēm bagātākā bieži vien ir tieši mākslas valoda: to nebūt nenosaka kāda tai ārēja un augstāka doma, kurai tad vajadzētu tai vien pakļauties, tieši pretēji – bieži vien tieši mākslinieka valoda ierosina, rada citu cilvēku domas, tieši viņš rada jaunus skatpunktus, jaunu mentalitāti.

Ideoloģija, socioloģija un estētika barojas no mākslas darbiem. Nav kultūras filozofijas bez pašas kultūras. Nav filozofiskas teorijas bez dzīviem piemēriem no psiholoģijas: par šādiem piemēriem kalpo mākslas darbi. To autoriem nevajadzēja zināt vai ņemt vērā pagātnes pieredzes formas. Citādi nebūtu nekā jauna. Šis jaunais, kas ir kaut kā zināšana, protams, ir arī konstrukcija, jo visas zināšanas, visas manas un pasaules sastapšanās ir manis projekcija uz tās matērijas, kas ir pasaule, – projekcija, tātad tēls, forma, arhitektūra.

Tādējādi nekādu ideju, kas atrastos kaut kur aiz mākslinieka, viņa dziļumos vai pāri viņam un ko viņam vajadzētu iemiesot, nav. Patiesībā dzejniekam galvā ir idejas, kuras pastāv kā iespējas vai kā dzīvi iedīgļi, kas izplaukst, attīstās atbilstoši savai dabai, atbilstoši radošajam darbam – konkrētai, autonomai domai. Vesela pasaule rodas vai atklājas, māksliniekam to rakstot vai domājot.

Vēlamies darbu noslīcināt, gribam izšķīdināt to kontekstā, iznīcināt. Ja nezinātu, ka mākslas darbs ir neiznīcināms, gribētos kliegt: “Slepkava!”

Šobrīd vai vienmēr, ja dzīvoju, mana vēlme neeksistēt ir nomākta, to pārspēj manas alkas būt. Šīs abas vēlmes atrodas pastāvīgā konfliktā, tieši šajā konfliktā sakņojas tā drāma, tā trauksme, kas padara manu dzīvi nelaimīgu, liek justies vainīgam, ar netīru sirdsapziņu. Laimīgs ir tas, kurš priecājas par dzīvi bez jebkādām blakusdomām, kuru nevajā doma par nāvi un kurš nav pārņemts ar nāvi, jo tā viņu nebaida. Vai es patiešām nomiršu, tā arī sevi nepazinis, nesapratis?

Agresija pret individuālo “es” (ja drīkst tā teikt), šī personiskā “es” apzināta vai neapzināta noliegšana ir kā novēlojies auglis divām šī gadsimta kolektīvistiskajām, pretpersoniskajām tendencēm – nacismam un kreisajam totalitārismam (tādam, kāds tas tika īstenots vēsturē). Ja individuālais “es” ir ilūzija, kas tad mani var traucēt to iznīcināt, izpostīt, nicināt, nogalināt šo cilvēku, iemest viņu cietumā?

Vakardienas politiķi, šodienas ideologi, visi individuālisma noliedzēji paši ir neganti un cietsirdīgi individuālisti, kurus pārņēmusi patoloģiska vēlme pēc varas, pārmērīgas alkas izpausties, sevi apliecināt, apspiest citus vai valdīt pār tiem, lai izdzīvotu tikai viņu hipertrofētais “es”: cilvēkiem, rasēm, darbiem, parakstiem – visam jātiek nogremdētam kolektīvā bezpersoniskumā, kolektīvajā bezapziņā, izņemot šo “es”, kas necieš citu klātbūtni, kas cenšas tos izgrūst no sevis laukā.

Esmu tik lielā mērā īsts, ka nevaru no sevis aizbēgt. Es pašorganizējos. Es sevi organizēju, to pašu materiālu izvietojot citādi.