Pirmdienas rīts

17. jūnija dramatiskais uzvedums grieķu izpildījumā

Pienācis piektdienas vakars un, kā ierasts, vairāku draugu kompānijā mēģināsim iespiesties uz vakariņām kādā no Monastiraki tavernām. Vietējo iecienītās ēstuves nedēļas nogalēs ir pārpildītas, tāpēc jau paredzams, ka vecākajam viesmīlim gluži kā brīnumdarim vajadzēs uzburt papildu galdus un krēslus turpat tavernas priekšā uz ielas. Siltais vakars ļauj visu ceļu uz veco tirgus rajonu mērot kājām, tieši garām Sindagmas laukumam iepretim parlamentam. Tā ir, iespējams, pēdējā laikā pasaules medijos visvairāk rādītā Grieķijas vieta, krietni pārspējot Akropoli vai Kiklādu salu balto arhitektūru uz zilā jūras fona. Šeit Atēnās noslēdzas protestu akcijas, kas ārvalstu mediju dramaturģijā parasti vainagojas ar radikāļu sadursmēm ar policiju, ko protestētāji apmētā ar akmeņiem, kuri izlauzti no tuvējo lepno viesnīcu kāpnēm.

Arī šovakar ierasti blīvā automašīnu plūsma tiek novirzīta uz blakus ielām, jau no tāluma dzirdama mūzika un klaigas. Laukuma vidus izgaismots ar prožektoriem, tur vairāki simti cilvēku vicina zilbaltos Grieķijas karogus. Šodien ir pēdējā politisko aģitāciju diena, acīmredzot šeit notiek kārtējais izmisīgais mēģinājums piesaistīt vēlētāju balsis. Izrādās, tie ir konservatīvās Jaunās demokrātijas piekritēji. Tā ir viena no potenciālajām uzvarētāju partijām – sena un ar tradīcijām, atšķirībā no jaundzimušās eirokritiķu koalīcijas Syriza, kurai gan vēlēšanās tiek solīti vēl lielāki panākumi. Kā parasti, notiekošais vairāk atgādina nevis politisku demonstrāciju, bet iesildīšanos rokkoncertam. No skaļruņiem skan moža mūzika, visapkārt uzstādīti uzkodu un dzērienu stendi, tiek tirgotas cepures, karogi un taures ar atbilstošu simboliku, cilvēki pulcējas nelielās grupiņās, lai pa retam izkliegtu kādu pasākuma mērķim piemērotu frāzi. Pūļa iesildīšana notiek arī no skatuves. Vēl nav parādījies partijas vadītājs, un mītiņa organizētāji jau baida sanākušos ar uzsaucieniem par briesmām tikt izraidītiem no eirozonas vai tieši pretēji – iedrošina tos. Nevarētu teikt, ka saukļi atšķirtos ar oriģinalitāti: “Izvēlēsimies nākotni saviem bērniem!” – “Izvēlēsimies Grieķiju Eiropā!” – “Pāršķirsim jaunu lapaspusi Grieķijas vēsturē!” Tepat blakus, pašā laukuma viducī, pie koka nolikti ziedi, dažādas mīkstās rotaļlietas un ar roku rakstītas zīmītes par piemiņu 77 gadus vecajam vīrietim, kas aprīļa sākumā šajā vietā izdarīja pašnāvību, nošaujoties agrā darba dienas rītā. Pie viņa atrada pirmsnāves vēstuli valdībai, kura tagad iekalta akmenī šeit pat līdzās. Starp mītiņotājiem klaiņo pilsētas suņi, tos gan vairāk interesē atbiras no uzkodu stendiem. Kranču bars atsauc atmiņā protestētāju iemīļoto “dumpja suni”, kurš vienmēr mēdza būt klāt sadursmēs ar policiju, pa reizei mēģinot iekost kādam specvienību kareivim. Diemžēl pēdējā laikā tas vairs nav manīts, arī tā fanu izveidotais feisbuka profils ir kļuvis pavisam kluss, un tiek uzskatīts, ka vara ar to slepus izrēķinājusies. Mītiņa vadītāju balsis jau manāmi savārgušas, bet partijas līderu runas vēl nav pat sākušās, un mēs turpinām ceļu uz nolūkoto vakariņu vietu. Jau pēc pāris soļiem mūs malā nobīda miesassargu bariņš, jo priekšā apstājies melns limuzīns ar tumšiem stikliem, no auto izkāpj gaidītais partijas vadītājs un aizsteidzas skatuves virzienā.

Savā ziņā politiskais nemiers turpinās arī pie vakariņu galda. Paziņa, arhitekts no Itālijas, kas uz Grieķiju pārcēlies pirms gada, apprecot vietējo skaistuli, sūdzas, ka Atēnās nav iespējams atrast darbu. Un, pat ja atrod, tad neviens negrasoties par to maksāt, jo arhitektūra jau nu ir pēdējais, par ko šobrīd satraucas grieķi. Muļķīgi, bet arī Itālijā neesot vērts atgriezties, jo tā jau tikai tāds civilizētāks Grieķijas krīzes modelis vien esot. Pēdējā laikā ierastie grieķu un iebraucēju bēdu stāsti par izmisumu un bezcerīgumu, kuri parasti tiek stāstīti kafejnīcās vai pie lepni klātiem vakariņu galdiem, jau reibstot no uzo vai grieķu vīna, ir kļuvuši par neatņemamu vakarēšanas sastāvdaļu. Iespējams, ka bezdarbs piepilda pilsētas krodziņus visas dienas garumā, tomēr kāds taču arī par to maksā. Par ieradumu kļuvis arī pie vakariņām lamāt Starptautisko Valūtas fondu, kura ierosinātās reformas Grieķijā ar troksni izgāzušās – plānotās izmaiņas publiskajā sektorā kā netika ieviestas, tā arī, visticamāk, netikšot, taupības pasākumi esot negodīgi, jo Grieķija tomēr jāvērtē kā Eiropas civilizācijas šūpulis, tāpat tie, kas līdz šim ir maksājuši nodokļus, tiek apkrauti ar jauniem nodokļiem, bet tie, kas tos nemaksāja, tā arī turpina nemaksāt. Piemēram, tie paši 30 tūkstoši baseinu īpašnieku tepat ap pilsētu, kurus pieķēra Atēnu satelīta fotogrāfijās no kosmosa. Nupat viens no draugiem vispār paziņoja, ka šonedēļ strādāt nemaz nebija jēgas, jo varbūt nākamo pirmdien, dienu pēc vēlēšanām, noskaidrosies, ka nekādas valsts vairs nav un iestāsies vispārējs haoss. Par to nenovēršami liek domāt vai uz katra stūra slēgtie veikali, žēlabainie statistikas rādītāji, avīžu briesmu stāsti un televīzijā redzamais cilvēku izmisums.

Visas sarunu tēmas, protams, atkārtojas no pasākuma uz pasākumu visu pēdējo gadu. Šovakar garlaicību pārtrauc brīdis, kad itālis, pēc savu grūtību izklāstīšanas, ierosina pasūtīt vēl pāris ēdienu un nākamās vīna karafes, un pie galda sākas aktīva diskusija, kādas krāsas un šķirnes vīnus izvēlēties.

Jau ir sestdienas rīts, palikusi tikai viena diena līdz kārtējām vēlēšanām, laimīgā kārtā visi aģitācijas pasākumi nu ir beigušies. Lai gan vasaras mēnešos Atēnas ir karsta un putekļaina pilsēta, atgādinot trokšņainu austrumu tirgu, šorīt, izejot uz ielas līdz piemājas veikalam, jūtams, ka pilsēta ir manāmi klusāka, bez mūžīgās garāmgājēju un satiksmes straumes. Tā vien liekas, ka kopā ar pārējo Eiropu tā aizturējusi elpu līdz pirmdienai. Pat pretējās mājas suns šodien ir aizdomīgi kluss un nedod ierasto toni pārējiem ielas vaukšķiem. Tomēr īstais iemesls šim sastingumam ir likums, ka Grieķijā jābalso vietā, kur esi pierakstīts. Tāpat nav iespējams vēlēt pa pastu vai esot ārvalstīs. Tas nozīmē, ka cilvēkiem jāziedo vairākas stundas, pat dienas, kamēr viņi nonāk līdz savam ciemam vai salai un atpakaļ. Starpvēlēšanu periodā vairākkārt dzirdēju stāstus, kā agrāk partijas no valsts budžeta atklāti apmaksājušas ceļu uz vēlēšanu vietu saviem biedriem, vai arī, kā cilvēki, kuru vēlēšanu iecirknis atrodas vismaz 200 kilometru attālumā no viņu darba vietas, saņem divas apmaksātas brīvdienas. Tas liek domāt par Grieķijas birokrātiskajām procedūrām, kā arī novērtēt iespēju piedalīties Saeimas vēlēšanās vai referendumos tepat, nepilnu desmit minūšu gājiena attālumā esošajā Latvijas vēstniecībā.

Mazliet tālāk mūsu ielā, blakus apskrupušām kafejnīcas durvīm pamanīju necilu plakātu par vakarā gaidāmo grieķu tradicionālā instrumenta buzuki koncertu. Uz plakāta gan nebija norādīts, cikos koncerts sāksies, bet tas jau atēniešiem nav nekas neparasts, jo, pat ja noteikts konkrēts laiks, kavēšanās ir gandrīz vai neizbēgama. Kafejnīcas īpašniekam, kas izrādījās tas pats vīrs ar lautu rokās, kurš redzams plakātā, pajautāju par koncerta sākumu, bet viņš ieteica, lai labāk piezvanu. Tā arī līdz galam nesapratu, vai koncerts varētu nenotikt tādēļ, ka cilvēku nebūs, vai arī gaidāms tik daudz cilvēku, ka nebūs vietu. Pēdējais gan neliekas ticami, tomēr to nevar zināt, jo grieķu reakcija bieži vien ir neparedzama. Viņiem piemīt dabiska spēja ne par ko nesatraukties, pirms nesākas patiešām acīmredzamas problēmas – toties tad viņi tajās iesaistās ar visu iespējamo enerģiju, iespējams, tādēļ šīs politiski ekonomiskās putras atšķetināšana prasīs vēl ilgu laiku.

Kā apliecinājums šai domai ir kaislīgā saruna, kuru pāris soļu no kafejnīcas uzsākuši divi tumši večuki. Vienlaikus iegrimuši bakgamona spēlē un laiskā kombolai stresa virtenes virpināšanā, gaidot nākamo gājienu, viņi aktīvi nosoda ekstravagantās neonacistu partijas Zelta saullēkts līdera rasistiskos izteikumus iepriekšējā dienā. Partija pamanījās pārvarēt 3% robežu iepriekšējās vēlēšanās, iegūstot 7% vēlētāju atbalstu, un tūliņ kļuva par problēmu, kuru apspriež ikviens atēnietis. Daži par šo faktu izsakās pat ar tik spārnotām frāzēm kā: “Grieķijā demokrātija dzima un Grieķijā tā arī mirs!” Zelta saullēkts viennozīmīgi ir sava veida galējība, jo nacionālās intereses un sociālā kārtība, pēc partijas vadītāja Nikolasa Mikaloliaka vārdiem, nodrošināma nevis parlamenta sēdēs, bet izejot ielās. Vienlaikus gan viņš noliedz, ka partijas biedri ir nacisti, jo tie neesot vācieši vai itāļi. Nav brīnums, ka vietējās ziņas gandrīz ik dienas vēsta par kārtējo uzbrukumu galvenajiem Zelta saullēkta nosauktajiem “naidniekiem” – imigrantiem. Nemaz nerunājot par nepieciešamību izraidīt visus Ermou iepirkšanās ielu apsēdušos iebraucējus, kuri šeit tirgo viltotas augstās modes dizaineru somas, makus un pulksteņus, pārvēršot tirgošanos ievērības cienīgā sprintā, kolīdz ielas galā parādās policista stāvs, pēdējais Zelta saullēkta uzsaukums paredz izlikt visus iebraucēju bērnus no slimnīcām, lai atbrīvotu vietas slimniekiem grieķiem.

Ironiski, ka paši imigranti te ir pamatīgi iestrēguši. Tie nemaz nevēlas šeit uzturēties, jo grieķi tos nelaiž pie darba, bet pāri robežai arī vairs netiek. Tad nu viņiem atliek izmisīgi meklēti veidus, kā slepus ielēkt kādā braucošā kravas automašīnā uz Itāliju vai vairākas dienas slēpties Patras ostā noenkuroto kravas kuģu konteineros.

Pati gan šeit nemaz nejūtos kā ārzemniece un, lai gan pēc grieķietes neizskatos un vietējo raksturīgie uzsaucieni biežāk skan angliski, pēc iespējas cenšos mācīties grieķiski. Nupat mājās atgriezusies, nospriedu, ka tieši tas būtu jādara šajā klusajā dienā. Uz nākamo mācību stundu pasniedzēja uzdevusi novazāto valodu kursu tēmu: “Kas man patīk un kas nepatīk Grieķijā”. Nu, teiksim: “Grieķijā man patīk laika apstākļi, jūra, pludmale, protams, ēdiens... man nepatīk grieķu braukšanas stils ar mašīnu, dārdzība veikalos, kas gan drīz varētu pierimt, nepatīk arī, ka pati valoda ir tik sarežģīta...” Uzskaitījumu pārtrauc aizvien satrauktāka balss tepat aiz sienas. Mans draugs, kaut arī mākslinieks, kam nepiestāvētu satraukties par politiku, jau kuru stundu pavada telefonsarunās, lai tiktu skaidrībā, par ko rītdien balsot. Tas laikam būs senās agoras iespaids, kas visiem grieķiem visos laikos liek būt izteikti aktīviem politiskajā retorikā un politiķu lamāšanā. Tomēr šoreiz gan balsī aiz sienas, līdzīgi kā vakardienas vakariņās, jaušamas neskaidras cilvēciskas bailes. Šo baiļu objekts ir mīklains, un tieši neziņa ir vienīgais skaidrojums, kādēļ nesen sastaptais atslēdznieks durvīs uzstāda papildu slēdzeni vai kādēļ paziņas ierodas mājās ar paprāvu seifu, lai turpmāk tur glabātu no bankas izņemtās vērtslietas.

Ir pirmdienas rīts, un Grieķijas politiskais realitātes šovs turpinās. Bet šeit Atēnās jau ir aizmirsies, ka atrodies pēdējā laika globālo norišu epicentrā. Arī paši grieķi, šķiet, ir aizmirsušies eiforijā no uzvaras futbolā pār Krieviju. Sēžot pie atvērtā loga, klausoties ventilatora dūkoņā, kurš tikai nedaudz atvēsina sakarsušo gaisu, kas jau pārsniedzis 30 grādu robežu, apnicīgajos remontdarbu trokšņos ielas galā vai mūzikas skaņās no pretējās mājas, kur kāds pianists spēlē ierastās melodijas, nekas neliecina, ka kaut kur tiktu svinēta uzvara pār “drahmagedonu” jeb paredzamo grieķu izstāšanos no eirozonas. Neizskatās, ka kardiologam, kurš nomainīja iepriekšējās iemītnieces – bariņu striptīzdejotāju – dzīvoklī tieši pretējos logos, būtu pieaudzis pacientu skaits saistībā ar sabiedrībā valdošo stresu. Iespējams, vēl no senatnes grieķi apguvuši teātrī dzimušo spēju uzturēt spriedzi visos skatītājos, pašiem tikai izpildot aktieru lomas. Un tas, ko mēs šeit piedzīvojām līdz pirmdienas rītam, bija veselas nācijas iestudēta drāma, pēc kuras fināla visi var uzelpot brīvāk, vismaz uz laiku. Tikmēr paši grieķi bauda sauli, sēž pārpildītās kafejnīcās, dzerot ledus kafiju, vakariņo kopā ar draugiem, lai pēc brīža jau atkal dotos kādā protesta gājienā Sindagmas laukuma virzienā.