Atkritumu stāsti

Kairā mūsu ģimene dzīvo vecas ēkas pirmajā stāvā, plašā dzīvoklī ar augstiem griestiem un trim ārdurvīm. Vienas no tām ved uz kāpņu telpu, otras – uz nelielu dārzu, un trešās ir paredzētas vienīgi zabbāl jeb atkritumu savācēja vajadzībai. Viņa vārds ir Saijids Ahmads. Šīs durvis ir virtuvē, un, kad mēs 2012. gada sākumā ievācāmies, saimniece teica, ka atkritumus jebkurā laikā varam novietot uz evakuācijas kāpņu laukumiņa otrpus durvīm. Nebija ne savākšanas grafika, ne konteinera: atkritumus es varēju likt maisos vai kastēs vai arī gluži vienkārši izlikt ārpusē. Saijida pakalpojumiem nebija noteiktas cenas. Viņš nebija valsts algots darbinieks un nestrādāja uz līguma vai kāda cita oficiāla pamata. Man tika pieteikts, lai maksāju viņam tik, cik uzskatu par pieņemamu, bet, ja man tā tīk, varu viņam nemaksāt neko.
Ēģiptē daudz kas nedarbojas, kā nākas. Satiksme ir slikta, vilcieni mēdz neiet, vasarā pieci elektroapgādes pārrāvumi dienā nav nekas neparasts. Vienu gadu mēs mēnešiem ilgi nevarējām nopirkt dzeramo ūdeni pudelēs, jo tā ražotnē neizskaidrojamā veidā bija izcēlies ugunsgrēks. Kopš mēs ievācāmies šajā dzīvoklī, Ēģipte ir nomainījusi trīs konstitūcijas, trīs prezidentus, četrus premjerministrus un vairāk nekā 700 parlamenta locekļus. Taču nav bijis dienas, kad atkritumi aiz manām virtuves durvīm nebūtu savākti. Kairas atkritumu savākšanas sistēma kopumā ir pārsteidzoši funkcionāla, ņemot vērā, ka tā lielā mērā ir neformāla. Šajā milzīgajā, haotiskajā pilsētā ar vairāk nekā 17 miljoniem iedzīvotāju zabbālīn – tādi kā Saijids – ir spējuši izveidot vienu no visefektīvākajiem municipālajiem atkritumu pārstrādes tīkliem pasaulē.
Sākumā es nekad neredzēju Saijidu strādājam, jo manu kāpņu laukumiņu viņš nokopa pirms rītausmas. Pēc trim šāda neredzama servisa mēnešiem viņš kādu dienu uzrunāja mani uz ielas, vaicājot, vai iepriekš esmu dzīvojis Ķīnā. Man īsti nebija skaidrs, kā viņš to zina: bijām pāris reižu parunājuši, bet ne visai ilgi. Viņš teica, ka viņam esot kāds svarīgs jautājums par ķīniešu medikamentiem.
Tajā vakarā Saijids ieradās precīzi pulksten astoņos, ģērbies darba drēbēs. Augumā viņš ir ap metru piecdesmit, platiem pleciem un no smagumu nēsāšanas salīkušām kājām. Apģērbs viņam parasti ir vairākus izmērus par lielu un apavi atgādina klauna kurpes, jo viņš to visu savāc no miesās raženāku vīru atkritumiem. Ienācis dzīvoklī, viņš izvilka mazu, sarkanu kastīti, rotātu ar kaligrāfiskiem zelta hieroglifiem. Ķīniešu etiķete bija gaumīga, bet uzraksts uz tās nekonkrēts: “preparāts veselības stiprināšanai”, kas “spēcina un uzlabo pašsajūtu”. Kastītē atradās lietošanas instrukcija, kas man atgādināja, ka ķīnieši reizēm mēdz būt daudz trāpīgāki, ja izsakās sliktā angļu valodā:

2 tabletes pēc vaja vajadzības
Pirms pišanās mīlēšanās 20minūtes

– Kur tu to dabūji? – es vaicāju.
– Atkritumos, – teica Saijids. –No viena cilvēka, kurš nomira.
Viņš pastāstīja, ka šis cienījamā vecuma vīrs dzīvojis turpat mūsu ielā. Pēc viņa nāves dēli izmetuši tabletes un citas viņa mantas.
– Tur bija daudz miš kvaijisa, – Saijids sacīja. – Nelabas lietas.
Jautāju, ko viņš ar to domā.
– Tādas lietas, – viņš zīmēja ar pirkstu gaisā un norādīja sev zem jostasvietas. –Elektrisks tāds. Darbojas ar baterijām. Tas domāts sievietēm. Tādas lietas nav labas.
Taču šķita, ka runāšana par šīm lietām Saijidam sagādā prieku. Viņš man pastāstīja, ka atkritumos bijušas arī ēģiptiešu tabletes potencei un vesela kolekcija pornogrāfisku žurnālu. Viņš neteica, kur to visu licis. Es pavaicāju, kur mirušais vīrs strādājis.
– Viņš bija vēstnieks.
Arābu valodu biju mācījies mazāk nekā gadu, un Saijida tonis bija tik lietišķs, ka man bija jālūdz to atkārtot.
– Viņš strādāja vēstniecībās ārzemēs, – Saijids paskaidroja. –Viņš bija ļoti bagāts, viņam bija miljoniem dolāru. Viņam kontā bija 4 miljoni un 44 dolāri.
Šāda precizitāte man šķita neparasta, un es vaicāju, kā viņš to zina.
– Tā bija rakstīts bankas vēstulēs.
Pie sevis apņēmos būt piesardzīgs ar to, ko izmetu atkritumos. Saijids mani iztaujāja par ķīniešu medikamentiem, un es, kā nu mācēju, iztulkoju viņam norādi, ka pirms pišanās mīlēšanās jāpagaida 20 minūtes. Par to, ko viņš grasās iesākt ar zālēm, Saijids izteicās nenoteikti. Es pārbaudīju sastāvu – ingvers, brieža rags – un nospriedu, ka nekā bīstama tajā droši vien nav. Man bija aizdomas, ka šī nav pirmā reize, kad viņš grasās norīt no atkritumiem izvilktu tableti.

Pēc šī gadījuma Saijids ar dažādiem jautājumiem pie manis sāka iegriezties regulāri. Laika gaitā sapratu, ka viņš ir angažējis vairākus šādus neoficiālus konsultantus. Vairāk nekā ceturtā daļa pieaugušo ēģiptiešu ir lasītnepratēji, un Saijids ir viens no viņiem. Ja viņš vēlas uzzināt, kas rakstīts tajā, ko izvilcis no atkritumiem, viņš dodas pie stūra kioska H Freedom īpašnieka. Ja mūsu apkaimē iekuļas strīdā, viņš apciemo vīru, kurš izsniedz valsts subsidēto maizi. Mana ekspertīzes joma sniedzas no ārzemju mantām līdz intīmprecēm un alkoholam. Ja kāds ir izmetis pustukšu pudeli, Saijids man prasa, vai tā ir importa un līdz ar to pārdodama tālāk. Viņš ir musulmanis, taču ne pārāk dievbijīgs; vakaros, kad ienāk pie manis, viņš bieži palūdz man aliņu. Viņš ir mans vienīgais viesis, kurš pats aiznes savas tukšās pudeles, jo zina, ka tās tik un tā vēlāk būtu jāsavāc.
Daļēji lasītneprasmes dēļ Saijids ir ļoti vērīgs. Tā kā savāktos atkritumus šķiro ar rokām, kādā brīdī viņš ievēroja, ka ārzemnieces regulāri izmet tukšus zāļu iepakojumus, kuros tablešu skaits atbilst mēneša dienu skaitam. Saijids secināja, ka tas ir afrodīzijs, un jautāja, vai šīs tabletes liek ārzemniecēm vēlēties seksu katru dienu. Izskaidroju, ka tā gluži nav, lai gan viņa pieņēmums bija saprotams, jo atkritumos Saijids bieži atrod potenci veicinošas zāles un dažādas seksa mantiņas. Pāris reizes viņš ir atnesis citus, līdzīgus ķīniešu medikamentus, kā arī zāles ar tādiem nosaukumiem kā Virecta. Viņa uzmanību piesaista jebkas zilā krāsā: nesen viņš sajūsmināti ieradās ar pusizlietotu Aerius tablešu plāksnīti, par ko es internetā noskaidroju, ka tas ir pretalerģijas medikaments, kas nejauši ir tādā pašā krāsā kā Viagra.
Es dzīvoju Zamālikā; tā ir sala Nīlas ziemeļu daļā, pašā Kairas centrā, un Saijids ir kļuvis par manu uzticamāko pavadoni tuvākās apkaimes iepazīšanā. Dažkārt es pievienojos viņa pirmsausmas apgaitai. Pirmoreiz tas notika 2013. gada februārī. Viņš uzveda mani kāda mūsu ielas nama evakuācijas kāpņu augšējā laukumiņā.
– Šeit dzīvo Heba kundze, – viņš teica, paķerot melnu plastmasas atkritumu maisu un iesviežot to milzīgā audekla somā, ko viņš balansēja uz saviem Kvazimodo kamiešiem. Kāpjot lejup, Saijids turpināja raksturot nama iemītniekus, kuru vārdus esmu mainījis.
– Šeit dakteris Muhammads, – viņš noteica nākamajā kāpņu laukumiņā un kāpa vēl stāvu zemāk. – Šite priesteris, tēvs Mikaels. Viņš ir skopulis. Dod man tikai piecas mārciņas mēnesī. – Ar pūlēm viņš pacēla divus lielus maisus. – Viņš saka, ka viņam neesot naudas, bet es redzu kastes un maisiņus no dāvanām, ko viņš saņem. Cilvēki visu laiku nes viņam dāvanas, jo viņš ir priesteris.
Citā stāvā mums nācās laipot caur pūstošiem pārtikas atkritumiem, kas vēlās laukā no ielas kaķu sapluinītiem maisiem.
– Šeit dzīvo ārzemniece, – Saijids paskaidroja. – Es nedrīkstu aiztikt viņas atkritumus. Saimniekam viņa nepatīk, viņiem ir kaut kāds kašķis. Viņš man teica, lai neņemu viņas atkritumus.
Tas neesot nekas neparasts: cilvēki viņam maksā, lai viņš atkritumus aizvāc, taču var arī samaksāt, lai viņš kāda cita atkritumus atstāj, kur tie ir. Mēs kāpām lejā uz nākamo stāvu, kur viņš atzīmēja, ka dzīvokļa iemītniecei, musulmanietei, ir problēmas ar alkoholu.
– Viņas atkritumos vienmēr ir pudeles, – viņš sazvērnieciski čukstēja un pierādījumam atrāva vaļā uz sliekšņa stāvošo maisu, lai parādītu tukšās pudeles – Auld Stag viskiju un Casper vīnu. To pašu viņš izdarīja ar maisu ielas pretējā pusē. – Hasana kungs, – viņš noteica. – Viņš ir slims.
Saijids pārplēsa plastmasu, parakājās pa maisa iekšpusi un izvilka divas lietotas šļirces. – Man šķiet, viņam ir diabēts, – viņš sacīja. – Katru dienu atkritumos ir divas šļirces. Viena no rīta un viena vakarā.
Saijida maršruts vijās pa labirintu, ko veidoja šauros, skursteņiem līdzīgos ātrijos iespiestas evakuācijas kāpnes. Ik pa laikam kāpnes uzveda uz jumta, no kura bija redzama Nīlas pelēkā strēle divus kvartālus tālāk. Zamālika ir samērā turīgs Kairas rajons, kas vienmēr vilinājis ārzemniekus, taču te dzīvo arī daudzi vidusšķiras un pat nabadzīgi ļaudis, jo likums paredz, ka īres maksa dažiem dzīvokļiem nedrīkst pārsniegt pāris dolārus mēnesī. Tādēļ namīpašnieki reti veic remontus un vecos namus apņem zūdošas godības aura. Manā ielā daudzas ēkas ir celtas Art Deco stilā, ar marmora priekštelpām un skaistiem, no kaltas dzelzs veidotiem balkona režģiem. Virtuves durvis, kas ved uz evakuācijas kāpnēm, kā manā dzīvoklī, ir ierasta lieta.
Dažkārt kāda agri piecēlusies saimniece, dzirdot Saijidu strādājam, atver virtuves durvis, lai ar viņu sasveicinātos un piedāvātu viņam tasi tējas. Kādu rītu, kad biju kopā ar Saijidu, pavecāka kundze iedeva viņam pusdienām četras pašgatavotas hamburgeru kotletes, rūpīgi iesaiņotas plastmasas maisiņā. Kairā, kur daudzi sabiedriskie pakalpojumi ir attīstījušies neformālā veidā un dzeramnaudas ir būtiska kultūras tradīcija, cilvēki ir dāsni, ja redz kādu smagi strādājam. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Saijids ģērbjas tik trūcīgi: viņš zina, ka netīras un slikti piegulošas drānas biežāk modina cilvēkos līdzjūtību.
Informācija, ko atrod atkritumos, palīdz viņam veidot attiecības ar īrniekiem. Viņš ne tikai savāc atkritumus, bet arī tos šķiro atsevišķās kaudzēs uz ielas, no kurienes tos pēc tam aizved atkritumu mašīnas. Viņš sveicina katru garāmgājēju, apvaicājas par viņu dzīvesbiedrēm un bērniem un sīki iztaujā par veselības stāvokli. Rīta apgaitās viņš mani informē, kurš saņem injekcijas, kurš lieto medikamentus vai valkā autiņbikses. Ja gadās kas īpaši interesants, viņš man par prieku atver maisu. Reiz Saijids apstājās kādā kāpņu laukumiņā un pačukstēja, ka dzīvokļa iemītnieks ir ar seksu apsēsts libānietis. Tad viņš atrāva vaļā atkritumu maisu, atrada tajā pudelīti un lika man izlasīt etiķeti: “Durex Play Feel intīmais lubrikants.”

Sarunas ar Saijidu grozās ap trim viņa pasaules fundamentiem – sievietēm, naudu un atkritumiem. Bieži vien tie ir cieši saistīti. Iesākumā tā bija Saijida tēva neremdināmā kaislība uz sievietēm, kas viņa dēlu noveda pie kļūšanas par zabbāl. Saijida tēvs strādāja par sargu Kairas pievārtē un sievas mainīja straujā tempā, pavisam kopā deviņas vai desmit, ja pieskaita kristieti, ar kuru viņš īsu brīdi bija precējies pirms Saijida mātes. Neviens droši nezina, cik viņam ir bērnu, taču to uzturēšana bija pāri viņa spēkiem, un viņš nomira, kad Saijidam bija seši gadi. Zēna gados Saijids ne dienu nav apmeklējis skolu, un 11 gadu vecumā viņš jau strādāja pilnu darbadienu kā zabbālīn palīgs.
Par spīti grūtajai bērnībai, vecākus Saijids piemin ar labu. Viņa senču ciemā Augšēģiptē viņa tēvu atminas kā teju vai mītisku varoni. Vietējie stāsta, ka sirds dziļumos viņš bijis īsts arābs – beduīns, tuksneša klejotājs – un tādēļ nemiers bijis viņa dabā. Cieminieki arī uzsver, ka kristiete pie viņa sievām pieskaitīta netiek.
Saijids galu galā atrada darbu pie zabbāl, vārdā Salāma, kuru pie atkritumu savācēja dzīves arī bija novedis pārmērīgs sieviešu skaits. Salāmam sieva gan bija tikai viena, taču tā viņam bija dzemdējusi astoņas meitas un nevienu pašu dēlu.
– Viņš visu dzīvi to vien darīja kā gatavoja meitas izprecināšanai, – man reiz teica Aimans, Salāmas vecākās meitas vīrs. Aimanam pieder mazs atkritumu pārstrādes uzņēmums, un, kā daudziem zabbālīn, arī viņam ir iesauka: Aimans Kaķis.
– Citi ceļ mājas, – Aimans Kaķis saka par sievastēvu. – Viņš cēla meitas.
Tā kā dēla, kas pārņemtu viņa maršrutu, Salāmam nebija, pēc viņa nāves to iznomāja Saijidam, kuram ir ļauts savākt atkritumus, taču viņam jāizlasa no tiem viss papīrs, plastmasa, stikls un citas atkārtoti pārdodamas preces un jāatdod Aimanam Kaķim.
Nekādu oficiālu līgumu viņi nav noslēguši, taču tam nav nozīmes, jo Kairā atkritumu savākšanu regulē tradīcijas, nevis likumi vai plāni. Šī sistēma izveidojās 20. gadsimta sākumā, kad pilsētā ieradās ieceļotāji no Dāhlas, attālas tuksneša oāzes Ēģiptes rietumos. Tā dēvētie vāhija – “cilvēki no oāzes” – maksāja Kairas namīpašniekiem par atļauju savākt atkritumus un iekasēt par to nelielu samaksu no īrniekiem. Tolaik lielākā daļa atkritumu bija degoši, un vāhija tos izmantoja par kurināmo ēdienu stendos, kuros viņi turpat uz ielas gatavoja fūl – ceptās pupas, vienu no Ēģiptes pamatēdieniem.
Kairas iedzīvotāju skaits strauji auga un neizbēgami sagrāva trauslo līdzsvaru starp atkritumiem un pupām. 30. un 40. gados ieplūda jauns migrantu vilnis no Augšēģiptes pilsētas Asjūtas – koptu kristieši, kuri varēja audzēt cūkas, kas apēda organiskos atkritumus. Kristieši kļuva par musulmaņu vāhija apakšuzņēmējiem; tie savukārt sāka nodarboties ar starpniecību, organizēja piekļuvi atkritumiem un iekasēja samaksu. Faktiski atkritumus vāca un šķiroja kristieši, kurus iedēvēja par zabbālīn un kuru ienākumu lielāko daļu veidoja cūkgaļas pārdošana, galvenokārt tūristu viesnīcām. Valdība nekādā veidā nepiedalījās šīs sistēmas tapšanā, kas funkcionēja pārsteidzoši labi. Sociālajās zinātnēs tā bieži piesaukta kā veiksmes stāsts un paraugs jaunattīstības valstu megapolēm un 2006. gadā žurnālā Habitat International aprakstīta kā “viena no pasaulē efektīvākajām resursu otrreizējās pārstrādes” sistēmām. Pēc aptuveniem aprēķiniem, zabbālīn atkārtoti izmantoja 80% savākto atkritumu.
Taču šī sistēma kļuva par Hosnī Mubāraka režīma nekompetentās politikas upuri. 2009. gadā, globālās H1N1 cūku gripas epidēmijas laikā, Zemkopības ministrija izdeva rīkojumu iznīcināt visas Ēģiptes cūkas. Pierādījumu, ka slimību izplata cūkas, nebija, tomēr valdība nekavējās nokaut ap 300 000 lopu. Daļa ēģiptiešu uzskata, ka lēmumu motivēja vēlme izdabāt islāmistiem, kas atklāti kritizēja režīmu un vairāk nekā Mubāraku šķietami ienīda tikai cūkas. Taču tas izraisīja pretreakciju – simtiem saniknotu zabbālīn protestus, kuri sāka organiskos atkritumus izmest uz ielas, jo bez cūkām tie bija kļuvuši nevērtīgi. Galvaspilsētas sanitāro apstākļu pasliktināšanās un zabbālīn protesti iekļāvās vispārējā neapmierinātībā, kas kulminēja 2011. gada janvāra revolūcijā.
Saijidam nekas no tā visa – ne cilvēki no oāzes, ne klejojošie cūkkopji, ne brūkošā režīma veiktais bībelisko apmēru slaktiņš – nešķiet eksotisks vai neparasts. Viņš neuzskata, ka attiecību tīkls, kurā viņam jāmanevrē, lai tiktu pie atkritumiem, būtu īpaši komplicēts. Zamālikā viņš vāc atkritumus no 27 namiem. Par to apkalpošanu viņam ir vienošanās ar septiņiem dažādiem cilvēkiem. Viens no tiem ir Aimans Kaķis, kristiešu zabbāl, visi pārējie – musulmaņu vāhija ar tādām iesaukām kā Zvērs un Lapsa. Lapsa ļauj Saijidam apkalpot septiņus namus; Zvērs – vienu. Kāds vāhi ir miris jau pirms desmit gadiem, taču viņa dēlam, valsts ierēdnim, joprojām ir tiesības uz atkritumiem, tādēļ viņš ir nolīdzis Saijidu. Cita miruša vāhi atraitnei Saijids katru mēnesi sūta 100 mārciņas jeb aptuveni 14 dolārus. Ik pa laikam viņš pārliecinās, ka atraitne vēl ir dzīva, taču viņam ne prātā nenāktu šīs finansiālās attiecības saraut – aiz cieņas pret svētajām saitēm, kas vieno sievietes un atkritumus.
Visu augstākminēto, kā arī pāri par 400 dzīvokļu iemītnieku ikmēneša maksājumus viņš vienkārši patur prātā. Turklāt viņš nemitīgi cenšas iegūt blakus informāciju, kas varētu nest kādu labumu. Pirms dažiem gadiem, vēlu vakarā stiepjot atkritumus, Saijids pamanīja mājas uzrauga meitu, kura atgriezās no universitātes kopā ar kādu puisi. Domājot, ka viņus neviens neredz, pārītis sāka skūpstīties.
– Tā kā es biju ēdis kopā ar viņas vecākiem, man šī aina nepatika, – Saijids man pavēstīja. – Tādēļ es pastāstīju viņas tēvam.
Bez šaubām, Saijids domāja, ka no uzrauga pateicības viņam kas atlēks, taču pārrēķinājās: meita visu noliedza, un uzraugs aizliedza Saijidam vākt nama atkritumus. Saijids vērsās pie H Freedom īpašnieka un vīra no vietējā maizes kioska, taču viņu iesaistīšanās tikai pārliecināja mājas uzraugu, ka baumas izplatās, un viņš piešķīra atkritumu savākšanas tiesības citam zabbāl. Tagad Saijids saka, ka viņam nevajadzēja bāzt degunu, kur nevajag.
Zabbālīn reti kad turpina nodarboties ar smago darbu pāri pusmūžam, un Saijidu, kuram ir 40, moka hroniskas muguras un ceļu sāpes. Viņš ir pārliecināts, ka nākamo 10 gadu laikā viņam nāksies šo nodarbošanos pamest, bet nezina, ko darīs pēc tam: viņš bieži sauc sevi par stulbeni, kas piemērots tikai ēzeļa darbam. Taču patiesībā viņa darbs prasa vērību un uzmanību un liek viņam mijiedarboties ar visām Ēģiptes sabiedrības grupām. Jo īpaši piesardzīgam viņam jābūt attiecībās ar kristiešiem, kas dominē atkritumu savākšanas biznesā. Kad pirmo reizi devos viņam līdzi uz kāda pazīstama zabbāl mājām, lai noskatītos futbola maču, Saijids man nolasīja veselu lekciju par to, ko es drīkstu un ko nedrīkstu teikt, lai neaizskartu paziņas kristīgos ieskatus.
Kādu vakaru Saijids iegriezās pie manis, lai papļāpātu, un mēs ar sievu Lesliju sākām aprunāt kādu bagātu un izdaudzināti skopu kaimiņieni. Viņa ir labi izglītota sieviete pusmūžā, kas nekad nav bijusi precējusies, un es vaicāju Saijidam, kāpēc tā.
– Ir tāds teiciens, – viņš sacīja, – ja tu sadraudzējies ar mērkaķi viņa naudas dēļ, tad rīt nauda būs vējā, bet mērkaķis paliks mērkaķis. Tā ir ar viņu. Neviens viņu negribēja precēt.
Es piebildu, ka šī sieviete ir arī visai korpulenta, bet Saijids pakratīja galvu.
– Agrāk viņa bija glīta, – viņš teica. – Esmu redzējis viņas fotogrāfijas. Pirms 15 vai 20 gadiem viņa izskatījās pavisam citāda. Skaista!
– Kur tu redzēji tās fotogrāfijas?
– Miskastē, – viņš teica. – Viņa tās izmeta.
Pavaicāju, kādēļ, viņaprāt, kaimiņiene tā darījusi.
– Varbūt viņa negribēja atcerēties tos laikus, – Saijids klusi noteica. – Varbūt bildes lika viņai justies skumji.

Saijids pats pēc Ēģiptes standartiem apprecējās vēlu. Kad viņam bija 29, viņš salaulājās ar kāda sava kaimiņa māsīcu, 18 gadus veco Vahību. Viņa nāca no ciemata Augšēģiptē, Asuānas pievārtē, un bija izglītota sieviete: pēc vidusskolas viņa bija mācījusies vēl arī arodskolā. Vahība pārcēlās uz Kairu pie Saijida, un viņiem drīz piedzima divi dēli un nesen arī meita.
Septītajā dienā pēc meitas piedzimšanas Saijids mūs ar Lesliju uzaicināja ciemos uz tradicionālajām svinībām – sebu. Lai nokļūtu Ardallivā, mēs vispirms braucām ar taksometru un pēc tam pārsēdāmies mikroautobusā. Šajā rajonā Kairas ziemeļos lielā skaitā ir sabūvētas ašvaījat jeb tā sauktās “neformālās” apmetnes – nelegāli uzceltas būdas. Saijida ašvaījat pārsvarā apdzīvo atkritumu savācēji, un šaurās ieliņas, pa kurām gājām, bija pilnas ar atkritumiem, kas gaidīja šķirošanu, – stikla pudeļu maisiem, vecu lupatu ķīpām, paletēm ar saplacinātu plastmasu un pūstošu dārzeņu čupām, kas kalpo par barību kazām. Kāds vīrs bija no atkritumiem izlasījis vairākus dučus maizes gabalu un izlicis tos žāvēties saulē; vēlāk tos bija paredzēts izbarot ūdens bifeļiem. Kur vien gājām, dzirdējām žurkas rušināmies atkritumos. Taču betona un ķieģeļu mājas bija visai pamatīgi būvētas, kā tas ierasts Kairā, kur šādos rajonos dzīvo aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju. Pilsētplānotājs Deivids Simss, grāmatas “Saprast Kairu” autors, norāda, ka Ēģiptes galvaspilsētas graustiem piemīt citās jaunattīstības valstīs reti sastopama funkcionalitāte un pastāvīgums.
Pirms es nokļuvu Saijida mājā, biju iedomājies, ka tā būs iekārtota ar atkritumos atrastām mantām; Zamālikā viņš vienmēr rādīja lietas, kas bija izmestas, bet joprojām lietojamas. Reiz viņš man pat paziņoja, ka maize, ko biju izsviedis iepriekšējā dienā, esot bijusi gluži laba: viņš to bija izvilcis no mana atkritumu maisa un H Freedom kioskā pagatavojis draugiem sviestmaizes. Tādēļ biju pārsteigts, kad izrādījās, ka viņa divu līmeņu dzīvoklī gandrīz viss bija jauns; pirmo reizi aptvēru, cik labi Saijidam izdodas iedvesmot cilvēkus maksāt dzeramnaudu. Mēnesī viņš parasti nopelnīja ap 500 dolāriem, apmēram divreiz vairāk par vidējiem ģimenes ienākumiem Kairā. Dzīvoklis viņam bija izmaksājis pāri par 30 000 dolāru. Viņam bija divi televizori, un dīvāni vēl nebija izsaiņoti no rūpnīcas plēvēm. Vecākajam dēlam Zizū tobrīd tika instalēts dators.
Kad ienācām pa durvīm, mūs sagaidīja Vahība – tas bija vēl viens pārsteigums. Viņa bija satriecoši skaista, ar gaišu ādu un sirdsveida seju, zilām acu ēnām un tumšām acu kontūrām. Bija grūti noticēt, ka slaidā sieviete garajā baltajā tērpā ar pērļu izšuvumu tikai pirms nedēļas dzemdējusi trešo bērnu. Viņa mūs sirsnīgi sveicināja, un mēs kādu brīdi papļāpājām; tad viņa atvainojās un izgāja, lai pēc dažiem mirkļiem atgrieztos tērpusies nikābā, konservatīvo musulmaniešu valkātajā galvassegā, kas nosedz visu seju.
Pēc tās reizes es vairs nekad netiku redzējis viņas seju. Turpmāko dažu gadu laikā vairākkārt viesojos pie Saijida, taču Vahība vienmēr turējās nomaļus. Viņa palika aiz virtuves durvīm, vārot tēju vai gatavojot vakariņas, ko man pasniedza Saijids vai kāds no viņu bērniem. Pāris reizes, kad manīju Vahību, viņa bija nikābā, un mēs tā arī vairs nepārmijām ne vārda. Es sapratu, ka pirmajā tikšanās reizē biju pārsteidzis viņu nesagatavotu, un bija savādi atcerēties šo pirmo un vienīgo mirkli. Jo labāk iepazinu Saijidu, jo svešāka un noslēpumaināka kļuva viņa sieva.

Visai drīz pēc sebu viņu laulībā radās spriedze. Saijids allaž bija pavadījis ilgas darba stundas Zamālikā, bet tagad sāka šķist, ka viņš aktīvi izvairās no došanās mājās, kur bieži atgriezās tikai ap pusnakti. Viņš žēlojās, ka strīdas ar Vahību, parasti par naudu. Dažkārt viņš pat pieminēja iespēju šķirties, kas musulmaņu vīriešiem Ēģiptē neko lielu nenozīmē. Viens no Saijida vecākajiem brāļiem nesen bija izšķīries otrreiz un tagad meklēja trešo sievu.
– Izvēlies vienu un pēc laika nomaini, – šis brālis man bija teicis, kad satikāmies sebu. – Tāpat kā riepas automašīnai.
Saijids un gandrīz visi viņa brāļi un māsas ir dzimuši Kairā, taču, tāpat kā daudzi pilsētas iedzīvotāji, viņš uztur ciešu saikni ar savu senču ciemu. No turienes nāk arī viņa ieskati par ģimenes dzīvi. Vairums viņa radinieču valkā nikābu, taču šķiet, ka iemesli tam ir drīzāk kulturāli nekā reliģiski – pamatā vīriešu lepnums un īpašuma tiesības. Saijids teic, ka viņa sieva nikābu valkā tādēļ, ka ir skaista un, ja viņa izies uz ielas ar atsegtu seju, svešinieki viņu iekāros un aizskars. Citas tradīcijas palīdz kontrolēt sievietes vēl tiešākos veidos. Kādu vakaru, kad mēs ar Saijidu vērojām manas dvīņu meitas rotaļājamies dārzā, viņš lietišķi apvaicājās, vai es plānoju viņām veikt apgraizīšanu. Es skatījos uz meitenēm, kam tobrīd bija tikai trīs gadi, un teicu: nē, mēs to nedomājam darīt. Lielākajai daļai Ēģiptes sieviešu ir izdarīta šī operācija, ko tās pretinieki raksturo kā dzimumorgānu kropļošanu. Kopš 2008. gada tas ir nelikumīgi, taču daudzi joprojām apgraiza meitas, visbiežāk 9–12 gadu vecumā. Ēģiptē procedūras kvēlākie atbalstītāji ir islāmisti; neminot citas sekas, apgraizīšana samazina sievietes baudu dzimumaktā. Taču patiesībā šī tradīcija Korānā nemaz nav pieminēta, un musulmaņi gandrīz nekur citur pasaulē to nepraktizē. Sākotnēji tā bija cilšu paraža vairākos Āfrikas reģionos.
Vaicāju Saijidam, vai viņš plāno veikt šo operāciju savai meitai, un viņš piekrītoši pamāja.
– Citādi sievietes ir trakas pēc dakar, – viņš teica, izmantojot vārdu, ar ko apzīmē visu vīrišķo. – To vien darīs kā skraidīs apkārt, medījot vīriešus.
Šāds uzskats ir visai izplatīts tradicionāli noskaņotu ēģiptiešu vidū; seksuālā iekāre ir pieļaujama tikai vīriešiem, kuri dara, ko var, lai to veicinātu. Lielais daudzums potences zāļu, kas atrodams Zamālikas atkritumos, nav anomālija. Ēģiptē man bijušas neskaitāmas ikdienišķas sarunas, kuru laikā, tiklīdz tiek skarta seksa tēma, sarunas partneris no kabatas izvelk tableti, lai parādītu, ka ir sagatavojies. Parasti tā ir kāds no viagras variantiem, bet sociālajā slānī, pie kura pieder Saijids, šim mērķim bieži lieto recepšu medikamentu tramadolu – pretsāpju līdzekli. Ķīnā un Indijā ražo lētus tā atdarinājumus, un 2012. gadā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas birojs lēsa, ka Ēģiptē apritē ir pieci miljardi tramadola tablešu, kas ir galvu reibinošs apjoms valstī ar 84 miljoniem iedzīvotāju.
To lieto daudzi man pazīstami zabbālīn. Tramadola tabletes ir viegli pieejamas un maksā 30–40 centus; smagas darba dienas beigās tās noņem nogurumu un sāpes. Tās arī rada atkarību. ASV, kur tramadola neapdomīga lietošana pieaug, tas nesen iekļauts kontrolējamo vielu sarakstā. Pagājušajā gadā kāds zabbāl lūdza man padomu, kā to atmest. Viņš izskatījās baisi, viss noplūdis sviedriem, un viņa acis šaudījās. Zināju, ka viņš ir dedzīgs kristietis, tādēļ devu viņam divus ieteikumus: stipri lūgties un dzert daudz kofeīna. Neteikšu, ka šāds padoms no manas puses bija pilnīga liekulība (vienu no šīm lietām es daru ar reliģisku pārliecību), taču jutos bezpalīdzīgs. Biju atvieglots, kad pēc mēneša šis zabbāl man pavēstīja, ka viņam izdevies no atkarības atbrīvoties.
Janvārī es kopā ar Saijidu posos apciemot viņa mātes dzimto ciematu Banī Suveifas pievārtē Augšēģiptē. Viņš rūpīgi iesaiņoja folijā iepakojumu ar piecām tramadola tabletēm – dāvanu tēvocim, kurš ir zemnieks un šādas zāles vēl nebija izmēģinājis. Saijids gribēja, lai viņš nobauda pilsētas dzīves garšu. Šķiet, ka Saijidam atkarība nedraud, jo viņš tramadolu lieto galvenokārt seksam. Patiesībā šo zāļu iedarbība nav līdzīga viagrai, taču daudzi ēģiptiešu vīrieši tic, ka tā ir. Daļa tramadola lietotāju apgalvo, ka tas ne vien paildzina dzimumaktu, bet arī sajūtas padara asākas. Ceturtdienās Saijids, plati smaidot, bieži vien rāda man savas tabletes nedēļas nogalei. Pat tad, kad viņš sāka ķildoties ar sievu, ceturtdienas vakaros pirms atgriešanās mājās viņš reizēm iedzēra tramadolu, kas man nešķita labākā stratēģija, lai risinātu laulāto nesaskaņas. Un es nevarēju pārstāt domāt par sociālo dinamiku, kas valda daļā Ēģiptes ģimeņu, starp vīriešiem, kas dzer medikamentus potencei, un sievietēm, kas ir apgraizītas un piesietas mājām.

Kad Saijids un Vahība sāka ķildoties, viņa slepus piereģistrēja abu dzīvokli uz sava vārda. Saijids to uzzināja, un viņu konflikts saasinājās; tad tajā iesaistījās Saijida māsa, kas arī dzīvo Ardallivā. Kādā brīdī Vahība un daži viņas radinieki uz ielas satikās aci pret aci ar Saijida māsu, un viņu izskaidrošanās beidzās ar fizisku sadursmi; māsai tika savainota acs tā, ka vajadzēja operāciju. Tad Vahība izsvieda Saijidu no dzīvokļa un nomainīja slēdzenes. It kā ar to vēl nebūtu diezgan, viņa iesniedza pret viņu trīs prasības tiesā, tai skaitā par iztikas līdzekļu nedošanu.
Vahība arī nemitīgi sūtīja Saijidam īsziņas. Naktis viņš pavadīja kādā mūsu ielas garāžā, kur mājas uzraugs viņam bija atļāvis iekārtot guļvietu uz paletēm. Kad Saijids saņēma jaunu īsziņu, viņam bija jāsoļo uz H Freedom, kur viņš stāvēja kā sālsstabs, kamēr kioska īpašnieks skaļi lasīja:

Vakar tu par mani vis necīnījies. Es pati visu izdarīšu, un tu to vēl nožēlosi.

Ak tad tu gribi šķirties? Es paturēšu visu, kas man pienākas, tu, mērgli, un tad visi redzēs, kas tu esi.

Šī nav tava māja, zagli! Tu atvilkies pie manis atpakaļ kā suns, kad es to gribēju, un es tevi padzīšu, kad gribēšu.

Viņu cīņai pieņemoties spēkā, katrs paļāvās uz savu galveno ieroci. Saijidam tā bija nauda: viņš pārtrauca to dot sievai, kas bija spiesta lūgt palīdzību no radiniekiem. Vahības ierocis bija vārdi. Viņas mērķis bija vīra lasītneprasme: viņa sūtīja īsziņas, labi zinot, ka tās kļūs publiskas un kaitēs viņa reputācijai Zamālikā. Iesniedzot arvien jaunas juridiskas prasības, viņa piespieda Saijidu ienirt naidīgajā dokumentu un valsts iestāžu pasaulē. Kādu rītu es aizgāju viņam līdzi uz Nekustamā īpašuma nodokļa dienestu: viņš mēģināja nokārtot nepieciešamos dokumentus, lai apstrīdētu sievas tiesības uz dzīvokli. Vairāk nekā divas stundas viņš staigāja no stāva uz stāvu, no kabineta uz kabinetu, tiekoties ar ierēdņiem, kuri runāja kodētās frāzēs, kas visas nozīmēja “dod kukuli”. “Man gribas iedzert tēju,” sacīja viens, un Saijids viņam iedeva 20 mārciņas. “Man te kaut kas niez,” teica nākamais, un Saijids pasniedza viņam piecīti. “Vajadzēs lietas pasteidzināt,” secināja trešais, un Saijids izvilka vēl vienu banknoti.
Saijids par to nelikās ne pārsteigts, ne aizkaitināts. Ideja par valsti kā pakalpojumu sniedzēju viņam bija gluži sveša: viņš nebija gājis skolā, dzīvoja graustu rajonā, un viņam nebija ne veselības apdrošināšanas, ne iespējas saņemt bezdarbnieka pabalstu. Vienīgais tuvais kontakts ar valsts varu viņam bija obligātā militārā dienesta laikā 90. gados. Kā visiem neizglītotiem jauniesaucamajiem, viņa dienests ilga trīs gadus; izglītotiem vīriešiem dienestā jāpavada viens gads. Šis dienesta pagarinājums faktiski ir sods, nevis izdevība cīnīties ar Ēģiptes analfabētisma epidēmiju. Visā Saijida dienesta laikā armija nepiedāvāja pat vienu lasīšanas mācību stundu; toties viņš pavadīja trīs garus gadus, stāvot sargpostenī Portsaīdā ar šauteni rokās.
Revolūcijas līderiem, kas pārsvarā nāk no augstākās un vidusšķiras, Saijida un viņam līdzīgo ēģiptiešu pieredze ideāli demonstrē to, kādēļ nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Taču ir robeža, aiz kuras kāds ir tik attālināts no oficiālajām struktūrām, ka viņam nav nekādas vēlēšanās tās mainīt. Saijids nekad nav pārāk interesējies par protestiem Tahrīra laukumā un, kā vairākums ēģiptiešu, atbalsta to kandidātu, kurš konkrētajā brīdī šķiet populārāks. 2012. gada prezidenta vēlēšanās viņš balsoja par Muhammadu Mursī, Musulmaņu brālības kandidātu, bet divus gadus vēlāk – par Abdelfatāhu as Sīsī, ģenerāli, kurš gāza Mursī no amata.
Katra jaunā vara ir nākusi ar jauniem sabiedrisko pakalpojumu reformu solījumiem. Pēc uzvaras Mursī pasludināja atkritumu reformu par savas Simt dienu programmas naglu, bet nekas nemainījās. Tāpat arī citas kopš apvērsuma solītās pārmaiņas neko daudz nav panākušas. Valdība ir bijusi vāja un nekompetenta tik ilgi, ka cilvēki ir pieraduši pie alternatīvām: neformālie pakalpojumi ne vienmēr funkcionē, kā nākas, taču tie darbojas vismaz tādā mērā, lai lietas notiktu. Un, kad valdība rīkojas, tā nereti seko neformālo veidojumu pēdās bez īpašiem uzlabojumiem. Valsts ierēdņi ierodaspēc tam, kad ašvaījat iemītnieki jau ir nelegāli pieslēgušies ūdensvadam, notekūdeņu caurulēm un elektrības līnijām; viņi uzstāda skaitītājus un sāk iekasēt maksu par pakalpojumiem.
Ar atkritumu savākšanu ir līdzīgi. Galvenais neoficiālopakalpojumu trūkums vienmēr bijis tas, ka nabadzīgajos rajonos atkritumus savāc neregulāri, jo mazās dzeramnaudas un fakts, ka atkritumos nonāk mazāk vērtīgu materiālu, nemotivē zabbālīn strādāt.2003. gadā Mubāraka režīms piedāvāja ārvalstu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem 15 gadu līgumus: bija paredzēts, ka tie apkalpos lielāko daļu Kairas rajonu, nolīgstot esošos vāhija un zabbālīn un maksājot viņiem samērīgas algas. Taču iecerētā plāna finansējums bija nepietiekams un attiecības neformālajā sistēmā pārāk sarežģītas un dziļi iesakņotas, lai ārvalstu uzņēmumi spētu tās veiksmīgi atšķetināt. Katastrofālā cūku izkaušana un pēcrevolūcijas perioda nestabilitāte situāciju ir tikai pasliktinājusi. Par atkritumu apsaimniekošanu atbildīgās valsts iestādes – Kairas uzkopšanas un labiekārtošanas aģentūras – pārstāvis Hasans Abū Ahmads man teica, ka ārvalstu uzņēmumi līgumos paredzētos pakalpojumus nosedz tikai 50–60% apmērā. Taču viņš minēja arī to, ka valdība šiem uzņēmumiem ir parādā desmitiem miljonu dolāru revolūcijai sekojušā ekonomikas sabrukuma dēļ.
Manā Kairas rajonā par tīrību it kā atbild Itālijas uzņēmums AMA Arab Environment Company. Vasaras sākumā es satikos ar Ahmadu Hasanu Ahmadu, AMA Arab projektu vadītāju, kurš izskatījās pārguris. Viņš teica, ka valdība ir uzņēmumam parādā gandrīz 30 miljonus dolāru un ka viņš tikko nedēļu risinājis situāciju ar streikojošiem atkritumu savācējiem Kairas ziemeļos. Viņa darbinieks nesen bija dabūjis nazi ribās, jo pārkāpis kāda zabbāl teritorijas robežas. “Ja tu parādīsies zabbāl apsaimniekotā rajonā un prasīsi, lai viņš atdod atkritumus, viņš iekrāmēs tev pa seju,” Ahmads man teica. Viņa uzņēmums ir ieviesis regulāru atkritumu izvešanas grafiku dažos Kairas rajonos, taču faktiskajā atkritumu savākšanā pa dzīvokļiem vienīgās pārmaiņas ir tādas, ka klāt nācis vēl viens starpnieku slānis. Par atkritumu savākšanu mūsu ielā valdībai ir līgums ar Itālijas uzņēmumu, kam ir apakšlīgums ar vāhi, sauktu Usāma Aprikoze, kuram ir apakšlīgums ar Aimanu Kaķi, kam ir apakšlīgums ar Saijidu. Savādā kārtā līdzekļi šajā ķēdē plūst pretējos virzienos: no augšas valdība maksā itāļiem naudā, no apakšas Saijids atlīdzina Aimanam Kaķim pārstrādājamos materiālos. Apbrīnu izraisa gan tas, cik daudz atkritumu tik tiešām tiek savākti, gan tas, ar kādu entuziasmu cilvēki šīs nepilnīgās sistēmas zemākajā līmenī tajā iesaistās. Taču pieticība, runājot par cilvēku cerībām, Ēģiptē ir tikpat izplatīta lieta kā atkritumi.
– Atkritumu skaistums ir tajā, ka tie neko nemaksā, – Saijids reiz man līksmi teica. – Vienkārši savāc atkritumus un dabū par to naudu!

Ziemā Saijids gulēja garāžā uz grīdas. Pāris reižu viņš iegāja dušā pie manis, un laiku pa laikam mājas uzraugs ļāva viņam sasildīties apkurinātā telpā, bet lielāko daļu laika viņš izskatījās noguris, netīrs un nelaimīgs. Galu galā kāds viņa kaimiņš Ardallivā noorganizēja tradicionālo samierināšanās ceremoniju starp Saijida un Vahības ģimenēm. Tajā kaimiņš deva Saijidam padomu.
– Ja sieva prasa tev peniju, – viņš teica, – iedod viņai divus.
– Kāpēc lai es viņai dotu divus penijus? – vaicāja Saijids.
– Tāpēc, ka vīrs ar trim penijiem jau stāv pie tavām durvīm.
Pēc tikšanās Saijids bija noskaņots optimistiski. Kad pavaicāju, kā uzvedās viņa māsa un Vahība, Saijids par jautājumu šķita pārsteigts.
– Viņu tur nebija, – viņš teica. – Kad notiek samierināšanās, sievietes nepiedalās.
Viņš paskaidroja, ka tādā situācijā viņas nav iespējams savaldīt.
– Sievietēm ir gara mēle, viņas mēdz uzklupt cilvēkiem, – viņš teica. – Tur ietu vaļā kautiņš.
Drīz vien viņš sāka saņemt jaunas īsziņas – “Tu no manis izšķirsies, kaut arī tev kājas būtu uz ausīm jāpakar” –, un tapa skaidrs, ka vīriešu samierināšanās šīs sievietes dusmas nav remdējusi. Janvāra pēdējā dienā Saijids devās pie advokāta, kuru bija nolīdzis Ardallivā, un es devos viņam līdzi kopā ar tulku.
Advokāta birojs atradās vienā no Ardallivas netīrākajiem rajoniem. Lavierējot caur pūstošu organisko atkritumu kaudzēm, Saijids izskaidroja, ka zabbālīn šos atkritumus te met kopš 2009. gada lielā cūku slaktiņa. Pats birojs bija glīti iekārtots. Plauktā aiz advokāta rakstāmgalda rindojās cietos vākos iesieti likumu krājumi, un telpā viņš bija izkārtojis reliģiskus uzrakstus: “Lai svētīts Pravietis”, “Nav cita dieva kā tikai Dievs”. Advokāts bija maza auguma vīrelis, kura galva bija iegrimusi plecos līdz pat ausīm. Runājot viņš liecās uz priekšu, it kā grasītos ar pieri satriekt driskās jebko, kas stāsies ceļā. Kad Saijids parādīja viņam īsziņas, viņa acis iepletās.
– Viņa saukā tevi par suni! – advokāts teica. – Ja tā būtu mana sieva, Dieva goda vārds, es būtu viņu nošāvis. Blīkš-blākš, es zvēru!
Viņš pakratīja galvu un norādīja uz tiesas dokumentiem, ko bija iesniegusi Vahība.
– Likumam nav sirds, – viņš teica. – Tam ir tikai smadzenes – papīra smadzenes. Un šajā papīrā teikts, ka viņa nespēj ar tevi sadzīvot, ka viņa tevi nevar ciest.
Saijids teica:
– Līdz pat šim brīdim es neesmu gribējis viņu pazemot.
– Saijid, tā ir mīlestība! – advokāts norāja viņu par mīkstsirdību un pacēla vienu no dokumentiem. – Paskaties uz šo!
– Es neprotu lasīt, – Saijids teica.
– Viņa tevi apvaino negantiem vārdiem! Ko tik viņa nav sarakstījusi – paskaties!
– Es neprotu lasīt, – Saijids teica.
– Viņa tevi apvaino! – teica advokāts. – Viņa ir iesniegusi trīs prasības. Katra no tām ir kavēklis. Viņa grib panākt, lai tu neaizej vai arī, ja aizej, tad lai nevari strādāt.
Viņš apgalvoja: ja Saijids necīnīsies, tad sieva dabūs visu. Saijids izskatījās satriekts. Viņam zem acīm bija maisiņi, un viņš bija ieradies tieši no darba savās netīrajās zabbāl drēbēs. Taču advokāts bija īsts meistars: viņš rāmi izvaicāja klientu, izvilinot visādas detaļas. Ik pa brīdim viņš ar plašu vēzienu izvilka kādu dokumentu un pagrūda to priekšā Saijidam, kurš atkārtoja vienu un to pašu: es neprotu lasīt, es neprotu lasīt. Pēc kāda laika Saijids ieminējās, ka sieva nesen sākusi strādāt austuvē. Advokāta seja iemirdzējās.
– Kāda ir adrese? – viņš noprasīja. – Pasaki man, un es viņu ietupināšu!
Viņš vicināja kādu papīru:
– Te rakstīts, ka viņa nestrādā. Tu redzi, likums ir skaists! Mēs varam aizsūtīt ziņu austuves vadītājam, lai atlaiž viņu no darba vai lai sagādā mums pierādījumus, ka viņa strādā.
– Viņa vienmēr prasīja, lai ļauju viņai strādāt, – Saijids teica. – Es teicu, ka strādāt viņa varēs tad, kad es nomiršu.
– Tad viņa no tevis ir prasījusi, lai ļauj strādāt?
– Jā, bet vai es kāds bērns esmu, vai? – teica Saijids. – Es pats varu strādāt. Manai sievai nav jāstrādā.
– Tu neticēsi, ko tik es neesmu redzējis, – teica advokāts un aprakstīja gadījumu ar klientu, kura māte bija flirtējusi ar savu znotu. – Viņas šitās idejas saskatās televizorā, – viņš piebilda. – Tava sieva ir no Augšēģiptes, viņa ir pieradusi sēdēt govij pie astes. Viņa atbrauca uz Kairu, tika pie televizora, saskatījās tur idejas un tagad grib sazin ko.
– Man ir divi televizori, – Saijids lepni noteica.
– Mūsu pienākums ir viņu pārmācīt, – apgalvoja advokāts. – Ko mēs darām ar agresīvām govīm? Mēs tām degunā ieliekam riņķi.
Viņš piezīmēja, ka Vahība ir nolīgusi advokāti, kas, viņaprāt, bija gudrs gājiens, lai iebiedētu tiesnesi, kurš bija studējis arābu pasaulē prestižākajā islāma mācību iestādē – Azhara Universitātē.
– Kad šī dāma, advokāte, uzrunās tiesnesi, viņš lūkosies sev purngalos, – teica advokāts. – Viņš kautrēsies, nezinās, ko iesākt. Tava sieva teiks: viņš bija seksuāli varmācīgs, viņš man darīja šo, viņš man darīja to, – un tiesnesis teiks: pietiek, pietiek! Jo viņš ir tik bikls. Bet, ja es tur būšu, es visu nokārtošu.
Viņš izskaidroja, ka saskaņā ar likumu Vahībai, lai strādātu, bija vajadzīga vīra atļauja, jo dokumentos viņa bija aprakstīta kā mājsaimniece.
– Islāma šariatā sieviete ir kā ola, – viņš teica. – Pieņemsim, ka tev ir 10 olas. Kur tu tās liksi? Atstāsi, kur tās stāv? Nē, tu tās ieliksi to īstajā vietā, ledusskapī. Sieviešu vieta ir mājās. Ar vīra atļauju viņas var iziet laukā, bet neko vairāk.
Ienākot birojā, Saijids šķita tuvu asarām. Bet advokāta pašpārliecinātība bija lipīga, un, kad tikšanās bija galā, Saijida sejā bija atplaucis smaids. Advokāts uzsvēra, ka Saijids nedrīkst pieprasīt šķiršanos: ja Vahība būs spiesta iesniegt prasību pati, tad kopīpašuma daļa, kas pienāksies viņai, krietni saruks. Viņš brīdināja Saijidu nevienam nestāstīt par viņu stratēģiju.
– Turi mēli aiz zobiem, – viņš teica. – Tāpēc Dievs tev devis tādu muti!

Visu konflikta laiku Vahību es redzēju tikai vienreiz, kad pavadīju Saijidu uz Ģimenes lietu tiesu, kur abas puses sniedza liecību ierēdnim. Saijids bija uzvilcis īpaši netīras drēbes, jo advokāts viņam bija pateicis, ka tad, ja viņš izskatīsies nabadzīgs, viņa izredzes pieaugs par precīzi 15%. Vahība ieradās ar savu advokāti, māti, svaini un trim mazajiem bērniem pie rokas; viņas seju sedza melns nikābs, bet rokas – cimdi. Kamēr viņa sniedza liecību, mūs ar Saijidu palūdza iziet blakus telpā. Iepriekšējā vakarā viņa bija atsūtījusi īsziņu: “Es liecināšu zem zvēresta un iznīcināšu tevi.”
Man patika aprunāties ar Saijidu, kad vien bija tāda iespēja, jo viņš vienmēr pamanīja Zamālikā notiekošo, taču es ievēroju, ka viņš reti minēja kādus konkrētus faktus par savu sievu. Viņa ir traka, viņš man bieži teica, un viņas prāts atrodas aiz deviņām atslēgām – tas ir izteiciens, ar kuru raksturo muļķību un spītību. Reizēm es prātoju, vai viņam Vahība nešķiet tikpat noslēpumaina kā man. Viņa vārdi uzbūra neizteiksmīgu sievieti bez sejas, plīvurā tītu tēlu. Un Saijida talanti, viņa vērība un apķērība, kas Zamālikā ļāva viņam veidot attiecības un panākt savu no tik daudziem dažādiem cilvēkiem, sievas klātbūtnē šķita pagaistam. Viņa bija, vienkārši izsakoties, biedējoša. Un no vīrieša skatpunkta tādas šķita visas ēģiptiešu sievietes: viņas uzsāka strīdus, dzinās pēc dakar, iebiedēja Azhara Universitātē mācītus tiesnešus.
Es tā arī neuzzināju, kas Vahību bija tā saniknojis. Saijids vainoja naudas problēmas, bet tas nelikās visai ticami. Pāris viņa kaimiņu man teica, ka Saijids pārāk daudz laika pavadījis Zamālikā, spodrinot savas attiecības tur, kamēr Vahība ar trim mazajiem bērniem jutusies iesprostota graustu rajonā. Taču skaidri pārliecināties par to nebija iespējams, tāpat kā nebija iespējams noskaidrot, kādēļ viņa piepeši atsauca savas prasības. Par spīti advokātiem un liecībām, un visām draudu īsziņām, pēdējā brīdī Vahība atkāpās. Viņa nolēma nepieprasīt šķiršanos, pameta darbu austuvē, un Saijids atgriezās mājās Ardallivā, it kā nekas nebūtu bijis.
Pagājušajā gadā, kad Mursī tika gāzts no amata un pie varas atgriezās militāristi, kāda mana paziņa piezīmēja, ka tā patiešām liekas kā revolūcija, “tādā ziņā, ka mēs atkal esam nonākuši sākumpunktā”. Jo ilgāk es dzīvoju Ēģiptē, jo spēcīgāk jutu neskaidras un nekonkrētas neapmierinātības pastāvīgo klātbūtni it visā, no politikas līdz sadzīvei. Tā aptvēra visus sabiedrības slāņus: mani šokēja tas, ka manu augstākās un vidusšķiras draugu ģimenes strīdi bija tikpat asi kā Saijida konflikts ar sievu. Un, tāpat kā viņš, gandrīz visi atgriezās pie tā, kas bija pazīstams. Tā bija drīzāk deklarācija nekā prasība: cilvēki nespēja pateikt, ko vēlas, taču juta, ka kaut kas īsti nav kārtībā.
Un tomēr viņi dzīvoja. Rats turpināja griezties. Katru rītu atkritumi pazuda no evakuācijas kāpņu laukumiņa. Vakaros Saijids laiku pa laikam iegriezās pie manis iedzert alu un papļāpāt. Kad viņš aizgāja, Leslija dažkārt brīnījās: “Vai viņi patiešām atkal ir kopā?” Bet Saijids izskatījās daudz veselīgāks un laimīgāks nekā ziemā, un ceturtdienu vakaros viņš atkal dzēra tramadolu. Tam taču vajadzēja kaut ko nozīmēt.


The New Yorker, 2014. gada 6. oktobrī