Platona dzimtā valsts

Lībijas vēstures hronoloģija

Senākie dati par Lībiju saistīti ar feniķiešu koloniju dibināšanu pēdējā gadu tūkstoša p.m.ē. pirmajā pusē.

6. gs. p.m.ē. Lībijas feniķiešu ostas iekaro Kartāga.
5. gs. p.m.ē. mūsdienu Fesānas teritorijā tiek nodibināta Garamantas impērija.
107. g. p.m.ē. Lībijas ziemeļrietumus iekaro Roma, to pārvalda Āfrikas prokonsuls, administratīvais centrs atrodas Kartāgā. Vēlāk šis novads iegūst patstāvību un tiek dēvēts par Tripolitāniju.
74. g. p.m.ē. Roma iekaro Kirēnaiku, taču Garamantas impērija atvaira romiešu iekarotājus. Novadu vēlāk sāk dēvēt par Lībiju.
455. g. Lībiju iekaro vandāļi.
643. g. Amrs Ibn al Ass iekaro Lībijas ziemeļrietumus, un tā kļūst par Medīnas pārvaldītās musulmaņu impērijas sastāvdaļu.
647. g. Tripolitāniju iekaro arābi.
1146. g. Tripolitāniju un Kirēnaiku iekaro Sicīlijas normāņi.
1521. g. Lībijas ziemeļaustrumus iekļauj Osmāņu impērijā, taču to turpina pārvaldīt vietējie valdnieki.
1551. g. Tripolitānija kļūst par Osmāņu impērijas vasaļvalsti.
1711. g. izveidojas Karamanli dinastija, kura galvenokārt karo ar pirātiem, kuri apdraud Tripoli. Saglabājas tirdzniecības saites starp Lībiju un Eiropu — galvenais tirdzniecības priekšmets ir Amerikas kontinentam paredzētie melnie vergi.
1835. g. pirāti un vergu tirgotāji izraisa Karamanli dinastijas norietu, un Osmāņu impērijas sultāns atņem tiem formālās tiesības valdīt Tripolē.
1842. g. Osmāņu impērijas kontrolē nonāk visas Lībijas daļas.
1843. g. spēkā pieņemas Mohammeda Ibn Alī as Sanūsī vadītā reliģiskā kustība, tās centrs ir Kirēnās un darbība aptver visu Lībiju.
1911. g. itāļi sāk Lībijas iekarošanu. Sanūsī ģimene kļūst par pretestības kustības iedvesmotājiem.
1912. g. Osmāņu impērija apliecina savas pretenzijas uz Lībijas teritoriju.
1929. g. Tripolitānija un Kirēnaika nokļūst Itālijas pakļautībā.
1931. g. Sanūsī pretestība rimstas, un Itālijas pakļautībā nonāk visa Lībija.
1942. g. Lībijā karo vācu karavadoņa Rommela karaspēks, tam pretī stājas sabiedroto armija.
1943. g. lielvaras Teherānā dala pasauli, Lībija tiek Lielbritānijai un Francijai: Tripolitānija un Kirēnaika rietumos tiek britiem, bet Fesānas apgabals — frančiem.
1949. g. Kirēnaika emīra Saīda Idrīsa as Sanūsī vadībā kļūst par neatkarīgu emirātu.
21. novembrī Apvienotās Nācijas apstiprina, ka divu gadu laikā visai Lībijas teritorijai ir tiesības uz neatkarību.
1950. g. emīrs Idrīss tautas saietā Tripolē kļūst par karali.
1951. g. 7. oktobrī tiek pieņemta Lībijas konstitūcija, bet
24. decembrī karalis Idrīss deklarē Lībijas neatkarību no Lielbritānijas.
1952. g. notiek parlamenta vēlēšanas.
1953. g. Lībija iestājas Arābu Līgā.
7. decembrī Lielbritānija iegūst tiesības vēl 20 gadus paturēt Lībijas teritorijā karabāzes.
1954. g. 9. septembrī ASV izcīna sev līdzvērtīgas tiesības.
1955. g. Lībija kļūs par Apvienoto Nāciju locekli.|
1956. g. Divas ASV kompānijas iegūst naftas ieguves koncesijas tiesības. Līdzīgi rīkojas vēl vairākas naftas ieguves kompānijas.
1961. g. tiek atklāts 167 km garš naftas vads, un sākas naftas eksports. Lībijas valsts palielina savu naftas ieguves peļņas daļu no 50 līdz 70%.
1963. g. tiek mainīta konstitūcija, sievietes iegūst vēlēšanu tiesības.
1964. g. notiek Lībijas, Lielbritānijas un ASV sarunas par karabāzu darbības izbeigšanu.
1969. g. 1. septembrī jaunu virsnieku grupa Muammara Kadafi vadībā gāž karali Idrīsu, notiek Al Fateh revolūcija, tiek nodibināta Lībijas Arābu republika, un Muammars Kadafi kļūst par revolucionārās padomes vadītāju.
1970. g. 31. martā un 30. jūnijā Lībijas teritoriju pamet amerikāņu un britu karaspēks, un
7. jūlijā Lībijas valsts nacionalizē naftas industriju, ieskaitot itāļu investīcijas.
1977. g. Lībija tiek deklarēta par Džamāhīriju — valsti, ko pārvalda masas — notiek studentu demonstrācijas, kas tiek apspiestas.        
1978. g. Lībijas ekonomiskā struktūra tiek veidota pēc sociālistiskiem principiem.
1979. g. februārī Kadafi noliedz tradīcijas autoritāti Islāma mācībā.
1982. g. ASV sāk Lībijas embargo.
1984. g. Kadafi mēģina nogalināt atentātā.
1986. g. ASV karaspēks bombardē Tripoli un Bengāzī, mēģinot nogalināt Kadafi, bojā iet viņa audžumeita un divi dēli.
1988. g. sākas politiskā liberalizācija, atbrīvo politieslodzītos.
1989. g. Lībijas valdība sāk cīņu ar Islāma fundamentālistiem, arestē 1500 cilvēku.
1992. g. Apvienotās Nācijas palielina sankcijas pret Lībiju, jo tā atsakās izdod divus pilsoņus, kuri apsūdzēti Lokerbijas aviokatastrofā.
1995. g. Lībijas un Apvienoto Nāciju attiecības saasinās, jo tā pārkāpj starptautisko lidojumu aizliegumu, veicot vairākus svētceļnieku lidojumus uz Saūda Arābiju. 
1996. g. ASV ierosina sankcijas pret ikvienu uzņēmumu, kurš uzturēs tirdzniecības saites ar Lībiju. Tās daļēji ir spēkā vēl šobrīd. Tas iemanto asu pasaules kritiku. Lībija arvien vairāk pievēršas attiecībām ar Āfrikas valstīm, atsalst attiecības ar arābu pasauli.
2001. g. Lībija kļūst par topošās Āfrikas Valstu savienības dibinātāju.Lībija

2001. gada 11. septembrī svinēju dzimšanas dienu, un radio padzirdēju, ka Ņujorkā lidmašīnas ietriekušās Twin Towers. Nākamajā dienā kopā ar draugiem devos uz Lībiju. Lidostās bija uzstādīti lieli televizoru ekrāni, un ziņu kanāli nemitējās remiksēt sprādzienu skatus un dūmu mākoņus. Ieraugot biļetēs ceļojuma mērķi — Lībijas galvaspilsētu Tripoli — varasiestādes mūs kratīja kā mazos ezīšus un jautāja, vai neesam pārdomājuši un nevēlamies apmainīt biļetes. Bet nekā.

Tā izrādījās nenormāli liela Ziemeļāfrikas valsts, kur dzīvo tikai trīs, bet varbūt pieci miljoni iedzīvotāju. Un nelegālie imigranti. Kas zina cik, viņu ir tik daudz kā zvaigžņu debesīs un smilšu jūrmalā, neviens nevar saskaitīt.

Mana Lībija ir piesmakusi Tripoles tējnīca, kur stūrī zviln putekļiem klāta VEF Spīdola. Ahmeds, kurš jūrmalā no Mirinda bundžiņas sūc aizliegto kandžu boha. Mabrūks, kurš strādā elektronikas kompānijā, bet varbūt arī nestrādā, un nekā viņam netrūkst. Kliedzieni mošeju torņu un kaiju spārnu švīksti Zaļajā laukumā, kur neaug pat zāle. Melnā sieviete Mūna no tautas komitejas un Fātima no Islāma sieviešu kustības. Arābietes, ar kurām var parunāt, ko citās arābu valstīs nevar. Grieķu un romiešu laiku drupas, kur vakara krēslā tekalē skarpiji, lūkodami pēc horvātu meitenes palsās potītes. Dateles lielas kā puišeļa krāniņš un vīģes piebriedušas kā pusaugu skuķes krūtis. Zaļu plakātu pretvēja caurumos svilpo vējš. Tie karājas palmās. Tur rakstīts Kas ražo, tas arī dala. Un citi vārdi un burti no Zaļās grāmatas. Visu zemju Zaļās grāmatas lasītāji, savienojieties! Sēžu zem paklāja dienvidus tveicē, aiz muguras ķiķina raibi tērptas sudānietes, viņas ir tik tuvu revolūcijai, bet baseinā piena mašīna lej ūdeni. Strūkla kuļ ūdenī sakritušus lielus sienāžus.

Tur nāk domu cilvēks, viņam Lībija ir vieta, kur senatnē bagāts Bengāzī tirgonis nopirka vergu Platonu, lai dāvātu viņam brīvību. Ak, tētīt, būtu nopircis arī viņa brālēnu, tagad būtu vairāk, ko lasīt! Varbūt labi, ka nenopirka.

Mans paziņa — baltais vīrietis, policists, heteroseksuāls. Viņš domā, ka Lībijā izskatās kā austrumu tirgū — zem nojumēm amatnieki sēž un taisa bumbas, pie sienām karājas automāti, bet sievietes izbiedētiem soļiem tekalē pēc pārtikas saviem sasvīdušajiem un nepiesātināmajiem vīriem.

Džamals dzimis Lībijā, sapņo apprecēt krievu meiteni — tāpēc, ka balta, skaista un Tripolē tādas ir tikai dažiem. Bet nevar. Tāpēc viņš sērīgi velk dziesmu par govi, kas saldi dus miedziņā. Paliek bail, jo iedomājos miega peli govs lielumā, kamieļa treknumā, palmas augstumā. Viss ir pārāks un vispārāks, sabirzis kā kukuržņi medūzu pilnā krastā, eklektisks un saraustīts, melns un mīļš.

Ikvienu, kas atbrauc uz Lībiju, laipni uzņem, un tūdaļ tiek piedāvāta iespēja iestāties revolucionāro komiteju darbā. Lieki piebilst, ka to arī visi dara, viens otrs pat vairākas reizes, bet tas nekas, revolūcija jau arī nav vienas dienas darbs.

Vēl runā, ka Kadafi apsargā sieviešu miesassardze, ka tuksnesī atrodas četrdesmit greznas, īpaši viņa vajadzībām iekārtotas beduīnu teltis, ka viņš pats izgudrojis sporta mašīnas Libyan rocket dizainu, nokaitinājis žurnālistus, parādoties tiem balta zirga mugurā, un aizauļojot, nepateicis ne vārda sarunātajā intervijā. Un zem visas Sahāras atrodas milzīga pazemes jūra, kurā dzīvo brīnišķas purpursarkanas zivis.

Lībija ir mūsdienu ikonostass, kas lēnām spraucas laukā no Vidusjūras pierietējušā klēpja. Ja tuvākajās dienās visus neparaus karš vai mēris, tad droši vien vēl manīs, ka uz tēkrekliem Kadafi portreti nomaina Če ģīmi, ka Āfrikā iedibinās Zaļās grāmatas principi, bet aukstā kara spēles atkārtojas mats matā. Lūk, amerikāņu bumbas Tripolē, tepat blakus Skotijas Lokerbijā gāžas lidmašīna, visapkārt blokāde, izlūkdienestu slidenās takas, spiegu šarādes, asinis, literatūra, īsstāsti, portreti, plakāti, ūdenspīpes, elles mašīnas, revolūcija, pieguļoši golfa krekli, meitenes un tumšas saules brilles.Kadafi — bērnība, jaunība un Al Fateh revolūcija

Apmēram 30 kilometrus uz dienvidiem no Sirtas pilsētas teltī dzīvoja beduīnu ģimene. Tēvam Mohammedam Abdul Salāmam bin Hāmedam bin Mohammedam al Kadafi, ko mēdza saukt arī Abū Minjārs, un Aišai al Kadafi piedzima divi dēli un meita. Vienu no tiem sauca Muammars, viņš dzimis 1942. gadā. Māte Aiša nomira 1978. gadā, bet tēvs, sasniedzis sirmgalvja vecumu un izstāstījis neskaitāmus beduīnu stāstus par Kadafi cilts vēsturi, senām cīņām ar ienaidniekiem, itāļu iekarotājiem un tuksneša noslēpumiem, nomira 1985. gadā.

Kaut arī mazā Muammara vecāki neprata ne lasīt, ne rakstīt, tiklīdz iekrājumi atļāva, viņš tika sūtīts Korāna skolā, un pēc tam lielākā skolā Sabhas pilsētā. Pēc tam Kadafi mācījās Sirtas vidusskolā. Viņš bija pirmais lasītpratējs savā ģimenē. Dienu puika pavadīja skolā, naktis pārlaida mošejā, un gadījās tā, ka Kadafi pusaudža gadi sakrita ar lielām pārmaiņām Ziemeļāfrikā un arābu pasaulē.

Sešdesmitajos gados Lībija tik tikko bija ieguvusi neatkarību, un valstī valdīja politiski nestabilais karalis Saīds Mohammeds al Idrīss. Tolaik veidojās arābu nacionālisms, un lielākais paraugs karstasinīgiem jauniešu prātiem bija Ēģiptes līderis Gamels Abdu Nasers. Savu revolucionāro pieredzi un to, kā 1952. gadā izdevies gāzt Ēģiptes karali, viņš bija aprakstījis grāmatā. Vēlāk Kadafi atzina, ka tieši šī grāmata ietekmējusi viņa uzskatus un kļuvusi par topošās Lībijas revolūcijas rokasgrāmatu. Kadafi rosme un politiskās aktivitātes bija iemesls tam, ka viņam radās sekotāji jau skolas gados. Leģendas vēsta, ka skolas biedri vienmēr nēsājuši līdzi ķeblīti, lai uz tā varētu pakāpties Muammars, ja gadījumā vēlētos sacīt runu. Vēlāk viņš saviem piekritējiem aizliedza dzert alkoholu, spēlēt kārtis un saieties ar sievietēm, visu brīvo laiku veltot lūgšanām un studijām. Turklāt viņš spītīgi uzstāja, lai viņi vienmēr piedalītos paša organizētajos politiskajos pasākumos. Viņš nerimās ne mirkli, mācības vienmēr bija pirmajā vietā, un tās nespēja kavēt pat represijas — kad viņu politisku iemeslu dēļ izslēdza no Sebas skolas, Kadafi, izmantodams viltotu dzimšanas apliecību, iestājās Misrātas skolā, ko sekmīgi beidza.

1963. gadā Kadafi iestājās Bengāzī — Lībijas austrumu lielākās un skaistākās pilsētas — militārajā akadēmijā. Acīmredzot policijas uzmanība tolaik bija atslābusi, un viņam ne tikai izdevās tur mācīties, bet arī doties uz četru mēnešu militārās apmācības kursiem Anglijā. Pēc kursiem viņš vēl kādu laiku studēja gan Bengāzī Karaliskajā universitātē, gan Londonā, kuras vidi vēlāk kritizēja par aizspriedumiem, augstprātību un rasismu. Droši vien arī Kadafi gaitas Londonā nepalika neievērotas, jo viņš nekad nešķīrās no tradicionālajām beduīnu drānām, kaitinādams kaklasaitēs tērptos britus.

Lai nu kā, 1969. gadā viņš atgriezās Lībijā, un gaisā smaržoja pēc dumpja un revolūcijas. Monarhijas, korporāciju interešu un lielvalstu intrigu eļļainais plankums Vidusjūras piekrastē bija pievilinājis daudzus kārumniekus. Vēl joprojām vēsturniekiem nav skaidrības, kā briti un amerikāņi uzzināja par gaidāmo valsts apvērsumu, taču jau 1966. gadā Rietumvalstu izlūkdienesti ieviesa Kadafi personīgo lietu. Atgriezies Lībijā, Kadafi izmantoja Anglijā iegūtās zināšanas, un, lietojot radiosakarus un vienkāršas šifrēšanas sistēmas, viņš izveidoja atbalsta tīklu visā valstī.

Apvērsuma laiks tika vairākas reizes pārcelts. Tas vispār ir raksturīgi apvērsumiem — gaidas rotā sirdi trīsām, tas zināms pat dziesmoto revolūciju darboņiem. Pārējais pēc tam. No 12. marta apvērsums tika pārcelts uz 24. martu, un beidzot uz 1. septembri. Pasākumam tika dots vārds Operācija Jeruzāleme — nezinu, vai ar to skaidrojams Kadafi vēlākais atbalsts palestīniešiem un arī atteikšanās no viņiem blokādes skarbākajā laikā astoņdesmito gadu beigās, — un tā nolūks bija vienlaikus pārņemt galvenās administratīvās un militārās iestādes Tripolē un Bengāzī. Tas lieliski izdevās, neraugoties uz to, ka pilsētas atrodas vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā viena no otras. Sākums bija nolikts 2.30 naktī. Nepagāja ne divas stundas, kad galvenais jau bija noticis — Al Fateh revolūcija bija galā. Kaujas operācijas turpinājās vēl vairākas dienas, taču notikušo var saukt par miermīlīgu varas pārņemšanu. Pat sīvākajās kaujās pie armijas kazarmām tika nogalināts tikai viens cilvēks un apmēram piecdesmit ievainoti. Jau pulksten sešos no rīta Kadafi ieradās Bengāzī radio un, skanot militāriem maršiem, teica savu slaveno runu, Paziņojumu Nr.1, kas tika lasīta no ātrumā rakstītām lapiņām, bet tagad iedzīvināta pat lībiešu regeja mūziķa Ibrahīma Asnāvī skaņdarbā Lībija. Nu Lībija bija brīva arābu republika, revolūcijas atribūti kļuva par kreisās jaunatnes popkultūras simboliem, bet valstij sākās cīņa par izdzīvošanu. Viens otrs uzskata, ka izdzīvošana atkarīga tikai no naftas, bet citi domā, ka to raksturo viesstrādnieku uzaicināšanas un izraidīšanas frekvence.Zaļā grāmata

Tulkota puspasaules mēlēs (izdota pat ivritā). Vienmēr tai ir vienāds dizains un vienāda Trešās teorijas sabiedrības iekārtas diagramma. Par to sajūsminās un smaida, citē piemērotās un nepiemērotās vietās, saukļus raksta uz transparentiem un tualešu sienām. Pāris miljoni iedzīvotāju pēc tās dzīvo. Tur rakstīts, ka vara pieder tautai, ka sieviete arī ir cilvēks, vēlēšanas ir meli, bet masu sports — pagātnes palieka un barbarisms, neraugoties uz to, ka, piemēram, futbols ir tautā iecienīta nodarbe, un arābu draugs Kāmils man pat reiz sacīja, ka arābu futbolā neviens nesperot otram pa potītēm, kas tā nemaz nav. Al Fateh revolūcijas pētnieks Saids Gafurovs salīdzina Zaļās grāmatas struktūru ar Kropotkina anarhisma sociālo filozofiju, atrod daudzas satura paralēles ar viņa darbiem, sevišķi grāmatu Maize un brīvība, bet nesaprot, kur Kadafi to būtu varējis izlasīt vai saklausīt.

Publicētie Muammara Kadafi Zaļās grāmatas teksta fragmenti ņemti no Lībijas valdības izdevuma latviešu valodā, kas droši vien savulaik tulkots no krievu valodas, gatavojot Zaļās grāmatas izdevumu visu Padomju Savienības republiku valodās. Izdošanas vieta, gads un tulks nezināmi.

Teksts Nr.1: Parlaments

Parlamenti ir mūsdienu tradicionālās demokrātijas pamats, taču tautas pārstāvniecība parlamentos ir māns, tas ir demokrātijas problēmas aplams risinājums.

NEKĀDAS PĀRSTĀVNIECĪBAS TAUTAS VĀRDĀ
Parlamenta galvenā misija ir uzstāties tautas vārdā, kas pats par sevi nav demokrātiski, jo ar vārdu “demokrātija” mēs saprotam tautas varu. Pats parlamenta pastāvēšanas fakts nozīmē varu bez tautas. Patiesa demokrātija ir iespējama vienīgi ar pašas tautas, nevis tikai ar tās pārstāvju piedalīšanos.

PARLAMENTĀRĀ PĀRSTĀVNIECĪBA IR MĀNS|
Parlamenti ir kļuvuši par likumīgām barjerām tautas ceļā uz varu, tie ir atbīdījuši tautas masas no līdzdalības politikā un monopolizējuši to varu. Tautai ir atstāta tīri ārišķīga, falsificēta demokrātijas izpausme — tiesības stāvēt garās rindās pie urnām vēlēšanu iecirkņos.

PARLAMENTS NAV TAUTAS VARA
Lai atklātu parlamentu īsteno būtību, atgriezīsimies pie to izcelsmes. Parlamentus ievēlē vai nu visi iedzīvotāji vēlēšanu iecirkņos, vai partijas un partiju koalīcijas. Tos mēdz arī nozīmēt. Visas šīs metodes nevar uzskatīt par demokrātiskām, jo iedzīvotāju sadalīšana pa vēlēšanu iecirkņiem nozīmē, ka viens deputāts pārstāv tūkstošiem, desmitiem tūkstošu un dažkārt pat simtiem tūkstošu vai miljoniem cilvēku atkarībā no vēlētāju skaita. Tas nozīmē, ka deputāts nekādi nav saistīts ar vēlētājiem ciešām organizatoriskām saitēm, kaut gan viņš, tāpat kā pārējie deputāti, skaitās savas tautas pārstāvis.

PARLAMENTI IR DEMOKRĀTIJAS FALSIFIKĀCIJA
Rezultātā masas ir pilnīgi atrautas no deputāta, bet deputāts, saņēmis vēlētāju balsis, pilnīgi atraujas no masām. Viņš monopolizē masu varu un tiesības izlemt to problēmas.

No teiktā saprotam, ka tradicionālā, mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija nodrošina parlamenta loceklim neaizskaramības statusu un rada ap viņu oreolu, tajā pašā laikā atsakot tādās tiesībās vienkāršajiem ļaudīm. Tas nozīmē, ka parlamenti ir kļuvuši par tautas varas uzurpēšanas un piesavināšanās līdzekļiem. Tautām ir tiesības tautas revolūcijas ceļā cīnīties par to, lai sagrautu par parlamentiem dēvētos demokrātijas monopolizācijas instrumentus, un pavēstīt: Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā!

Ja parlamentu ir noformējusi vēlēšanās uzvarējusi partija, tad tas nav tautas, bet attiecīgās partijas parlaments, kas pārstāv konkrētu partiju, nevis tautu. Tāda parlamenta nozīmētie varas izpildorgāni pārstāv uzvarējušās partijas, nevis tautas varu.

Tas pats sakāms par parlamentu, kurā katra partija saņem noteiktu vietu skaitu. Šīs vietas ieņēmušie deputāti ir savu partiju, nevis tautas pārstāvji. Varas orgāni, kurus ir izveidojusi partiju koalīcija, pārstāv partiju koalīcijas, nevis tautas varu.

Tā kā parlamentu vēlēšanu sistēma balstās uz aģitāciju balsu skaita iegūšanai, tā ir vārda tiešā nozīmē demagoģiska sistēma, jo balsis var nopirkt vai tendenciozi sagrozīt to skaitu. Nabagie taču nevar konkurēt ar bagātajiem pirmsvēlēšanu kampaņās, tādēļ vienmēr uzvar bagātie, tikai bagātie!

Pārstāvnieciskās pārvaldes teoriju izvirzīja filozofi, domātāji un literāti tajos laikos, kad karaļi, sultāni un iekarotāji apgājās ar tautām kā ar mēmiem lopiem. Toreiz tautu lielākais sapnis bija izvirzīt savus pārstāvjus, ar kuru starpniecību tās varētu runāt ar tādiem valdniekiem. Bet pat šī viņu vēlēšanās bija nepiepildāma, un tautām nācās noiet garu un smagu cīņas ceļu, līdz tās sasniedza kāroto mērķi.

Taču šodien, republiku laikmetā, kad tuvojas masu laikmets, ar deputātu saujiņu pārstāvētā demokrātija, kas uzstājas plašu tautas masu vārdā, ir absurds. Tā ir novecojusi teorija un sevi izsmēlusi prakse. Varai ir pilnīgi jābūt tautas rokās.

Viscietsirdīgākās diktatūras, kādas jebkad pazinusi pasaule, ir pastāvējušas parlamentāro režīmu apstākļos.

Teksts Nr.2: Jāšana, citi sporta veidi un izrādes

Sports var būt individuāls kā lūgšana, kuru cilvēks lasa vienatnē, dažkārt pat aizslēgtā istabā, vai arī kolektīvs, kad sporta spēles notiek lielos stadionos zem klajas debess, ko var salīdzināt ar lūgšanu, kas notiek baznīcā. Pirmajā gadījumā sports ir individuāla nodarbība, bet otrajā — masveida, jo ar to nodarbojas visa tauta, neuzticot šo nodarbību nevienam citam. Būtu savādi, ja cilvēki ietu uz baznīcu nevis lūgt Dievu, bet paskatīties, kā to dara citi. Tikpat savādi izskatās tas, ka ļaužu bari iet uz stadionu, nevis lai piedalītos sporta spēlēs, bet gan lai noskatītos kāda sportista vai sportistu grupas uzstāšanos.

Sports līdzinās lūgšanai, ēdienam, apkurei, svaigam gaisam. Cilvēki taču neiet uz restorānu, lai paskatītos, kā ēd citi. Absurds būtu iedomāties cilvēku, kurš lūgtu kādu citu pasildīties pie uguns vai atvēsināties pie ventilatora savā vietā. Tikpat absurdi ir tas, ka sabiedrība atļauj vienam cilvēkam vai cilvēku grupai monopolizēt sportu, norobežojot no tā sabiedrību, kas sedz visus ar to saistītos izdevumus. No demokrātijas viedokļa tas ir tikpat nepieļaujami kā tas, ka tauta atļauj vienam cilvēkam vai cilvēku grupai — partijai, šķirai, klanam vai parlamentam — tautas vārdā izlemt tās likteni vai noteikt tās prasības.

Individuālais sports ir cilvēka personīga lieta. Viņš nodarbojas ar sportu pēc paša iniciatīvas un pats sedz ar to saistītos izdevumus. Masu sports pieder pie cilvēku sociālajām vajadzībām, tāpēc gan no sporta, gan no demokrātijas viedokļa neviens nevar uzticēt kādam citam to garīgo un fizisko gandarījumu, kādu cilvēks izjūt, nodarbojoties ar sportu. No demokrātijas viedokļa ne atsevišķai personai, ne cilvēku grupai nav tiesību monopolizēt sportu, varu, bagātību, ieročus, norobežojot no tā pārējos.

Mūsdienu tradicionālā sporta pamats visās valstīs ir sporta klubi, kuru rīcībā ir visas iespējas un līdzekļi sporta nodarbību nodrošināšanai. Šīs organizācijas ir tādi paši sociāli monopolistiski institūti kā politiskās diktatūras institūti, kas monopolizē sabiedrībai atņemtās bagātības, kā militārie institūti, kas ir monopolizējuši tautai atņemtos ieročus. Līdzīgi tam, kā masu laikmets sagrauj bagātību, varu un ieročus monopolizējušos institūtus, tam jāsagrauj arī sociālo aktivitāti — jāšanas sportu un citu sporta veidu nodarbības — monopolizējušie institūti. Kad ļaužu masas sastājas garās rindās, lai atbalstītu kandidātu, kurš viņu vietā izlems viņu likteni vai — iedomāsimies pavisam neiespējamo — pārstāvēs viņu pašcieņu, suverenitāti un tml., tad tādām gribasspēku un pašcieņu zaudējušām masām atliek vienīgi noskatīties no malas, kā kāds darbojas tur, kur it kā viņiem pašiem vajadzētu darboties. Līdzīgi notiek ar cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar sportu sava prieka pēc, jo nemāk to darīt vai ir sporta nodarbības monopolizējušo institūtu piekrāpti. Šīs organizācijas cenšas izklaidēt viņus un notrulināt viņu apziņu, atstājot viņiem vienīgi iespēju aplaudēt un priecāties par citu panākumiem. Kad vara pieder masām, sports kļūst masveidīgs. Kad bagātības un ieroči pieder masām, sports kā viens no sociālās aktivitātes veidiem arī pieder masām. Kolektīvais sports ir masveida sporta nodarbības. Ņemot vērā labumu, ko dod sports kā veselības un izklaidēšanās avots, uz sporta nodarbībām ir tiesības visai tautai. Nav saprātīgi pārvērst sportu par viena cilvēka vai cilvēku grupas prioritāti, atļaut viņiem vien izmantot sporta fiziski un morāli atveseļojošo ietekmi uz cilvēku, sevišķi gadījumā, kad masas nodrošina viņus ar visu nepieciešamo un sedz visus ar to saistītos izdevumus. Tūkstošiem skatītāju, kuri piepilda stadionu tribīnes, ir tūkstošiem piemānītu cilvēku, kas, paši nespēdami nodarboties ar sportu, dīki sēž tribīnēs un aplaudē iniciatīvu pārtvērušam čempionam, kurš ir atbīdījis viņus malā un monopolizējis sporta nodarbības, izmantojot masu sniegtās iespējas. Stadionu tribīnes pastāv vienīgi tāpēc, ka masām ir liegta iespēja nokļūt stadionos un sporta laukumos un nodarboties ar sportu. Stadionu tribīnes kļūs tukšas un izzudīs vienīgi tad, kad masas sapratīs, ka sports ir viens no sociālās aktivitātes veidiem, pieplūdinās sporta arēnas un iesaistīsies nodarbībās kā dalībnieki. Par skatītājiem var būt vienīgi uz sporta nodarbībām nespējīga minoritāte.

Stadionu tribīnes izzudīs, kad tajās nebūs kam sēdēt. Teātru un koncertu zāles ir piepildītas ar nenopietniem cilvēkiem, kas nespēj spēlēt savu lomu dzīvē, ar tiem, kuri nesaprot vēsturisko notikumu jēgu un nestādās priekšā nākotni. Šie dīkdieņi apmeklē teātru un koncertu zāles, lai noskatītos, kā rit dzīve, un pamācītos, līdzīgi tam, kā to dara skolēni pārpildītajās klasēs. Dzīves radītājiem nepiedien vērot, kā aktieri uz skatuves tēlo dzīvi. Tāpat kā jātniekiem sacīkšu laikā nepiedien sēdēt tribīnēs. Ja katram būtu zirgs, nepaliktu sacīkšu novērotāju. Tribīnēs sēd tie, kas paši neprot nodarboties ar šo sporta veidu.ASV bumbo Lībiju — siltā kara hronika

Lībijas dzīve tika organizēta, Saida Gafurova vārdiem runājot, cilšu sociālismu pārveidojot vienotas tautas sociālismā. Valsts iekārtu nosaka dažādu pakāpju tautas kongresi un seno feodālo klanu savienības, kur Kadafi klanam ir stabilizējoša loma, kura izlīdzina sociālistisko viduslaiku gaisotni. Starptautiskās politikas spēlēs Lībija it kā nostājās sociālisma bloka pusē, bet īpaši tālu draudzība negāja, jo neviens no padomju konsultantiem nespēja saprast, vai šajā valstī kāds vispār jebko dara un vai tai ir kāda konkrēta valsts iekārta vai nav.

1986. gada 15. aprīlī amerikāņu lidmašīnas uzbruka Tripolei un Bengāzī. Operācija El Dorado Canyon tika plānota tā, lai uzlidojuma laikā prezidents Reigans pagūtu paskaidrot amerikāņiem, ka notiekošais ir amerikāņu pašaizsardzība pret Lībijas valsts atbalstīto terorismu, kas tika pamatots ar Apvienoto Nāciju hartas 51. pantu. Bojā gāja krietns pulks ļaužu, arī divus gadus vecā Kadafi audžumeita. Nelāgā kārtā bumbas trāpīja arī Francijas vēstniecībai. Astoņdesmito gadu Eiropā Reigana administrācija nebaudīja īpašu cieņu, taču tagad durvis bija paspertas vaļā ar kāju — sākās plašs antiamerikānisma vilnis, kurš savu frankocentrismu nav zaudējis vēl šodien. Tripoles bumbošanas detaļas ir saistītas ar specdienestu bailēm un savstarpēju dīžāšanos, maigošanos un spēlēšanos ar sarkano pogu. 5. aprīlī bija uzrauta gaisā Rietumberlīnes diskotēka La Belle, kurā pārsvarā grozījās amerikāņi. Šķīda asinis, un lietā bija iejaukts kāds lībietis, libānietis un viņu draudzenes. Spiegi sačukstējās, ka elles mašīnas diedziņi raustīti no Tripoles. Beigu beigās amerikāņi nolēma bumbot Lībiju, un padomju armijnieki dabūja rauties vaiga sviedros.

Drīz pēc amerikāņu uzlidojuma Polijas vadonis Jaruzeļskis Varšavas pakta saietā lamāja amerikāņu imperiālistu bezkaunību — Padomju Savienība bija Lībijai piegādājusi smalku pretgaisa aizsardzības tehniku, bet tā nebija līdzējusi. Diez vai viņš nojauta par tā laika PSRS aviācijas maršala Koldunova žēlabām Austrumvācijas armijas vadībai, ka Lībijas valdība nebija atļāvusi pārbaudīt amerikāņu radītos postījumus. Konflikts starp Kadafi Lībiju un amerikāņiem bija turpinājies jau krietnu laiku. 1986. gada sākumā ASV administrācija izlēma paķircināt Kadafi, un nosūtīja karaspēku uz Sidras līci, kura apkārtni Lībija vienpusīgi uzskatīja par saviem teritoriālajiem ūdeņiem. Kuģi noenkurojās viņpus Kadafi tēlaini nospraustās “nāves līnijas”. Formāli militāro draudu pamats bija 1985. gadā notikušie Romas un Vīnes terora akti. 24. martā kuģīši sāka peldēt turpu šurpu. Reigans domāja, ka izdosies Kadafi iebaidīt, taču lībieši devās pretuzbrukumā karakuģiem ar nožēlojama paskata kuteriem, no kuriem divi tika nogremdēti, bet citi sašauti kā siets. Pašnāvnieciskajā misijā gāja bojā daudzi lībiešu jūrnieki. Kaujā iesaistījās lidmašīnas, ko lībieši apšaudīja ar padomju raķetēm, bet amerikāņi šāva tikai pa radariem, baidīdamies trāpīt padomju raķešu iekārtām, ko apkalpoja krievu speciālisti. Jūras spēku asinsliecība spēcināja Kadafi politisko stāvokli. Aviāciju viņš nebija iesaistījis konfliktā, tādēļ tā palika neskarta. Krievi uzskatīja, ka amerikāņi pārbaudījuši viņu dāvāto pretgaisa aizsardzības sistēmu, un lībieši apstiprināja, ka viņu gaisa telpā ielidojušas piecas lidmašīnas, kuras visas notriektas, vēlāk izrādījās, ka trīs, bet varbūt viena. Krievu armijnieku ziņojumā priekšniecībai nebija ne vārda par Lībijas jūras spēku zaudējumiem. Maršals Koldunovs ziņoja, ka ap Tripoli vien izvietotas apmēram 200 pretraķešu iekārtas, un visā valstī to ir divtik. Krievi jau 13. aprīlī brīdināja Kadafi, ka gaidāms vēl viens gaisa uzbrukums, bet ziņojumu lībieši laida gar ausīm. Tādēļ slavenajā 15. aprīļa uzbrukumā Lībijas armija izšāva tikai pāris raķetes. Sākumā lībieši lielījās, ka notriektas 20 lidmašīnas, bet varbūt tikai 10, bet varbūt viena. Koldunovs apvainojies kā bērns sūdzējās kolēģiem, ka Kadafi nemīlot dāvātās krievu lidmašīnas MIG — tās mētājoties vējā un putekļos, kamēr franču Mirage lībieši visu laiku pucējot spārnus. Lībiešiem esot noraidoša attieksme pret padomju tehnoloģiju, kareivji esot bailīgi, bet radarus, kas peilē Vidusjūru, neviens neesot noregulējis pat pēc daudzkārtēja atgādinājuma.

1986. gada aprīļa uzbrukums apvainoja visas iesaistītās puses. Lībiešiem tas bija šokējošs pazemojums. Padomju Savienība elsa, vīlusies savā arābu partnerī. Amerikāņi svinēja militāru uzvaru, toties izraisīja antiamerikānisma vilni vismaz uz nākamajiem divdesmit gadiem.Lokerbija — līķi, koferis un 3 mm pierādījumu

1988. gada 21. decembrī pār Skotijas pilsētu Lokerbiju nolija līķu un dāvanu sainīšu lietus. To nebija atnesis Satan Claus — viss izbira no reisa PanAm103 lidmašīnas, kuras bagāžas tilpnē sprāga bumba. Drīz vien pēc tam sākās izmeklēšana, kas vainagojās ar tiesu 2000. gada 3. maijā, kur uz apsūdzēto sola sēdās Lībijas pilsoņi Abdelbasets al Megrahi un Al Amīns Kalīfa Fehima. Vairākums izmeklēšanas ekspertu vēl joprojām ir pārliecināti, ka lieta ir safabricēta, cietumniekus apciemoja pats Nelsons Mandela, bet Lībijas valdība, mēģinot tikt laukā no starptautiskās izolācijas, kā sāpju naudu piedāvāja lielu summu, gan piebilstot, ka tā ir atlīdzība par to, ka lietā iejaukti tās pilsoņi, taču neatzīstot to vainu.

Lokerbijas katastrofā gāja bojā vairāk nekā 270 upuru, un tā vēl joprojām ir lielākā neatklātā masu slepkavība pasaules vēsturē. Katrs, kas vēlas, var izvirzīt savu hipotēzi, meklēt vainīgos, pieslieties vienu izmeklētāju versijai un noliegt citas. Rakņājoties datu bāzēs, aprakstos, liecībās un apsūdzību rakstos, atklājās tikai viena sakritība — izmeklēšanas rezultātus nosaka politisks pasūtījums un starptautiskās attiecības. Izmeklēšanas laikā mainījās pasaules kārtība, un tādēļ vieni un tie paši pierādījumi tika izmantoti par argumentiem dažādām apsūdzībām. Nesenā intervijā Kadafi žēlojas: “Manis atbalstītās atbrīvošanas kustības tagad iesoļo Baltajā Namā pa sarkanu paklāju, bet es joprojām tieku uzskatīts par teroristu”.

Daži Lokerbijas lietas fakti. 1988. gada sākumā ASV karakuģis USS Vincennes notriec Irānas lidmašīnu ar 290 svētceļniekiem. Ajatolla Homeinī apsola Amerikai bēdīgu galu, un patiešām, pēc kāda laika Beirūtā aktīvu darbību sāk Palestīnas Atbrīvošanas tautas frontes līderis Ahmeds Džibrīls. Tieši viņa grupai Rietumvācijas pilsētā Neisā atņem sākumā vienu brūnu koferi, kur paslēpta ar altimetru darbināma bumba, pēc tam vēl trīs. Kopā četri, viens pazudis — daži uzskata, ka tas sprādzis lidmašīnā virs Lokerbijas. Izmeklētāji izpēta bumbas mehānismu un atklāj, ka plastikāta sprāgstviela ievietota kasešu magnetofonā Toshiba Bombeat. To apstiprina arī Jordānijā apcietinātais bumbu meistars Marvāns Krēsats. Izmeklēšanas uzskati mainās, kad CIP eksperti paziņo, ka Lokerbijas katastrofu izraisījis cits magnetofons ar iebūvētu bumbu — tas arī bijis Toshiba Bombeat, tikai nevis mono, bet stereo. Vēlāk CIP izvirza tēzi, ka lidmašīnā vienlaicīgi bijušas ievietotas divu teroristisko organizāciju bumbas. Turklāt abas bumbas bijušas paslēptas vienādos brūnos Samsonite koferos. Sprādziena organizēšanā tiek vainoti Sīrijas un Irānas izlūkdienesti, palestīniešu organizācijas, vēlāk lībieši, kuri strādājuši Maltas lidostā, no kurienes it kā ceļojis brūnais koferis ar bumbu, tad pārkrauts Frankfurtē pie Mainas, no turienes devies uz Londonu un tad liktenīgajā reisā. Maltas un Vācijas iestādes to noliedz, bet tad atlūzās atrod brūna auduma drisku, kuru identificē kā Maltas Mary’s House bodītē pārdotu brūnu bikšu gabalu. Veikala īpašnieks kopā ar savu brāli sniedz vairākas liecības, un katrreiz apstiprina, ka cilvēks, kura attēlu viņiem rāda, ir bijis aizdomīgs arābs, bikšu pircējs. Bet cilvēki attēlos ir dažādi, un izmeklēšana nesokas. Turklāt viens no tiem — palestīniešu kaujinieks Mohammeds Abū Talbs vairs nevar tikt apsūdzēts, jo izcieš mūža ieslodzījumu par sprādzienu Kopenhāgenā. Parādās liecinieks, lībiešu kolēģis, kas Maltā redzējis abus lībiešus nesam brūno koferi, bet viņam netic, uzskatot, ka viņš liecina materiālu apsvērumu dēļ, baudīdams amerikāņu liecinieku aizsardzības programmas labumus. Tad kāds vīrs, staigājot ar suni, bet varbūt arī policists, tumsā un lietū rāpodams uz ceļiem, atrod 3 mm lielu detonatora fragmentu, kas it kā liecina par citas tehnoloģijas bumbu, un apsūdzības kauss atkal nosveras par sliktu lībiešiem. Vēl nāk klajā hipotēze, ka lidmašīna uzspridzināta sakarā ar Amerikas valdības kontrolētu narkotiku kontrabandu. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Politiskais konteksts notikumiem ir tāds, ka Bušs Vecākais 1990. gada Līča krīzes laikā ir sadraudzējies ar Sīrijas prezidentu Hāfezu Asadu. Sīrija palīdz arī pirmajā Līča karā pret Sadamu Huseinu, tās karaspēks iesaistās Tuksneša vētras operācijās, tādēļ Sīrijas pilsoņus vainot nevar. Palestīnas Atbrīvošanas tautas fronte ir cieši saistīta ar Sīrijas izlūkdienestu, un no aizdomām tiek vaļā arī tā. Irānu ASV nevēlas kaitināt. Lībija zaudējusi savus sabiedrotos Padomju bloka valstīs, arī attiecības ar arābu valstīm nokaitinātas līdz baltkvēlei. Viena pati Vidusjūras krastā, un Kadafi ar Zaļo grāmatu rokā pa vidu. Ideāls mērķis politikas grozītai tiesvedībai, bet citi saka, ka nekas nav zināms un nekad arī netiks atklāts.Dēls, Āfrika, nākotne

Šā gada 2. janvārī lepnā Londonas viesnīcā sniedza interviju Kadafi dēls Seif ul Islāms (Islāma zobens) Kadafi. Labi un dārgi ģērbies trīsdesmit gadus vecs vīrietis, mācījies Šveices internātskolā, Austrijas universitātē un Londonā. Žurnālists viņam nekavējoties pajautāja — vai viņš gatavojoties sekot arābu pasaules tradīcijai, ka par tēva politisko mantinieku kļūst dēls. Tiešām, Sīriju tagad pārvalda bijušā prezidenta dēls Behars al Asads, Ēģiptes prezidents Hosnī Mubaraks gatavo par mantinieku savu dēlu Gamalu, izskatās, ka Irākas galvas Sadama Huseina sekotājs varētu būt viņa dēls Kūsajs, un arī Jemenas vadītāja dēls Alī Abdallahs Salehs gatavojas pārņemt partijas lietas. Tāpat arī Bušs Jaunākais nācis Buša Vecākā vietā.

Seif ul Islāms Kadafi aukstasinīgi analizē žurnālista jautājumu, norādot katras valsts īpatnības, un atbild, ka viņš nav un nevar būt mantinieks, jo viņa tēvam Lībijā nav nekāda amata, tāpēc nav ko mantot. Dēls saka, ka tēvs drīzāk ir domātājs un revolūcijas garīgais līderis, kas gāzis monarhiju, lai valdītu tauta, nevis kliķe. Vienkāršs Lībijas pilsonis, kura idejām seko Lībijas tauta. Valsts iekārtas nosaukums Džamāhīrija ir unikāls gan Eiropas valodu, gan arābu tradīcijas kontekstā — tas nozīmē “tautas vadība”, un nekā līdzīga taču nekur citur nav, vai nē? Tālāk Kadafi dēls runā, ka trīsdesmit gados viņa tēvs ir pārvērtis Lībiju no viduslaiku klejotāju cilšu savienības par modernu sabiedrību, kurā viņi nespēlējot parlamentāras vēlēšanu spēles kā citi arābu vadītāji, kuri ar viltus vēlēšanām cenšas izpelnīties Rietumvalstu labvēlību. Taču pilnībai esot nepieciešams vairāk laika, tādēļ viņš pats, Seif ul Islāms, tagad viesojoties Eiropas lielākajās pilsētās, lai kliedētu aizspriedumus par Lībiju.

Patiesi, pat Lonely Planet Lībija minēta kā piemērs tam, ka masu mediji spēj demonizēt pat jaukas vietas. Zeme Vidusjūras malā, kur plūst piens, medus un nafta. Taču pēdējos gados Lībija uzsver nevis Vidusjūras valstu identitāti vai arābu kopības nozīmi, bet gan Āfrikas saknes. Kadafi apsolījis 5000 dolāru katram, kurš apprecēs melno afrikānieti, un es noteikti izmantotu šo iespēju, ja būtu Lībijas pilsonis. Eiropas politologi smīkņā, ka Kadafi nošpikojis Āfrikas savienības modeli no Eiropas, vienlaikus bažīdamies, ka Lībijas ietekme kontinentā kļūst pārāk liela, un Kadafi draudzējas ar nepareiziem afrikāņiem, piemēram, Zimbabves prezidentu Mugabi. Kaut gan Āfrikas savienība ar lielu pompu tika dibināta 2001. gada 2. martā Kadafi dzimtajā pilsētā Sirtē, grūti iedomāties, ka Āfrika varētu kļūt saliedēta. Turklāt Kadafi nokaitinājis dažu Āfrikas valstu vadītājus ar pārmēru vienkāršām pamācībām. Nesen Kairas saietā viņš paziņoja, ka “Āfrikai ir vajadzīgas nevis lekcijas demokrātijā, bet zāles un pārtika,” un tālāk metās etimoloģiskā spēlē — demokrātija esot arābu izcelsmes vārds, kas ir vārdu karāsī (krēsli) un demo (tauta) saliktenis un nozīmē “sēdēšana uz krēsliem”. Dažiem afrikāņiem nepatika arī tas, ka Lībijas armijnieku formas maskēšanās nolūkos apdrukātas ar plankumiem Āfrikas kontūru formā.

Lībija nespēj tikt līdzi arābu valstu politikas smalkumam, tādēļ meklē spēka avotu Āfrikā. Citi arābu līderi sauc Kadafi par nenormālu, bet viņš pats vēsā mierā piebilst, ka, Sadams nav racionāls, kritizē kustību Al Qaeda, dēvē arābu valstis, piemēram, Saūda Arābiju par fundamentālisma veicinātājām, un uzskata, ka palestīnieši un ebreji mierīgi varētu sadzīvot vienā valstī, bet Izraēlai vajadzētu kļūt par Arābu Līgas dalībnieci. Droši vien, ka Lībijas nākotne ir Āfrikas savienība.