Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alise Tīfentāle,
copywriter reklāmas aģentūrā
Adell Saatchi & Saatchi
Pludmalē ir satikušies pieklājīgi, labi audzināti ļaudis – gluži kā mēs visi.
Viņi vēlas dzīvot citādi, un viņiem tas tīri labi iet no rokas. Viņi saka “nē” televīzijai, radio, internetam un visam pārējam, kas mūs – pilsētā palikušos – saldi iemidzina. Bet labāk palikt mājās, jo bez televīzijas un datorspēlēm pat labi audzināti intelektuāļi var nedaudz samulst.
Un tad monitorā parādās uzraksts game over. Ejam uz nākamo līmeni.
Negribētos apgalvot, ka Pludmale būtu iekļuvusi manā visvairāk baudāmo grāmatu sarakstā. Bet, ņemot vērā tās nosacīto “obligātās literatūras”
statusu un globāli sajūsminātas atsauksmes, Pludmale bija daudz labāka, nekā iedomājos pirms tās atvēršanas. Tieši pirms tam biju izlasījusi
To var darīt vienatnē un jebkurā vietā.
Ja arī cerētā bauda iet secen – neviens nav apvainojies, nav jātaisnojas un jājūtas vainīgam. Taču es vienmēr egoistiski gaidu gandarījumu – kaut vai tas izpaustos vienā replikā, kas paliek prātā, vai kādā niecīgā izlēcienā pret šķebīgo, visu pasauli pārņēmušo “politisko korektumu”. The Tesseract jau nosaukumā ļāva nojaust, kāda veida gandarījums mani gaida.
Pludmale turpretī man sniedza tieši to, ko es vienmēr meklēju literatūrā — gandarījumu, kurš ir visa stāsta vērts.
Pats stāsts, protams, ir apskaužami dzīvi izklāstīts, un daži no tā varoņiem vēl joprojām dzīvo ar mani. Filosofiskā ziņā Pludmali nevar salīdzināt ar V. Goldinga Mušu valdnieku, kas cilvēku sabiedrības uzšķēršanas žanrā ir nepārspējams, bet Pludmale turpretī sniedz baudu. Lēni, līksmi šūpojoties A. Gārlenda valodas ritmā, var aizmirsties un nepamanīt viltīgi izliktās ceļazīmes, kuras brīdina par iespējamu lavīnu kaut kur tālāk. Kā teicis kāds kritiķis (gan par kādu citu grāmatu) – izlasiet šo, jo agrāk vai vēlāk kāds pajautās, ko jūs par to domājat. Atļaujos piebilst – lūdzu nelasiet publiski, jo mani māc aizdomas, ka tas jau varētu būt sliktas gaumes manifests.
Mārtiņš Grauds,
videoklipu režisors
Gaidīta grāmata, gaidīta filma — reta iespēja izvēlēties, ko nogaršot pirmo. Mani izglītotie draugi, paspējuši izlasīt romāna oriģinālu un noskatīties filmu jau pirmajos seansos, ieteica sākt ar kino — “nebojāt filmu”, jo, neņemot vērā to, ka D. Boils un Transpotting pirms tam un ciešams galvenais varonis un “sala vienreizēja” un vēl visādas smukas “fiškas”, grāmata tomēr esot labāka nekā scenārijs. Es savus draugus mīlu un viņiem uzticos un, lai arī vēlāk, lasot 1. personā rakstīto Pludmali, man reizēm atausa atmiņā Kaprio sarauktā piere, secība izrādījās pareiza. Filma galu galā ir jāatpelna, skatītājam tas nu būtu skaidrs — notušēts fināls, vairāk erotikas utt., savukārt, grāmata… nu, grāmata tiešāk runā par deviņdesmito gadu jājamzirdziņu — Rietumu Globālo Krīzi un mukšanu-nekur-neaizmukšanu no tās. Ne velti autors, kā izlasām uz grāmatas muguriņas, desmit gadus dauzījies par Tālajiem Austrumiem — Pludmalē skaidri jūtama nieva par to, ka cilvēka dabā ir agrāk vai vēlāk sajāt visu, kas sajājams.
Mēģinājums organizēt paradīzi, un milzu pūliņi, kas pielikti, lai to nosargātu, man atgādināja drauga stāstu par kādu lielisku Ņujorkas hip hop bāru, kurā, iegājis neaicināts, arī jutīsies kā neaicināts. Ja ieradies bez protekcijas un pašam uzreiz neienāk prātā doma aizvākties, labākajā gadījumā saņem tiešu jautājumu ar īsu ieteikumu — ko tu te meklē? Ej prom.
Nevienam romānā tā arī neliekas attaisnojošs galvenā varoņa apgalvojums, ka pludmales kartes kopija, ko viņš, dodoties uz salu, atstāj abiem jeņķiem, varētu kalpot kā apdrošināšanās pret bezvēsts pazušanu — kurš gan domā par atgriešanos no paradīzes?
Nez vai priekšstats par ideālu vietu zemes virsū ir starpnacionāls — lagūna, smiltiņas, palmiņas? Zinātāji stāsta, ka, neskatoties uz reāli eksistējošajiem zāles laukiem, nogarlaikoties varot negaidīti ātri.
Pludmali nopirku kā lasāmvielu brauciena laikā (viegli lasāms, paldies par centīgo tulkojumu). Tā, atraujot skatu no grāmatas — romāna varoņi tobrīd šķērsoja Taizemi — iznāca vērot cits citam pārsteidzoši līdzīgos somu alustūristus. Atkal domāju par latviešiem.
Vēl jauki pašās grāmatas beigās Ričards, kas ir galvenais varonis, stāsta par kantori, kurā strādā abi pludmalnieki, ar kuriem kopā viņš pamet paradīzi.
Pajautājot par Pludmali arī draugiem, kas deva stratēģiskus padomus, nospriedām, ka tas kaut kā tā sirsnīgi sasaucas ar Fight Club — filmu, kas sniedza to, ko gribējās sagaidīt no Pludmales ekranizējuma.
Kaut vai šo mazo nianšu dēļ grāmatu arī vērts izlasīt.