Prezidentu gaidot
Foto: Kaspars Goba

Kaspars Goba

Prezidentu gaidot

2000. gada 8. novembrī, jau ap pussešiem no rīta Amerikas Savienoto Valstu informācijas biroja telpās pulcējās žurnālisti un Latvijā dzīvojošie Amerikas pilsoņi, lai nākošo četru stundu laikā uzzinātu, kurš kļūs par 43. Amerikas prezidentu.

Uz galda uzvaru gaidīja šampanieši, tikmēr viesi stiprinājās ar kafiju un sviestmaizēm, daloties domās par Amerikas vēlēšanu sistēmu, taču neviens skaļi neņēmās prognozēt, kurš no kandidātiem kļūs par jauno prezidentu. CNN tiešraidē uz lielā ekrāna aizvien lielāka Amerikas kartes daļa palēnām iekrāsojās republikāņu sarkanajā krāsā, taču demokrātu zilajā bija štati ar lielāko balsu skaitu, tikmēr abu kandidātu rezultāti pieauga vienlīdz ātri, nedodot jūtamu priekšrocību kādam no kandidātiem. Kad vadībā izvirzījās Gors, ekrānā bija redzami kliedzoši demokrātu atbalstītāji, savukārt dažu balsu pārsvars Bušam lika vērot aurojošus republikāņus. TV komentētāji, pāris reizes vīlušies prognozēs par atsevišķiem štatiem, kļuva arvien piesardzīgāki.

Balsu skaitīšana lēnām tuvojas maģiskajam skaitlim 270, un kļūst skaidrs, ka pēdējais štats ar 25 elektoru balsīm būs izšķirošais. Internetā parādās rezultāti, kas liecina par Gora uzvaru, taču pēc brīža televīzijā tiek ziņots par Buša uzvaru, un ASV Informācijas biroja zālē klusumā apdziest divi sajūsmas spiedzieni. Lielākā daļa šampanieša pudeļu tā arī paliek neatvērtas. Daži steidz komentēt, ka Latvijai nav īpašas atšķirības, no kādas partijas ir nākamais ASV prezidents. Vairāki ASV jūras spēku virsnieki un ierindnieki klusu un mierīgi apģērbjas un dodas uz darbu ASV vēstniecībā. Pie ārdurvīm informācijas centra apsardzes darbinieki sajūsmināti spriež par kādu īpaši resnu Čaka ielas prostitūtu.

Smilšu ielas bruģis ir slapjš no smalkā vienmērīgā lietus. Šai pašā laikā zemeslodes otrā pusē Buša uzvara tiek paziņota par pārsteidzīgu. Als Gors vēlreiz piezvana Bušam un atsauc sava zaudējuma atzīšanu. Apsveikumus atsauc arī vairāku Eiropas valstu līderi, kuri īsajā mirklī bija paspējuši apsveikt jauno ASV prezidentu. Nelielā balsu starpība izšķirošajā Floridas štatā apturēja svinības gan republikāņu, gan demokrātu mītnēs. Turpmākajās dienās atklājās dažādas sīkas nelikumības gan vēlēšanu norisē, gan balsu skaitīšanā — dažas biļetenu pakas bija pat aizmirsts saskaitīt. Daži vecāki cilvēki iesniedza sūdzības par neskaidrajiem vēlēšanu biļeteniem, apgalvojot, ka Gora vietā netīšām nobalsojuši par neatkarīgo kandidātu. Izskan prasība pēc atkārtotām vēlēšanām. Tikmēr Džordžs Bušs jaunākais televīzijas kameru priekšā apgalvo, ka valstij nav vajadzīgi muļķīgi strīdi, bet gan prezidents — tagad un tūlīt. Demokrāti, cerot, ka balsu pārskaitīšanā atklāsies viņu partijas pārākums Floridas štatā, uzstāj, ka nepieciešama godīga balsu pārskaitīšana ar rokām. Pret to iebilst “Buša sirdsdraudzene”, pašreizējā Floridas štata sekretāre Herisa, apgalvojot, ka skaitīšana ar rokām dod iespēju lielākai falsifikācijai. Pašreizējais prezidents Bils Klintons smejas, ka viņam neesot nekādu problēmu palikt prezidenta krēslā ilgāk, jo Hilarija būšot aizņemta Senātā. Arvien biežāk presē parādās ziņas, ka nākāmo Amerikas prezidentu izšķirs nevis vēlētāju izvēle, bet gan abu partiju juristu un tiesnešu kompetence. Lai noskaidrotu, ko par vēlēšanu norisi domā Latvijā dzīvojošie Amerikas pilsoņi, RL lūdza viņu komentārus.

Vilis Vārsbergs, LU Teoloģijas fakultātes pasniedzējs

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

Piedalīties vēlēšanās, dzīvojot citā valstī, ir samērā problemātiski, tas ir ilgs un ķēpīgs process. Vairākus mēnešus iepriekš vēstniecībā ir jāpasūta sava vēlēšanu iecirkņa biļeteni. Šīs ir vispārējās vēlēšanas — bez prezidenta, senatoriem, kongresmeņiem ievēl arī vietējos tiesnešus un pašvaldības vadītājus. No Latvijas nav grūti sekot līdzi lielajiem kandidātiem: televīzija, prese un modernie sakaru līdzekļi ļauj to darīt tikpat labi, kā dzīvojot Čikāgā, piemēram. Taču ar vietējām pašvaldībām tas tā nav. Un, runājot par tiesnešu vēlēšanām — pat dzīvojot uz vietas, nav īsti skaidrs, ar ko viens kandidāts atšķiras no otra, un cilvēki balso tikai pēc katra partijas piederības.

Šajās vēlēšanās abi prezidenta kandidāti bija pārāk bāli un, manuprāt, cilvēki balsoja pamatā pēc partijas piederības. Katrās vēlēšanās ir diezgan liela cilvēku grupa — neatkarīgie, kas balso pret esošo administrāciju. Tā sakot, “vieni sivēni pie siles barojušies gana ilgi, tagad dosim iespēju otriem.” Šobrīd vēlēšanu rezultāti ir tik tuvi tādēļ, ka iepriekšējā valdība ekonomiskā ziņā bija veiksmīga, un cilvēki, kas neveiksmes gadījumā būtu balsojuši tikai par republikāņiem, šobrīd nobalsoja gan par vieniem, gan otriem. Iespējams, ka šīs vēlēšanas nākotnē Amerikai liks atteikties no elektoru kolēģijas. Jo tā ir neuzticēšanās cilvēkiem — prezidenta ievēlēšanu pārceļot vienu pakāpienu augstāk.

Domāju, ka nav īpašas starpības, par ko nobalsoja Amerikas latvieši, jo abu partiju nostāja Baltijas jautājumā ir līdzīga. Jāsaka, latvieši šajā ziņā ir īpatnēja Amerikas minoritāte. Parasti visas imigrantu grupas bijušas demokrātiskas, bet latvieši vienmēr ir bijuši republikāņu pusē. Vienīgais latviešu republikānisma iemesls ir demokrāts Rūzvelts, kurš Otrā pasaules kara laikā draudzējās ar Staļinu. Tad nāca Trūmens, kurš pagrieza visu par 180 grādiem, un sākās aukstais karš. Kopš tā laika republikāņi ir bijuši vairāk izolacionisti, tie teikuši: “Kādēļ mums jāiejaucas ārējās lietās, labāk kopsim paši savu dārziņu, mums tepat ir daudz darba.” Otrs apsvērums — republikāņi vienmēr bijuši gatavi tirgoties kaut vai ar pašu velnu. Piemēram, republikāņi sāka tirgot krieviem kviešus zem pašizmaksas. Starpību sedza nodokļu maksātāji. Tad nāca demokrāts Kārters, kurš teica: “Nē, mēs tā nevaram darīt!” Tā ir zināma likteņa ironija, ka latvieši, kam ārpolitikā būtu vairāk pa ceļam ar demokrātiem, visu laiku ir balsojuši par republikāņiem, daudzi no viņiem bija republikāņu partijas biedri. Piemēram, cik atceros, tagadējais žurnālists Kārlis Streips, būdams pamatskolnieks, apgalvoja, ka būs Amerikas prezidents no republikāņu partijas. Streipa vecaistēvs Korsts bija republikāņu komitejas priekšsēdētājs.

Andris Zālmanis,

Civilās aviācijas administrācijas ģenerāldirektors

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

Šīs vēlēšanas ļoti uzskatāmi parāda pārējās pasaules attieksmi pret Ameriku. Salīdzinot komentārus dažādu valstu presē — vieni ironizē, ka valsts, kura visai pasaulei māca demokrātiju, šobrīd ir nonākusi muļķīgā situācijā, citi saka: “Lūk, īsta demokrātija, kas patiešām darbojas.”

Kas tad īsti ir noticis? Par abām partijām ir nobalsojis tik līdzīgs vēlētāju skaits, ka ir ļoti būtiski balsis saskaitīt precīzi. Arī es piekrītu viedoklim, ka lietas nav jāsasteidz, jo izšķiras, kurš būs Amerikas prezidents nākamos 4 gadus. Kaut gan, šī nav ideoloģiska cīņa starp krasi atšķirīgiem politiskiem spēkiem. Abas partijas ir samērā tuvas — abās ir gan konservatīvais, gan liberālais spārns.

Vēl viena lieta, ko šobrīd pārmet Amerikai, ir it kā novecojusī elektorālās kolēģijas sistēma. Tajā štatiem ar mazāku iedzīvotāju skaitu ir proporcionāli vairāk elektorālo balsu. Šobrīd, saskaitot absolūtās balsis, Goram sanāk vairāk, taču šī sistēma ir brīnišķīga no tāda viedokļa, ka mazo štatu iedzīvotājiem ir proporcionāli lielāka teikšana, nekā tiem, kas dzīvo lielajos štatos. Lai pasargātu mazās valstis no lielo valstu diktāta, šāda sistēma būtu jāņem vērā, arī veidojot Eiropas Savienību.

Amerikas ārpolitiku attiecībā pret Baltijas valstīm neizmainīs viena vai otra kandidāta ievēlēšana. Manuprāt, pašlaik Amerikā notiekošais ir tikai pašas Amerikas un tās pilsoņu lieta.

Gunārs Meierovics

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

Ameriku uzskata par spēcīgāko pasaules demokrātiju, un tā tiek spēcīgi pārbaudīta. Visu laiku uzskatīja, ka tiek ievērots demokrātiskais princips — par ko tu nobalso, par to arī tava balss aiziet. Taču tagad izrādās, ka bijušas iespējamas variācijas, un uzpeld dažādas nepilnības. Domāju, ka nākotnē cilvēka faktoru balsu skaitīšanā centīsies izslēgt. Man liekas pilnīgi nepieņemami, ka viena biļetenu čupiņa tiek nolikta vienā vietā, otra citur un beigās aizmirst tās saskaitīt.

Otra lieta, kas padara vēlēšanu rezultātus savādākus nekā patiesībā, ir sarežģītie biļeteni. Īpaši veciem cilvēkiem ir grūti saprast, kurā vietā biļetenā ir jāspiež caurums un par kuru kandidātu viņi patiesībā ir nobalsojuši.

Bieži vien, vēlot Amerikas prezidentu, man uzmācās doma — Amerika ir tik liela zeme, tajā ir tik daudz talantīgu un spējīgu cilvēku, kāpēc par prezidenta kandidātiem izvirza tik nenozīmīgus? Vecais Bušs latviešu emigrantiem nepatika, jo viņš nebija Baltijas neatkarības lietas atbalstītājs. Līdz ar Bušu daļēji mainījās arī emigrācijas latviešu attieksme pret republikāņiem. Mēs uzskatījām, ka kreisais spārns ir tuvāk komunistiem. Pēckara periodā visi republikāņu prezidenti baltiešu jautājumu uztvēra daudz akūtāk.

Domāju, ka šoreiz jaunā latviešu paaudze pārsvarā balsoja par demokrātiem, bet manas paaudzes cilvēki palika pie republikāniskiem uzskatiem.

Atgrūž arī tas, ka vēstniecība ir kļuvusi parastajam cilvēkam nepieejama. Visapkārt apsardze, bruņutērauda žogs, tevi pārbauda, tad atkal jāsēž garā rindā, līdz pieņem. Nesen man vienam vēstniecības darbiniekam bija jāatdod kāds papīrs. Pie vēstniecības man lika atvērt motora pārsegu, tad bagāžnieku, pēc tam ar spogulīšiem pārmeklēja mašīnas apakšu — kaut kas ārprātīgs. Bet tādi amerikāņi ir, visās pasaules malās viņus spridzina, un viņi ir ieinteresēti drošībā. Ierindas cilvēkam tas nepatīk — iet iekšā un ļauties kratīšanai.

Lāris N. Grava, Latvijas attīstības aģentūras konsultants uzņēmējdarbības un tiesiskās vides jautājumos, Ņujorkas (ASV) štata zvērināts advokāts

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

Es domāju, ka šīs vēlēšanas parāda, ka nav nekādas īpašas atšķirības starp vienu vai otru prezidenta kandidātu un ka amerikāņi savā izvēlē ir diezgan sašķelti. Partiju platformas nebija krasi atšķīrīgas, un sacensība notika par centra vēlētāju balsīm. Abām partijām tas labi izdevās.

Pēdējo notikumu sakarā es diezgan daudz esmu sācis domāt par pašu balsu skaitīšanas procesu. Pirms 25 gadiem, kad man bija 5 gadi, es kopā ar vecākiem gāju uz balsu skaitīšanas iecirkni Ņujorkā un jau toreiz brīnījos, cik aizvēsturiski ir balsu skaitīšanas aparāti. Nesen es tur ieraudzīju tos pašus aparātus, nekas nav mainījies. Nevienam nav noslēpums, ka balsu skaitīšanas mehānismi īsti precīzi nedarbojas. Tagad, kad abu kandidātu rezultāti ir tik līdzīgi, amerikāņi beidzot saprot, ka ir pienācis beigt šo spēlīti un beigt izlikties, ka skaitīšanas sistēma funkcionē pareizi.

Ar milzīgu aktivitāti šajā cirkā piedalās arī masu mediji un tiesas. Lai komentētu situāciju, tiek pieaicināti jurisprudences pasniedzēji un sabiedrībā populāri cilvēki. Protams, viņu viedoklis ir vērtīgs, taču, rūpīgāk pavērojot, mēs redzam katra iesaistītā partijiskās intereses. Diskusijas notiek par to, kura balsu skaitīšanas sistēma ir tuvāk patiesajai. Daudzi pārmet, ka, skaitot ar rokām, pastāv falsifikācijas iespējamība. Taču ja kaut kas tāds ir noticis, es domāju, ka vienlīdz intensīvi no abām pusēm. Ja pastāv šī apzinātā kļūda, tad vienlīdz no abām pusēm un kopīgo balsu attiecību neietekmē. Problēma ir tā, ka biļeteni un skaitīšanas sistēmas visā valstī ir atšķirīgas un atšķirīga ir arī to ticamības pakāpe. Vienā vietā tas notiek datorizēti un cilvēki iespiež caurumus iepretim savam kandidātam, bet citviet kandidāts tiek ierakstīts ar roku. Kāds to lasa, un ko viņš darīs, ja rokraksts ir nesaprotams?

Amerikā es vienmēr balsoju par demokrātiem. Es viņus uzskatu par progresīvākiem sociālajā sfērā. Taču dzīvojot Latvijā, mana vēlme atbalstīt demokrātus ir nedaudz samazinājusies, jo Amerikas attieksme pret Latviju būtiski nemainītos — vienalga, vai pie varas būtu demokrāti vai republikāņi. Abas partijas vienlīdz atbalsta Latvijas iestāšanos NATO un tirdzniecības nosacījumu nodrošināšanu.

Kārlis Streips, žurnālists

RL_11_70

Klintona administrācija ekonomiskajā ziņā bija diezgan veiksmīga, un tādos gadījumos diezgan bieži iepriekšējās adminstrācijas viceprezidents kandidē prezidenta amatam. Piemēram, Bušs vecākais bija Reigana administrācijas viceprezidents, līdz kļuva par prezidentu. Džordža Buša jaunākā popularitāte mani stipri mulsina. Viņš sevi nekā īpaši politikā nav pierādījis, un viņa darbs Teksasas gubernatora krēslā nav viennozīmīgi vērtējams. Taču savu lomu nospēlēja uzvārds, un tā tas aizgāja. Šajās vēlēšanās plašos vilcienos vēl saglabājās agrākais dalījums, ka uzņēmēji balso par republikāņiem, savukārt Amerikas minoritātes un sievietes vienmēr ir izvēlējušās demokrātus.

Domāju, ka mūsdienās nav īsti moderni būt izteiktam demokrātam vai izteiktam republikānim. Ir cilvēki, kas nekad nenovērsīsies no savas partijas kandidātiem, bet arvien vairāk kļūst to cilvēku, kas sevi uzskata par neatkarīgiem. Viņi skatās tieši uz konkrēto kandidātu un mazāk ievēro to partijas saites. Nospiedošais vairākums melno joprojām balso par demokrātiem, taču par citām grupām to ir grūtāk teikt.

Vairums Amerikas latviešu atbalstīja republikāņus. Mans vectēvs bija republikāņu komitejas priekšsēdētājs un, kā es smejos, ar viņu es iegāju politikā. Viņš mani veda līdzi uz partijas pasākumiem. Teiksim tā, kamēr es vēl nezināju labāk, es biju republikānis. Par demokrātu platformas piekritēju es kļuvu tāpēc, ka prezidents ieceļ tiesnešus. Amerikā tiesas ir tās, kas pieņem galīgos lēmumus, ko drīkst un ko nedrīkst, kas ir likums un kas nav likums. Mana personīgā dzīve prasa, lai lēmumus pieņemtu cilvēki, kam ir liberāli pasaules uzskati.

Foto: Kaspars Goba Foto: Kaspars Goba

Iemesls, kādēļ rezultāti šajās vēlēšanās bija tik tuvi, meklējams abu kandidātu politiskajā viduvējībā. Iztrūka Bila Klintona milzīgās kampaņas spējas, tāpat arī Ronalda Reigana harizmas un pārliecības. Tautsaimniecības izpratnes ziņā starp abiem kandidātiem starpības nav tik, cik melns aiz naga. Abi viņi ir kapitālistiski lielās un varenās Amerikas atbalstītāji un grūti redzēt kādu milzīgu atšķirību.

Sagatavoja Kaspars Goba

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">