Desmit mēneši pēc pasaules gala

Pasaules gals pienāca 2010. gada 10. oktobrī plkst. 10.10. Es skatījos to tiešraidē BBC. No visām pēdējā laika apokalipsēm šī neizcēlās nedz ar oriģinalitāti, nedz ar vērienu. Pravietis, kurš to pareģoja, par “notikuma vietu” bija izraudzījies Londonas centru. Ārpus Apvienotās Karalistes gandrīz neviens par viņu nebija dzirdējis, arī pie mums Mančestrā viņa izsludinātā grēku nožēlas stunda atgādināja draudzīgu, kaut arī nedaudz histērisku pilsētas festivālu.

Deviņos no rīta Kamdenas un Totnemas ielas bija cilvēku pilnas. Tie kliedza kamerās, vēzēja plakātus ar aicinājumiem nožēlot grēkus un, kamēr nav par vēlu, pieņemt askēzes zvērestu. Īpaši svarīgi bija atbrīvoties no tādiem materiāliem ļaunumiem kā nauda, nekustamie īpašumi, mehāniskie transportlīdzekļi un kriptovalūta. Sekunžu rādītājs ekrāna stūrī tuvojās liktenīgajiem desmitniekiem, bet pravietis jau vairākas dienas atpūtās uz privātas salas.

Vakarā ieklīdu tabakas bodītē, kur strādāja vecais Višī.

– Kā tu domā, – vaicāju, – kas ar viņiem notika 15, 20, 30 minūtes pāri? Mēs tomēr esam Anglijā, te tik ļoti baidās no neveiklām situācijām. Kā viņi no tās izgāja, ko cits citam teica?

Višī uzreiz zināja atbildi:

– Varbūt viņiem nekas nebija jāsaka? Man, piemēram, nav pierādījumu tam, ka šitais viss, – viņš izslēja rādītājpirkstu un uzzīmēja gaisā apli, – joprojām pastāv.

Desmit mēnešus pēc pasaules gala policijas patruļa Totnemā uz aizdomu pamata nošāva 29 gadus vecu londonieti Marku Daganu. Viņš bija melnais, un klīda baumas, ka poliču acīs tas arī bija viņa galvenais pārkāpums. Drīz visa Anglija televīzijā un ielās vēroja, kā protestu viļņi aprij rajonu pēc rajona. Vispirms Totnemā saniknots pūlis nodedzināja dažus tirdzniecības centrus un divstāvu autobusu. Tad citi, daudzkārt niknāki pūļi iebruka Haknijā, Kroidonā, Īsthamā, Brikstonā, Īlingā, Luišemā, Vuličā un tā tālāk. Gandrīz katrā Londonas rajonā nakti pēc nakts sprāga mašīnas, dega veikali un mājas. Jaunieši kapucēs un maskās mētāja Molotova kokteiļus, dauzīja skatlogus un nesa ārā platekrāna televizorus un kastes ar dizaineru krosenēm.

– Tu redzēsi, – teica Višī, – drīz tā nelaime tiks arī līdz mums.

Es neticēju viņa pareģojamam, tāpat kā savulaik neticēju desmitnieku pravietim. Taču Višī izrādījās taisnība. Nemieri bija ļoti labi koordinēti. Tie izpletās pa Anglijas pilsētām kā ugunsgrēks mežā. Nebija noslēpums, ka šīs darbības tiek plānotas un saskaņotas internetā. Dienu vai divas iepriekš visi zināja, kurās naktīs labāk izvairīties no tirdzniecības centriem un turēt logus ciet, taču neviens to nespēja apturēt.

Naktī, kad tika solīts vērienīgs uzbrukums Mančestrai, es aizbraucu ar riteni uz centru. Visvairāk mani izbrīnīja troksnis, ar kādu pūlis izvēlās no šķērsielas. Tas nebija salīdzināms ne ar ko no iepriekš dzirdētā: šim zvēram bija pašam sava balss, viena no tām, kurās nav iespējams pateikt neko maigu un iepriecinošu, tikai lamāties un draudēt. Maskēto bars kā milzīgs tausteklis locījās ap namiem. Ik pa brīdim no pūļa izspērās kaut kas smags vai degošs. Bija arī oportūnisti – tādi, kas, tikuši pie jaunas mikroviļņu krāsns vai zelta pulksteņa, izspruka no bara un soļoja uz tuvāko pieturu. Taču pamatmasa šķita nedalāma. Tā uzņēma ātrumu un skaļumu, ieskrējās un aplenca stiklotu biroju ēku laukuma vidū. Policija nekur tuvumā nebija redzama – droši vien tā bija aizsūtīta uz pilsētām, kurās gāja vēl trakāk. Nemiernieki bungoja pa ložu necauršaujamo stiklu. Vietām tas ieplīsa, bet, gods kam gods, nesadrupa. Iekšā apjukuši cilvēki baltos kreklos stāvēja pieplakuši pie logiem kā zivis akvārijā. Viņu kustības, cik nu no attāluma varēja redzēt, pauda satraukumu, neizpratni un ziņkāri, kas mijās ar dziļu vilšanos cilvēcē. Bet parka zālājā mīņājās tādi kā es – atnākuši paskatīties. Daži bija ar ģimenēm un fotografējās uz aplenktās ēkas fona. Citi gāja garām tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Iespējams, arī viņiem kaklā bija jaunas krelles un uz rokas jauni pulksteņi.

Kāda amerikāniete ar koferi uz ritentiņiem jautāja, vai šeit vienmēr tā notiekot.

– Pēdējā laikā arvien biežāk, – es teicu.

Atceļā iegriezos tabakas bodītē.

– Nu ko, – Višī sacīja, – turi durvis ciet. Rīt vai parīt nāks arī uz mūsu rajonu.

Šoreiz noticēju viņam uz vārda un nākamajā rītā, sagrabinājis 200 mārciņas, iesēdos autobusā uz tālāko, klusāko pilsētu, kādu vien varēju atrast.

Portsmutā iebraucām nakts vidū. Es biju pēdējais pasažieris autobusā, un šoferis, izlaidis mani melna ūdens apskalotā krastmalā, apvaicājās, vai es zinot, kā “tikt tālāk”.

– Vai tad “tālāk” vēl kaut kas ir? – es vaicāju.

Šoferis domīgi aizpīpēja cigareti un noteica:

– Vispār jau taisnība, tālāk nekā nav. Tikai okeāns.

Viņš iesēdās autobusā un aizbrauca, un es paliku viens tumšajā laukumā. Nesteidzīgi aizgāju līdz pilsētas nomalei. Un tikai tad sapratu, ko viņš bija domājis. Portsmuta bija sagatavojusies vēl vienam pasaules galam. Lukturi izslēgti, žalūzijas nolaistas, slēģi aizkrampēti. Daudziem veikaliem skatlogi jau savlaicīgi aiznagloti ar finiera loksnēm. Ceļā no Mančestras biju atzīmējis kartē dažas viesnīcas. Desmit mēnešus pēc pasaules gala neviena no tām neizrādīja dzīvības pazīmes, dažām pat bija noskrūvētas izkārtnes.

Sekodams retajām gaismām, atgriezos ostā, kas bija apvienota ar staciju. Gar piestātnēm debesīs draudīgi slējās kuģu korpusi. Apsēdos uzgaidāmajā telpā. Varbūt nebija tik slikti. Nakti varētu pārlaist uz sola, tālāk skatīties pēc apstākļiem. Nebūtu pirmā reize. Taču šo cerību tūlīt pārrāva balss no griestu skaļruņiem:

– Piedodiet, ser, vilcieni šonakt vairs nepienāk un neatiet, automāti biļetes netirgo. Paldies, un jauku vakaru.

Telpas viņā galā apsargs zīmīgi nožvadzināja atslēgu saišķi.

Pa to laiku ārā nez no kurienes bija uzradusies rinda. Cilvēki gāja pa vārgi izgaismotu koka laipu, kas šūpojās zem viņu soļiem. Blakus uz tāfeles ar krītu bija rakstīts:

UZTICAMAIS NAKTS PRĀMĪTIS

Tikai 2,99

Uzrunāju kādu sievieti, kas gāja garām:

– Sakiet, lūdzu, uz kurieni iet šis uzticamais nakts prāmītis?

Viņa paskatījās uz mani lielām acīm un ar spānisku akcentu noteica:

– Es nezinu...

Tad nopirka biļeti, iekāpa un droši vien devās tālāk.

Sekoju kārtējai gaismai. Šoreiz tā nāca no uzkodu furgona, kas stāvēja tukša taksometru parka vidū. Pie lodziņa trīs naktsputni džinsa jakās dzēra tēju un pļāpāja ar kasieri. Es apsveicinājos, pasūtīju kaut ko ēdamu un nostājos blakus. Beidzot viens no naktsputniem teica:

– Uz kurieni jūs?

Un pēkšņi es sapratu, ka varu atbildēt tikai tā kā meitene ar spāņu akcentu:

– Es nezinu...

Džinsa jakās tērptie vīri saskatījās.

– Bet kāpēc jūs šonakt strādājat? – jautāju furgona īpašniekam, kurš, cigareti zobos turēdams, mazgāja fritera režģi. – Mājās tomēr drošāk.

– Nu nē, – viņš teica, – tas neder. Es labāk pastrādāšu. Kas zina, varbūt rīt vairs nebūs kur.

Viens no viņiem atvadījās, teikdams, ka diez vai šonakt vēl dabūs kādu pasažieri.

– Ja vien jūs, – viņš norādīja uz mani, – pēkšņi neizdomāsiet, kur braukt.

Teicu, ka derēs jebkura viesnīca, kas strādā. Taksists baidījās jebko apsolīt. Tomēr, nedaudz pariņķojuši pa pilsētu, mēs ieraudzījām gaismu kādas augstceltnes vestibilā. 70. gadu arhitektūra, stikls un betons.

– Diez kas nav, protams, – šoferis atzina, bet es priecājos par to pašu. Samaksāju 50 mārciņas. Viņš pateicās un aizbrauca. Paraustīju durvis. Tās, protams, bija slēgtas. Tomēr viss liecināja, ka iekšā kāds dežurē. Pieklauvēju vispirms diezgan klusi, tad aizvien stiprāk un beigās jau bungoju pa stiklu tā, ka drebēja viss vestibils. Aiz letes parādījās jauns, melnīgsnējs čalis ar ūsām. Nevis “ienāca” vai kā tamlīdzīgi, bet tieši “parādījās” – man šķita, ka pirmīt viņš bija paslēpies zem letes. Ielaidis mani vestibilā, puisis tūlīt aizslēdza durvis un uzelpoja.

– Paldies Dievam, – viņš teica. – Man jau likās, ka esat ar viņiem.

– Kādiem viņiem? Es taču esmu viens, – iebildu, – viņi nāk milzīgos baros. Vakar pats savām acīm redzēju.

Puisis man nepiekrita. Vispirms, viņš skaidroja, nemiernieki iesūtot vienu maskētu (šai gadījumā tātad nemaskētu) ziņnesi, dabūjot vaļā durvis un tad nākot virsū pilnā sastāvā. Tā esot rakstīts tviterī. Viņš piešķīra man istabu vienā no pēdējiem stāviem. “Drošo istabu”, viņš teica. Es ieliku kabatā atslēgu un grasījos jau doties pie miera, bet tad viņš mani bikli uzlūkoja un teica:

– Piedodiet, varbūt jūs varētu man izpalīdzēt? Es gribētu piestumt to lielo dīvānu pie durvīm, bet viens netieku galā.

Dīvāns tiešām bija liels, tas aizņēma visu vestibila stūri, taču pa abiem mēs to piebīdījām pie durvīm. Lielas jēgas no tā, protams, nebija. Stikla durvis vērās uz abām pusēm. Bet ne jau tam bija nozīme. Ir briesmīgi dzīvot nepārtrauktā beigu sajūtā. Bet šīs nebija tikai beigas, šīs bija beigas pēc beigām, aina pēc titriem. Un, ja pie durvīm piestumts dīvāns palīdz šo sajūtu kliedēt, tad – kāda runa! Stumjam kaut 50 dīvānus! Mēs uzbūvējām pamatīgu barikādi no visa, kas bija pieejams, un gandarīti saskatījāmies. Pateicībā par fizisko darbu puisis piešķīra man divus saplacinātus alus korķīšus. Tos no rīta varēšot likt kafijas automātā 50 pensu monētu vietā.

Es ieliku ripiņas kabatā un devos uz “drošo istabu”, kur ilgi sēdēju un domāju, vai barbari šonakt nāks uzbrukumā pasaulē pēdējai pilsētai un, ja nāks, tad kā pārvelsies pāri dīvānu barikādēm, kā lauzīsies cauri stikliem. Nevarētu teikt, ka es viņus gaidīju, taču pēkšņi sapratu cilvēkus Mančestras biznesa akvārijā un cilvēkus Londonas centrā brīdi pirms pasaules gala.

Es arī būtu skatījies pa drošās istabas logu. Satraukumā vērojis viesnīcas stāvlaukumu, mierā – okeānu aiz Portsmutas. Taču vienīgais, ko tur varēja redzēt, bija pelēka betona siena.