Cilvēka atcelšana

Manu prātu svilināja viena doma: lai ko viņš man sacītu un lai kā glaimotu – kad būsim nonākuši viņa mājās, viņš pārdos mani verdzībā.

Džons Banjans

“Cilvēks pakļauj Dabu” – tas ir izteiciens, ko bieži lieto, lai aprakstītu praktiskās zinātnes progresu.

– Cilvēks noliek Dabu uz lāpstiņām, – tā nesen manam draugam sacīja kāds paziņa. Konkrētajā kontekstā šiem vārdiem piemita zināms traģisks skaistums, jo runātājs tolaik mira ar tuberkulozi.

– Tas neko nemaina, – šis cilvēks teica. – Es zinu, ka esmu viens no kritušajiem. Pats par sevi saprotams, ka kritušie ir ne tikai zaudētāju, bet arī uzvarētāju pusē. Taču tas nemaina faktu, ka tā ir uzvara.

Šo stāstu es izvēlējos par savu sākumpunktu, lai skaidri norādītu, ka mans nolūks nebūt nav noniecināt visu labo, ko devis minētais process, kuru mēdz dēvēt par “Dabas pakļaušanu”, vēl mazāk to, cik daudz pašaizliedzīgu pūļu cilvēki ieguldījuši, lai tas kļūtu iespējams. Taču nu, kad tas paveikts, man jādodas tālāk un jāpapēta šis priekšstats nedaudz tuvāk. Kādā nozīmē Cilvēks ieguvis arvien pieaugošu varu pār Dabu?

Aplūkosim trīs tipiskus piemērus: lidmašīnu, radio un kontracepciju. Miera laikos civilizētā sabiedrībā ikviens, kurš spēj par šīm lietām samaksāt, var tās izmantot. Taču nebūtu pareizi teikt, ka, to darot, viņš realizē savu individuālo varu pār Dabu. Ja es kādam samaksāju, lai mani nes, tas taču nenozīmē, ka es pats būtu stiprinieks. Jebkuru manis minēto lietu (vai visas trīs) atsevišķiem cilvēkiem var liegt izmantot citi – tie, kas pārdod, vai tie, kas šādu darījumu atļauj, vai tie, kam pieder ražošanas līdzekļi, vai tie, kas ražo attiecīgās preces. Tas, ko mēs saucam par Cilvēka varu, patiesībā pieder dažiem cilvēkiem, un no tās šie daži var atļaut vai liegt gūt labumu arī citiem. Un atkal, runājot par varu, kas iemiesota lidmašīnā vai radio, Cilvēks ir šīs varas nesējs, bet vienlīdz lielā mērā arī tās upuris vai objekts, jo uz viņu tiek tēmētas gan bumbas, gan propaganda. Attiecībā uz kontracepciju negatīvais paradokss ir tāds, ka visas iespējamās nākotnes paaudzes ir pašlaik dzīvojošajiem piederošās varas objekts. Ar kontracepcijas palīdzību tām tiek liegta eksistence; ar kontracepcijas kā selektīvas vairošanās līdzekļa palīdzību tās bez savas piekrišanas tiek padarītas par to, par ko kādai iepriekšējai paaudzei, savu iemeslu vadītai, labpaticis viņus padarīt. Šādā aspektā tas, ko mēs dēvējam par Cilvēka varu pār Dabu, izrādās vienu cilvēku vara pār citiem, kura realizēta, izmantojot Dabu kā šīs varas instrumentu.

Protams, par banalitāti jau kļuvusi gaušanās, ka zinātnes doto varu cilvēki līdz šim izmantojuši slikti, turklāt pret sev līdzīgajiem. Taču es runāju par ko citu. Es nerunāju par konkrētiem pagrimuma vai ļaunprātības piemēriem, ko varētu labot morāles celšana; es spriežu par to, ko šī “Cilvēka vara pār Dabu” neizbēgami un pašos pamatos nozīmē. Nav šaubu, ka ainu zināmā mērā mīkstinātu sabiedrības īpašumtiesības uz izejvielām un fabrikām un sabiedrības kontrole pār zinātnes pētījumiem. Taču, ja vien mēs nenonākam pie vienotas globālās valsts, tas tik un tā nozīmētu vienas nācijas varu pār citām. Un pat globālajā valstī vai nācijā tas nozīmēs (vispārīgi) vairākuma varu pār mazākumu un (konkrēti) valdības varu pār iedzīvotājiem. Un visas varas realizēšanas ilgtermiņa izpausmes, īpaši attiecībā uz pēcnācēju radīšanu, neizbēgami nozīmē agrāko paaudžu varu pār vēlākajām.

Pēdējais apstāklis bieži vien netiek pietiekami uzsvērts, jo cilvēki, kas raksta par sociālajiem jautājumiem, vēl nav iemācījušies atdarināt fiziķus, vienmēr iekļaujot dimensiju skaitā arī Laiku. Lai pilnībā saprastu, ko nozīmē Cilvēka vara pār Dabu un līdz ar to dažu cilvēku vara pār citiem, mums cilvēku suga jāiztēlojas visā laika skalas garumā – no rašanās brīža līdz izmiršanai. Katrai paaudzei dota vara pār saviem pēctečiem, un katra – ciktāl tā pārveido vidi, ko mantojusi, un saceļas pret tradīcijām – pretojas savu priekšgājēju varai un ierobežo to. Tas maina skatu uz šo reizēm zīmēto ainu – progresējošu atsvabināšanos no tradīcijām un progresējošu kontroli pār dabiskajiem procesiem, kuras rezultātā arvien turpina augt cilvēku vara. Realitātē, protams, ja kādam laikmetam ar eigēnikas un zinātniskās izglītības palīdzību izdosies iegūt spēju padarīt savus pēctečus tādus, kādus tas vēlas, visi cilvēki, kas pasaulē dzīvos pēc tam, būs šīs varas objekti. Viņi būs vājāki, nevis stiprāki: lai gan mēs, iespējams, būsim ielikuši viņiem rokās dažādas brīnumainas mašīnas, tomēr būsim arī jau iepriekš noteikuši, kā tās izmantojamas. Un, ja notiktos, ka šis laikmets, kurš sasniedzis maksimālu varu pār pēctečiem, būtu arī vislielākajā mērā atbrīvojies no tradīcijām (un tā gandrīz noteikti būs), savu priekšgājēju ietekmes vājināšanai tas nodotos gandrīz tikpat enerģiski kā pēcteču varas iegrožošanai. Un mums jāatceras arī, ka pilnīgi neatkarīgi no visa minētā, jo vēlāk kāda paaudze nāks – jo tuvāk cilvēces beigu cēlienam –, jo mazāk varas tai būs sava tālākā ceļa izvēlē, tādēļ ka šīs varas objektu būs palicis tik maz. Tāpēc nevar būt ne runas par to, ka cilvēcei kopumā dotā vara nemainīgi turpinās augt, kamēr vien pastāvēs pati cilvēku suga. Pēdējie cilvēki ne vien nekļūs par priekšteču varas mantiniekiem, bet arī vairāk par jebkuru citu paaudzi cietīs no lielo plānotāju un uzlabotāju nelabvēlīgās ietekmes un paši vismazāk baudīs varu iespaidot savu nākotni.

Iedomāsimies kādu konkrētu laikmetu – pieņemsim, tas būtu mūsu ēras 100. gadsimts –, kurš vislabāk spēj pretoties visiem iepriekšējiem un visnepārvaramāk diktē noteikumus nākamajiem laikmetiem un tādējādi kļuvis par cilvēku sugas likteņa patieso pavēlnieku. Taču arī šajā pavēlnieku paaudzē (kas jau pati par sevi ir niecīga cilvēku sugas minoritāte) varu realizēs vēl niecīgāks mazākums. Ja tiks īstenoti dažu zinātnisko plānotāju sapņi, Cilvēka vara pār Dabu nozīmēs dažu simtu kundzību pār miljardiem un miljardiem citu. Vienkārša Cilvēka varas pieauguma iespēja nepastāv un nevar pastāvēt. Katra jauna vara, ko cilvēks iekaro, reizē ir arī vara pār cilvēku. Katrs solis uz priekšu padara viņu ne vien stiprāku, bet arī vājāku. Katrā uzvarā viņš ir ne vien triumfējošs karavadonis, bet arī gūsteknis, kurš soļo aiz uzvarētāja goda ratiem.

Es pagaidām vēl necenšos spriest, vai šādu divdomīgu uzvaru kopējais iznākums ir kaut kas labs vai slikts. Es vienīgi paskaidroju, ko īsti nozīmē Cilvēka uzvara pār Dabu – īpaši šīs iekarošanas kampaņas noslēguma posms, kas, iespējams, nav nemaz tik tālu. Beigu stadija būs pienākusi, kad Cilvēks ar eigēnikas, prenatālās programmēšanas, kā arī uz nevainojamas praktiskās psiholoģijas balstītas izglītības un propagandas palīdzību būs ieguvis pilnu kontroli pār sevi. Cilvēka daba būs pēdējā Dabas joma, kas padosies cīņā ar Cilvēku. Tad kauja būs uzvarēta. Mēs būsim “izrāvuši no Kloto¹ rokām dzīves pavedienu” un ieguvuši brīvību turpmāk veidot savu sugu tā, kā paši vēlēsimies. Jā, uzvara būs izcīnīta. Taču kurš būs uzvarētājs?

Jo Cilvēka vara padarīt sevi tādu, kādu pats vēlas, nozīmē, kā mēs redzējām, dažu cilvēku varu padarīt citus tādus, kādus viņi vēlas. Bez šaubām, audzināšana un izglītība šo varu kaut kādā mērā centušās realizēt visos laikos. Taču situācija, kas mūs gaida, būs pilnīgi jauna divējādā ziņā. Pirmkārt, šī vara būs kļuvusi ievērojami lielāka. Līdz šim izglītības teorētiķu plāni panākuši visai nedaudz no iecerētā, un, taisnību sakot, ja palasām viņu rakstīto (Platons vēlējās, lai ikviens zīdainis nonāktu jaundzimušo silītē bāreņiem², Eljots – lai zēns līdz septiņu gadu vecumam nesatiktu nevienu vīrieti, bet pēc tam – nevienu sievieti³, bet Loks gribēja, lai bērni staigātu cauros apavos un ne mazākajā mērā neinteresētos par dzeju⁴), gluži vai jāpateicas īstu māšu, īstu aukļu un, galvenais, īstu bērnu laimīgajai stūrgalvībai, kas ļāvusi cilvēcei saglabāt kaut vai tik nelielu veselā saprāta daudzumu, kāds tai vēl palicis. Taču jaunā laikmeta cilvēku veidotāji būs bruņoti ar visuzinoša stāvokļa un neapstrīdamas zinātniskās metodoloģijas doto varu: mēs beidzot tiksim pie uzlabotājiem, kuri patiešām spēs piegriezt visas nākamās paaudzes pēc tāda šablona, kāds vien viņiem labpatiks.

Otrā atšķirība ir vēl nozīmīgāka. Vecākajās sistēmās gan to, kādu cilvēku skolotāji vēlējās izaudzināt, gan arī viņu motīvus šādiem centieniem noteica Dao⁵ – norma, kurai bija pakļauti paši skolotāji un no kuras viņi sevi neuzskatīja par brīviem atkāpties. Viņi nepiegrieza cilvēkus pēc pašu izvēlētas piegrieztnes. Viņi nodeva tālāk to, ko paši bija saņēmuši: viņi iesvaidīja jauno neofītu lielajā cilvēces mistērijā, kas bija augstāka gan par jauno cilvēku, gan viņiem pašiem. Viņi bija kā vecie putni, kas māca lidot jaunajiem. Tas mainīsies. Vērtības tagad nav nekas vairāk kā dabiskas parādības. Vērtību spriedumiem audzēknī jātiek iestrādātiem veidošanas gaitā. Dao, ja tāds ir, būs audzināšanas produkts – ne motīvs. Uzlabotāji no tā visa ir atbrīvojušies. Tā ir vēl viena Dabas daļa, ko viņiem izdevies pakļaut. Cilvēka rīcības dziļākie avoti viņiem vairs nav kaut kāds pašsaprotams dotais lielums. Tie ir pakļauti – kā elektrība: Uzlabotāju funkcija ir tos kontrolēt, nevis paklausīt tiem. Viņi zina, kā veidot apziņu, un izlemj, kādu apziņu veidot. Viņi paši ir ārpus tā visa – viņi stāv tam pāri. Jo rit taču pēdējais posms Cilvēka cīņā ar Dabu. Pēdējā uzvara ir izcīnīta. Cilvēka daba ir uzvarēta – un, protams, uzvarējusi, lai kāda tagad būtu šo vārdu jēga.

Tātad Uzlabotājiem jāizvēlas, kādu mākslīgo Dao viņi, savu iemeslu vadīti, veidos cilvēces turpmākajās paaudzēs. Viņi ir motivētāji, motīvu radītāji. Taču kas motivēs viņus pašus?

Kādu laiku, iespējams, tās būs viņu prātos vēl izdzīvojušās vecā, “dabiskā” Dao paliekas. Tāpēc iesākumā viņi varbūt sevi uzlūkos kā cilvēces kalpus un sargus un uzskatīs, ka viņu “pienākums” ir darīt tai “labu”. Taču šādā stāvoklī viņi var aizkavēties vienīgi pārpratuma dēļ. Pienākuma jēdziens viņiem ir tikai fenomens, ko rada zināmi procesi, kurus kontrolēt nu ir viņu spēkos. Tieši tur jau ir tā uzvaras jēga, ka viņi izkļuvuši no stāvokļa, kurā bija šiem procesiem pakļauti, un nonākuši situācijā, kurā var tos izmantot kā rīkus. Viena no lietām, kas viņiem tagad jāizlemj, ir – ievirzīt vai neievirzīt mūs, pārējos, tā, lai mūsos saglabātos vecie priekšstati par pienākumu un mūsu vecās reakcijas uz to? Kā pienākums var palīdzēt viņiem to izlemt? Pienākumam pašam jāstājas tiesas priekšā; tas nevar vienlaikus būt arī tiesnesis. Un labāk neklājas arī “labajam”. Viņi lieliski zina, kā izkopt mūsos kaut vai duci dažādu priekšstatu par labo. Jautājums vienīgi – kuru (un vai vispār kādu) izvēlēties. Nekādi priekšstati par labo viņiem šajā izvēlē palīdzēt nevar. Būtu absurdi izraudzīties vienu no lietām, kas jāsalīdzina, un padarīt to par salīdzinājuma mērauklu.

Dažiem liksies, ka es saviem Uzlabotājiem izdomāju mākslīgas grūtības. Citi, vientiesīgāki kritiķi varētu vaicāt: “Kāpēc jūs domājat, ka viņi būs tik slikti cilvēki?” Taču es nebūt neuzskatu viņus par sliktiem cilvēkiem. Drīzāk jau viņi vispār nav cilvēki (vārda agrākajā izpratnē). Varētu teikt, ka viņi ir cilvēki, kuri upurējuši savu piederību tradicionālajai cilvēcei, lai veltītu sevi lemšanai par to, ko šis vārds turpmāk nozīmēs. Attiecināti uz viņiem, “labs” un “slikts” ir vārdi bez satura: tieši viņi turpmāk noteiks to saturu. Tāpat nevar sacīt, ka viņu grūtības ir izdomātas. Varam pieņemt, ka būtu iespējams sacīt: “Galu galā, vairums no mums vēlas vienu un to pašu – ēdienu, dzērienu, seksu, izklaidi, mākslu, zinātni un garāko iespējamo mūžu cilvēkiem un sugai kopumā. Lai viņi vienkārši pasaka: “Mums arī tas patīk,” – un uzlabo cilvēci veidā, kas visdrīzāk varētu panākt šādu rezultātu. Kur ir problēma?” Taču tā nav atbilde. Pirmkārt, nav tiesa, ka visiem patīk vienas un tās pašas lietas. Taču, pat ja tā būtu, kādi motīvi pamudinās Uzlabotājus novērsties no dzīves priekiem un pavadīt mūžu smagā darbā, lai mēs un mūsu pēcteči varētu baudīt to, kas mums patīk? Pienākums? Taču tas jau ir tikai Dao, ko viņi varbūt nolēmuši uzspiest mums, bet kas nevar būt vērā ņemams arguments viņiem pašiem. Ja viņi to pieņem, tad vairs nav apziņas veidotāji – tikai tās objekti, un viņu pēdējā uzvara pār Dabu tā arī nav izcīnīta. Sugas saglabāšana? Taču kāpēc sugu vajadzētu saglabāt? Viens no jautājumiem, uz ko viņiem jāatbild, ir: vai rūpēm par nākamajām paaudzēm (viņi lieliski zina, kā tās tiek radītas) jāturpinās vai nav? Lai cik tālu vai zemu viņi atkāptos, tik un tā neatradīs pamatu zem kājām. Ikviens motīvs, ko viņi mēģinātu izvēlēties savai rīcībai, acumirklī kļūtu par loģisko apli⁶. Runa nav par to, ka viņi būtu slikti cilvēki. Viņi vispār nav cilvēki. Izejot ārpus Dao, viņi nonāk tukšumā. Tāpat nevar teikt, ka viņu rīcības objekti obligāti ir nelaimīgi cilvēki. Viņi vispār nav cilvēki – viņi ir mākslīgi darinājumi. Cilvēka galīgā uzvara izrādījusies Cilvēka atcelšana.

Un tomēr Uzlabotāji rīkosies. Es nupat sacīju, ka viņiem nespēj kalpot neviens no iespējamiem motīviem, taču pareizāk būtu teikt: neviens, izņemot vienu. Neviens no motīviem, kas būtu kaut cik pamatoti, izņemot vienu – emocionālo nastu, ko viņi sajutuši kādā noteiktā brīdī. Tuvāk aplūkojot, nācies atmest visu, izņemot sic volo, sic jubeo⁷. Taču subjektīvisms nevar iznīcināt to, kas nekad nav pretendējis uz objektivitāti. Impulss kasīties, kad man niez, un izjaukt pa sastāvdaļām, kad man uzmācas ziņkārība, ir imūns pret līdzekļiem, kas nāvējoši manai taisnības mīlestībai, godam vai rūpēm par nākotnes paaudzēm. Kad viss, kas saka “Tas ir labi”, apgāzts, paliek tas, kas saka “Es gribu”. To nevar uzspridzināt, tam nevar “redzēt cauri”, jo tas nekad ne uz ko nav pretendējis. Tātad Uzlabotāju motīvam jābūt viņu pašu labpatikai. Es te nerunāju par varas samaitājošo iespaidu un nepaužu bažas, ka, tam pakļauti, mūsu Uzlabotāji deģenerēsies. Paši vārdi “samaitāt” un “deģenerēties” netieši norāda uz zināmu vērtību doktrīnu un tālab šajā kontekstā ir bezjēdzīgi. Es gribu sacīt, ka tiem, kas sevi nostādījuši ārpus jebkādiem vērtību spriedumiem, nevar būt nekāda pamata dot priekšroku kādam no saviem impulsiem iepretī citiem, ja vien neskaita konkrētā impulsa emocionālo spēku.

Mēs varam cerēt, ka no impulsiem, kas dzims šādos prātos, kuri attīrīti no jebkādiem “racionāliem” vai “garīgiem” motīviem, daži būs arī labdabīgi. Es personīgi šaubos, vai šiem labdabīgajiem impulsiem, kuriem atņemtas tās privilēģijas un uzmundrinājums, ko Dao mums māca tiem piešķirt, un kuriem atstāts vienīgi psiholoģisku parādību dabiskais spēks un biežums, būs īpaši liela ietekme. Ļoti šaubos, vai vēsture rāda mums kaut vienu piemēru, kad cilvēks, izgājis ārpus tradicionālās morāles un ieguvis varu, būtu to izmantojis labdabīgi. Es sliecos domāt, ka Uzlabotāji neieredzēs uzlabotos. Lai gan mākslīgo apziņu, ko būs izveidojuši mūsos, savas ietekmes objektos, viņi uzskatīs par ilūziju, tomēr jutīs, ka tā mūsos rada zināmu iluzoru dzīves jēgas sajūtu, kas liksies pārāka par viņu pašu eksistences bezjēdzīgumu, un viņi mūs apskaudīs, kā einuhi apskauž vīriešus. Tomēr es neapgalvoju, ka tā tiešām būs; tas ir tikai mans pieņēmums. Taču pieņēmums nav tas, ka mūsu cerības kaut vai uz mākslīgi veidotu laimi balstās uz to, ko parasti dēvē par “nejaušību” – nejaušu iespēju, ka mūsu Uzlabotājos kopumā dominēs labdabīgi impulsi. Jo bez sprieduma “labdabība ir laba”, tas ir, bez atgriešanās Dao, viņiem nevar būt nekāda pamata veicināt vai nostiprināt šos impulsus iepretī jebkādiem citiem. Viņu pašu nostājas loģika nosaka, ka viņiem vienkārši jāpieņem savi impulsi tādi, kādi nu tie ir, – nejaušības diktēti. Un Nejaušība šajā gadījumā nozīmē Dabu. Uzlabotāju motīvus radīs iedzimtība, gremošana, laika apstākļi un dažādu ideju asociācijas. Viņu galējais racionālisms, kas “redz cauri” jebkādiem “racionāliem” motīviem, padara viņus par būtnēm ar pilnībā iracionālu uzvedību. Ja tu nepakļaujies Dao vai arī neizdari pašnāvību, ļaušanās impulsiem (un tādējādi ilgtermiņā – vienkārši “dabai”) ir vienīgais ceļš, kas vēl paliek tev atvērts.

Tātad brīdī, kad Cilvēks izcīnījis uzvaru pār Dabu, mēs sastopamies ar visu lielo cilvēku dzimumu, kas pakļauts nedaudziem indivīdiem, kuri savukārt pakļauti tīrā veidā “dabiskajam” spēkam sevī – saviem iracionālajiem impulsiem. Daba, ko neiegrožo nekādas vērtības, valda pār Uzlabotājiem, bet caur viņiem – pār visu cilvēci. Savā piepildījuma brīdī Cilvēka uzvara pār Dabu izrādās Dabas uzvara pār Cilvēku. Visas uzvaras, ko mēs it kā esam izcīnījuši, soli pa solim aizvedušas mūs līdz šādam iznākumam. Visas šķietamās Dabas sakāves nav bijušas nekas cits kā vien taktiska atkāpšanās. Mums likās, ka mēs piespiežam Dabu atkāpties, taču patiesībā tā aizvilināja mūs sev līdzi. Mums izskatījās, ka Daba padodoties pacēlusi rokas, taču īstenībā tā bija tās izpletusi, lai mūs apskautu un no sava skāviena nekad vairs neizlaistu. Ja kādreiz eksistēs šāda pilnībā izplānota un saprogrammēta pasaule (kuras Dao ir vienkāršs plānošanas produkts), Dabu vairs netraucēs šī nemierīgā suga, kas pret to sacēlās pirms tik daudziem miljoniem gadu; Dabu vairs nekaitinās cilvēku pļāpas par patiesību, žēlsirdību, skaistumu un laimi. Ferum victorem cepit⁸, un, ja eigēnika izrādīsies pietiekami efektīva, šāds dumpis vairs neatkārtosies: visi ērti mājos Uzlabotāju paspārnē, bet Uzlabotāji – Dabas paspārnē, līdz mēness nokritīs no debesu juma vai saule atdzisīs gluži salta.

Dažiem varbūt mans viedoklis kļūs skaidrāks, ja es to formulēšu citādi. Daba ir vārds, kurā mēdz ielikt visai dažādas nozīmes; visvieglāk to saprast, apsverot tās daudzveidīgos pretstatus. Dabiskais ir pretstats Mākslīgajam, Civilizētajam, Cilvēciskajam, Garīgajam un Pārdabiskajam. Mākslīgais ir aspekts, kas mūs šobrīd neinteresē. Taču, ja pievēršamies pārējo pretstatu sarakstam, tad, domājams, varam gūt aptuvenu priekšstatu par to, ko cilvēki sapratuši ar Dabu un ko viņi tai pretstatījuši. Daba šķiet telpiska un laicīga – atšķirībā no visa, kam šādas īpašības piemīt nepilnīgākā mērā vai nepiemīt vispār. Šķiet, ka tā ir kvantitātes pasaule pretstatā kvalitātes pasaulei, objektu pasaule pretstatā apziņas pasaulei, iegrožotā, nevis pilnīgi vai daļēji autonomā pasaule, vērtības nepazīstošā, ne vērtības saturošā un uztverošā pasaule, darbinošo cēloņu (vai dažās mūsdienu sistēmās – vispār no cēlonības brīvā) pasaule pretstatā mērķcēloņu pasaulei. Es pieņemu, ka, analītiski izprotot kādu lietu, tad pakļaujot to un izmantojot savām vajadzībām, mēs to reducējam līdz “Dabas” līmenim – tādā nozīmē, ka mēs atceļam savus vērtību spriedumus, kas uz to attiecināti, ignorējam tās mērķi (ja tāds ir) un aplūkojam to kvantitātes aspektā. Šī atsevišķu elementu apspiešana mūsu kopējā reakcijā – kāda tā būtu citkārt – reizēm ir visai pamanāma un pat sāpīga: kaut kas jāpārvar, pirms mēs spējam uzšķērst mirušu cilvēku vai dzīvu dzīvnieku uz sekcijas galda. Šie objekti pretojas prāta virzībai, kas tiecas tos iegrūst “tikai Dabas” pasaulē. Taču līdzīga cena par mūsu analītiskajām zināšanām un manipulatīvo varu jāmaksā arī citos gadījumos – pat ja esam pārstājuši to rēķināt. Mēs neraugāmies uz kokiem kā driādām vai skaistiem objektiem, kad zāģējam tos baļķos: pirmais cilvēks, kurš to izdarīja, varbūt visai skaudri sajuta šo cenu; varbūt Vergilija un Spensera asiņojošie koki ir tālas atbalsis no šīs pirmatnējās godbijības trūkuma sajūtas. Attīstoties astronomijai, savu dievišķumu zaudēja zvaigznes, un mirstošajam dievam vairs nav vietas ķimizētajā lauksaimniecībā. Daudziem cilvēkiem šis process vienkārši nozīmē pakāpenisku atklāsmi, ka reālā pasaule atšķiras no tā, ko mēs gaidījām ieraudzīt, un senā opozīcija Galilejam vai “līķu zagļiem” ir vienkārši tumsonība. Tomēr tā nav pilna aina. Tie, kas visciešāk pārliecināti, ka objekts, kas attīrīts no tā kvalitatīvajām īpašībām un reducēts līdz plikai kvantitātei, ir kaut kas pilnībā reāls, nebūt nav paši dižākie mūsdienu zinātnieki. Tā var domāt sīki zinātnieciņi un sīki nezinātniski interesenti. Izcilākie prāti lieliski zina, ka šādi uzlūkots objekts ir mākslīga abstrakcija – ka daļa no tā realitātes ir zudusi.

Paraugoties no šāda viedokļa, uzvara pār Dabu parādās jaunā gaismā. Mēs reducējam lietas līdz “tikai Dabai”, lai varētu tās “uzveikt”. Mēs vienmēr uzveicam Dabu, jo “Daba” ir vārds, kādā mēs saucam to, ko esam kaut kādā mērā uzveikuši. Uzvaras cena ir nepieciešamība izturēties pret lietu kā “tikai Dabu”. Jebkura uzvara pār Dabu paplašina tās valstību. Zvaigznes nekļūst par Dabu, iekams neesam iemācījušies tās nosvērt un izmērīt; dvēsele nekļūst par Dabu, iekams neesam iemācījušies to psihoanalizēt. Izraujot varu Dabai no rokām, mēs vienlaikus nododam tās ziņā daudzas lietas. Kamēr šis process nav sasniedzis savu galējo stadiju, varam uzskatīt, ka ieguvumi atsver zaudējumus. Taču, tiklīdz mēs speram pēdējo soli ceļā uz savas sugas reducēšanu līdz “tikai Dabai”, viss process pārvēršas par kaut kādu nejēdzību, jo šajā gadījumā būtne, kas no tā var kaut ko iegūt, un būtne, kas tiek upurēta, ir viena un tā pati. Tas ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad, novedot kādu principu līdz tā šķietami loģiskajam atrisinājumam, iznākums ir pilnīgi absurds. Kā tai populārajā stāstā par īru, kurš, atklājis, ka zināma tipa krāsns uz pusi samazina kurināmā izmaksas, secināja, ka divas šādas krāsnis viņam ļautu apsildīt māju, vispār netērējot kurināmo. Tādu darījumu pasakās piedāvā burvji: vara apmaiņā pret dvēseli. Taču, kad mēs reiz būsim atteikušies no savas dvēseles, proti, paši no sevis, vara, kas mums par to solīta, nepiederēs mums. Mēs patiesībā būsim vergi un raustāmie ķipari tā spēka rokās, kuram esam dvēseles atdevuši. Cilvēka varā ir izturēties pret sevi kā tikai “dabas objektu” un pret paša vērtību spriedumiem – kā pēc patikas pārveidojamu izejvielu zinātniskām manipulācijām. Iemesls, kāpēc pret tādu rīcību vajadzētu iebilst, neslēpjas faktā, ka šāds skatījums (gluži kā pirmā diena līķu sekcijas zālē) ir sāpīgs un šokējošs līdz brīdim, kad mēs pie tā pierodam. Sāpes un šoks nav nekas vairāk kā brīdinājums un simptoms. Patiesais iebildums ir šāds: ja cilvēks izvēlēsies izturēties pret sevi kā pret izejvielu, tad viņš arī būs izejviela, tikai ar to izrīkosies ne jau viņš pats, kā naivi bija cerējis, bet gan plika apetīte, tas ir, “tikai Daba” dehumanizēto Uzlabotāju personā.

Gluži kā karalis Līrs, mēs esam centušies savienot nesavienojamo – atteikties no savas cilvēciskās prerogatīvas un vienlaikus paturēt to. Tas ir neiespējami. Vai nu mēs esam racionāls gars, kura pienākums ir mūžam pakļauties Dao absolūtajām vērtībām, vai arī “tikai daba”, kas tiks mīcīta un veidota dažādās jaunās formās par prieku pavēlniekiem, kuriem, saskaņā ar manu hipotēzi, nav nekādu citu motīvu kā tikai pašu “dabiskie” impulsi. Vienīgi Dao piedāvā kopīgu cilvēciskas rīcības likumu, kas vienlīdz lielā mērā paceļas pāri gan valdītājiem, gan pārvaldītajiem. Dogmatiska ticība objektīvām vērtībām ir nepieciešama, lai kaut vai idejas līmenī būtu iedomājama pārvalde, kas nav tirānija, vai paklausība, kas nav verdzība.

Ar to es nedomāju vienīgi (varbūt pat ne galvenokārt) mūsu patlabanējos ienaidniekus. Process, kurš, ja vien netiks iegrožots, novedīs pie Cilvēka atcelšanas, komunistu un demokrātu aprindās norisinās ne mazāk strauji kā pie fašistiem. Izvēlētās metodes var (iesākumā) būt atšķirīgas brutalitātes pakāpes ziņā. Taču ne viens vien zinātnieks ar lēnīgu skatienu aiz pensneja stikla, ne viens vien populārs dramaturgs vai filozofijas amatieris mūsu vidū ar laiku panāks tieši to pašu, ko Vācijas nacistu varasvīri. Tradicionālās vērtības ir “jāatmasko”, un cilvēce jāieveido kādā jaunā formā, ko noteiks dažu cilvēku griba (saskaņā ar hipotēzi tai jābūt nejaušai izvēlei), un tie būs daži veiksminieki no veiksmīgas paaudzes, kura iemācījusies to panākt. Pārliecība, ka mēs varam pēc savas patikas izgudrot dažādas “ideoloģijas” un tālāk izturēties pret cilvēku kā vienkāršu ὕλη [vielu] – paraugiem, preparātiem –, sākusi iespaidot pat mūsu valodu. Senāk mēs nogalinājām sliktus cilvēkus, bet tagad likvidējam antisociālus elementus. Tikums kļuvis par integrāciju un uzcītība – par dinamismu, bet puiši, kurus vērts paaugstināt dienesta pakāpē, ir “potenciāls virsnieku kadru materiāls”. Pats brīnišķīgākais – tādi tikumi kā taupība un atturēšanās no alkohola, pat vienkāršs prātīgums ir “neuzņēmība pret tirgus reklāmu”.

Notiekošā patieso nozīmīgumu traucējusi saskatīt šī lietotā abstrakcija – Cilvēks. Es negribu teikt, ka vārds “Cilvēks” noteikti jāuzskata par tīru abstrakciju. Pašā Dao, kamēr vien paliekam tā robežās, atrodama konkrēta realitāte, kurā piedalīties nozīmē būt patiesi cilvēciskam, – cilvēces reālā kopīgā griba un kopīgais saprāts; tie ir dzīvi un aug kā koks, kas, situācijai mainoties, sazarojas arvien jaunā skaistumā un cieņas pilnos pielietojumos. Kamēr vien paliekam Dao robežās, mēs varam runāt par Cilvēka varu pār sevi – tajā pašā nozīmē, kā mēs runājam par patiesu indivīda paškontroli. Taču, tiklīdz mēs izejam ārpus šīm robežām un uzlūkojam Dao kā vienkāršu subjektīvu produktu, tā šī iespēja mums ir zudusi. Tagad vienīgais, kas kopīgs visiem cilvēkiem, ir tikai abstrakts universāls lielums, lielākais kopīgais dalītājs, un Cilvēka uzvara pār sevi nozīmē tikai Uzlabotāju varu pār uzlaboto cilvēcisko materiālu, pēccilvēces pasauli, pie kuras radīšanas patlaban cītīgi strādā gandrīz visi cilvēki visās nācijās; daļa to dara apzināti, citi – paši to nezinot.

Man neizdosies pateikt neko tādu, kas neļautu dažiem šo lekciju nosaukt par uzbrukumu zinātnei. Šādu apsūdzību es, protams, noraidu, un īsteni dabas filozofi (daži pagaidām vēl ir dzīvo vidū) ievēros, ka, aizstāvot vērtības, es cita starpā aizstāvu arī zināšanu vērtību, kurai, tāpat kā visām pārējām, jāiet bojā, kad tiks nocirstas tās saknes Dao augsnē. Taču es varu iet vēl tālāk. Es varu pat izteikt pieņēmumu, ka zāles varētu būt meklējamas pašā Zinātnē.

Iepriekš es lietoju apzīmējumu “burvja darījums”, aprakstot procesu, kurā cilvēks apmaiņā pret varu atdod Dabai objektu pēc objekta un visbeidzot arī pats sevi. Un es tiešām tā domāju. Apstāklis, ka zinātniekam izdevies tas, ko nav spējis burvis, sabiedrības prātā nostādījis abus tik spēcīgā kontrastā, ka pārprasts Zinātnes dzimšanas patiesais stāsts. Var atrast pat cilvēkus, kuri par 16. gadsimtu raksta tā, it kā Maģija būtu viduslaiku palieka, bet Zinātne – tas jaunais, kas ieradies, lai to aizslaucītu. Tie, kuri iedziļinājušies vēsturē, zina, ka tā nav taisnība. Viduslaikos maģijas bija visai maz; augstāko punktu tā sasniedza 16. un 17. gadsimtā. Nopietni maģijas pūliņi un nopietni zinātnes pūliņi ir kā dvīņi: viens bija vārgulīgs un nomira, bet otrs bija stiprs un izdzīvoja. Tomēr tie bija dvīņi. Tie piedzima no viena un tā paša impulsa. Pieļauju, ka dažus (noteikti ne visus) agrīnos zinātniekus virzīja tīra zināšanu mīlestība. Taču, aplūkojot laikmeta noskaņojumu kopumā, var saskatīt šo manis pieminēto impulsu.

Ir kāds elements, kas vieno maģiju un praktisko zinātni, vienlaikus nošķirot abas no agrāko laiku gudrības. Galvenais jautājums, kas nodarbināja seno laiku gudros, bija dvēseles pieskaņošana realitātei, un atbilde uz to bija – zināšanas, pašdisciplīna un tikumīga dzīve. Gan maģija, gan praktiskā zinātne risina problēmu, kā pakļaut realitāti cilvēka vēlmēm; atbilde uz to ir tehnika, un abas, piekopjot šo tehniku, ir gatavas ķerties pie lietām, kas līdz tam tika uzskatītas par pretīgām un zaimojošām, – tādām kā mirušo izrakšana un sakropļošana.

Ja salīdzinām jaunā laikmeta galveno bazūnētāju (Bēkonu) ar Faustu no Mārlova lugas, līdzība ir satriecoša. Būsiet lasījuši dažu kritiķu rakstos, ka Fausts ir izslāpis pēc zināšanām. Patiesībā viņš to tikpat kā nepiemin. Ne jau patiesību viņš vēlas iegūt no nelabajiem, bet gan zeltu, šaujamos un meitenes. “Viņš valdīs pār visu, kas kust starp abiem nekustīgiem poliem”, un “labs burvis ir kā varens dievs”. Tādā pašā garā arī Bēkons nosoda visus, kam vērtība ir zināšanas kā pašmērķis; viņa izpratnē tas nozīmē izmantot par baudai domātu mīļāko to, kurai vajadzētu kļūt par sievu bērnu radīšanai.⁹ Patiesais mērķis ir paplašināt Cilvēka spējas, ļaujot tam veikt visu, ko vien iespējams. Bēkons noraida maģiju, jo tā nedarbojas¹⁰, tomēr viņa mērķi ir tādi paši kā burvim. Paracelzam burvja un zinātnieka tēli saplūst vienā. Nav šaubu, ka tie, kuri likuši mūsdienu zinātnes pamatus, vairākumā bija cilvēki, kuru patiesības mīlestība pārsniedza varas kāri: jebkurā jauktas dabas kustībā efektivitāti rada nevis sliktie, bet labie elementi. Tomēr slikto elementu klātbūtne nav nebūtiska, kad izšķiras virziens, kādā efektivitāte attīstās. Varbūt es ietu par tālu, ja sacītu, ka mūsdienu zinātniskā kustība ir aptraipīta jau kopš piedzimšanas brīža, taču, domāju, būtu patiesi teikt, ka tā nākusi pasaulē neveselīgā apvidū un nelabvēlīgā stundā. Tās uzvaras varbūt svinētas pārlieku strauji un pirktas par pārlieku dārgu cenu: iespējams, ka vajag no jauna pārskatīt tās pamatus un kaut kādā mērā nožēlot pieļautās kļūdas.

Vai būtu iespējams iedomāties jaunu dabas filozofiju, nepārtraukti paturot prātā, ka analīzes un abstrakcijas radītais “dabiskais objekts” nav realitāte, bet tikai uzskats, un pastāvīgi koriģējot šo abstrakciju? Es pats īsti nezinu, ko prasu. Dzirdu runas, ka Gētes pieeja dabai būtu pelnījusi pamatīgāku iedziļināšanos un ka pat Dr. Šteiners¹¹, iespējams, ieraudzījis kaut ko ortodoksālo pētnieku nepamanītu. Tā atdzimusī zinātne, par ko es domāju, pat ar minerāliem un dārzeņiem nedarītu tādas lietas, ko modernā zinātne draud pastrādāt ar cilvēku. Kad tā kaut ko skaidrotu, tā nereducētu to līdz nullei. Kad tā runātu par daļām, tad atcerētos arī veselumu. Pētot “to” [Es], tā nepazaudētu to, ko Martins Būbers sauc par “es–tu” [Ich–Du] situāciju. Analoģija starp Cilvēka Dao un dzīvnieku sugu instinktiem nozīmētu, ka šo nezināmo lietu, ko sauc par Instinktu, jaunā gaismā ļautu skatīt vienīgā mums zināmā realitāte – apziņa, nevis apziņas redukcija līdz instinkta kategorijai. Šīs zinātnes sekotāji nemētātos ar vārdiem “tikai” un “nekas vairāk par”. Citiem vārdiem, tā pakļautu Dabu, vienlaikus pati tai nepakļaujoties, un nepirktu zināšanas par tik dārgo dzīvības cenu.

Varbūt es prasu neiespējamo. Varbūt lietu daba ir tāda, ka analītiskai izziņai vienmēr jābūt baziliskam, kurš nogalina visu, ko ierauga, un spēj ieraudzīt vienīgi nogalinot. Taču, ja paši zinātnieki nespēj apturēt šo procesu, pirms tas nonācis līdz kopīgajam veselajam saprātam un nogalinājis arī to, tad tas jāaptur kādam citam. Visvairāk man bail no atbildes, ka esmu tikai kārtējais tumsonis un ka šo šķērsli, tāpat kā visus līdzšinējos šķēršļus zinātnes progresa ceļā, var droši pārvarēt. Tāda reakcija izriet no mūsdienu cilvēka liktenīgās pārņemtības ar bezgalīgas vienlīnijas progresijas tēlu, ko mēs nespējam izmest no prāta. Mums tik bieži nākas izmantot dažādus rēķinus, ka esam sākuši par jebkuru procesu domāt kā par skaitļu virkni, kurā katrs solis – līdz pat bezgalībai – ir tieši tāds pats kā iepriekšējais. Es jūs no sirds lūdzu atcerēties to īru ar viņa divām krāsnīm. Ir arī tādas progresijas, kurās pēdējais solis ir sui generis – nesamērojams ar pārējiem – un kurās mērot visu ceļu līdz pašam galam nozīmē izjaukt visu noietā gabala gaitā paveikto darbu. Dao reducēšana līdz tīri dabiskam produktam ir tieši šāda veida solis. Kamēr tas nav sasniegts, izskaidrojumi, kas reducē līdz nullei, var mums kaut ko dot, tiesa gan, par dārgu cenu. Taču šādu reducēšanu nevar turpināt bezgalīgi, citādi kādā brīdī atklāsies, ka esam reducējuši līdz nullei pašu izskaidrošanu. Nevar bezgalīgi turpināt “redzēt [visam] cauri”. Šādai “caurredzēšanai” ir viena jēga – kaut ko otrā pusē ieraudzīt. Labi gan, ka logi ir caurspīdīgi, jo iela vai dārzs aiz tā ir necaurredzami. Un ja nu mēs redzētu cauri arī dārzam? Nav jēgas censties “redzēt cauri” pamatprincipiem. Ja redz cauri visam, tas nozīmē, ka viss ir caurspīdīgs. Taču pilnībā caurspīdīga pasaule ir neredzama pasaule. “Redzēt cauri” visam ir tas pats, kas neredzēt vispār.

No grāmatas “The Abolition of Man”, 1943