Prāgas frontē bez pārmaiņām

Indijas-Pakistānas frontes līnija Centrāleiropā iet gar milzīgu atbaidoši pelēku ēku Politickych veznu (Politieslodzīto ielas) pašā sākumā – kara laikā tur ir atradies gestapo. Nekādas apšaudes te, pašā Prāgas centrā, nav dzirdamas – šeit tiek likti lietā pavisam citi cilvēka domas piedāvātie ieroči nekā Kašmirā vai uz Indijas dzelzceļiem. Tur Indostānas pussalā var vienkārši aizdedzināt “Draudzības ekspresi” (nu kā gan vēl varētu saukties vilciens, kas kursē starp Indiju un Pakistānu?) un nogalināt piecdesmit sešdesmit cilvēkus tikai tāpēc, lai atgādinātu, ka karš nav beidzies. Lai jau varas iestādes risina savas grūti saprotamās sarunas, lai jau pārējie “Draudzības ekspreši” kādu laiku pavadā indiešus un pakistāniešus, lai jau. Tik un tā karš turpinās. Vajag tikai uzspridzināt vēl dažas bumbas kā pagājušo gadu Bombejas piepilsētas vilcienā, un nekādu sarunu nebūs. Ļoti vienkārša loģika: parasta slepkavošana Kašmirā vairs nevienu nepārsteidz, tāpēc vajag spridzināt vilcienus. Šādos ieskatos ir gan hinduistu fanātiķu grupējumi, kas neieredz musulmaņus, gan islāmistu kaujas vienības, kas piedalās džihādā pret hinduistiem. Vairums Indijas un Pakistānas iedzīvotāju nav aizmirsuši 1947. gada katastrofu; to, kuri turpina karu – ceturto, neoficiālo Indijas-Pakistānas karu, ir maz. Bet viņi ir. “Čehi nekaro,” saka Bohumila Hrabala grāmatas “Es apkalpoju Anglijas karali” varonis. Tas nav traucējis čehiem savulaik ielaist pie sevis pakarot citas tautas – vāciešus, austriešus, ungārus, krievus, amerikāņus. Kņazs Andrejs Bolkonskis noasiņoja Morāvijas laukā un skatījās debesīs. Austroungāri un prūši kaujā pie Sadovajas noskaidroja, kurš no viņiem apvienos Vāciju. Tagad amerikāņi grasās uzstādīt šeit radarus, lai uzmanītu Irānas raķetes, kuras diez vai eksistē, bet nervozie krievi draud par to atriebties, pavēršot šurp savējās, kas eksistē pilnīgi noteikti. Nav tik svarīgi, vai Irānai ir raķetes vai nav, Austrumu tēma tik un tā jau ir ievijusies melodijā, ko spēlē mūžīgā Centrāleiropas leijerkaste. Bet atgriežamies pie Indijas un Pakistānas sadursmes Prāgā. Indiešu spēku štābs atrodas mazajā Mikovcovas ieliņā, kas atzarojas no Belehradskas ielas, bet pakistāniešu štābs – Ružovas ielā, blakus tējnīcai un frizētavai. Mikovcovas ielā ir iekostuve “Himalaji”, bet Ružovas ielā – ieskrietuve “Halals”. Pirmajā tiek piedāvāta indiešu, otrā pakistāniešu virtuve. Tā kā līdz 1947. gadam “indiešu kariju” sukāja iekšā visās toreizējās Britu Indijas zemēs, tā ir viena un tā pati virtuve. Prāgā galvenās cīņas tiek izcīnītas par to, kuram izdosies pagatavot labāku kariju. Nekādu bumbu. Abās vietās ir praktiski vienādas ēdienkartes. Bhuna, palaks, vindalū, masala, paratha, madrass un, protams, karijs. Maksā apmēram vienādi – lēti. Kvalitāte – nav vārdam vietas, izcila. “Halalā” pie samosas pasniedz raitu. “Himalajos” – piparotu tomātu sulu. Indiešiem veģetārais karijs ir mazliet labāks. Pakistāniešiem ir neaizmirstams palaks un masala kaut kādās postimpresionistu krāsās. Indiešiem toties sāļais lasi sanāk interesantāks. Nu un, protams, galvenā atšķirība – es nemaz neminēšu, kurā no šīm vietām nekādi nav iespējams izdīkt cūkgaļu un alu, un kurā savukārt nav ne smakas no liellopa. Bet visasākā cīņa ir tieši tur, kur atšķirību ir maz. Tā vis nav nekāda nožēlojama grūstīšanās starp pelmeņiem un picēriju. Jo līdzīgāka kulinārija, jo uzskatāmāka atšķirība starp tautām. “Halalā” es ieklīdu pāris nedēļas pēc atklāšanas. Prāgas rajonā, kurā šī ieskrietuve atrodas, iezīmējas arvien vairāk arābiski turcisku vaibstu: levantiešu naudas mijēju kantorī smaržo pēc kebaba no ēstuves “Stambula”, kas atrodas turpat pretī, pāri tai pašai Politieslodzīto ielai, stūra veikalā, lai slavēts Allahs, var dabūt halvu, čatniju un dolmu. Īsti Tuvie un Vidējie Austrumi, turklāt tie robežojas ar Jezuralemskas ielu, kur stāv milzīga izrakstīta sinagoga. Kā jau mūslaiku Austrumos, turpat grozās arī krievi (viņi spieto ap alūzi Bredovas sētā) un briti (Britu Padome ir tajā pašā mājā). Pašā sākumā “Halalā” bija ļoti interesanti. Neparasta, gandrīz vai ķirurģiska tīrība. Flīzēta grīda, žilbinoša lete. Uz vienas sienas uzraksts arābu burtiem. Es pajautāju saimniekam, kas tur rakstīts. “Allahu akbar” – viņš paskaidroja. Urdu valodā. Pie otras sienas televizors rādīja “Al Jazeera”. Daudz gleznu, kurās attēlota pakistāniešu zemnieku ikdiena – uzgleznotas apmēram tādā stilā, kā uzbeku jaunatnes darba gaitas septiņdesmito gadu žurnālā “Junostj”. Pie viena no galdiņiem sēdēja melnīgsnēju vīriešu pulciņš un dzīvi diskutēja kādā īpašā pakistāniešu valodā. Pēc brīža viņiem pievienojās vēl viens, mazāk melnīgsnējs, ar atšķirīgu sejas tipu. Kompānija pārgāja uz pakistāniešu angļu valodu un es sapratu, ka viņi sēž un lamā no panckām ārā Ameriku un Lielbritāniju. Aiz bāra es pamanīju mazas durtiņas un spilgti iztēlojos, kā aiz tām gultā ar aparātiem un hidrolīzes caurulītēm guļ Bin Ladens, kamēr rietumnieki meklē viņu Vaziristānā. Pāris mēnešus vēlāk es par to pat stāstu sacerēju. “Himalajos” no sākuma viss bija kā jau pie indiešiem. Pie sienām bija redzamas dejotājas, kas groza smagas gūžas un apaļus vēderus, karija smaržu caurvija kvēpekļu aromāti, saimnieks indietis izrīkoja tikpat indisku oficianti. Bija ne pārāk tīrs (bet, slava Krišnam, ne jau tā kā Indijā!), patumšs, toties ļoti rāmi. Pie galdiņa sēdošie Prāgas briti, gaidot pasūtīto ēdienu, no bundžiņām sūca čehu alu. Bija jāgaida diezgan ilgi – ātrums un kustību precizitāte jau nu te neskaitās īpaša vērtība. Taču apmeklētāji arī nebija nepacietīgi, laiks taču ir tikai vējiņš, kas paplivina Maijas plīvuru. Kopš tā laika pagājuši trīs gadi. “Halalā” ir aizvākts televizors ar “Al Jazeera”, ieviesta viesmīle dagestāniete un viesmīlis čehs, mazās durtiņas reiz nejauši bija palikušas vaļā un es tur ieraudzīju kokakolas un bonakvas pakas, bet zālē palaikam ir redzams saimnieks, kas šķirsta vietējās krievu avīzes. Pie indiešiem nomainījušās vairākas čehu oficiantes, turklāt katra nākamā runāja angliski vēl sliktāk nekā iepriekšējā. Pie “Himalaju” saimnieka piestaigā novadnieks un viņi abi stundām dzer tēju ar dounatiem. Bet ēdiens abās vietās tā arī ir palicis brīnišķīgs. Tātad – Centrāleiropas frontē bez pārmaiņām. Varētu jau pastāstīt vēl stāstiņu par vienu pakistānieti, kas strādā vietējā ebreju restorānā, bet to varbūt citreiz…