Cilvēki kā daļiņas
Foto: Getty Images
Zinātne

Filips Bols

Cilvēki kā daļiņas

Fiziku var izmantot sociālu parādību aprakstīšanai – ja vien izmanto pareizo fiziku.

Populārpsiholoģe un informatīvo reklāmu seja Bārbara De Andželisa saka: “Nav varenāka spēka par mīlestību.” Piekrītat jūs viņai vai ne, De Andželisa dara to pašu, ko mēs darām visu laiku, – viņa izmanto fizikas valodu sociālu fenomenu aprakstīšanai.

“Viņš mani neatvairāmi pievilka”, “Tu nevari izdarīt uz mani spiedienu”, “Mēs atzīstam sabiedriskās domas spēku”, “Šie politiskie priekšlikumi mani atgrūda”. Nevienu no šiem “sociālajiem spēkiem” mēs nevaram izmērīt tā, kā varam izmērīt gravitāciju vai magnētiskos spēkus. Tomēr fizikā balstīta domāšana ne tikai ienākusi mūsu valodā, bet tai ir nozīmīga vieta daudzos mūsu svarīgākajos sociālās uzvedības modeļos – no ekonomikas līdz psiholoģijai. Jautājums ir: vai mēs gribam, lai tā tur būtu?

Pieņēmums, ka cilvēkus var uztvert kā mazus magnētiņus vai daļiņas, kas dejo pēc neredzamu spēku stabules, varētu šķist mazticams un pat aizvainojošs. Taču runa pat ne tik daudz ir par to, ka “sociālā fizika” dehumanizē, bet gan par to, ka, domājot par sabiedrību, mēs neizmantojam pareizo fiziku. Fiziķi ir sapratuši, ka dabīgas sistēmas ne vienmēr var aprakstīt ar klasisko līdzsvara modeļu palīdzību, kuros viss evolucionē uz stabilu miera stāvokli. Līdzīgi arī sociālo modeļu veidotājiem izmantojot nepiemērotus fizikas modeļus, kuros tiek pieņemts tikai viens pareizais sabiedrības darbības veids. Galu galā, sabiedrība reti nonāk līdzsvara stāvoklī. Sociālajai fizikai jāvar atspoguļot kādu ļoti cilvēcisku īpašību – spēju pārsteigt.

No fizikas aizgūtu jēdzienu priekšrocības un trūkumus labi ataino ekonomika. Tomēr šāds modelis viegli noved pie maldiem. Ādams Smits nekad nav lietojis terminu “tirgus spēki”, tomēr šī analoģija acīmredzami bija viņam prātā. Ievērojis, ka tirgus cenas šķietami sliecas kaut kādas “dabiskās” vērtības virzienā, viņš to salīdzināja ar gravitācijas iedarbību, ko gadsimtu agrāk kā neredzamu spēku bija izskaidrojis Izaks Ņūtons. Savā ietekmīgajā darbā “Tautu bagātība” Smits arī raksta, ka ekonomikā līdzsvaru uztur “neredzama roka”. Smits nebija vienīgais, kurš gāja Ņūtona pēdās. Ņūtona pulksteņprecīzā mehānika tolaik tika uzskatīta par modeli, pretī kuram vajadzētu tiekties visai izpratnei par dabu, varbūt pat ietverot cilvēka ķermeņa un sabiedrības mehāniku. Franču dabas filozofs Žans Teofils Dezagiljē 1728. gadā dzejolī, cildinot visaptverošo ņūtonisko pasaules ainu, rakstīja, ka ideja par gravitācijai līdzīgu pievilkšanas spēku “nu ir vienlīdz universāla kā politiskajā, tā filozofiskajā pasaulē”. 19. gadsimtā uzskatīja, ka ekonomika tikpat lielā mērā pakļaujas likumiem kā astronomija un ka jebkāda iejaukšanās šo likumu darbībā (teiksim, mēģinot regulēt tirgu) ir ne vien nesaprātīga, bet pretēja dabai un šajā ziņā – amorāla. Kā teica amerikāņu domātājs Ralfs Voldo Emersons:

“Dabas likumi izpaužas tirdzniecībā, kā baterijās izpaužas elektrība. Jūras līmenis nav noturīgāks kā vērtību līdzsvars, ko sabiedrībā uztur pieprasījums un piedāvājums: likumdošanas patvaļa soda pati sevi pretdarbību, pārsātinājuma un bankrota veidā. Augstākie likumi vienlīdz izpaužas kā atomos, tā galaktikās.”

Šādai ekonomikas fizikalizēšanai var iebilst: planētas ir nedzīvas lodes, kas kosmosā seko savām nemainīgi eliptiskajām orbītām, turpretī ekonomikas norises vada cilvēku iegribas – tas, ko Džons Meinards Keinss vēlāk nosauca par “dzīvnieciskajiem instinktiem”. Nevar taču būt, ka tās vada tādi paši matemātiskie likumi, tāda pati mehāniska paredzamība?



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">