Pretoties Parīzei. Pretoties Parīzē

Français, encore une résistance
pour être républicains [1. Francūži, vēl mazliet izturības, lai mēs kļūtu par republikāņiem! (franču val.)]

Kods

Parīzē pie māju ārdurvīm neatrast mājruni ar iedzīvotāju vārdiem, – tur redzamas vien noslēpumainas podziņas ar burtiem un cipariem. Lai iekļūtu daudzdzīvokļu mājā, sevišķi brīvdienās, ir jāievada KODS. Ja parīzietis tevi ir uzaicinājis ciemos, viņam vajadzētu slepeno kodu atklāt, lai tu varētu atvērt pirmās ārdurvis, jo, tikai pārvarējis šo pirmo šķērsli, tu beidzot atradīsi mājruni ar iemītnieku vārdiem un varēsi palūgt, lai uzaicinātājs atver nākamās – iekšējās durvis.

Diemžēl parīzietis, ielūgdams viesus, bieži vien aizmirst šo sasodīto kodu atklāt, bet tu, ārzemnieks būdams, aizmirsti viņam to pajautāt. Stāvēdams mēmi lakoniskās tastatūras priekšā, tu nezini, ko iesākt, un jūties kā aplencēju karaspēks neieņemamas viduslaiku pilsētas augsto mūru pakājē. Uz glābiņu nav ko cerēt, ja neesi paņēmis līdzi mobilo telefonu, tas ir izlādējies vai varbūt esi aizmirsis viesību rīkotāja numuru. Atliek pēdējā cerība: lūgt palīdzību tam, kurš tevi gaida, piezvanot no kādas telefona kabīnes, taču tajās aparāti parasti ir salauzti, un arī maz ticams, ka tev kabatā glabājas telekarte (Parīzes publiskie telefoni nepielūdzami atsakās pieņemt monētas vai banknotes). Tā nu tu stāvi un prāto, kāpēc gan reizēm Parīze dara visu, lai sarežģītu tev dzīvi.

Parīzieši, kuriem jautāju, kāpēc viņi piecieš tik ērmīgu sistēmu, man atbild, ka tas esot vislabākais veids, kā turēt pa gabalu uzmācīgus miera traucētājus. Bet varbūt parīziešu sliecība pamest likteņa varā koda nezinātājus ir izskaidrojama ar to, ka būtībā visa franču kultūra ir caurcaurēm kodificēta. (Es saku “franču kultūra”, ar to domādams Parīzes kultūru, jo pamatā tieši Parīzes kultūra ir vienīgā franču kultūra, ko pazīstam mēs, ārzemēs.)

Ne velti sešdesmitajos gados Francijā valdīja strukturālisms, kas visu cilvēka dzīvi uzlūkoja kā vienu vienīgu valodas kodu saaudumu. Ja esi apmeties uz dzīvi Parīzē, bet nezini mots-clefs de la parisienneté – parīziskuma atslēgvārdus –, tu nekad nepiekļūsi vadošajām aprindām un smalkākajiem domubiedru pulciņiem, un iespējams, ka pat māju ārdurvis tev paliks slēgtas.

Franciski vārds cour apzīmē gan karaļa galmu, gan mājas pagalmu. Varbūt vispārējā aizraušanās ar durvju kodiem liecina par slepenu garīgo mantojumu no monarhisma laikiem: parīzieši sirds dziļumos ir pārliecināti, ka viņu mājas pagalms ir tikpat ekskluzīvs, iekārojams un tikai izredzētajiem paredzēts kā Versaļas galms.

Skaidrs, ka šāda aizsargāšanās ar kodu palīdzību izriet no īpatnēji franciskās neuzticēšanās. Parīzietis neuzticas, tāpēc jau laikus nodrošina pietiekamu distanci starp sevi un tevi, – distanci, kas pārsteidz, piemēram, itāļus. Mēs, itāļi, pat iedibinājuši paviršas attiecības, steidzamies pāriet no “jūs” uz “tu”, ar šādu uzrunas formu apliecinot savstarpēju uzticēšanos, turpretī Parīzē pat laulātie un veci draugi uzrunā viens otru ar vous, – distance ir jāsaglabā. Dižciltīgas novirzes mudina īstenu parīzieti neatklāties, neatvērties tev, bet reizēm – arī neatvērt tev savas durvis. Piemēram, gadās, ka parīzieša mājās esi spiests meklēt tualeti, lai nokārtotu neatliekamu vajadzību,–  mājas saimnieks tev parāda meklēto vietu, taču nevari nepamanīt viņa apmulsumu: it kā tualete būtu svešiem slēgta un nepieejama mājas daļa.

Būtiskākie kodi neapšaubāmi ir franču runātais un rakstītais vārds. Būt parīzietim (un tas nozīmē “būt francūzim”, taču šai nozīmei pievieno vēl daudz ko citu un pārāku) –  tā nav etniska, rases vai reliģiska piederība. Nav svarīgi, vai tev ir melna āda vai ķīniešu akcents, – galu galā mūsdienās katrs sestais francūzis ir cēlies no ģimenes, kas Francijā ieradusies pēc 1900. gada. Parīzietis tu esi tad, ja jūties piederīgs exeption parisienne, ja tavi kultūras refleksi ir tādi kā cilvēkam, kurš jaunībā ir lasījis Moljēru, Balzaku, Flobēru, Viānu un klausījies Brela un Brasēna dziesmas. Tevi labi uzņems, ja pratīsi pareizi lietot konjunktīva formas, – nevainojams darbības vārda pagātnes lietojums ir galvenā pārbaude, kas apliecina, vai esi izglītots cilvēks vai tikai tāds puskoka lēcējs. Visas pasaules avīzes pauda aizdomas, ka Tonijs Blērs, 1998. gadā apmeklēdams Parīzi, tik ļoti iepatikās francūžiem vienīgi tāpēc, ka Francijas Nacionālajā sapulcē runāja brīvā un plūstošā franču valodā. Īsāk sakot, parīzietis nav rasists, nacionālists vai etnocentrists, – viņš ir glotocentrists, un visa centrs bez šaubām ir le bon français.[1. Smalka franču valoda.] Laba franču valoda ir apliecinājums tam, ka tu arī domāt pratīsi franciski.

Augstprātība?

Nesen (2004. gada 22. oktobrī) laikrakstā Le Monde bija lasāms, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm franču studentiem ir vissliktākās angļu valodas zināšanas, turklāt jauno francūžu angļu valodas prasme ir pasliktinājusies kopš 1996. gada. Tie, kas angļu valodu māca studentiem no visdažādākajām pasaules zemēm, man apstiprina, ka ar francūžiem strādāt ir visgrūtāk: viņi ir tik pārpilni paši ar savu valodu, ka izrāda spēcīgu, neapzinātu, proti, neirotisku pretestību, kas liedz runāt citā valodā. Starptautiskās visdažādāko zinātņu jomu konferencēs, kur dabiski ir pieņemts runāt angliski, tikai franciski runājošie pieprasa atsevišķas sēdes franču valodā. Ja šāda prasība tiek apmierināta, viņi paši tad arī ir vienīgie šo pasākumu apmeklētāji.

Nav noliedzams, ka par spīti kodificētajam rakstības veidam, kas laupa drosmi neiesvētītajiem un ārzemniekiem, daudzi mūsdienu Parīzes domātāji tiek ļoti nopietni uztverti pasaulē un jo sevišķi Amerikas universitātēs. Bet pat tie, kas koķetē ar French Theory, neizpratnē jautā: “Kāpēc franči raksta tik dendijiskā stilā?”, uzsverot, ka “their style is weird”.[2. Viņiem ir dīvains stils (angļu val.).] Tādējādi daudzi, pamatojoties uz diezgan paviršiem spriedumiem, nonāk pie secinājuma, ka visi ievērojamie Parīzes intelektuāļi patiesībā ir tikai krāpnieki un šarlatāni, – kā raksta arī Sokāls. [3. Alan Sokal & Jean Bricmont.Impostures intellectuelles. – Odile Jacob, Paris, 1997. Šis diezgan virspusīgais pamflets cenšas diskreditēt visus pēdējo desmitgažu svarīgākos Parīzes autorus, pierādot, ka, runādami par zinātniskiem jautājumiem, viņi paši neapjēdz, ko gvelž. Šī grāmatele angļvalodīgajās zemēs ir kļuvusi par karogu visiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ necieš pašmāju postmodernās tendences un autorus.]

Visās pasaules malās aizvien var dzirdēt to pašu veco dziesmu: “Francūži ir šovinisti un iedomīgi pūšļi.” Šī klišeja mani tracina kā ikviena banalitāte vai mēģinājums visus mest pār vienu kārti. Man patiešām nešķiet, ka mani franču draugi būtu īpaši iedomīgi.

Bet tad uzmācas šaubas: varbūt mani draugi, intelektuāļi, neizturas augstprātīgi tikai tāpēc, ka uzskata mani par piederīgu savai ciltij? Galu galā es labi runāju viņu valodā, esmu studējis Parīzē un joprojām sekoju līdzi Francijas kultūras un politikas notikumiem. Īsāk sakot, mani neuzlūko kā no Burundi vai Kalifornijas atklīdušu pāķi, kā svešinieku, kas nav iesvētīts Parīzes kultūras Mistērijās. Es kodu zinu, tāpēc mani ielaiž galmā...

Bet vai pietiek prast runāt un rakstīt daiļajā valodā, vai arī nepieciešams pārņemt domāšanas kodu? Parīzē kods tiek attiecināts arī uz saturu. Un to var izteikt ar vienu atslēgvārdu, vienu paroli, bez kuras nevienu nekad neuzņems culture parisienne. Šis būtiskais koda vārds ir résister. Pretoties.

Résistance!

Ikviens francūzis, kas vecāks par četrdesmit gadiem, dievinaPretošanos – gan vārdu, gan jēdzienu.

1994. gadā Itālijas televīzijai gatavoju pārraidi, kurā Žanam Fransuā Liotāram stundu garā sarunā bija jāapkopo savas domāšanas sistēmas kodols, un viņš, ne mirkli nešaubīdamies, par šī raidījuma nosaukumu ierosināja vārdu Résistances.[4. Šī saruna ir publicēta – Jean François Lyotard. Résistances. A Conversation. – Journal of European Psychoanalysis. 2, Rudens 1995 – Ziema 1996, 11.–20. lpp.; www.psychomedia.it/jep, n.2.] Tas bija Liotāra testaments, neilgi pēc šīs sarunas viņš mira.

Savukārt Žaks Deridā ir izdevis grāmatu Résistences. Krājums, kurā apkopoti trīs psihoanalīzei veltīti raksti, iesākas ar ļoti francisku atzīšanos: “Es vienmēr esmu mīlējis šo vārdu – pretošanās.” Un, tā arī nesniegdams skaidru atbildi, Deridā pats sev jautā: “Kāpēc es vienmēr esmu sapņojis par pretošanos?”

Mūsdienās psihoanalītiķu kopienā “pretošanās” ir ieguvusi diezgan negatīvu konotāciju: narcistiskais Es pretojas neapzinātajām patiesībām, kas atklājas analīzes gaitā. Trulais Prāts pretojas netīkamajiem sirds apsvērumiem. Taču franču dubultā mīlestība uz Freidu un partizāniem, kas cīnījās pret okupāciju, ir radījusi (un ne jau tikai Liotāra un Deridā tekstos) šo brīnumaino vienādību: freidiskā pretošanās, tāpat kā antifašistu Pretošanās kustība, ir kļuvusi par kaut ko labu, – pat vēl vairāk, pretošanās ir gadutūkstoša beigu intelektuāļa svēts pienākums. Gluži kā Fransa Galla dziesmā, kas labi zināma katram francūzim: “Résistes! / Montres que tu exsistes / Refuses ce monde égoiste...”  (Pretojies! Pierādi, ka tu pastāvi, atsakies no šīs egoistiskās pasaules...)

Bet pret ko tad īsti ir jāvērš šī pretošanās? Kas ir mūsdienu nacistiskie iebrucēji?

Franču intelektuāļa pienākums ir pretoties dažādām lietām: mondalisation (tas ir franču termins, kas pretojas angliskajam globalization), plašsaziņas līdzekļu un Holivudas pārmērīgajai varai, angliski-amerikāniskajam liberālisma variantam, kas tiek saukts par libérisme, tāpat arī masu kultūrai, Bušam, Blēram un “trešajam ceļam”, kognitīvistiskajām zinātnēm un “scientismam” utt. Īsāk sakot, pretošanās jāvērš pret amerikanizācijas izplatību tās visdažādākajās formās – gan augstajās (modernā zinātne, Čomskis, Microsoft), gan zemajās (Volts Disnejs, Harijs Poters, McDonald’s, Disnejlenda). Parīze piedāvā sevi kā galveno cietoksni izmisīgajai Pretošanās cīņai pret McWorld (Maklūans, McDonald’s, Macintosh).

Nav no svara, vai esi labējo vai kreiso uzskatu piekritējs, apbrīno Širaku, Filipu Holandu vai Žozē Bovē [5. Filips Holands ir Francijas sociālistiskās partijas sekretārs, tātad attiecīgi opozīcijas vadītājs. Žozē Bovē ir Francijā vispopulārākais antimodaliste (proti, antiglobalizācijas) pretošanās akciju dalībnieks.] : ja tu esi francūzis, tev jāpretojas.

Planetārās hipervienkāršošanās iespaidā Rietumi izskatās sašķelti divās daļās. Vienā pusē stāv Dāvids – Francija, kas vēlas padarīt ANO par jaunās pasaules kārtības veidotāju, kultivē dekonstrukcionismu, psihoanalīzi, elitāru mākslu, līdz galējībām novestu izsmalcinātību, vēsturisko relatīvismu, modernumakritiku un uzsver filozofijas primāro lomu. Bet pretējā pusē stāv Goliāts – ASV, kas vēlas uzspiest jauno pasaules kārtību, philosophy of mind un analytic philosophy, masu mākslu, to, kam par varēm ir jāpatīk gluži visiem, zinātnisko un demokrātisko universālismu, modernumaslavināšanu, kā arī zinātnes un tehnikas primāro lomu. Goliātam ir pārspēks vairākos kontinentos, bet Dāvids – “franču partija” – pretojas.

Aplis un straume

Nav parīzieša, kurš, vēl neuzsācis mācības sākumskolas pirmajā klasē, jau nezinātu kādu būtisku savas pilsētas iezīmi: tā ir apaļa.

Ikvienam, kas dzīvo Capitale – Galvaspilsētā, kā franči to godbijīgi dēvē –, prātā vienmēr ir skaidrs tās tēls, un viņš ik brīdi spēj vizuāli apzināties, tieši kurā metropoles punktā atrodas. Dekartiski racionālais Parīzes logotips, pilsētas vizuālā zīme, ir vēl populārāks par Eifeļa torni: pilsētas apaļīgās perimetra aprises, ko slīpi šķērso Sēnas līklocis. Šo tēlu var ieraudzīt it visur – katrā metro stacijā, katrā autobusa pieturā. Romas, Vīnes, Londonas vai Atēnu iemītniekiem acu priekšā mūždien nerēgojas stilizēti viņu pilsētas apveidi, bet parīzietim šāds tēls vienmēr ir prātā. Arī tāpēc, ka parīziešu iztēlē šis gandrīz-aplis, kurā saplūst un krustojas visas līnijas ir – garīgi un virtuāli – pasaules Centrs.

Katrā ziņā Parīze – kaut arī ģeometriski ne gluži precīzi, bet tomēr – ir novietota Francijas centrā. Savu valsti francūži sauc par Hexagone, bet sešstūra forma ir aptuvens apļa atveidojums: tātad franču priekšstatos Parīze ir aplis (gandrīz aplis), kas atrodas cita apļa pašā viducī.

Šī Centra centrā atrodas paralēlskaldnis – Sitē sala, kurā gadsimtiem ilgi satilpinājās visa Parīze, šī izteikti fluviālā pilsēta. Savukārt Centra centra centrā ir tukšs laukums, kuru no vienas puses ierobežo Parīzes Dievmātes katedrāle, bet no pretējās malas – masīvā policijas prefektūras ēka. Abi mūžīgie civilisation française pamatspēki: baznīca un valsts jeb, citiem vārdiem sakot, ticība un policija.

Esmu iepazinis vairākas pilsētas, kuru iemītnieki iedomājas dzīvojam visa centrā, nelikdamies ne zinis par faktu, ka pasaule ir apaļa. Daudzi romieši, pateicoties pāvestam un antīkās impērijas drupām, jūtas nesatricināmi nostiprinājušies ptolemajiskā universa centrā. Savukārt par Kopernika universa centra apdzīvotājiem sevi uzskata vašingtonieši, jo tieši šī pilsēta ir zemeslodes ietekmīgāko politiķu darbavieta. Vēl ne tik senā pagātnē arī maskavieši apzinājās, ka dzīvo nākotnes universa centrā: Maskava – trešā Roma, vispasaules sociālisma galvaspilsēta. Savukārt ņujorkieši 11. septembrī dārgi samaksāja par to, ka izrādījās neesam vienīgie, kas Ņujorku uzskata par pasaules vertikalizēto centru. Tie, kas mīt Losandželosā, jūtas dzīvojam iztēles universa centrā, jo šajā pilsētā tiek radīti tēli (arī pašas pilsētas tēli), kurus pēc tam skata visa pasaule. Iespējams, ka arī tie, kas dzīvo Jeruzalemē, Mekā vai Varanasi, labi saprotamu iemeslu dēļ jūtas kā pasaules centra iemītnieki.

Šai pulkā parīzieši ir ego-centrēti: viņi domā, ka Parīze domā visas pārējās pasaules vietā un ka visas pasaules domas aizsākumu rod tieši Parīzē.

Lai arī Parīze kā Caput Mundi ir apaļa, tās iekšienē apaļš nav nekas. Parīzi, ko pazīstam mūsdienās, vēl pirms 1870. gada iecerēja Žoržs Ežēns Hausmans, Napoleona III prefekts, un tā ir radiālu bulvāru saišķis, kurā neatrast nevienu apaļu laukumu. Ir tikai viens izņēmums: Katalonijas laukums netālu no Monparnasa stacijas. Kad spāņu arhitekts Rikardo Bofiljs radīja šo vienīgo apaļo Parīzes laukumu, izcēlās skandāls. Tā kā vienīgais īstenais Centra centrs ir tukšais laukums starp katedrāli un prefektūru, tad neviens cits laukums nedrīkst tiekties pēc apaļas formas, kas ir centrāluma atribūts, – parastiem laukumiem jāsamierinās ar kvadrāta vai taisnstūra formu. Citiem vārdiem sakot, Hausmans Parīzi strukturēja kā venozu ķermeni, kurā nepārtraukti jācirkulē, jābūt kustībā. Mēdz teikt, ka šī prefekta un pilsētplānotāja politiski militārais mērķis esot bijis iznīcināt šauro ieliņu labirintus, kas parīziešus mudināt mudināja regulāri celt barikādes. Vienvārdsakot, Parīze tika pilnībā pārplānota un pārveidota atbilstoši policejiskām vajadzībām. Un policija ir tā, kas parīzietim vienmēr pavēl: “Circulez!” Apaļā laukumā var apstāties, pulcēties, vīt sazvērestības un reizēm pat rīkot dumpjus, kurpretī pilsētā ar plašiem bulvāriem un stūrainiem laukumiem gribot negribot ir jācirkulē, jāvirzās tālāk, jāplūst. Parīze ir zirnekļtīkls, kas neko neievelk sevī, tās stari tiecas ārā no centra. Starp citu, Hitlers dievināja Parīzi un vēlējās, kaut Berlīnei būtu līdzīgs pilsētplānojums: arī viņš gribēja izstaroties.

Kādā priekšlasījumā par urbāno semioloģiju1967. gadā Rolāns Barts teica, ka pilsētu lielās artērijas ir jāuztver kā upes. Un šis apgalvojums noteikti ir pareizs attiecībā uz Parīzi, kas jau ģenētiski ir upes pilsēta. Spēcīga cirkulācija, kustība notiek arī pa īsto upi, Sēnu: tūristu kuģīši, péniches, elegantās un bargās liellaivas, kurās nemana nevienu dzīvu dvēseli un kuras kā zārki klusi slīd pa ūdens bulvāri. Bet arī slavenie Parīzes sauszemes bulvāri ir plūstoši. To krastos var piestāt, pieķeroties pie kāda piekrastes bistro, tad apsēsties pie apaļa galdiņa terasē un vērot garām plūstošo le monde – nemitīgo ļaužu straumi.

Parīze aizvien ir Parīze

Man nešķiet, ka Parīze būtu būtiski pārvērtusies, salīdzinot ar laiku, kad es tur no 1967. līdz 1973. gadam studēju. Varbūt tā izskatās tikai no mana redzespunkta, jo manā vecumā cilvēki mēdz tverties pie nemainīgā, lai tādējādi atgūtu pašu jaunības atliekas, kaut arī piesardzīgu un iecietīgu skatienu var uzmest arī jauninājumiem. Pārvērtības, ko piedzīvojusi Parīze, ir krietni mazākas par tām, kas, piemēram, skārušas Londonu.

Britu galvaspilsēta vairs nav kādreizējais lepnais salinieku izņēmums, kur it viss bija citādāks nekā kontinentā, – sākot ar rītišķo breakfast un beidzot ar piņķerīgo monetāro sistēmu ar visām tās puskronām, ginejām, pensiem, sterliņiem un citiem gotiskiem reliktiem. Tagad Londona līdzinās pārējām Eiropas galvaspilsētām, un tur tāpat malko vīnu un espresso, uz ielām koķetē ar meitenēm un metro zog maciņus. Sešdesmitajos gados Londonā vēl ēda angļu gaumē, tas ir, ļoti slikti, turpretī šodien Londona ir kļuvusi par pilsētu ar pasaules labākajiem etniskajiem restorāniem. Tomēr briti joprojām ienīst Eiropu, jo baidās, ka kontinents viņiem uzspiedīs braukšanu pa ielas labo pusi un eiro, tādējādi iznīcinot divas vienīgās pārpalikušās uzkrītošās atšķirības iezīmes. Visvairāk briti baidās, ka viņu zeme kļūs līdzīga tai, ko viņi uzskata par Lielbritānijas pretstatu un ir izraudzījušies par sava ienaida objektu, – proti, Francijai.

Parīze pēdējo četrdesmit gadu laikā ir mainījusies daudz mazāk. Nopietnākajās grāmatnīcās līdzās dažiem jaunajiem autoriem joprojām ir redzamas tās pašas grāmatas. Arī svarīgākie laikraksti joprojām ir tie paši – Le Monde, Libération, Le Figaro, France-Soir. Vienīgi L’Humanité – komunistiskās partijas oficiālā balss, ko savulaik ielās pārdeva džinsoti aktīvisti – tagad tik tikko velk dzīvību. Pat oficiālā satīras avīze Le Canard EnchaĒné braši turas, tā pretojas laikam tāpat kā citas pagātnes institūcijas – Académie Française, École Polytechnique, École Normale Supérieure, École Nationale d’Administration, Collège de France. Ilustrētie žurnāli joprojām nesamērīgi daudz vietas atvēl psiholoģijai un psihoanalīzei. Spoguļsienās mirdzošajos bistrot tāpat kā agrāk dzer tradicionālo ballon de rouge (glāzi sarkanvīna) un no rītiem uzkož mūžīgos kruasānus, un arī mūsdienās tur var uzkavēties stundām garās sarunās vai vientulīgi lasīt un rakstīt, sēžot bulvāra-upes krastā. Arī smaržas – frites, crêpes un croque-monsieur aromāti – ir tie paši, un jaunie parīzieši bieži vien runā un domā tāpat, kā reiz runājām mēs, 1970. gada Parīzes jaunieši: viņiem, tāpat kā tolaik mums, ir skaidrs,kam vajag pretoties. Daži no mūsu tolaiku kultūras elkiem – Sartrs, Fuko, Delēzs, Lakāns, Barts, Burdjē, Deridā – jau ir miruši, bet citi – kā Levī-Stross, Todorovs, Serrs, Solērs vai Kristeva – vēl ir dzīvi, bet gan vieni, gan otri ir autori, bez kuriem nekādi nevar iztikt arī mūsdienu jaunatne.

Arī Parīze, kurai ir svars un teikšana, – tā, kura pasludinājusi postmodernās Pārmaiņas par nemainīgu ētiski politisku ideālu – pretojas reālām pārmaiņām. Šodien, tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem, varu saderēt, ka smalks intelektuālis tikšanos ar tevi sarunās tieši Chez Balzar, šajā alternatīvās un pārticīgās Sorbonnas restorānā, kas atrodas rue des Écoles. Vai arī tikšanās vieta būs Closerie des Lilas Monparnasa bulvārī, – šī kafejnīca ir iecienīts patvērums vairākām slavenu rakstnieku paaudzēm. Uz katra galdiņa ir zeltīta plāksnīte, kurā iegravēti slavenu autoru vārdi, – visu to, kas šo iestādījumu ir apmeklējuši, sākot no 19. gadsimta. Un Parīzes intelektuālais VIP, kas tikšanos sarunā šeit, klusībā cer, ka galdiņu, pie kura viņš tagad sūc savu pastis, reiz greznos dzeltena plāksnīte arī ar viņa vārdu.

Marianna un lakati

2004. gada Parīzē ir tikai viens uzmācīgs un plaši izplatīts jēdziens, kam nebija nekādas nozīmes septiņdesmito gadu sākumā: l’esprit républicain. Arī Itālija ir republika, taču pie mums neviens nerunā par “republikas garu”, lai raksturotu savu ētiski nacionālo DNS. La République ir ikviena francūža politiskā un sabiedriskā redzējuma paradigma, tieši tāpat kā freedom ir amerikāņu sabiedrisko ideālu paradigma.

Mariannas – alegoriskā un sievišķīgā Republikas atveida – tautiskais kults Parīzē ir patiesā reliģija, jo sevišķi tiem, kam nav citas reliģijas.

Ne velti Mariannai, šim elkam ar smieklīgu aubīti, bet arī ar nenoliedzami erotiskām iezīmēm, savus vaibstus ir atvēlējušas skaistākās franču aktrises: Brižita Bardo, Katrīna Denēva, Letīcija Kasta un citas.

Franču eiro ir visgarlaicīgākās monētas, jo uz tām visām ir redzama tikai un vienīgi Marianna. Pēc 1789. gada revolucionāriem neizdevās katoļu dieva kultu aizstāt ar ticību Augstākajai būtnei vai Saprāta dievietei, tomēr mūsdienās jaunā, parīziešu pielūgtā dievība – vienlaikus politiska, ētiska un estētiska – ir La République. Turpretī lielā daļā Francijas provinču joprojām valda vandejiešu gars – tās ir konservatīvas un katoliskas, citiem vārdiem sakot, antiparīziskas.

Tomēr visi ir vienisprātis, ka republikāniskā sabiedrība ir sekulāra. Dalījums starp reliģiju (etnisku praksi, ko ciena pat ateisti) un republiku ir nepārprotami skaidrs. Piemēram, Lielbritānijā, iespējams, vienīgajā zemē, kur valsts vada reliģiju (nevis otrādi, kā tas ir Irānā), skolās pastāv obligātā ticības mācība (lai gan vecāki drīkst lūgt savus bērnus atbrīvot no šīm stundām). Francijā nekas tamlīdzīgs nebūtu iedomājams. Pat visnomaļākajā Centrālā masīva ciemā franču bērns, vērdams valsts skolas durvis, skaidri zina, ka ieiet antibaznīcā, autre église, vietā, kas ir pilnīgs pretstats un pretpols kristīgajam dievnamam vai sinagogai: viņš ieiet templī, kur valda Culture Républicaine. Ja bērnam pietiks spēju un ambīciju, vēlāk pieaudzis viņš “kāps augšup” līdz pašai Parīzei, apgūs Galvaspilsētas kodus, izpelnīdamies tiesības tikt uzņemtam cour – pagalmā un galmā.

L’École laique – šis Trešās franču republikas (1870-1940) izgudrojums – radīja slaveno tablier vai sarrau, skolas uzsvārci. Šādu vienādojošu formastērpu pēcāk pārņēma valsts skolas gandrīz visās Eiropas zemēs. Uzsvārcis, sekularizēts un bērnišķīgs priestera talāra variants, apliecina, ka skolēns ir piederīgs republikāniskās skolas kultam.

Republikāniskā (Valsts) skola ir Mariannas kulta templis, – šī aksioma izskaidro, kāpēc tik dedzīgi tiek debatēts par slavenajiem foulard,islāmticīgo meiteņu lakatiem, turklāt šīs debates jau ir pārvērtušās par visai pasaulei aktuālu strīdu. Lakatu kādreiz sauca arī par fichu, un šo vārdu sardoniski dekonstruēja Deridā, jo fichu nozīmē ne vien “lakats”, bet arī “sasodīts”, “neveiksmīgs”, “salauzts” un “sabojāts”. Tagad franču politiskajā iztēlē foulard ir dramatiski nostājies opozīcijā pret tablier, – proti, ja pieļausim, ka meitenes nēsā foulard, tad tablier būs fichu, pagalam. Gadiem ilgi (līdz nesenajam Širaka likumam, kas aizliedza foulard nēsāšanu skolās) notika kaislīgas diskusijas par to, vai islāmticīgajām meitenēm, kas nēsā šādus foulard jeb fichu, drīkst atļaut ienākt izglītības templī. Šo debašu atskaņas sasniedza arī musulmaņu valstis, un, lai sodītu l’esprit républicain, Irākā tika nolaupīti divi franču žurnālisti.

Francijā joprojām nerimstas karsti strīdi par to, vai pasēs un autovadītāju apliecībās ir pieļaujamas fotogrāfijas, kurās sievietes ir redzamas ar apsegtu galvu. Republikas likumi nosaka, ka personu apliecinošu dokumentu fotogrāfijās visiem ir jābūt ar kailu galvu. Itālijā un citās valstīs šādas diskusijas nebūtu iespējamas. Itālijā jau fašisma laikos mūķenēm tika atļauts dokumentiem fotografēties ar galvassegu, un mūsdienās šī atļauja tiek attiecināta arī uz musulmanietēm. Arī pie mums skolās mācās arvien vairāk meiteņu, kuras nēsā hidžābu vai čadru, taču tas nerada problēmas ne labējo, ne kreiso uzskatu piekritējiem, – varbūt vienīgi tracina dažus Ziemeļitālijas ksenofobus. Tā kā Itālijas valsts skolās jau kopš fašisma laikiem valda izteikta katolicisma hegemonija (krucifikss katrā klases telpā, ticības mācības stunda reizi nedēļā), šķiet gluži dabiski, ka tiek pieļautas arī citu reliģiju zīmes. Un varbūt mūsu neticīgie laji pat paslepus smīkņā, iedomādamies krucifiksu, kas karājas pie klases sienas kā izsmiekls arvien pieaugošajam islāmticīgo zēnu un meiteņu skaitam. Bet itāļu skola nav Laicīgo vērtību templis, kas būtu jāuzlūko kā pretstats reliģijas tumsonībai.

Mācību stunda

Zemē, kas pašidentificējas galvenokārt ar valodu un valsts izglītības sistēmu, skola iegūst tik lielu nozīmīgumu, kāds itāļu skolotājiem nerādās pat saldākajos sapņos. Nav nejaušība, ka viens no pēdējo četrdesmit gadu svarīgākajiem politiskajiem notikumiem bija 1968. gada studentu nemieri. Taču kāds Parīzē mājvietu radis rumānis, Ežēns Jonesko, ir radījis ironisku un daiļrunīgu pieminekli franču École vadošajai lomai.

Jau piecdesmit gadus no vietas kādā nelielā teātrītī Latīņu kvartāla pašā sirdī – ThéČtre de la Huchette – nebeidz izrādīt Jonesko komēdiju La leçon (Mācību stunda) līdzās citai klasiskai Jonesko lugai La cantatrice chauve (Plikpaurainā dziedātāja). Šobrīd notikušo izrāžu skaits jau tuvojas piecpadsmitajam tūkstotim. Turklāt reizēm visi gribētāji nemaz nevar izrādi noskatīties, jo biļetes ir izpārdotas. Vai tiešām tie būtu visnoturīgākie panākumi Rietumu teātra vēsturē?

Mācību stundā,šajā piecdesmito gadu absurda teātra šedevrā, ir atveidots padzīvojis, neprecēts skolotājs un jauna meitene, kas ierodas pie viņa mājās uz privātstundām. Skolotājs, sākumā bikls un ceremoniāls, apbrīnojamā kāpinājumā pamazām pārvēršas par dedzīgu, nevaldāmu, satracinātu oratoru un beigu beigās ar nazi nodur savu audzēkni, kura savukārt ļaujas arvien dziļākai padevībai un apjukumam. Lugas nobeigums paliek atvērts: ir skaidrs, ka skolotājs tieši tāpat izrīkosies ar nākamo audzēkni, un tā līdz bezgalībai.

Mēdz teikt, ka šī komēdija atkailinot apslēptos sadomazohistiskos aspektus, kādi piemīt ikvienām, arī smalkākajām un saudzīgākajām pedagoģiskajām attiecībām.

Bet varbūt parīzieši tik cītīgi apmeklē šo klasisko izrādi, jo spēj tajā saskatīt franču skolas un kultūras kulta atbaidošos vaibstus. Jonesko sērijslepkavīgais skolotājs savā ziņā patiešām ir valsts skolas priesteris, taču viņa misija ieslīd apšaubāmā, sadoerotiskā gultnē. Un vai tad ikviens francūzis nejūt, kā paša piekoptā kultūras reliģija, kas visu mūžu liek pretoties tumsības rēgam, ietriec viņam krūtīs dunci?

Spīdekļu galms

Franču kultūras struktūra joprojām ir saglabājusi “Versaļas” modeli, ko daudzās revolūcijas tā arī nav spējušas sagraut: pastāv spožais Centrs, kas gluži kā Versaļas pils Saules karaļa laikos izstaro zinības un stilu. Franču intelektuāļi līdzīgi kā Luijs XIV par sevi ir noskaņoti teikt: “La culture c’est moi.” Nebeidzami plašajās Francijas provincēs, no Normandijas līdz Padekalē, ikviens krāšņas cerības lolojošs jauneklis zina, ka viņa mērķis ir monter a Paris – “doties uz Parīzi”, bet burtiski arī “kāpt augšup līdz Parīzei”. Parīze atrodas pašā virsotnē. Vienvārdsakot, pastāv izteikti aristokrātiska kultūras izcilības paradigma, kas kontrastē ar pelēcīgi demokrātisko jeb masveidības modeli, ko Amerika uzspiež gandrīz visām valstīm, ieskaitot Ķīnu. Šis aristokrātiskais modelis mudina atstāt novārtā vispārējās kultūras standartus un kultivēt snobisku mākslu, kuras pamatā var būt arī izsmiekls, kas vērsts pret buržuāzisko ridicule, un tā iespaidā it viss koncentrējas cour – pagalmā un galmā – proti, tajos pāris Parīzes kvartālos, kur top 80 % nacionālās kultūras.

Izpētot kultūras līmeņa rādītājus – universitāšu beidzēju īpatsvaru, izdoto un lasīto grāmatu skaitu, investīciju apjomu zinātniskajā izpētē un izglītībā, kā arī abu šo jomu produktivitāti, apstiprinātos patentus, laikrakstu tirāžas un tamlīdzīgi – pārsteidzošā kārtā izrādās, ka Francija ir vidēja kultūras līmeņa valsts, kas rādītāju ziņā tikai mazliet apsteidz Itāliju un Spāniju. Franču kultūras prestižs ir hiperkoncentrēts galvā – Parīzē. Šī zeme ir kā radījums ar niecīgi mazu, rahītisku ķermenīti un milzīgu, nesamērīgi uzblīdušu galvu.

Skandāls amerikāņiem

Visiem zināma un nostiprinājusies Parīzes tradīcija (kas manās acīs vienmēr darījusi šo pilsētu ļoti simpātisku) ir neērtu un skandalozu autoru radīšana. Sākot ar 18. gadsimtu līdz pat mūsdienām apzīmējums “franču autori” bieži vien ir bijis sinonīms neciešamam snobismam, nicinājuma objekts dievbijīgām dvēselēm un prātīgām ģimenes mātēm un drauds šķīstiem un nesamaitātiem gariem. Daudzi ir metuši krustu, pat tikai izdzirdot Voltēra vai Ruso, Bodlēra vai Viāna vārdu. Ir uzjautrinoši noraudzīties, kā arī mūsdienu “taisnprātīgie vīri”, visu kontinentu krietnie akadēmiķi, nodreb, padzirdējuši pieminam Fuko, Lakānu, Delēzu vai Deridā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka 18. gadsimta beigās par “taisnprāšiem” sevi uzskatīja ticīgie un monarhisti, turpretī šodien tie ir “zinātnieki” un “demokrāti”, nopietni ļaudis, kas līdzinās Sokālam.

Tomēr ir kāds neatbildēts jautājums: vai valstij ir jāatbalsta neērtā un skandalozā māksla un literatūra. 1999. gadā franču intelektuāļi un kino sfēras darbinieki apvienoja spēkus kārtējai kampaņai – “résistance pret amerikāņu Vienoto domu”, pieprasot no valsts vairāk privilēģiju, kas palīdzētu pretoties angļvalodīgo kultūrproduktu invāzijai. Bet vai gan savu kultūru no amerikāņu milža var nosargāt, bailīgi pinkšķot un patveroties zem mammas – valsts platajiem brunčiem? Patiesībā francūži, kas reiz satricināja savu laikmetu un provocēja līdzpilsoņu sašutumu, savu kultūras revolūciju paveica, iztikdami bez franču nodokļu maksātāju naudas, – lielākoties viņu darbi tapa, pateicoties naudai, ko atvēlēja amerikāņu privātpersonas, kas ieradās Parīzē, lai investētu šīs pilsētas tik vilinoši neērtajā un skandalozajā kultūrā.

Kāds paradokss! Parīzes belle époque spozmi radīja bagātie amerikāņi ar plašiem uzskatiem. Viņi, kārodami drīzāk eiropeizēties un aizmirst savu prasto, puritāņu un lopkopju pēcteču izcelsmi, izraudzījās Parīzi par savu galveno koloniju Eiropā. 19. gadsimtā Bostona, Ņujorka un Londona bija pilsētas, kurās naudu taisīja, bet Parīze bija vieta, kur naudu tērēt – pērkot mākslas darbus, kokotes un pārdrošu sieviešu veļu. Henrija Džeimsa sekotāji par vietu, kur iegūt trūkstošo smalkumu, neizvēlējās Londonu (tolaik Anglija vēl bija nesimpātiska kolonizatoru lielvara), Romu (pārāk atpalikusi), Berlīni (pārāk prūsiska un skarba), Vīni (pārāk impēriska), bet Parīzi. Tā nu tieši amerikāņi ar dolāru pilnajām kabatām sacerēja mītu par Paris kā jaunā mākslas avangarda kalvi, bohēmas epopejas galvaspilsētu, kafēšantānu svētnīcu, laimības vietu, kur plūst šampanietis un ņirb zeķturi. Tieši tāpēc es sirds dziļumos neticu it visur izbazūnētajām amerikāņu un franču abpusējām antipātijām, – jau izsenis tās ir divas slepenībā cieši saistītas un savstarpēji atkarīgas kultūras.

Kartēziešu tualetes

Skaidrs, ka attiecībā uz visu, kas skar higiēnas jautājumus, mēs, itāļi, esam izlepusi tauta. Kad dodamies uz ārzemēm, mūs nomāc kārtīga espresso, labu vīnu un modzarellas trūkums, taču vēl nomācošāka mums šķiet bidē retā sastopamība vai pat neesamība. Bidē ir reta greznība Parīzē, kaut arī, spriežot pēc šī vārda franciskā skanējuma, tam vajadzētu būt franču izgudrojumam. Un mēs apstulbuši prātojam: “Bet kā gan šie parīzieši...?” Patiešām pēdējos gadu desmitos itāļi ir pārpārēm kompensējuši ilgo nabadzības vēsturi, kas, kā jau nabadzībai parasts, uzspieda arī visai pieticīgu higiēnas ievērošanu: šodien mani tautieši ir gluži vai apsēsti ar tīrību, sevišķi jau sievietes, krietnās mājsaimnieces, kas berž un spodrina savu mājokli niknā aizrautībā. Itāļu pārspīlētajam tīrīgumam ir jānodzēš Vidusjūras piekrastes senās netīrības pēdas – gadsimtiem vecs, varbūt pat morāls traips.

Par labu turpretī varētu atzīt parīziešu un vispār franču paradumu nošķirt tualeti no vannasistabas, proti, nodalīt defekāciju no apmazgāšanās. No vienas puses – vērienīgi iekārtota, smalka vannasistaba ar lielu vannu un prāvu izlietni, bet no otras puses – apkaunojošs kambarītis ar nožēlojamu tualetes podu pretējā mājas galā. Šāds dalījums nebūtu slikts, ja vien parīzieši līdzās defekācijas tronim neaizmirstu novietot arī kaut vispieticīgāko izlietni. Tas, ka tualetē nav iespējams nomazgāties, dzen izmisumā nabaga itāļus, kas pieraduši pie pašmāju ērtībām, jo Itālijā bidē tagad ir atrodams pat vistrūcīgākajos mitekļos.

Bet varbūt arhitektoniskais tualetes un vannasistabas nošķīrums atspoguļo daudz dziļāku, īsteni arhetipisku dalījumu, kas caurvij visu franču kultūru un sabiedrību. Iespējams, ka francūži vēl nav atguvušies no slavenās Dekarta dihotomijas, kas nošķir res extensa (matēriju, lietas) un res cogitans (domas). Šāds divdalījums padara mūžam problemātisku to saskarsmi un saistību konkrētajā pasaulē. Higiēnas līmenī tas izpaužas kā izomorfs dalījums starp juteklisko Skaistumu (vanna, duša un izlietne) un Sūdiem (tualetes pods). Vienā pusē šķīstījošās un pavedinošās mazgāšanās erotiskā pasaule, bet otrā – apgānošās defekācijas marginālā un nicināmā pasaule. Šīs divas darbības nekādi nesaskaras, tās ir kā divas nesavienojamas substances, un Parīzes filozofijā tās nav pragmatiski sapludināmas veidojumā, ko amerikāņi liekulīgi sauc par restroom, “atpūtas istabu”: parīziešu dekartiski šķeļošais gars neatpūšas pat tualetē.

Saīgušie itāļi

Parīzieši bez iebildumiem attiecina uz sevi Žana Kokto radīto definīciju: “Francūži ir saīguši itāļi.”

Jāsaka gan, ka francūžiem mēs, itāļi, šķietam tuvāki un radniecīgāki, nekā viņi šķiet mums. Itāļu nonkonformisti var apbrīnot Franciju, turpretī italofiliski noskaņotiem francūžiem nepietiek ar mūsu apbrīnošanu, viņi mūs mīl, un daudzi pat dievina. Mīlestība bez pretmīlas: nesenas aptaujas liecina, ka itāļiem daudz simpātiskāki par francūžiem šķiet – uzskaitīšu, sākot ar vissimpātiskākajiem – amerikāņi, angļi, šveicieši un vācieši.

Kad sociologi francūžiem jautā, kurā valstī tie gribētu dzīvot, ja nevarētu mitināties Francijā, atbildē visbiežāk tiek minēta Itālija. Taču francūži atzīst, ka viņiem atšķirībā no mums ir draņķīgs raksturs.

Parīziešu nīgrums pārsteidz daudzus ārzemniekus un jau sen ir kļuvis par etnotūristisku klišeju. Viena no nedaudzajām pilsētām, kur jaunībā vairākas reizes iesaistījos kautiņā, bija tieši Parīze. Kautiņš ir neatņemama Parīzes sastāvdaļa, tikpat nepieciešams pasākums kā ēst steak frites vai vismaz vienreiz aiziet uz Crazy Horse. Itāļiem labi zināma ir Paolo Kontes dziesma ar vārdiem “...un franči niknojas,” kas attiecināti uz Bartali uzvarām 50. gadu Tour de France. Šī frāze Itālijā ir gandrīz folklorizējusies. Un, kad Deridā ieradās Itālijā ar lekciju tūri, kāds ievērojams itāļu laikraksts virsrakstā lika vārdus Niknais Deridā. Jo kāds gan vēl varētu būt francūzis, piedevām slavens filozofs, ja ne augstprātīgs un viegli aizkaitināms?

Šajā Eiropas galvaspilsētā ar vislielāko tūristu pieplūdumu ārzemnieks bieži vien apjūk: viņam uzsmaida Parīzes veikalnieces mīlīgi iztapīgā maska un ausis glāsta “Bonjour monsieur,” “Au revoir madame” ar pārspīlētai laipnībai raksturīgo dziedošo intonāciju un stieptajiem beigu patskaņiem, bet turpat līdzās ik brīdi uzliesmo ne mazāk autohtonāsdusmas.

Parīziešu neciešamais raksturs nereti veido katastrofālas kombinācijas savienojumā ar tipiski gallisku birokrātijas pedantismu, kas mantots no gadsimtiem ilgi monarhiski centralizētas valsts. Palaikam gadās sastapt kādu kantora biezādaini, kurš vistīrākās ļaunprātības dēļ vēršas pret saviem apmeklētājiem un līdz pēdīgam izmanto niecīgo varu, ar ko viņu apveltījis birokrātiskais pārbaudītāja, atļauju izsniedzēja un zīmogu uzspiedēja stāvoklis.

Katrā ziņā franču sliktais garastāvoklis ir arī statistiski apstiprināts fakts: francūži ir nācija, kas patērē visvairāk psihofarmakoloģijas ražojumu un biežāk par citiem apmeklē visdažādāko skolu psihoterapeitus. Francija ir Rietumu pasaules līdere alkoholisma ziņā, un jaunie francūži vairāk par citiem jaunajiem eiropiešiem ir iecienījuši hašišu un marihuānu.

Franču psihoanalītiķi lepni izriež krūtis, atgādinādami, ka nevienā citā pasaules valstī nav tik daudz analītiķu un ka to visaugstākā koncentrācija ir Parīzē. Bet patiesībā pieprasījums pēc psihoanalītiķiem ir tikai viena no franču sliktās pašsajūtas prizmas skaldnēm – pārējās veido depersīvās krīzes, nervu zāles un alkohola patēriņš. Šī nosliece uz atkarībukontrastē ar ierasto francūža tēlu – bon vivant, uzdzīvotājs, kas izgaršo smalkus vīnus, hedonists, kas iesmaržinās ar kādu no neskaitāmajiem parfīmiem un rūpīgi izvēlās vienu no 365 siera šķirnēm. Hedonisma industrija – nozare, kurā Francija, tāpat kā Itālija, joprojām ir starp līderiem – ir monētas smaidošā puse, bet tās reversā redzama drūma nomāktība.[6. Garīgās veselības slikto stāvokli raksturo kāda no 1999. līdz 2003. gadam veikta aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot par 18 gadiem vecāku francūžu mentālās problēmas. Pētījuma Santé mentale en population générale rezultāti tika publicēti 2004. gadā, un tie liecina, ka 11 % aptaujāto francūžu pēdējā laikā ir piedzīvojuši depresiju, bet 12,8 % izjūt nepārtrauktu baiļu un trauksmes stāvokli.]

Neapmierinātība, kurnēšana, bezgalīgas žēlabas par mūsu riebīgo laikmetu: šādas nebeidzamas sūdzībasFrancijā iegūst arī politisku raksturu. Kopš 1981. gada katrās likumdošanas orgānu vēlēšanās vienmēr uzvar iepriekšējo valdītāju opozīcija – Francijā šī mija notiek nemainīgi un atkāpšanās no tās šķiet neiespējama. It kā francūži būtu hroniski vīlušies savos valdītājos, lai arī kas tie būtu. Turklāt liela daļa vēlētāju balsu vienmēr tiek atdota ārpussistēmas partijām: gan Lepēna un Megrē ksenofobiem, gan otrai galējībai – trockistiem. Franču politiskajā sistēmā gluži kā mīna slēpjas spēcīgs sistēmai naidīgs komponents. Un vai tas pats nav attiecināms arī uz pašiem francūžiem? Vai katrā no viņiem nav arī kaut kas eksplozīvs?

Ikviens, kas ir piederīgs kādai etniskai vai reliģiskai minoritātei – ebreju, musulmaņu, magribiešu, melno afrikāņu, aziātu utt. – un dzīvo Francijā, jums apliecinās jau daudzkārt dzirdēto: pēdējos gados šajā valstī pieaug distance (ja lietojam eifēmismu) starp dažādām etniskām un reliģiskām grupām. La République riskē pārvērsties par jumtu arvien destruktīvākiem starpetniskajiem konfliktiem. Arī šī iekšējā ķīvēšanās ir viena no franču nelaimēm, un es joprojām meklēju sociologu, kurš man varētu izskaidrot, kāpēc dažādām etniskajām un reliģiskajām grupām Francijā dzīvot saticīgi ir daudz grūtāk nekā Lielbritānijā, Vācijā vai Zviedrijā. It kā franču neizskaidrojamās aizkaitināmības liga būtu piemetusies arī tiem, kuri paši vai kuru vecāki nav piedzimuši kā francūži.

Rayonnez!

Lai izprastu Parīzi, ir jāsaprot, ka Francijā sevišķi liela nozīme tiek piešķirta divām lietām: gloire un rayonnement – slavai un diženumam, spozmei un starojumam, popularitātei un prestižam.

Ikvienam franču bērnam no mazotnes tiek iepotēts, ka, runājot savā melodiskajā valodā, viņam ir jājūtas kā starojošas civilizācijas centram. Mācību iestādēs, izvērtējot pasniedzējus, viens no galvenajiem kritērijiem ir rayonnement, proti, spēja panākt, lai viņus apbrīno arī ārpus klasēm un auditorijām. “Starojums” ir metafora, eifēmisms, kas atmaidzina un pielabo invāzijas un kolonizācijas nevēlamos tēlus: ideālā skatījumā Ville Lumièrebāka kliedē tumsību un raida savu gaismu tālu pasaulē. Un no katra francūža tiek pieprasīts, lai arī viņš savu spēju robežās būtu tamlīdzīga bāka.

Tomēr, cik daudz ir francūžu, arī galēji kreiso uzskatu piekritēju, kam patiešām ir apnicis izstarot? Vienīgā atšķirība, ka līdzās angloamerikānisko modeļu žilbinošajam mirdzumam mūsdienu starojums izpaužas kā... pretošanās.

Bistro

Itāļu kafejnīcās valda ekshibicionisma gars, turpretī Parīzes kafejnīcas pieder lūriķiem. Uz nedaudzajām itāļu kafejnīcām ļaudis dodas kā uz smalku sabiedriskās dzīves pasākumu – demonstrēt sevi sēžam pie galdiņa un apskatīt citus, kas sēž līdzās. Toties Parīzes bistrot apmierina citas vajadzības: uz turieni iet, lai vērotu garāmgājējus un lasītu. Lasīšana šai gadījumā ir attiecināma ne tikai uz avīzēm un grāmatām, bet arī uz plūdeno ārējo realitāti, ieskaitot daiļas meitenes, kas aiztraucas garām. Iepretī kafejnīcai ir modes skates mēle. Sēdēt kafejnīcā nozīmē ieņemt priviliģētu, filozofam piedienīgu vērotāja vietu: no šejienes pasauli var uzlūkot kā panta rei, kā nemitīgi plūstošu un mainīgu.

Gluži citāds ir Londonas pub, un, lai gan šis apzīmējums cēlies no vārda public, tas sabiedriskā vietā cenšas izveidot privātus kaktus. Anglim privacy ir tik svarīga un vērtīga, ka viņš par varēm pūlas to saglabāt arī vispubliskākajā vietā. Paba apmeklētāji bieži vien bariņos kā liela ģimene sasēžas ap vienu galdu. Te oficianti nevienu neapkalpo, katram pašam, gluži kā mājās, ir jāpaņem alus kauss un jāatnes līdz savam galdiņam, kas tad arī kļūst par privāti kolonizētu teritoriju. Un galu galā vai tad angļu koloniālisms nebija mēģinājums it visur pārstādīt savu privacy? Bārmeņi stāv aiz letes, no viesiem atvēlētas telpas viņus šķir koka barjera: savā ziņā pabā ir jūtama banku nopietni svinīgā noskaņa, un iniciēto klerku pasaule ir stingri norobežota no profānās klientu pasaules. Banka un privacy – šie divi angliskā dzīvesveida radītie šedevri izpaužās arī angļu krodziņos.

Parīzes bistrot visbiežāk ir apaļi galdiņi ārā un kvadrātveida galdiņi iekšā. Iekštelpu četrstūrainos vai kvadrātiskos galdiņus var racionāli sakombinēt kā domino kauliņus. Bet atsevišķs galdiņš – pamatelements – ir paredzēts diviem: pārim, kas sēž aci pret aci. Ja angļu pabs ir mazas privātās viesistabas publiskojums, tad franču bistro rāda ceļu uz guļamistabu, – tā ir vieta, kur divi satiekas, lai viens otru iepazītu, izpētītu, pavedinātu un izaicinātu.

Tas, kuram nav pāra, var piemesties laktā uz augsta ķebļa līdzās zinc – bāra letei. Letes jau sen vairs nav cinkotas, tagad tās parasti sedz dzeltens misiņš, taču kādreiz tās patiešām klāja netīri pelēcīgs, saskrambāts cinks. Bistro matrice ir pauperiska un tautiska – amatnieks vai strādnieks, cilādams savu alus vai rouge glāzi, pārmij dažus izmisīgi banālus vārdus ar krodzinieku, kas stāv otrpus zinc. Ārpusē sēž lūriķis un vēro garām plūstošo pasauli, iekšpusē pie domino galdiņa sēž pārītis, pēta viens otru un izvērtē, bet vientuļnieks nosēžas pie letes un lūko pēc bārmeņa (tie parasti ir vīrieši), kas derētu par sarunbiedru ārkārtas situācijai.

Kurpnieks un marķīzs

Mēdz teikt, ka Parīzes kultūra līdzinoties šampanietim – dārga un dzirkstoša, putu daudz, bet kvalitatīvās un vērtīgās būtības pamaz.

Jau puikas gados man Itālijā bija iespēja iepazīt daudzus svarīgus itāļu intelektuāļus, kam netrūka prestiža, godpilnu amatu un apbalvojumu. Daži no viņiem, protams, bija patiešām izcili. Bet, kad es ierados Parīzē, man šķita, ka no pamatskolas pagalma esmu nokļuvis Versaļas galmā. Salīdzinājumā ar dzirkstošajiem Parīzes meistariem mūsu Itālijas dižie gari man piepeši likās raupji un neizteiksmīgi – tik kokaini, akadēmiski smagnēji, bez iztēles. Kreisi noskaņotie itāļi savā ziņā atdarināja ģermānisko domas stīvumu, Frankfurtes filozofu nebeidzamās žēlabas par modernajām šausmām, Lukāča pārnopietno liekvārdību, turpretī Parīzes kreisie intelektuāļi bija sprēgājoši un piparoti – mākslinieciski literāro kafejnīcu aizraujošie oratori, kam mutē franču vārdu un sintakses lakrickonfektes.

Jāatzīst, ka Itālija, no kuras es nācu, nebija gluži zemē metama un par Eiropai nederīgu pasludināma. Tomēr arī šodien itāļu profesori un intelektuāļi (izņēmums ir elites pārstāvji, kuri dzīvojuši vai bieži viesojušies ārzemēs un kuru darbus tulko arī citās mēlēs) atgādina kurpniekus, kas nezin kāpēc pievērsušies Kultūras amatam. Tipiskam Parīzes intelektuālim ir īpatnēji individuāls un ekscentrisks ģērbšanās stils, viņš nēsā dīvainus lakatus un indiešu vestes, bet vārdi viņa mutē sprēgā kā šampanieša burbulīši, kurpretī itāļu intelektuālis, kura raksturu un omu gadu desmitiem maitājusi apgrūtinoša cīņa par universitātes karjeru, ģērbjas pelēkā, nēsā anonīmas kaklasaites un brilles biezos ietvaros, kas viņam lieliski ļauj saplūst ar apkārtējo fonu. Kad itāļu intelektuālis vēršas pie publikas, viņš iejūtas priestera lomā un no kanceles dod svētību ticīgajiem vai arī kļūst par skolotāju, kas vada mācību stundu pirmziemniekiem: runā kā no grāmatas, izvairās no ironijas un nemitīgi iestrēgst gatavu frāžu neauglīgajās smiltīs. Turpretī Parīzē valdīja viegla, gaisīga kultūra, un tas nebūt nenozīmē, ka tā būtu bijusi virspusīga. Semināros vai debatēs mums šķita, ka esam nokļuvuši prāta džakuzi, ko putās sakuļ intelekta strūklas.

Parīzē visvairāk mūs iejūsmināja sajūta, ka tālu aiz muguras esam atstājuši savu sīko, katoliski vai marksistiski pelēcīgo, vai katoļmarksistisko un tāpēc vēl pelēkāko Itāliju.

Tad mēs pieaugām, nobriedām. Atklājām, ka Parīzē ir sliktas bibliotēkas, vēl sliktākas kinematēkas, nožēlojamas karjeras iespējas universitātēs, veseli bari Lepēna sekotāju un buržuāzija, kas lielākoties ir slikti izglītota. Pirmajā mirklī Versaļas marķīzus bijām sajaukuši ar pavalstnieku pūli. Parīze mums pamazām kļuva par parastu galvaspilsētu. Tomēr cik daudz baudas tā mums bija sniegusi, cik ļoti bija palīdzējusi atbrīvoties no mūsu mūžsenās un tik itāliskās kūts smakas!

Izlutinātā paaudze

Kā zināms, Parīze pievilina tik daudz ļaužu, pateicoties diviem seniem mītiem: mītam par libertīnu galvaspilsētu un mītam par intelektuāļu galvaspilsētu.

Patiešām vēl pirms dažiem gadu desmitiem la Capitale bija svētceļojumu mērķis padzīvojušiem un pārtikušiem kungiem, kas devās medīt aktrises, kokotes, maukas un avantūristes. Šis mīts joprojām ir saglabājies tūristu Parīzē, kura darbojas kā lieliski ieeļļota mašīna, apkalpojot apmeklētāju masas: Crazy Horse un Folies Bergère, Lido un Pigale, neskaitāmi kino, teātri un striptīzi. Otrs mīts ir Paris capitale des intellectuels – šim mītam jaunībā pārpārēm ļāvos es pats.

Studēdams Sorbonnas universitātē sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā, es bieži dzīvoju reibuma stāvoklī. Un, pieredzot kaut ko garīgi uzbudinošu, uzbudinājumu ir nepieciešams meklēt atkal un atkal, lai nevajadzētu krist lejup no reiboņa augstumiem. Biju apreibis ne jau tikai tāpēc, ka, gribēdams vēl intensīvāk izdzīvot uzturēšanos savā jaunajā mītnes zemē, diezgan regulāri lietoju Corydrane tabletes, amfetamīnu, kas nabaga Žanam Polam Sartram bija ļāvis uzrakstīt vienu no savām sliktākajām grāmatām – Critique de la raison dialectique. Manu reibumu galvenokārt izraisīja tas, ka cītīgi apmeklēju seminārus, ko vadīja Barts, Greims, Lakāns, Fuko, Levī-Stross, Leklērs un citi tā laika populārākie intelektuāļi. Es jutu, ka klātienē pieredzu neatkārtojamu laikmetu, ka esmu liecinieks pārsteidzošam kultūras uzplaukumam, un saviem mazbērniņiem, kas būs satupuši ap manu šūpuļkrēslu, varēšu teikt: “Es arī tur biju!” Šajā ziņā es nekļūdījos: autori, kuru grāmatas es negausīgi lasīju un kuru vārdos klausījos, ir atstājuši dziļas pēdas visā pasaulē. Arī šodien, kad dažādās pasaules vietās postmodernajiem intelektuāļiem stāstu, ko esmu redzējis un piedzīvojis tais gados, redzu, ka viņu acīs pazib zaļas skaudības dzirksteles. Šo gadu prāta dzīve bija ārkārtīgi piesātināta – tie bija kā nemitīgi ideju 14. jūlija svētki. Bet tagad tas laiks jau sen ir pagājis.

Izrādījās, ka manas paaudzes Parīzes intelektuāļi – 60. un 70. gadu svēto briesmoņu audzēkņi – nevar mēroties ar saviem skolotājiem, un tagad tas vairs nav noliedzams. Protams, Francijā un it īpaši Parīzē joprojām ir daudz rafinētu, oriģinālu, ar asu prātu apveltītu intelektuāļu, kuru darbus ir vērts lasīt – tieši tāpat kā citās Rietumu valstīs. Bet tādu nepārspētu spīdekļu kā manas jaunības laikos vairs nav. Atlikuši vienīgi vēl daži vecie, kas turpina attīstīt to, kas viņus padarīja slavenus jau septiņdesmito gadu sākumā. Kreisajā krastā – rive gauche  – vairs nav intelektuāļu, kas satricinātu mūslaika prātus, kā to iespēja Bataijs un Delēzs, Baltī un Lakāns, Godārs un Deridā, Trifo un Liotārs, Barro un Fuko, Ženē un Dirasa, Renē un Levins, un vēl daudzi citi. Pēdējos divos gadsimtos ikkatra Parīzes paaudze pārējai pasaulei kā karogu ir varējusi lepni rādīt savus dižos, bet šķiet, ka mana paaudze ir izkritusi no šīs spēles, izlaidusi savu kārtu. Un es mēģinu saprast, kāpēc.

Varbūt tāpēc, ka ir sācies cits laikmets, kurā ir norietējis parīziskais intelektuāļa modelis – dumpīgs, tracinošs, mazliet dendijisks filozofs un rakstnieks, kas spēj piespiest domāt laikabiedrus arī ārpus savas dzimtenes robežām. Parīzes intelektuālajā pasaulē pastāvēja sava veida zvaigžņu sistēma, ko tagad Rietumos pārmāc cita sistēma – angloamerikāniskāka un pelēcīgāka: intelektuāļi ir izkliedēti un izkaisīti, tos baro universitāšu pilsētiņas un akadēmiskais prestižs, tiem nav svarīgi spīdēt ārpus savu iniciēto kolēģu aprindām (lai gan vakaros, kad piezogas melanholiskā krēsla, ikviens profesors, pat Oksfordā, sapņo sarakstīt bestselleru). Pēc gadu tūkstošu mijas intelektuāļi salti nošķir politisko angažētību un intelektuālo darbu. Un, ja kāds, pūlēdamies mani apstrīdēt, piesauks Naomu Čomski – šo dižo amerikāņu intelektuāli, kurš politiski tik aktīvi ir nostājies pret Ameriku –, es teikšu, ka Čomskis taisni ir amerikāniskā engagement piemērs: viņš pats nenogurstoši atkārto, ka viņa pilsoniskā nostāja nekādi nav saistīta ar viņa lingvistiskajām teorijām. Turpretī Zolā, jau Dreifusa lietas laikā rakstīdams savu slaveno J’accuse, uzskatīja politisko darbību par sava literārā naturālisma organisku turpinājumu. Īstam intelektuālim, sevišķi, ja viņš ir rakstnieks, starp politisku kliedzienu un intelektuālu performanci ir vismaz turpinātība, ja ne pilnīga saplūšana. Varbūt tiešām šāda tipa Parīzes intelektuāļu – kuriem pieskaitāmi arī nefrancūži, piemēram, Bertrāns Rasels, Pjērs Paolo Pazolīni, Ginters Grass, Alberto Morāvia, Mario Vargas Ljosa, Pēters Handke, Karls Popers – laiks ir beidzies. Ja Parīze negribēs atpalikt no pārējās pasaules, tai būs jāliek uzsvars uz universitāšu karjeristiem un žurnālistiem. Jo īsts vecā kaluma Parīzes maĒtre à penser bija vienādi tāls gan no universitātes profesora, gan no žurnālista.

Bet varbūt arī paši dižie meistari ir netieši vainojami pie tā, ka Parīzes pēdējā paaudze tā arī nesastapās ar slavu, – mācekļi un epigoņi nekādi nav spējuši atbrīvoties no viņu ietekmes. Man bija lieli skolotāji, un katrs, kam tādi bijuši, to var atzīt par veiksmi: pat viduvējība tādos apstākļos sasniedz cienījamu garīgo līmeni. Tādu skolotāju audzēknis nejūtas kā vientuļš speciālists un var peldēt vienā akvārijā ar sev līdzīgajiem. Parīzes kultūra ir popularizēta aristokrātija, pārblīvēta elite.

Bet diži skolotāji ir arī bīstami, jo no viņiem ir ļoti grūti atbrīvoties. Es pat nesaku, ka ir grūti viņus pārspēt, grūti ir kaut vai tikai atraisīties no viņu imperium. Dižie Parīzes meistari ap saviem sekotājiem ir noauduši brīnišķīgus zelta
sprostus – iepējams, ka tiem ir krāšņi art déco kalumi, tomēr beigu beigās izrādās, ka būris ir un paliek būris, maigs domu sprosts.

La Ville-cinématèque

Īstam parīzietim nedēļa sākas trešdienā. Tieši šajā dienā iznāk laikraksti, kuriem tiek veltīts visvairāk laika: L’officiel des spectacles un Pariscope, pilsētas izrāžu un notikumu ceļveži. Parīzē iktrešdienas iegremdēšanās piedāvājumu sarakstā ir nenovēršams rituāls visiem, kas vēlas “izdzīvot pilsētu”.

Nevienā pasaules pilsētā nav tik daudz kinoteātru kā Parīzē, un te, protams, arī demonstrē vairāk filmu nekā jebkurā citā metropolē. Jo Parīze ir cinéphiles svētnīca: te spieto erudīti, apmāti cienītāji, kinokolekcionāri ar vēsturiski filoloģiskām interesēm. Katrā no trijām Parīzes Cinemathèques tiek rādītas vidēji četras filmas dienā. Bet visa Parīze ir viena milzīga kinematēka.

Izrāžu ceļvedī ir uzskaitīts simtiem filmu un teātra iestudējumu, un šī iemesla dēļ trešdiena tev paiet, vienkārši pētot un lasot šo sarakstu. Piepeši tu ieraugi pavīdam kādu filmas nosaukumu – filmu, ko ceri noskatīties jau vismaz desmit gadus. Tu tūliņ izlasi, kur un kad to rāda, un noskaidro, ka to šajā nedēļā vienu vienīgu reizi demonstrē kādā cinema d’essai (eksperimentālais kino) pilsētas nomalē. Nezin kāpēc parasti atklājas, ka filmu, pēc kuras tu dzenies tāpat kā kapteinis Ahābs pēc baltā vaļa, izrāda pusdienlaikā. Parīzē midi nemodina dienvidus dēmonu, kā tas notika viduslaikos: te šī diennakts stunda uzkurina ziņāri un uzticību kinematogrāfa raritātēm.

Cinema d’essai droši vien būs maza un mājīga zālīte, kur savu ilgoto filmu tu noskatīsies kopā ar vēl trim vai četriem cilvēkiem, kas sēdēs pavisam klusi. Uz šādām kinogalerijām nereti iet vienatnē, tā, kā savulaik mēdza iet skatīties pornofilmas. Rodas iespaids, ka seanss notiek privātam draugu pulkam. Un tev jāapzinās, ka esi te ieradies, lai pētītu un izzinātu, nevis lai izklaidētos. Parīzē ir milzum daudz šādu kino klubiņu, kur demonstrē senegāliešu vai bengāļu filmas, mēmās filmas vai tās, kas uzņemtas tūlīt pēc Otrā pasaules kara, 20. vai 60. gadu avangarda lentes, vai reti skatāmus Āzijas meistaru darbus – tās ir vietas, kur tiek piekopts aristokrātiskais un mokoši tīksmais kino vēstures kults. Pārsteidzoši, ka video kasešu un DVD izplatība nav iznīcinājusi šo parīziešiem raksturīgo rituālo aizraušanos ar cinema d’essai – tas ir maigs rituāls, kas kinematogrāfa publisko un sabiedrisko izrādi padara intīmu. Arī šajā ziņā Parīze pretojas.

Mīlēdami loģikas pretrunas, gaismas pilsētas iemītnieki dievina smakojošo tumsu, kas valda égouts, senajā Parīzes kanalizācijas sistēmā. Šī pazemes tīkla nelielu daļu var aplūkot, nopērkot visparastāko biļeti, taču pārējās ejās siro un pat dzīvo skvoteri, kas iecienījuši pilsētas zarnas. Nav šaubu, ka Apgaismības galvaspilsēta jūt īpašu tieksmi pēc underground, un šoreiz šis vārds saprotams tā pamatnozīmē. Ne velti pazemes telpās ir atvērta arī nelegāla kinozāle, kur regulāri notiek seansi un galvenokārt tiek demonstrētas tieši underground piederīgas filmas. Tas lieku reizi apliecina, cik pretrunīga ir parīziešu kaislība uz kinozālēm un aizmirstām, nepieņemtām vai nepamanītām marginālām filmām: kinematogrāfa Parīze ir krēslains iztēles alkovs, kas atrodas zem pašas gaišumavirskārtas, hipnotiska kulta vieta, kuras tumšās zāles ir Gaismas pilsētas antitēze.

Revolūcijas kino

Visā visumā Parīze kā kinoindustrijas centrs nekad nav pārspējusi Losandželosu, Maskavu vai Romu. Tomēr esmu pārliecināts, ka mūsdienās Parīzes valdzinājums nav nošķirams no mīlestības (varbūt perversas mīlestības) uz kino. Jo tieši Parīze ir kino refleksiju pilsēta. To var saprast abējādi: tā ir vieta, kur kino tiek apcerēts un atspīdēts, un vienlaikus vieta, kur kino nemitīgi pašreflektējas.

Nesaraujamās Parīzes un kino saites ir lieliskās Bertoluči filmas Sapņotāji (2003) patiesā tēma. Šajā filmā Parīzes sešdesmit astotā gada maija notikumi šķiet esam tikai blāvs animācijas filmiņai līdzīgs fons, kura uzdevums ir kompensēt filmas klaustrofilisko noskaņu. Trīs divdesmitgadnieki – meitene un divi puiši (viens no tiem meitenes dvīņubrālis) nododas erotiskām rotaļām un viktorīnām par kino tēmu, ieslēgušies kādā Parīzes dzīvoklī, kas ir pilns ar senām grāmatām un veciem vīniem. Bertoluči atgriežas pie tēmas, kas viņam tik labi izdevās Pēdējā tango Parīzē (1973): amerikānis, kurš kā apmaldījies klīst pa Parīzi. Viens no trim varoņiem, Metjū, tiešām ir students no Kalifornijas – viņam ir optimistiska labi audzināta puisīša seja, un, atbilstoši pastāvošajām klišejām, viņš ir arī mazliet lempīgs un katapultēts tieši simboliski baudkārajā Eiropas dekadences ligzdā. Gan Pēdējā tango, gan Sapņotājos amerikānis sastop fatālu Parīzes meiteni. Mūsu apziņa ir nonākusi tik spēcīgā kino iespaidā, ka tagad, iztēlodamies amerikāni, kas devies brīvprātīgā trimdā uz Parīzi, mēs vairs nedomājam par Henriju Milleru vai Hemingveju, bet gan redzam Marlonu Brando, kas savā pelēkajā mētelītī vientuļš klīst pa mazliet noplukušo pilsētu.

Ceļojums uz Parīzi joprojām ir obligāts punkts jauna ASV intelektuāļa izglītības ceļā, tieši tāpat kā 19. gadsimtā Grand Tour, svētceļojums uz Itāliju, bija obligāti nepieciešams posms izglītota Ziemeļeiropas jaunekļa attīstībā. Katru jeņķi Parīzes kultūra savaldzina un/vai iedveš tam šausmas, Parīze, viņuprāt, sintezē absolūti visu Eiropas kontinentālo kultūru ar tās kārdinājumiem un riebeklībām. Reizēm es prātoju, vai tikai Parīzes mītu – no Tulūza–Lotreka līdz Deridā, no Moulin Rouge līdz modes skatēm – pilnībā nav izgudrojuši amerikāņi.

Tomēr gandrīz visiem Bertoluči filma šķiet arī 1968. gada maija interpretācija. Jāpatur prātā, ka šī raksta autors tolaik bija tikpat vecs kā filmas varoņi, arī viņš bija Parīzes students un klātienē pieredzēja šo laika posmu. Atšķirībā no Metjū es maija mēnesi nepavadīju ieslēdzies dzīvoklī, drāzdams dvīņus: man pietika laika arī okupēt Sorbonnu, piedalīties demonstrācijās un atliku likām izbaudīt policistu sitienus. Un, lai gan filmas trijotne pat īsti nepamana, ka Francijā vispār kaut kas notiek, tomēr daudzi no mums, kas piedzīvoja tās dienas, pazīst sevi filmas varoņos. Ar šo trio ļauj identificēties divi aspekti: baudas ekshibicionisms, kas bija tik raksturīgs tā laika jauniešiem, un kino vēstures kults.

Baudas ekshibicionisms. Kad 1969. gadā Žaks Lakāns tika ielūgts runāt ar studentiem, kas pulcējās Université de Vincennes, kura tobrīd bija alternatīvās kultūras ģenerālštābs, daži no studentiem, kā jau tolaik bija pieņemts, viņu apstrīdēja. Lakāns atbildēja, teikdams, ka viņi, domādami, ka cīnās pret režīmu, patiesībā, paši to neapzinādamies, darbojas šī režīma ietvaros: “Režīms jūs izrāda. Un saka: “Paskatieties, kā viņi par sevi tīksminās.”” Mūsdienās uzskatām, ka “režīms” galvenokārt ir plašsaziņas līdzekļu sistēma, un tie daudz vietas atvēl jauniešu dumpjiem – gan senajiem 1968. gada nemieriem, gan mūsdienu antiglobālistu izlēcieniem. Viņi tos slavina kā baudu, kas nav sasniedzama average man – vidusmēra cilvēkam, kā priviliģētas minoritātes dionīsiskas sajūsmas izpausmes, kā izredzēto izpriecas, pārgalvīgi izgaršojot un sadedzinot savu jaunību. Tolaik Parīze sāka figurēt kā jaunās baudas skatuve.

Kino vēstures kults. “Sapņa” realitāte, ko izdzīvo trīs filmas jaunieši, atklājas kā iepriekš redzēto filmu turpinājums: viņu dzīve un arī to dienu politiskais drudzis ir kinematogrāfa Grand Spectacle. Un 68. gada maijs patiešām bija arī iestudējums – īpaši izdevies tāpēc, ka tam nebija režisora –, un tā scenāriju radīja vesela paaudze, iedvesmojoties no filmām, romāniem, pētījumiem un popmūzikas.

Viena no svarīgākajām 68. gada atkāpēm no pastāvošās normas bija tā, ko tā vai citādi sniedz arī ikviens sapnis: tika nojaukta barjera starp iztēli un īstenību.

Kad 68. gadā vadījām naktis Sorbonnā uz saliekamajām gultiņām un piepūšamajiem matračiem, sūcot pinard (lētu sarkanvīnu) un smēķējot zāli, mēs, lai mazinātu satraukumu, neko daudz nerunājām par politiku – mūsu sarunu tēmas bija kino, teātris un literatūra. Starp sapulcēm un demonstrācijām mēs vienmēr paguvām noskatīties arī kādu no daudzajām filmām – gan vecām, gan jaunām –, ko Latīņu kvartāls toreiz tāpat kā tagad piedāvāja kinoatkarīgajiem. Bez šīs kinematogrāfa Jūtu impērijas Maijs nemaz nav saprotams.

Nav jābrīnās, ka visu 19. gadsimtu un arī krietnu daļu 20. gadsimta Parīze bija tā, par ko tagad drīzāk ir kļuvusi Ņujorka vai Holivuda: Rietumu iztēles galvaspilsēta. Skatuve bohēmai un atspēriena punkts avangardam. Parīze joprojām caurcaurēm piesūkusies ar šī teatrālisma greznību.

Serdžo Benvenuto ir Romas Consiglio
Nationale delle Ricerche līdzstrādnieks.
Lasa lekcijas filozofijā, psoholingvistikā un
psihiatrijā Itālijas universitātē.

No itāļu valodas tulkojusi
Dace Meiere.
Saīsināts pirmpublicējums laikrakstā Lettre
Internationale.