Brauciens  ar pieminekli
Foto: Kaspars Goba

Ieva Puķe

Brauciens ar pieminekli

Gulbenes—Alūksnes dzelzceļš ar inženiertehniskajām būvēm, 20. gadsimta sākumā būvētajām staciju ēkām un ritošo sastāvu 1984. gadā oficiāli atzīts par tehnikas pieminekli, 2001. gadā uzņemts Eiropas tūrisma un muzeju dzelzceļu asociācijā. Tā ekonomiskā efektivitāte ir tik niecīga, ka valsts to spiesta dotēt ar 100 tūkstošiem latu gadā. Tomēr tas, līdzīgi daudzām šaursliežu dzelzceļa līnijām Eiropā, īpaši — šī transporta veida dzimtenē Anglijā, kur dzelzceļš ir gluži vai kulta lieta, varētu kļūt par tūrisma objektu.

Esam Gulbenē pulksten 5.45 no rīta, bet mašīnists Jānis Kļaviņš jau paspējis izbraukt no depo dīzeļlokomotīvi — ķeplovozu, kā viņš pats saka. Viņš izkāpj ārā pārlikt pārmiju un saglabā profesionālu mieru, kad visai nenopietni apceram lokomotīves kabīnē piekārto uzrakstu Pabraukšana garām aizlieguma signālam noved pie nozieguma. Pulksten 6.10 piestājam pie diviem (diviem!) vagoniem, kas būs jāpiekabina ķeplovozam. “Jāgaida glavnijs,” Jānis lietišķi nosaka. “Vagonus es pats nekabinu.”

Glavnijs, kurš izrādās kontrolieris konduktors Ivars Griestiņš, norūpējušos seju atsteidzas pēdējā brīdī. Zinot, ka vilcienam jāatiet 6.20, pirms tam esam apjautājušies — kas notiks, ja nokavēsim? “Ir ka vēlāk ar’ aizbrauc,” Jānis, runādams savā malēnieša mēlē, neko daudz neraizējas. “Laika pietiek.”

Laika ir pieticis jau gandrīz 100 gadus. Vienīgo Latvijā vēl funkcionējošo šaursliežu dzelzceļa posmu, kas agrāk bijis daļa no līnijas Pļaviņas—Valka, sākts būvēt Krievijas impērijas laikā — 1898., bet pabeidza 1902. (pēc citiem avotiem, 1903.) gadā. Tagad vilciens, ko apkārtējie sauc par bānīti, ar ne šī gadsimta ātrumu — 35 kilometriem stundā — rāpo tikai no Gulbenes līdz Alūksnei. Birze, Pūriņi, Stāmeriena, Kalniene, Dunduri, Paparde, Umernieki, Vējiņi — apstājoties visās šajās pieturās un samaksājot par biļeti 64 santīmus, vienā virzienā

var izbraukt stundā un divdesmit piecās

minūtēs.

Foto: Kaspars Goba


Mopēds iet ātrāk

Tā ir emocionāla greznība — mēs visā vilcienā esam vienīgie tūristi. Ierindas pasažieri, atšķirībā no mums, ir samiegojušies un aiz loga notiekošajā ieinteresēti tikai tik daudz, lai nepalaistu garām savu izkāpšanas vietu. Glavnijs apstaigā visus, ar roku izrakstīdams un apzīmogodams biļetes. Svētdienā daudz braucēju nav. Pa abiem vagoniem saskaitām divpadsmit. Mūsējā — divas vecākas lauku sievas. Kāds pārītis. Vientuļš vīrietis.

Pensionāres Inese un Aina atgriežas Stāmerienā no represēto salidojuma Ikšķilē. Iebraukušas Gulbenē vēlu iepriekšējā vakarā ar autobusu no Rīgas, palikušas pie paziņām un nu ar pirmo vilcienu — uz mājām. Viņas stāsta, ka vilcienā kāpjot itin bieži — piemēram, ja jābrauc uz aptieku pēc zālēm.

Agrāk satiksme bijusi vēl intensīvāka. Inese un Aina braukušas uz Gulbeni, uz teātri, pēdējais vilciens nācis taisni tad, kad vajadzīgs. Vagoni bijuši pilni. Līdz Stāmerienai tas maksājis lēti, kādas 12 kapeikas. “Vai, kad es 1963. gadā sāku strādāt grāmatnīcā, visa prece nāca no Rīgas — ar lielo vilcienu līdz Gulbenei, ar mazo — līdz mūsu stacijai. Stacijas priekšnieks tik piezvanīja: nāc pakaļ pēc savas preces! Kādreiz tik daudz paku bija, mīļā saulīt! Speciāls bagāžas vagons bija, pastu, visu ko veda,” atceras Inese, un abas sievietes kļūst nostalģiskas. Bānīša jaunība taču ir arī viņu jaunība.

Vientuļais vīrietis, Arnis Ragže, došoties līdz pašai Alūksnei. “Draugs brauc pa ceļu ar mopēdu Rīga13, viņam ātrāk sanāk,” viņš smejas. “Man nav sava transporta, un autobuss kursē neregulāri. Ar vilcienu vismaz nav nekādu problēmu.”

Aiz loga lēnām mainās apkārtnes skati. Pārāk apdzīvota sliežu mala nav. Krūmi un nelieli pakalni, kaut kur tālumā pa kādai mājai, klusas staciju ēkas. To visu, nebaidoties izkrist, var vērot arī no kāpnītēm. Var pat apsēsties uz tām, ļaujot, lai gar kājām glaužas gar uzbēruma malām augošā zāle un krūmi, un virs galvas lēnām slīd mākoņi. Zāle un krūmi, un mākoņi, mākoņi.


Alnis lielais ar savu bērnu

Vilcienam apstājoties Pūriņos, ejam patērzēt ar mašīnistu. “Kādi cilvēki brauc?” Atsākam sarunu. “Mežinieki?” “Braukā jau. Gaters ir, strādnieki brauc, bet nav jau daudz pārāk,” viņš izskatās priecīgs par mūsu interesi. “Svētdienās? Vot, pusdienlaikā brauks atpūtnieki uz Stāmerienu no Gulbenes. Tur ezers ir, a Gulbenē jau pašā nav nekā. Nav i kur papeldēt, ja grib.”

Kādreiz bija vairāk vagonu? “Vairāk, vairāk! Kravas vilcienu kad vadāja,” Jānis enerģiski apstiprina. “A kādreiz tak pārkrāva Gulbenē no vagona vagonā visādus minerālmēslus, ogles krāva platformās, veda uz Alūksni kara daļai! Mežu vadāja. Uz Gulbeni veda, no Gulbenes atkal lielā vagonā un prom.”

Kādreiz arī sabiedriskā dzīve bijusi aktīvāka. Publika, kas piektdienu vakaros devusies uz diskotēku Stāmerienā, bijusi tik traka, ka milicis braucis līdzi. Biļetes neviens nav gribējis pirkt. Atpakaļ dejotāji tikuši ar vilcienu četros no rīta. Tagad naktsvilciens ejot gandrīz tukšs. Jānis, piemēram, bijis pie stūres naktī no piektdienas uz sestdienu. Ceļā uz Gulbeni iekāpuši septiņi astoņi pasažieri. Atpakaļ — neviena. Pieturas tomēr nav drīkstēts ignorēt. “Ja reiz položenno, značit jāapstājas,” mašīnists uztaisa bargu seju.

Foto: Kaspars Goba

Ir dzirdēts, ka viens otrs tūrists par lielāko bānīša priekšrocību uzskata iespēju pačurāt no kāpnītēm starp vagoniem. “A kas man, es tak neskatos spogulī visu laiku!” Jānis rādās vienaldzīgs. Ārā uz savu roku tagad arī kāds lecot visai reti. “Parasti glavnijs viņus dzenā,” viņš stāsta. “A drug kaut kas notiek? Ekur, tas jau sen atpakaļ... Stāmerienā, tur kur pietura, tur liels tāds grāvis... taipusē vienu atrada beigtu. Vai nu viņš izkritis vai kas tur bij’, nevar saprast. Tā ar’ nenoskaidroja. Jauns, pēc armijas. Divdesmit pāri bija.”

Tieši tikpat bijis mūsu sarunas biedram, kad viņš pats sācis strādāt par mašīnista palīgu. “Man tēvs ar’ vispārīgi bija uz dzelzceļa visu dzīvi nostrādājis, tikai ne par vadītāju. Sāka par pārmijnieku, pēc tam — par stacijas dežurantu Jaungulbenē. Tur aiztaisīja ciet staciju, atnāca uz Gulbeni, brauca uz šitā par galveno konduktoru ar’.”

Jāni ņēma līdzi? “Tiku brauc’s. Septītā klasē. Toreiz jau vilciens gāja līdz Valgai. Vēl, atceros, braucu kurpes pirkt pie igauņiem. Teicu: vairāk nebraukšu. Man nepatika. Toreiz jau, redz, kravu vadāja. Kalnos tik lēni iet! Es vairs neatceros, cik stundu — baigi ilgi jābrauc. Man nepatika.” Tagad viņš pie šī tempa pieradis.

Jautājums par iecienītākajām ainavām ir diezgan dīvains, smieklīgs, bet, ja apdomājas... Pirms Kalnienes ir skaists skats, un Papardē pie sliedēm vēl var redzēt ūdenstorni. Tvaika lokomotīves, kuru darbināšanai tas bija vajadzīgs, jau ir pagātne, tomēr arī pašreizējie vagoni ziemā tiek kurināti ar oglēm. Šmucīgais darbs, par laimi, nav jāveic viņam, bet glavnijam. Un kas tīra sniegu no sliedēm? “Redzējāt, kad stacijā vedu vagonus, kam mēs braucām garām? Tas dzeltenais — tas sniegtīris ir. Es viņu stumu un viņš tīra. Cilvēki ar rokām tos kloķus rausta, laiž asmeņus lejā un tīra.” Lai arī nesaprotam, par kādu agregātu ir runa, Jānis ir priecīgs stāstītājs. Zvēri pāri sliedēm nelec? “Tagad jau to zvēru maz palic’s. Brīvajā Latvijā visus izšāvuši. Agrāk zvēru bija — vooo!” viņš iekarst. “Tagad ir grūti redzēt. Stirnas vēl kādreiz ziemas laikā var redzēt, bet tādus kā mežacūkas un aļņus, tādus es vairs...

Vot, aiz Papardes vakarā pa krēslu braucu, domāju, kaut kas dzelzceļa malā tā... Braucu tuvāk — alnis lielais ar savu bērnu! Jā. A tā grūti ieraudzīt. Agrāk bija vairāk zvēru.”


Līņi, asari un asinis

Alūksni sasniedzam 7.50. Bānītis stāv (un tiek apgriezts pretējā virzienā) 40 minūtes. Stacija atrodas pāris kilometrus no centra. Kafejnīcas šeit nav, bet, par laimi, ir veikals, kur var iepirkt cepumus un kolu, ko apēdam turpat uz nosacītā perona.

Atpakaļceļā uz Gulbeni bilance vēl trūcīgāka — ceļu bez mums sāk tikai pieci pasažieri. Uzmanību piesaista apaļš vīrs ar riteni un paunām. Volodja, kā viņš krievu valodā stādās priekšā, iepriekšējā dienā ar nakts vilcienu ir devies no Gulbenes uz Alūksni makšķerēt un tagad brauc atpakaļ. Līņi un asari — viņš no kaut kurienes izvelk maisiņu —, bet tālākās sarunās neielaižas.

Ģirts, kurš no Alūksnes dodas uz Kalnieni — otru lielāko pieturu pēc Stāmerienas — sasveicinās ar glavniju kā cilvēki, kas viens otru bieži redz. Tā arī ir. Ienācējs no Jelgavas Alūksnē strādā par lentzāģa operatoru. Iepriekš uz darbu braucis ar mašīnu (ātrāk, bet dārgāk, viņš saka), ziemā avarējis un tagad ir atkarīgs no bānīša. Viņš mūs aicina ciemos pie... sievasmātes. Iemesls ir sekojošs: viņa dzīvojot Dunduros — vietā, kam vilciens, ja neskaita autobusu, līdz kuram jāmēro septiņi kilometri, ir vienīgā satiksmes iespēja ar pilsētu.

Stāmerienā klusi sola stūrī ielien pasažieris, kurš vilcienu sagaidījis, sēžot pļavā pie stacijas ēkas. Sākumā neviens nepamana, ka Pēteris, kā sauc veco vīru, asiņo. Viņam uz rokas ir ābola lieluma caurums — kaila gaļa, muskuļi... Pēteris pūlas ar otru roku salikt kopā brūces malas un stāsta, ka viņš kādam bijis palīgā vākt sienu, un tur viņu tikko sakodis suns. Milzīgs vilks pieskrējis klāt un kampis. Pēteris mēģinājis viņu atgaiņāt ar otru roku, sakosta arī tā. Nē, traks tas suns neesot. Piederot kaimiņiem. Labi, ka nācis vilciens. Viņš aizbraukšot līdz Gulbenei, iešot uz slimnīcu.

Foto: Kaspars Goba

No Stāmerienas līdz Gulbenei jābrauc kādu pusstundu. Pēteris kļūst arvien bālāks. Konduktors kaut kur ir dabūjis marles rulli un apsaitē Pēterim roku. Kāpēc večuks nav izsaucis ātro palīdzību Stāmerienā, nejautājam. Zinādami, ka mašīnistam ir mobilais telefons, ierosinām, lai piesaka mediķu ierašanos uz perona. Pēteris vārgi protestē, ka pie dakteriem aiziešot pats, taču pēc brīža nomierinās. Uz baltā apsēja aizvien platāks plešas asiņu pleķis.

Pulksten 9.55 atkal esam Gulbenē. Pēteris sēž uz soliņa pie stacijas mājas. Ātrā palīdzība, rādās, ir vēl lēnāka par bānīti. Paiet 10 minūtes, 20, 30... Pēteris vairākas reizes ceļas un saka, ka iešot mājās. Viņš nav pieradis pie šādas uzmanības un baidās, ka ātrajiem būšot daudz jāmaksā. Stacijas dežurante ik pa laikam skrien zvanīt.

Pēc 40 minūtēm pie apvāršņa bezkaislīgi parādās sieviete baltā halātā ar koferīti. Viņa grib attīt Pētera brūci, taču no izlijušo asiņu daudzuma tūdaļ secina, ka viņam tik un tā būs jānāk līdzi. Uz perona paliek sarkana peļķe.


Sarkanie KPSS ķieģelīši

Ģirta sievasmāte mūs nav atstājusi vienaldzīgus, taču, kamēr Ģirts pēc naktsmaiņas pāris stundas nosnaužas, izlemjam ar mašīnu atgriezties odiozajā Stāmerienā. Stāmerienas stacijā, kultūrvēstures piemineklī, dzīvo ģimene ar vairākiem bērniem. Viņi te ir tikai piecus gadus un neko nezina, bet kaimiņmājā esot tāda Biruta, kas Stāmerienā dzimusi un uzaugusi.

67 gadus vecā Biruta Austruma vilcienu atceras no sešu gadu vecuma. “Vagoni bija stipri, stipri šaurāki, un gāja tas čuk-čukbānīts ar tvaiku, ne dīzeli. Vagonus kurināja ar malku un katrā stacijā ņēma ūdeni. Tas bānis gāja tik lēni, ka Pūriņkalnā un pie Alūksnes varēja mierīgi izkāpt, paskriet, un, kad bānis bija augšā, atkal iekāpt iekšā.”

Foto: Kaspars Goba

Birutai iznācis braukt vēl ar to bānīti, kas gāja uz Valgu. “Man tur mammai krusttēvs dzīvoja,” viņa stāsta. “Valkā, uz robežas bija kontrolpunkts. Nāca muitnieki, aizslēdza visas vagonu durvis ciet, tad nāca iekšā robežsargi... Pamatīgi izkratīja. Visiem vīriešiem izkontrolēja kabatas, vai nav kočiņš līdzi. Šņabi Igaunijā nedrīkstēja ievest. Uz robežas attaisīja vaļā, brauca tālāk. Cik tad Valka ir tālu no Valgas — tikai upītei pāri...”

Sākumā bijusi tikai Alūksne, Gulbene, Stāmeriena, Kalniene, Umernieki, kas saukti par Annu. Tad nākusi klāt Birze, Dunduri, Paparde, kur dzīvotāju tagad ir maz, bet kāpj ārā sēņotāji un ogotāji, un Vējiņi, kas arī esot pustukši.

Stāmerienā daudzas mājas, ieskaitot to, kurā dzīvo Biruta, celtas ap to laiku, kad veidojās dzelzceļš. Ikvienā apkārtnes ģimenē kāds vīrietis strādājis uz dzelzceļa. Birutas tēvs bijis vilcienu sakabinātājs.

“Te jau bija divas sliežu vietas,” Biruta paietas uz priekšu turpat pie stacijas, kurā reiz atceras redzējusi sēžam dežurantu formā ar spīdīgām pogām. “Redzat, te ir tā drusku plakanāks — te bija otras sliedes, kur vilcieni mainījās.”

Kad dzelzceļš sāka iet uz leju? “Pirms gadiem desmit. Kad padomju vara beidzās, tad mūsējiem pietrūka naudas. Attīstījās autobusu kustība. Katrās pāris stundās te nāca autobuss. Jaunatne aizgāja projām. Tie vecie, kas zemi raka, tie jau nebraukāja.”

Jau kopš 1974. gada dzelzceļa vadība strīdas, vai arī šo, pēdējo šaursliežu posmu, plēst nost vai nē — pavēsta tepat Stāmerienā satiktais Viktors Dmitrijevs. Bijušais ceļu meistars ir eksperts šajās lietās. Viņš savulaik uzraudzījis posma Valga—Alūksne demontāžu. “Dienā divi kilometri noplēsām. Bija tādas speciālas ragaviņas... Sliežu galus uzlika ragaviņām, lokomotīve vilka... Uzreiz nāca nost visa sliede, 25 metrus gara. Savienojumā pārcirtām pušu. Otrā pusē — tas pats. Aizkabinājām trosīti, augšā stāvēja GAZ 51 motors ar reduktoru, uzvilkām uz platformām.” Viktors ir tehnisks vīrs!

Dzelzceļu apkopt viņš sācis 1956. gadā. “Toreiz bija prieks skatīties — ne zālītes nebija, viss nokasīts. Staļina laikā bija tie visi Slava KPSS — ar ķieģelīšiem sarkaniem, akmentiņi bija ar kaļķi nokrāsoti... Pārvadājumi bija daudz. Vilcieni nāca precīzi — varēja pulkstenī neskatīties. Ātrums bija normāls. Tā ir politika. Būtu dzelzceļš ar Krieviju savienots līdz šim laikam, būtu pārvadājumi, būtu pasažieri.”


Vienreizlietojamā uniforma

Lilijas Olekšas, Ģirta sievasmātes mājas Jaundunduri, uz kurām no tuvākās autobusu pieturas Kalnienes jābrauc vai jāiet pa smilšainu un pusizjukušu ceļu, atrodas aptuveni pa vidu dzelzceļa posmam. 15 kilometrus no Alūksnes, 19 — no Gulbenes. Šeit arī iet abu rajonu robeža. Gan trīs kaimiņmājas, gan bijusī mežsargmāja, gan puskilometru no tās esošā dzelzceļa pietura Dunduri vēl iznāk Gulbenes rajona perifērijā. Kādreiz no Jaundunduriem bānīti varēts redzēt kā uz delnas. Tagad priekšā saauguši koki. Labi, ja dzirdēt var.

Foto: Kaspars Goba

“Te agrāk nebija tās pieturas, mēs gājām uz Papardes staciju. Vēlāk viens otrs teica, lai nu pieprasot šito te pieturu. Par Dunduriem nosauca tāpēc, ka tās mājas otrā pusē dzelzceļam ir Dunduri.” No tuvākās autobusu piestātnes Kalnienes Jaundundurus un vēl trīs mājas šķir septiņi kilometri. “Pāri dzelzceļam mana otra meita dzīvo, znots... Tur mežā iekšā — veci saimnieki — Zariņi, Kļaviņi,” viņa stāsta. Katrās mājās ir mašīna? “Nu nē gan. Znotam tik ir mašīna. Tiem pārējiem? Viņiem zirgs ir. Brauc ar zirgu līdz Kalnienei, tad ar autobusu. Vai nu ar vilcienu. Tagad maz ir, kas brauc i ar vilcienu.”

76 gadus vecā Lidija pēdējoreiz bānīša pakalpojumus izmantojusi maijā. “Man tagad kājām vispār nezin kas ir, nevaru es aiziet. Veca un slima...,” viņa nopūšas. “Bet te neviens nav tik vecs kā bānītis?” jautājam. “Nē. Mana vecuma un pat jaunāki,” tas gan Dunduru stūrim nav kompliments.

Atstājam mašīnu Jaundunduros un pa zāļainu taku ejam uz pieturu — mazu nojumi vaļējām durvīm —, lai izmestu pēdējo līkumu ar bānīti, kas dodas jau pēcpusdienas reisā. Pulksten 15.10 esam Alūksnē, ātri iestiprināmies dzelzceļmalas kafejnīcā, kas tagad ir vaļā, un pēc 25 minūtēm jožam atpakaļ.

Bānīša apkalpe mūs jau pazīst. Ivars Griestiņš cienā ar mellenēm, kuras viņam uz pasūtījumu salasītas kādā no stacijām, un aicina 8. septembrī braukt uz bānīša svētkiem, kas notikšot jau otro gadu. Tajā dienā būšot divi īpaši reisi turp un atpakaļ, kad vilciens katrā stacijā piestāšot uz desmit minūtēm. Stāmerienā tikšot rīkots gadatirgus, Kalnienē — pasniegts cienasts. Gaidāmi arī citi pārsteigumi. Iepriekšējos bānīša svētkos kontrolierim un mašīnistam pat tikušas iedalītas gluži jaunas uniformas, kas nākošajā dienā tomēr atprasītas. “Bet es pagājušogad nopirku loterijas biļeti par diviem latiem,” paziņo kāda pasažiere. “Teica: nākošgad ņemiet līdzi, varbūt kaut ko laimēsiet.”


Šopēns izdemolētā stacijā

Ierašanās uz bānīša svētkiem ir jauka kļūda. Jauka tāpēc, ka šajās sabiedrisko attiecību darbinieku un profesionālo režisoru neskartajās svinībās ir patiesa dzīves dramaturģija un prieks. Kļūda tāpēc, ka nekautrīgi koķetē ar bānīša ikdienu.

Glavnijs, kam par godu ievērojamajam darba apjomam ir piekomandēts pārinieks, atkal ir dabūjis jaunu uniformu. Lielajā burzmā gan diez vai kāds to īpaši ievēro. Deviņos no rīta, kad vilciena sastāvs, šoreiz — ar pieciem līdz augšai piebāztiem un visādi dekorētiem vagoniem — atstāj Gulbeni, perons ir pilns ar cilvēkiem. Pūtēju orķestris, bērnu vokālā grupa, pašvaldības vadītāji (top ziņots, ka loterijas izloze tomēr notiks tikai nākamgad), jau naktī ar retro tvaika lokomotīves no Rīgas vilktu sastāvu atbraukuši Latvijas Dzelzceļa darbinieki un žurnālisti, tūristi un transporta nozares veterāni...

85 gadus vecais Aleksandrs Voits, kurš darbam Gulbenes lokomotīvju depo nozīmēts pēc mācībām Daugavpils dzelzceļa tehnikumā, restorānvagonā neatsakās no graķīša un stāsta, ka strādājis par mašīnistu posmos Gulbene—Valka, Ape, Rīga, Pļaviņas, Pitalova. Viņš gribot aizbraukt līdz Alūksnei. “Kad pēdējoreiz bijāt Alūksnē?” prasām. “Pēc kara es vairs neesmu bijis Alūksnē, zinu, ka Alūksne nodega.” Karam sākoties, viņš un mašīnists Auseklis izsaukti uz darbu: jāevakuē kravas vilciens no Gulbenes depo uz Abreni. Galapunktā piedzīvots spēcīgs uzlidojums. Vairākas vācu bumbas trāpījušas uz blakus sliedēm novietotajam sastāvam ar krievu karavīriem, kas atkāpušies no Rēzeknes. Lai glābtos no ievainojuma, viņš nogūlies zemē blakus vilcienam. No tiešā priekšnieka pēc tam saņemts rīkojums: ja atstāsi lokomotīvi, tevi tiesās pēc kara laika likumiem! Aleksandrs nosūtīts uz Ziemeļu dzelzceļu, mājās kopā ar vēl kādiem 40 latviešiem ticis 1946. gadā, tikai pēc vairākkārtīgas vēstuļu sūtīšanas PSRS augstākajiem funkcionāriem. Pēc tam strādājis Rēzeknes un Daugavpils depo. Žirgtais vīriņš kopā ar citiem pasažieriem māj priecīgam pūlim Stāmerienā, sliežu malā atnākušām ģimenēm, un grib runāt vēl un vēl, bet klāt jau ir Alūksne. “Kā izskatās Alūksne pēc 50 gadiem?” jautājam. “Nu — pārmaiņas lielas,” večuks atbild, kā jau žurnālistiem jāatbild.

Noklausījušies apsveikuma runas un atpakaļceļā vēl izniruši cauri vagoniem (bērnu zīmējumu izstāde, bufete, gide ar mikrofonu, lauku muzikanti, dziedošas sievietes), nolemjam apmeklēt tās dažas, tagad jau jāsaka — bijušās — stacijas, kur vēl neesam ieradušies.

Papardē nekas neliecina, ka tikko garām ir braucis gada ievērojamākais notikums. Pusaudzis peldbiksēs, atverot neremontētās mājas durvis, paziņo — māte ar jums varētu runāt, bet viņa guļ.

Kalniene, precīzāk, stacijas ēkas īrnieks Pēteris Priedītis gan sagaida atsaucīgāk — ar kafiju un leģendu par kādu bānīša izdarītu pakalpojumu: “Bija 1944. gads, un mēs, zaldāti, tikām vesti, lai pārorganizētu no vācu armijas uz latviešu 19. divīziju. Es dezertēju. Izkāpu no bānīša un aizgāju uz tēva mājām. Tās no šejienes ir trīs kilometri. Pēc divām nedēļām atgriezos... Viņi saka, kā tad jūs tā? — Nu, mūs laida izkārtoties. Es netiku vairs vilcienā iekšā un tas aizbrauca.

Bānītis man deva iespēju pārdomāt dzīvi: iet mežā kā bēglim vai vēlreiz atgriezties armijā. Man toreiz bija 21 gads. Biju saimniekojis tēva mājās un piedzīvojis Latviju viņas skaistākajā, jaukākajā laikā. Biju mācījies mūzikas skolā, un biju iemīlējies savā skolotājā. Viņa bija kā dieviete priekš manis. Vai viņa apprecējusies, tas man pavisam neinteresēja. Tas bija pirms 50 gadiem.”

Pirms 10 gadiem Priedītis atgriezies Latvijā no Vācijas. Vairāk sentimentālu nekā materiālu apsvērumu vadīts, ieguldījis naudu Kalnienes ēdnīcas, bērnudārza un stacijas izbūvēšanā. Viņam te gribētos iekārtot vasaras nometni, attīstīt tūrismu. Pēc paša vārdiem, veicināt novada garīgo atmodu.

Bet Umerniekos ģimene, kas 10 gadus dzīvo pēdējā no staciju ēkām, daļēji jau to dara. Vīrs ir militārists un tādēļ negrib, lai publicējam viņa un pārējo vārdus. Sieva ir mūzikas skolotāja Alūksnē. Viņu trīs bērni pa nedēļu paliek internātā, taču tik un tā ir grūti saprast, kas pilsētnieciska izskata cilvēkus tur divās šaurās istabiņās bez ērtībām, kuras no vējam un jebkuram klaidonim atvērtās bijušās uzgaidāmās telpas atdala tik plāna starpsiena, ka ar ožu var noteikt nejauša ienācēja cigaretes marku. Pusizdemolēto māju viņi negrasās remontēt, kamēr tā formāli pieder Latvijas Dzelzceļam, stāsta vīrs, bet sieva sēžas pie klavierēm, lai mums nospēlētu Šopēna Fantāzijas.

Raksts no Novembris, 2001 žurnāla

Līdzīga lasāmviela