Boloņas sarkanās markīzes

Būtu jāsāk ar to, kā es viņu mīlēju – kādā veidā, cik stipri, ar kādu nesapratni.

Edgars bija mana tēva vecākais brālis, dzimis 19. gadsimta 80. gados – laikā, kad karaliene Viktorija kļuva par Indijas imperatori. Kad viņš pārcēlās dzīvot pie mums, man bija ap desmit, viņam – starp 50 un 60. Taču manās acīs viņš bija pārlaicīgs. Nevis nemainīgs, pavisam noteikti ne mūžīgs, bet pārlaicīgs, jo viņš nepiederēja ne pie viena laikmeta – ne pie pagātnes, ne nākotnes. Un tā es, bērns būdams, varēju viņu mīlēt kā savu līdzinieku. Ko es arī darīju.

Vērtējot pēc tās mērauklas, ar kādu es tiku audzināts, viņš bija dzīves neveiksminieks – ne visai turīgs, neprecējies, neuzkrītošu ārieni, bez kādas godkārības. Viņam piederēja gaužām necila nodarbinātības aģentūra Dienvidkroidonā. Viņa lielākā kaislība bija vēstuļu rakstīšana (un saņemšana). Viņš rakstīja vēstuļu draugiem, attāliem radiem, svešiniekiem un cilvēkiem, kurus bija vienreiz saticis kādā no saviem ceļojumiem. Uz viņa spoguļgalda vienmēr gulēja pastmarku albums. Tas, ko viņš zināja vai iedomājās zinām par pasauli, mani apbūra. Man kā pusaudzim patika viņa alternatīvais redzējums, viņa robustā un karaliskā turēšanās pie sava.

Mēs reti kad apskāvāmies vai pat pieskārāmies viens otram; mūsu dziļākās tuvības jūtas izpaudās dāvanu pasniegšanā. Trīsdesmit gadus mūsu dāvanas vienmēr atbilda kādam mēmam, nerakstītam likumam: jebkurai dāvanai bija jābūt mazai, neparastai un sarūpētai ar domu par kādu konkrētu dāvanas saņēmēja kaislību.

Lūk, saraksts ar nejauši izvēlētām dāvanām, kuras mēs pasniedzām viens otram.

Nazis aplokšņu atvēršanai

Bretaņas cepumu paka

Islandes karte

Motociklista brilles

Spinozas “Ētikas” izdevums mīkstos vākos

Pusotra duča Vitstablas austeru

Dikensa biogrāfija

Sērkociņu kastīte ar Ēģiptes smiltīm

Pudele tekilas, tuksneša eau de vie no Meksikas

Un (kad viņš slimnīcā mira) koša, plata zīda kaklasaite, ko es apsēju viņam ap strīpainās flaneļa pidžamjakas apkakli. To darot, es smējos, lai nebūtu jākauc. Arī viņš zināja, kāpēc es smējos.

Vēl es viņu mīlēju viņa nesatricināmā miera dēļ. Viņš ticēja – vispār un principā –, ka viss labākais vēl tikai priekšā. Ticība, ko 20. gadsimtā bija grūti uzturēt, ja vien cilvēks nedzīvoja ar aizvērtām acīm. Un viņš visur nēsāja līdzi trīs briļļu pārus – katru ar cita veida lēcām. Viņš izpētīja visu. Viņš nomira 1972. gadā.

Vai viņš bija vispiekāpīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu saticis, vai arī visnepiekāpīgākais un neatkarīgākais? Varbūt kā viens, tā otrs. Viņš nekad nebija tur, kur likās, ka viņam ir jābūt.

Viņš piekopa pelmanismu, mācījās esperanto un bija pacifists. Viņš pārvietojās pa pilsētu ar smagu divriteni, kuram aizmugurē bija bagāžnieks – uz tā viņš, braucot uz Austrumkroidonas publisko bibliotēku, veda grāmatas, nošņorētas ar auklu. Šajā bibliotēkā viņam bija trīs lasītāja kartītes, tā ka katru reizi viņš varēja ņemt līdzi uz mājām vismaz 12 grāmatas.

Pirms kāpt uz divriteņa, viņš piestiprināja pie kājām velobraucēja klipšus, kas savilka kopā bikšu galus tieši virs potītēm. Šādi viņš izskatījās nedaudz pēc indieša, lai gan āda viņam bija bālgana un vīrieša cilvēkam neparasti maiga – tā atgādināja to, ko franči sauc par le pain au lait. Viņam nebija vadītāja apliecības, lai gan Pirmajā pasaules karā, kad viņam bija ap 30, viņš divus gadus bija dienējis Rietumu frontē par sanitārās mašīnas šoferi.

Kad vien atrados viņam līdzās – kā tiešā, tā pārnestā nozīmē –, es jutos droši. Laiks rādīs, viņš mēdza teikt, un viņš to pateica tā, ka man likās: laiks galu galā parādīs to, ko mums abiem būs prieks ieraudzīt.

Viņa otrā kaislība pēc vēstuļu rakstīšanas bija ceļošana. Tajā laikā ceļoja daudzi, taču tūrisms kā tāds vēl neeksistēja. Ceļotāji – kā bagātie, tā pieticīgie – paši plānoja savus braucienus. Viņš bija pieticīgs un nenogurstošs ceļotājs. Viņš uzskatīja, ka ceļošana paplašina apziņu. Atceros, ka viena no biogrāfijām, ko viņš lasīja, bija pirmās ceļojumu aģentūras dibinātāja Tomasa Kuka dzīvesstāsts. Otra bija Berlioza biogrāfija. Berlioza mūzika, runājot tēvoča vārdiem, bija ceļošanas mūzika par excellence. Bien sûr. Viņš smaidīja, izrunājot frāzes franču un – retāk – itāļu valodā, un šajā smaidā jautās tāds kā lepnums.

Paēdis agras vakariņas mūsu ēdamistabā, viņš parasti kāpa augšā uz savu guļamistabu, kur lasīja bieži vien līdz agrai rīta stundai. Istaba bija nepilnu divu vilciena kupeju lielumā. Tajā atradās radio un rakstāmmašīna, uz kuras viņš ar diviem pirkstiem drukāja savas vēstules un domas. Bērna un pusaudža gados es gandrīz ik vakaru iegāju pie viņa novēlēt labunakti, un mani bieži pārņēma sajūta, ka istabā, kurā bija tikai viens krēsls (es vienmēr sēdēju uz gultas malas, kad mēs kaut ko apspriedām), mūsu bija trīs. Trešais bija vai nu viņa lasītās grāmatas autors, vai kāds no šīs grāmatas varoņiem. Šajā šaurajā istabā es pirmoreiz atklāju, ka rakstīti vārdi, kad tos lasa, var uzburt fiziskas klātbūtnes sajūtu.

Daudz kas no tēvoča lasītā attiecās vai nu uz nākamo ceļojumu, kurā viņš plānoja doties, vai uz kādu, no kura bija tikko atgriezies. Gāja gadi, un viņš apceļoja Islandi, Norvēģiju, Krieviju, Dāniju, Indiju. (Varbūt es pārspīlēju. Varbūt vienu otru no šiem ceļojumiem viņš tikai pieminēja kā ieceri mūsu pieklusinātajās sarunās viņa Dienvidkroidonas birojā.) Skaidrs ir tas, ka viņš noteikti bija apceļojis Ēģipti, Grenlandi un Itāliju.

Uz dienvidiem viņš devās mācīties vēsturi, bet uz ziemeļiem (kuri viņam patika labāk) – pabūt kopā ar dabu.

Itālijā viņš uzgāja divus mūsu brālēnus, kuri strādāja par mūzikas pasniedzējiem Romā. Pirms došanās uz Florenci viņš izlasīja Burkharta “Renesansi” un vairākas nedēļas plānoja, ko tieši katru dienu apskatīs un kādā secībā. Izplāno savu darbu un izpildi savu plānu. Vēlāk viņš iemīlēja Boloņu.

Ap to laiku es jau mācījos mākslas skolā, tādēļ kādā sarunā ieminējos, ka Boloņa ir Morandi pilsēta. Kolīdz biju to pateicis, man pēkšņi pielēca, ka viņš un Morandi varētu mierīgi staigāt viens otra kurpēs, to pat nepamanot! Abi bija neprecējušies; abi kaut kādos dzīves brīžos bija mitinājušies kopā ar māsu vecmeitu. Viņu degunam un mutei bija viena un tā pati izteiksme, kas liecināja par nemiesīgas tuvības meklējumiem. Abiem patika vientuļas pastaigas, un abi izrādīja dzīvu interesi par visu, ko staigājot ieraudzīja. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Morandi bija aizrautīgs, liels mākslinieks, bet mans tēvocis, kurš nebija mākslinieks, bija kaislīgs vēstuļu rakstītājs.

Teikt kaut ko no tā viņam būtu bijis nevietā, tādēļ es tikai vairākas reizes atkārtoju, ka Boloņā viņam noteikti jāaplūko Morandi gleznas.

Viņš ir ļoti rimts cilvēks, Morandi, – tēvocis teica pēc atgriešanās mājās.

Ko tu ar to gribi teikt? Viņš ir miris. Viņš nomira pirms gada.

Es zinu. Es tikai redzēju viņa gleznas ar podiem un gliemežvākiem, un puķēm. Ļoti rūpīgs un ļoti rimts. Viņš būtu varējis būt arī arhitekts, piekrīti?

Jā, arhitekts.

Vai drēbnieks!

Jā, drēbnieks. Kā tev patika pilsēta?

Tā ir sarkana, nekad nebiju redzējis tādas nokrāsas sarkano kā Boloņā. Ā! Ja vien mēs zinātu tās noslēpumu... Tā ir pilsēta, kurā atgriezties, la prossima volta.

Pakāpieni Boloņas Piazza Maggiore rietumu malā ved uz Sv. Petronija baziliku, kas, tāpat kā daudzas citas šīs pilsētas vēsturiskās ēkas, ir celta no ķieģeļiem. Gadu simtiem cilvēki ir sēdējuši uz šiem pakāpieniem, vērojot, kas notiek laukumā, un pamanot ik sīkāko atšķirību starp vakardienu un šodienu. Es šobrīd sēžu uz šiem pakāpieniem.

Nekādas automašīnu kustības, tikai divriteņi. Pamanu, ka daži gājēji, šķērsojot laukumu un nonākot vairāk vai mazāk tā vidū, apstājas un atspiež muguru pret neredzamu sienu; tā pieder neredzamam gaisa tornim, kas slejas debesīs, un tur viņi stāv un lūkojas augšup, vērojot mākoņus vai debesu tukšumu. Sarunās par rītdienas laika apstākļiem viedokļi šeit pastāvīgi dalās.

Pieci pusaudži demonstrē savu futbolista talantu iedomātā stadionā. Pavecāka kundze, acīmredzami izbrīnīta, satiek piecgadīgu meitenīti, kuru viņa pazīst un kura, šķiet, šeit atrodas viena.

Varbūt viņas dzīvo vienā priekšpilsētā autobusa brauciena attālumā no centra – Sandonato līdzīgā strādnieku rajonā. Kundze pie ielas tirgotāja nopērk meitenītei hēlija balonu. Balonam ir tīģera forma, tam ir melnas un dzeltenas strīpas. Tas lēni slīd meitenei līdzi, šūpodamies augstu virs viņas galvas.

Vīrietis sestajā gadu desmitā nes divus plastmasas maisiņus (viņš nāk no pārtikas veikala), noliek tos zemē, liecas uz manu pusi un prasa, vai man ir cigarete. Es izņemu paciņu un piedāvāju vairākas. Viņam ir tāda cilvēka acis, kurš vairāk radis lasīt drukātus burtus nekā skatīties uz celtnēm. Tikai vienu! – viņš uzstāj. Viņa audekla kurpes ir novalkātas un putekļiem klātas. Cigareti viņš aizdedzina ar savām šķiltavām.

Universitātē, kas atrodas 10 minūšu gājienā, pa labi no vietas, kur es sēžu, mācās 60 tūkstoši studentu. Viduslaikos šeit atradās pirmā laicīgā universitāte Eiropā.

Meitenīte ar savu tīģeri dodas uz Pavaglione skatloga pusi. Viņas gaita ir tikpat kaķiska kā dzīvnieks virs galvas. Pat dzīvi tīģeri ejot izskatās tā, it kā tie būtu bezsvara radījumi. Labu gabalu aiz tīģera paceļas divi torņi; augstākais no tiem, celts 12. gadsimtā, ir gandrīz 100 metrus augsts. Renesanses laikā pilsētā bija daudz šādu torņu – katru no tiem cēlusi kāda tirgoņu ģimene, lai sāncenšiem izrādītu savu bagātību un varu. Tie sabruka cits pēc cita, un jau pēc 100 gadiem vēl palikušos torņus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kad 16. gadsimtā pilsētu anektēja Roma, boloņiešus piemeklēja nabadzība un sērgas. Nekāda darba, nekāda atalgojuma, nekādu veikalu. 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs Boloņa, pateicoties Markoni, radio un smalkmehānismu ražotnēm, sāka atkal uzplaukt un vēlāk kļuva par kvalificētā darbaspēka metropoli.

Meitenīte ar peldošo tīģeri ir tik priecīga, ka, redzot viņas smaidu augšup pavērstajā sejā, es iedomājos viņu klausāmies kādas mūzikas taktīs. Boloņa ir neiespējama pilsēta – tāda, kādā cilvēks varētu pastaigāties pēc savas nāves.

Es atstāju laukumu un dodos austrumu virzienā uz universitātes pusi. Ielu no abām pusēm ieskauj nebeidzamas arkādes. Cilvēki šeit strīdas ne tikai par to, kāds rīt būs laiks, bet arī par to, cik kilometrus garš ir pilsētas arkāžu tīkls.

Arkāžu jeb “portiku”, kā tās dēvēja senāk, tradīcija aizsākās agrīnajos viduslaikos. Katra nama priekšā bija neliels zemes laukums, kas to atdalīja no ielas. Vairākiem namīpašniekiem radās ideja pārsegt savus zemes gabaliņus ar nojumi un virs tās izveidot piebūvi. Tas viņiem deva iespēju uzņemt negaidītus ciemiņus, izguldināt vairāk kalpotāju vai piedāvāt īres vietu nabadzīgiem universitātes studentiem. Tajā pašā laikā pilsētniekiem iepatikās staigāt no portika uz portiku, izbaudot pajumti no lietus un saules un atstājot pašu ielu ratiem, zirgiem un dzīvniekiem. Ar laiku pilsētas saimnieki pārliecināja bagātos namīpašniekus, ka viņiem ir iemesls lepoties ar to, ko viņi piedāvā ielai, vienlaikus ieviešot arī noteiktus būvniecības standartus. Tā portiki beigu beigās kļuva par arkādēm.

Tiem, kas šeit dzīvo, arkādes ir tāds kā personīgais plānotājs akmeņu, ķieģeļu un bruģakmeņu vākos. Tu vari apmeklēt savus kreditorus, savu slepeno mīļāko, savu niknāko ienaidnieku, iecienītāko kafejnīcu, savu māti, zobārstu, vietējo nodarbinātības biroju, savu senāko draugu vai soliņu, uz kura mēdz sēdēt pilnīgi viens, pielabojot plāksteri, ko esi aplicis ap rādītājpirksta sūrstošo kārpu, – to visu tu vari izdarīt, nepabāžot galvu zem debess. Un ko tas tavā dzīvē maina? Neko. Tomēr zem arkāžu velvēm dzīves atbalsij ir cita skaņa. Un, kad iestājas krēsla, vakara pastaigā pa arkādēm dodas Prieks un Izmisums, sadevušies rokās.

Visiem logiem, kuriem eju garām, ir markīzes, un tās visas ir vienā krāsā. Sarkanas. Daudzas ir pabalējušas, dažas ir jaunas, bet krāsa visām ir tā pati, tikai jaunā vai vecā nokrāsas versijā. Tās precīzi pieguļ logam, un to slīpumu var regulēt, ielaižot telpā tik daudz gaismas, cik katrs vēlas. Itāļu valodā tās sauc tende. To krāsa nav ne māla, ne terakotas sarkanais; tā ir tintes sarkanais. Aiz markīzēm dzīvo ķermeņi un viņu noslēpumi, kas tur, otrā pusē, jau vairs nav nekādi noslēpumi.

Es gribu nopirkt gabalu šī sarkanā tende auduma. Nezinu, ko ar to darīšu. Varbūt man tas ir vajadzīgs tikai tam, lai izveidotu šo portretu. Jebkurā gadījumā es to varēšu pataustīt, pamurcīt, pagludināt, izlikt saulē, izkārt, salocīt, sapņot par to, kas ir otrā pusē.

Es jautāju garāmgājējiem, kur tādu var nopirkt.

Pamēģiniet veikalā Pasquini, netālu no Neptūna strūklakas, man saka kāda sieviete.

Pa ceļam uz turieni vietā, kur sen pagājušos laikos bija podnieku tirgus, es eju garām augstai, garai sienai, pie kuras aiz stikla izlikti vairāki tūkstoši melnbaltu fotogrāfiju. Vīriešu un dažu sieviešu portreti ar vārdiem un dzimšanas un nāves datumiem, kas stiepjas pāri viņu krūtīm – apmēram tajā vietā, kur varētu dzirdēt viņu sirdspukstus, ja tur pieliktu stetoskopu. Portreti sakārtoti alfabēta secībā. 20. gadsimta vidus. Cik daudzi paredzēja, ka viņu portreti reiz tiks izstādīti blakus tūkstošiem citu mocekļu ģīmetnēm – attēlu pie attēla, rindu virs rindas – pie sienas pilsētas centrā? Vairāk, nekā mēs varētu iedomāties. Viņi visi – alfabētiskā secībā, cits pēc cita – zināja, ko liek uz spēles: šajā Itālijas reģionā dzīvību zaudēja katrs ceturtais partizāns antifašists.

Es izlasu dažus no šiem vārdiem – skaļi, ieklausoties to skaņā. Viņu sejās lasāma paļāvība, un, kur paļāvība, tur sāpes. Skatoties uz viņiem, prātā neskaidri iznirst kaut kas no Pazolīni. Tagad, rakstot šīs rindas, es sameklēju vārdus, kurus toreiz gribēju atcerēties:

…Nākotnes

gaisma nepārstāj dzelt mūs

ne mirkli: tā ir šeit, tā deg

katrā mūsu ikdienas solī,

viešot trauksmi pat paļāvībā,

kas dod mums dzīvību…

Pēc 1945. gada un brīvām vēlēšanām Boloņa kļuva par komunistu pilsētu. Vēlēšanas sekoja vēlēšanām, bet pilsētas valde palika komunistiska vēl 50 gadus. Tieši šeit rūpniekiem tika uzlikts par pienākumu iesaistīt rūpnīcu pārvaldīšanā strādnieku padomes. Komunistu valdīšanai bija vēl kāds blakusefekts (cik viegli gan aizmirst, ka praktiskā politika gluži kā stelles nereti auž divos virzienos – paredzamā un neparedzamā): Boloņa kļuva par pilsētu ar vislabāk saglabāto vēsturisko apbūvi Itālijā, slavenu ar saviem gardumiem, smalkumiem un klusumu, un par Eiropas iecienītāko gadatirgu rīkošanas vietu. (Sporta aprīkojums, trikotāža, lauksaimniecības mašīnas, bērnu grāmatas utt.)

Veikals Pasquini atrodas uz ielas stūra. No ielas nav saskatāms nekas, izņemot uzrakstu: Tessuti lino, cotone e lana, tendaggi. Iekšpusē valda sajūta, ka pēdējos 50 gados nekas te nav mainījies. Daži pārdošanā izliktie audumi, iespējams, satur 75% akrila, bet no skata to nevar pateikt.

Veikalā ir trīs augstas letes; starp un aiz tām rēgojas simtiem krāsainu auduma baķu, kas guļus sakrauti uz grīdas, veidojot sienu. Nāk prātā baļķu palisāde. Aploks krāsām.

Aiz katras letes stāv vīrietis kreklā, ap vidukli plata ādas josta, aiz kuras aizspraustas lielas šķēres, metru garš mērkoks un lineāls. Letes ir tieši tik augstas, lai tad, kad pārdevējs uz tās izritinājis auduma baķi un saņēmis klienta piekrišanu, viņš to varētu nogriezt, nesaliecot muguru.

Pirms manis rindā stāv divas sievietes. Viena tausta samtu – lēni un domīgi, it kā glāstītu savas meitas tikko mazgātos matus. Otra balsī skaita soļus, slājot pa grīdas dēļiem un rēķinot, cik metru puķaina katūna viņai vajadzēs.

Veikala galā netālu no ieejas durvīm slejas augsts podijs, uz kura atrodas taburete, galds un kases aparāts. Uz taburetes sēž veikala īpašnieks un uzrauga visu, kas veikalā notiek. Šobrīd viņš lasa avīzi.

Gaisma, tāpat kā klusums, ir kliedēta, matēta, it kā pa visiem šiem gadiem auduma ruļļi būtu piepildījuši telpu ar ļoti smalkiem, tikko nojaušamiem baltiem kokvilnas putekļiem – tiem pašiem, kas nosēdušies uz priekšmetiem Morandi gleznās. Morandi, protams, zināja šo veikalu.

Kad pienāk mana kārta, es paskaidroju jauneklim aiz letes, ko vēlos. Arī viņš, tāpat kā abi viņa kompanjoni, drīzāk izskatās pēc rančo īpašnieka nekā audumu tirgotāja. Lai tiktu pie sarkanā lina baķa, viņš ar apskaužamu veiklību pārcilā vairākus citus. Tad viņš noliek baķi uz letes un ar plašu žestu atritina apmēram metru. Es ar pirkstiem pataustu drēbi.

Tas ir biezais linaudums, – viņš saka.

Cik maksā metrā? – es jautāju.

19 eiro.

Labi. Dodiet, lūdzu, trīs metrus.

Viņš izvelk no jostas šķēres un mērkoku, drošības pēc vēlreiz paskatās uz mani (kļūdas nav labojamas), es pamāju, un viņš griež. Salocījis nogriezto gabalu četras reizes, viņš to ieslidina maisiņā, izraksta čeku ar zīmuli, kas auklā karājas pie viņa jostas, un pamāj ar galvu podija virzienā.

Es paņemu pirkumu, izvelku no maka trīs 20 eiro zīmes un eju maksāt, turot banknotes augstu virs galvas. Veikala īpašnieks liecas uz priekšu un lejup, lai tās paņemtu, un mūsu acis sastopas. Es viņu zinu. Viņš izliekas mani nezinām. Viņa konspiratīvā sejas izteiksme man ir pazīstama. Pēdējā reize, kad to manīju, bija tad, kad es viņam apsēju kaklasaiti un teicu ardievas slimnīcā. Aiz bifokālajām brillēm viena acs (kreisā) tikko jaušami pamirkšķina, it kā sakot: satiksimies aiz stūra – kad būs pienācis laiks.

Klusēdams izeju no veikala un dodos atpakaļ uz Piazza Maggiore kāpnēm. Tur es aplūkoju savu pirkumu un salīdzinu to ar markīzēm, kas vīd apkārtējo namu augšējā stāva logos.

Laiks rādīs.

Es prātā šo to pārcilāju. Tad vēlreiz saloku audumu, nolieku to sev blakus uz pakāpiena, izstiepjos visā garumā ar audumu pagalvī, it kā tas būtu spilvens, un aizveru acis.

Pirms man apritēja četrpadsmit, mēs bijām devušies trīs kopīgos ceļojumos. Pirmo reizi uz Normandiju, otro uz Bretaņu un trešo uz Beļģiju un Luksemburgu. Iebraukuši kādā pilsētā – vai tā būtu Gente vai Ruāna, vai Karnaka – un sameklējuši viesnīcu, kurā viņš laikus jau bija rezervējis numuru, mēs ķērāmies pie savas īpašās procedūras. Varētu pat teikt – rituāla, ja tas nebūtu bijis tik diskrēts.

Mēs iekodām vieglu azaidu, varbūt līdz ar glāzi baltvīna, un tad devāmies pārgājienā – ielu pa ielai pa viņa sagatavoto maršrutu. Ceļā gadījās pārsteigumi – man tie bija absolūti pārsteigumi, viņam jau gaidīti. Kanāli kā ielas. Karātavas. Veikala skatlogs ar baltām mežģīnēm, smalkām kā vistālākās galaktikas zvaigznes.

Dažreiz maršruts izveda mūs ārpus pilsētas, un tad mēs sēdāmies taksometrā. Uzgavilēt Tour de France braucējiem dienas posma finiša taisnē. Skatīties, kā vakarā no piestātnes atiet zvejnieku kuģītis ar mastā iekārtu eļļas lampu, kurā liesma plīvoja, bet nekad nenodzisa. Meklēt megalītu, uz kura var atgulties – kā tagad es guļu uz šī pakāpiena Boloņas Piazza Maggiore.

Visi šie atradumi, kurus mēs uzgājām kopā, bija tik noslēpumaini kā papīrā ievīstītas dāvanas. Faktiski pat vēl noslēpumaināki, jo, kad bijām tos izsaiņojuši, tie joprojām palika noslēpumaini. Viņš pielika pie lūpām pirkstu, uz kura rēgojās kārpa, – par atgādinājumu, lai es nevienam to nestāstu, paturu to pie sevis.

Pat tajā agrīnajā vecumā es jutu, ka šis atgādinājums ir kaut kas vairāk par bērnišķīgu spēli. Dzīve bija viņam mācījusi, cik stūrgalvīgi daudzi cilvēki cenšas nepievērst uzmanību tam, kas ir viņiem apkārt, neitralizēt to. Un viens no līdzekļiem, kurus tie visbiežāk izmanto šādam mērķim, ir uzstājīgie apgalvojumi, ka pasaulē nav nekā neparasta. Nepastāstītajam ir vismaz šī priekšrocība: neviens to nevar nievīgi nosaukt par “parastu lietu”. “Dievs ir nepateiktais,” viņš man kādu vakaru Senmalo pusčukstus teica, malkojot pirms gulētiešanas glāzi benediktīna.

Via Caprarie mēs nopērkam kilogramu passatelli papīra turzā, kas drīzāk izskatās pēc tādas, kas paredzēta trifeļu iesaiņošanai. Pēc Lieldienām, iestājoties vasaras svelmei, boloņieši pārstāj ēst lazanju un tagliatelle, jo šie ēdieni ir pārāk smagi, un pāriet uz passatelli, nūdelēm buljonā. Gribat nūdeļu recepti? 400 g baltmaizes rīvmaizes, 240 g Parmas siera, 1 tējkarote miltu, 6 olas, 1 neliels muskatrieksts, 50 g sviesta.

Viņam piemita vājība uz tējkarotēm, un katrā ceļojumā viņš papildināja savu kolekciju. Viņam bija pusducis tējkarošu no Dublinas, kas tika turētas plakanā kastē, līdzīgā tām, kādās glabā kara ordeņus. Karotes tajā gulēja uz tumši zila samta.

Via Marsala mēs ēdīsim labāko Mortadella pasaulē. Šo vārīto desu izgudroja šeit, Boloņā, 17. gadsimta sākumā. Tās vārds cēlies no miršu ogām, kas tai pievienotas kā garšviela. Labu Mortadella ēd sagrieztu biezos gabaliņos, nevis plānās šķēlēs. Tam piedzer klāt baltvīnu no Alto Adidžes. Viņš paceļ glāzi, lai pieskandinātu to manējai.

Un tagad kafiju? Pie tirgotāja Via Porta Nuova. Šeit, kā redzi, kafijas šķirnes ir sakārtotas atbilstoši ražas novākšanas gadam – tāpat kā vīni. Ir labi kafijas gadi, un ir slikti. Laiks rādīs. Kafija no visas pasaules. Brazil sul de Minas. Java WIB. India Parchment. Ņemsim uzreiz vislabāko. Blue Mountain no Jamaikas. Saņemot katru jaunu šīs kafijas sūtījumu, viņi to ik vakaru ieslēdz seifā kopā ar naudas zīmēm! Kad dzer šo kafiju, garša paliek mutē vēl 50 minūtes.

Guļot uz pakāpiena, es turu acis aizvērtas.

Kad tu vairs nejūti mutē tās garšu, ej uz Santa Maria della Vita baznīcu.

Es atveru acis un veros tukšajās debesīs virs Piazza. Es jau zinu šo baznīcu; tajā ir Compianto.

Figūru grupa dabiskā lielumā, darināta no terakotas. 15. gadsimts. Uz zemes guļ mirušais Kristus, puslokā ap viņu stāv Jāzeps no Arimatejas, bagātais vīrs, kurš nopirka kapu, kur guldīt Jēzu, apustuļu Jāņa un Jēkaba māte Marija, Jēzus māte Marija, stāstnieks un evaņģēlists Jānis, Jēzus tante Marija un Marija Magdalēna. Tēlnieks ir Nikolo dell’Arka, kurš lielāko mūža daļu pavadījis Boloņā.

Abu vīriešu, Jāzepa un Jāņa, stāja izstaro mieru, turpretim četras Marijas ir ierautas bēdu orkānā. Orkāna centrs ir Marija Magdalēna. Tas, ko vējš dara ar viņas drānām, kā tās tiek plosītas, viņai traucoties uz priekšu, ir tas pats, ko bēdas dara ar viņas muti un kaklu.

Tomēr vai bēdas ir īstais vārds? Viņas bēdas ir pārtapušas apņēmībā. Nekas viņu neapturēs.

Pēc divām naktīm viņa būs viena tajā pašā vie-tā. Kaps būs vaļā. Kristus ķermenis būs pazudis. Palicis būs tikai līķauts un galvas apsējs. Un viņa jautās dārzniekam, kur viņš licis krustā sistā ķermeni, lai viņa to varētu atrast un apkopt. Dārznieks paskatīsies uz viņu, un viņa tūdaļ to pazīs, un viņš teiks: Nepieskaries man. Un pirmo reizi viņa ticēs, ka viņš to domā nopietni. Pasaki mācekļiem, ka es uzkāpju pie Tēva…

Mākslas vēsturē ir dažas figūras, kas nokļuvušas nepareizajā vidē. Madrides mūrnieks, īsts rūpības un pacietības paraugs, kādā Velaskesa gleznā pārtapis par kara dievu Marsu! Šajā mirušā Kristus apraudāšanas ainā Marija Magdalēna pārtapusi par sievieti, kas pārstāv ikvienu mocekli – Lūciju, Terēzu, Cecīliju, Katrīnu, Ursulu. Viņa ir bezbailīga, un viņas sejā nekas nav maidzināts.

Kad ieeju baznīcā, tajā nav neviena cilvēka. Esmu viens, un es pakaru tenda, četrreiz pārlocītu, kādu man to iedeva veikalā, uz kaltas dzelzs sētiņas, kas ieskauj Compianto grupu manu ceļu augstumā.

Tur es gaidu. Man ienāk prātā, ka tenda var tikpat labi kalpot saules aizturēšanai, nelaižot to iekšā, kā bēdu aizturēšanai, nelaižot tās ārā, un apņēmības izkopšanai.

Pēc kāda laika es dodos laukā no Santa Maria della Vita. Orkāns, kas tajā virpuļo, nekad neizsīkst. Ārā ir rāms vakars. Cilvēki apspriež, kāds rītdien būs laiks. Es ieeju tirdzniecības centrā Pavaglione, jo man ir kāda nojauta. Tajā ir vieta, kur zem kupola krustojas divas arkādes. Šīs telpas stūros slejas augsti pilastri. Tajā bieži ielido baloži. Zvirbuļi tur nenāk, jo tur nav galdiņu, un cilvēki tur neēd. Tā ir caurstaigājama vieta. Laikos, kad Pavaglione izmantoja par slēgtu pārtikas tirgu, šis droši vien bija visklusākais stūris visā tirgū. Lai nu kā, šeit ir kāda akustiska parādība. Ko varētu nosaukt par “kliedzienu čukstus”.

Ja nostājas pie kāda no pilastriem, paveras atpakaļ uz astoņstūru telpas pretējo pilastru un ja kāds pie tā stāv, ar viņu var sarunāties, un viņš var sarunāties ar jums, un jūsu balsis skanēs ļoti skaidri un skaļi, lai cik daudz ļaužu staigātu vidū starp jums, un neviens cits jūsu vārdus nedzirdēs. Noslēpuma ideja te ir apgriezta kājām gaisā. Lai dalītos ar kādu noslēpumā, jums ir jāattālinās vienam no otra, vārdi tiek izrunāti publiski, bet tikai jūs divi tos dzirdat.

Mana nojauta saka: ja es gaidīšu pie viena no šiem pilastriem, varbūt atnāks viņš.

Es gaidu ilgi – vismaz man pašam tā liekas. Nav tā, ka uz vecumu es būtu kļuvis pacietīgāks. Es esmu tikpat nepacietīgs kā tad, kad man bija vienpadsmit; tagad es vienkārši mazāk ticu laikam. Pie manis pieskrien suns un luncina asti. Boloņā suņi ir retums. Suņa saimnieces viņu norāj, paskatās manī ar sarauktu pieri un turpina ceļu, atceroties – un tajā pašā laikā neglābjami aizmirstot – savu jaunību.

Pēkšņi viņš ir klāt. Viņš svīst. Viņš ir bez žaketes. Viņa rokas ir maigi sakļautas aiz muguras. Viņš zina par neredzamo akustisko telefonu. Viņš runā ar tāda cilvēka rāmo pārliecību, kurš, runājot it kā pie sevis, zina, ka viņu dzirdēs.

Atceries, mocekļi ir parasti cilvēki, viņi nekad nav šīs zemes varenie. Ar laiku kaut kādi varas aizmetņi var parādīties viņu sniegtā parauga dēļ. Parauga, kas uztur dzīvas neskaitāmas sīkas cerības. Sīkas cerības – piemēram, ļaušanos sīkām baudām.

Viņš noslauka pieri.

Tikai šeit, zem Pavaglioni kupola, mēs varam runāt par šādiem paradoksiem. Kuram gan vēl ienāktu prātā nolikt blakus mocekļus un Blue Mountain kafiju? Tomēr tie atrodas tuvāk viens otram, nekā morālistiem labpatiktos to atzīt, ļoti tuvu.

Viņš lūkojas manī caur savu briļļu stikliem.

Mocekļus ir par ko apskaust. Viņi ir jāžēlo to sāpju dēļ, ko viņi cieš, jo vienā brīdī viņiem sāp, neciešami sāp. Tomēr viņus ir arī par ko apskaust.

Es pamāju ar galvu.

Viņi ir iemācījušies, kā sajust pieskārienu – tā ir īpaša dāvana, ar ko apveltīti mocekļi, karotāji to nekad neiemācās.

Viena no viņa baltā krekla pogām ir vaļā, un, turpinot pusbalsī runāt, viņš to neskatīdamies aizpogā ar labo roku.

Pirms viņi mirst, viņi zina, ka viņu dzīve ir kalpojusi kaut kam. Daudzi viņus par to varētu apskaust.

Pat ja lieta, kurai viņi tic, ir zaudēta? – es jautāju.

Jā, droši vien. Lai nu kā, es nedomāju, ka vēsturei ir kādi savi uzvarētāji un zaudētāji – tāpat kā tādu nav taisnībai. Mocekļi mirst, lai rastu mājvietu visur. Tieši tādēļ viņus godā trūkumcietēji. Kad viņus sāk godāt pilīs, mocekļi saceļas un pazūd – atstājot tikai savas relikvijas.

Viņš noņem brilles un noslauka tās ar mutautu, ko izvelk no krekla krūšu kabatiņas.

Bet sīkās baudas, es atbildu, taču pieder dzīvei, nevis nāvei.

Tieši tāpat arī moceklība. Viņš to pasaka tā, it kā gribētu, lai es dzirdētu katru šo vārdu burtu. Pretstatu vienība. Mocekļa liktenī un dziņā pēc sīkām, izsmalcinātām baudām ir kaut kas no tā paša izaicinājuma un no tās pašas vienkāršības. Protams, citā līmenī. Bet vienība paliek. Kā viens, tā otrs izaicina dzīves nežēlību.

Tu man liec domāt par kādu Karavadžo gleznu.

Par kuru?

Sv. Ursulas mocekles nāvi.

Viņa smiekli piepilda kupolu, un neviens, izņemot mani, tos nedzird. Cilvēki pieliek soli, pirms slēdz veikalus.

Stāsts par Ursulu ir baumas no sākuma līdz beigām. Viņš atver abas plaukstas pazemības un pieņemšanas žestā. Ielas tenkas. Viņa dzīvoja 3. gadsimtā, bet viņas stāsts tika izstāstīts tikai 9. gadsimtā. Tiktāl par cieņu pret faktiem. 4. gadsimta beigās, remontējot baziliku netālu no Ķelnes, mūrnieki atklāja masu kapu: vienas vienīgas sievietes – runāja, ka jaunavas. Viņi izkala uzrakstu, neminot ne vārdu, ne datumu. Paiet četri gadsimti, un pēkšņi uzrodas stāstnieks. Šis stāstnieks kaut kur pavisam citā vietā izlasa uz kapakmeņa vārdu Ursula. Tas ir astoņgadīga bērna kaps. Kļūdaini izlasījis romiešu skaitļus, viņš apgalvo, ka Ursula, kura vienā naktī pārvēršas par Anglijas karaļa meitu, bija devusies svētceļojumā kopā ar vienpadsmit tūkstoš citām jaunavām! Skaidrs, ka nebija tik daudz kuģu, ar ko pārcelt viņas pāri Lamanša šaurumam. Kuģus vajadzēja uzbūvēt. Tos gaidot, sievietes pašas iemācījās kuģot un kļuva par bezbailīgām jūrasbraucējām. Viņas šķērsoja šaurumu, aizkuģoja augšup pa Reinu līdz Bāzelei un no turienes kājām devās tālāk pāri Alpiem uz Romu.

Viņš pašūpo galvu un gaida, un kādu brīdi mēs abi vērojam cilvēkus, kuri steidzas mums garām pa arkādi.

Atpakaļceļā viņām uzklupa nelaime. Netālu no Ķelnes viņas krita Atilas un viņa rīkļurāvēju rokās; kuras pretojās, tika nokautas.

Viņš novelk ar īkšķi gar apakšlūpu.

Cilvēki ir baumojuši vienmēr. Baumas ir neizbēgamas. Tās palīdz mums tikt galā ar to, kas tiek uz stingrāko noliegts, taču var būt patiesība.

Viņš pieskaras mutei ar kabatlakatiņu. Kad viņš to noņem, viņa mute smaida.

Lai tā būtu. Boloņa! Boloņa! Netālu no Porta S. Vitale ir bārs, kuru sauc Bocca d’Oro. Tajā, ja jūs uzstāsiet, lai jums ielej saimnieka mātes darinājumu, jūs dabūsiet labāko limoncello, kādu savā mūžā būsiet baudījis. Tajā ir visa apsolījums.

Un atkal ir tikai pilastri. Viņš ir prom. Manās ausīs tikai pilsētas trokšņi.

^{Tulkojis Valdis Ābols}