Cilvēki kā daļiņas

Populārpsiholoģe un informatīvo reklāmu seja Bārbara De Andželisa saka: “Nav varenāka spēka par mīlestību.” Piekrītat jūs viņai vai ne, De Andželisa dara to pašu, ko mēs darām visu laiku, – viņa izmanto fizikas valodu sociālu fenomenu aprakstīšanai.

“Viņš mani neatvairāmi pievilka”, “Tu nevari izdarīt uz mani spiedienu”, “Mēs atzīstam sabiedriskās domas spēku”, “Šie politiskie priekšlikumi mani atgrūda”. Nevienu no šiem “sociālajiem spēkiem” mēs nevaram izmērīt tā, kā varam izmērīt gravitāciju vai magnētiskos spēkus. Tomēr fizikā balstīta domāšana ne tikai ienākusi mūsu valodā, bet tai ir nozīmīga vieta daudzos mūsu svarīgākajos sociālās uzvedības modeļos – no ekonomikas līdz psiholoģijai. Jautājums ir: vai mēs gribam, lai tā tur būtu?

Pieņēmums, ka cilvēkus var uztvert kā mazus magnētiņus vai daļiņas, kas dejo pēc neredzamu spēku stabules, varētu šķist mazticams un pat aizvainojošs. Taču runa pat ne tik daudz ir par to, ka “sociālā fizika” dehumanizē, bet gan par to, ka, domājot par sabiedrību, mēs neizmantojam pareizo fiziku. Fiziķi ir sapratuši, ka dabīgas sistēmas ne vienmēr var aprakstīt ar klasisko līdzsvara modeļu palīdzību, kuros viss evolucionē uz stabilu miera stāvokli. Līdzīgi arī sociālo modeļu veidotājiem izmantojot nepiemērotus fizikas modeļus, kuros tiek pieņemts tikai viens pareizais sabiedrības darbības veids. Galu galā, sabiedrība reti nonāk līdzsvara stāvoklī. Sociālajai fizikai jāvar atspoguļot kādu ļoti cilvēcisku īpašību – spēju pārsteigt.

No fizikas aizgūtu jēdzienu priekšrocības un trūkumus labi ataino ekonomika. Tomēr šāds modelis viegli noved pie maldiem. Ādams Smits nekad nav lietojis terminu “tirgus spēki”, tomēr šī analoģija acīmredzami bija viņam prātā. Ievērojis, ka tirgus cenas šķietami sliecas kaut kādas “dabiskās” vērtības virzienā, viņš to salīdzināja ar gravitācijas iedarbību, ko gadsimtu agrāk kā neredzamu spēku bija izskaidrojis Izaks Ņūtons. Savā ietekmīgajā darbā “Tautu bagātība” Smits arī raksta, ka ekonomikā līdzsvaru uztur “neredzama roka”. Smits nebija vienīgais, kurš gāja Ņūtona pēdās. Ņūtona pulksteņprecīzā mehānika tolaik tika uzskatīta par modeli, pretī kuram vajadzētu tiekties visai izpratnei par dabu, varbūt pat ietverot cilvēka ķermeņa un sabiedrības mehāniku. Franču dabas filozofs Žans Teofils Dezagiljē 1728. gadā dzejolī, cildinot visaptverošo ņūtonisko pasaules ainu, rakstīja, ka ideja par gravitācijai līdzīgu pievilkšanas spēku “nu ir vienlīdz universāla kā politiskajā, tā filozofiskajā pasaulē”. 19. gadsimtā uzskatīja, ka ekonomika tikpat lielā mērā pakļaujas likumiem kā astronomija un ka jebkāda iejaukšanās šo likumu darbībā (teiksim, mēģinot regulēt tirgu) ir ne vien nesaprātīga, bet pretēja dabai un šajā ziņā – amorāla. Kā teica amerikāņu domātājs Ralfs Voldo Emersons:

“Dabas likumi izpaužas tirdzniecībā, kā baterijās izpaužas elektrība. Jūras līmenis nav noturīgāks kā vērtību līdzsvars, ko sabiedrībā uztur pieprasījums un piedāvājums: likumdošanas patvaļa soda pati sevi pretdarbību, pārsātinājuma un bankrota veidā. Augstākie likumi vienlīdz izpaužas kā atomos, tā galaktikās.”

Šādai ekonomikas fizikalizēšanai var iebilst: planētas ir nedzīvas lodes, kas kosmosā seko savām nemainīgi eliptiskajām orbītām, turpretī ekonomikas norises vada cilvēku iegribas – tas, ko Džons Meinards Keinss vēlāk nosauca par “dzīvnieciskajiem instinktiem”. Nevar taču būt, ka tās vada tādi paši matemātiskie likumi, tāda pati mehāniska paredzamība?

Tieši cilvēka dabas niķīgumu 18. gadsimta un 19. gadsimta sākuma zinātniekiem, pēc viņu pašu domām, bija izdevies savaldīt ar statistikas palīdzību. Daudzus pārsteidza atklājums, ka tādi cilvēku gribas akti kā noziegumi un pašnāvības vai tādi šķietami nejaušu, nenosakāmu apstākļu izsaukti gadījumi kā nepiegādātas pasta vēstules pakļaujas stingriem statistikas likumiem. Šķita, ka ne vien vidējie statistiskie rezultāti uzrāda vienu un to pašu vērtību, bet nelielas novirzes no tiem veido glītu matemātisku līkni, ko pēc vācu matemātiķa Karla Gausa nosauca par Gausa zvanveida līkni. Nav nejaušība, ka sākumā statistiku sociālajās zinātnēs izmantoja dabaszinātnēs mācīti cilvēki – kā francūzis Pjērs Simons Laplass vai beļģu astronoms Adolfs Ketlē.

Ir tādas sociālas parādības, kas atbilst Gausa izstrādātajai statistikai, – mūsdienās tas vairs nepārsteidz, jo mēs zinām, ka tās gluži vienkārši ir savstarpēji neatkarīgu notikumu kvantitatīvās sekas: šajās situācijās notiekošo patiešām bieži vien diktē nejaušība. Taču 19. gadsimta zinātniekiem šis fakts šķita apstiprinām to, ka sabiedrībā pastāv tikpat stingri likumi kā Ņūtona mehānikā. Šajā idejā balstījās franču filozofa Ogista Konta uzskats, ka zinātnes var sakārtot hierarhiskā piramīdā, tās visas balstītos likumos, to rezultāti būtu paredzami (kolīdz mēs tās būtu pietiekami labi sapratuši), un visas tās būtu veidotas pēc pašā pamatā esošās Ņūtona fizikas parauga. Konts aicināja veidot “sociālo fiziku”, kas pabeigtu Ņūtona iesākto ieceri.

Ja tas bija tā, tad no kurienes radās ekonomikas likumi? Acīmredzot tie cēlās no neskaitāmajām individuālo tirgoņu, darījumu veicēju un investoru darbībām tirgū. Bet kā šajos pārlieku cilvēciskajos lēmumos atklāt kādas sakarības? Jau atkal šķita, ka fizika gatava piedāvāt atbildi. 19. gadsimta vidū uz statistiku atsaucās it visur, un zinātnieki Džeimss Klārks Maksvels un Ludvigs Bolcmanis to centās attiecināt arī uz materiālām daļiņām. Viņi centās saprast, kādā veidā no haotiskas neskaitāmu molekulu kustības, strauji svārstoties temperatūrai, rodas vairums gāzu īpašību (spiediens, temperatūra, tilpums), tādējādi liekot pamatus statistiskās mehānikas disciplīnai, kas kopš tā laika atrodas daļiņu teorijas pamatā. Izrādījās, ka zināt, kā uzvedas ikviena atsevišķa molekula, nemaz nevajadzēja: individuāli untumi sasummējās vidējā aritmētiskajā, un mikroskopiskais haoss pārvērtās makroskopiskā rāmumā un paredzamībā.

Šīs idejas strauji pārņēma ekonomika. 1900. gadā jauns franču fiziķis, vārdā Luijs Bašeljē, formulēja to, kas vēlāk izvērsās par gadījumklejošanas (random walks) teoriju, jau piecus gadus pirms Alberts Einšteins ar to izskaidroja Brauna kustības fenomenu – sīku, ūdenī izkliedētu daļiņu raustīgo deju. Bet Bašeljē šo ideju neizmantoja, lai saprastu matērijas daļiņas; viņš to pielietoja, lai aprakstītu akciju tirgus svārstības.

Daudz lielāka ietekme ilgākā laika periodā bija amerikāņu zinātniekam Džosaijam Vilardam Gibsam, kas 20. gadsimta sākumā formulēja statistiskās mehānikas pamatnostādnes, kuras izmanto vēl šobaltdien. Gibsa students un protežē Edvins Bidvels Vilsons kļuva par mentoru ekonomistam Polam Samjuelsonam, kura doktora disertācija bija pamatā viņa 1947. gada grāmatai “Ekonomikas analīzes pamati”. Tajā Samjuelsons pēc Gibsa parauga izmantoja statistiskos pieņēmumus, lai vairāk vai mazāk ieskicētu mikroekonomikas nozari, kas izskaidroja, kā atsevišķu ekonomikas dalībnieku darbības noved pie lielām ekonomiskām svārstībām.

Tas šķiet lielisks rezultāts: fizikas idejas izrādījušās noderīgas arī citur. Taču nelaime tā, ka, skaidrojot tādu sistēmu kā ekonomika, tika izmantota nepareizā fizika. Gibsa un citu pētnieku izstrādātā statistiskā mehānika bija tādu sistēmu teorija, kuras sastāv no daudzām daļiņām to līdzsvara stāvoklī, proti, kad tās ieņēmušas pastāvīgu, stabilu stāvokli – kā to dara molekulas, piemēram, ūdens glāzē, turklāt vienmērīgā temperatūrā. Ņūtona paradigma un Ādama Smita “neredzamā roka” bija radījušas augsni idejai, ka arī tirgus ieņem stabilu līdzsvara stāvokli, kurā cenas pielīdzinās dabiskajai vērtībai, kad piedāvājums sakrīt ar pieprasījumu. Tādā gadījumā tirgum būtu jābūt stabilam.

Jūs varētu būt ievērojuši, ka tas tāds nav. Protams, to ir ievērojuši arī ekonomisti. Bet tradicionālais uzskats ir tāds, ka cenu svārstības lielākoties ir nejaušs “baltais troksnis”, gluži kā niecīgās temperatūras fluktuācijas ūdens glāzē vai elektrisko svārstību troksnis savienojumā. Bet, kad notiek krīze, tas ir gandrīz tā, it kā termometra stabiņš mēģenē spēji palēktos līdz vārīšanās temperatūrai vai nokristos līdz sasalšanai. Kā tas var notikt? Standarta izskaidrojums ekonomikas teorijā ir tāds, ka tirgu šūpo ārēji notikumi – politiskie lēmumi, tehnoloģijas izmaiņas, dabas katastrofas utt. – un ka tie var ietekmēt tirgu, kas citādi būtu stabils.

Bet ekonomikas svārstību statistika tā īsti nekad nav izskatījusies kā nejaušs līdzsvara stāvokļa baltais troksnis. Šīs svārstības ir krietni vien krasākas – “ar smagām astēm”, kā mēdz teikt ekonomisti. Lai gan tas zināms jau sen, tam nav rasts pienācīgs izskaidrojums. Tik un tā dažas nozīmīgākās ekonomikas teorijas – kā Blaka–Šoulza formula –, aprēķinot “pareizās” cenas riskantā finanšu tirgū, “smagās astes” ignorē un izliekas, ka fluktuācijas drīzāk uzskatāmas par Gausa balto troksni. Neprecizitātes, kuras šāda nevērība ievieš, būtībā noliedzot, ka tirgu itin bieži var skart lielas svārstības, uzskata par vienu no katastrofālās 2008. gada krīzes cēloņiem.

“Dabiskais pieņēmums, ka tirgus atrodas līdzsvarā, ļāva izpētīt ekonomikas struktūras un analizēt tās ar matemātikas palīdzību,”

saka V. Braians Arturs, Ņūmeksikas Santafē institūta ekonomists.

“Tas bija saprotams un pat pienācīgs veids, kā stimulēt ekonomiku. Tās centrālais konstrukts – vispārējā līdzsvara teorija – ir ne tikai matemātiski elegants; veidojot ekonomikas modeļus, tas ļauj mums ekonomiku iztēloties, apjēgt tās veselumā.”

Bet cena, ko par to maksājam, apgalvo Arturs, ir tāda, ka šāda modeļa ekonomika “dzīvo platoniskā pasaulē, kurā valda kārtība, statiskums, izzināmība un perfekcija. Tajā nesastapt neviennozīmīgo, netīro, īsto”.

Tagad ir skaidrs, ka ekonomikas tirgiem piemīt visas fiziķiem pazīstamās pazīmes, kas liecina par sistēmām, kas nav līdzsvarā. Tas nozīmē, ka Gibsa statistiskā fizika gluži vienkārši nav pareizais modelis. Cenu svārstības vislabāk izskaidrojamas nevis kā daudzu nejaušu, neatkarīgu lēmumu kopums, kuru satricina ārēja sistēmas krīze – kā standarta modelī –, bet gan kā nepārtraukta tirgus dinamika, kad lēmumu atstātais iespaids savukārt iespaido lēmumus. Lielas svārstības, kā cenu pārmērīgs kāpums vai krīze, visdrīzāk rodas no “ganāmpulka efekta”: ikviens dara to pašu, ko citi. To labi var redzēt reālajā dzīvē, un to zina arī ekonomisti; savā ziņā tas bija prātā Keinsam, kad viņš runāja par “dzīvnieciskajiem instinktiem”. Šādas parādības spēj izskaidrot modeļi, kuros ekonomika netiek aplūkota līdzsvara stāvoklī, kuros tiek pieļauts, ka ekonomikas dalībniekiem ir atbildes reakcija un savstarpēja sekundārā ietekme.

Tomēr daudzi ekonomisti tā arī nepieņēma līdzekļus, ko situācijas aprakstīšanai piedāvāja jaunākā statistiskā fizika (kura nu lieliski darbojas arī ar nelīdzsvarotām sistēmām). Kāpēc viņi to nedarīja? Atbilde ir sarežģīta. Samjuelsonam šķita, ka bezlīdzsvara stāvokļi nesaskan ar viņa intuīciju. 1947. gadā viņš rakstīja:

“Pat ja nestabila līdzsvara stāvoklis pastāv, tas ir pārejošs, nepastāvīgs stāvoklis… Cik reižu dzīvē lasītājs ir redzējis olu stāvam uz tās šaurā gala?”

Tagad mēs zinām, ka šādi stāvokļi ir mums visapkārt: ekosistēmās, laikapstākļos, sabiedrībā.

Lielā mērā pie vainas varētu būt arī akadēmiskais inertums. Kad tik daudz ieguldīts tīrajos, atrisināmajos līdzsvara modeļos, kurus radīja Samjuelsons un citi, ekonomistiem ir daudz, ko zaudēt. Man ir stāstīts, ka pastāv ekonomikas žurnāli (vismaz pirms 10 gadiem vēl pastāvēja), kuri gluži vienkārši atsakās pieņemt rakstus, kuros sākuma pieņēmums nav līdzsvara modelis. Tā, protams, ir “iesīkstējusi zinātne”.

Tāpat šeit varētu būt runa arī par ideoloģisko aspektu. Akadēmiskajos ekonomistos apgalvojums, ka viņu matemātiskie modeļi saistīti ar ideoloģiju, izraisa sašutumu. Taču, ja jūs būtu ekonomikas komentētājs, politiķis vai baņķieris, kurš pieradis ticēt, ka “tirgus zina labāk” un tā regulēšana obligāti ir kaut kas slikts, jūs savu viedokli viegli varētu pamatot ar līdzsvara ekonomikas teorijām.

Arturs raksta:

“Pieņemot līdzsvara pastāvēšanu, mēs uz ekonomiku raugāmies caur ļoti biezu filtru, kas nosaka, ko mēs spējam tajā saskatīt. Tādos apstākļos uzlabojumiem vai tālākiem pielāgojumiem nav vietas pēc definīcijas, tur nav vietas izpētei, tur nevar radīt neko jaunu, tur nav iespējami pārejas fenomeni, tāpēc viss, kas ekonomikā prasa pielāgošanu, – adaptācija, inovācijas, strukturālas pārmaiņas, pati vēsture – ir jāaizmirst vai no teorijas jāizmet.”

Lai kāds arī būtu iemesls, sekas ir diezgan nelāgas. Tikai dažus mēnešus pirms 2008. gada krīzes, kas globālo ekonomiku gandrīz vai noveda pie bankrota, mīts par tirgus līdzsvaru ļāva dažiem politiķiem pasludināt, ka burbuļu un to plīšanas cikli nu jau ir pagātne. Pat ja tagad neviens vairs neko tādu neapgalvo, nekas neliecina, ka acīmredzamais pašreizējo ekonomisko modeļu nepilnīgums raisītu īpašu nemieru nozares tradicionālajos ūdeņos. Tāpēc mums ir maz iemeslu cerēt, ka nākotnē ekonomisti spēs piedāvāt uzticamākas vadlīnijas.

Fiziķi jau gandrīz gadsimtu ir strādājuši pie alternatīvām tiem līdzsvara modeļiem, kuri mūs pievīla 2008. gadā. Var apgalvot, ka norvēģu izcelsmes zinātnieks Lāšs Unsāgers – noteikti viens no mazpazīstamākajiem 20. gadsimta ģēnijiem – šajā virzienā darbojās jau 30. gados.

Viņš parādīja, ka mazās atkāpēs no līdzsvara stāvokļa pastāv matemātiskas attiecības starp spēkiem, kas traucē sistēmas līdzsvaram (teiksim, temperatūras telpiskas izmaiņas jeb gradienta gadījumā), un izraisīto procesu ātrumu. Par saviem pētījumiem Unsāgers 1968. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā.

Vēl viens nobelis ķīmijā 1977. gadā tika krievu izcelsmes zinātniekam Iļjam Prigožinam par nelīdzsvarotu sistēmu termodinamikas attīstīšanu. Prigožins apgalvoja: kamēr – atkal – novirze no līdzsvara stāvokļa nav pārāk liela, sistēma ieņem stāvokli, kurā entropija – vienkāršoti runājot, nekārtība – attīstās lēnākajā iespējamajā ātrumā. Viņš arī parādīja, ka, pieaugot līdzsvaru jaucošajam spēkam, sistēmas var piedzīvot straujas vispārējā stāvokļa un sakārtojuma pārmaiņas, it kā tās kāds pārslēgtu, piemēram, no cieta stāvokļa uz šķidrumu. Turklāt šiem nelīdzsvara stāvokļiem nepavisam nav jābūt nekārtīgiem un haotiskiem, tajos var veidoties pārsteidzoši daudz struktūru.

Tas viss ir atklājies pieredzē. Kopš 19. gadsimta zināms, ka, sildot pannu ar šķidrumu, apakšējais sakarsušais šķidrums kļūst mazāk blīvs un ceļas augšup, taču aiz noteikta karstuma sliekšņa konvektīvās kustības var izveidot telpiskus apgabalus, kuros šķidrums cirkulēs augšup un tad atkal lejup. Šie apgabali nav kaut kas nejaušs; atbilstošos apstākļos tas var sakārtoties ļoti regulārā struktūrā, piemēram, līnijveida pinumu rindās vai sešstūru režģī. Tas nav līdzsvara stāvoklis – jo tā gadījumā nekādas konvektīvās kustības nebūtu. Tomēr tie ir diezgan sakārtoti. Tie ir piemērs tam, ko Prigožins dēvēja par “disipatīvajām struktūrām”, – nelīdzsvara stāvokļi, kas izklīdina sistēmas līdzsvaru izjaucošo enerģiju. Šādi sakārtotas nemitīgi plūstošas struktūras mēs varam novērot Zemes okeānu un atmosfēras konvektīvajā riņķojumā.

Nelīdzsvara fizikā joprojām vēl daudz kas jāsaprot. Kopš 90. gadiem turpinās strīdi, kā būtu jāsaprot “kritiskās novirzes” no līdzsvara: runa ir par stāvokļiem, kad būtiski mainās veids, kā sastāvdaļas ir strukturētas; piemēram, lavīnveida nobrukumi pieaugošā graudu kaudzē. Šķiet, ka šādi stāvokļi raksturīgi daudziem dabas fenomeniem, arī bioloģiskiem, piemēram, insektu spietiem vai smadzeņu darbības struktūrām. Izvirzīts pieņēmums, ka arī ekonomiskās sistēmas varētu pastāvīgi atrasties kritiskā stāvoklī (tehniskā nozīmē, lai gan tieši pašlaik tā varētu teikt arī burtiski). Tādi pētnieki kā Kristofers Jažiņskis no Mērilendas Universitātes un Gavins Krukss no Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas Kalifornijā nelīdzsvarotu sistēmu termodinamikai mēģina atrast tādus pašus mikroskopiskos pamatus, kādus Maksvels un Gibss konstruēja līdzsvara stāvokļu termodinamikā: saprast, kā sastāvdaļu mijiedarbība un kustības ietekmē visas sistēmas darbību.

Jau sen zinātnieki cenšas izveidot šādus “augšupejošu” daļiņu modeļus sociālo parādību izskaidrošanai. Pieņēmums, ka pastāv sociālās mijiedarbības fizika, tika izteikts 20. gadsimta 50. gados. Sociālpsihologs Kurts Levins apgalvoja, ka cilvēki drīzāk atgādina uzlādētas daļiņas, kuras psiholoģiski piesaista uzskatu, ieradumu un paražu “spēka lauki”. 1971. gadā austrāliešu zinātnieks, vārdā L. F. Hendersons, ierosināja izmantot Maksvela un Bolcmaņa mikroskopiskos gāzu modeļus, lai saprastu pūļa uzvedību. Viņš bija atklājis, ka pa trotuāru ejošu cilvēku statistiskais ātruma sadalījums veido zvana formas līkni, gluži tādu pašu, kādu veidoja daļiņas Maksvela gāzu teorijā. Hendersons arī norādīja, ka ar tādu šķērsli kā “pudeles kakla” izeja vai barjera pie biļešu kases “pūļa gāze” var kondensēties blīvākā stāvoklī – līdzīgi kā ūdens tvaiki kondensējas šķidrumā. Taču Maksvela–Bolcmaņa teorija aplūkoja gāzi līdzsvara stāvoklī. Tagad ir skaidrs, ka daudzas, ja ne lielākā daļa sociālo parādību neatrodas līdzsvarā, tās nekad neveido kādu stabilu, nemainīgu struktūru. Pūlī ir paisumi un bēgumi, tas te sablīvējas, te izkliedējas. Teorētiskos modeļus, kuri cilvēkus aplūko kā daļiņas, kas atrodas savstarpējā mijiedarbībā un tiecas (lielākoties – lai katra sasniegtu kādu sava iekšēja impulsa izraisītu mērķi) prom no līdzsvara, fiziķi tagad izmanto, lai aprakstītu visdažādākās pūļa kustības, no “plūsmas”, kas notiek pārpildītās ejās, līdz bīstamai “panikas” kustībai, kas pēkšņi iesākas blīvos pūļos.

Šie modeļi ir sevišķi vērtīgi, aprakstot satiksmes plūsmu. Šķiet, patiešām pastāv analoģija starp satiksmi, kas plūst brīvi vai atrodas sastrēgumā, un sasalšanas, kušanas, kondensācijas un iztvaikošanas fāžu pārejām, kas vērojamas gāzu, šķidrumu un cietu vielu savstarpējās pārvērtībās, – vienīgi satiksme parasti neatrodas līdzsvara stāvoklī un tiecas izkliedēties. Fizikā balstīti satiksmes modeļi, kuros tiek pieņemts, ka transportlīdzekļi izvairās no sadursmēm, it kā starp tiem darbotos kāds atgrūšanās spēks, var aprakstīt daudz ko no īstas satiksmes sarežģītības, arī sastrēgumu viļņu “raustīšanos”.

Vēl viena sfēra, kurā veiksmīgi pielieto sociālo fiziku, ir balsošana un viedokļu veidošana. Tas atsauc atmiņā Levina “sociālo spēku” ideju – izņemot to, ka šajā gadījumā jājautā, kā indivīdu izvēles iespaido cita citu. Mūs ietekmē tas, ko dara mūsu biedri. Fiziķim tas atgādina veidu, kā magnetizētu atomu poli orientējas tajā pašā virzienā, kādā jau ir orientēti kaimiņi. Šādi ar magnētismu saistīti modeļi ir izmantoti, pētot tādus jautājumus kā vienprātības panākšana, baumu izplatība un ekstrēmistisku uzskatu iesakņošanās un izplatība. Šādi var pētīt arī viedokļu veidošanos ārēja spēka laukā – piemēram, reklāmas vai mediju ietekmē.

Reizēm šie magnētismā balstītie modeļi ir līdzsvara modeļi: tas, ko mēs meklējam, ir stabils stāvoklis, līdzīgi kā atdzesēts magnēts sasniedz vienā virzienā orientētu magnetizācijas stāvokli. Citiem vārdiem, jājautā, kāds ir galējais vienprātības stāvoklis. Bet vienprātība – proti, līdzsvars – ne vienmēr ir iespējama. Tā vietā var pastāvēt nemitīga jaukšanās starp dažādām sfērām ar dažādiem uzskatiem, ko veicina nejaušība, indivīdiem orientējoties.

Šie nelīdzsvara modeļi parāda, ka šāda nejaušība var arī neizsaukt pilnīgu nekārtību: tā kā viedokli veidojošie dalībnieki mijiedarbojas, uz brīdi var veidoties vienprātības saliņas, pastāvīgi mainot savu lielumu un formu. Dažās situācijās šī kolektīvā kustība izvēršas jau minētajā ganāmpulka, kopēšanas uzvedībā, izsaucot lielas tirgus svārstības. Tas nozīmē, ka gluži kā lavīnās, ko izraisa daži krītoši akmeņi (klasisks scenārijs nelīdzsvara fizikā), maziem cēloņiem var būt lielas sekas. Varbūt nevar prognozēt katru atsevišķu satricinājumu, tomēr var paredzēt, ka tāds notiks, un atbilstoši veidot mūsu sociālās struktūras un institūcijas. Līdzīgi kā plānojot aizsardzību pret plūdiem: mums jāzina, vai vētru izraisītas katastrofas gaidāmas reizi desmit vai reizi tūkstoš gados.

Ejot, braucot vai balsojot mums ir visai maz iespēju izvēlēties, tādēļ neliekas, ka fizikas modeļi šādos gadījumos būtu kaut kas aiz matiem pievilkts. Taču daži zinātnieki cenšas šādus modeļus pielietot arī ambiciozākos scenārijos, piemēram, aplūkojot karus un terorismu, pilsētu un valstu augšanas vēsturisko evolūciju, ar klimata izmaiņām saistītus cilvēku paradumus. Šādu uzdevumu risināšanā sadarbojas sabiedrības pētnieki, datorzinātnieki, spēļu teorētiķi un fiziķi – to nav iespējams veikt vienā akadēmiskajā apcirknī. Pieaugot spējai modelēt sarežģītību, var cerēt pat uz ko vairāk: daži pētnieki jau tagad runā par to, kā savu modeļu dalībniekus aprīkot ar neiroaparatūru, kas simulētu lēmumu pieņemšanu, lai tie uz “sociālajiem spēkiem” spētu reaģēt sarežģītāk par magnetizētām dzelzs daļiņām.

Sabiedrības fizikai jāspēj nevis tikai aprakstīt, bet arī paredzēt. Tā nevar mums pateikt, kāda rīcība vai struktūra būtu taisnīga un ētiska. Un, ja tā pakļaujas – pat neapzināti – ideoloģiskiem aizspriedumiem, tā var kļūt par kārtējo “teoriju”, ko izmantot tās vai citas politikas pamatošanai. Taču labi izstrādāta sociālā fizika var ļaut prognozēt, kādas sekas varētu būt tām vai citām izvēlēm, palīdzot plānot sociālās struktūras, institūcijas, likumus un pilsētas, kas atbilstu cilvēka dabai, nevis censtos to pielāgot sev. Tā nebūtu kristāla lode, drīzāk tāda kā laikapstākļu prognoze – kā varbūtējs, nosacīts nepārtrauktu pārmaiņu apraksts. Galu galā, varbūt patlaban vairāk nekā jebkad mums derētu kāda apjausma par to, kas gaidāms aiz nākamā stūra.

© Nautil.us, 2016. gada 11. februārī