Bailes

Ginters Anderss

10 tēzes par Čornobiļu

Ievadvārdi organizācijas “Ārsti par kodolkara novēršanu” 6. starptautiskajā kongresā 1986. gadā

Ginters Anderss (1902–1992) – vācu filozofs, žurnālists un dzejnieks, pievērsies tādām tēmām kā masu mediju ietekme uz cilvēku emocionālo un ētisko stāvokli, reliģijas neloģiskums, atomdraudi, holokausts.



Esiet sveicināti uz Pastardienas sliekšņa!

Jo tur mēs esam. Nepārkāpt pāri šim slieksnim – par to rūpēties ir mūsu uzdevums. Šīsdienas tēzes ir trešās, ar kurām es nāku klajā. Pirmās 1957. gadā publicēja vēl FAZ, laikraksts, kas tagad ar kaut ko tādu vairs nevēlas apgānīties. Otrās es Berlīnes Brīvās universitātes studentiem nodiktēju 1959. gadā, atgriezies no Hirošimas, un viņi tās publicēja un izplatīja tālāk. To pirmā tēze noslēdzās ar vārdiem “Hirošima ir visur”. Šo saukli es vēlāk pārņēmu kā nosaukumu grāmatai. Tagad šie vārdi bez manas līdzdalības, taču viscaur pilntiesīgi ir pārtapuši sauklī “Čornobiļa ir visur”.1

Abi pirmie tēžu apkopojumi vēl bija tikai brīdinājums. Cerēsim, ka arī šis trešais funkcionēs tikai kā brīdinājums. To es saku, šaubu un nemiera mākts, jo pa šo laiku, iespējams, ir sācies tas, par ko brīdināja divi pirmie tēžu apkopojumi. Visviens, brīdināt mums vajag jebkurā gadījumā.


1. tēze

Iesākumam kaut kas pavisam aktuāls. Īstenās briesmas šobrīd ir tādas, ka briesmas ir neredzamas. Nemitīgi paturēt prātā šādas neredzamas briesmas nespēj neviens. Pēc visa spriežot, tāda psihiska piepūle šimbrīžam būtu pāri mūsu spēkiem.

Un tomēr, ja vēlamies izdzīvot, mums jācenšas šīs neredzamās briesmas izprast kā kaut ko tādu, kas atrodas šeit, un jāizglīto līdzcilvēki šādi tās saprast un pienācīgi baidīties. Nekādā gadījumā nedrīkstam iestāstīt paši sev vai citiem, ka bezrūpība liecina par neatkarību. Neesiet pārgalvīgi, ja arī tas varētu būt ērtāk, – un arī ne tādēļ, ka apstarotais ēdiens var būt garšīgs.


2. tēze

Par paniku

Ļautiņi, kuri veco Meterniha saukli “Miers ir pilsoņa pirmais pienākums” uzskata par piemērotu arī mūsdienām, mūs dēvē par panikas cēlājiem. Jā, tādi mēs esam. Šajā ziņā profesionāļi. Jo katrs, kurš uzskata, ka mūs apdraud panika – un nevis briesmas, par kurām mēs brīdinām tos, kuriem ir bail no bailēm, – sagroza patiesību un līdzcilvēkus tīšuprāt padara aklus.


3. tēze

Ņirgāties par vārdu “emocionāls” ir auksti un stulbi.

Protams, draudošās katastrofas priekšā mēs reaģējam emocionāli un par to nemaz nekaunamies. Kaunēties vajadzētu, ja mēs nebūtu emocionāli. Ikviens, kurš tāds nav un mūsu emocionalitāti saukā par nesaprātīgu, tādējādi parāda ne tikai savu aukstumu, bet arī stulbumu.


4. tēze

Nošķirt kodolenerģijas izmantošanu miermīlīgiem mērķiem no tās izmantošanas militārām vajadzībām ir muļķība un maldināšana.

Tā kā mēs zinām, ka šķietami miermīlīgās atomelektrostacijas pastāvīgi un uz neparedzami ilgu laiku apdraud un, iespējams, iznīcina cilvēkus – nē, cilvēci, nē, visu dzīvo uz Zemes –, tās būvēt un lietot ir vēl ļaunāk nekā izmantot kodolenerģiju militārām vajadzībām: tāda rīcība ir hērostratiska. Tagad, kad pēc Čornobiļas neviens vairs nevar tēlot nezinīti, atomelektrostaciju aizstāvji kļuvuši par apzināta nozieguma izdarītājiem. Viņu nozieguma nosaukums ir ne tikai genocīds – padomājiet par šo “tikai”! –, bet gan globocīds, Zemes noslepkavošana. Atomelektrostaciju aizstāvji un vispirmām kārtām tie, kas proponē kodolatkritumu pārstrādes rūpnīcas un ātro neitronu reaktorus, nav labāki par prezidentu Trūmenu, kurš deva pavēli bombardēt Hirošimu. Pat vēl ļaunāki, jo tie, kas rīkojas tagad, jau zina daudz vairāk, nekā varēja noskārst vientiesīgais prezidents. Viņi zina, ko dara. Viņš nezināja, ko toreiz pastrādāja. Ir pilnīgi vienalga, vai mēs, cilvēki, ejam bojā kodolraķešu vai tā saucamo miermīlīgo elektrostaciju dēļ. Vienlīdz slepkavīgas ir abas. Nogalināt ir nogalināt. Miris ir miris. Tie, kuri atbalsta raķetes un apgalvo, ka tās nemaz nav tik bīstamas, ir tādi paši kā tie, kuri atbalsta atomstacijas un apgalvo, ka tās nemaz nav tik bīstamas.


5. tēze

Palīdzēt nav iespējams.

Saprātīgie ārsti jau sen apzinās, ka visi pētījumi par to, kā sniegt medicīnisko palīdzību atomkara gadījumā, ir ākstīšanās un acu aizmālēšana un katastrofas gadījumā ārsta palīdzība – un vēl jo vairāk izārstēšana – nav iespējama. Nav iespējama tāpēc, ka vairs nebūs ne ārstu, ne māsu, ne ārstējamo, ne medikamentu, ne slimnīcu, ne pārtikas, īsi sakot, nekā nebūs. Reakcionāro cunftes brāļu apgalvojums, ka “Ārsti pret atomkaru”, publiskojot šo viedokli, ir nodevuši savu humāno ārsta pienākumu, ir neloģisks, negodīgs un necilvēcīgs. Tā kā ārkārtas situācijā mēs vairs nevienam atsevišķi nespēsim palīdzēt un nevienu atsevišķi izglābt nevarēsim, mums jāpalīdz izglābt visas pasaules pastāvēšanu. Mums jāpaveic vairāk, nekā līdz šim izdarījis Sarkanais Krusts: jāpanāk, lai sarkanie krusti un armijas ārsti kļūtu nevajadzīgi.


6. tēze

Mēs neesam tehnoloģiju ienaidnieki.

Katrs, kurš mūs apsaukā par “tehnoloģiju ienaidniekiem” un “neprogresīviem” – un tieši to man nesen meta sejā kāds itin labi pazīstams arodbiedrības vadonis –, mums jāizsmej kā stulbenis. 19. gadsimta ludītus saniknoja, ka preces, kuras viņi varēja izgatavot paši ar roku darbu, piemēram, virves, ražoja ar mašīnām.

Ziniet, mēs zvēram: mums tik tiešām nav ne vajadzības, ne vēlēšanās ar rokām izgatavot raķetes. Mēs iebilstam ne jau pret ražošanas veidu, bet gan pret paša ražojuma eksistenci. Šis pārmetums bija nejēdzīgs.

Taču pret ražošanas veidu, tātad, piemēram, elektriskās strāvas ražošanu ar kodolenerģijas palīdzību, mēs iebilstam tāpēc, ka bīstami vai nāvējoši ir ne tikai ražojumi, bet arī šis ražošanas veids. Un bīstams ne tikai ražotājiem: kā parādījusi Čornobiļa, tas ir bīstams arī visiem laikabiedriem. Savukārt uz pārmetumu, ka mēs neesot progresīvi, es (mūžīgi pieskaitīts pie radikāļiem un tāds patiešām arī esmu) apgalvoju, ka apzīmējuma “progresīvs” vieta ir kaudzē, kurā jau mētājas citi trūdoši pagājušā gadsimta vārdu līķi.


7. tēze

Atomenerģētika ir atbilde uz naftas krīzi.

Panika, kas pirms 10 gadiem tika sacelta ar apgalvojumu, ka Zemes fosilās enerģijas rezerves strauji tuvojas izsīkumam un jau pavisam drīz (šis draudīgais izteiciens bija sevišķi iecienīts) visur iestāsies tumsa, un tāpēc atomstaciju izmantošana enerģijas ražošanai esot neizbēgama un neatliekama, – šī panikas radīšana bija klaja maldināšana. Kodolenerģija daudz vairāk bijusi Rietumu atbilde faktam, ka nepieciešamās naftas galvenie īpašnieki un piegādātāji ir Tuvie Austrumi, kam tādējādi ir ārkārtīga ietekme. Neviens nevēlējās ekonomisku un politisku atkarību no šīs varas. Tas, ka vienlaikus ar atomenerģijas ieviešanu turpinājās naftas meklēšana un urbšana, pierāda, ka naftas rezervju izsīkšanai patiesībā neviens neticēja. Arī naftas cenu krišanās daudzus gadus pēc tam liecina, ka šī tumsoņu teorija – pasaulei draudot tumsa – bija meli. Ja pasauli gaida melni laiki un nākotnes gaisma dziest, tas notiek nevis naftas krājumu izsīkšanas dēļ, bet gan pateicoties kodolindustrijas uzvarai.


8. tēze

Revolūcija

Mīļie draugi, neaizmirsīsim: latīņu vārds revolvere (no kura vēlāk tika atvasināts toreiz nemaz nepastāvošais vārds revolutio) sākotnēji nozīmēja tieši to, kas mums jāpaveic tagad: revolvere ir pavelt atpakaļ, kaut ko pagriezt atpakaļ, uzšķiriet vārdnīcā, uzšķiriet Štovasera leksikonā, viņš apstiprinās. Īsumā: mūsu revolūcija ir atomenerģētikas attīstības pagriešana atpakaļgaitā.

Un tagad daži vārdi par terorismu mūsu dienās.

Īstenie mūsdienu teroristi ir tie, kuri nemitīgi pārbiedē mūsu laikabiedrus, draudot ar iznīcināšanu. Vārds terorizēt jau arī nozīmē “iedvest šausmas”. Šie teroristi, ilgstoši šantažētāji, mūsu vidū nav meklējami un atrodami.

Kodolterors sākās 1945. gada 6. augustā.

Tie, par kuriem es runāju, reizē ir arī mūsdienu nihilisti, jo tas, ar ko viņi riskē, galu galā ir pasaules anihilēšana, iznīcināšana. Vai viņi to izdarītu? Jau Vjetnamas kara laikā šis lēmums tika pieņemts ar datora palīdzību. Ja šāda cilvēka izslēgšana no lemšanas par cilvēces likteni nav nihilisms, tad es nesaprotu, ko šis vārds nozīmē.

Mēs turpretī esam mūslaiku īstenie konservatīvie. Mēs vēlamies saglabāt pasaules un cilvēces eksistenci, bērnus un bērnubērnus. Saglabāt ir conservare. Tātad konservēt.


9. tēze

Mūsu tā saucamais miers ir karš.

Formula, kuru pirms aptuveni 150 gadiem izstrādāja Klauzevics, “Karš nav nekas cits kā politiskās tirgošanās turpinājums, kurā iesaistīti citi līdzekļi” (tā skanēja šis nemitīgi aplam citētais teikums no viņa grāmatas “Par karu”), – šī formula mūsdienās ir caurcaurēm bezjēdzīga. Šajos laikos drīzāk ir otrādi, miermīlīgās iekārtas nav nekas cits kā militāru draudu turpinājums, kurā iesaistīti citi līdzekļi, vai, formulējot pavisam vienkārši: tagadējais miers ir kara turpināšana ar citiem līdzekļiem. Nu jau vēsturei piederīgais un tādēļ it kā nerelevantais un nekaitīgais amerikāniskais apzīmējums cold war, kas apraksta 50. gadu mieru, šo manu apgalvojumu apstiprina tik uzskatāmi, ka aiz kauna nav kur dēties.


10. tēze

Pats galvenais jautājums

Mums draud briesmas aiziet bojā terora aktos, ko pastrādās cilvēki, kuriem vispār nepiemīt fantāzija, emocionāli analfabēti, kuru rokās ir visa vara. Ikviens, kurš tic, ka šie visvarenie, augstos amatos sēdošie teroristi, kas kopš 1945. gada, kopš vientiesīgā Trūmena, nav bijuši pieejami saprātam, – ikviens, kurš tic, ka šos cilvēkus var noskaņot citādi, dāvinot viņiem puķītes, ieviešot badošanās dienas, sadodoties rociņās vai sarunājoties kā cilvēks ar cilvēku, ir naivs, jo ignorē – vienalga, apzināti vai neapzināti, – kara industrijas intereses. It kā ar to vēl nebūtu diezgan, mūsu vidū ir pulka labticīgo, kuriem svarīgi tikai tas, lai viņu pašu sirdsapziņa būtu tīra; tā ir ļoti egocentriska pozīcija.

Nē, mūsu pienākumi ir nopietnāki. Jo mums patiešām jātraucē tie, kuri, būdami aprobežoti un visvareni, var lemt par cilvēces esamību vai neesamību, mums viņiem patiešām jāsasien rokas. Tagadējo un nākamo cilvēku interesēs vairs nedrīkst dot tādas pavēles kā pirms 40 gadiem – pavēles, ar kurām tika iznīcinātas Hirošima un Nagasaki. Šādas pavēles un šādu pavēļu devēji vairs nedrīkst eksistēt. Katrs, kurš nepiekrīt, ka mūsu pienākums ir to nepieļaut visiem līdzekļiem, kļūst līdzvainīgs. Un katrs, kurš vēl arī cīnās pret šādu nepieļaušanu, kļūst līdzvainīgs vēl daudz lielākā mērā.

Mīļie draugi, kā jau sacīju, pirms 28 gadiem es pašā Hirošimā formulēju saukli “Hirošima ir visur” un vēlāk to izmantoju kā virsrakstu grāmatai. Toreiz es mēģināju pateikt, ka ikvienam mūsu zemeslodes punktam var trāpīt un to iznīcināt tieši tāpat kā Hirošimu.

Tagadējā situācija ir daudz ļaunāka nekā toreiz. Jo caur vienu vienīgu Hirošimu – vienalga, kur, vienalga, vai Harisburgā, Čornobiļā vai Vakersdorfā, vienalga, vai tas notiks kara vai mūsu tā saucamā miera laikā, – ar vienu vienīgu Hirošimu visas pārējās mūsu mīļās Zemes vietas var kļūt par vienu vienīgu milzīgu Hirošimu; un pat vēl ļaunāk. Jo var tikt skartas ne tikai visas vietas telpā, bet arī visas vietas laikā, un varbūt tas jau tiešām ir noticis. Ja mēs tagad nerīkosimies, reizē ar mums, mūsu dēļ bojā var aiziet arī mūsu mazbērni un mazmazbērni. Bet tad mēs, cilvēki, un mūsu priekšteči būsim nekad nebijuši.


© psychosozial 29, 1986

Raksts no Maijs 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela