Atvainojiet, kur es atrodos?

Ja jūs zināt, ko nozīmē vārds Omegle, tad, visticamāk, šobrīd domājat par nepazīstamu vīriešu ģenitālijām. Ja iztēlojāties ko citu – nav izslēgts, ka sev melojat. Bet, ja vispār nesaprotat, par ko ir runa, pastāstīšu. Omegle ir interneta vietne, kur lietotājus pēc nejaušības principa savieno ar svešiniekiem. 2009. gadā tur bija tikai čats, taču drīz parādījās arī videozvana iespēja, kuras dēļ Omegle ieguva savu bēdīgo slavu: līdztekus garlaikotiem jauniešiem to iemīļoja ekshibicionisti. Bet miers ar viņiem, stāsts ir par pavisam ko citu. Pirmajā mēnesī, kad svešiniekiem bija ļauts tikai sarakstīties, vietni ik dienu apmeklēja aptuveni 150 000 cilvēku. Kaut kur to vidū biju es. Un Slobodans.

Man bija 17 gadu, viņam vairāk. Es gāju vidusskolā Priekuļos pie Cēsīm, viņš grasījās studēt dramaturģiju Belgradā. Neatceros, par ko tolaik sarakstījāmies, bet šķiet, ka vadmotīvs bija pesimisms. Man bija izveidojusies alerģija pret savu ciemu un tā brutālajām reālijām, viņam pesimisms bija iestājies no dzīves Serbijā, varbūt pat no dzīves vispār. Es sapņoju izbraukāt Islandi, Serbiju un Mongoliju. Sarakstījāmies reti. Nevienu Slobodana fotogrāfiju tā arī nedabūju redzēt. Viņš savukārt nekad neprasīja manējās.

Pēc četriem gadiem nokļuvu Islandē kā apmaiņas studente. Jau pirmajā dienā iepazinu to pilnīgo tukšumu, kas rodas apziņā, stāvot autobusu pieturā pie benzīntanka ar skatu uz Islandes kalniem. Saujā man bija 200 eiro, kurus tur bija iespiedis nostopētās mašīnas šoferis.

– Tev vēl tālu jābrauc, ņem autobusu, – viņš laikam teica, kaut gan, ja tā padomā, viņš runāja islandiešu valodā, ko es tā arī neiemācījos. Priekšā bija vēl kādi 300 kilometri. Iespējams, viņš negribēja, lai kāpju svešu cilvēku mašīnās. Tā viņi dara – gādīgi apvaicājas, vai nav bail braukt ar svešiniekiem, paši būdami tie svešinieki, kas turklāt uzņem citus svešiniekus savās mašīnās. Bet autobuss nenāca, un pēc piecām minūtēm es jau sēdēju kārtējā nostopētajā mašīnā. Bija piepildījies tas, pēc kā tik ļoti ilgojos, stundām dirnēdama omeglē, – aizbēgt un pārmaiņas pēc ne par ko nedomāt, arī par autobusu grafikiem ne. Mana dvīņu māsa tikmēr klejoja pa Ungāriju. Arī viņu bija skārusi līdzīga kaite.

– Nebrauc uz Serbiju, tur visi ir zagļi. Tajā nakts vilcienā tevi apzags, – viņu brīdināja ungāri, bet viņa, protams, tik un tā brauca. Tā mūsu abu dzīvē kā absurdu notikumu priekšvēstnesis ienāca mans interneta draugs Slobodans. Vispirms viņš māsai sagādāja naktsmājas pie sava drauga Belgradā. Esot daudz pīpējuši, sēdējuši uz balkona un ēduši studentu ēdnīcā. Pats Slobodans gan uz tikšanos neesot ieradies. Man sāka likties, ka viņš ir sevi izdomājis un patiesībā kaut ko slēpj. Ka nav nekādu dramaturģijas studiju, viņam ir 54 gadi un netīri nodomi. Angliski tādus sauc par catfish, latviski – nezinu, kā. Par spīti visam, es Lieldienu brīvdienās aizlidoju uz Ungāriju un kopā ar māsu kāpu vilcienā uz Bresnopoļi, Slobodana dzimto ciematu, kur viņš bija solījies mūs gaidīt. Reiz psihoterapeite man stāstīja, ka jauniešiem esot raksturīga omnipotence – sajūta, ka viņi visu var un viss ir iespējams. Omnipotence apvienojumā ar eskeipismu diezgan būtiski samazina pašsaglabāšanās instinktu. Tā arī es nedomāju, vai Slobodans vispār eksistē. Galvenais bija nonākt Serbijā.

Pārbāztais vilciens stūmās cauri Serbijas laukiem. Mēs spiedāmies tamburā, neredzēdamas pieturas. Cilvēki teju kārās pa vagona durvīm, turklāt stipri lija. Kāda tante bija ģērbusies viscaur rozā kostīmiņā – nez kāpēc atmiņa paturējusi tieši šo faktu. Izkāpām, kur pagadās. Pietura, protams, nebija pareizā, bet Slobodans atbrauca mums pakaļ. Pavisam īsts, šķietami parasts jaunietis. Bija Lieldienas, un viņa māte bija mums saklājusi milzīgu svētku galdu. Slobodana vecāki rušinājās pa tomātu dobēm, bet mēs tikmēr piedzērāmies un gājām uz vietējo krogu, kur vērojām, kā koka interjerā dejo pārītis ādas jakās. Pie Slobodana mums ierādīja šķebinoši greznu guļamistabu otrajā stāvā. Nākamajā dienā par vēlu ierados Budapeštā un nokavēju lidojumu uz mājām, tāpēc aizbraucu ar nakts vilcienu uz Varšavu, lai pēc tam kultos uz Rīgu ar stopiem. Līdz tumsai jau biju Panevēžas pierobežā. Nakti plānoju nosēdēt benzīntankā un turpināt ceļu no rīta; pēdējai fūrei īkšķi parādīju tikai joka pēc. Bet tā apstājās. Šņākoņa, ar kādu bremzē kravas auto, joprojām ir mans Pavlova zvaniņš. Fūres brauc lēni, bet tālu – piemēram, kā šajā gadījumā, uz Somiju.

Šoferis bija lietuvietis.

– Es nemaz neredzēju, vai tu esi puisis vai meitene. Bet gribējās palīdzēt, – viņš sacīja lauzītā krievu valodā, un es vienkārši ļāvu viņam turpināt. – Man tā vienmēr notiek. Es aizvedu visus. Piekautas prostitūtas aizvedu līdz viņu mājām. Bomžus esmu ņēmis, aizmugurējais sēdeklis pēc tam smird pēc sūdiem, sieva dusmojas.

Pusnaktī viņš izlaida mani uz Mūkusalas ielas, un es devos kājām uz Āgenskalnu. Olgas ielā kāds iereibis vīrs uzprasīja:

– Atvainojiet, kur es atrodos?

Tas bija interesants jautājums. Es ļoti labi zināju, kur atrodas viņš. Bet es? Pēc loģikas man nebija šeit jābūt. Ir šoferi, kurus es saucu par eņģeļiem.

Otrreiz Slobodanu satiku divus gadus vēlāk, atceļā no Izraēlas. Man ar draudzeni bija sarunāts darbs tuksneša kotedžā Ramona krātera tuvumā. Pirmā mašīna no Telavivas bija pilna ar zēniem, kas pa salonu laida apkārt saņurcītu fantas pudeli, hašišu un šķiltavas. Tomēnes pieauga uz visām pusēm mesto raķešu daudzums. Kā vēlāk uzzinājām, Rietumkrastā bija nolaupīti un nogalināti trīs ebreju jaunieši, kas ar stopiem braukuši mājās.

– Galvenais – vienmēr smaidīt un teikt, ka viss ir okei, pat ja esi redzējis savus draugus mirstam, – vēlāk sacīja kāds kamuflāžā tērpies jaunietis, vezdams mūs Nāves jūras virzienā. Cits skumji un aizvainoti noteica:

– Latvija? Jūsējie tur manu vectēvu nogalināja.

Mēs skatījāmies, kā Nāves jūrā plunčājas resni krievu pensionāri, kamēr kāds vīrietis mūs nesekmīgi aicināja uz savu viesnīcas numuriņu. Izraēlā var iemācīties vismaz daļēji aprast ar gaisa trauksmes sirēnām. Tobrīd pat iedomāties nespēju, ka pēc vairākiem gadiem šo prasmi izmantošu Ukrainā.

Un vēl mēs iemācījāmies, kas Izraēlas lidostās sagaida ceļotājus ar pasi, kura izdota pirms mēneša. Iepriekšējo īsi pirms ceļojuma biju pazaudējusi. Brīdī, kad man zvanīja, lai ziņotu, ka tā atradusies, PMLP darbiniece jau bija nospiedusi anulēšanas taustiņu kombināciju un nekas vairs nebija grozāms. Drošības dienestu acīs tā noteikti bija pilna ar islāmisku valstu zīmogiem. Viņi noņēma mūsu biometriskos datus un uzprasīja, cik sen jau draudzējamies, kaut gan bija pilnīgi vienalga, ko atbildam, kamēr vien pašas tam ticējām. Nekas jau tāds īpašs nenotika, un, ja vēl neesat pamanījuši, stāsts ir tieši par to. Es joprojām jūsminos par cilvēkiem, kuri kā multeņu varoņi, paši to īsti nemanīdami, izslīd cauri nepatikšanām, kamēr kāds ļaundaris no klintsaugšas mēģina tiem uzmest uz galvas laktu vai flīģeli. Tāds, manuprāt, bija vidusskolnieks Mārtiņš Grīnbergs no Brocēniem, kurš pievienojās Dāiš, tika līdz Sīrijai, tad izdomāja, ka tas tomēr nav priekš viņa, mēģināja bēgt, tika apcietināts, bēga vēlreiz, līdz beidzot atgriezās Latvijā – lūk, omnipotence un jaunības maksimālisms. Savā ziņā arī mēs tolaik bijām Mārtiņš Grīnbergs, citādi nemaz nevarēja būt.

Atceļā no Izraēlas klīdām pa Balkāniem. Nonācām Rainbow nometnē Rumānijā, kur lija lietus, bet mums nebija telts. Lai par to nebūtu jādomā, sadzērāmies desmitprocentīgu alu. Mana draudzene sāka vemt, bet es vēmu no tā, ka vēma viņa. Mēģinājām izgulēties vietā, kas izrādījās tukšs zirgu stallis. Tā kā mūsu guļammaisi nu smirdēja pēc sūdiem, ceļu no rīta turpinājām bez tiem. Rumānijas–Bulgārijas robeža, kā drīz noskaidrojām, patiesībā ir upe. Mums nebija skaidras naudas prāmim, bet garlaikotā ostas kasiere būdiņā uzrakstīja kaut ko uz papīrīša, uzspieda zīmogu un lika iedot kapteinim. Tā mana draudzene arī izdarīja. No kapteiņa kabīnes iznāca gluži pārskaitusies.

– Vecais perdelis, – viņa teica, – gribēja šik-šik.

Uz prāmja bija arī kāds jauks fūres šoferis, kurš mūs pēc tam veda cauri Bulgārijai. Pa ceļam daudz kur nebija elektrības. Mēs piestājām ceļmalas krogā, un viņš mums atvainodamies izmaksāja aukstus frī kartupeļus. Atceros, kā dzērām kafiju ar nepazīstamiem vecīšiem šosejas malā kaut kur Melnkalnē, kā arī to, ka Skopjes autoostā drīkstēja gulēt, bet tikai līdz pieciem rītā: pēc tam apsardze ieslēdza spilgtas gaismas un visus modināja.

Serbijas pilsētiņā Kragujevacā mūs gaidīja tolaik vēl attāls paziņa, bet nu jau labs draugs Milans un viņa mamma, kura prata franču valodu un uzrunāja mani par madame. Serbijas televīzija translēja slaveno trompešu mūzikas festivālu Gučā, bet Vrņačka Baņā tikmēr notika trīsdienīgs mūsdienu mūzikas festivāls Lovefest. Mēs, saprotams, bijām tanī otrajā – šmaucāmies ar ieejas aprocēm. Nez kādā sakarā izrādījās, ka tur ir arī Slobodans, taču viņš par kaut ko uz mums apvainojās un negribēja aicināt ciemos. Atceļā uz Budapeštu kāda neliela kravas auto šoferis sastellēja manai draudzenei vēl vienu sēdvietu no somām. Tas, ja nezinājāt, nav atļauts, tāpēc mašīnu apturēja menti. Šoferis nolamājās un gāja ar viņiem runāties: katrā rokā ņēma pa ananasam, bet pār delmu pārkāra banānu ķekaru. Pusi no tā visa viņš atdeva mums, otru pusi policistiem. Nākamajā rītā redzēju, kā mana draudzene rosīgā Budapeštas pievārtes benzīntankā gluži mierīgi guļ uz kartona gabala. Kājgalī kā rāms sargsuns – ananass. Viņa devās uz Franciju lasīt vīnogas, bet es pārlaidu nakti uz soliņa, apakšā paklājusi dvieli, lai tālāk dotos uz Patijas Smitas koncertu Varšavā.

– Hey, security guy, shut the fuck up!¹ – Patija teica drošībniekam, kas neļāva pūlim dejot pie skatuves. Koncerta beigās viņa atgaiņāja klausītāju rokas, lai nez kāpēc iespiestu savu ģitāras mediatoru tieši manā plaukstā. Mans krekls bija smirdīgs un caurs. To mediatoru vēlāk pazaudēju Islandē; Patijai ar šo valsti esot labas attiecības, tādēļ pieņemu, ka viņa neapvainotos.

Pēdējo reizi Slobodanu satiku 2015. gadā, kad ar māsu braucām transsibīrietī uz Mongoliju, bet izlēmām vispirms ar stopiem iebraukt pie paziņām Balkānos. Saprotams, mēs nonācām arī Bresnopoļē. Slobodans bija ļoti novājējis, uzaudzējis muskuļus un kaut ko stāstīja par keto diētu. Atkal tā pati TV telpa un Slobodana vectēva darinātā četrdesmitgadīgā rakija, kas jau bija kļuvusi rozgana. Dienu aizvadījām, skatoties jūtūbā videoklipus, kuros amerikāņu jaunieši centās apēst 20 000 kaloriju dienā, un seriālu “Trailer Park Boys”. Līdz vakaram Slobodans bija izdzēris gandrīz visu rakiju un stāstīja par savām neveiksmēm teātra režijā, par to, kā pilnīgā pālī gājis vadīt lekcijas Kosovas universitātē un kā viņa dzīvokli ik pa laikam apmeklējis svešs vīrietis, kurš tajā klusēdams pasēdējis un gājis prom. Slobodans teica, ka rakstot grāmatu. Naktī skaidrā nebija neviens no mums, tāpēc izlēmām doties ārā.

– Imagine if one of us needed to take a piss when Omegle connected us! – es ierunājos, kad visi jau bija sasēdušies mašīnā. – This moment would’ve never happened!²

Slobodans, kurš bija izraudzīts par šoferi, spēja atbildēt tikai ar neskaidru murmināšanu un smiekliem. Doma par nosišanos, lai arī bija, likās pastulba. Un nosisties ar mašīnu Serbijas laukos nemaz nav tas trakākais. Trakāk ir, ja nomirst tā, ka neatrod, es nodomāju. Bet vispār jau Mārtiņi Grīnbergi nemirst ārzemēs. Mēs aizbraucām uz Slobodana bijušo sākumskolu. Kad teicu, ka iešu tur atliet, Slobodans atbildēja:

– Please, do.³

Otrā rītā ceļš veda tālāk, bet tas jau ir cits, pavisam garš stāsts par visu ko. Piemēram, par stopēšanu no Rumānijas uz Ukrainu, dalot šoseju ar prostitūtām (viena bija kovbojmeitene, otrai uz maiciņas bija rakstīts: “We are all here for love.”⁴);par Ļvivu, kur tirgoja tualetes papīru ar Putina ģīmi; par Kijivu, kurā vairs nebija ne miņas no Maidana pūļiem, bet no Ļeņina pieminekļa bija palicis tikai postaments; par Maskavu, kur savukārt varēja nopirkt ledusskapja magnētiņu: ja to pagrozīja, Putina seju nomainīja Medvedevs. Toreiz tā man šķita smieklīga dāvaniņa. Atceros krievu meiteni, kura teica: “Bet es gribu dzīvot lielā valstī!”, un onkuli Omskā, kurš katru dienu pats ar sevi izspēlēja slavenas šaha partijas un bija pārliecināts, ka Ukrainā uz ielām dedzina dzīvus bērnus. Atceros jauniešus, kuri plackartē zem manis no rīta lēni vilka tautasdziesmas, kamēr es augšā cietu no vēdersāpēm, kas mani bija piemeklējušas pēc Ulanbatoras stacijā apēstās gaļas. Krasnojarskā kāds jaunietis mums iedeva savas dāčas atslēgas, bet pats aizgāja nakšņot pie vecākiem. Dāča atradās kalnos, bezgala skaistā vietā, bet viss, par ko spēju domāt, bija nebeidzamā Mongolijas caureja. Plašā, mežonīgā Mongolija. Gandrīz katru nakti mēneša garumā tur gulējām ārā. Reiz iepazināmies ar kinorežisoru bez vienas rokas un viņa draugiem, kas laida pa apli bļodiņu ar šņabi un lika mums dziedāt tautasdziesmas. Otrā rītā pie mūsu telts ar laivu piepeldēja ANO karavīrs, kurš uzaicināja kalnā vakariņot ar viņa ģimeni un citiem militāristiem, bet pēc tam satikām kristiešu sektantus meža vidū. Viņi bija pārliecināti, ka viņus mums uzsūtījis pats Jēzus Kristus, un veda mūs busiņā prom no milzīgas lietusvētras. Maza meitene klāja man uz galvas lakatu un, sapņaini acīs skatīdamās – tā parasti skatās iemīlējušies –, sacīja: “Maaaaaria...” Bet kādā patīkami garlaicīgā, netraucētā – ja atskaita ganu, kas piejāja pie telts, pastāvēja klusēdams un devās tālāk, – dienā, gaidot, kamēr kafijas bundžā uzbriedīs griķi, es uzrakstīju par Slobodanu. Vispār jau es neko par viņu nezinu. Pēdējoreiz sarakstījāmies 2018. gadā. Saraksti viņš noslēdza ar teikumu:

– I’m at the right age to be the embodiment of every feminist’s nightmare.⁵

Apskatījos feisbukā. Šķiet, ka viņam viss kārtībā, bildēs ir meitene. Un neviens no mums vēl nav nosities, kas patiesībā varbūt jau ir ļoti daudz.