Prieka vēsts

Pa Melngaiļa ielu uz leju steidzas daudz cilvēku ar lietussargiem. Un arī automašīnu ir daudz. Tāpat kā uz Rammšteina koncertu vai Dalailamas lekcijām un visu citu, kas nu kuro reizi Skonto hallē notiek. Pie ieejas smaidīga kundze katram mīļi noteic: “Lai Dievs jūs svētī!” Cilvēku nav tā, ka daudz, bet vispār ir pilns. Gar malām izvietojušās bufetes, grāmatu un ierakstu tirgotavas, visu valstu karogi, Sun reklāma, bet uz skatuves novietots milzīgs balts krusts. Aiz tā uzgleznotas saulainas debesis, no balta mākoņa nez kāpēc lejup traucas zibens.

Pēkšņi sākas troksnis, glābiņa nav. Trokšņotāji ir dziedošs puisis pelēkā uzvalkā un baltā kreklā, instrumentālā grupa un vēl koris. Jandāliņš ir nopietns: “Vai dzirdi, Latvija! Atmoda nāk! Vai dzirdi, Latvija! Atmoda nāk!” Puisis dzied ilgi, tā nav gluži rokmūzika, varbūt vēl kāds īpatnējs virziens. “Un ikviens, kas piesauks Jēzus vārdu, būs glābts!” Publika nav skubināma, cilvēki ceļas kājās, līgojas mūzikas ritmā, ceļ rokas uz augšu, vai vismaz pavērš plaukstas pret skatuvi. Daudzi aizver acis un dzied līdzi, vai runā. Kad dziedātājs starp dziesmām iesaucas “Aleluja!”, visi izmet uz priekšu labo dūri un kopā sauc: “Alelujā!” ar īpatnēju uzsvaru uz pēdējo “ā”.

Cilvēki zālē labi ģērbti, ne tik švītīgi kā dziesmu svētkos, bet apmēram tāds pats noskaņojums, kad redzami ne tikai rīdzinieki, bet arī rūpīgi saposušies laucinieki. Ir arī daži tā kā bezpajumtnieki, ārā stipri līst, bet te ieeja ir par brīvu. Plakātos un flajeros bija teikts: “Jēzus atbrīvoja no narkotikām un alkohola uzreiz!” Tomēr neizskatās vis, ka sanākušajiem būtu problēmas ar narkotikām un alkoholu.

Līksmība turpinās. Cilvēki sasmaidās. Pēc dziesmām kāds no skatuves vīriešiem uzvalkos — un tādi  tur ir — uzrunā cilvēkus zālē, kliegdams lieliskos mikrofonos, varētu arī pietaupīties, jo dzirdamība ir ļoti laba, ļoti, ļoti laba. Tiesa, ikviens runā ar līksmu smaidu sejā. Pamaza auguma ducīgs vīrs, protams, ļoti skaļi un katru frāzi atsevišķi uzsverot, runā angliski, bet viņa tulks, jauns, simpātisks latviešu vīrietis, ļoti līdzīgs Gintam Grūbem no Vakara intervijas, visu laiku priecājas, un smaids nepazūd no viņa lūpām arī tulkojot. Arī tad ne, kad angliski tiek izstāstīts kāds bēdīgāks gadījums no tumšās pagātnes, piemēram: “Mana sieva ir ir dzimusi izvarošanas rezultātā; kad viņas mātei bija 17 gadu, viņa nāca mājās no futbola stadiona…” Tulks tulko arī sludinātāja kustības, tas nozīmē, atkārto. Viens paceļ roku, otrs paceļ roku, viens paskraida pa skatuvi, atdarinot kādu gadījumu, otrs arī. Tad abi divi reizē nometas ceļos, iznāk ļoti saskaņoti. Viesis tomēr galvu nezaudē, starp saviem izsaucieniem viņš paspēj gan padzerties, gan dot lietišķus norādījumus, kur pabīdīt stikla pulti ar Bībeli, gan paregulēt instrumentālistus — divas saksofonistes — viena līdzīga Klaudijai Šīferei jaunībā — un ģitāristu.

Angliski runājošais vīrs saka: “Te ir tik daudz brīvas vietas līdz pirmajām solu rindām, nāciet pie manis!” Priecīgi jaunieši saskrien uz priekšu, dejo un līgojas. Kad pie teikšanas tiek latvieši, pirmais teikums ir: “Varat iet atpakaļ savās vietās!” Tad runā angliskais vīrs, un visi skrien atkal atpakaļ.

Runāts tiek par daudz dažādām lietām, par dzīvi, par 11. septembri — kā tur ugunsdzēsēji, par Estonia kuģi, arī par Rīgas ielām. Runā ilgi. Kā vadmotīvs atkārtojas doma: “Nekad nesaki, ka neviens par tevi nerūpējas!” Te runātājs spalgi iebļaujas: “Dievs ir namā!” Taču neviens nebaidās, tikai smejas un aplaudē. “Viņš tev var pieskarties un dziedināt šovakar!” Visi atkal priecājas. “Viņš ir šeit!” kliedz Gintam Grūbem līdzīgais tulks. Tomēr nav vērojams, ka tas kādu sevišķi satrauktu. “Viņš atbrīvos no dēmoniem, atbrīvos no alkoholisma, atbrīvos no narkotikām un no laulības pārkāpšanas!” Un vēl no daudz kā atbrīvos šovakar. Pēc stundām trim eju ārā. Laipnā iekšā laidēja, “Lai-Dievs-jūs-svētī!” kundze runā ar kādu sievieti salijušā putekļumētelī. Sieviete ir nervoza un žestikulē: “Nu, nē, kad es biju pagāns, man bija vieglāk! Es to čūskulēnu šovakar pat, savām rokām… Tas vairs nav izturams!” Viņa aiziet plašiem soļiem. “Jūs tikai padomājiet! Te visu nedēļu grozījās tāds netīrs nočurājies puisis, nu, sadzēries, mēs viņu visādi mānījām un vilkām iekšā, gribējās cilvēkam palīdzēt. Ko jūs par to teiksiet? Tas, izrādās, ir viņas dēls!”