Pirms un pēc liturģiskā miega

Rīgas Laiks: Kā sauc šos divus tavus dzīvniekus?

Kristiāna Dimitere: Džans un Františeks.

RL: Kas tev patīk tavos dzīvniekos vislabāk?

Dimitere: Džanī tas noteikti ir mīļums un šausmīgā bezkaunība, uzstājība. Viņš ir arī ļoti skaists, viņam ir skaistas acis. Un tāds bezgala uzticams. Laimīgs viņš ir, vienmēr gaida mājās. Frančiks arī ir mīļš. Abi dzīvnieki tādi mīlīgi un palaidnīgi arī. Krāsa un acis.

RL: Pati izdomāji vārdus?

Dimitere: Nē, tam Františekam mamma ielika, “džan” ir austrumniekiem mīļvārdiņš, gan armēņiem, gan itāļiem. Un sievietei saka - “džūn”.

RL: Skaidrs, tad tāpēc tev arī tas izstādes nosaukums - bella bambina.

Dimitere: Zini, es galīgi neesmu konceptu piekritēja, tieši otrādāk, esmu kaut kas pilnīgi pretējs un arhaisks. Es to apzināti kultivēju jau agrāk.

RL: Arhaismu?

Dimitere: Ne arhaismu, bet tādu tā kā vecmodīgumu. Es pat nezinu, tas man kaut kā... tas arī ir tā kā bērnišķība. Es pret to tā protestēju.

RL: Pret ko?

Dimitere: Pret laikmetu.

RL: Kas tev laikmetā nepatīk?

Dimitere: Droši vien tas pats, ko sajūt visi cilvēki - ārkārtīgs mārketings, meli, kritēriju neesamība. Piemēram, kad raksta pieteikuma vēstuli, nepārtraukti sevi jāslavē - cik tu esi brīnišķīgs, tas jādara, godīgi sakot, man nesaprotamiem terminiem, pilnīgi nejēdzīgiem teikumiem. Tas tiek uzskatīts par standartu un par normu. Viss ļoti lielās auzās, bet es jau nevaru to apturēt, es varu paust savu nostāju.

RL: Kāds tam sakars ar izstādes nosaukumu?

Dimitere: Astrīda (Riņķe - red.) teica, lai es nelieku romantisku nosaukumu, jo visur pasaulē tie nosaukumi esot tādi romantiski. Un, kad es atkal skatījos Fellīni filmu “Džuljeta un gari”, tur runā itāliski, un tās sievietes visu laiku klaigā: “Bella bambina, bella bambina, bella bambina!” Un es Astrīdai aizrakstīju īsziņu: “Bella bambina. ” Viņa saka, ka tas derot, jo man jau patiešām viss ir tāds bērnišķīgs, lellīgs - viņi visi ir kā skaistā mazulīte.

RL: Zini, tavas bildes ir uzreiz atpazīstamas.

Dimitere: Droši vien tāpēc, ka veids, kā es gleznoju, ir manis pašas izveidots.

RL: Vienmēr liekas, ka tur ir tā lelle - Vaņka Staņka klāt.

Dimitere: Kāpēc Vaņka Staņka?

RL: Nu nezinu, tāpēc, ka tās apaļās acis un galva, un visās bildēs ir kaut kas no leļļu proporcijām. Ir sajūta, ka visās ir bērnu klātbūtne.

Dimitere: To lelli mums sauca par Tingl-tangl, viņa iekšā tā skanēja. Zini, tā proporcija man ļoti pakāpeniski radās. Bet skaistuma izpratne veidojas līdz kādiem septiņiem gadiem, un kas tad bija pats skaistākais - vācu lelle taču! Un es gribu, lai ir skaisti tā, kā man patīk - skaisti! Es par skaistu uzskatu šādu proporciju. Varbūt Boriss Bērziņš uzskata par skaistu to, kāda bija viņa mamma. Man ir savs skaistuma etalons.

RL: Ja tu iepazītos ar kādu un tev neviena sava darba nebūtu līdzi, un viņš tev prasītu, ko tad īsti tu glezno? Ko tu atbildētu?

Dimitere: Pasaku ainas es gleznoju. Pasaku ainas no savas dzīves.

RL: Roberts Koļcovs laikam tevi bija nosaucis par pasaku meiteni.

Dimitere: Pasaku bērns, man liekas. Es gan tā nedomāju, bet tas bija baigi sirsnīgi. Mēs ar Robi skolā mācījāmies kopā un kā bērni tur draudzējāmies. Viņam bija taksītis, un reiz, kad es biju salauzusi kāju, viņš bija atnācis pie manis ciemos un bija atnesis paša izbāztu pelīti. Īstu.

RL: Tu šeit dzīvo tā mierīgi, vienatnē ar Františeku un Džani, verandā... Tev patīk tas, kā tu dzīvo?

Dimitere: Man pietrūkst oponenta. Es jau varu lasīt, un man patīk, ja es esmu kaut ko nodomājusi, un tad izlasu, ka tā patiešām ir. Tagad es lasu Surožas Antoniju, un ļoti priecājos. Zini, viņš raksta, par to, kāpēc viņš nav palicis strādāt par ķirurgu. Kara laikā viņš strādāja par ķirurgu, un es domāju, ka viņš varbūt tur redzēja pietiekami daudz šausmu, lai ar to vairs negribētu mūžā nodarboties. Bet viņš raksta, ka ievērojis - viņam ļoti paticis uzstāties ārstu konferencēs. Nu, un tad viņš nolēmis kļūt par garīdznieku. Bet darbā es nejūtos īsti droša, man ļoti pietrūkst dzīva cilvēka, oponenta.

RL: Nevis kaislības, drāmas?

Dimitere: Nē, es tā mierīgi.

RL: No tavām bildēm rodas priekšstats par tevi kā par kādu...

Dimitere: Rotaļu meiteni. Es rotaļājos ar tām krāsām.

RL: Jā, patiešām nevarētu teikt, ka patiesībā tu esi nežēlīga, aukstasinīga suņu mocītāja. Tev varbūt arī nekā vairāk nav aiz ādas, kā ir redzams bildēs?

Dimitere: Es domāju, ka cilvēks ir galīga bezgalīga būtne.

RL: Bezgalīga?

Dimitere: Jā.

RL: Tu gan esi labās domās par cilvēku.

Dimitere: Zini, man tētis bērnībā stāstīja, ka “no lietu ārienes var spriest par lietu būtību”. Piemēram, es domāju, kad bērns ir mammai vēderā, viņš arī ir savienots ar nabas saiti. Man ar to vienmēr bezgalība asociējas. Un bezgalībai arī zīme ir tāda.

RL: Bet kur šeit būtība?

Dimitere: Ka mēs esam bezgalīgi. Tikai, kā lai to pasaka... Sirdī ir tā nabas saite ar radītāju. Bet man negribētos, ka... Man reiz viens cilvēks teica: “U tebja duša maļenkaja. ” Es šausmīgi apvainojos, jo man likās, ka tas nozīmē “melkaja”, maza dvēsele. Tad es izlasīju, ka dažādos periodos var būt dažādi.

RL: Nezinu, kāpēc, bet man ir radies iespaids par tevi kā par tādu izlaidīgu, mierīgu, tādu bajārieni kažokā vai apmetnī, un tikai reti izpaužas kādas kaislības...

Dimitere: Bet iedomājies, dzīvē ir pilnīgi otrādāk. Es roku dārzu, un man patīk. Mamma par to ļoti priecājas, jo viņa saka, ka dārzs esot drošās rokās. Es atceros, ka kādreiz, kad es biju jaunāka, daudzi cilvēki nezināja, ar ko es nodarbojos. Un viņiem bija liels pārsteigums, kad es uztaisīju kādu izstādi. Bet, re, es esmu panākusi to, ko vēlējos.

RL: Proti?

Dimitere: Ka par mani domā pretējo. Ka es baigā dāma.

RL: Saki, lūdzu, kā tu nonāc līdz saviem darbiem?

Dimitere: Zini, tas ir tā, it kā tu to gleznu, to skulptūriņu redzētu acu priekšā. Un tik šausmīgi gribas to uztaisīt.

RL: Kā tā - acu priekšā?

Dimitere: Nu, apgulies gultā pirms aizmigšanas un tad tu to redzi.

RL: Un tai pašā vakarā sāc taisīt?

Dimitere: Nē, reizēm pēc kāda pusgada.

RL: Pastāsti par kādu, kas tev ir patlaban prātā, bet ko vēl neesi sākusi gleznot.

Dimitere: Ir daudzas, es tev tagad nevaru pateikt, esmu aizmirsusi. Ā, ir tāda, ka es noskūpstu mēnesi, tāda glezna. Kad nesen te bija tā vētra - tagad jau bieži viņas ir -, es kurināju krāsni un skatījos pa verandas logu - bija baigi lielais mēness, un vējš šausmīgā ātrumā tam dzina garām mākoņus. Un man bija jāfotografējas, bet man šausmīgi negribējās, jo man nebija nekā tāda, ko es varētu cilvēkiem teikt - ko tad es tāpat vien aizņemšu laukumu tajā avīzē? Bet tad atbrauca no tā žurnāla fotogrāfe, baigi simpātiska meitene, un tad es viņai teicu, ka būtu tas viss jāuzglezno.

RL: Fotogrāfijas ar mēnesi?

Dimitere: Jā, tāda, kur es piesmēķēju no zvaigznes. Nākamā bilde - tā kā komiksā -, kur es pūšu dūmus un tie skrien garām mēnesim kā tie mākoņi. Un nākamā bilde ir, kur es to mēnesi nobučoju. Un man galva ir tikpat liela kā mēness.

RL: Es atceros, ka reiz Venēcijā es iegāju kādā baznīcā. Apsēdos uz soliņa tā maliņā un skatījos. Un pēkšņi viena sieviete, jau pa gabalu - traka, nāk tieši pie manis. Es tā saraujos un gaidu, bet man blakus ir tāds kapa piemineklis - marmora vīrietis, guļ gluži kā dzīvs. Un viņa pieiet klāt tam marmora vīrietim un sāk kaislīgi viņu skūpstīt uz lūpām.

Dimitere: Tu par mani domā tieši tāpat kā par to sievieti?!

RL: Pilnīgi traka. Tu minēji, ka tev patīk kaut kas tāds vecmodīgs kā Šagāls un Pirosmani. Man šķiet, ka, runājot par dekoratīvismu, tev varētu būt tuvs arī Klimts. Un tev arī ir tādi mati kā vīnietēm, pareizāk sakot, vīnietēm Klimta gleznās.

Dimitere: Mati? Es vienkārši esmu izspūrusi.

RL: Es nerunāju par frizūru, bet par struktūru, par zeltainumu. Tu gan laikam krāso?

Dimitere: Nuja, es jau esmu galīgi sirma. Jā, Klimtu es augstu vērtēju, tomēr Vīnē uz viņa muzeju neaizgāju, jo bija skaists laiks, man patika bizot tur apkārt un es aizgāju uz tauriņu izstādi. Tur ir milzīga ķeizara oranžērija, iekšā bija šausmīgi karsts, tropi, palmas, un tu skaties - apkārt lido tauriņi... Viņiem tur saliktas puķītes, medus, un viņi lido apkārt.

RL: Un tad tu izšķīries par tauriņiem?

Dimitere: Jā. Un blakus tur ļoti labs restorāns ir.

RL: Tev ir arī pašportrets, kur tu esi gultā ar...

Dimitere: Ar naktstauriņu!

RL: Kādā intervijā tev šeit pat verandā esot lidojuši tauriņi, bet putniņi no āra mēģinājuši tos tauriņus noknābāt cauri stiklam. Re, kā Františeks guļ savā grozā... Man vienam draugam bija balts kaķis, kurš kopš bērnības gulēja stikla bļodā - un kaut kā ieritinājās tajā arī tad, kad bija jau izaudzis.

Dimitere: Parasti taču viņi grib kaut ko mīkstu.

RL: Jā, bet tam patika stikls. Tāds jocīgs...

Dimitere: Varbūt - askēts. Baltie ir jocīgi, man bija divi un viena kaķene man bija tāda - viena acs zila, otra - zaļa. Viņai piedzima dēls, arī balts, un viņš bija kurls. Vai arī viņa bija kurla un viņam tās acis? Viņi ir jocīgi - baltie, jā.

RL: Tad tās deformētās žirafes tev ir no tā kurlā dēla... Vai tu nosauksi vēl kādu mākslinieku, vai arī pietiks ar tiem diviem un tauriņiem?

Dimitere: Tur ir ļoti daudz kas, kas veido mākslinieku, cilvēku, nu, mani. Piemēram, kaut vai pilnīgi nesavienojams ar mani - man šausmīgi patīk Mondriāns. Ar šitām svītriņām. Liekas, kāds viņam ar mani būtu sakars? Dadaisti visādi patīk, drausmīgi patika iet uz viņu filmām, kad Freimanei kādreiz bija tie lektoriji. Bunjuels, atceros, bija tāda filma “Sieviete sarkanos zābaciņos”. Bet, es varētu teikti, ka visi tie mani favorītie mākslinieki ir tādi naivi. Unman nav arī kauns, ka viņi ir tik pazīstami - man viņi no visas sirds patīk. Es domāju - mēs vienu reizi dzīvojam, ko tur kautrēsies no sevis paša. Pieklājības robežās.

RL: Tev nekad nav bijis kauns, ko tu dari?

Dimitere: Šausmīgi! Man vispār ir kauns, ka dzīvoju, bet es jau tāpēc nevaru iebraukt otrā galējība un visu laiku sevi nicināt. Tas būtu aplami, tā arī būtu negodīgi.

RL: Daudzas tavas bildes liek domāt, ka tu zīmē sevi. Ko tas īsti nozīmē, nav skaidrs, bet skaidrs, ka tu netaisi pašportretus tādā nozīmē, ka žirafi nezīmē pēc savas sejas un līdzības. Iespējams, ka pastāv atšķirība starp tevi un to tevi, ko es iedomājos pēc tavām bildēm.

Dimitere: Es visu laiku mainos, bet tā bilde nemainās, tā, es atļaušos teikt, saglabā to dvēseles stāvokli, kādā es esmu to gleznojusi.

RL: Bet kāda tu esi savos zīmējumos un gleznās?

Dimitere: Man nevienā bildē nav deguna.

RL: Kādēļ?

Dimitere: Man tas deguns kaut kā traucē. No sākuma es mēģināju ar degunu, bet tad...

RL: Nu jā, un vēl - tavi tēli ir ļoti dekoratīvi un bezmiesiski. Un arī šī žirafe...

Dimitere: Kas arī esmu es. Patiesībā, to es uztaisīju pēc Pirosmani - viņam arī ir žirafe. Zini, ko es gribēju vēl izstāstīt - ļoti sen, es vēl nebiju pareizticīga, mēs vienu vasaru ar Astrīdu devāmies ceļojumā uz klosteri, Igaunijā, pie Kohtlajarves. Mēs iebraucām tur agri, četros, tikko gaismiņa ausa. Tikko uzlec saule, klosteris kalna galā, mēs izveļamies no briesmīgā autobusa, apkārt ciematiņš un visi cilvēki iet pa ielu uz baznīcu. Mēs ar Astrīdu arī. Un tur rozes ziedēja, un rīta dievkalpojums. Mūķenes nestaigāja melnajās kleitās, bet puķainās, raibās. Un viņas vēl bija nodomājušas, ka mēs ar Astrīdu esam katoļu mūķenes, mēs bijām tā kaut kā stulbi saģērbušās. Bet viņām saulītē žāvējās tās viņu melnās drēbes, un tepiķi bija iznesti ārā vēdināties, un mēs ar Astrīdu gājām avotiņā mazgāties. Bet man ir tā, ka pēc baznīcas man parasti uznāk, kā es to saucu, liturģiskais miegs. Šausmīgi nāk miegs, bet tāds laimīgs. Kad braucu no baznīcas Rīgā mājās, es autobusā arī vienmēr guļu. Un arī toreiz man uznāca tāds liturģiskais miegs. Šausmīgi nāk miegs, es nevaru vairs nostāvēt, tūlīt apgāzīšos. Bet klosterī tur tāds liels lauks, un traktori, visa saimniecība, bites, un tās meitenes tur pa īstam ņemas. Jā, un tur traktors savēlis salmus tādās lielās kaudzēs - es ieskrējos, uzlēcu uz tās kaudzes un aizmigu. Tā mēs nogulējām līdz vakara dievkalpojumam, un tad arī braucām mājās. Tāds mums iznāca svētceļojums - noklausījāmies dievkalpojumu, nomazgājāmies, izgulējāmies un braucām mājās.

RL: Jā, tev arī kleitām esot to mūķeņu kleitu fasons.

Dimitere: Jā, no tām parastajām, raibajām mūķeņu kleitiņām.

RL: Pleci ciet?

Dimitere: Jā, vienīgi - dekoltē, un uz vecumu paliek arvien lielāks. Bet uz vecumu jau vispār cilvēki tādi jocīgi paliek.

RL: Vai tev ir kāds priekšstats par to, kā tu atrod savas mākslas tēmu?

Dimitere: Piemēram, šito, ko es tagad gleznoju - atceries, Minhauzens, kad viņam prasa, kā bija Sibīrijā, atbild, ka tur ir šausmīgi auksts. Viņam prasa, cik auksts. Viņš saka, nu, tik auksts, kad es kaut ko saku cilvēkam, kas aiz manis jāj uz zirga, tad vārdi sasalst un grabēdami nobirst zemē. Tagad man darbs saucas “Sibīrijas aukstums”. Tā ir jau vesela tēma - Sibīrijas aukstums un tas vārds, ko viņi saka. Faktiski jau es gleznoju savu sajūtu. Un es varu nesarunāties ar cilvēkiem, viņi var apskatīties manu gleznu un uzzināt, kā man iet. Vai man par kaut ko sāp sirds, vai es par kaut ko priecājos.

RL: Pēc tavām bildēm neizskatās, ka tev sāpētu sirds.

Dimitere: Man ir dažādi periodi.

RL: Un kāds ir šis?

Dimitere: Tagad es diezgan maz gleznoju bildes, nesen vienam draugam apgleznoju māju no ārpuses ar dzērvēm. Vai nu Demakova, vai kas, rakstot parasti pieminēja eksistenciālās skumjas. Bet es domāju, ka tas, ko šādi sauc, ir tikai cilvēka ilgas pēc Dieva. Ka tās ir ilgas pēc Dieva, pēc cilvēka, pēc tās paradīzes, kas pazuda... Ādams, viņštaču varēja pat nesarunāties, tāpat saprasties bez vārdiem. Tas ir, kad tu jūti ar sirdi.

RL: Es atcerējos, ko tu teici par skaistumu, un iedomājos, ka skaistumam taču vajadzētu pastāvēt neatkarīgi no tā, ko tu vai es uzskati par skaistu. Tas nemaina to, ka ir skaistums pats par sevi.

Dimitere: Manā acu priekšā ir tāda aina - bija vasaras lietus, es esmu aizgājusi uz Gaujmalu, tur ir tāda sala. Un lietus līst tādā pilnīgi saulainā dienā. Un kā tas ūdens atsitas pret ūdeni, un visa tā gaisma, visa šī bagātība - ļoti grezni tas izskatījās. To nevar ne uzgleznot, ne nofotografēt, es nemaz i nemēģinu. Tas skats ir manu acu priekšā. Kā tas lietus beidzas un mirdz visas lāsītes. Tas ir skaistums pats par sevi.

RL: Tas tomēr atgādina to, ka Dievs ir radījis pasauli skaistu.

Dimitere: Jā. Zini, kas vēl ir trūkums cilvēka veidotajam iepretim absolūtajam? Ka tas nekad nebūs dzīvs. Tas neelpos.

RL: Cilvēku veidotais skaistums?

Dimitere: Jā. Tas darbiņš saglabā vienīgi to, ko tu esi tajā ielicis. Tikai ar to tas ir pievilcīgs. Ar to dzīvību. Un zini, kas ir pats jocīgākais - tas nevar mainīties. Teiksim, dabā nekas nepaliek uz vietas - vai nu satrūd, vai rudenī nobirst, viss mainās, viss kaut kā attīstās. Un pats svarīgākais ir - tu vari elpot, runāt, domāt.

RL: Kurš var elpot, runāt un domāt?

Dimitere: Dzīvs ķermenis.

RL: Tu jau arī esi dzīvs ķermenis.

Dimitere: Jā, bet es runāju par cilvēku mākslu.

RL: Kā dzīvs ķermenis tu esi Dieva māksla, bet tavi zīmējumi ir tavējā.

Dimitere: Tieši tā. Tajā iepriekšējā katalogā es ieliku vienu Tarkovska citātu - par to, ka māksla ir lūgšana un citādi tai nav jēgas.

RL: Kas tad ir lūgšana, ja to salīdzina ar mākslas darbu?

Dimitere: Tas ir tā kā, kad esi sakoncentrējies un mēģini izstāstīt. Tā kā saruna ar radītāju.

RL: Tev liekas, ka radītājam ļoti interesē tas, ko tu vari izstāstīt?

Dimitere: Vienalga tā ir lūgšana. Un man, starp citu, liekas, ka viņam arī vienīgajam interesē, ko es domāju.