Pirmās raketes mīļākie jautājumi
Foto: Jānis Latvels

Jānis Latvels

Pirmās raketes mīļākie jautājumi

Martina Hingisa Honkongā stāsta par mīlestību uz naudu, Pekinas pīli un Porsche automobiļiem

Ne pārāk senā pagātnē pasaules sieviešu tenisa eliti sastādīja uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi vārdi — 70. un 80. gados svarīgāko turnīru finālos pārliecinoši dominēja Krisa Everte un Martina Navrātilova, bet nākamo 10 gadu laikā tenisa pasaulē sāka valdīt jaunās paaudzes spēlētājas Štefija Grāfa un Monika Seleša. Laiki ir mainījušies — šodien profesionālo turnīru dalībnieču vidējais vecums ir samazinājies visai ievērojami. Sākotnēji šie brīnumbērni tika raksturoti kā individuālas sensācijas, bet nu ir skaidrs, ka “tīņu agresija” ir mūsdienu sieviešu tenisa realitāte un arī nākotne.

Jaunā Šveices zvaigzne Martina Hingisa ir viena no pirmajām jaunās paaudzes spēlētājām, kas pasaulei pierādīja, ka pieredzes trūkums nav šķērslis — 1997. gadā sešpadsmit gadu un deviņu mēnešu vecumā viņa kļuva par visjaunāko Vimbldonas čempioni atklāto turnīru laikmetā. Bet vienu no saviem pirmajiem oficiālajiem rekordiem viņa uzstādīja četrpadsmit gadu vecumā, kļūstot par jaunāko Open ēras spēlētāju un uzvarot savā pirmajā “pieaugušo” spēlē 1995. gada Austrālijas atklātajā čempionātā.

Lai arī šī gada septembrī Martina svinēs tikai divdesmito dzimšanas dienu, viņa ne reizi vien jau ir atzīmējusi, ka tenisa aprindās jūtas kā veterāne — šī gada Austrālijas čempionātā pirmās trīs spēles Martina aizvadīja ar gados vēl jaunākām spēlētājām.

Janvāra pirmajās dienās man bija iespēja pavērot Martinu Hingisu tuvplānā, kad viņa un citas tenisa zvaigznes bija piestājušas Honkongā, kur norisinājās Watson’s Water Millennium Cup — paraugturnīrs un iesildīšanās pirms gada pirmā nozīmīgākā turnīra, Austrālijas atklātā čempionāta.

Martina Honkongā ieradās viena no pirmajām, relaksēta un spēku pilna, pēc Čehijā aizvadītajām Ziemassvētku brīvdienām un slēpošanas Amerikā, Kolorādo kalnos: “Šis laikam ir bijis visilgākais periods daudzu gadu laikā, kad tenisa raketi neesmu ne rokā ņēmusi — veselas divas nedēļas!”

Lai arī pāris dienu vēlāk Hingisa uzvarēja Mēriju Džo Fernandesu, pirmais iespaids bija visai negaidīts: pasaules pirmā rakete nespēja koncentrēties šķietami vienkāršās situācijās, zaudēja savas serves un, gluži vienkārši, izskatījās pagalam apjukusi. Pēc spēles viņa visā nopietnībā vēlreiz atgādināja šo divu nedēļu nespēlēšanas pauzi kā galveno iemeslu tam, kāpēc todien bijis vajadzīgs tik ilgs laiks, lai iejustos spēles ritmā.

Martinas biogrāfija runā pati par sevi: dzimusi 1980. gada 30. septembrī Košicē, Slovakijā, augums:1,70 m, svars 59 kg. Spēlējusi tenisu no divu gadu vecuma mammas Melānijas Molitoras vadībā, kas pati aizvadījusi deviņus gadus profesionālajā tenisā un joprojām ir Martinas trenere; savu pirmo oficiālo spēli nospēlējusi četru gadu vecumā. Ģimene pārcēlusies uz Šveici, kad Martinai palikuši astoņi gadi; četrpadsmit gadu vecumā atstājusi skolas solu, lai profesionālajam tenisam varētu veltīt visu savu laiku. Nokristīta leģendārās čehu izcelsmes tenisistes Martinas Navrātilovas vārdā. Brīvi pārzin vairākas valodas — čehu, slovaku, vācu un angļu, spēj sazināties arī franciski. Turnīru starplaikos pārsvarā uzturas Floridā.

Vērojot Hingisu ārpus turnīra, jāatzīst, ka viņa atstāj pavisam “normāla” tīneidžera iespaidu, tomēr tikai retais spēj reāli iedomāties, ko nozīmē tenisa spēlēšana no divu gadu vecuma, fiziska un garīga gatavošanās tikai vienam mērķim — uzvarēt pēc iespējas vairāk turnīros un virzīties augšup labāko spēlētāju sarakstā, līdz sasniegts numurs “viens”.

Jau pēc mūsu pirmās sarunas bija skaidrs, par kādām tēmām varu jautāt, sagaidot izsmeļošas eksperta atbildes un kurās labāk neiesaistīties, lai lieki nekavētu laiku. Sarunu vienīgā auglīgā tēma bija “teniss” un varbūt mazliet par vaļaspriekiem, kā arī uzdot vienkāršus anketas veida jautājumus, kas sākas ar “tavs mīļākais…” vai “tavs iecienītākais…”

RL#2_viss_53

Nu, gluži dabiski, viens no maniem pirmajiem jautājumiem bija: “Kā tu jūties, būdama labāko tenisa spēlētāju saraksta galvgalī? “Šis ir viens no maniem mīļākajiem jautājumiem,” Martina smej. “Protams, ka jūtos lieliski; kas gan varētu būt vēl labāks manai pašapziņai, kā fakts, ka savā profesijā tu esi vislabākais visā plašajā pasaulē? Kad esi pasaules pirmais numurs, tad zini, ka augstāk vairs nav, kur kāpt.”

Stāstot par vaļaspriekiem un mīļākajām izklaidēm, viņa piemin kalnu slēpošanu, peldēšanu, futbolu, basketbolu un savus trīs zirgus, ar kuriem viņa dodas izjādēs, kad iznāk piestāt dzimtenē. Tūlīt pēc ierašanās Honkongā Martina minēja arī, ka vēl nebijušos pieturas punktos viņa allaž mēģinot “izmukt” uz pilsētu, lai apstaigātu vēsturiskās vietas un izbaudītu vietējo atmosfēru. Dažas dienas vēlāk, pāris stundas pirms došanās uz lidostu, žēlgani nopūšoties, viņa atgādināja: “Tā jau es domāju — laiks braukt tālāk, un no pilsētas es tā arī neko neesmu redzējusi. Nu ko, varbūt nākamreiz!”

Lai arī neesam nonākuši pie kaut kā dziļdomīgāka, jau no pirmajiem tikšanās brīžiem Martina atstāj sabiedriskas, jautras un visnotaļ patstāvīgas personas iespaidu. Hingisa neslēpj, ka turnīra relaksētā atmosfēra viņai ir gluži pa prātam: “Spēlējot paraugturnīrā, viss ir savādāk: mēs paliekam jaukā viesnīcā, ejam uz pieņemšanām, ēdam gardus ēdienus. Lielajos turnīros ikdienas ritms ir daudz saspringtāks.” Kad painteresējos sīkāk par iecienītākajiem gardumiem, Martina ar platu smaidu uzslavē “fantastiski sulīgo un lielisko Pekinas pīli”, kā arī mango pudiņu, kurš esot bijis tik labs, ka viņa jau sniegusies pēc nākamās porcijas un tikai mātes skarbais skatiens mainījis viņas nodomu. Kad cita starpā teicu, ka reiz arī Jeļcins, viesojoties pie Ķīnas prezidenta, esot kāri meties pie Pekinas pīles tiesāšanas, tenisa zvaigzne noteica: “Beidzot es zinu vismaz vienu lietu, kas man un Jeļcinam ir kopīga!”

Bez agrīnajiem sasniegumiem pasaules ievērojamākajos tenisa centros Hingisai pieder arī cits rekords — sešpadsmit gadu vecumā, pirmo reizi nopelnot pasaules labākās tenisistes titulu, viņa kļuva arī par tenisa vēsturē jaunāko spēlētāju, kas turnīru prēmijās ieguvusi vairāk nekā 5 miljonus dolāru. “Man patīk nauda,” viņa vaļsirdīgi atzīst. “Man gan pašlaik neiznāk pārāk daudz laika to tērēt, bet gan jau es vēl paspēšu!” Mīļākās iepirkšanās vietas esot Parīze un Ņujorka, bet iecienītākie dizaineri — Versače, Armani un Donna Karana. Martinas kontā ir arī trīs Porsche auto — balvas par trim uzvarām Porsche Grand Prix tenisa turnīros Vācijā. Tiesa, pirmos divus no tiem nācies turēt garāžā neiebrauktus, jo tie viņas īpašumā nonākuši vēl pirms šofera tiesību iegūšanas.

Lai arī Martina atstāj nosvērtas un disciplinētas personas iespaidu, tenisa pasaulē viņa ir pazīstama ne tikai ar savu spēlētājas talantu, bet arī ar aso mēli un pat aroganci. Hingisa atzīst, ka reizēm viņa patiešām ir bijusi mazliet neapdomīga savos izteicienos un uzvedībā, taču prese nereti citējusi viņas teikto ārpus konteksta, apzināti sagrozot faktus.

RL#2_viss_67 Martinas Hingisas autogrāfs

Apstiprinājums viņas teiktajam nebija ilgi jāmeklē — pēc ierašanās Honkongā, pirmajā preses konferencē kāds žurnālists jautāja, vai, viņasprāt, tenisistēm vajadzētu maksāt tikpat lielas turnīru prēmijas kā vīriešiem. Pēc nelielas apdomāšanās Hingisa atbildēja apstiprinoši, bet piebilda, ka tas diez vai notikšot tuvākā nākotnē un ka runa varētu būt tikai par Grand Slam turnīriem. Ne vārda vairāk.

Nākamās dienas avīzēs un vēlāk arī pasaules aģentūru sporta izdevumos parādījās ziņojumi, ka “rijīgā Hingisa” gatava pieteikt boikotu gadījumā, ja sieviešu prēmijas netiks pielīdzinātas tām, ko saņem vīrieši. Vēlākajos ziņojumos Hingisas “boikota komandai” tika pievienota arī Mērija Pīrsa, par spīti tam, ka uz līdzīgu jautājumu pasaules piektā rakete atbildēja vēl nenoteiktāk par Hingisu: “Jā, tas nebūtu slikti. Bet es vairāk spēlēju tāpēc, ka man patīk teniss, nevis naudas dēļ.”

Slavena vārdu kauja ar Martinas līdzdalību notika pagājušogad pirms ASV atklātā čempionāta. Māsu Viljamsu tēvs izteica varbūtību, ka turnīra finālā, visticamāk, sacentīšoties viņa abas meitas, Serena un Venus. Kā tika ziņots presē, Martina Hingisa šo prognozi vēlāk esot komentējusi ar manāmu neiecietību: “Viņam ir liela mute. Viņam vienmēr ir bijusi liela mute.” Uz Serenas atbildi nebija jāgaida ilgi: “Martinai nāktu par labu pamācīties manieres. Viņas neaudzinātības iemesls acīmredzot ir viņas neizglītotība.”

Martina pati par šo plaši iztirzāto pārpratumu vairs nevēlas runāt, tik vien kā: “Jā, es teicu, ka viņam ir liela mute, bet to es sacīju smejot, kā joku. Kad avīzēs tika nodrukāts manis teiktais, tas izskatījās tik šausmīgi nopietni.”

Atsaucot atmiņā šo un citus atgadījumus, kļūst skaidrs, ka, pa jokam vai nopietni, Hingisai ne reizi vien izsprūk kāds asāks vārds, ja kāds apdraud vai apšauba viņas spējas tenisa kortā. Pēc zaudējuma francūzietei Amēlijai Moresmo Adidas International turnīrā Sidnejā, pēcspēles preses konferencē Martina aprakstīja Moresmo kā “pusvīrieti”, norādot uz francūzietes vīrišķīgo spēles stilu un uz viņas lesbiskumu. Arī amerikāniete Lindsija Devenporte tajā pašā dienā raksturoja Moresmo kā “pusvīrieti”, taču vēlāk atvainojās un paskaidroja, ka viss, ko viņa ar to domājusi, bijis Amēlijas spēles stils. Bet no Hingisas — ne vārda.

Hingisas uzvedību pagājušā gada Francijas atklātā čempionāta finālā, kad Martina zaudēja Štefijai Grāfai, ne viens vien tenisa līdzjutējs raksturoja kā “pārsteidzošu” un “nepiedodamu”. Šis ir vienīgais no Grand Slam turnīriem, kuru Hingisa vēl ne reizi nav uzvarējusi. Kad līdz Martinas uzvarai pietrūka tikai trīs punkti, Štefija saņēmās, atguvās un spēles atlikušajā laikā bija vadībā. Hingisas nervi neizturēja — viņa sāka apstrīdēt tiesneša lēmumus, nopelnot pāris soda punktus, bet tūlīt pēc spēles pameta kortu, izplūdusi asarās.

Arī Honkongā bija iespēja redzēt “citu” Martinu — sarūgtinātu, pat niknu. Tiesa, šoreiz viņas dusmas bija īslaicīgas un nevērsās pret “pāridarītāju” Dženiferu Kapriati, kam Hingisa zaudēja turnīra finālspēlē. “Protams, ja jāzaudē, tad labāk šeit un nevis Austrālijā. Šī sakāve mani piespiedīs censties vēl vairāk un labāk,” Hingisa atzina.

RL#2_viss_70

Par savu “slikto” uzvedību Martina plašās diskusijās neielaidās — bija skaidri noprotams, ka viņa jūtas mazliet neveikli, kad šie incidenti tiek atsaukti atmiņā. Tiesa gan, viņa ne reizi nav izteikusi arī jebkādu nožēlu vai, teiksim, šo notikumu izvērtējumu “no svaiga redzes punkta”, lai gan labi apzinās, ja ir kaut ko pateikusi vai emocionāli izrādījusi par daudz. Un, šķiet, ka ne tikai apzinās, bet arī kaut ko mācās — pēc Austrālijas atklātā čempionāta fināla, kur Hingisa zaudēja Lindsijai Devenportei, ne vienā vien laikrakstā līdzās spēles gaitas aprakstiem varēja lasīt visnotaļ pozitīvo vērtējumu, ka Hingisa, lūk, beidzot ir iemācījusies ar zaudējumu samierināties godam. Un šie jaunumi visiem “pieklājīgas uzvedības” atbalstītājiem tenisa līdzjutēju vidū dod iespēju vaļsirdīgi ticēt šai “jaunpiedzimušajai” Hingisai, jo nevienam nebija noslēpums, cik ļoti viņa gribēja šajā turnīrā uzvarēt — tādā gadījumā viņa kļūtu par pirmo sievieti pasaules tenisa vēsturē, kas būtu uzvarējusi Austrālijas atklātajā čempionātā četrus gadus pēc kārtas.

Honkongas turnīra laikā Martinas attieksmē bija grūti pamanīt jebkādu vizdegunību vai augstprātību — par savām konkurentēm viņa izteicās ar cieņu un to pašu saņēma pretī: Mērijas Pīrsas vārdiem runājot, “Martina ir gudra un viltīga, plānojot spēles taktiku, viņa pārredz kortu labāk nekā jebkurš cits un spēj izmantot vismazāko pretinieces kļūdu savā labā. Viņas stabilā spēle ir ne tikai treniņu, bet arī talanta rezultāts. Tāpēc viņa ir pasaules pirmais numurs.”

Raksts no Februāris, 2000 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">