Puķes ir pārāk skaistas

Ebreji liek uz kapakmeņiem akmeņus – mūžības un laika rituma simbolu, jo puķes ir pārāk skaistas, kliedzošas un līksmas, lai iemūžinātu zaudējumu, un to skaistums ātri novīst, nepaspēdams paust cerību uz mūžīgu dzīvi.

Apsūnojuši akmeņi, zālēs ieauguši pieminekļi, no kapakmeņiem veidotas celiņu apmales un ebreju alfabēta burti, pār kuriem Nāves salā augustā, kad Rīgas HES pazemina ūdens līmeni, skalojas dubļi, ir tikai daļa Mejera Melera grāmatā lasāmā un aplūkojamā. Galu galā, jebkura grāmata par kapiem ir ne tikai mēģinājums apkopot liecības par esošo un pagarināt vēsturisko atmiņu, bet arī mēģinājums pateikt to, ko noklusē kapu pieminekļi.

Vairums Latvijas ebreju kapsētu atrodas pilsētās, daļa laukos. Senākās datējamas ar 18. gadsimta sākumu. Ebreji, kas Latvijas teritorijā dzīvoja pirms tam, savus mirušos veda apglabāt uz kaimiņu valstīm, parasti Lietuvu, jo tikai retumis kāds no zemes īpašniekiem bija ar mieru atvēlēt savu zemi svešinieku apbedīšanai. Saskaņā ar ebreju bēru tradīciju, mirušo vēlams apglabāt nāves dienā, līdz saulrietam, un tieši tālab vietējās kapsētas ierīkošana bija tik svarīga.

Piemēram, Tukuma ebreju kapsētā šur tur manāmas nelielās mājiņas, ko ivritā dēvē ohel. Burtiski tas nozīmē “telts”, un tādas cēla ievērojamu cilvēku piemiņai. Uzraksti gan lielākoties ir nesaburtojami, viens no lasāmākajiem ir pēdējā rabīna Levī Lihtenšteina kapakmens, taču ne jau par salasāmību ir runa. Kādā Bībeles tekstā par Ābrahāmu teikts, ka viņš “sēž telts durvīs”. Tā ir statiska un dinamiska aina vienlaikus. Ābrahāms nevis sēdēja vai sēdēs, bet viņš tur sēž, iemiesodams mūžību un visus savus pēcniekus vienlaikus. Nav ne pagātnes, ne nākotnes, laiks ir apstājies, un kapsētā sāk šķist, ka Ābrahāms joprojām sēž – par spīti tam, ka miljoniem lielā Latvijas ebreju kopiena gājusi nebūtībā.

Viņš ir arī Skaistkalnes ebreju kapsētā. Tā nu gan ir pagalam nolaista vieta, kas atrodas pretī vecajiem katoļu kapiem. Kādreiz Skaistkalnē jeb Šēnbergā dzīvoja viena no reliģiozākajām ebreju kopienām, un gadatirgu laikā te Kurzemes un Lietuvas rabīni pulcējās, lai stundām ilgi diskutētu par ebreju likumiem un risinātu reliģiskus jautājumus. Pēc 1939. gada neviens te vairs nav apglabāts, taču šķiet, ka sausajās smilgās skan diskutētāju kaismīgās un aizsmakušās balsis, kustas bārdas un vējā plīvo peisaki. Viņu nav, taču viņi ir. Daži no kapakmeņiem rotāti ar dzīvnieku attēliem, sarkanīgā granītā skrien brieži, vilki, lauvas, lāči. Tie nav tikai dekoratīvi elementi, visai bieži attēli ir saistīti ar cilvēka vārdu vai piederību, retāk tiem piemīt simboliska nozīme. Lauva simbolizē Jūdas cilti, briedis nevainību, čūska nāvi, bet vīnogulāja zars – pašu ebreju tautu. Šur tur manāmi svētījošu roku attēli. Šo mūža māju īpašnieki piederējuši koheniem. Saskaņā ar tradīciju, koheni ir tieši Mozus brāļa Ārona pēcteči, kas savulaik Jeruzālemes templī ik dienu veica upurešanu. Līdz pat 18. gadsimtam Eiropā daudzas ebreju ģimenes drošticami varēja sastādīt savu ciltskoku līdz tādiem pazīstamiem Bībelē minētiem koheniem kā, piemēram, Ezra. Ja uz kāda kapakmeņa manāma krūka, tad pavisam noteikti aizgājējs bijis levīts – tas, kas lej ūdeni uz kohenu rokām. Levītu ciltstēvs ir Levī, Leas un Jēkaba dēls. Viens no pazīstamākajiem levītiem ir Mozus. Tempļa upurēšanā levīti palīdzēja koheniem. Mūsdienās ir ne mazums cilvēku, kuri labprāt vēlētos apzināt savu saikni ar šīm elitārajām ebreju tautas ģenealoģiskajām līnijām, un kapakmeņu rotājumi šādiem meklējumiem palīdz.

Kapsēta ir identitātes un sakņu meklējumu vieta. Laiku pa laikam Latvijā ierodas kāds, kas meklē savus senčus, taču lielākā daļa kapsētu ir nopostīta, kapakmeņi sagāzti, apauguši krūmiem. Pirms dažiem gadiem klaiņodams pa Gostiņu (jidišā šo vietu sauc Dankere) kapsētu, kas atrodas mežā aiz Pļaviņām, kādu kilometru pa kreisi aiz dzelzceļa gaisa pārvada uz Madonas pusi, es nemaz nebiju izbrīnīts redzot, ka kapsētā izrakņātas lielas bedres, meklējot apslēptas bagātības. Tagad šī kapsēta ir sakopta, sagāztie pieminekļi uzslieti atpakaļ, un iespējas atrast tuvāka vai tālāka tuvinieka kapavietu krietni lielākas...

Mantas tīkotāji gan laikam nav īsti vēstures pazinēji, drīzāk kapu apgānītāji diletanti, jo jau sensenos laikos, pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu, gudrais rabīns Gamliēls no Jabnes izstrādāja likuma normu, ka visiem ebrejiem kapā jāguļas vienādās drānās jeb tahrirīm – lai nabadzīgajiem nesāpētu sirds par trūkumu, bet bagātie necenstos viens otru pārspēt greznībā. Tahrirīm simbolizē vienkāršību un tikpat vienkāršo ideju, ka kapā mantu līdzi neizdosies paņemt, šim apģērbam nav kabatu nedz tiešā, nedz pārnestā nozīmē.

Auces kapsēta savulaik tika nopostīta pavisam, tikai deviņdesmito gadu sākumā turienieši no jauna uzslēja kapakmeņus. Viens no tiem, iespējams, pieder šaha ģēnija Mihaila Tāla vectēvam Jehielam Mihlam ben reb Nehemijam Tālam. Ienāk prātā doma, ka ebreju kapavietu izvietojums Latvijā savā ziņā ir līdzīgs šaha spēlei – kapsētas nav tapušas nejauši, katra no tām ierīkota noteiktos vēsturiskos apstākļos, nereti ar mokām un pūlēm izcīnot paliekamu vietu aizgājējiem.

Gruntsgabala iegūšana nenozīmēja, ka to kādreiz nevarētu zaudēt. Dankeres kapi, droši vien arī daudzi citi, tika vienkārši izrakņāti, taču Balvos kapsētas zeme kādam šķita tik pievilcīga, ka vācu okupācijas laikā, 1942. gada 16. jūlijā kāds turienietis izņēmis arhīva izziņu, lai iegūtu ebreju kapsētas zemi privātīpašumā kā neizmantotu. Gan jau alkatība viņu sen pazudinājusi, taču notikušais atsauc atmiņā diametrāli pretēju hasīdu nostāstu par kādu rabīnu, kas ziemā palicis bez malkas un nosalis. Tas noticis sekojoši: vecais rabīns cauru dienu un nakti sēdējis sava nama jumtistabā pie grāmatām. Pagalmā pie sētas bijusi sakrauta malka, ko iekārojuši zagļi un naktī klēpjiem vien stiepuši projām. Vecais rabīns nav vēlējies vai varējis aizstāvēt savu īpašumu un, izliecies pa logu, vienmēr skaļi nokliedzis: “Hefter, hefter!” – proti, pasludinājis savu malku par bezsaimnieka mantu, lai neuzkrautu zagļiem vainu par nodarījumu.

Kapavietas nevar kliegt neko, tās klusē vai arī paretam dod mājienus garāmgājējiem. Turklāt dara to ne jau kādā mistiskā vai metafiziskā veidā, bet materiāli un redzami. Ikviens, kas uzmanīgi pastaigās pa Rīgas izpostīto ebreju kapsētu parkā blakus Līksnas ielai, ievēros spraucamies no zemes pa kapu piemineklim vai atlūzai. Dažas no tām tiek aizvestas, taču parka labiekārtošanas darbi ceļ gaismā jaunas un jaunas vēstures liecības. Kapsētai ir bēdīgs liktenis, jo tā ietilpa Rīgas geto teritorijā, un vācieši 1941. gada 4. jūlijā nodedzināja visas kapsētas ēkas: kapliču, apbedīšanas biedrības ēku un citas rituālām vajadzībām paredzētas ēkas. Te arī apglabāti apmēram divi tūkstoši geto ieslodzīto, kuriem tika piespriests nāves sods par dažādiem “pārkāpumiem”. Šī kapsēta kļuvusi par sēru vietu divkāršā, varbūt jau trīskāršā nozīmē, bet varbūt sēru pakāpi nemaz nav iespējams aprēķināt, jo kādreizējā padomju varas ierīkotajā Komunistisko brigāžu parkā (laikam viņi ne īpaši mīlēja tās brigādes) vēl joprojām skraida suņi, bet no zemes spraucas ebreju alfabēta burti.

Mejers Melers aizvadījis pētījumos daudzus gadus un viņa darbs nav vienkārša bilžu grāmata vai ceļvedis pa kapsētām. Attēli un teksts četrās valodās pats par sevi ir kapa piemineklis, kas ietver sevī visus kapus. Jāapzinās, ka tas ir tikai sākums – nākamais darba posms varētu būt vienotas datu bāzes izveide par visiem mirušajiem, ko iespējams apzināt. Tas noderētu ģenealoģijas pētījumiem un kalpotu kā noderīga informācija visiem, kas vēlas sameklēt savus tuviniekus, taču nevēlas, nedrīkst (piemēram, koheniem aizliegts apmeklēt kapsētas) vai nevar paši apbraukāt kapus un lasīt uzrakstus uz pieminekļiem.

Kapsētas kļuvušas par aizaugušām grāmatām, un Mejera Melera grāmatai pievienota karte, lai ikviens interesents varētu doties šīs grāmatas palasīt. Grāmatas beigās atrodami pielikumi, kur paskaidrotas bēru tradīcijas un sniegti padomi, kā lasīt un saprast ebreju gadu skaitļus, kas tiek rakstīti ar burtiem, kā arī populārākos saīsinājumus. Pēc ebreju tradīcijas, brīdī, kad nāves eņģelis Malah ha-Māvet parādās, lai paņemtu cilvēka dvēseli, kas cilvēkam bijusi dota lietošanā tikai uz laiku, nedzīvais ķermenis tiek atstāts dzīvo aprūpē, un dzīvo uzdevums ir parūpēties par mirušajiem. Man šķiet, ka tas neattiecas tikai uz radiniekiem, apbedīšanas biedrību Hevra kadiša vai kapu ierīkošanu – kapsēta ebreju valodā tiek dēvēta par beit olām jeb “mūža namu”, retāk arī par beit hajjim jeb “dzīvības namu”. Kamēr to lasām, tā ir dzīva.