Cūkas

Dzestrā decembra rītā, kad Elvuds Vitmors piebrauca pie mūsu virtuves lieveņa, caur brūnā pikapa aizsvīdušo logu varēju saskatīt tikai viņa melno šaurmalu hūti. Mēs ar Tazu nolikām malā kafiju, uzrāvām virs pidžamām vējjakas un metāmies laukā sagaidīt šo laiskajā sestdienā atbraukušo vīru. Automašīna dobji ducināja uz grants piebraucamā ceļa; no izpūtēja rāmajā rīta gaisā vēlās sudrabainas izplūdes gāzes. Viņš nolaida logu, atklādams skatam divas tumšā cepures lentē iešūtas spalvas, vienu sarkanu un otru zaļu. Viņa acis slēpās aiz mazām, tumšām brillēm.

– Man teica, ka šeit kādam vajagot palīdzēt cūkas nokaut, – viņš rāmi bilda.

Mēs vedām Vitmora kungu apskatīt mūsu cūkas. Viņš bija vecs večuks, bet joprojām brašs, viņa prāts šķita skaidrs un labvēlīgs. Ģērbies zilā mehāniķa kombinezonā, viņš vēsā mierā pavērās apkārt un klusēdams aplūkoja situāciju – mūsu cūkas, aploku, mājiņas, laukus. Viņš pārliecās pāri metāla vārtiem. Cūkas ziņkārīgi nāca viņam klāt. Viņš tās novērtēja ar vēsu lietišķumu.

– Viņas nav gatavas kaušanai, – viņš teica, teju kā runādams pie sevis, – pārāk mazas. Dodiet viņām vēl trīs mēnešus, – viņš lika priekšā. – Tad viņas būs tieši laikā.

Mēs ar Tazu saviebāmies. Tas galīgi neatbilda mūsu plāniem. Mēs zinājām, ka cūkas ir samērā mazas, bet bijām apņēmušies nodarīt šo lietu pirms došanās uz mājām Ziemassvētku brīvdienās. Kas attiecas uz mani, cūkkopība man bija apnikusi. Savu skolu es jau biju dabūjis un biju no tās noguris. Noguris no viņu barošanas, no stresa, ko prasīja viņu noturēšana aplokā, no raizēm par to, vai mēs labi pret tām izturamies. Noguris no atbildības. Mums vajadzēja pielikt tam punktu un doties tālāk.

– Jūs viņas barojat ar kukurūzu? – viņš jautāja.

– Jā, – Tazs droši atbildēja, – kādas pēdējās pāris nedēļas.

Vitmora kungs kaut kā vienlaikus pamāja un pakratīja galvu.

– Jums būtu vajadzējis barot viņas ar kukurūzu kopš… – viņš rēķināja, – augusta. Tad viņas tagad būtu pareizajā svarā. – Viņš ieturēja pauzi. – Agrāk mēs tās pirms nokaušanas nobarojām līdz 140 kilogramiem.

Uzvilnīja viegla sendienu ambrozija vēsma. Viņš pakratīja galvu.

– Šīs ir par mazu.

Vitmora kungs šajā pusē bija ieradies laikos, kad katrā sētā vēl turēja pāris cūku. Viņš uzmeta skatienu attālajai koku rindai, tad saviem zābakiem.

– Nu jau tikpat kā neviens to vairs nedara.

Viņš paskatījās augšup, it kā brīnīdamies par mums.

– Vai jums ir šaujamais? – Tazs jautāja, virzīdams sarunu uz lietas praktisko pusi.

– Šiem mazajiem rukšiem? – Vitmora kungs atskatījās uz dzīvniekiem, kas joprojām rukšķēja iežogā aiz viņa. – Tām jau nevajag šaujamo, – viņš pameta ar galvu uz cūku pusi un pasmaidīja. – Tās, man domāt, var nožmiegt tāpat, – viņš ieķiķinājās, ar rokām spēcīgi sagrābjot gaisu. Mēs smaidījām, samulsuši šļūkājām kājas un skaidrojām savu situāciju.

– Jā, man ir ierocis, – viņš pamāja ar galvu.

– Un… mmm… jūs domājat, ka varētu mums palīdzēt?

– Jā, – viņš laipni pamāja un paskatījās atpakaļ uz kokiem. – Varu palīdzēt.

Viņš iekāpa mašīnā.

– Piebrauciet nākamnedēļ, – viņš teica pa atvērto logu. – Es parādīšu, kas jums būs jāsagādā, lai nokautu tās cūkas.

Martā mēs ar Kevinu bijām agri cēlušies un braukuši vēl aiz Solsberi pēc sivēniem. Vīrs, kurš tos pārdeva, katru gadu izaudzēja pārīti gaļai, bet lielāko metiena daļu notirgoja, lai segtu izmaksas. Viņš uzvilka lateksa cimdus un pārkāpa pāri iežogojumam, tad iekāpa aplokā, ko bija izveidojis turpat savā pagalmā. Atkabinot, saliecot un no jauna aizkabinot žoga sekciju, viņš iedzina stūrī trīs sešas nedēļas vecus sivēnus, pacēla tos aiz pakaļkājām un padeva mums. Mūsu kailās rokas sagrāba viņu sarainās kājas, viņu svešādos rūsgano saru kažokus. Tie kvieca, kad stūmām tos aizdotajā būrī, kas atradās mūsu mašīnas bagāžniekā.

No mājas bija izslīdējusi saimnieka meita, kas, ieturēdama distanci, noskatījās notiekošajā ar pasīva izaicinājuma izteiksmi.

– Vai tev ir bēdīgi, kad atbrauc cilvēki un aizved tavas cūciņas? – es jautāju, mēģinādams uzsākt sarunu. Viņa viegli pamāja ar galvu, bet nepaskatījās augšup, viņas acis bija piekaltas sivēniem.

Tēvs tikai smējās:

– Kad tie izaug lieli, tad nemaz vairs neliekas mīļi, ne tā?

Viņas skatiens kļuva vēl nopietnāks, bet šķita, ka viņa ne pilnībā vēlas atzīt atšķirību starp mīļajiem sivēntiņiem un lielajiem rukšiem, par kādiem tie izauga.

– Nu, paldies, ka ļāvi mums viņus paņemt, – es viņai teicu. – Mēs pret tiem izturēsimies ļoti labi. Tiem būs nudien laba dzīve ļoti jaukā vietā.

Viņa stingi vērās aplokā, kur atlikušie sivēni spiedās pie mātes.

– Ja esat kādreiz mūsu pusē, iebrauciet tos apciemot!

Viņa uzmeta man dzēlīgu skatienu un sniedzās pēc tēva rokas. Mēs viņam samaksājām 80 dolārus, sarokojāmies un devāmies mājup.

Mēs mācījām sivēniem izvairīties no elektriskā žoga, nedēļu turot tos mazā aplokā, kuru iejoza akumulatoram pieslēgta stieple. Šajā īsajā laikā sprakšķu un kviecienu ritms kļuva par tikpat pierastu skaņu kā putnu dziesmas kokos.

Kad sivēni pieauga, viņu ķermeņi kļuva nejutīgāki pret šoku, un mums nācās pievienot žogam jaunas stiepļu kārtas un palielināt spriegumu. Mēs sākām ar videi draudzīgu, saules bateriju darbinātu sistēmu, bet pēc pāris mēnešiem iegādājāmies žogu, kas nodrošina strāvas triecienu 3 km garumā un ko izmanto bifeļu un lielo kaķveidīgo norobežošanai.

Reizi nedēļā Tazs no vietējās sierotavas veda cūkām sūkalas. Viņas to dēļ juka vai prātā. Izdzirdējušas, kā pret plastmasas spaiņu malām klakšķ rokturi, tās izsprāga no nojumes, grūstīdamas cita citu, un rukšķēdamas, sprauslādamas un siekalodamās brāzās uz elektriskā žoga pusi. Kad ielējām sūkalas, tās metās spaiņos un neganti strēba, līdz viņu ķermeņi atslāba pienīgā stuporā. Kādu brīdi tās kā noreibušas klīda pa aploku, izrādīdamas interesi par katru strupuli, kas arī varētu izrādīties ēdams, līdz beidzot pārgurušas nogūlās ēnā.

Pāris mēnešus pēc eksperimenta sākuma mūsu draugs Džastins atveda vēl vienu, jaunāku sivēnu. Nebūdams barā kopš sākuma, viņš reti dabūja iespēju ēst ko citu kā vien pussakošļātas ēdiena atliekas un netīro, pāri palikušo sūkalu suslu. Viena sivēnmāte bija īpaši agresīva, koda viņam un uzbruka mums ik reizi, kad nesām viņām ēdienu. Lai piespiestu viņu atkāpties, mums nācās kārtīgi iespert viņai pa galvu: tik nežēlīga rīcība mums sākumā lika justies neērti, bet ātri vien kļuva automātiska. Kādu rītu, kad lēju viņām sūkalas, viņa lēcienā izsita man no rokām spaini, izmērcējot mani no galvas līdz kājām siltā, skābenā, pienīgā strebeklī. “Jēziņ!” es nodomāju, neveikli metot viņai ar tukšo spaini, “man nebūs nekādu problēmu tevi nokaut, sasodīts!” Es iekšēji satrūkos, satriekts par savas impulsīvās reakcijas derdzīgumu, par vēlmi nogalināt par kaut ko tik banālu kā slikts raksturs.

Pat caur mūsu zoodārza līmeņa žogu viņas atrada iespēju izbēgt. Dažkārt cūkas parakās zem žoga pietiekami dziļi, lai izsprauktos brīvībā. Kādā vasaras vakarā Tazs ieskrēja virtuvē un izmisīgi elsa:

– Viņas atkal ir ārā!

Mēs nespējām tam noticēt. Kļuva tumšs. Lieki netērējot vārdus, viņš ātri rezumēja mūsu sūrā stāvokļa būtību.

– Īsumā tātad: mēs turam šos lopus pret viņu gribu. Viņi vēlas bēgt. Mēs gribam, lai viņi paliek. Viņi ir spēcīgi, viņi ir stūrgalvīgi, un, ja mēs gribam, lai viņi paliek, mūsu gribai jābūt spēcīgākai. Tā vienkārši īsumā sanāk. Mums jābūt agresīvākiem par viņiem.

Viņam bija taisnība.

Aizgājuši līdz šķūnim, ieraudzījām no brīvības aptrakušos dzīvniekus traucamies pa klajo lauku. Tajā bija kaut kas smieklīgs, bet arī biedējošs. Viņas bija mūžīgā badā, un viņas bija tik stipras, ka viegli varēja kādu savainot.

Mūsu cūkkopības eksperiments norisinājās Mebanā Ziemeļkarolīnā, garīgā retrīta centrā ar nosaukumu Akmens māja, kur mēs ar Tazu dzīvojām un strādājām. Tajā vakarā pie mums ciemojās neliela grupa vietējo aktīvistu no attālām pilsētām. Izdzirdējuši, ka laukā pie cūku aploka iet vaļā tracis, viņi kā uzjautrināti skatītāji iznāca pavērot mūsu lauķisko ķēmošanos. Pārkāruši pāri žogam rokas, kurās šļakstījās vīna glāzes, viņi mūs līksmi uzmundrināja, kamēr mēs klupdami krizdami centāmies iemānīt cūkas tukšajā zirgu stallī. Kad beidzot tās bijām tur iedzinuši, mēs caurumam priekšā pieskrūvējām dēļus, lai novērstu nākamo bēgšanu. Pūlis smējās. Mēs arī smējāmies. Mēs smējāmies par situācijas absurdu, par sava izmisuma dziļumu, par nemākulīgās vardarbības Toma un Džerija līmeņa humoru.

Atvieglojums, ka cūkas beidzot ir drošā vietā, apslāpēja nemieru, kas būtu mūs motivējis rast ātru risinājumu šai situācijai, tāpēc divas nedēļas visas četras cūkas vārtījās stallī fekāliju, urīna, barības un ūdens šļurā, kamēr mēs ļāvām sev atpūsties. Mēs jutām kaunu, bet mums nebija citu variantu, toties bija daudz citu pienākumu: mūsu dzīvē darbs sekoja darbam, ar kuriem, ja neskaita cūkkopību, mēs tikām galā labi. Kad beidzot salabojām žogu un izlaidām cūkas ārā, tās bija bālas un apmulsušas, nomāktas un salauztas. Redzēt to bija pārbaudījums mūsu ētiskajai apziņai, bet atelpa mums bija bijusi vajadzīga.

Mēs bijām gaļēdāji, kam nekad nebija nācies uzņemties personīgu atbildību par faktu, ka gaļas ēšana nozīmē nogalināšanu. Mēs bijām centušies būt atbildīgi gaļas kā preces patērētāji, pērkot humāni audzētu dzīvnieku gaļu, bet nekad nebijām personīgi uzņēmušies nastu, ko uzliek gaļas kā dzīvas radības patērēšana, nogalināšana iztikas dēļ, un mēs jutām, ka šajā pretrunā ir kaut kas dziļš un neapstrīdams, pat neattaisnojams. Manam ķermenim un prātam, lai tie pienācīgi darbotos, ir vajadzīga gaļa. Es negribēju pārliecināt sevi intelektuāli – tikai lasot, pierādot un filozofējot –, ka nogalināšana pārtikas dēļ ir ētiska. Es jutu, ka man ir jāzina, vai es to varu savā sirdī sajust kā ētisku, pat svētu.

Bet, cenšoties audzēt gaļu ētiski, es aptvēru, ka ar savu slinkumu, nezināšanu, apstākļiem vai spītīgumu mēs varam izraisīt īstas ciešanas vēl ilgi, pirms notikusi pati nogalināšana. Šī projekta nolūks bija apvienot mūsu gara, taisnīguma, kultūras un ilgtspējības vērtības, radot iekšēji saskaņotu un ētisku dzīves modeli. Bet projekts deva triecienu mūsu darba centrālajam nervam, radot sajūtu, ka ķermenis un gars, zeme un iztēlē uzburtā vīzija, prakse un principi atrodas neglābjamā savstarpējā opozīcijā.

Mana pārliecība par mūsu spēju taisnīgi turpināt iesākto bija iedragāta. Sapņos mani tirdīja griezīga bezatbildības sajūta. Kādu nakti es panikā uztrūkos no miega ar skaidru apziņu, kas satricināja manu sirdi kā pērkona grāviens: par spīti visām atšķirībām starp industrializētas lopkopības šausmām un to, ko mēģinām darīt mēs, neviens dzīvnieks nevēlas dzīvot nebrīvē. Neviens dzīvnieks nevēlas mirt.

Savā ziņā man būtu vajadzējis šo lēmumu pieņemt viegli. Es esmu budists, un budismā nogalināšana un morāle nav savienojamas. Karmiskais slogs, kas gulst uz cilvēku par tīšu kādas dzīvas būtnes nogalināšanu, tiek uzskatīts par ārkārtīgi smagu. Tas nenozīmē, ka budisti – pat mūki un mūķenes – obligāti ir veģetārieši. Buda mācīja saviem mācekļiem mūkiem pieņemt jebkuru ēdienu, ko viņiem piedāvā, jo šie ziedojumi bija viņu vienīgā iztika. Tibetā, kur daudzi budistu mūki un laji ēd gaļu, kautuvēs bieži tiek nodarbināti musulmaņi, lai budistiem nebūtu jāaptraipās ar nogalināšanas karmu. Mūki Dienvidāzijā drīkst ēst gaļu, kamēr vien nerodas aizdomas, ka dzīvnieks nogalināts īpaši viņiem. Japānā gadsimtiem ilgi bija cilvēku kasta, saukta par burakuminiem, kas tika izmantota visu karmiski netīro pienākumu veikšanai. Izplatītākais viedoklis budisma pasaulē (ar dažiem vērā ņemamiem izņēmumiem) ir tāds, ka gaļas ēšana ir pieļaujama, ja vien atrodies pāris soļu attālumā no procesa, no atbildības.

Šo morālo reizrēķinu es izskaidroju savam draugam Kvinsam, kurš bija uzaudzis mednieku kultūrā Ziemeļviskonsīnā. Kad biju beidzis, viņš paskatījās augšup un apmulsis iepauzēja.

– Nu, tas ir vienkārši debili. Tas ir tieši pretēji manam uzskatam, kurā personīgā atbildība par nogalināšanu ir daļa no visēdāja pārtikas sagādes ētikas.

Es jautāju savam skolotājam, birmiešu budistu mūkam, kurš dzīvo Ziemeļkarolīnā, vai Buda uzskatījis par pieņemamu, ka cilvēki savās mājās vispār ko nogalina, pat parazītus vai kaitēkļus. Viņa acis pārsteigumā iepletās.

– Nē, – viņš stingri noteica, acīmredzami manas nezināšanas samulsināts. – Buda teicis, ka nogalināšana nav pieņemama nekādos apstākļos.

Likās, it kā viņš skatītu, kā viņa acu priekšā Rietumos izšķīst budisma pamatmācība.

– Nekad, – viņš atkārtoja, veroties manī tā, it kā gribētu ieraudzīt, vai šī pagalam vienkāršā patiesība ir nonākusi manā cietajā paurī. – Protams, – viņš pēc pauzes piebilda, – Buda bija pilnīgs, – un iejūtīgi pasmaidīja.

Naktī pirms kaušanas mūsu grupa sapulcējās virtuvē. Mēs sēdējām un runājāmies, dzērām vīnu, gatavojām ēdienu. Pagatavojām truša sautējumu, dārzeņus, kukurūzas maizi. Vakarā, kad satumsa, ar lūgšanu svecēm ievārījuma burkās, pāris bļodām pašu audzētas kukurūzas, bungām un vijoli mēs devāmies klusā procesijā pie cūkām, lai pasniegtu tām pēdējo maltīti. Kamēr viņas ēda, mēs godbijīgi klausījāmies Džastina vijolē. Mēs tās glāstījām un raudājām. Mēs atgriezāmies mājās un klusi šķīrāmies – katrs uz savu gultu, lai pāris stundas nosnaustos pirms gaidāmās garās dienas.

Četros no rīta, kad devos uz kūti ar visiem pagatavotu kafiju, tikko bija iekurts ugunskurs. Bija tumšs un auksts, un gaisā jautās nervozs optimisms. No mūsu mutēm vēlās balti garaiņi, kad mēs jokojām, smējāmies un sildījām rokas pie ugunskura. Laukus sedza pamatīga sarma.

Kad debesis kļuva gaišākas, brīdi apsēdos atvilkt elpu uz tuvējās būdas lieveņa. Mani pārņēma baiļu, skumju un šaubu vilnis. Lai gan pēc pāris stundām šeit būs 40 cilvēku, es zināju, ka, ja vien vēlētos, es droši vien varētu visai šai būšanai pielikt punktu. Bet manī uzplaiksnījusī pretestība izzuda, kad apzinājos, cik lielus apgriezienus jau bija uzņēmis izdarīto izvēļu izraisītais process, un es padevos. Bija daudz darāmā, tāpēc dziļi ievilku elpu un devos atpakaļ pie darbiem.

Ap pulksten deviņiem plaucējamā ūdens temperatūra jau bija sasniegusi 65 grādus. No galvenās mājas pamazām sāka nākt šurp viesi. Tieši brīdī, kad bijām gatavi, ieradās Vitmora kungs, lēni piebraukdams savu mašīnu pie šķūņa. Viņš nolaida logu un pasmaidīja. Viņš bija labā omā. Galvā viņam joprojām bija cepure, mugurā kombinezons, pirkstos viņš bija savilcis vairākus skaistus sudraba gredzenus, vienu ar tirkīza akmeni. Viņš lēnām izkāpa no mašīnas un pienāca pie mums.

– Biju domājis, ka šamējie jau būs ūdenī, – viņš jokodams uzmundrināja grupu; mēs novaidējāmies un smējāmies.

Viņš piegāja pie tovera, lai pārbaudītu ūdeni.

– Būs nedaudz jāatdzesē, – viņš rāmi teica. – Tas ir pārāk karsts. Jābūt 62 grādiem.

Mēs izgrābām ogles no ugunskura un ar šļūteni pielaidām aukstu ūdeni. Viņš pārbaudīja trijkāji, kurā karāsies cūkas, kamēr izņemsim tām iekšas, un finiera galdus, uz kuriem tiks veikta lielākā daļa miesnieka darba. Viņš izskatījās apmierināts. Tad viņš devās taisnā ceļā uz aploku.

– Nu, kurš būs šāvējs? – viņš skaļi noprasīja.

Atbilde – klusuma bezdibenis. Tad nervozi smiekli. Viņš pamāja ar galvu, aizgāja uz mašīnu pēc ieroča, vienkāršas 22. kalibra šautenes, un to pielādēja.

Vitmora kungs iekāpa aplokā; cūkas svētā nevainībā devās viņam pretī, ziņkārīgas un klusas. Viņš paskatījās uz vienu, salieca roku un pacēla šautenes stobru pie viņas pieres. Viņa stingrā roka uzlika pirkstu uz mēlītes un izspieda no ieroča slāpētu “paff”. Pacēlās dūmu mākonītis, un cūka viegli saguma dubļos. Uz sausās zemes klusi tecēja asinis. Bija jūtama viegla deguma smaka.

Viņš palūdza padot nazi, vecu tērauda tuteni ar grebtu koka spalu. Piegājis pie cūkas, viņš to ātri iedūra viņai kaklā. Asinis šļācās ritmiski, ķermenis viegli raustījās krampjos, līdz kļuva nekustīgs. Tad iestājās miers. Mēs visi bijām liecinieki rāmajam klusumam, ko tas caurstrāvoja.

– Labi, nesam uz toveri, – viņš teica.

Mēs sagrābām cūku aiz kājām un aiznesām smago ķermeni līdz vannai ar karsto ūdeni, kam vajadzēja noplaucēt sarus. Pār vannu pārlika ķēdes, un cūka tika ielaista ūdenī. Vitmora kungs mums rādīja, kā virzīt ķēdes uz priekšu un atpakaļ, lai tādējādi pagrieztu ķermeni. Tad mēs to ar dēļa palīdzību izcēlām ārā.

– Labi, sāciet kasīt, – viņš teica.

Kopīgām pūlēm mēs uzcēlām ļengano cūkas ķermeni uz finiera galda, izvēlējāmies katrs sev darbarīku no savādu metāla skrāpju klāsta un sākām attīrīt ādu no sariem. Darbs nevedās ātri. Ķermenis nepakļāvās atsarošanai, īpaši jau ādas ielocēs ap galvu, padusēm un cirkšņiem. Iespējams, tas bija mūsu pašu maigums, kas pretojās vardarbībai pret šīm vārīgajām vietām. Pamazām zem durstīgo saru un pelēcīgo netīrumu slāņa parādījās balta, jēla virsma. Es to tūlīt atpazinu no pārtikas veikalos un mātes virtuvē gūtajiem atmiņu nospiedumiem: tā bija cūkgaļa ar ādu. Plašākas ainavas vidū, ko es joprojām pazinu kā cūku, atklājās aizvien lielāki tās laukumi, un neizskaidrojamā kārtā šī masīvā lieta manā priekšā, lai gan gandrīz nemainījusies, bija lēnām pārveidojusies par kaut ko citu.

Mēs pacēlām ķermeni un piesējām to augšpēdus pie trijkāja. Vitmora kungs paņēma citu nazi un ar vienu drošu kustību rūpīgi iegrieza līniju ap asti un tālāk uz leju visā garumā pa cūkas pavēderi, apstājoties pie kakla. Ķermenis atvērās, it kā vēderam pa vidu būtu atvērts rāvējslēdzējs, un iekšu masa ar mīkstu plunkšķi iekrita zem ķermeņa novietotajā toverī. Viņš ātri nogrieza galvu un nolika to malā. Rokas zāģis, vēl pāris nažu, un bariņš modru mācekļu sāka atdalīt gabalus citu pēc cita. Kamēr strādājām, Vitmora kungs devās atpakaļ uz aploku, lai izvēlētos otro no trim cūkām, kuras todien bija paredzēts nokaut.

Spožā saule vēl nebija izkveldējusi dzestrumu no rīta gaisa, toties mūsos pašos jau bija samilzis karstums. Kad intīmie nokaušanas mirkļi bija noglabāti atmiņā, grupu pārņēma darba un draiskulības duna, kas svārstījās no stīvas blenšanas uz pretīgo procesu līdz miesnieka darba garlaicīgi praktiskajai rutīnai. Kāds pāris tīrīja iekšas. Kāda sieviete gatavoja galvu vārīšanai galertā. Viņa smējās un pozēja fotokamerai kopā ar draugiem. Sierotavas saimniece, kura ik nedēļas bija ziedojusi sūkalas, sēdās pie galda, lai atdalītu desām domāto gaļu no taukiem, un stāstīja stāstus par receptēm un ģimenes tradīcijām. Es pa to laiku mēģināju uztaustīt neredzamo pavedienu no elpu žņaudzošās nokaušanas spriedzes uz rāmo omulību, kas tagad caurstrāvoja mūsu kompāniju, kuru veidoja ģimenes, draugi, vietējie fermeri un gardēži, cienījami vecākie aktīvisti, bērni, rakstnieki un žurnāla reportieris, kuri bija te sapulcējušies.

Likās, klāt bija visa Džastina ģimene, kuras locekļi bija ieradušies no Dienvidkarolīnas un pat tik tālas vietas kā Detroita. Viņa mamma un māsas virtuvē uzturēja siltumu un jautrību, gatavojot pusdienu mielastu. Taza vecāki bija atbraukuši no Atlantas. Cilvēki, kuri jau paaudžu paaudzēs bija dzīvojuši Mebanā, pulcējās nojumē, lai dotu mums padomus stilbu sālīšanā. Citi skrēja uz veikalu pēc stiprāka malka. Daudzi vienkārši tāpat slaistījās apkārt un atpūtās, izklaidējās paši un izklaidēja citus siltajā decembra pēcpusdienā.

Pavisam netālu, kompānijas Smithfield Foods Tarhīlas ražotnē, pieci tūkstoši darbinieku ik dienu nožēlojamos apstākļos nogalināja 32 tūkstošus cūku. Tur valdīja lodlampas un milzīgas industriālas iekārtas, fluorescējošas gaismas, toveri ar ķīmiju un indīgu fekāliju ezeri. Visa kompānija Smithfield “pārstrādā” 27 miljonus cūku gadā. Salīdzinājumā ar to mēs varējām būt labās domās par sevi. Neviens no tās darbiniekiem nekad nebija bijis tādā pasākumā kā mūsu cūku bēres, ar tik daudz dažādiem cilvēkiem, kas pulcējas kopības, kultūras, tradīciju, mācīšanās un sapratnes vārdā.

Mēs pagatavojām filejas gabalus kopīgai nobaudīšanai. Tā bija garšīga, bet tikpat kā nesakošļājama. “Gandrīz pārāk svaiga,” Džastins izteicās. Mēs saviebāmies, norijām un piekritām. Pirmie mūsu audzēto cūku kumosi. Kad maltīte bija pusē, viens no ledusskapjiem dramatiski noskurinājās un izdzisa. Divu veselu cūku siltie ķermeņi tam bija par daudz. Asinis un personība bija zudusi, bet dzīvības karstums vēl saglabājās un sevi apliecināja.

Ap puspieciem pēcpusdienā mūsu acis bija sasarkušas. Stilbi sālījās garāžā, to asinis sūcās koka kastēs, tur tie paliks nedēļām ilgi, līdz mēs tos izkārsim žāvēties uz vēl daudziem mēnešiem. Desām paredzētie atgriezumi bija sagatavoti vešanai pie gaļas pārstrādātāja, kur desas sapildīs. Viena ģimene paņēma iekšas, kāds cits pāris paņēma galvas. Tika izsniegtas dāvanas. Grupa izklīda. Mēs visu satīrījām un iekritām trulā miegā.

Pāris nedēļas pēc kaušanas es aizvedu uz mājām cūkas plecu, lai pagatavotu mūsu ģimenes tradicionālo Ziemassvētku ēdienu – chancho hornado. Griezu gaļā seklus šķēlumus, ar saviem neveiklajiem pirkstiem pildīju tajos ķiplokus, garšaugus un laima sulu, un manī pārmijus uzvandījās pateicības, kauna, rezignācijas un lepnuma viļņi. Tas bija barbarisks sakraments, un tomēr manī ierunājās gaļas primitīvās, pirmatnējās vērtības apziņa. Manas rokas apstrādāja auksto miesu, inkarnācijas skaistumu un nastu, esības vielu, apzinoties, ka prāts un gars – gaistošā būtība – ir zuduši. Tomēr ēdiena gatavošanas laikā es jutos nonācis tuvāk nekā jebkad sapratnei par dzīvi un kultūru, kopienu un savu vietu uz šīs zemes. Tas bija gandrīz maģiski.

Šajā saslēgšanās mirklī mana sirds sastapās ar nenoliedzamu paradoksu: šī pieredze šķita sakrāla, tomēr tā nešķita ētiska. Man nekad nebija ienācis prātā, ka šīs divas lietas varētu būt šķirtas, ka mūsu rīcības ētiskajai kvalitātei varētu būt maza saistība ar mūsu garīgo sajūtu par to, ka dzīvē viss ir saistīts ar visu, par mūsu vietu kosmosā, kultūrā. Stāvot tur, virtuvē, mani pārņēma neskaidra sajūta, ka mūsu ētiskais jūtīgums patiesībā ir tas, kas skaisti un sāpīgi palielina attālumu starp mums un dabu, savukārt mūsu bijība pret sakrālo stiprina mūsu saikni ar neizdibināmajiem eksistences cikliem (ar to, ko Buda sauca par sansāru). Varbūt sansāra ir vēl viens apzīmējums sakrālajam. Bet mūsu sasaiste ar ētisko varētu dot mums pamatu, no kura pacelties pāri šiem cikliem.

Ceturtā cūka, sīkulis, tajā decembra dienā kaušanai vēl bija par mazu. Mēs nolēmām rūpēties par viņu, līdz tā būs izaugusi pietiekami liela, lai atpelnītu viņā ieguldīto laiku, naudu un enerģiju.

Nedēļām ilgi viņa gulēja zālē, nomākta un nekustīga. Kad pienesām ēdienu, viņa slēpās aploka stūrī. Viņa bēga no mums, kad tuvojāmies. Mēs pat nemēģinājām iedzīt viņu atpakaļ aiz elektriskā žoga. Šķita labāk likt viņu mierā. Mēs bijām nodevuši viņas biedrus. Mēs nodosim arī viņu.

Laiks gāja, un cūka pamazām atžirga. Viņa atguva apetīti un šķita novērtējam konkurences trūkumu ēdiena un pajumtes ziņā. Mēs atvērām viņai izeju uz lielāku ganību laukumu un atnesām svaigu sienu pakaišiem. Īsi pārrunājot iespējamos variantus, mēs nolēmām aizvest viņu uz nelielu kautuvi, kas piederēja kādai ģimenei Kasvelas grāfistē, un samaksāt, lai viņi nokauj cūku mūsu vietā. Neviens no mums nebija gatavs to uzņemties pats. Jūnija beigās es cūkas aizvešanai aizņēmos no kāda fermera dzīvnieku piekabi.

Vakarā pirms paredzētā brauciena mēs ar Kevinu veselu stundu nocīnījāmies, mēģinādami iedabūt viņu piekabē. Tā kā nebijām viņu visu dienu barojuši, mēs iebērām piekabē pusspaini izlobītas kukurūzas cerībā, ka izsalkums darīs savu. Viņa, tā vien šķiet, nojauta, ka šajā situācijā nekas labs nav gaidāms, un pamanījās izsprukt no mūsu neveiklā slazda, parokoties zem drāšu žoga. Kad viņa rikšoja savu pēdējo apli pa ganībām, tas izskatījās pēc īsta brīvības triumfa. Bet mēs zinājām spēku reālo samēru, dziļāko patiesību, tāpēc laiski un vienaldzīgi viņu vērojām. Viņa centās turēties tālāk no piekabes, bet mēs zinājām, ka beigu beigās viņa nespēs pretoties kukurūzas kārdinājumam. Visbeidzot viņas bailes atkāpās fiziskās dziņas priekšā. Viņu nodeva pašas daba. Savā ziņā tas bija iedrošinoši. Mēs bijām cilvēki. Viņa bija cūka. Mēs spēlējām savas lomas. Bet es prātoju, vai šajā procesā es nebiju nodevis arī sevi – pārvarot morālās bailes no nokaušanas ar varenāko fiziskās dziņas spēku.

Nākamajā rītā, pirms devāmies ceļā, es ar šļūteni nomazgāju viņu un piemēsloto piekabi. Es ar viņu nedaudz aprunājos. Viņa gulēja uz piekabes grīdas un blenza tukšumā, šķietami apzinoties savas situācijas dziļo bezcerību. Pirms vērsu pret viņu šļūteni, pamanīju, ka no viņas acīm pār šņukuru tek asaras. Vai cūkas raud? Man nav ne jausmas. Bet iespaidu tas nemazināja. Tas atstāja griezīgas disonanses iespiedumu manā sirdī, kam sekoja viegla šaubu vēsma. Neatlika nekas cits kā atzīt šīs šaubas, kāpt mašīnā un doties ceļā uz ziemeļiem.

Kautuve nelīdzinājās Smithfield ražotnei, bet tā nebija arī Akmens māja. Tajā nemanīja sievas, kas virtuvē smejas un vāra, nebija vīru, kas lavās uz veikalu pēc alkohola. Nebija ceremoniju, miesnieku dzenbudistu, studentu, kopienas. Biju tikai es, mana cūka un pāris visai draudzīgu puišu, kuri darīja savu darbu.

Viņi iestūma mūsu cūku koka aizgaldā un pie viņas rudā kažoka piestiprināja uzlīmi ar svītrkodu un numuru 7975. Man blakus trīs govis māva un vaimanāja savas pagaidu celles sienās. Tad viņi bakstot izdabūja mūsu cūku no aizgalda, uzdzina to augšup pa rampu un tālāk uz kautuvi pa durvīm, kuras aizvērās aiz viņas. Iznāca kāds vīrs un uzsauca, ka varu nākt skatīties, ja vēlos. Es devos viņam līdzi uz platformu, kas pacēlās virs kautuves grīdas. Mūsu cūka stāvēja lejā šaurā metāla aizgaldā. Vīrs satvēra pie sienas esošo šauteni, nokāpa pa trepēm, notēmēja cauri aizgalda restēm, izšāva uz mūsu cūku un nogalināja viņu.

Viņa bija beigta, bet viņas ķermenis intensīvi vibrēja. Viena aizgalda siena tika pacelta, un viņa stingi nogāzās uz sāna. Kāds cits vīrs aplika ap viņas kāju ķēdi un, ilgi turot nospiestu pogu pie sienas, uzvilka viņu gaisā. Viņš iedūra viņas kakla vēnā šķēpu; sekoja ritmiska asiņošana un ķermeņa pulsēšana, kas man jau vairs nebija sveša. Tika nospiesta cita poga, un ķēde, kurā viņa karājās, pārvietoja cūku uz plaucējamo iekārtu, kurā viņa tika ielaista un no kuras pēc neilga brīža to izcēla jau gandrīz pilnīgi bez sariem. Darbs, kas tajā decembra rītā mums, 20 cilvēkiem, bija aizņēmis vairākas stundas, šiem vīriem nebija prasījis pat desmit minūtes. Viņi pakāra viņu atpakaļ ķēdē un apstrādāja ar lodlampu, nosvilinot palikušos sarus.

Kamēr mana cūka turpināja ceļot tālāk pa konveijeru, aizgaldā pa vienai veda iekšā govis. Šāvieniem sekoja elektromotoru dūkoņa, paceļot vārtus, kloķu un trīšu čīkstoņa, paceļot ķermeņus. Dzīvnieki gaisā raustījās un locījās, un asinis šļācās no viņiem kā upes no iztekām. Es manīju, kā pastiprinās degošu matu smārds, un sajutu vājumu.

Mana cūka atradās telpas tālākajā galā, un to grieza uz pusēm milzīgs lentzāģis, kas karājās gaisā. Man blakus kādai govij grieza nost galvu. Visā šajā žvadzoņā, dūkoņā un asiņošanā pie manis pienāca kautuves vadītājs un dedzīgi jautāja:

– Nu, ko domā?

Lūk, to arī nozīmē ēst gaļu, es sevī nodomāju. Tas ir šausmīgi. Šī atziņa uzplaiksnīja kā zibens, un jau pēc pāris mirkļiem es sajutu atslābumu. Tur, uz betona grīdas, nokaušanas skatu un skaņu vidū, es pieņēmu sava ķermeņa neapstrīdamo esamību, kamēr mana sirds noslēpumaini un, iespējams, nepiedodami pildījās ar mieru.

Boston Review, 2016. gada 4. februārī

Tulkojusi Dita Ābola