Pudeli nes atpakaļ Andrejam uz kapu

Aleksandrs Pjatigorskis: Es, lūk, tavu pēdējo filmu redzēju. Tev tā nav pēdējā, bet pēdējā, kuru es redzēju. (Runa ir par Otara Joseliani filmu Brigands — Chapitre VII, kas uzņemta 1996. gadā. — red.) Nu, mīļais, tev tur notiek ļoti nelabas lietas. Sieviete, kas guļ dies vien zina ar ko. Viņas vīrs, kas aizbrauc ar laivu. Laba filma. Bet atkal — pārāk daudz nožēlas. Tavējās.

Otars Joseliani: Zini, nožēlas moments laikam sākas pēc tam, kad... Pēc tāda perioda, kad tu pamani, cik daudzi cilvēki jau aizgājuši no dzīves. Diemžēl rodas nožēla par kompānijas trūkumu. Jo pēkšņi noskaidrojas, ka vairums no tiem cilvēkiem, ar kuriem gribētos turpināt dzīvot, jau ir tajā pusē.

Pjatigorskis: Tas ir, gribētos sarunāties?

Joseliani: Sarunāties, jā. Es te bieži atceros Iļjušu Averbahu, Merabu (Merabu Mamardašvili — red.) Nu, ļoti bēdīgi, tāpēc, ka aiziešana no dzīves — tā taču tomēr ir rīcība. Tā ir rīcība.

Pjatigorskis: Jā!

Joseliani: Es teiktu, nedaudz bezatbildīga un egoistiska. Lūk.

Pjatigorskis: Jā. Neparedzēta.

Joseliani: Bet tas, ka mēs abi esam palikuši bez iepriekšējās paaudzes, ir pavisam nepatīkami.

Pjatigorskis: Nē.

Joseliani: Pavisam nepatīkami.

Pjatigorskis: Tāpēc, ka beigās nebūs neviena, ar ko kopā aizbraukt laivā, to tu gribi teikt?

Joseliani: Absolūti.

Pjatigorskis: Tātad paliekam katrs ar sevi.

Joseliani: Nē, nu ir jau vēl otra aiziešanas forma. Kad tu aizbrauci, tīri simboliski bija jūtams, ka tu esi aizbraucis uz pavisam citu pasauli, tāpēc radās apmēram līdzīgs tukšums. Par laimi, par laimi šī shēma — ka mēs satiksimies kaut kur citā pasaulē — tā īstenojās. Un es tevi sameklēju. Bet tas varēja turpināties vēl ilgi. Un tad tu būtu tur, bet mēs visi būtu te.

Pjatigorskis: Tas ir, šī shēma darbojas nevis vienā laikā, bet divos dažādos laikos. Jo viens laiks ir tikai tad, kad divi vienlaikus skatās vienā vietā. Kad vienā laikā.

Joseliani: Nu, katrā gadījumā vajag pacensties izdarīt tā, lai divi neskatītos viens uz otru, bet abi kopā vienā virzienā.

Pjatigorskis: Re, kā pielēca!

Joseliani: Kāds malacis.

Pjatigorskis: Nē, tev pielēca, nevis man. Tā, bet... vai drīkst pāris vārdu nevis apziņai, bet tev. Es esmu viens no nedaudzajiem, es tev saku, viens no ļoti nedaudzajiem, kam patika tava filma. Nevienam no maniem draugiem tā nepatika.

Joseliani: Labu labie draugi.

Pjatigorskis: Nevienam nepatika...

Joseliani: Kur tu viņus ņem...

Pjatigorskis: Ko?

Joseliani: Kur tu ņem tādus draugus? Pēc kāda formulējuma viņiem nepatika?

Pjatigorskis: Rupji, asi, ar mietu pa pieri. Bet man, lūk, pēdējos gados ir pavisam cits viedoklis par filozofiju. Ne filozofijas iekšienē, bet tieši par to, ar ko viņa te vispār nodarbojas. Tai jābūt tikai un vienīgi rupjai, asai, ar mietu pa pieri!

Joseliani: Saproti, filma jau taisni nepretendē būt maiga, izķimerēta un lai būtu kaut kādas mežģīnes. Tur ir ļoti vienkārši, tur ir runa par to, ka mēs šodien domājam — ak, cik slikti! Bet filma ir par to, ka — nomierinieties, zēni, vienmēr tā ir bijis. Un filma ir ļoti optimistiska.

Pjatigorskis: Ņirgājas... Tur šitā... Visi viens otru nogalina, spīdzina...

Joseliani: Saproti, kas par lietu. Ja tu ieskatīsies drusku dziļāk, tur ir tāds apkopojums... visu nelaimju apkopojums, kādas pirms mums ir notikušas, un kaut kā visi ir izdzīvojuši, un kaut kā turpina lidināties un priecāties...

Pjatigorskis: Vispreteklīgākajā veidā...

Joseliani: ... pašā pretīgākajā. Es nerunāju par inkvizīcijām, nerunāju par Ķīnu, es pat nerunāju par tādiem laupītājiem, kas visiem zināmi, sākot ar Napoleonu, es nerunāju ne par Franko, ne Musolīni, ne par Hitleru, ne par Josifu Visarionoviču. Vienmēr tā ir bijis, dažreiz varbūt pat sliktāk, bet to visu taču mēs esam pēc tam pārlūkojuši un nosprieduši, kā tā visa bijusi tikai kņada, nīcība.

Pjatigorskis: Tāpēc, ka ir palikušas mūsu acis, kas var to redzēt. Tātad tam ir arī cita nozīme bez tā, ka tas pastāv. Tam vēl ir arī tāda nozīme, ka tas ir mūsu ieraudzīts, manis ieraudzīts. Un var būt, ka te arī ir galvenais.

Joseliani: Sarp citu, daudzu no tiem, kuri filmējās šajā filmā, vairs nav. Jau vairs nav.

Pjatigorskis: Viņi jau ir nomiruši?

Joseliani: Jā, miruši. Ļoti žēl, bet visdīvainākais manā amatā ir tas, ka viņu neīstās dzīves gabaliņš ir fiksēts uz visiem laikiem. Katrā ziņā uz ilgu laiku. Lūk, un viņi turpina nemitīgi atkārtot vienu un to pašu. Zini, kā man gadījās? Es reiz uzņēmu filmu Āfrikā, un kad viss ciems atnāca paskatīties — tas, kurā es filmēju —, viņi to filmu skatījās trīs reizes. Un es tā sapratu, ka viņi katru reizi cerēja, ka nākamreiz būs kaut kā savādāk. Un kad viņi pārliecinājās, ka visu laiku būs viens un tas pats...

Pjatigorskis: Tas ir, pardon, ka ne sūda nebūs nekas cits.

Joseliani: Jā, jā.

Pjatigorskis: Viņi pārliecinājās — par to var pārliecināties... — ka viņi paši ir.

Joseliani: Ka viņi paši gan ir, gan viņu vairs nebūs, bet viss šitais paliks un būs visu laiku viens un tas pats.

Pjatigorskis: Tāpēc, ka tāda ir viņu apziņa. (..) Un es, lūk, domāju, ka tavā filmā šī bezgalība ir uztverta. (..) Neteiksim, ka tu esi uztaustījis, bet es domāju, kaut kas tomēr filmā ir, kaut kāds roku darbs. Tā vienalga turpina tikt taisīta, kad tu jau visu esi izgudrojis.

Joseliani: Nu, protams, jā. Tā turpina tikt taisīta, paejot gadu desmitiem. Vēlāk tā skan citādi.

Pjatigorskis: Nuja.

Joseliani: Kā jebkurš teksts, kuru tu... Kad to lasa tavi laikabiedri, viņiem tas šķiet banāls. Bet, kad paiet laiks, neviens vairs nezina, kā Odiseju vai Iliādu uztvēra tajā laikā.

Pjatigorskis: Kad to dziedāja.

Joseliani: Teksta daudznozīmība, tu taču pats zini. Tā saistīta ar daudziem gaidāmiem... iepriekšnojaušamiem apstākļiem, no kuriem atkarīgs, kā tiek izlasīts viens vai otrs teksts.

Pjatigorskis: Un pat tas, kā autors to uzraksta, kāda ir viņa uztvere.

Joseliani: Dabiski.

Pjatigorskis: Un it kā no sevis paša, no savas dzīves kā iespējama teksta, kā iespējama filozofiska traktāta, kā iespējamas filmas. (..)

Joseliani: Kad cilvēks aiziet no dzīves, es te atkal izmantošu tavu terminu, viņš... jau ir teksts. Kad novilkta svītra, kad nekāda rīcība un darbība vairs nav iespējama, tas jau ir teksts.

Pjatigorskis: Un tas ir pabeigts. Vienkārši nepabeigts teksts nav teksts.

Joseliani: Nav teksts. Pareizi. Lūk. Un... cilvēki, par kuriem tu domā, ja tu apkārt sev sajūti viņu trūkumu un vientulību — tad tu ar viņiem rīkojies kā ar tekstiem. Un, protams, tas ir dabiski — mūsu draugi, kas aizgājuši no dzīves, viņi turpina būt, bet jau kā... kā kaut kādi teksti, ko mums uzticējusi viņu dzīve. Teiksim tā. Iļja Averbahs ir teksts.

Pjatigorskis: Absolūti.

Joseliani: Visa mūsu pagātne. Borščevskis ir teksts.

Pjatigorskis: Teksts.

Joseliani: Merabs. Ar visu to, kā viņš beidza savu dzīvi un pret ko viņš atdūrās, un tām kļūdām, ko viņš izdarīja, kad bija atdūries, un konkrētajām darbībām...

Pjatigorskis: Tas ir, ar gruzīniskajām...

Joseliani: Ar gruzīniskajām darbībām.

Pjatigorskis: Vai tu gribi teikt, ka ar tevi arī tas varēja notikt, vai arī kategoriski nē?

Joseliani: Es domāju, ka Merabam pēkšņi radās vajadzība pēc praktiskas rīcības.

Pjatigorskis: Āāāāā! Kas filozofam ir galēji bīstami. Daudz bīstamāk nekā nefilozofam.

Joseliani: Vēl man bija viens draugs, pavecs cilvēks, Bagrats Culadze. Viņš dzīvoja te, bijušais Gruzijas sociāldemokrāts.

Pjatigorskis: Ak Dievs! Viņam jau bija tuvu pie simta.

Joseliani: Gūrietis. Un mēs visu laiku ļoti draudzējāmies. Nu, bērni viņu ievietoja veco ļaužu namā, viņam bija daudz bērnu. Veco ļaužu namā viņš jau dzīvoja nevis te, Parīzē, bet Tulūzā, kur bija grūti tikt. Es visu laiku taisījos pie viņa braukt, bet viņš jau acīmredzot bija visam atmetis ar roku un aizgājis no šīs pasaules. Un viņu, dabiski, saskaņā ar visiem gruzīnu paradumiem apglabāja gruzīnu kapsētā netālu no Parīzes. Mēs ar draugu, kurš arī viņu ļoti mīlēja, aizbraucām... Stipri lija, aizbraucām uz to kapsētu sameklēt kapu. Atnesām vīnu un uzkodas, lai pasēdētu. Lietus gāza kā no spaiņa. Un viņš acīmredzot bija tā iecerējis un uz mums par kaut ko apvainojies, un nerādījās. Un mēs viņu neatradām. Bet atradām visus viņa draugus, arī ļoti vecus cilvēkus.

Pjatigorskis: Bet viņa kapu neatradāt?

Joseliani: Viņa kapu neatradām. Ko tad mēs varējām iesākt? Mēs piegājām pie viņa biedra Apollona kapa un teicām — piedod, mēs viņu neatradām. Te tev pudeles. Mēs mazliet iedzērām, apslacījām kapu, kā pienākas. Nodod viņam sveicienus. Un aizgājām. Ārā iedami, pēkšņi ieraudzījām plāksnīti. Mēs četras reizes apstaigājām visu kapsētu, un tās nebija. Pēkšņi ieraudzījām. Sveiks, ak redz, kur tu slēpies.

Pjatigorskis: Sveiks, patula Bagrat.

Joseliani: Lūk. Nu, tā kā pudeles tam otram ņemt nost vairs nebija iespējams, mēs tātad pateicām: viņš tev nodos. Lūk. Un devāmies projām. Batono Bagrats man tā arī ir palicis atmiņā kā cilvēks, kas aizgāja nejēdzības dēļ, kurš aizgāja tāpēc, ka viņa bērni rīkojās nejēdzīgi un liedza viņam saskarsmi, nu, kaut vai ar mums. Bet tas bija brīnišķīgs cilvēks. Viņš, piemēram, varēja bērnus uzsēdināt katru uz savas plaukstas un turēt izstieptās rokās. Pilns prieka un līksmības.

Pjatigorskis: Kādos divdesmitajos gados.

Joseliani: Divdesmitajos. Laikam trīsdesmitajos.

Pjatigorskis: Bet kad viņš aizbrauca?

Joseliani: Viņš aizbrauca 1922. gadā. Viņš aizbēga...

Pjatigorskis: Pēc Tbilisi sagrāves?

Joseliani: Pēc tam, kad boļševiki sagrāba Tbilisi, viņš aizbrauca.

Pjatigorskis: Sergo Ordžonikidzes armija.

Joseliani: Jā, Sergo Ordžonikidzes armija. Nu... pēc tam vienalga visi nomira. Tas kvēlais Sergo arī nomira un...

Pjatigorskis: Viņu nogalināja ar dievpalīgu.

Joseliani: Nu... Otrs arī nomira, tas, kurš viņu nogalināja. Katrā ziņā tas, ka trūkst izjūtas, ka šai pasaulē viss ir nīcība, tas arī dzen pasaules pārtaisītājus. Lūk, tas mani arī visvairāk interesē kā fenomens.

Pjatigorskis: Jā!

Joseliani: Zini, par zemūdenes priekšnieku nedrīkst nozīmēt cilvēku, kas vecāks par divdesmit astoņiem gadiem. Viņš sāk domāt par nāvi. Bet līdz divdesmit astoņiem tā tomēr ir it kā cita profesija. Tā ir profesija, kas saistīta ar iegremdēšanos zem ūdens, ar briesmām, it īpaši, ja tevi bombardē un nāve tev draud uz katra soļa. Pēc divdesmit astoņu gadu vecuma cilvēks par kaut ko sāk domāt. Sāk domāt, vai bija vērts? Kā dēļ ir vērts pārtraukt savu dzīvi?

Pjatigorskis: Lūk, tāpēc Buda neieteica pirms divdesmit astoņu gadu sasniegšanas kļūt par meža askētu.

Joseliani: Redzi, padomju armija ir praktiski ņēmusi vērā šo ieteikumu.

Pjatigorskis: Tas ir, par zemūdeņu kapteiņiem iecēla tos, kam iegremdēšanās vai torpēdu apšaudes laikā nevarēja ienākt prātā doma: vai man neaiziet askētos?

Bet... vai tu patiešām uzskati? Es ar to gribu teikt: pa īstam vārds “patiešām” nozīmē “arī otrreiz padomājis vai arī vēlāk padomājis par to, kā tu domāji” — ka no Meraba puses tā bija kļūda, no kuras padomājot varēja izvairīties?

Joseliani: Tu saproti, kas par lietu, viņš tomēr bija no zemnieku ģimenes. Viņš tomēr bija, kā to lai pasaka... Kā visi cilvēki, kuri pēkšņi nolēma, ka nu ir pienācis brīdis, kad viņiem ir jāiejaucas. Kā, es nezinu, kā... kā Majakovskis, kurš nolēma, ka šoreiz nu gan pasaule tiek pārveidota reizi par visām reizēm un ka vajag to atbalstīt. Tāds man bija kolēģis Dovženko, kurš...

Pjatigorskis: Tu atceries Saško Dovženko?

Joseliani: Atceros, protams. Viņš arī tā ļoti romantiski izturējās pret savu laikmetu un uzskatīja, ka šoreiz gan pasaule būs pārveidota. Bet tas, ka šī nejēdzība, kas notika Krievijā, ka šis sirpis un āmurs, kas parādījās kā simbols, ka šis karogs plīvoja pār cilvēku miljonu bojāeju — bet pēc tam pēkšņi izrādījās, ka tas viss ir bijis gluži lieki, un atkal iztaisīja ērgli, divgalvaino, pat ar kroņiem. Tiesa, guberņu ģerboņus novāca no spārniņiem, tikai svēto Juri nez kāpēc atstāja vidū, it kā tas varētu... dot spēku. Taču izrādījās, ka tas viss ir nosvītrots, tas viss ir izmests ārā un tie cilvēki, kas šai pasaulē ir gājuši bojā... Un viņi tieši tā arī konstatēja, ka tas viss ir bijis velti. Pilnīgi veltīgi. Un es uzskatu, mēģinājums reanimēt līķi ir absolūti bezjēdzīgs un nav tam nekāda, itin nekāda metafiziska pamata. Tās atkal ir tikai cerības, ka var pagriezties atpakaļ un ka visu...

Pjatigorskis: Neko nepārdomājot. Tikai neko nepārdomājot var griezties atpakaļ. Bet Merabs jau tomēr ticēja kaut kādai nākotnei daudz vairāk nekā pagātnes atjaunošanai. Viņš ticēja renesansei un teica, ka, tiklīdz 17. gada revolūcijas fakts būs apziņā uz visiem laikiem iznīcināts... — runājot pretī sev pašam, tāpēc, ka apziņas faktu nevar iznīcināt. Bet te noticēja, ka ir iespējams kaut ko izdarīt ar cilvēkiem, kas nav mainījušies.

Joseliani: Nu brīnumu lietas. Zini, Bulatam ir tāda dziesmiņa par skroderi.

Pjatigorskis: O, jā jā, kā nu ne, atceries...

Joseliani: Viņš pāršuj svārkus un domā — tiklīdz es tos uzvilkšu, atkal noticēšu tavai mīlestībai. Kā tad...

Pjatigorskis: Kāds dīvainis.

Joseliani: Jā.

Pjatigorskis: Un Merabs vienā brīdī noticēja. Tas notika manu acu priekšā. Toreiz, kad, atceries, mēs ar viņu sēdējām, tu vēlāk atnāci, pēc tam, kad viņš uzstājās franču televīzijā, tu tad atnāci, lūk, un tad viņš man teica: kaut ko var izdarīt un mēs to darīsim.

Joseliani: Jā... Tā... tā... tā, diemžēl, ir Kautska, Pļehanova un vēl daudzu citu romantiķu psiholoģija, tie visi arī uzskatīja, ka kaut ko var izdarīt un mēs darīsim.

Pjatigorskis: Ar tiem pašiem cilvēkiem.

Joseliani: Ar tiem pašiem cilvēkiem. Bet vēlāk jau radās ideja radīt jaunu cilvēku.

Pjatigorskis: Jā. Atkal jaunu cilvēku.

Joseliani: Atkal. Katru reizi jaunu. Visa nelaime ir tā, ka cilvēku pārņem jakobīnisma slimība. Tā ir tāda slimība, ka vajag nogalināt brāli, māsu, draugu nezināmu paaudžu laimes vārdā. Tas ir tik abstrakti. Pa pusei kā mūkiem, pat pa pusei bruņnieciski...

Pjatigorskis: Nē, es to saucu par apgriezto izvirtušo askētismu. Tieši tas arī ir...

Joseliani: Iedod man, ko tu pīpē?

Pjatigorskis: Oi, riebeklīgas...

Joseliani: Kas tas ir? (Smiekli.)

Pjatigorskis: Nu nevajag, tās tādas veču.

Joseliani: Zini, es tagad esmu paņēmis kredītu dzīvoklim, un tur rakstīts: kredītu dod ar noteikumu, ka kredīta ņēmējs nesmēķē.

Pjatigorskis: Es par to jau dzirdēju Zviedrijā. Tātad šeit arī. Cirvji!

Joseliani: Tad es viņiem saku, to vēl nevar zināt, es saku viņiem... Dabiski, vajadzēja teikt, ka es nesmēķēju.

Pjatigorskis: Nu, protams.

Joseliani: Bet es pateicu: to vēl nevar zināt, jūs taču esat dzirdējuši — tas, kurš nedzer, nepīpē...

Pjatigorskis: … vesels gulēs smiltainē.

Joseliani: Pilnīgi vesels.

Pjatigorskis: Bet es domāju, ka nekāda reāla apziņa nav iespējama bez domas par nāvi. Tā tas ir iekārtots. Es to neesmu izdomājis, un mēs neesam izdomājuši, un vēsture, bet tā ir iekārtots, ka tas ir ietverts. Es nedomāju, ka ir iespējams reāls filozofisks teksts, māksla, romāns bez pilnīgi noteiktas domas par nāvi, un pirmām kārtām par savu personisko nāvi. Kur nomirt, man ir pilnīgi vienalga! Pilnīgs sūds, pilnīgi viss viens. Bet es zinu, ka pienāks cits brīdis, un tad es domāšu citādi — nē, man nav vienalga. Nav vienalga — tāpēc, ka ja nu es no kaut kā baidos, tad tā ir neapzināta, pēkšņa nāve. Vienīgais, ko es gribu, ir — lai man būtu laiks, kaut vai pavisam nedaudz, sakopot, tas ir, nomirt apziņā. Es nezinu, vai izdosies.

Joseliani: Nu, ja nebūsi apdullis, tad izdosies... (Smiekli.)

Pjatigorskis: Tagad jau ir vienkārši pieņemts apdullināt. Tur jau ir tā lieta, tāpēc jau es baidos nonākt ārstu rokās, viņi man pumpēs iekšā pretsāpju līdzekļus, narkotikas. Es nomiršu... Lūk, tas ir vienīgais, no kā es baidos. Tas ir, es baidos zaudēt iespēju pēdējo reizi koncentrēt apziņu un pēdējo reizi skaidri domāt. Negribu melot, tā nav mana ideja, to var izlasīt simtos indiešu tekstu. Un atceraties, Mirušo grāmatā. Galvenā ir šī sagatavotība. Bet nesagatavotība — tas ir ļoti grūti. Bet sagatavotība — tas nozīmē domāt... atcerēties to pēc iespējas biežāk, visu laiku uzmākties sev ar tā atcerēšanos.

Joseliani: Nu, man šķiet, tev tas nedraud. Es esmu cieši pārliecināts, lai kādā stāvoklī tu, lai kādā stāvoklī tavs ķermenis būtu, kad tuvosies tava ceļa gals, tevi jau nu apziņa nekādā gadījumā nepametīs...

Pjatigorskis: Es priecājos, ka tev par mani ir tik optimistisks viedoklis. (Smiekli.)

Joseliani: Es tikai domāju... Ir pilnīgi dabiski, ka mēs pakāpeniski paliekam vieni. Bet pats skumjākais, ka no daudziem cilvēkiem, kuri tev ir bijuši apkārt, tu paliec pats pēdējais. Kad tu paliec pēdējais, bet viņi turpina būt tev apkārt. Un pats... pats briesmīgākais, ka mums ir kaut kāda iekšēja pārliecība, ka šīs te dzīves murgs kaut kad beigsies, un mēs atgriezīsimies tajos laikos, pat, es teiktu, bērnībā. Lūk, Bagrats, mans draugs. No rītiem es gāju pie viņa un nesu viņam rūgušpienu un pieniņu — viņš necieta vientulību, visi viņa draugi bija nomiruši, visa viņa kompānija.

Pjatigorskis: Cik gadu viņam bija, kad viņš nomira?

Joseliani: Deviņdesmit divi. Un tātad viņš no rīta ar grūtībām pamodās un teica: zini, es pirms pamošanās apciemoju savu ciemu, savus kaimiņus, savus draugus, man tur, viņš saka, kaut kur ir tēvocis, tur, saka, bija nikns kaimiņš, viņu arī atceros. Bet pēc tam, saka, es pamostos, bet tu nes man rūgušpienu. Tas, saka, vairs nemaz nav interesanti. (Smiekli.)

Pjatigorskis: Jā, es to ļoti labi saprotu, bet... nē, es patiešām varu teikt, ka man nav nostalģijas ne pēc bērnības, ne arī pēc jaunības.

Joseliani: Tevi dikti stipri klapēja?

Pjatigorskis: Nē, man bija ļoti laimīga bērnība, bet nostalģija... Man negribas tajā atgriezties. Man vispār ne reizi dzīvē nav gribējies atgriezties.

Joseliani: Nu ne jau bērnībā kā tādā, ne jau lai kļūtu par bērnu, bet lai visu vēlreiz ieraudzītu, lai apciemotu, padzīvotu, lai tur būtu vectētiņš un vecmāmiņa, lai būtu...

Pjatigorskis: Bet es taču zinu, es pārāk daudz zinu par to, kas tur bija apkārt, un tas jau... tas visu izkropļo. Tā vairs nebūs tā bērnība, kad es neko par to visu nezināju. Varbūt Bagratam bija savādāk. Vispār katras individuālas apziņas attieksme pret savu pirmsākumu, pret savu agrāko dzīvi ir ļoti atšķirīga.

Joseliani: Francijā, piemēram, ir pieņemts, kad cilvēks ir slims un mirst, pārstāt viņu apmeklēt. Ir pieņemts atstāt viņu vienu. Nu, viņš nomirst, viss beidzas. Viņu tātad pieticīgi, necenšoties nevienu apziņot... Ja vien nav kāds ģenerālis. Ģenerāli parasti glabā ar pompu.

Pjatigorskis: Ordeņus saliek uz spilventiņa.

Joseliani: Bet cilvēki aiziet kaut kā tā, lai neapgrūtinātu pārējos. Krievijā, taisni otrādi, saceļas tāda jezga, tā bija ar Merabu, tāpat ar Andreju Tarkovski, es to nosauktu par nekrofiliju. Kad cilvēks nomirst, visi pēkšņi sāk viņu godāt un mīlēt, un runāt par to, cik viņš bijis neparasts.

Pjatigorskis: Un piedevām par to, kā viņš mani mīlēja.

Joseliani: Jā, jā. Piemēram, bija man tāds čoms Vasja Šukšins.

Pjatigorskis: Ak, Dies.

Joseliani: Vajadzēja tik viņam nomirt, tiešām, ak dies... Sākās tāda histēriska aizgājušā Šukšina pielūgšana, kapa godināšana un tā tālāk. Ir, ir Krievijā tāda ļoti interesanta tradīcija — apmeklēt kapus, kur guļ tev pilnīgi sveši, nezināmi cilvēki — bet slaveni. Tur apglabāts Pasternaks, bet šite... Pieņemts nākt ar puķu pušķīti. Jau bez bailēm, zinot, ka nesaņemsi asu noraidījumu, var apmeklēt neaizsargāto kapiņu. Es esmu dzīvs, bet tu esi miris, es tev puķītes atnesu. Starp citu, vienreiz atbrauca mans kolēģis no Maskavas, nopirka lētu puķu pušķīti, margrietiņas, un sagribēja tagad braukt uz Tarkovska kapu. Viņi pat bija divi. Es viņu atvedu, ilgi meklējām to kapu, atradām. Bet puķītes viņš, izrādās, bija nopircis nevis Tarkovskim, bet Buņinam, ko viņš pilnīgi nepazīst. Bet es domāju, ka Tarkovskim, un, kamēr viņš lēja asaras pie kapa, aizgāju, sameklēju plastmasas pudeli, nogriezu galu, ielēju ūdeni un noliku, saku viņam — ieliec tur puķes. Šis saka — tās es neatnesu viņam. (Smiekli.)

Pjatigorskis: Iedomājaties, kā Otars dabūja papriecāties?

Joseliani: Bija tāda pamatīga buķete. Es saku, nu labi, nu iedod Andrejam trīs ziediņus... Bet es biju šņabi nopircis un kartona glāzītes, salēju, izdzērām, nu viņš iet nest puķes Buņinam. Nes puķes Buņinam. Man vēl bija līdzi viens gruzīnu draugs, mēs viņus pavadījām, jo vajadzēja vēl pēc tam iebraukt grāmatu veikalā, kur par velti dod reliģisko literatūru. Mēs jau galvenokārt par to interesējāmies. Bet, ja jau viņam vajag... Nekrofilija. Labi, aiziet pie Buņina. Mēs ar Nodaru stāvam pie kapsētas un gaidām, ar ko tas beigsies. Pēkšņi redzu: tas cilvēks, kas knapi iedeva kolēģim trīs puķītes, nāk, jā, nāk un vicina manu šņabja pudeli!

Pjatigorskis: Ma-a-anu...

Joseliani: Es saku, klausies, puķītes ir tava darīšana, bet šito pudeli nes atpakaļ Andrejam uz kapu. Viņš saka: ak jā, tā pieklājas? Es saku: jā, pieklājas. Nes atpakaļ. (Smiekli.) Viņš to gribēja paņemt un izdzert mikroautobusā.

Sagatavoja U.T. un I.Z.