Pirms lūpas nosirmo

Rīgas Laiks: Ir diezgan pārsteidzoši, ka mūsu mazajā valstī, kur visi visus pazīst un par visiem visu zina, prese pret jums ir izturējusies diezgan labvēlīgi. Gandrīz pats ļaunākais, kas par jums rakstīts, ir: “Kristovskis izmanto dienesta auto privātam braucienam.” Kāpēc pret jums pastāv šāds labvēlības režīms?

Ģirts Valdis Kristovskis: Gluži pretēji! Es neesmu masu mediju mīlulis. Pilnīgi var redzēt, uz kuriem strādā, no kuriem veido varoņus vai sabiedrības tēlus, bet es esmu no tiem, kurus izgriež ārā. Domāju, ka esmu ļoti aktīvs un piedalos daudz dažādos pasākumos, un... nu, varētu uzskaitīt sevi arī pie tiem, kas ir pietiekami gudri, ar plašu redzes loku, un vienmēr man ir viedoklis ļoti daudzos jautājumos. Šo manu pieredzi un spējas, un tālredzību daudziem nav svarīgi novērtēt, arī interesēties par to, ko es savā dzīvē esmu sasniedzis, cik daudz esmu padarījis. Arī mana ģimene un daudzi mani draugi un paziņas vispār nesaprot, kā cilvēkam, kurš no 1987. gada ir bijis visos procesos iekšā un daudzas lielas lietas izdarījis – kā tā var izlikties, ka viņa vispār nav.

RL: Jums šķiet, ka jūs nenovērtē?

Kristovskis: Nē, es pats personīgi uzskatu, ka mani darbi apliecina, kāds es esmu vai kāds neesmu. Un es turos arī pie tās formulas, ka vēsture saliek visu savās vietās. Ir diezgan maz cerību, ka es rīkošos kā citi, kas, piemēram, Privātajā Dzīvē parāda, kādas, teiksim, viņiem apakšbikses vai kādas firmas krūšturis sievai, vai stāsta to, cik reizes ar sievu salamājies, vai cik slikti vai labi ir dzīvojis, vai tamlīdzīgi... Man tāds stils nav pieņemams.

RL: Man tomēr radās priekšstats, ka jūs arī kaut ko – lai arī ne tās apakšbikses – labprāt rādītu, uz ko kāds nemaz negrib skatīties. Kas tad tas būtu?

Kristovskis: Es speciāli nevienam neuzplijos ar to, ko es domāju. Kādreiz, kad man bija vairāk laika, es rakstīju Dienai ļoti daudz rakstus – arī par drošību, par NATO, par valsts aizsardzības reformām un tādām lietām. Bet pēdējā laikā tas vienkārši nav iespējams faktiski, jo mana darbdiena no rīta līdz vakaram ir aizņemta gandrīz simtprocentīgi, ja kādas trīs vai četras šāda tipa mapes (norāda uz biezām mapēm ar uzrakstu “Ministram”), ar vidējo lapu skaitu ap 500, pie manis dienā nonāk. Un man ir jāredz gan konceptuāli, gan tālejoši, gan problēma, sākot no cilvēka, kas ir saistīts ar valsts aizsardzību, beidzot ar ārējo drošību un specdienestu. Tas nozīmē, teiksim, interesēties par kādu sistēmu – varbūt pat ne par savu, kurā tu esi priekšgalā, bet par kādu blakussistēmu –, kura varbūt nepietiekami apdomīgi reaģē. Tas viss cauraužas – starptautiskais, iekšējā drošība, ārējā drošība, ministrija, bruņotie spēki, attīstības jautājumi, pārvaldes jautājumi, esošā situācija, nākotnes projekti, NATO, partnervalstis, bilaterālie visi aspekti – politika, partija, valdība, masu mediji, tam visam ļoti maz laika, ģimene ar’ vēl beigu beigās kaut kur ir. Kaut kas vēl ir. Piemēram, šajā sestdienā man uz bērēm jāaizbrauc. Kādam varbūt šķiet, ka man arī uz šo pasākumu jābrauc ar vilcienu, jānopērk stacijā biļete.

RL: Apmēram pirms gada dzirdēju, ka jūs esot viens no retajiem ministriem, kas paši raksta savas runas. Vai tāpēc, ka jums tas patīk, vai arī jums liekas, ka neviens cits to neizdarīs labāk?

Kristovskis: Tam varbūt ir vairāki iemesli. Varbūt tā ir aizņemtība. Lai būtu ļoti laba runa, ir vairākas dienas ar to kopā jādzīvo, ar to ideju un aspektiem, kas ir riņķī. Ja kāds raksta tavā vietā, tad tu labākajā gadījumā vari tikai nolasīt, tas nav tavs. Ja tu gribi būt dzīvs, tad ir jābūt paša rakstītai. Vai tēzēm jābūt saliktām tādā secībā un ir jābūt tādai brīvības iespējai, lai tajā konkrētajā brīdī un situācijā pēc iespējas labāk, saprotamāk un mērķtiecīgāk varētu pateikt to, ko tu domā. Jo bieži vien ir jārunā līdzībās, šauros terminos, domās jāiekļauj plaša pieredze un vēsture, un izjūta, kuru droši vien cilvēkam var dot tikai pieredze. Un, jāsaka, ka es šajā jomā, aizsardzībā, strādāju jau no 1990. gada. Faktiski valstī diez vai ir sevišķi daudz drošības jautājumos pieredzējušāku cilvēku par mani. Es esmu vairāku likumu autors par nacionālo drošību. Protams, Saeimā daudz kas ir sabojāts, jo likumus pieņem impulsīvi cilvēki, kuriem nav izjūtas ne par valsts administrāciju, ne par specifisko aizsardzības vai drošības jomu, ne par visām institūcijām, interesēm, kas saduras valsts pārvaldē.

RL: Runa savā ziņā ir arī literārs darbs, kurā vēlamā mērķa sasniegšanai tiek izmantoti retorikas paņēmieni. Vai jums ir bijusi sajūta, ka ar to vai citu paņēmienu izdevies pa īstam “paņemt” auditoriju?

Kristovskis: Es gribētu teikt tā, ka man katru dienu iznāk runāt dažādās auditorijās par varbūt desmit dažādiem tematiem. Pilnīgi radikāli. Viens pasākums beidzas, viena sēde beidzas, kurā notiek intensīvs radošs process par kādu tēmu, un tu aizej uz nākamo, un bieži vien katru otro vai trešo dienu – un bieži tikai trešo vai ceturto – man iznāk pusdienas paēst. Nav laika. Es iedzeru kafiju, apēdu konfekti, bet iet pusdienlaika pārtraukumā man nav laika. Nomaini vienu sēdi pret nākamo, vienu tematu nomaini, aizej pie nākamā temata. Viens ir par kaut kādu konkrētu bruņojumu, nākamais par civiltiesiskām attiecībām, kaut kādus līgumus slēdzam, kaut kāda problēma radusies ir, ja? Pēc tam varbūt tiešām ir kāds ārpolitikas jautājums, tad atkal nākamais, kas valdības sēdē ir aktuāls... Līdz ar to es gribētu teikt tā, ka es, nu – es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti lielu uzmanību pievērš kaut kādām izsmalcinātām tēzēm, to apgāšanai, vai, tā teikt, vārdu spēlēm, kas rodas visā šajā procesā. Ir tādi, kuri tam velta ļoti lielu uzmanību, vienmēr piemeklē kādus trīs autoritāšu teicienus. Es tā nedaru. Es gribētu teikt, ka es nāku ar savu personīgo pārliecību un savām personīgajām zināšanām. Un, ja kāds man kādu teicienu par to jomu pateiks, es varu pateikt, vai tas ir trāpīgi vai nav, jo labi, izslīpēti teicieni, vienas vai trīs domu garumā, tas ir ilgs, diezgan radošs process, ap to vienu tēmu varbūt ir jāmaļas ilgi. Svarīgākais man tiešām ir informācija par to, kas ir jādara, un mērķiem, kas ir jāsasniedz. Ir daudzas runas, kuras varbūt ir pilnas ar labām retorikām, bet bez reālā satura.

RL: Intervijās jūs neslēpjat, ka savulaik esat rakstījis dzeju. Man šķiet, ja cilvēkam patīk zināmā veidā ņemties ap valodu, ja viņam ir literāra ievirze, tad viņam vienmēr būs svarīgs teksts kā tāds, aspekti, kas varbūt nav pat saistīti ar viņa tiešo jomu...

Kristovskis: Nē, ar manu tiešo jomu ir saistīti. Ja jums būtu iespēja aiziet arhīvos – cik es tieši par valodu pa pieciem gadiem esmu rezolūcijas sarakstījis! Par valodas jēgu, par katra vārda saturu. Cik es esmu cilvēkiem dažādās sanāksmēs uz to norādījis! Es varētu tūlīt sekretāri iesaukt iekšā, lai atnes dokumentu, par ko es šodien aizrādīju nacionālo bruņoto spēku komandierim  – tieši par divām definīcijām, ka viņas nav laikā izpildītas. Tāpēc man birojā ir divi juristi. Pie manis nāk ļoti daudz dokumentu. Visiem ministrijas un bruņoto spēku speciālistiem viņi ir izgājuši cauri, un es esmu pēdējais siets, kurš bieži vien dokumentu sasvītro no diviem aspektiem – viens, no saturiskā viedokļa, bet otrs – ne mazāk svarīgi – es pievēršu uzmanību, kādā formā, specifiskā, juridiskā, militārā valodā vai terminoloģijā ir pasniegta doma un kā šo domu sapratīs tie cilvēki, kuriem viņa būs jālieto. Tas ir numur viens, ko es visiem cilvēkiem šai sistēmā mācu. Bet to tiešām es esmu ieguvis tāpēc, ka kaut kad pirms gadiem piecpadsmit man bija brīvāks laiks, un es vienu gadu darbojos literārajā apvienībā. Tad sākās revolūcija, un man vairs nebija laika ar to nodarboties, bet tas viens gads bija diezgan radošs. Un būtībā pat ar labiem rezultātiem – aizsūtīju četrus dzejoļus uz Latvijas Rakstnieku savienības konkursu un dabūju piekto vietu Latvijā 1991. gadā. Pirmie laikam bija Raups, Ingūna Jansone, mana paaudze. Bet man toreiz pat nebija laika aiziet uz noslēguma pasākumu, jo es biju iecelts par zemessardzes komandieri. Līdz ar to varētu teikt, ka tas laiks, ko es tur pavadīju, tās domas izveidoja manu valodas izjūtu, manu saprašanu par vārdu jēgu. Es gribētu teikt, ka man to visu daļēji ir pastiprinājis tas, ka esmu beidzis arī Juridisko fakultāti un speciāli esmu studējis vairākas lietas, nu, piemēram, drošības jomā. Esmu būvinženieris, bet arī juridisko zinātņu maģistrs. Ja tā saliek tās lietas kopā, tas viss ļauj skatīties uz lietām konstruktīvāk, arī uz latviešu valodas jēdzienu. Tā ka valodai es pievēršu ļoti lielu uzmanību.

RL: Sakiet, lūdzu, vai no literārās darbības laikiem jums atmiņā nav saglabājusies kāda frāze vai veiksmīgi atrasts vārds, ar ko jūs lepojaties vēl šodien?

Kristovskis: Nu, jā... es... nu... Nu, jā, es atceros rindas: “Un visi kuģi, auto, vilcieni dodas virzienos svešos,/Un es palieku aplam viens, rokas sabāzis tukšajās ķešās.” Un ir arī viens cits, kas man... “Jāsatiek man tevi ilgi pirms vēl lūpas nosirmo.” Droši vien, ja es tagad paceltu tos darbiņus augšā, gan jau būtu vēl kādas veiksmīgas lietas, kuras es kaut kur esmu atradis.

RL: Jā. Nezinu, kurā virzienā tagad vislabāk doties... Varbūt – ko jūs domājat par šobrīd valstī valdošo antimilitārisko noskaņojumu? Vai jūs tādu sajūtat?

Kristovskis: Katram jēdzienam, varētu teikt, ir dažāda izpratne un noskaņa. Kaut kā mūsu sabiedrībā dažās aprindās ir tā iegājies, ka to, kas ir saistīts ar atbildīgiem pienākumiem pret valsti, pret sabiedrību, it sevišķi, ja vēl formas tērps, uztver negatīvi – militāristi jau divpirkstu pierītes, stulbenīšu sabiedrība... Bet es gribu teikt, ka tā nav, jo šajā jomā un visā, kas saistīts ar valsts aizsardzību, darbojas ļoti daudz solīdu cilvēku. Tāpēc ir diezgan bēdīgi šādus izteikumus dzirdēt un lasīt no mūsu sabiedrības intelektuāļiem. Es saprotu, ka tas ir aiz kaut kāda nihilisma pret tiem, kas nepieder pie intelektuālās sabiedrības, bet no otras puses – varbūt vienkārši aiz nezināšanas. Tas ir arī kultūras trūkums. Izlasot vienu teikumu, piemēram, ko Normunds Naumanis Dienā raksta par Gruzdova Hamletu: “Militārisma degradējošais iespaids veiksmīgi pacelts – vai ne līdz galam izmantots” – es no rīta kafiju dzerot pārskrēju rakstam pāri, – “mūsdienu Latvijā...” Cilvēki, protams, var skatīties un salīdzināt militārismu Āfrikas valstī un aizsardzības pasākumu nepieciešamību Latvijā, tās ir divas dažādas lietas. Nevar vienkārši notrulināt un parādīt domāšanu, kura bija 30. gados, domāšanu, kura bija Vjetnamas karā, kura nu caur padomju propagandu vai caur amerikāņu kontrpropagandu, caur zaļajiem vai sarkanajiem ir nokļuvusi cilvēku apziņā. Bet galvenais rādītājs par valsts aizsardzības izaugsmi Latvijā ir, ka līdzdalību NATO pēc pēdējām aptaujām atbalsta 69% Latvijas cilvēku. Tātad cilvēki tomēr saprot visu to pasākumu nozīmi un plašumu. Ir jābūt organizatoriski spēcīgai sistēmai, lai vispār par šiem jautājumiem runātu.

Es varu teikt tā, ka es pats neesmu specifiski šai jomai gatavojies, ja neskaita to, ka esmu rezerves pulkvedis un zemessardzes pirmais veidotājs, bet es arī biju viens no tiem, kas reāli vadīja barikādes. Ļoti daudz cilvēku riņķī visu ko darīja, bet es biju viens no tiem, kas reāli vadīja, un es pieņēmu visfantastiskākos lēmumus – divdesmit sešu, divdesmit septiņu gadu vecumā. Tad, kad es redzēju, kādas problēmas ir barikādēs, ka tur nav cilvēku, kas organizatoriski spēj šīs lietas kārtot, es teicu – nu, labi, es uzrakstīšu likumu. Viss beidzās ar to, ka mani iecēla par zemessardzes pirmo komandieri. Es esmu izveidojis to no nekā, neviens neko nav darījis, es esmu tas, kurš to ir izveidojis un kurš tagad reorganizē un pārveido gan jaunsargus, gan visas tās lielākās organizācijas. Tad man kādreiz liekas tā – tie cilvēki jau tur darbojas, bet gandrīz visi ir aizmirsuši un neatceras, kāpēc es biju iekšlietu ministrs un kāpēc demisionēju. Kāda bija vēsturiskā situācija un apstākļi, kas pieprasīja manu demisiju un atvēra cietuma vārtus. Aizkulisēs cilvēki to zina.

RL: Ja jau mēs pie tā esam nonākuši...

Kristovskis: Es nobeigšu, jo jautājums bija par militārismu. Es varu atbildēt tā, ka es sevi absolūti galīgi neuzskatu par militāristu, es esmu brīvs, civils cilvēks, neskatoties uz to, ka ir zināma izglītība, esmu bijis padomju rezerves leitnants artilērists, zemessardzes rezerves pulkvedis, visai šai lietai esmu gājis cauri, bet tajā pat laikā es sevi uzskatu par pietiekami intelektuāli zinošu cilvēku. Es esmu nācis – tāpat kā daudzi ir ienākuši šajā lietā – aiz vienas ļoti vajadzīgas nepieciešamības valstī un sabiedrībā: to aizsargāt. Un, ja es lasu, ka Gruzdovs šajā izrādē par Hamletu ir centies parādīt militārās sistēmas bezjēdzīgumu un trulumu un ka viņš to ir parādījis ar mūsdienu līdzekļiem, tad jau man laikam jānožēlo, jo šajā izrādē nepiedalītos neviens karavīrs, ja es tam nebūtu piekritis, kad Gruzdovs nāca pie manis mājās un lūdza, un sūtīja vēstules. Un es viņam piekritu un visādāk centos mākslas dēļ.

RL: Tagad varbūt par to, kāpēc šis antimilitārisms pastāv – dažiem iegansts ir stāšanās NATO, citiem – tas, kas notiek, piemēram, Irākā...

Kristovskis: Bet es nevaru piekrist, jo 69% ir par NATO...

RL: Bet ja mēs runātu par to 31%...

Kristovskis: Bet arī starp tiem, kas nepiekrīt dalībai NATO, nav tik daudz antimilitāristu. Es vēlreiz saku – un es viņu nenosodu, es pat ar daudziem no viņiem esmu runājis un ļoti normāli runājis, jo mēs varam ar viņiem runāt gan par šo tematu, gan par daudziem citiem – tāda ir viņu pozīcija, tāda ir viņu izpratne un dzīves pieredze. Acīmredzot viņi domā, ka var tikai ar vienu tādu – es nezinu, vai tas ir īstais jēdziens – ar vienu tādu jēra uz kaušanu neaizsargātības pieeju domāt par nākotni. Diemžēl to, kas lietos agresīvos paņēmienus pret mūsu sabiedrību, ja mēs neko nedarīsim, ir daudz vairāk nekā tie daži procenti vai daži desmiti procentu, kuri saka, ka neko šajā virzienā nevajag darīt. Tas ir atbildības jautājums. Ja tagad iestāsies sliktākā situācija un mums nebūs cilvēku, kuri spēs šo situāciju prognozēt un vadīt, es gribētu zināt, kur visi šie pseido miera cīnītāji būs. Es domāju, ka es esmu lielāks miera cīnītājs nekā tie, kas iziet ar plakātiem rokās. Un mūsu cilvēki Irākā, mūsu karavīri, ideoloģiski ir mūsu pozīcijās. Viņi turp nebrauc Otrā pasaules kara ideoloģijas iedvesmoti. Tā ideoloģija, kas militārās sistēmas cilvēkiem tiek mācīta, ir ļoti cilvēcīga, tā ir vērsta uz cilvēku dzīvības saglabāšanu.

RL: Runājot par Irāku, pieņemsim, ka ir pašsaprotami, kāpēc arī Latvija uz turieni sūtīja savus spēkus. Tomēr gribētos zināt, vai jums personīgi kaut ko maina pēdējā laika atzinumi, ka tad, kad amerikāņi iegāja Irākā, situācija nebija gluži tāda, kādu viņi to pasniedza pasaulei.

Kristovskis: Šī informācija liek šo to pārdomāt, taču neglābj vispārējo pasaules notikumu procesa kārtību. Sēžot šeit, šajā aizsardzības ministra krēslā, man ir jādomā par to, kur no drošības viedokļa šajā te procesā atrodas Latvija. Paralēli ir jādomā par visām tām konstrukcijām, ar kurām varam sasniegt to, ko sauc par kolektīvo drošību. Un, ja mēs neesam tās locekļi, bet klaudzinām pie durvīm, tad varam rīkoties atbilstoši savām ierobežotajām iespējām – mēs esam upes vidū vai tuvu otram krastam, bet vēl nevaram rīkoties tā, it kā būtu jau krastā, kur ir drošība, kur mums jau ir cita veida garantija, kur mums ir lielāka rīcības brīvība. Vienkārši, triviāli cilvēki skatās tā – aha, atrada masu iznīcināšanas līdzekļus? Neatrada? Tātad piekrāpa visu pasauli. Čērčils savā laikā teica ļoti triviāli, bet diezgan precīzi – ka starp diviem ļaunumiem jāizvēlas tas, kurš ir mazākais. Tas nosaka visas pasaules kārtību, no kuras mēs joprojām neesam tikuši projām. Mēs principā esam apsēsti ar tādu izvēli, mēs maksājam par to. Politiķi ir spiesti pieņemt lēmums pēc citiem principiem, pēc citām vēsturiskām argumentācijām un pamatot to, kas ir pavisam citādi, ja no tavas nostājas vai lēmuma nav atkarīga daudzu tūkstošu vai pat miljonu cilvēku nākotne.

RL: Arī jūs terorismu esat nodēvējis par divdesmit pirmā gadsimta aizsardzības galveno problēmu, ar kuru jācīnās arī Latvijai. Tomēr vai pret terorismu, kuram faktiski iespējams pieņemt neskaitāmus veidus, vispār ir iespējams sekmīgi cīnīties?

Kristovskis: Ir iespējams un to arī dara. Ļoti daudzi terorisma mēģinājumi tiek novērsti. Šodienas pārnacionālās politikas apstākļos tas ir iespējams tikai tad, ja ir pietiekami precīza sadarbība – pirmkārt, informācijas jomā. Te rodas jautājums – kam var uzticēt informāciju, vēl jo vairāk, ja šī informācija jādala ar citām valstīm? Vai kļūdas ir iespējamas, vai nav? Kas par šīm kļūdām beigu beigās maksā politiski un kas ar savu dzīvību? Tas nav mazsvarīgi. Nav mazsvarīgi, ja informācija tiek paturēta atvilktnē un beigu beigās izrādās, ka tad, ja tā būtu savlaicīgi likta lietā, cilvēki dažādos dienestos pret to būtu attiekušies nopietni un zināmus notikumus būtu bijis iespējams apsteigt. Ir jāstrādā uz notikumu apsteigšanu. Ja gaisā atrodas lidojošs objekts, par kuru skaidri zināms, ka viņš ietrieksies Ignalīnas atomstacijā, Dvīņu torņos Ņujorkā vai Vecrīgā uz Doma laukuma mēģinās nosēsties. Un tad tev ir kādas 10 minūtes, ko apdomāt, vai tev ir vai nav šie militārie līdzekļi gaisā, uz zemes, ūdenī, raķetes – tuvdarbības, tāldarbības – un vai vari pieņemt drosmīgu lēmumu un teikt, ka mēs esam darījuši visu.

RL: Lai cik šausmīgs būtu, teiksim, lidaparāts, kas tuvojas Doma laukumam, vai preventīvie soļi, kādi tiek sperti, kamēr tas vēl nav pacēlies gaisā, nevar būt vienlīdz šausmīgi? Vai šāda aktīva profilakse nav draudi demokrātiskai sabiedrībai?

Kristovskis: Ja notiek Dziesmu svētki vai futbola spēle, ir jālemj, vai ir jāsper preventīvie soļi, vai nē, vai tad, kad miera cīnītāji vai globalizācijas pretinieki sāk dauzīt skatlogus un dedzināt mašīnas, ir jāsper preventīvie soļi vai nē.

RL: Tas ir pārāk vienkārši. Sarežģītāk ir, kad mums par kādu ir vēl tikai aizdomas, ka viņš, iespējams, grasās kaut ko tādu darīt un mēs gribam novērst šo viņa rīcību, tā vārdā noklausoties viņa telefona sarunas, izsekojot viņu un tā tālāk.

Kristovskis: Tā tas ir. Bet tā ir tā situācija. Mēdz teikt, ka ir simtiem un desmitiem veiksmju stāstu, kad apdraudējumi nevainīgiem cilvēkiem ir novērsti, bet par tiem vienkārši nerunā vai nevar runāt – vienkārši tāpēc, lai neatklātu tos cilvēkus, kuri ir palīdzējuši novērst, lai neradītu kaut kādas jaunas nelaimes. Katra neveiksme, protams, tiek plaši atspoguļota, jo ir redzamas sekas, par to var plaši runāt, jebkuram var uzprasīt atbildību šajā situācijā. Jautājums, cik sabiedrība ir gatava. Amerikā uzreiz Buša reitings cēlās, jo visi saprata, ka uzbrukums ir uzbrukums viņiem personīgi, ne tikai kaut kādai ēkai. Pēc tam sāka analizēt, kāpēc nenovērsa, kādi bija trūkumi, vai jaunie piedāvātie mehānismi būs labāki, vai palīdzēs vai nepalīdzēs novērst nākamos. Un, protams, jaunajos mehānismos var būt kļūda, iestrādāta kļūda no teroristiem, arī viņiem var būt iefiltrēti cilvēki, kuri izņem ārā kādu no posmiem vai nodod tālāk sagudrotu informāciju. Daudz ir versiju. Tā tas ir. Tas ir ļoti smags, ārkārtīgi sarežģīts process.

Es zinu, kā tas ir juridiskos aspektos. Katrai valstij ir jālemj, katrai valstij ir sava pieeja, sava politika, sava veida ierobežojumi. Cik atstāj uz viena cilvēka sirdsapziņas, cik uz parlamenta. Vai pat šādās situācijās uztic rīkoties kolektīvi, piemēram, NATO komisāram Eiropā. Mēs, Baltijas valstu aizsardzības ministri esam tikušies un runājuši par kopēju telpu, par visiem šiem informācijas aspektiem. Tāpat ir jārunā, kas mums Latvijā šādā situācijā pieņem lēmumus, neņemot vērā, ir mums tādas iespējas vai nav kaut ko darīt pretī. Tā ir diezgan dziļa politika.

RL: Terorisms tātad ir divdesmit pirmā gadsimta aizsardzības problēma, bet, tā kā jūs esat bijis arī iekšlietu ministrs, varbūt jums ir arī viedoklis par to, kāds kriminālnoziegums varētu raksturot šo gadsimtu?

Kristovskis: Kriminālnoziegumi ir visdažādākie. Protams, ir kaut kādas attiecības starp vienu un diviem cilvēkiem, kas tā vai citādi beidzas, ir ierosināta krimināllieta, kura balstās uz savstarpējām antipātijām vai kaut kādu nelielu iegribu risināšanu. Bet ir tādi liela mēroga noziegumi, kuri atstāj fundamentālu iespaidu uz valsti, uz ticību valstij un ticību nākotnei, politikai, sabiedrībai, kuri milzīgu sabiedrības daļu ietekmē morāli un, manuprāt, ir izšķiroši cilvēces pastāvēšanai vispār. Vienmēr visās valstīs būs kādi blēži un krāpnieki, un būs slepkavības, bet tas būs kaut kāds procents, no kura veiksme un arī cilvēka paša prāts ļauj izvairīties. Ir lietas, no kurām nav cilvēka spēkos izvairīties, vienkārši pasaule griežas tev blakus tādā ātrumā, ka tie procesi notiek līdzi. Šāda veida globāla domāšana varētu novest pie tādas noziedzības pret cilvēces nākotni rašanās. Tie, manuprāt, ir būtiskākie jautājumi, kurus cilvēkiem būtu jāspēj risināt, lai nevajadzētu runāt par zaudētām valstīm Āfrikā vai kas notiksies, vai kāpēc islāma fundamentālistu zemais izglītības līmenis vēršas pret civilizāciju – vai to sauc par kristīgo vai Rietumeiropas. Šajā kontekstā var būt nenodefinētu un kriminālkodeksā neesošu noziegumu rašanās, līdz ar to neesošu noziegumu risināšanas problēmas. Un beigās atkal es esmu tikai tas, kas sekundāri cīnās. Es mēģinu tajā visā procesā atrast godīgu izskaidrojumu šai lietai. Un es arī atrodu, tāpēc es uzskatu, ka es neesmu tikai kaut kāds truls militāristu aizstāvis vai pārstāvis. Gluži otrādi, es to kontrolēju, mēģinu izravēt ārā visas tās divdesmit gadus vecās pazīmes, kuras balstījās uz principu, ka karavīru iedzen dubļos līdz vēderam, pēc tam liek viņam celties un gulties. Tas dziļi aizskar, varbūt pat pazemo šo cilvēku. Bet gluži pretēji, ielikt šos cilvēkus kā drošību tiem, kuriem nav šīs gatavības. Kā drošību tiem, kuri nesaprot – varbūt pat saprot, bet viņiem nav to zināšanu, lai ietekmētu procesu. Tā ir tāda filozofiska pieeja tam, kas ir pēc būtības noziegums, kas šos lielos procesus rada. Tāpēc ir tā, ka grūti pateikt, kurš ir lielāks miera cīnītājs – es kā aizsardzības ministrs vai tas, kurš paņem plakātu un iziet uz ielas, pēc tam to plakātu kaut kur nomet un turpat aiz stūra, piemēram, iešauj kaut kādas narkotikas, izdzer kokteili un pēc tam uzraksta kaut ko, kādu filozofisku četrrindi par pasaules kārtību.

RL: Pieminot savu darbību iekšlietu ministra amatā, jūs sacījāt, ka visiem jau esot zināms, kāpēc jūs demisionējāt, presē jūs esat arī izteicies, ka tas bijis konkrētu aprindu pasūtījums. Es tomēr gribētu lūgt, lai jūs skaidri formulējat, par ko ir runa?

Kristovskis: Es runāju par vairākiem izteikumiem, kas bija pirms demisijas: “Piedod, tu esi foršs puisis, bet tu mums traucē. Tev vajadzētu saprast, ka tu mums traucē.” Es teicu – piedod, es strādāju valsts interesēs, ja es esmu foršs puisis, pasaki, kāpēc es traucēju. Atbilde man netika dota, un tas tad ir numur viens. Otrs ir tas, ka vesela virkne cilvēku iekšlietu sistēmā – kādas divas trešdaļas no vadības –, kas bija saistīti ar VDK, manas darbības aptuveni trīs mēnešu laikā tika noņemti no amata. Viņiem bija jātiek atpakaļ. Un visbeidzot tad, kad notika šī pēdējā bēgšana, kad es atkāpos no amata, augsta ģenerālprokuratūras amatpersona man pateica – priecājies, ka tevi vispār dzīvu atstāja. Man ir nācies satikt tos izbēgušos cietumniekus: “Mēs nevarējām saprast, kad mums teica – ejiet un rociet,” viņi stāsta, “jums ir trīs dienas laika.” Tas viss nevar notikt vienkārši tā.

RL: Bet iesaistītie cilvēki taču joprojām ir dzīvi un, tā teikt, mūsu vidū. Kāpēc nevienam nav jāatbild?

Kristovskis: Saprotiet, tas ir... tikai fons – atsevišķi izteikumi, atsevišķas sarunas, kas ļauj man izdarīt secinājumu, ka tā nebija kaut kāda gadījuma bēgšana. Var jau izmeklēt. Izmeklēšanā atradīs apstākļus, ka viss ir pārbaudīts. Tie cilvēki tika atlaisti no darba – kurš tur vairs ko var pierādīt. Policijai droši vien ir samaksāts. Man dzīvē tā ir mācība. Politikā neviens nekad nevar zināt, kurā brīdī viņam liek samaksāt par to, ko citi nav izdarījuši. Tu vari minēt desmitiem argumentu, ko tu savā darbā esi darījis, bet tur ir viens kretīns, kas darbojas kaut kur apakšā, kurš panāk savu. Vienkārši apgriež visu ar kājām gaisā, lai arī kādi ideālistiski mērķi tev ir bijuši. Un tu neko nevari, tiem, kuri var samaksāt par šo procesu un to nodrošināt, tiem tu traucē. Jautājums, cik ilgi var pieļaut, ka tu traucē. Šodien varbūt, ka tā nav. Vai varbūt vēl ir – kādā Āfrikas valstī. Vai Lietuvā. Vai Igaunijā. Mēs jau nezinām. Es arī nezinu, cik man sakarīgi kaut vai caur puķēm vispār runāt par šo tematu. Jo beigu beigās jau mēs katrs domājam par to, cik tas traucēs vai netraucēs darīt kādus no šodienas un no nākotnes viedokļa nozīmīgākus darbus.