Pusdienas ar Platonu

Februāra vidū, tveicīgā, smaržīgā, bet mākoņainā dienā, sēžot Al Bano viesnīcā “Nel Sole” viņa dzimtajā Čellīno San Marko miestiņā, es mēģināju izsekot cēloņsakarību ķēdei, kas mani atvedusi uz šo vietu. Atmiņā uzzibsnīja pagājušās vasaras Jūrmalas koncerta iespaids – starp citiem itāliešu dziedātājiem, dažs labs no kuriem izturējās kā atbraucis uz haltūru lauku kultūras namā, ar izcili dziļu cieņu un pietāti pret klausītājiem izcēlās AlBano. Bet tas, protams, nevarēja būt īstais iemesls. Apūlijas reģions nav Venēcija, Florence vai Roma, drīzāk tāda Itālijas Latgale, gandrīz vai Abrene. Un Al Bano, kā man ieminējās ceļabiedri, “nav “Rīgas Laika” formāts”. Atmiņā sāka griezties “Feličitas” melodija un es sapratu, ka uz to pusi jau ir siltāk, līdz uzausa arī viss pārējais.

Skaidri atceros, vēl no pamatskolas laikiem, kad radās pirmā iespēja dzirdēt itāļus kā tādus, duetā Al Bano un Romina Pauere man visvairāk, neapstrīdami un vispār patika Romina. Sieviete no citas pasaules. Es šeit esmu viņas dēļ. Viss, pilnīgi viss: gan garie mati kā no vācu šampūna reklāmas, gan acis ar bezgalīgajām skropstām, mīmika, tērpi un kustības gadus padsmit vecajai man liecināja par citas civilizācijas, citas planētas klātbūtni, kas tā arī saucās – Rietumi. Viņa atgādināja kādas nekad neredzētas un, iespējams, nekad arī neuzfilmētas filmas galveno varoni. Es nekavējoties uzmeklēju šī déjà vu iemeslus: viņas tēvs bija “pēdējais Amerikas elks”, 30. – 50. gadu izcilā kinozvaigzne Tairons Pauers, māte – pirmā “Džeimsa Bonda meitene”, amerikāņu aktrise Linda Kristiana, bet Rominai blakus... nuu... uz to nu es galīgi nevarēju paskatīties... tāds maziņš, melns un vēl brillēs – AlBano! Un tomēr viņa personība radīja zināmu intrigu manā sirdī, kas tajā vecumā vērtēja cilvēkus tikai pēc izskata: kas gan viņā ir TĀDS?

Starp citu – par brillēm. Sešdesmitajos gados, kad pavisam jaunais Albāno Karīzi ieradās Milānā un sāka savu muzikālo karjeru jau toreiz slavenajā mūzikas kompānijā “Clan Celentano”(Čelentāno klans), viņa seju greznoja apaļas bieza stikla brilles melnos rāmjos – tādās multfilmās attēlo trakus profesorus vai teicamniekus. Viens no Čelentāno reiz esot izteicis piezīmi, ka ar tādām brillēm drīzāk var iegūt izsmieklu, nekā slavu, un aizvedis Albāno pie slavena Milānas briļļu meistara, kurš tad nu izgatavoja smalkās, iegarenās brillītes, kādas tagad optikas veikalos tirgo kā “AlBano brilles”. Kad es kopā ar citiem Latvijas viesiem ieeju
Al Bano viesnīcas restorānā un pēc brīža mums pievienojas arī pats saimnieks, restorāna apmeklētāji, gluži nepazīstami cilvēki, nāk klāt un jautā, kur tad palikušas vecās brilles. Izrādās, ka saimnieks no tām nav šķīries vairāk nekā 35 gadus un tikai vakar nomainījis pret jaunām, jo iepriekšējās no vecuma pārklājušās ar tādu kā patinu. “Ciao, Albano! Tev ir jaunas brilles? O, bet tās vecās tiešām tev piestāvēja...” Šādus izsaucienus dienas laikā nākas dzirdēt vēl daudzas reizes. Kritiskais brīdis esot pienācis kāda raidījuma ierakstā Vācijā, Al Bano sapratis, ka kaut kas jāmaina, bet viņa dēls Jari pretojies: “Vēl ne, skaties, pat Eltonam Džonam ir tādas brilles!”

Palielā ēdamzāle iekārtota diezgan kičīgā “Vidusjūras stilā”, bet dīvainā kārtā tas šeit nešķiet nedz uzkrītoši, nedz kaitinoši – jo mēs jau patiesībā arī atrodamies pie Vidusjūras. Oficiants atnes
Al Bano vīna darītavā gatavoto 2004. gada “Don Carmelo” – tēvam veltīto vīnu. Es pētu virs Al Bano galvas novietoto plakātu, laikam jau no kāda žurnāla vāka, kur attēlota viņa divu jaunāko bērnu māte, skandalozā žurnāliste un modele Loredana Lečīzo. Dziedātājs notver manu skatienu un piebilst, ka tā esot veca bilde. Drīz vien parādās pasta un jūras velšu plate. Vīns man ir nedaudz par skābu, bet, tas, protams, neko nenozīmē, jo es tiešām neko no tā nesaprotu. Tomēr Al Bano skatienam arī tas nepaliek nepamanīts un drīz vien manā glāzē skalojas 2003. gada deserta vīns “Aleatico”. Al Bano aplūko “Rīgas Laiku”, to, kur uz vāka Klauss Kinskis: “ Viņš bija liels aktieris, bet pilnīgi traks! 1970. gadā mēs Romā dzīvojām vienā mājā: ar viņu bija grūti veidot jebkādas attiecības. Un es jau nemaz arī nemēģināju to darīt.”

Galda biedri runā par mūziku, Al Bano maigi skatās uz savu blakussēdētāju, gadus divdesmit vecu meiteni, bet es domāju: “Te nu gan tu vari veidot attiecības!” Tomēr drīz vien izrādās, ka jākaunas ir nevis viņam, bet man, jo jaunā sieviete ir Al Bano un Rominas laulībā dzimusī jaunākā meita. Vecākā meita Ilēnija mīklaini pazuda Amerikā 90. gadu vidū, drīz pēc tam izjuka ne tikai Itālijas četru bērnu paraugpāra laulība, bet arī duets. Romina dzīvo Romā, kā runā, izskatās tikpat lieliski kā agrāk, bet Al Bano savā 2006. gada nogalē iznākušajā autobiogrāfijā zem nodaļas nosaukuma “Romina” atstājis tukšu, baltu lapu.

“Lūk, bet tas ir Platons!” Al Bano prezentē “Platone”, kārtējo jaunpienesumu, jo vairāk nekā 10 cilvēku lielajā kompānijā vīns gluži vai iztvaiko. Kāpēc gan tieši Platons? “Tādēļ, ka Platons bijis pirmais cilvēks pasaulē, kurš kaut ko jēdzīgu sāka rakstīt par vīnu. Viņš uzsvēra, kāds spēks piemīt vīnam, kāda bagātība ir labs vīns, – viss, ko viņš teica, bija ārkārtīgi būtisks.”

Vēlāk, jau skaņu ierakstu studijā, kamēr mūsu “Cosmos” mēģina sadziedāties ar itāli, es izeju ārā un sastopu operatoru vārdā Dante, kurš jau sešus gadus gandrīz ik mēnesi filmē Al Bano vācu TV kanālam ZDF. “Vai itālieši mīl Al Bano?” es viņam jautāju. “Zini, viņš ir populārs, ārkārtīgi populārs, laikam pat visslavenākais Itālijā, bet... es nedomāju, ka mīl. Vācieši, tie gan. Vai, teiksim, austrieši un japāņi.” – “Kāpēc tā?” – “Šeit ne tikai tenku lapeles, bet pat nopietnas avīzes uzskata par savu pienākumu aprakstīt viņa privāto dzīvi visos sīkumos: sākot jau ar Ilēnijas pazušanu, šķiršanos no Rominas, attiecības un šķiršanos no Loredanas, bērnu dzīvi un tā tālāk. Raksta ne-ie-do-mā-jamas lietas. Protams, tas izsmeļ viņa spēkus, zināmā mērā es varu just viņam līdzi. Bet ārzemēs, it īpaši Vācijā, viņam uzdod jautājumus tikai par mūziku un radošo dzīvi.”

Tomēr daudz ko svarīgu par savu privāto teritoriju Al Bano stāsta pats savā grāmatā “E la mia vita” (Tā ir mana dzīve). Atskan Ilēnijas pēdējais zvans uz mājām, lai apsveiktu vecākus Ziemassvētkos.
“Es viņai jautāju, kur viņa atrodas.
“Es tev to neteikšu. Kāda gan tam nozīme?”
atbildēja Ilēnija.
“Kāpēc tu neatgriezies mājās?” es satraukts piebildu.
“Es nevaru runāt ar šo plastmasas gabalu rokās. Man nepieciešama komunikācija!” viņa teica. Tās bija sarunas, ko es nesapratu. Pēc teikuma par “plastmasas gabalu” no viņas ziņu vairs nebija.

Pēc nedēļas sākām izmeklēšanu. Policija uzzināja, ka viņa ir bijusi reģistrēta kādā Ņūorleānas viesnīcā, kur dzīvoja kopā ar to Masakelu (puisis, ar ko Ilēnija satikās, pirmo reizi pīpēja marihuānu un pēc tam aizbrauca uz Ameriku. – Red.). Tur viņa bija atstājusi arī vienu somu. Taču kopš 4. janvāra vairs nebija manīta. Ņūorleānas policijas priekšnieks Brinka kungs mūs sazvanīja Itālijā. Viņš teica, ka meitene redzēta sēžam pie Misisipi ar grāmatu rokās. Upes krastu bīstamības dēļ tā bija cilvēkiem aizliegta zona. Aculiecinieks viņu bija aicinājis atstāt šo vietu, bet meitene tikai atbildējusi: “Es piederu ūdeņiem.” Šī frāze man apgaismoja prātu, es intuitīvi jutu, kas ir noticis.

Policijas priekšnieks Rominu izsauca uz Milānu. Viņš jautāja, vai Ilēnija prata peldēt un teica, ka tūlīt jābrauc uz Ņūorleānu. Mazos bērnus aizvedām pie draugiem uz Šveici, lai viņi būtu pasargāti no visa tā, kas tagad draudēja. Ņūorleānā sabijām mēnesi. Tas bija briesmīgs laiks. Mēs izgājām cauri veselai zāles tirgotāju jūrai. Kāds pienāca klāt un teica: “Es zinu, ka tava meita atradās tajā zonā!” Pēc šādiem teikumiem mēs izstaigājām visas iespējamās “trases”, taču vēlāk pēdas zuda. Man aina jau bija pavisam skaidra. Diemžēl. Taču iekšēji es vēl nezaudēju cerību. Tomēr dienu pēc dienas fakti kļuva arvien skaidrāki. Materializējās tā realitāte, ko nojautu. Es satiku arī Masakelu. Tajā istabā bija arī policijas virsnieks, Romina un itāļu konsuls. Masakela bija nemierīgs, pat kliedza: “Es gribu iet prom no šī galda! Man iedveš bailes tēva skatiens!” Kā gan man uz viņu bija jāskatās? Ar mīlošu skatienu? (..) Mana meita bija aizgājusi līdz ar Misisipi straumēm. Brinka kungs teica, ka jāsagaida aprīlis – mēnesis, kad upe parasti izskalo ķermeņus, kas ir iekrituši upē. Taču par Ilēniju nekad nekas nav uzzināts. Mums katram dzīvē ir kādi krustceļi. Un viņa tajā brīdī “piederēja ūdeņiem”.”

Vakarā AlBano mūs ir uzaicinājis pie sevis mājās, kopā ar visuresošajiem mājas draugiem un palīgiem mūsu atkal ir krietns pulciņš. Vakariņas Al Bano ir pagatavojis pats: mīksti novārīts artišoks ar trīs dažādu gaļas izstrādājumu sautējumu, ko papildina 2005. gada “Platone”, kāds itāļu vīns no Ziemeļiem, sarunas un smiekli pie galda. Pat nezinu, kā rīt intervēšu Al Bano, jo pēc pusdienām, kad atgriezos viesnīcas istabā, mani jau gaidīja 2004. gada “Aleatico”, deserta vīns, kurš man iepatikās pusdienlaikā.

Al Bano stāsta par mēģinājumu viņu kompromitēt ar nepiedienīgām fotogrāfijām: “Šo informāciju man laikus nodeva mans draugs, kurš bija ar ļaundari sarunājis tikšanos un piedāvāja man paslēpties, lai es varētu mierīgi noklausīties sarunu. Šis vīrietis teica manam draugam, ka vēlas atriebties man, pārdodot visas kompromitējošās fotogrāfijas izsolē. Šajā brīdī es stāvēju aiz aizkariem un visu lieliski dzirdēju. Līdzko viņš pateica, ka es neesmu samaksājis par kādreiz veiktu darbu, un visu pārējo, es iznācu ārā no aizkulisēm un pērkondimdošā balsī jautāju viņam: “Klau, bet kas tu tāds vispār esi – es tevi nepazīstu un nekad neesmu redzējis!” (Klātesošie smejas.) Es apskatīju fotogrāfijas, ko bija atnesis šis viltvārdis, un tas nepārprotami biju es – dušā, uz poda, gultā un dažādās citās vietās. Tas biju es, bet... tas nebiju es! Es nekavējoties piezvanīju citam savam draugam, kurš ir policijas priekšnieks, bet viņš man atbildēja, ka labāk šo raidījuma vadītāju likt mierā, citādi viņš vēl pateiks, ka ir ar varu iespundēts šajā mājā un fotogrāfijas viņam arī likuši parādīt ar varu! (Klātesošie aktīvi komentē Al Bano stāstu, kāds jautā, kādā intonācijā īsti Al Bano to ir teicis, viņš sarauc uzacis, atkal izsaukdams vētrainus smieklus, kaimiņienei pa kreisi izsprāgst asaras.) Es izsaucu policistus uz sava drauga māju. Tad policijas priekšnieks pavēlēja cilvēkam, kurš atnesa fotogrāfijas, krist ceļos manā priekšā, jo viņš ir absolūts muļķis. Viņš arī metās ceļos un gaudoja: “Jā, es esmu muļķis, esmu muļķis!” Tad viņš mēģināja kustēties un celties kājās, bet es teicu: “Nē, nedrīkst, paliec mierā!” Tas turpinājās jau kādu stundu un es, kliedzot un prasot paskaidrojumus, zaudēju balsi tik ļoti, it kā būtu dziedājis septiņas dienas no vietas. Pēc tam viņš tomēr piecēlās kājās un atzinās, ka tas viss bijis... vienkārši joks. (Klausītāji smejas aizgūtnēm.) Tas cilvēks bija aktieris – un ja jūs būtu dzirdējuši, kā viņš nolūdzās! Viņš bija tik tiešām talantīgs! Tad arī man viss lēnām pielēca un arī es sāku smieties – viņi bija mani pamatīgi izjokojuši.”

A.A.

Rīgas Laiks: Kad jūs pēdējo reizi strādājāt kino?

Al Bano: Pirms 22 gadiem. Tā bija mana filma “Šampanietis paradīzē”. Bet kādreiz es veidoju filmu “Pazaudētā Amerika”, pēc tam bija vēl viena – “Tēva sirds”, tās abas bija dokumentālās filmas. Vienkārši... man ļoti iepatikās filmu veidošanas process.

RL: Kas jūs visvairāk aizrauj šajā procesā?

Al Bano: Tā ir jaunrade – kā no uzrakstītā scenārija veidosies kino brīnums, neaizmirstamās emocijas, kas rodas, montējot gatavo materiālu. Man ļoti nepatika stāvēt kameras priekšā studijā un dziedāt, taču tad, kad bija jāmontē, es biju tik lielā sajūsmā, ka man skrēja skudriņas.

RL: Dokumentālajām filmām piemīt tāda īpatnība, ka ne vienmēr visu var uztaisīt pēc scenārija – jo dzīve vēl visu var mainīt.

Al Bano: Skaidrs, bet parasti es esmu izvēlējies kādus īpašus stāstus, tādus, kas patiešām ir notikuši un ir kāda konkrēta laika spogulis.

RL: Par ko ir “Pazaudētās Amerikas” stāsts?

Al Bano: Tā bija ļoti skaista filma, kuru es veidoju kopā ar Rominu, kad mēs vēl bijām ģimene, filma par to, kā Romina parādīja man Ameriku, es pats braucu pie stūres. Ceļojums sākās Losandželosā, kur mana bijusī sieva dzimusi.

RL:Un jūs iemīlējāt Ameriku?

Al Bano: Nē. Man ir ļoti liela cieņa pret šo valsti, bet es nekad tur nevarētu dzīvot. Katrā šīs filmas kadrā bija zemteksti, kurus es diemžēl sapratu tikai vairākus gadus pēc tam.

RL: Tāds kā nākotnes pareģojums?

Al Bano: Tur bija ielikts viss, ko es nebiju paredzējis. Kad pirms kāda laika vēlreiz pārskatīju šo filmu, tad sapratu, ka viss, kas vēlāk notika, jau iepriekš bija redzams filmā. Jau nosaukums vien bija zīmīgs. Bet arī to es sapratu vēlāk.

RL:Mani pirms intervijas brīdināja, ka nevajadzētu neko jautāt par jūsu bijušo sievu Rominu.

Al Bano: Jā, tā būtu labāk.

RL: Bet, tā kā jūs pats ieminējāties par Rominu un kino, es tomēr pajautāšu, vai viņa turpina darboties filmu nozarē?

Al Bano: (skeptiski) Es tam nudien neticu, bet viņa glezno, tas gan.

RL:Vakar bija diena, ko pareizticībā, burtiski tulkojot, sauc “Piedošanas svētdiena” un būtība ir vienkārša – visiem, kuriem nodarīts pāri, ir jālūdz piedošana. Jūs vakar studijā izpildījāt dziesmu “Piedod!” Kam tiek lūgta piedošana?

Al Bano:Es domāju... cilvēks aizmirst dvēselisko – tā ir slikta zīme. Visās diskotēkās tirgo narkotikas un viss sliktais progresē, vardarbības ir pārāk daudz, bet baznīcas paliek arvien tukšākas. Līdzsvars ar labo ir pārāk trausls. Ar dziesmu es gribētu veidot, stabilizēt šo līdzsvaru, jo šajā mūzikā tas ir. Materiālisms vienmēr rada citu materiālismu un nogalina dvēselisko. Bet cilvēks bez šī līdzsvara vairs nav cilvēks, viņš kļūst par tādu...
kara mašīnu.

RL: Vai dzīvē tomēr ir kaut kas tāds, ko nevar piedot?

Al Bano: Es vienmēr esmu dzīvojis Dieva vārdā, man vienmēr acu priekšā ir desmit baušļi, es zinu, ka nevienam neesmu nodarījis pāri un visu, gan pozitīvo, gan negatīvo, kas jau ir noticis, vienmēr esmu pārvērtējis ar ļoti, ļoti lielu mieru. Un es vienmēr esmu zinājis, kas ir labs un kas ir slikts.

RL:Ņemot vērā jūsu popularitāti un ilgmūžību uz skatuves, jūs noteikti esat pazīstams ar cilvēkiem, kuru vārds pasaulē kaut ko nozīmē. Vai jums ir gadījies redzēt cilvēkus, kurus vara nav spējusi samaitāt?

Al Bano: Tādi noteikti bija tēvs Jānis Pāvils Otrais un māte Terēza no Kalkutas. Tādi noteikti ir visi ķirurģijas speciālisti, visi tie, kas pētī slimības un daudzi jo daudzi, par kuru klātbūtni mēs pat nenojaušam, kuri vienkārši veic savu pienākumu un pat nemēģina kļūt pazīstami.

RL:Vai jums personīgi pietrūkst Jāņa Pāvila Otrā?

Al Bano: Ļoti! Man bija tas gods dziedāt viņam septiņas reizes, katru reizi viņa klātbūtne ir atstājusi manī kādu enerģiju, kādas augstākas vibrācijas. Katru reizi, kad viņam dziedāju, visam manam ķermenim cauri skrēja skudriņas. Tas ir cilvēks, kurš nav izlējis nevienu pilienu asiņu – varbūt tikai savas – tam, lai pasaule kļūtu labāka, lai garīgais saplūst ar materiālo.

RL: Vai Itālijā, katoļu baznīcā ir kaut kas mainījies sakarā ar pāvesta maiņu?

Al Bano: Protams. Tas ir pavisam cita mēroga, citu īpašību cilvēks. Viņam nav tādas harizmas, nav šīs īstās svētuma izjūtas. Varētu pat teikt, ka viņš ir birokrāts...

RL: Kas jūs šobrīd uztrauc Itālijas sabiedrībā?

Al Bano:Diemžēl sabiedrībā ir ļoti daudz negatīvā. Pieaugums narkotiku lietošanā ir nenormāli liels. Man nepatīk lielā atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem, noslāņošanās, kas tagad kļūst tik izteikta. Mani uztrauc no Rumānijas atbraukušās sievietes ar bērniem, kuras domā, ka nopelnīs šeit naudu, bet spiestas strādāt par prostitūtām. Vardarbība, īpaši vardarbība sportā. Tas, ka vēl joprojām dzimst cilvēki, kuri gatavi nēsāties apkārt ar sarkaniem karogiem rokās.

RL: Itālijas komunisti?

Al Bano: Jā. Man nepatīk ne tik daudz konkrēti komunisti, kā ekstrēmisms, man ir nesaprotams šis dalījums: balts/melns, sarkans/balts un tamlīdzīgi krāsojumi.

RL: Bet kur tad paliek tradicionālā itāliešu mīlestība pret komunistiem? Pret komunisma idejām?

Al Bano:Diemžēl tieši tā – ir viena ļoti liela daļa, kas mīl to visu, un ir ārkārtīgi liela pretinieku daļa, bet tas tikai nostiprina komunistu pozīcijas.

RL: Vai tā varbūt ir neapzināta vēlme pēc ideālas sabiedrības, kas likusi jums radīt šeit, Čellīno San Marko, savu “Al Bano republiku”?

Al Bano: Manuprāt, sabiedrība kā tāda nevar būt ideāla, bet svarīga ir saprašanās. Mēs no dabas neesam vienādi un, piemēram, tev varbūt ir spēcīgākas smadzenes nekā man. Mēs visi esam kā orķestris, kur katram ir sava vieta, bet visi kopā rada harmoniju.

RL: Vai jums kaut daļēji ir izdevies šeit nonākt pie tādas harmonijas?

Al Bano: Jā, šeit ir ļoti daudz tādu lietu, kādām, pēc maniem priekšstatiem tām vajadzētu būt. Protams, man nepatīk, ja cilvēki sēž un tikai tēlo, ka strādā, man patīk godīgums. Lai pasaka, ka nepatīk, ka ir noguris, ka vajag atpūtu. Jo katram ir savs iekšējais pulkstenis, kas rāda savu laiku darbam un atpūtai – to es varu saprast. Man pašam, teiksim, ļoti patīk strādāt un es mēdzu strādāt pa divdesmit stundām dienā. Visu bērnību es vācu olīvas, strādāju uz lauka un man tas vēl joprojām ļoti patīk. Viss, ko jūs redzat visapkārt, ir darināts ar rokām, es pat pats pārmūrēju daļu no šiem mūriem, bet pagaidām līdz gatavībai pietrūkst kādu 2 – 3 lietiņu...

RL: Vai jūs sajūtat nepārtrauktību starp šo laiku, kurā dzīvojat jūs, un šīs zemes senatni, Romas varenības gadiem?

Al Bano: Laikam jā. Jo kaut kādā veidā tas man palīdz. Tāda saikne man ir – bet ne jau tikai ar Romas impēriju, bet vispār ar vēsturi un cilvēces pagātni. Lasot vēsturiskos romānus, pats grāmatas lasīšanas process ir kā ieiešana veselā tautā, mani interesē dažādas detaļas, jo vairāk lasi, jo vairāk esi tajā iekšā. Mani ļoti interesē Toskāna un tās cilvēki, Mikelandželo Buonarroti, Rafaēls, citi. Kāpēc visi šie ģēniji nāk tieši no turienes? Toskāna ir ļoti skaista un daudz bagātāka par Apūliju. Būtu jārunā ar kādu, kas daudz ceļo, varbūt tāds cilvēks var labāk izprast šīs atšķirības. Tur ir Florence un tajā reģionā ir kāds liels pluss – tas atrodas līdzās Francijai un Austrijai, un apkārt ir bagāti cilvēki. Toskānieši ir stipri ļaudis ar ļoti, ļoti jauku raksturu. Šķiet, ka tad, kad piedzimst maziņš toskānietis, viņš jau zina, ko darīs. Apūlijā dzimušais ir pa pusei turks, viņš pat neskaitās īsts itālis. Toties viņš būs labs zemnieks.

RL: Izklausās, jūs labprāt dzīvotu Toskānā.

Al Bano: Nē, man ir ļoti labi šeit. Bet man patīk braukt uz Toskānu un arī uz Venēciju. Arī Apūlijā ir dzīvojuši diženi cilvēki – lielais Vergilijs, Frīdrihs Otrais. Visa nauda, ko esmu nopelnījis, ir šajā sienā, šajā logā, šajā lampā, šajā kamīnā.. Tā ir visur šeit – vīna darītavā, šajā galdā un šajā viesnīcā. Tagad es gribu jautāt, vai esmu to labi iztērējis?

RL: Manuprāt, jā. Vai jūs gribētu, lai jūs apglabā šeit, Čellīno?

Al Bano: Ak, Dievs, nevienam taču neinteresē bēres!

RL:Kāpēc nē, ja šeit norit visa jūsu dzīve, un bēres, manā skatījumā, ir dzīves sastāvdaļa.

Al Bano: (pikti) Man labāk patiktu runāt par pozitīvām lietām, nevis par kaut kādām bērēm! Galu galā manis paša šajās bērēs nebūs, tam, kas tur notiks, mani nevajadzētu interesēt.

RL: Starp citu, es, staigājot gar jūsu olīvkokiem, domāju – nez, kā novāc olīvas? Arī katru reizi, atverot olīvu bundžu, prātā ienāk doma – kā tās dabū lejā no lielajiem kokiem?

Al Bano: (smejas) Ar rokām!

RL:Jākāpj kokā?

Al Bano: Nē. Kaut gan var arī uzkāpt un nolasīt. Parasti zem koka novelk tīklu un purina koku – visas olīvas sakrīt uz tīkla, pēc tam tās vienkārši paņem un ieliek spainītī. Es zinu visu par olīvām! Jo esmu izaudzis kopā ar olīvām.

RL: Kādas ir visgaršīgākās olīvas Itālijā?

Al Bano: Ir divi veidi: ēšanai un eļļai domātās. Un tieši šajā reģionā olīvas ir vislabākās.

RL: Skaidrs...

Al Bano: (iesmejas) Es saprotu, bet – kāpēc gan lai tā nebūtu? Tas ir tāpat kā ar banāniem – labākie aug, piemēram, Āfrikā. Visi labākie vīnogu un olīvu lauki ir šajā reģionā un nedaudz augstāk uz ziemeļiem. Ne jau tāpēc, ka es šeit dzīvoju. Tas ir klimata dēļ: saule labi krīt un apstākļi ir perfekti. Pussala ir ļoti gara un šaura, ļoti vējaina. Vīnogām un olīvām neko labāku neatrast. No rītiem, kad uzkrīt rasa, vējš to aizdzen projām un laukos nepaliek lieks mitrums. Lai no kuras puses nāktu vējš, tas ir vējš no jūras. Kontrasts starp vējiem ir tas, kas rada īpašo sulīgumu. Strādnieki novāc visas vīnogas, aizved tās tālāk uz lielajām vīna darītavām vai uz noliktavām, bet pēc tam no Francijas un Spānijas brauc uzpircēji. Es netaisu vīnu tikai tāpēc vien, ka esmu slavens dziedātājs un ar savu vārdu varētu attīstīt biznesu, bet gan tādēļ, ka visi manā ģimenē ir vīnogu un olīvu audzētāji. Un par to es zinu visu un vēl vairāk.

RL: Jums būtu svarīgi nopelnīt vai nepārtraukt tradīciju?

Al Bano: Līdz šim es vēl neko neesmu nopelnījis – kopš 1973. gada, kad es to sāku darīt. Es domāju, ka tieši ar šo gadu es varbūt varētu sākt pelnīt. Var teikt, ka šis laiks bija pārbaudījums kaislībai, ko es jūtu pret vīnu. Ja es ticu kādai idejai, tad varu mesties ar galvu lejā un iet uz priekšu, neskatoties ne uz ko.

RL: Latvijā ir ļoti daudz vīna ekspertu, kuri ļoti tēlaini un niansēti prot aprakstīt vīna garšu. Ir nācies dzirdēt vīna aprakstus, teiksim, tādā garā – pārgatavojies bumbieris ar ziedu aromātu, benzīna pēcgarša un tamlīdzīgi.

Al Bano: Man šķiet, tādos gadījumos drīzāk ir jūtams pārspīlējums un vēlēšanās sevi parādīt. Man vienkārši patīk pirmā garša. Jo vīna dzeršana ir vesels rituāls. Tā kā vīns, pirms saliets pudelēs, ir 2-4 gadus noturēts mucās, ir svarīgi vīnu ieliet pareizajā karafē – lai tas paelpo, atdzeras gaisu. Ārkārtīgi svarīgi, kur vīns ir glabāts, gaidot, kad to atvērs. Vislabāk, ja tas ir noticis slēgtās telpās, kur ir pietiekoši mitrs gaiss, 6 – 7 grādu temperatūrā. Un tad, kad šis vīns visbeidzot tiek atkorķēts, gaisā rodas vesela smaržu eksplozija, var pat sajust zemes enerģiju, tās smaržu un spēku, tāpēc, ka vīnogas uzsūc sevī to atmosfēru, kurā ir augušas. Tā kā mani vīni top pie jūras, tad visi šie procesi jūtami daudz intensīvāk. Vīns ir tieši tāpat kā sieviete: ja nav piesārņots, tad ir izcils.

RL:Ar ko pirmā garša būtiski atšķiras no pārējām garšas sajūtām?

Al Bano:Tikai ar to, ka pirmais iespaids ir spēcīgāks un pirmā sajūta rodas uzreiz pēc tam, kad vīns ir paņemts mutē. Savukārt tad, kad vīnu lieto kopā ar ēdienu, tiek pazaudētas vīna nianses.

RL:Vai jūsu vīniem ir savas īpašās smaržas un piegaršas, kas tos raksturo?

Al Bano: Man ir tik ļoti palaimējies, ka vietā, kur aug manas vīnogas, 280 dienas gadā ir vējš, stiprs vējš. Starp Adrijas jūru un Jonijas jūru ir tikai 40 kilometrus šaura zemes strēlīte, zeme ir bieza un sarkanīga. Tas vīnogas iekšpusē un kauliņos rada vēl spēcīgāku, dziļāku garšu. Tās vīnogu šķirnes, kuras mēs izmantojam, ir Primitivo, Malvasia Nera, Negroamaro. Līdz šim mūsu labās vīnogas ņēma ziemeļnieki un izgatavoja savu Chianti, Barolo, Barbaresco, Amarone un visu pārējo, ar ko viņi ir slaveni. Mēs bijām tikai izejvielu ražotāji un sūtījām tās viņiem, bet viņi darīja visu pārējo. Tā kā pie mums dienvidos cilvēki bija ļoti nabadzīgi, mēs kā brīnumu gaidījām šo laiku, kad atbrauks cilvēki no ziemeļiem, nopirks mūsu vīnogas, lai pagatavotu savu Chianti un Valpolicella.

RL: Bet tagad?

Al Bano: Tagad verdzība ir beigusies! (Smejas.) Tagad sūta projām ne vairāk kā 15 % un pārējais paliek mums. Ir pieaugusi cilvēku pašapziņa, viņi apzinās sava vīna vērtību – tāds vienkārši bija mūsu cilvēku lēmums, kļūstot bagātākiem.

RL: Kas īsti raksturo labu vīnu?

Al Bano: Ļoti svarīga ir smarža. Kad vīnu glāzē saskalo, iegriež, ir jāskatās, cik lokus tas izveido, kā slīd lejā pa glāzes sieniņām. Tieši šie loki, “zīmējums”, kas paliek uz glāzes apmalītes, parāda, cik tajā ir tanīnu, cik bagāts ir šis vīns. Pirmsgarša, pamatgarša un tad – pēcgarša, arī tā ir jāsajūt: kad vīns jau sāk laisties lejā pa barības vadu, dabiskās reakcijas dēļ mutē atgriežas vīna garša. Garšai no vīna, ko esi iedzēris, atpakaļ ir jāatgriežas vēl bagātīgākai. Tad, kad vīns ir paņemts mutē, to nevajag uzreiz norīt, bet gan pie aukslējām nedaudz paskalot. Uzreiz var sajust, kā uz to reaģē smaganas: tās it kā atmostas, arī visa mutes iekšpuse itin kā atmostas un izbauda šo vīnu. Savukārt, ja pēc vīna iedzeršanas sāk dedzināt kuņģi, tas nozīmē, ka tur ir daudz ķīmisko piejaukumu un tas būs kaitīgs ne tikai tavam kuņģim, bet arī galvai. Un ja pēc vīna dzeršanas tu atgriezies mājās un tev sāp galva, tad zini, ka tā sastāvdaļas būs bijušas mākslīgas.

RL: Kurā brīdī vajadzētu pārtraukt vīna baudīšanu: tad, kad beidz sajust garšu, vai tad, kad sāk just reibumu?

Al Bano: (strikti) Tik ilgi nudien nevajag dzert. Labāk, ka vīrietis vai sieviete jāj uz vīna, nevis vīns jāj uz viņiem: ja sāk reibt, tad kaut kas vairs nav kārtībā. Es domāju, ka trīs četras glāzes ir pietiekošs daudzums.

RL:Dienā?

Al Bano: Nē, pie pusdienām.

RL: Latvijā varētu teikt, ka tas ir dzērājs...

Al Bano: Es domāju kā itālis.

RL: Kas vīnā ir vissvarīgākais?

Al Bano: Tās vielas, kas no augsnes var ieplūst augā, un klimats. Klimats ir viss. Es domāju, kad Latvijā sāks augt banāni, tad droši varat stādīt arī vīnogulājus. Man pieder daudzi jo daudzi hektāri zemes, kur aug vīnogulāji, un katram vīna dārzam ir sava ģeogrāfiski raksturīgākā vīnogu šķirne. No katras vīnogu šķirnes es izgatavoju savu vīnu, bet reizēm es tās jaucu kopā, piemēram, sajaucot Negroamaro kopā ar Primitivo, rodas Platona vīns. Patiesībā man to nevajadzētu stāstīt, jo tie ir mūsu uzņēmuma noslēpumi!

RL: Diezin vai kāds Latvijā to varēs nokopēt. Gaiss Čellīno ir biezs, salds un tumīgs – tieši kā jūsu deserta vīns.

Al Bano: “Aleatico”! Tas iepriecina katru garšas kārpiņu un tiešām ir īsts deserta vīns. Tas ir īsti piemērots laulību ceremonijām, iešanai pie dievgalda vai Ziemassvētku laikam. Vīnogas, no kurām iegūst tieši šo vīnu, gatavina citādi – kad vīnogu ķekaru nogriež, tam ļauj sažūt saulē. Kamēr ķekars žūst, tas nobriest vēl vairāk un saņem vēl vairāk saules enerģijas. No vīnogām iztvaiko daudz šķidruma, bet garša un smarža kļūst arvien intensīvāka.

RL: Un kāds ir “Platons”?

Al Bano:Par viņa raksturu daudz daiļrunīgāk runā visas tās balvas, kuras esmu saņēmis šajos gados. Tās ir galvenās nacionālās balvas un pat starptautiskās. Itāļu someljē asociācija savu balvu ir pasniegusi “Platonam” jau 5 reizes. Arī sarkanajam “Don Carmelo Rosso” jau divas reizes ir pasniegtas balvas. Rudenī “Platone” ieguva vēl vienu balvu Briselē.

RL: Vai jūs pats pieliekat roku savu vīnogu kopšanā?

Al Bano: Kaut man būtu laika iestādīt tās pašam ar savām rokām! Bet es maksāju dārzniekiem, lai stāda viņi.

RL: Bet jūs kā filmās – pats apstaigājat vīnogulājus.

Al Bano: Protams! Visos četros gadalaikos.

RL:Visa Čellīno apkārtnes atmosfēra ļoti atgādina filmu “Spītnieka savaldīšana”. Tur ir tāda slavena epizode, kur Čelentāno ar kājām mīca vīnogas, un man tagad viegli iedomāties Al Bano to darām...

Al Bano: Jā, kad es biju bērns, tad es to darīju gan. Bet tagad ir speciālas iekārtas, kas to dara un izspiež vīnogas labāk nekā mūsu pēdas.

RL: Ir dzirdēts, ka Adriāno Čelentāno pēdējā laikā reti koncertē.

Al Bano: Čelentāno nekad nelido ar lidmašīnu – viņam ir ļoti, ļoti bail no lidojumiem. Pirms divām dienām šajā pašā vietā sēdēja Čelentāno meita un teica, ka esot nopirkusi veselu kolekciju vecu pulksteņu, lai viņam būtu ar ko mājās nodarboties. Adriāno visu savu laiku veltī tam, lai šos pulksteņus salabotu, jo kādreiz ir bijis pulksteņmeistars.

RL:Es gribēju jautāt... ja jūs teiksim, khmm... zaudētu balsi, vai tad varētu strādāt par someljē, nodarboties tikai ar vīnu?

Al Bano:Mamma mia! Itāļi ir ļoti māņticīgi, – nevajag taču uzdot tādus jautājumus! Dziedāšana ir mana kaislība, ja gribat, mans hobijs, un es plānoju pēc iespējas ilgāk strādāt, lai varētu uzturēt savus vīnus! Man vēl ir vajadzīgi 5 gadi, lai es varētu nolikt savu uzņēmumu uz kājām. Es mīlu vīnu! Es mīlu vīnu, bet man ļoti, ļoti patīk dziedāt, tas man dod iespēju ceļot pa visu pasauli: aizbraukt uz Japānu, Austrāliju, Kanādu, Ķīnu – visur! Tāpēc, ka man vēl daudz vīnogu jāsastāda.

Autore pateicas kompānijai "Stefany Show Business" par atbalstu raksta tapšanā