Putnu skaitīšana filozofijas norietā

Iedomāsimies, ka nekas nav dots. Pasaulē nav nekā noteikta, pati ideja par pasauli ir vēsturisks domas produkts un sociāla konstrukcija. Tāpat kā realitāte, patiesība, domāšana, zināšana un viss pārējais. Pretstati starp šķietamību un īstenību, starp kaislībām un prātu, starp apceri un darbību ir vēsturiski, aplamas domāšanas izraisīti žņaugi. “Es” ir tāds pats izdomājums kā “tauta”, “valsts” un jebkurš “mēs”. Patiess ir tikai tas, kas darbojas. Nekam nav nekādas būtības, būtībā nav nekā, bet viss notiek. Tikai notiek, plūst un mainās, bet nav. Tādā nozīmē “nav”, kā skolā mācīja, ka fizikas, dabas un reizēm pat morāles likumi ir neatkarīgi no tā, vai kāds par tiem domā. Un cilvēks, precīzāk, visi cilvēki, ir visu lietu mērs. Ja visus šos izteikumus padarītu par savas pasaules un pārliecības daļu, iespējams, varētu iegūt mieru, ar kādu Stenforda universitātes ēdnīcā mūs sagaidīja putnumīlis, filozofijas demistifikators, pragmatisma un sociālā taisnīguma herolds Ričards Rortijs, kura grāmatas tulkotas gandrīz trīsdesmit valodās.

Par Stenforda universitātes salīdzinošās literatūras profesoru Rortijs kļuva pēc skandalozām publikācijām, kurās kritizēja amerikāņu izglītības sistēmu. Stāsta, ka viņš kļuva neērts daudziem, kas nosaka izglītības politiku valstī, un pret viņu publiski vērsās no visām pusēm – gan kreisie, kuri tāpat kā viņš mīl Nīči un Deridā, bet atšķirībā no viņa ir pārliecināti, ka Amerika ir stulbuma un ļaunuma impērija, kas maz atšķiras no jebkuras citas totalitāras sabiedrības, gan labējie, kas nespēj samierināties ar Rortija uzskatiem, ka demokrātija ir nevis “objektīva vērtība” un “labākā no iespējamām sabiedrības pārvaldes formām”, bet vienkārši tas, kam viņš dod priekšroku, jo, mīlot Nīči, viņš nevar atļauties blefot ar vārdiem “objektīvs”, “vērtība” vai “patiesība”.

Viņa filozofiskās saknes meklējamas nespējā atrast kopsaucēju vai vienotu pasauli, kurā turētos kopā gan vecāku – aktīvu un kreisumkreisu trockistu – ieaudzinātā jūtība pret sociālo netaisnību, gan skaistums, kuru viņš sastapa Ņūdžersijas kalnu mežonīgajās orhidejās, par kurām zināja visu, ko vien divpadsmitgadīgs zēns var zināt. Viss liecināja, ka tikai kristieši spēj turēties pasaulē, kurā pastāv sakarības starp taisnīgumu, patiesību un skaistumu, taču, nespēdams ņemt nopietni ticības apliecības vārdus, viņš jau padsmit gados pievērsās Platonam, bet tā arī nesaprata, kā spēja argumentēt un pārliecināt citus par savu taisnību vai tieksme sasniegt neapšaubāmi drošas zināšanas varētu viņu padarīt labāku vai gudrāku. Jaunais Rortijs norimās pie Hēgeļa, jo izrādījās, ka filozofi var tiekties nevis pēc saprašanas no mūžības perspektīvas, bet tiekties “domā noturēt savu laiku”, domāt no sava laika un savas vietas. Un nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Ričards Rortijs mēģina saprast, kam filozofija der un ko ar to var darīt. Rortija gadiem ilgās cīņas pret paša pārprasto Platonu, Dekartu un kartēziešiem, par to, ka mainīgais un nenoteiktais ir cilvēkam labāks nekā nemainīgais un noteiktais, ka zināšanu un drošības vietā jāliek cerības un atvērtība, ka runas par ētiskiem principiem un reliģisku patiesību jānomaina ar iejušanos citu sāpēs un brīvību katram domāt, kas viņam ienāk prātā, padarījušas viņu par spilgtu piemēru Aristoteļa teiktajam, ka cīnīties ar filozofiju var tikai filozofiski. Nepaies ne 1000 gadu un mēs uzzināsim, vai Rortijs izrādīsies pārejoša parādība, vai arī iekļūs kanoniskajā filozofu korī, kuru daudzbalsīgā dziesma daudziem ir tīkamāka par putnu balsīm.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Ričards Rortijs: Nē. Es esmu studējis filozofiju, bet vai tas padara par filozofu, ir jautājums par vārdiem.

RL: Varbūt jūs varat pateikt, kas padara kādu par filozofu?

Rortijs: Es nedomāju, ka, nosaucot kādu par filozofu, tiek daudz kas pateikts, es nedomāju, ka filozofa definīcija ir iespējama.

RL: Nevajag definīciju, pasakiet, kā jūs saprotat šo vārdu, apzīmējumu vai titulu.

Rortijs: Es domāju, ka mūsdienu akadēmiskajā pasaulē filozofu raksturo tas, ka viņš lasa grāmatas, kuras atrodas vienā noteiktā bibliotēkas daļā, ka viņš ir vismaz mazliet pazīstams ar Platonu un Kantu, vēl dažiem, un ja kāda nodarbošanos nosaka atsaukšanās uz Platonu, Kantu vai vēl kādu no dažiem, tad viņam nākas sevi saukt par filozofu.

RL: Vai jūsu nodarbošanās ir saistīta ar šiem puišiem?

Rortijs: Jā. Es pavadu daudz laika, sakot, ka Nīče ir labāks par Platonu un Hēgelis labāks par Kantu. Es domāju, ka to dara tikai tie, kas universitātēs māca filozofiju.

RL: Kāpēc jums ir svarīgi vai interesanti lasīt grāmatas, kas atrodas noteiktos bibliotēkas plauktos?

Rortijs: Es tās lasīju tīņa gados, tās uz mani atstāja iespaidu, un es atklāju, ka, lasot šādas grāmatas vairāk un rakstot par tām, es varu nopelnīt sev iztikšanu. Tā es to daru joprojām.

RL: Kādu iespaidu tās atstāja?

Rortijs: Man intriģēja strīds starp Platonu un Nīči, bet tikpat labi es varēju kļūt par intelektuāli vai par jebko citu, nevis par filozofu. Izvēle starp šīm iespējām netika izdarīta, balstoties uz jelkādu principu vai kaut ko tādu.

RL: Kāpēc sabiedrība tērē tik daudz naudas, lai daži cilvēki varētu lasīt Platonu, Kantu vai kaut ko tamlīdzīgu?

Rortijs: Man šķiet, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, profesorus tajās jomās, kuras atrodas ārpus dabaszinātnēm, jurisprudences, inženiertehniskajām zinībām, mēs Amerikā saucam par humanitāro un sociālo zinātņu profesoriem. Sabiedrība par viņiem domā kā par priesteru pēctečiem, kuri ļauj pieskarties kaut kam augstākam, brīnišķīgākam un smalkākam, kaut kādam Dieva surogātam. Tas nav sevišķi labs iemesls, bet tas ir viens no iemesliem, kāpēc tiek tērēta nauda universitātēm. Otrs, labāks iemesls ir pārliecība, ka nestudējot pagātni, jums nākas to atkārtot, ja no mūsu priekšteču kļūdām neko nemēģina mācīties, tās tiks pieļautas atkal un atkal.

RL: Tas varētu attiekties uz visām humanitārajām zinātnēm, bet kāpēc filozofija?

Rortijs: Es nedomāju, ka ir liela jēga nošķīrumam starp filozofiju un pārējām humanitārajām jomām. Es domāju, ka atšķirības starp literatūras, vēstures un filozofijas pētniecību ir nebūtiskas, ka par tām nav vērts uztraukties.

RL: Un visu šo pētījumu kopīgā pazīme ir tā, ka sociālajā ziņā tie ir nelietderīgi?

Rortijs: Nu, viena kopīga pazīme ir tā, ka tie neder sociālai mašinērijai, proti, no šīm jomām nekad nenāks konkrēti priekšlikumi, kādus reizēm izsaka sociologi vai ekonomisti. No otras puses, notiek kaut kāds uzsūkšanās process un to, ko humanitārie profesori runā tagad, masas runās pēc piecdesmit gadiem.

RL: Ja no humanitārās jomas nevar gaidīt ekonomisku, sociālu vai politisku problēmu risinājumus, kāpēc jūs, kā saprotu no jūsu pēdējās grāmatas, domājat, ka nav nekā labāka, kam tērēt mūsu dzīvi, kā vien censties sasniegt sociālu ideālu – egalitāru, kosmopolīsku sabiedrību bez šķirām un kastām?

Rortijs: Es nedomāju, ka man ir kāds pamatojums to uzskatīt par vēlamu mērķi. Tas būtu līdzīgi, kā kādam viduslaikos jautāt – kāpēc tu gribi, lai cilvēki nonāktu tuvāk Dievam? Ko viņš uz to var pateikt? Tas ir stulbs jautājums.

RL: Arī šodien tas būtu stulbs?

Rortijs: Nu, tagad tas nav…

RL: Daudzus vispār neinteresē sociālā taisnīguma un sabiedrisko ideālu jautājumi.

Rortijs: Es nezinu. Varbūt ir filozofi, kas ar šīm lietām nenodarbojas, bet daudzos no viņiem ir tieksme būt sociāldemokrātiem, cerot uz labāku nākotni Rietumu cilvēkiem. Visas izglītotās šķiras Eiropā un Amerikā uzticas kādam sociālā taisnīguma ideālam.

RL: Pieņemsim, ka tas viņus interesē kā pilsoņus, nevis kā filozofus. Jūs esat izvirzījis šīs lietas priekšplānā. Kāpēc jums tā rūp sociālais taisnīgums?

Rortijs: Es nevaru uz to atbildēt. Es nevaru iztēloties situāciju, kad tas nerūp. Es nezinu, ko teikt kādam, kam tas nerūp.

RL: Vai jūs esat patriots?

Rortijs: Protams.

RL: Kāpēc?

Rortijs: Nu, es domāju, ka manai valstij ir cildena tradīcija, tā ir valsts, kas ir daudz darījusi cīņā par sociālo taisnīgumu, tā ilgu laiku – ne tagad, bet senāk – ir iedvesmojusi Eiropu, tā ir kaut kas tāds, par ko var būt lepns. Es esmu lepns par Džefersonu, Linkolnu, Vilsonu un Rūzveltu.

RL: Kas tad noticis, kāpēc jūs vairs neesat lepns par Ameriku?

Rortijs: Šobrīd mēs esam iestrēguši konservatīvisma kustībā, mums vienmēr ir draudējusi iespēja, ka labā spārna populisms pārvēršas par fašismu, un ja jums gadās tāds prezidents kā Bušs, kurš apelē pie visstulbākās sabiedrības daļas, tad ar jums draud notikt tas, kas trīsdesmitajos gados notika Vācijā.

RL: Vai tuvākajā nākotnē jūs redzat kādas briesmas?

Rortijs: Jā, es domāju, ka Buša cilvēki izmanto 11. septembra uzbrukumu, lai ierobežotu cilvēku brīvības un mūsu šībrīža tieslietu ministrs[1. Džons Eškrofts, ASV galvenais tiesnesis.] ir ļoti bīstams cilvēks.

RL: Kādā nozīmē?

Rortijs: Ja būs citi teroristu uzbrukumi, viņš uzstās, ka cilvēkus var apcietināt, turēt apcietinājumā, neļaut viņiem satikties ar žurnālistiem vai advokātiem, cilvēki vienkārši sāks pazust bez vēsts, un viņš, šķiet, par tādiem sīkumiem nedomā.

RL: Ja jūs esat konsekvents, tad jūsu lepnumam par šo valsti un iebildumiem pret tagadējo prezidentu vajadzētu izpausties darbos…

Rortijs: Es piedalos miera gājienos.

RL: Kāpēc?

Rortijs: Tie varētu atturēt sākt karu, es nedomāju, ka tie to paveiks, bet tas ir vismaz kaut kas.

RL: Jūs negribat, lai amerikāņi nogalina irākiešus? Varbūt tas ir veids, kā uzspiest sociālo taisnīgumu Irākas sabiedrībai?

Rortijs: Protams. Ja mēs varētu demokratizēt Irāku, nenogalinot irākiešus, es atbalstītu iebrukumu Irākā, bet es nedomāju, ka mēs to varam. Es domāju, ka karš turpināsies ilgi, tiks nogalināti daudzi. Mēs jau reiz mēģinājām ieviest sociālo taisnīgumu Vjetnamā, tas bija posts. Arī šis būs posts.

RL: Runājot par filozofiju, man šķiet, ka jūs arvien esat centies kritizēt visu filozofijas tradīciju, sākot ar Platonu, kurš ieviesis, jūsuprāt, aplamus nošķīrumus. No kādām pozīcijām jūs varat kritizēt filozofiju?

Rortijs: Rupji runājot, no Eiropas politiskās tradīcijas pozīcijām, kuras izveidojās franču revolūcijas laikā. Sakot, ka, pēdējo karali nomierinot ar pēdējā priestera uzšķērstajām iekšām, mēs spēsim novērsties no idejas par glābiņu ar reliģijas vai zinātnes palīdzību un vienkārši mēģināsim viens otru darīt mazliet laimīgāku, dodot brīvību…

RL: Kāpēc jūs esat pret reliģiju?

Rortijs: Es domāju, ka reliģija ir okei, ja tā pastāv attiecībās starp ticošo un Dievu, bet tā turpina krist priesteru rokās, to pārņem priesteri, Vatikāns, amerikāņu evaņģēlisti, tie, kas no reliģijas taisa naudu, tie, kas mēģina ar tās palīdzību iegūt politisku varu.

RL: Jums nav iebildumu pret Dievu?

Rortijs: Nē, es domāju, ka Dievs ir okei, ja tu šajā sakarā netraucē citus. Dievs kļūst bīstams, kad cilvēki sāk citiem stāstīt, ka tas, ko viņi dara, ir Dieva griba.

RL: Vai jūsu domāšanā sociālais taisnīgums neaizvieto…

Rortijs: Man jā, bet ir daudzi ticīgie, kas domā par Dievu kā kaut ko saistītu ar sociālo taisnīgumu. Es tur neredzu nekāda sakara.

RL: Ja Dieva vietā jums ir sociālais taisnīgums, tad jūs taču citiem neliekat mieru, runājat par to.

Rortijs: Tas ir okei, jo es varu teikt, ka pastāv argumenti par labu tam, ka cilvēki būs laimīgāki, ja palielinās minimālo mēnešalgu, ja veselības apdrošināšana būs valsts darīšana, kaut ko tādu. Tas ir cits arguments nekā – Dievs to grib. Jo par to, vai cilvēki tādos apstākļos būs laimīgāki, ir iespējama saruna, par Dieva gribu nav daudz ko teikt.

RL: Vai jūs esat laimīgs cilvēks?

Rortijs: Diezgan bieži.

RL: Vai jūsu laimīgums ir kaut kā saistīts ar sociālo taisnīgumu?

Rortijs: Nē, tas ir saistīts ar to, ka man ir pietiekami paveicies, es esmu piedzimis miera laikos bagātā zemē, valstī, kas atbalsta filozofijas profesorus, kas viņiem dod daudz brīva laika, daudz naudas, daudz iespēju.

RL: Ja jūsu laimīgumam ir maz sakara ar sociālo taisnīgumu, kāpēc jūs domājat, ka citu laimei ir ar to sakars?

Rortijs: Ideja ir tāda, ka sociālais taisnīgums nav mēģinājums padarīt cilvēkus laimīgākus, palielinot minimālās mēnešalgas…

RL: …bet kas?

Rortijs: Piemēram, maksājot viņiem vairāk.

RL: Tātad jo vairāk naudas, jo cilvēki laimīgāki? Kādas vēl sastāvdaļas ir laimē?

Rortijs: Tā nav sastāvdaļa, tie ir līdzekļi laimes sasniegšanai. Ja jūsu bērni ir slimi, bet jums nav naudas, lai viņiem nopirktu zāles, tad gan jūs, gan jūsu bērni būs laimīgāki, ja jums būs vairāk naudas, ja jūs varēsiet nopirkt zāles. Nauda ir līdzeklis, nevis sastāvdaļa.

RL: Labi. Vai jūs varat aprakstīt laimes stāvokli?

Rortijs: Nē.

RL: Kāpēc?

Rortijs: Tas ir līdzīgi, kā atrast patiesību vai labo. Lieta tā… ziniet, runājot par šādiem vārdiem, definīcijas neatmaksājas.

RL: Es jau neprasu definīciju, es lūdzu jums aprakstīt savu izpratni.

Rortijs: Nu, Džons Stjuarts Mills teica, ka tā ir bauda bez sāpēm. Tas derēs.

RL: Arī jums?

Rortijs: Jā.

RL: Vai jūs būtu laimīgāks, ja pirms jums nebūtu bijis nekādas filozofijas?

Rortijs: Es būtu laimīgāks, ja nebūtu tik lielas pievēršanās citpasaulei un novēršanās no šīs pasaules.

RL: Kāpēc tas jūs uztrauc?

Rortijs: Tāpēc, ka man šķiet, ka no tā ir bijis vairāk ļaunuma nekā labuma.

RL: Kādu ļaunumu tāda attieksme ir nodarījusi?

Rortijs: Tā izraisīja strādniekos nevēlēšanos sacelties pret kapitālistiem, jo viņi ticēja, ka vājuma un pazemības dēļ viņus atalgos debesīs. Tas ir bijis opijs tautai.

RL: Tātad, jūsuprāt, Marksam galu galā bija taisnība.

Rortijs: Pat Markss ir pateicis kaut ko patiesu. Reigans teica, ka komunisms ir ļaunuma impērija. Tas ir tiesa, neskatoties uz to, ka to teicis Reigans. Pievēršanās citpasaulei ir traucējusi cīņā par sociālo taisnīgumu šeit uz zemes, jo pārliecinājusi cilvēkus, ka, iespējams, pastāv cita pasaule, kurā taisnības ir vairāk.

RL: Un jūs esat pārliecināts, ka pasaulīgums, pievēršanās šīs pasaules problēmām spēj nest vairāk laimes?

Rortijs: Es domāju, ka ir vērts pamēģināt. Tas ir sociāls eksperiments, kuru mēs veicam jau vairāk nekā divsimt gadus, kopš franču revolūcijas laikiem.

RL: Šis eksperiments ir licis izliet ļoti daudz asiņu.

Rortijs: Bez šaubām.

RL: Kāpēc tad jūs domājat, ka šis ir labāks par to?

Rortijs: Jo es nedomāju, ka kaut viens cilvēks gribētu atgriezties pasaulē pirms 1789. gada. Pat ņemot vērā visus pēdējo divu gadsimtu karus, pirms tam bija vēl sliktāk.

RL: Tātad cilvēki kļūst labāki un gudrāki.

Rortijs: Mazliet.

RL: Vai ASV, kuru patriots jūs esat, ar savu izglītības sistēmu rada arvien vairāk idiotu, vai arī tā palīdz cilvēkiem kļūt labākiem un gudrākiem?

Rortijs: Es nedomāju, ka šī sistēma ir sliktāka par jebkuru citu sistēmu. Pamatskolas un vidusskolas izglītība patiešām ir drausmīgā līmenī, bet koledžas un universitātes ir labas. Eiropā daudzviet ir izcila vidējā izglītība, bet universitātes ir briesmīgā stāvoklī. Galu galā iznāk apmēram tas pats.

RL: Kādu kaitējumu izraisa slikta pamatizglītības sistēma?

Rortijs: Jo pamatizglītība būtu labāka, jo vieglāk būtu ievēlēt demokrātu prezidentu, jo sliktāka izglītība, jo vieglāk ievēlēt republikāni. (Smejas.) Bet tas nenozīmē, ka sliktas skolas ir Buša ievēlēšanas tiešais un vienīgais iemesls.

RL: Jūs reiz teicāt, ka esat sapratis visu, ko esat gribējis saprast, ka esat nonācis stāvoklī, kad negribat vairs mainīt savas domas. Ko jūs esat sapratis par savas dzīves jēgu?

Rortijs: Nē, es nedomāju, ka “dzīves jēga” ir lietderīgs jēdziens. Tie, kam ir paveicies, pakāpeniski atrisina dažas no problēmām, kuras viņus dzīves laikā ir mocījušas – emocionālas, intelektuālas, visādas problēmas. Kad viņi atrisina pietiekamu daudzumu no savām problēmām, viņi domā – okei, tagad es zinu, tagad es redzu, kā izskatās mana dzīve, tagad man ir kaut kāda sajēga, es varu gūt apmierinājumu no dzīves. Bet es nedomāju, ka jūs varat sasummēt savu dzīvi, aprakstot, kāda tā izskatās tās beigās. Jūs varat teikt – cilvēki nodzīvo vairāk vai mazāk sekmīgas dzīves atkarībā no tā, cik sekmīgi viņi spēj risināt savas problēmas.

RL: Vai ir kāda emocionāla vai intelektuāla problēma, kuras atrisināšanā jums palīdzējusi filozofija?

Rortijs: Es domāju, ka man ir līdzsvarotāks skats, es domāju, ka protu no izlasītajām grāmatām izveidot kaut kādu sakarīgu kopainu. Es beidzot zinu, ko es domāju par Kantu, ko es domāju par Hēgeli, ko es domāju par Aristoteli un tā tālāk. Tas prasīja daudz laika, bet es ar to tiku galā.

RL: Vai nav bijis kāds jautājums vai problēma, kas jūs dzina uz priekšu?

Rortijs: Nē. Es vienkārši kļuvu radošs, lasot grāmatas. Pirms grāmatām nebija nekā.

RL: Nebija…

Rortijs: Pirms grāmatām nebija nekā.

RL: Jūs taču bijāt.

Rortijs: Jā, bet ne sevišķi daudz. Mani radīja grāmatas.

RL: Un kura bija pirmā grāmata, kas izraisīja jūsu interesi?

Rortijs: Nīčes Morāles ģenealoģija.

RL: Un kas jūs tur aizskāra?

Rortijs: Uzbrukums kristietībai.

RL: Vai jūs pats arī gribējāt uzbrukt kristietībai?

Rortijs: Nē, līdz tam es par sevi domāju kā par savdabīgu kristieti.

RL: Viņš mainīja jūsu pārliecību?

Rortijs: Nē, tas nebija tik ekstrēmi – vienkārši atcēla problēmu.

RL: Vai jūs joprojām esat kristietis?

Rortijs: Nē, nekad neesmu bijis. Es lasīju Nīči, kad man bija apmēram divpadsmit gadu. Mani vecāki bija ateisti, bet es viņus piespiedu mani vest uz svētdienas skolu, jo tā bija vienīgā iespēja nedēļas nogalēs satikt citus bērnus. Tolaik es par sevi domāju, ka es kaut kādā nozīmē esmu kristietis.

RL: Un divpadsmit gadu vecumā lasot Nīči, kristietība jums beidzās.

Rortijs: Nē, vēl daudzus gadus pēc tam es domāju, ka parādīsies jautājumi, bet tad es nodomāju, nē, iespējams, jautājumu vairs nav.

RL: Un pie kā, pie kāda secinājuma jūs esat nonācis?

Rortijs: Ka, iespējams, bez kristietības mums nebūtu ne franču revolūcijas, ne utilitārisma, ne pragmatisma. Kristietība ir radījusi dažas labas lietas, taču tā vairs nav vajadzīga, mēs jau zinām visu to labumu, kādu var iegūt no Dieva.

RL: Un kāda ir jūsu attieksme pret Dievu un Dieva jēdzienu?

Rortijs: Es vairs nedomāju par Dievu. Iespējams, ka es mēdzu domāt par Dieva jēdzienu tad, kad rakstu par reliģijas vietu amerikāņu politikā, vai tad, kad rakstu recenzijas par reliģiski noskaņotu draugu grāmatām.

RL: Un kāda ir jūsu attieksme?

Rortijs: Līdzīga manai attieksmei pret Platona idejām – es par tām daudz nedomāju, bet mēdzu rakstīt par cilvēkiem, kas tās ņem nopietni, tāpat kā par cilvēkiem, kas Dieva jēdzienu ņem nopietni.

RL: Vai jums ir dvēsele?

Rortijs: Vai tai jābūt nemirstīgai?

RL: Var būt dažādas.

Rortijs: Nezinu. Es nezinu, ko ar šo jēdzienu var darīt.

RL: Kas notiks ar jūsu prātu, kad jūs mirsiet?

Rortijs: Tas izzudīs, tā vairs nebūs. Tāpat kā no mana ķermeņa, arī no mana prāta nekas nepaliks pāri.

RL: Nekas? Vai jums ir bail no nekā?

Rortijs: Nedomāju vis. Es dotu priekšroku nemirt, bet, no otras puses, ir zināmi trūkumi arī dzīvei līdz 112 gadiem.

RL: Vai jūs jelkad domājat par savu nāvi kā īpašu pozīciju, no kuras novērot savu dzīvi?

Rortijs: Jā, es domāju, ka jebkurš savos septiņdesmit to dara, proti, tu sev saki – ļoti drīz es būšu miris un kāda ir bijusi mana dzīve? Noteiktā brīdī tu saproti, ka nekas sevišķi jauns vairs nenotiks, tu sāc atskatīties uz savu dzīvi. Šajā nozīmē, manuprāt, vecumā jebkurš domā par nāvi, bet tā nav tieši doma par nāvi, drīzāk doma par to, ka tas, ko tu esi pieredzējis līdz šim, ir apmēram viss, ko tu pieredzēsi.

RL: Vai jūsu dzīvi bija vērts dzīvot?

Rortijs: Protams.

RL: Kāpēc jūs tā domājat?

Rortijs: Man ļoti paveicās. Es sarakstīju dažas grāmatas, kuras man joprojām patīk, man ir daži bērni, kuri man joprojām patīk, nu, tādā garā.

RL: Jūs atceraties stāstu par Vitgenšteina pēdējiem vārdiem: “Pasakiet viņiem, ka man bija brīnišķīga dzīve.”

Rortijs: Tāds nekauņa kā viņš varēja pateikt jebko.

RL: Uz kādiem pēdējiem vārdiem vai pēdējām domām jūs cerat?

Rortijs: Es nezinu. Man tas nav interesants jautājums. Man nav ne jausmas, kāpēc par kaut ko tādu būtu jādomā. Kurš vispār domā par saviem pēdējiem vārdiem?

RL: Un par ko jūs domājat labprāt?

Rortijs: Par to, pie kā es tajā brīdī strādāju.

RL: Vai dziļi jūsos nav kāda interese, kas parādās risināmo jautājumu izvēlē?

Rortijs: Nedomāju gan. Ikviens mēģinājums manā iekšienē izolēt kādu vienu elementu būtu bezjēdzīga vienkāršošana. Jebkura cilvēka detalizēti izstāstīta biogrāfija var norādīt, kur viņš šobrīd dzīvē atrodas, bet es nedomāju, ka dzīvē var izdalīt kaut ko vienu, centrālu. Mēs neesam nekas cits kā nejaušību kopas. Cilvēki, kurus satiekam, grāmatas, kuras lasām, valdības, kurām esam pakļauti, padara mūs par to, kas mēs esam.

RL: Mēs esam “nejaušību kopa”? Nesen kāds datorzinātnieks sarunā ar mani aizstāvēja materiālismu kā jēdzīgu pozīciju. Vai “nejaušību kopai” ir kāds sakars ar materiālismu?

Rortijs: Nē, pastāv dažādi apraksti, kas norāda uz noteiktu izpratni par cilvēkiem, bet es nedomāju, ka materiālismam ir kāds sakars ar izpratni par cilvēku kā nejaušību kopu. Materiālistiskam aprakstam nav nekādas vainas, bet tas neko daudz nedod. Ja jūs man teiktu, ka mans galds sastāv no elektroniem un protoniem, labi, bet ko man darīt ar šo informāciju? Jūs varētu man teikt, ka es esmu neironu saišķis, jā, protams, nu un kas?

RL: Vai jūs sarunājaties ar sevi?

Rortijs: Jūs gribat teikt, vai es pie sevis runāju? Jā.

RL: Vai to darot, jūs uzrunājat sevi kā nejaušību kopu?

Rortijs: Mhm.

RL: Un kurš runā?

Rortijs: Tā pati nejaušību kopa.

RL: Vai tai ir divas galvas?

Rortijs: Nē, nevajag divas galvas, lai sarunātos ar sevi. Pietiks ar vienu.

RL: Bet sanāk taču divi – viens, kurš runā, otrs, kurš tiek uzrunāts.

Rortijs: Tikai tad, ja jūs esat kartēzietis, Dekarta sekotājs.

RL: Un ja neesat, tad nevajag divas galvas?

Rortijs: Nē.

RL: Tad viena nejaušība runā ar otru?

Rortijs: Nē, viss nejaušību saišķis sarunājas ar sevi.

RL: Vai jūs sevi pazīstat?

Rortijs: Nu, iespējams, ka mana sieva mani pazīst labāk, bet es sevi pazīstu pietiekami labi. Es zinu, ka nespēju skatīties kādu filmu, jo tas man būs pārāk sāpīgi.

RL: Kuru filmu?

Rortijs: Filmu Pianists, piemēram. Es izlasīju recenziju un nodomāju, ka netaisos to skatīties, es nedomāju, ka es to varētu izturēt. Tāda ir viena mana nejaušība.

RL: Bet kā tas nāk, ka jūsu sieva pazīst jūs labāk nekā jūs pats sevi?

Rortijs: Viņa spēj paredzēt manu uzvedību labāk nekā es pats, jo ir lietas manā pagātnē, kuras es negribu atcerēties, bet viņa tās atceras. Ko jūs par to teiksiet?

RL: Derēs. Jūs jau pieminējāt lietas, kuras nespētu skatīties, tagad lietas, kuras negribat atcerēties. Kā tas nākas, ka šīm lietām ir tāda ietekme uz jums?

Rortijs: Tām acīmredzami tāda ir, katram savā dzīvē ir tādas lietas.

RL: Kāpēc jūs domājat, ka katram?

Rortijs: Ir tādas lietas, kuras var ieraudzīt otrā, ja otrs tev uzticas. Mums visiem ir problēmas, visiem mums ir savi noslēpumi, sīkie, idiosinkratiskie nervu sastrēgumi, par dažiem no tiem mēs zinām, par citiem ne. Parasti sievas un vīri zina vairāk nekā citi.

RL: Vai jūs nekad neesat mēģinājis tikt galā ar šādu sāpju avotiem, nezinu, domājot par tiem, racionalizējot tos, tiecoties pēc iekšēja miera. Kāpēc holokausts jums ir kaut kas tik sāpīgs?

Rortijs: Nav runa par holokaustu, bet par pazemojumiem, kuri tiek attēloti filmā. Tas varētu būt arī Gulags.

RL: Vai tad filozofi netiecas no visa distancēties?

Rortijs: Neteiksim, ka viņiem tas sevišķi izdodas.

RL: Vai ir kāds ideāls, kuru jūs gribētu sasniegt, pēc kura jūs tiecaties?

Rortijs: Es ne… ziniet…

RL: Es domāju par kaut ko ideālu pretstatā reālam.

Rortijs: Es par ideālu domāju kā par nākotnes lietu stāvokli, pēc kura īstenošanās kāds tiecas. Es gribētu, lai Amerika akceptē valsts veselības apdrošināšanas sistēmu, es gribētu vinnēt loterijā, es gribētu, lai visas atsauksmes par manām grāmatām būtu labvēlīgas, ir daudzas lietas, kuras es gribu.

RL: Un to jūs sauktu par ideāliem?

Rortijs: Nē, tā es tās nesauktu… nē, lai gan veselības apdrošināšanas sistēma varētu būt ideāls.

RL: Vai jums jelkad ir bijis ideāls kļūt gudrākam?

Rortijs: Jā, es varētu jums iedot savu rakstiņu par gudrības līmeni, ziniet, vispār, es domāju, ka man būtu garš stāsts, ko stāstīt, piemēram, par gudrības jēdzienu, par šo priekšstatu.

RL: Tas labi, bet vai jūs varat pateikt, vai gribat kļūt gudrāks.

Rortijs: Nē, nevaru. Savā rakstā es saku, ka tas nav pārāk lietderīgs jēdziens, savulaik tas saturēja noteiktu priekšstatu par absolūto, bet tagad to aizvieto…

RL: Bet jūs mūsu sarunā ieviesāt vārdus “labāks”, “gudrāks”.

Rortijs: Iespējams.

RL: Vai tas bija galēji izplūdušā nozīmē?

Rortijs: Es domāju, var teikt, ka esmu kļuvis gudrāks, es vairs nedaru dažas stulbības, kuras agrāk mēdzu darīt, lai gan tas nenozīmē, ka gudrība ir mans ideāls. Ja gudrības stāvoklis nozīmē, ka vairs netiek darītas muļķības, okei, jā, es gribētu sasniegt gudrību. Bet Platons ar to saprata kaut ko pavisam citu. Viena no atšķirībām starp Platonu un Protagoru ir tā, ka Protagors nezināja, ko darīt ar šo jēdzienu, viņam gudrības jēdziens nebija vajadzīgs. Es esmu Protagora pusē, es dodu priekšroku viņam.

RL: Un cilvēks tātad ir visu lietu mērs – esošo, ka tās ir, un neesošo, ka to nav, jūs, Ričards Rortijs, esat visu lietu mērs?

Rortijs: Nē, tas nozīmē, ka visa mērs ir pasaules gars (smejas), kuru veido visi cilvēki kopā, ka visu lietu mērs ir cilvēces saruna pašai ar sevi.

RL: Un jūs, būdams maza daļiņa no šī cilvēces organisma, spējat domāt par visu cilvēci, kas sarunājas.

Rortijs: Protams.

RL: Vai tas nav dīvaini?

Rortijs: Es varu domāt par jebko, par ko varu izveidot teikumu, lai par to runātu.

RL: Lai domātu, pietiek izveidot teikumu?

Rortijs: Aha. Es esmu nominālists.

RL: Vai kāda no sarunām ar kādu no tiem, kurus varētu saukt par filozofiem, ir kaut kā ietekmējusi jūsu domāšanas veidu? Vai jūs ir veidojušas sarunas?

Rortijs: Nē, tikai grāmatas, mani ir radījušas tikai grāmatas.

RL: Un kāda jēga sarunai?

Rortijs: Tu sarunājies ar grāmatām – izlasi grāmatu un saki – nē, tas nevar būt pareizi, jā, tā ir laba ideja.

RL: Kā Ļeņins.

Rortijs: Ne viss, ko darīja Ļeņins, bija aplami.

RL: Kāpēc jūs piekritāt sarunāties ar mani?

Rortijs: Kāpēc ne?

RL: Ja no tā nav nekādas jēgas…

Rortijs: Jūs tā domājat.

RL: Vai tad jūs domājat, ka ir?

Rortijs: Man ir viegli saskatīt jēgu, jums ir ārkārtīgi augsti jēgas standarti.

RL: Es nedomāju, ka man no šīs sarunas nav nekādas jēgas, es domāju, ka jums tā ir bezjēdzīga.

Rortijs: Kāpēc lai jūs tā domātu?

RL: Man šķiet, tas izrietēja no jūsu teiktā par sarunām…

Rortijs: Es tikai gribēju teikt, es nevaru… ziniet… īstenībā, sarunas ar filozofiem, kurus es ļoti cienu – Donalds Deividsons, Roberts Brendoms –, nekad man nav devušas tik daudz, kā viņu grāmatu lasīšana. Dažiem cilvēkiem, iespējams, ir otrādi, es dodu priekšroku grāmatām.

RL: Ja ne sarunās, tad kur izpaužas kaut kas tāds, ko varētu saukt par filozofijas praktizēšanu?

Rortijs: Un kā būtu ar dzejas praktizēšanu – tas taču nozīmētu uzrakstīt kādu dzejoli, vai ne? Es varu uzrakstīt grāmatu par filozofiju, vai tas skaitīsies?

RL: Un kā jums šķiet, vai tas skaitās?

Rortijs: Es nezinu. Tas ir vienīgais, ko varu iedomāties, dzirdot šos vārdus.

RL: Vai saruna var būt filozofijas praktizēšana?

Rortijs: Jā, man šķiet, jā. Daži cilvēki nekad neraksta, tikai sarunājas.

RL: Es pārformulēšu jautājumu – par kādu darbību jūs teiktu, ka tā tiek darīta filozofija?

Rortijs: Ziniet, jūs lietojat vārdu “filozofija” tā, kā es to nelietotu. Jūs to lietojat, it kā nodarboties ar filozofiju būtu kaut kas sevišķs. Es nedomāju, ka tā ir liela lieta. Es jau teicu – es domāju, ka filozofija ir noteiktu grāmatu lasīšana pretstatā citām grāmatām. Tā nav nekāds dzīves ceļš.

RL: Un kas jums ir liela lieta?

Rortijs: Nacionālā veselības apdrošināšana.

RL: Jūs jokojat.

Rortijs: Nē. Apvienoto Nāciju reforma. Demokrātu prezidenta ievēlēšana. Tās ir lielas lietas. Neļaut galvenajiem valsts tiesnešiem atņemt mūsu pilsoniskās brīvības.

RL: Un kāpēc ne filozofija?

Rortijs: Tā ir pārāk abstrakta, lai tā būtu svarīga lieta. Tā ir tikai viens no daudziem vārdiem, kas kļūst tik izolēts, ka mēs nezinām, ko ar to darīt. Es jau teicu, ka esmu nominālists. Te tādu ir daudz, parunājiet ar Deividsonu vai Brendomu. Serls arī domā, ka ir nominālists, bet viņš nav, viņš joprojām tic subjektiem un objektiem.

RL: Un kam jūs ticat?

Rortijs: Es ticu, ka nacionālā veselības apdrošināšanas sistēma ir vēlama.

RL: Taču rakstot par šīm lietām, jūs, šķiet, esat pārliecināts, ka jums ir taisnība, jūs gribat pārliecināt citus.

Rortijs: Protams, ka es gribu, lai viņi tic tam, kam ticu es, cer uz to, uz ko ceru es, un tiecas pēc tā, pēc kā tiecos es.

RL: Tātad, ja jums izdotos pārējos iedzīvotājus pārliecināt, ka valstiska veselības apdrošināšanas sistēma ir vienīgā svarīgā lieta…

Rortijs: Neviens nav teicis, ka vienīgā.

RL: Labi, galvenā.

Rortijs: Ir vēl minimālā alga un daudzas citas lietas.

RL: Un jūs gribētu pārliecināt citus, ka tieši tas ir svarīgi?

Rortijs: Jā.

RL: Un ko jūs ar to panāktu?

Rortijs: Es nomirtu, zinādams, ka esmu kaut ko darījis sociālā taisnīguma un cilvēku brīvības labā.

RL: Tā rezultātā kāds varētu jūs atcerēties kā cilvēku brīvības

aizstāvi.

Rortijs: Jā. Staļina režīma laikā, iespējams, bija kāds Kremļa birokrāts, kurš pie sevis teica – es nomiršu laimīgs, ja zināšu, ka esmu panācis Gulaga ikdienas maizes devas palielināšanu par piecām reizēm. Tā būtu laba lieta.

RL: Un jūs ar to būtu apmierināts?

Rortijs: Tā būtu izcila dzīve.

RL: Varbūt labāk neatstāt nekādas pēdas? Kāpēc jūs gribat, lai jūs atceras?

Rortijs: Tā ir primitīva tieksme pēc nemirstības. Arī tas Kremļa puisis gribēja, lai viņa darītais tiek uzrakstīts uz kapakmeņa.

RL: Un ko jūs gribētu, lai uzraksta uz jūsu kapakmeņa?

Rortijs: Es nezinu. Varbūt – viņš vājināja karteziānisma iespaidu uz filozofisko iztēli. Vai varbūt – viņa dēļ mazāk cilvēku runāja par subjektiem un objektiem. Ā, un vēl es gribētu, lai tur stāv rakstīts – viņš identificēja 1746 putnu sugas.

RL: Vai jūs zināt šo sugu nosaukumus?

Rortijs: Es varu paskatīties, jā. Tas ir hobijs. Daži krāj monētas, es redzētās putnu sugas. Jau kādus trīsdesmit piecus gadus.

RL: Bet mēģinājums citiem, kaut vai uz kapakmeņa, pateikt – es esmu izdarījis to un to, man izklausās diezgan bērnišķīgs.

Rortijs: Varbūt.

RL: Vai tas ir bērnišķīgs?

Rortijs: Mani tas nenodarbina. Tieksme pēc tā, lai tevi atceras, ir tik plaši izplatīta, ka nav vērts sevi nodarbināt ar jautājumiem – tas ir vai nav bērnišķīgi.

RL: Ja jums būtu jāizvēlas, kurp doties – turp, kur dodas vairums, vai turp, kur nonāk retais, ko jūs izvēlētos?

Rortijs: Man šķiet, ka es izvēlētos reti apmeklētu vietu.

RL: Mans jautājums bija saistīts ar jūsu atsaukšanos uz to, ko dara daudzi. Rodas iespaids, ka jūs sevi identificējat ar to, ko domā vairums cilvēku.

Rortijs: Nē, es ne tik daudz vēlos identificēties ar to, kas kopīgs vairumam, kā saku – es neredzu nevienu pamatojumu un nedomāju, ka tādam būtu jābūt, jo, ziniet, tas ir kaut kas tik izplatīts, ka nevienam nav vajadzīgi nekādi argumenti, lai to pamatotu. Lielākā daļa cilvēku grib, lai viņus kādas lietas dēļ atceras pēc nāves. Man nav ne jausmas, vai tā vajadzētu būt vai nē, man vienalga, bet es nedomāju, ka šāda vēlme prasās pēc paskaidrojumiem, attaisnojumiem vai vēl kaut kā.

RL: Un mans jautājums par šīs tieksmes saknēm izriet no manas kroplās dabas?

Rortijs: Es nedomāju, ka jūs jelkad saņemsiet interesantu atbildi.

RL: Bet es varu mēģināt.

Rortijs: Pieņemsim, ka jūs kādam jautātu – kāpēc tu gribi bērnus? Nu, ir cilvēki, kas negrib, lielākā daļa grib. Kāpēc? Es nezinu.

RL: Varbūt viņi vienkārši par to nedomā?

Rortijs: Varbūt.

RL: Bet jūs, es pieņemu jau iepriekš, domājat par daudz vairāk lietām nekā vairums cilvēku, vai tad nē?

Rortijs: Nu, visās tajās grāmatās, jā.

RL: Un grāmatas, kuras jūs ir izveidojušas, taču liek domāt par lietām, par kurām normāli cilvēki nedomā.

Rortijs: Nē, tās ir vienkārši citas grāmatas. Es gribu teikt, ka grāmatas, kuras bibliotēkā atrodas filozofijas sadaļā, nav līdzeklis, lai atbrīvotos no cilvēka eksistences rutīnas.

RL: Man vajadzētu atrast kādu pēdējo jautājumu, kas vismaz mazliet varētu būt jums interesants. Bet pirms tam atļaujiet jautāt, vai jums jelkad ir uzdots kāds jautājums, kurš jūs ir ieinteresējis?

Rortijs: Es domāju, ka paši interesantākie jautājumi tiek uzdoti par atsevišķām lietām, ziniet, nevis lielie abstraktie jautājumi, bet, piemēram, kāpēc jūs šai konkrētai lietai dodat priekšroku un nevis tai? Tie šķiet paši interesantākie jautājumi. Par sīkām detaļām.

RL: Es neesmu drošs, ka es sapratu. Dodiet kādu piemēru.

Rortijs: Man šķiet, kad tu pārdomā savu dzīvi un kāds tev saka – es nekad neesmu sapratis, kāpēc tu toreiz izdarīji tā? Tas varētu būt ļoti interesants jautājums. Kāpēc es to izdarīju? Bet nevis jautājumi par dzīves jēgu, dzīves mērķi, dzīves ideāliem. Ir jābūt kaut kam ļoti konkrētam.

RL: Kāpēc jūs neesat izdarījis pašnāvību?

Rortijs: Redziet, tā ir tāda lieta … tas ir tāds jautājums kā – kāpēc tu esi precējies tikai divreiz? Vai arī, kāpēc tu neesi nopelnījis vairāk naudas? Kāpēc tu uzrakstīji tikai tik daudz grāmatu? Ja jūs man jautātu, kāpēc kādā sevišķi sliktā dzīves brīdī, kad es gatavojos izdarīt pašnāvību, es to neizdarīju, tas būtu interesants jautājums.

RL: Es par jums pārāk maz zinu, lai spētu uzdot šādā nozīmē interesantu jautājumu.

Rortijs: Protams. Kā gan jūs varētu zināt?

RL: Tā ka es esmu, nu…

Rortijs: Bezpalīdzīgs.

RL: Jā. Es nespēju jums uzdot interesantu jautājumu.

Rortijs: Jautājumi, kas interesē jūs, man nav interesanti. Tas tādēļ, ka mums ir atšķirīgi filozofiski uzskati. Nominālistiem parasti nav interesanti tie jautājumi, kuri interesē kartēziešus.

RL: Par spīti tam, bija bauda ar jums sarunāties, pat ja, piedodiet, jums tas nebija interesanti.

Rortijs: Es to neesmu teicis. Nerunājiet manā vietā.

Stenfordā, 2003. gadā