Pilsoniskās kulinārijas skatuve

Rīgas Laiks: Ko latviešu kulinārija ir devusi pasaulei?

Antoņina Masiļūne: Rūnītus gaiļus. Pirmajā latviešu pavārgrāmatā ir rūnīta gaiļa cepetis. 1600. gadā Smiltenes zemniekiem bija jānodod muižas kunga tiesa – katrai sētai vienu rūnītu gaili, par to ir vēstures liecības. Mazas oliņas – un tās izgriež ārā, un viņš vairs vistām virsū neklupa. Sešdesmit gadu vēlāk Kurzemē arī bija jānodod rūnītie gaiļi. Gaļaini, dabiskā ceļā nobarojušies resni, ļoti garšīgs cepetis – tagadējie broileri, tie ir mākslīgi uzbaroti! Un saka, ka tas nāk no latviešiem, ka vācieši to te iemācījās, jā, jā, jā! Un franči no vāciešiem! Putnkopības vēsture par to neraksta, bet tas noteikti sākās vēl ātrāk, nekā 16. gadu simtenī. Pēc tam gaiļu rūnīšana Latvijā pazuda... Viss, laikam ritot, aiziet un aizmirstas, varbūt palika slinki, negribēja vairs rūnīt tos gailīšus, – mūžīgi paliek tikai zirņi ar speķi... Tie nekad nepazudīs.

RL: Mēs tātad pirmie rūnījām gaiļus. Patiešām, kas mums var liegt tā uzskatīt?

Masiļūne: Lūdzu, sēdieties, dzersim kafiju, protams, te ir pašauri. Bet savai pirmajai pavārgrāmatai es visus ēdienus un galda klājumus bildēm taisīju tieši te, mājās. Šinī pašā mazā istabiņā. Bija mums tāds veikals padomju laikā, kur audumu atgriezumus pārdod, zilus un sarkanus, visādus. Produktus nevarēja dabūt, tikai pasūtījumu galdā – es viņiem cepu tortes, iepazinos, viņi man deva visu pasūtījumu galdā, ko man vajadzēja. Man te bija tāda kaimiņiene, tante – viņa teica: ko jūs tik daudz ēdat? Mamma jums ir mirusi, dēls tagad jau projām, bet jūs visu laiku tikai nesat produktus! Es viņai neteicu, ka es taisu bildes, es teicu: “Znajeķe, apeķit boļšoi! [1. Ziniet, liela apetīte! (krievu val.)]”

Tagad jau viss ar fotogrāfiem notiek daudz smalkāk, mani aizveda pie Tones, viņam speciāla laboratorija, man taču bija balta blūze – viņi man uztaisīja tādu (rāda uz grāmatas vāka portretu ar rūsganu blūzi)! Un mani grimēja, acis uztaisīja, vaigus, un te, un te, un pēc tam saka – nost nemazgājiet. Es nevaru uz ielas rādīties, man kauns, vecs cilvēks nokrāsojies, mani policija aizturēs, pateiks –  kas tā par vecu... Nē, nē, nē... Tas bija pirms diviem gadiem! Es vēl nekliboju, vēl gāju taisni!

RL: To jau bildē neredz.

Masiļūne: (Pārcilā savas pavārgrāmatas.) Šai grāmatai Lido bildes taisīja, viņu produkti, viņu darbs... Šai – es pati tikai konditoriju, tortes. Jo man augustā bija dzimšanas diena un pēc tam es apēdu pati.

Re, te es taisīju to saldo desu – bet es viņu ietinu biskvītu ruletē. Lai būtu interesantāk, vai ne? Es jums pastāstīšu par vienas tortes vēsturi – re, apelsīnu torte. Es viņu pati izgudroju, domāju, kādu mīklu ņemšu – vienu tādu, otru tādu, krēmu salikumu izdomāju, ievārījumu, un apelsīnu miziņas es vienmēr paturu cukursīrupā. Bet nebiju pati pagaršojusi, aiznesu savai radiniecei, kas strādāja veselības nodaļā. Saku, atstāj man gabaliņu pagaršot. Bet viņa saka – zini ko, es pat savam dēlam nevarēju aiznest... Visu norija...Es kaut ko variēju, kaut ko pieliku klāt, manas receptes ir kā tautasdziesmas, kas nāk no virtuves uz virtuvi...

RL: Vai jūsu recepšu grāmatās ir kļūdas?

Masiļūne: Receptēs gadās kļūdas, man vienu reizi ir bijis tā, ka kursante iedod recepti, es taisu – un man nesanāk, tikai vienu reizi tā ir bijis, noteikti bija kļūda. Man vienā grāmatā saldās desas receptē 50 gramu kakao vietā ierakstīts 500 grami... Un vēl: vajadzēja būt “kauli”, bet man tur tauki rakstīti! Bet manā oriģinālā bija kauli! Vajadzēja 50 gramu sīpolu, bet rakstīts 500 grami, ak, dieviņ, dieviņ.

Dzersim tagad kafiju. Pičuk, Pičuk! Tu man nāksi varbūt klēpī? Atvainojiet! Pičuk, paņem savu dibenu! (Iegroza runci.)Es atvainojos! Ak tu pagāns! Kad viņš bija jauns, viņš bija nikns! Viņš bija man tā iekodis, ka vajadzēja pie ārsta iet. Viņš ir nikns. Bet viņam ir īsas kājiņas. Es no sākuma nemaz nemanīju, ka viņam ir tik īsas kājiņas...

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs atceraties pirmo reizi, kad nokļuvāt pie viesību galda?

Masiļūne: Es nebiju viesībās, bet ciemos. Tā bija krievu ģimene Rēzeknē, bija patvāris, tēja, un mūs cienāja ar ievārījumu. Un man bija liela plūme, tas bija plūmju ievārījums ar lielām plūmēm, tādām diezgan stingrām, un es nevarēju saprast, kā man to tēju dzert, vai likt plūmi iekšā? Nē, es skatos, ka viņi paņem plūmi un sīrupu, un ar karotīti liek mutē – bet es tik lielu mutē neielikšu, es to nevaru. Tad man paps palīdzēja un teica: viņa nav pieradusi, mēs neesam tā mājās vārījuši.

Ģimnāzijas laikā mani viens puika no krievu vidusskolas uzlūdza uz kafejnīcu. Un es zinu, mani mamma mācīja... – Rēzeknē bija kulinārijas kursi, pasniedzēja brauca no Rīgas un visas Rēzeknes dāmas gāja tajos kursos. Pasniedzēja pati pirka produktus, kopā ar viņām gatavoja, kaut ko deva arī garšot, bet pārējos ēdienus neprecētās, jaunākās dāmas pārdeva, Tautas pilī bija bufete ar galdiņiem, tur nāca viss Rēzeknes zieds. Jo jaunākajām meitenēm bija jāiemācās arī apkalpot. Un mana mamma man mācīja to, ko pati bija iemācījusies. Ka nekad nevajag visu apēst līdz galam, ka vajag drusku atstāt, tā mācīja toreiz, saprotiet. Es nezinu, kāpēc; mana mamma man tā teica. Puisis mani pacienāja ar kūciņu – un man vienmēr bija ļoti laba apetīte! – es visu neapēdu, bet tik žēlām acīm skatījos... Viņš domāja, ka man ir kādas vēdergraizes. Es biju šausmīgi nelaimīga. Viņš mani nekad vairs neaicināja uz kafejnīcu.

Kad es biju maziņa, jau biju par kulināriju ļoti ieinteresēta. Mana mamma gāja Tautas universitātē – viņa mācījās gleznot un zīmēt, korī viņa gāja, dāmu komitejā skaitījās, un visas dāmas bija ļoti sabiedriskas. Viņa nabadzīgiem bērniem vārīja pusdienas, katru nedēļu tās dāmas dežūrēja, un kad mammas nedēļa bija, viņa mani ņēma līdzi, jo es vēl skolā negāju. Es labi atceros – atnāk viens puika un mamma viņam ielej skābu kāpostu zupu, un liels gaļas gabals iekšā. Maize bija, cik grib, sagriezta. Es viņam apsēdos pretī un skatījos, kā viņš ēd.

RL: Viņam tas varbūt nemaz nebija patīkami?

Masiļūne: Es nezinu, viņš neko neteica. Bet es tikai skatījos.

RL: Vai jums tas, kā cilvēki ēd, kaut ko liecina par cilvēkiem, vai jūs pievēršat tam uzmanību?

Masiļūne: Jā, man šausmīgi nepatīk, ka ēdot čāpstina! Jūs zināt tādu anekdoti? Brauc zirgs garām mājai, kur visa ģimene ēd pusdienas. Dzird, ka čāpstina – un apstājas, varbūt viņam arī iedos!

Kad es atnācu Rīgā un strādāju Hospitāļu ielā 1, tādā pelēkā divstāvu mājā, bērnu namā pie defektīviem bērniem, tad mēs braucām pa vasaru uz Rundāles pili. Tur bija skola un “zagotzerno”, kur graudus pieņēma. Kad uzzināja, ka brauks defektīvie bērni, viņi domāja, ka būs šausmas, bet mēs dziedājām. Man ļoti patīk pašai dziedāt, un mēs gājām uz mežu dziedādami, lasījām gailenītes. Un pie pusdienām, kad nomazgājām rokas, gājām dziedādami pa divi rindiņā un apsēdāmies. Tad klusējām. Pēc pusdienām mēs piecēlāmies – uz mazomājiņu bija jāiet – un dziedājām! Visi rindā, dziedājām tik skaļi!

RL: Ko jūs dziedājāt?

Masiļūne: Tautas dziesmas! Sijā auzas, kumeliņi. Strauja strauja upe tecēj.

RL: Viens sēž būdiņā, pārējie apkārt dzied?

Masiļūne: Jā, tur bija divas būdiņas, un mēs dziedājām. Gājām uz mežu pastaigāt un viss mežs skanēja. Un tad tie skolotāji teica – kāda jums disciplīna! Tikai viens puika mums muka, tāds Staņislavs, tad viņam ģērba kleitas, lai viņš nemūk, un teica viņam, ka milicija paņems ciet. Un viņš vienmēr gribēja ēst. Citi bērni jau nebija dumji, viņš viens pats tāds dumjš bija.Un kliedza, tā – ēēēē! Cilvēki tramvaja pieturā klausījās un domāja – nu laikam taču bērnus sit... Vienreiz viņš sāka kliegt un es domāju, vai dieniņ, nu ko es darīšu! Es eju viņam virsū, tā skatos un neko nesaku, un visu laiku šausmās domāju, ko darīt, ko teikt? Viņš uzreiz atraujas: vai, skolotāj, vai, nē, nē, skolotāj, vai, nē, nē! No tā laika man bija atslēga rokā – kā viņš sāk kliegt, tā es eju viņam virsū un ir miers. Rundālē es beigās nolēmu – atvadīsimies, pati sacerēju melodiju (dzied): “Paliec sveika, Rundāles pils...” Tādu dziesmiņu. Un visi teica – jā, mēs ar prieku jūs arī nākošgad gaidīsim. Viņi bija ļoti mierīgi. Mums bija Dauna bērni, mēs viņus vedām uz skolu, un kad bija mana kārta vest, viena skolotāja man teica: tie Dauna bērni tik mīlīgi, man kādreiz atšņorējas kurpītes, viņi saka – skolotāj, es jums aizšņorēšu. Bet viņi ilgi nedzīvoja...

Kad Hospitāļu ielā bērnu nams likvidējās un bērnus aizsūtīja citur, es aizgāju strādāt zvejnieku patērētāju biedrības kooperatīvā par tulku-sekretāri, apprecējos – un tad 1957. gadā sākās Rīgā pirmie kursi, ko pirmskara kaucmindiete Dēliņkundze pasniedza Draudzībā. Manam vīram bija mašīna, viņš brauca pakaļ un mēs viņu reizi nedēļā vedām no Brīvības ielas.

RL: Atvainojiet, es gribēju pajautāt, vai šai izdaudzinātajai Kaucmindei un kaucmindietēm tiešām bija tik globāla loma Latvijas ēšanas paradumos vai arī leģendas vairāk saistītas ar padomju laika ilgām pēc zudušā?

Masiļūne: Kaucmindietes, kas beidza kursus, visas brauca pa Latvijas sētām un mācīja kursos, skoloja saimnieces. Bet vienlaikus katrā pagastā bija vismaz pāris nemācītas saimnieces, talanti, skoloti tikai tradīcijā un praktiskā darbā. Kaucmindes mājturība nebija tikai pilsētnieciska, viņas mācīja arī maizi cept, cūkas cepešus rudzu mīklā un cūkas galvas veltņus, siet cūkas galvas sieru, visu to, ko mēdza taisīt laucinieki. Bet vai jūs zināt, ka labākie pavāri ir vīrieši?

RL: Kādi ir pierādījumi?

Masiļūne: Vienkārši vairums labāko šefpavāru visā pasaulē ir vīrieši. Tas ir smags darbs.

RL: Jā, un arī prestižs un labi atalgots, tātad vīrieši varētu to gribēt neatkarīgi no īpašas apdāvinātības.

Masiļūne: Un tomēr viņi ir apdāvināti. Kaut vai restorāna Daile slavenais konditors Dabre! Viņš bija brīnišķīgs konditors! Viņš teica: nekad nedrīkst nočiept sviestu! Nedrīkst nočiept cukuru! Tos nedrīkst aizvietot ne ar ko citu, nedrīkst šmaukties!

RL: Kas vēl ir jūsu lielākās autoritātes latviešu kulinārijā?

Masiļūne: Feldmane. Viņai bija ļoti labas receptes un sava virtuve Rīgā, viņa bija arī pasniedzēja Kaucmindē.Un Dora Švīkule – kas pārzināja zaļbarību, viņa bija skolojusies Šveicē – pēc tam viņa aizbrauca uz Austrāliju. “Ja gribi augt par nīkuli, tad klausi Doru Švīkuli!” Bet man ļoti daudz pie aukstā galda iemācīja Monika Staburaga restorānā – un es pat nezinu, kāds viņai ir uzvārds...

Nu, lūk, –  pēc Dēliņkundzes kursiem man kāda kursu inspektore teica: ziniet, Dēliņkundze jūs ļoti slavēja, mums vajag krievu valodā kursus, vai jūs varētu? Es teicu – nu, tad es iešu mācīties. Vīrs bija restorāna direktors, viņš mani ielika restorāna konditorejā, es pie Dabres mācījos. Vēl Blaumaņa ielā tā mazā konditoreja ir saglabājusies – Dabres skola! Un tad es gāju restorānā Staburags mācīties, vispirms zivju restorānā, tur viss sākās ar siļķu tīrīšanu. Tad mani aizsūtīja uz restorānu Mellužos pie aukstā galda – man veicās rotāšana, tā dekoratīvā puse – un iedeva augstāku kategoriju, par kuru labāk maksā. Es taisīju savu programmu, paņēmu kaut ko no Dēliņkundzes, pati pieliku kaut ko un devu, lai iztulko manas lekcijas krievu valodā. Ierados tajā kultūras namā – bet man saka, ziniet ko, nesanāks. Vajag krieviem atsevišķu virtuvi, mēs nevaram laist latviešu sievietes ar krievu sievietēm kopējā virtuvē...

Es pa ceļam iegāju pie draudzenes, kas strādāja LPSR prokuratūras kadru daļā, un pažēlojos, cik grūti man bija strādāt restorānos un gatavot lekciju kursu, bet nu viss velti. To dzirdēja viena viņas kolēģe un sāka saukt: ko, ko? Krievu valodā? Nāciet tūliņ pie mums! Un es sāku savu lektores darbu republikas prokuratūras bufetē.

Ieliku lekcijas portfelī, bet jau pirms prokuratūras man sāka ceļi trīcēt, sākās lampu drudzis. Ieeju, dāmas stāv, noklepojos. Ziniet, es bērnībā sapņoju par teātri, es arī spēlēju teātrī, Airu Dzimtenes dziesmā – par bārenīti. Un Kad gaiļi dzied – to mēs braucām arī uz Abreni spēlēt. Vācu laikā, ģimnāzijas pēdējā klasē uz abitūrijas balli mēs uzvedām Pazudušo dēlu, un es varēju izvēlēties, ko es gribu, jo kad Jaunaglonā gāju vidusskolā, es jau biju pati rakstījusi ludziņas, pati uzvedusi un pati spēlējusi. Režisors saka – nu, kādu lomu, varbūt Matildes? Bet man bija brūtgāns tas, kurš spēlēs Krustiņu. Tad mēs būtu kopā. Bet es domāju – nē, es spēlēšu Ažu! Man vienalga, smuka, nesmuka, bet tur es izspēlēšos! Kad nācu mājās, vēl pa ceļam iemēģināju vecenes balsi. Kā es līdu, es biju tāda baiga vecene, kā es līdu pa logu! Kā man tas viss patika!

Un tā es arī prokuratūrā nomierinājos un smuki teicu: zdrastvuiķe! 2 Un nolasīju savu lekciju. Pēc tam gājām virtuvē. Tā trīs mēnešus. Blakus bija Rīgas izpildkomiteja, tie dabūja dzirdēt un teica – nāciet pie mums, vadiet latviešu valodā, mēs arī gribam. Labi, jums latviešu valodā – bet četrus mēnešus! Līdaku dabūjām, redziet, es saku tiem izpildkomitejas darbiniekiem, mēs nogriezīsim galvu un tagad ar asu nazi novilksim ādu, mēs ādu vilksim, bet kur tās asakas – tur ar šķērēm iekšā iegriezīsim, nedrīkst ādu sabojāt! Viņi saka – vai, cik jums labi iet, jums laikam liela prakse, – bet es zinu teorētiski, praksē pirmo reizi taisīju... Nē, man tā aktiermāksla dikti palīdzēja!

Vēlāk, Maskavas rajona kultūras namā dāmas, kas negribēja sēdēt teorijas lekcijās un pierakstīt, pierunāja direktori, lai atļauj lekcijas sadrukāt un nopirkt. Šis lekciju kurss savā ziņā jau bija mana pirmā pavārgrāmata. Bet ik pa pieciem gadiem es mainīju programmu. Tur mēs taisījām aukstā galda un konditorejas izstādi, ar orķestri, ar mūziku. Rīgas Balsī par to bija rakstīts un cilvēki nāca skatīties.Bet man nepatika – skatās, nāk tik tuvu, ja nu kāda uzšķauda! Un kā tad meitenes ēdīs... Mēs laikam nolikām kaut ko priekšā, lai nenāk tik tuvu.

Un tad mani pasauca klubs Kaija, tad Armatūra, tad mani jau sauca uz visām pusēm, septiņdesmitajos gados sāku publicēties žurnālā Padomju Latvijas Sieviete. Planetārijā es lekcijas lasīju, kad aizgāju pensijā, ar Zinību biedrību braucu pa visu Latviju, uz abonementiem. Un visur pa Latviju arī daudz ko iemācījos, sevišķi Mērsragā pie zvejniekiem, kur mans tēvs dzīvoja pēc atgriešanās no Sibīrijas. Viņi piemēram, nemaļ caur gaļas mašīnu zivju kotletes, viņi sakapā zivi. Spainis mencu ostā maksāja trīs rubļi! Es vienmēr gatavoju pildītās zivis, tas bija mans kroņa numurs – gan veselas, gan pa ebrejiski, gabaliņos.

Par lekciju cikliem man piešķīra LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu, mēs bijām pieci gabali, laikam pēdējie, jau sarkanbaltsarkani karogi plīvoja. Pat neredzīgajiem es kādreiz pasniedzu, pirmo reizi neredzīgajiem bija tādi kursi.

RL: Vai neredzīgs cilvēks var pats sev pagatavot pusdienas, arī kaut ko sarežģītāku?

Masiļūne: Var pagatavot. Neredzīgie pēc smaržas pasaka, kad kotletes būs gatavas. Kad mācījāmies rotāšanu, es ņēmu viņu rokas savās rokās, un tad mēs tā griezām no burkāna tūtiņu, es saku – tu jūti? Ar mani reizē, un iemācījās uz tausti. Bija konditorijas kurss, viņi saka – mēs arī gribam kūkas izcept. Bet kā mēs varēsim? – Pēc smaržas. Daudzumus ar glāzēm un karotēm, uz tausti. Rotājumus – satin pergamentu, nogriež galiņu un krēmu spiež tortei virsū – arī uz tausti. Viena sieviete aizbrauca ciemos ar pašas izceptu torti – kā viņu apbrīnoja! Citu gaidīja vīrs ar bērniem, viņa visu atstāja tiem pagaršot, nē, es nevaru par to pastāstīt, tas bija ļoti sāpīgi. Receptes gāja kā pielikums žurnālam neredzīgo rakstā. Un visiem, kas beidza kursus, tika dāvinātas sešas sudrabotas karotītes.

Es bieži lasīju arī lekcijas par galda etiķeti, pašu pirmo publisko lekciju par etiķeti nolasīju vienā Maskavas rajona parkā, man pat ziedus atnesa.

RL: Jūsu grāmatā 1981. gadā es izlasīju, ka pirmo tostu pie viesību galda drīkst uzsaukt tikai pēc 15 minūtēm, un mani tas pārsteidza.

Masiļūne: Neēduši cilvēki ļoti ātri noreibst.

RL: Vai tas tiešām bija ņemts no kāda tradicionāla etiķetes priekšraksta vai drīzāk saistīts ar padomju pretalkohola kampaņām?

Masiļūne: Tas nav nekur ņemts, jā, tā ir nodeva laikam. Bet tas ir saistīts arī ar sāta sajūtu – pēc 15 minūtēm cilvēks jau būs paēdis, viņam vajag apstāties, pārtraukt ēšanu un ļaut, lai iestājas sāta sajūta.

RL: Ko vajag ēst, kad ir skumji?

Masiļūne: Īstas šokolādes gabaliņu. Un dzert citronu tēju. Un Rīgas balzamu uzliet plānā strīpiņā uz mango – to mango man iemācīja Amerikā, bet var uz biezas ķirbju sulas, kas paskābināta ar citronu.

RL: Jūsu vīrs bija restorāna Tallina direktors, kādreizējā Fokstrotdīlē, tas jau bija tolaik gandrīz vai nomenklatūras amats – vai jūs pazināt padomju laika restorānu dzīvi?

Masiļūne: Nē. Tur bija spoguļi, tur bija skaisti, bet es tur ļoti maz biju, es tur negāju. Restorānā publika gāja daudz ēst un daudz dzert...

RL: Bet kāda bija restorāna direktora dzīve?

Masiļūne: Nu, parasta! Viņam vajadzēja arī gādāt produktus, braukt uz bāzēm, bija pašam sava mašīna. Nu, protams, restorānos bija dzeramnaudas, bija savas darīšanas, bet es par to neinteresējos, es tikai par savām lietām, es biju no tā visa ļoti tālu. Viņš strādāja, jā... un mēs ar viņu tad izšķīrāmies. Viņš vispār ir mūziķis, un pēc tam viņš pasniedza mūziku, mācīja akordeonu spēlēt.

RL: Jūsu grāmatas ir tulkotas krieviski, angliski un vāciski, un tagad tiem, kas lasa šos izdevumus, būtu jātic, ka tieši tāda ir latviešu nacionālā virtuve, jo tā rakstīts uz vāka. Vai tas tā ir?

Masiļūne: Nē. To Jumava izdomāja – uzlikt vārdu „nacionālā”. Tā ir Latvijas pilsoniskā kulinārija.

RL: Vai jūs esat izjutusi nepatiku vai riebumu pret ēdienu?

Masiļūne: Nēē... Bet es biju ķīniešu restorānā Amerikā... Daudz sojas... Es neesmu sajūsmināta. Vispirms marinē, tad apcep, tad liek mīklā, tad vēl kaut ko dara, tik daudz manipulāciju – un, kad jūs galu galā ēdat, tad jūs nezināt, ko esat ēdis. Latviešu ēdiens ir tāds – ja jūs ēdat gaļu, tad jūs zināt, ka tā ir gaļa. Tas ir kartupelis. Tā ir vista. Tas ir gurķis. Nevis ēdiens no garšvielām, ēdiens, kuram garšu dod tieši garšvielas. Man patīk, ja garšvielas tikai akcentē ēdienu, tikai uzgaršina.

RL: Latviskā ēšanā galvenais tātad ir tāda kā sirdsšķīstība.

Masiļūne: Jā, tā ir sirdsšķīsta, naiva, vienkārša. Un mums tā ir veselīga, jo atbilst mūsu reģionam un mūsu vajadzībām.

RL: Vai jūsu novērojumi apstiprina to, ka apēstais veido cilvēku – ko tu apēd, tas tu esi?

Masiļūne: Jūs domājat, ka tas, kurš ēd daudz gaļas, varētu uzbrukt kādam? Nervozs, iet uz dueli! Zvēra instinkti? – Es nedomāju vis.

Grāmatu Latviešu ēdieni mēs rakstījām kopā ar Anitu Pasopu – bet viņa to nesagaidīja. Viņa saslima un neteica nevienam, ka viņai ir vēzis. Viņas radiniece jautāja ārstam – nu kā tad tā, viņa taču dzīvoja neprecēta, ne bērnu, ne kreņķu, nekā nebija, draugs bija brīnišķīgs, viņa dzīvoja un ēda pēc diktāta – to, ko vajag. Bet ārsts teica – ziniet, vēzīšiem ļoti patīk labi apstākļi, pie tādiem klaidoņiem, bomžikiem vēži neiet, viņiem tur nav omulīgi – izsalkuši, nedzēruši, neēduši. A te – viņiem brīnišķīgi, siltumiņā, paēduši...

RL: Vai jūs uzskatāt, ka katoļa pienākums ir gatavoties nāvei?

Masiļūne: Ja tu ej pie komūnijas, ja tu lūdz Dievu, tā ir tā gatavošanās. Citādi jau negatavojas. Mums Jaunaglonas klostera ģimnāzijā pirms Lieldienām bija rekolekcijas – trīs dienas mēs negājām skolā, mēs nedrīkstējām savā starpā sarunāties, mēs gājām tikai brokastīs, skolā mums bija kapela un tur notika lekcijas, ko lasīja mūki un mācītāji. Bija lūgšanas, pēc tam gājām pusdienās, bet nedrīkstējām runāt. Un uz kapelas bija uzraksts: “Ieej viena, paliec visa, izej cita.” Trešajā dienā bija svētā mise, grēksūdze un komūnija – un tad atsākās mācības. Mani tas ļoti izmainīja. Bija viena lekcija, ko lasīja priesteris Tabunas, tas bija Rušona ezera krastā, vakarā, saule rietēja un viņš, rokas tā pacēlis uz augšu, teica: “Deus caritas est”, visi vārdi ieplūda sirdī un tas skaistums, ko es pārdzīvoju, tas saules riets un kapela. Pēc pēdējās rekolekcijas direktore stāvēja kapelas ārpusē un ar katru no mums sasveicinājās. Viņa man noglaudīja galvu. Tu esi izgājusi cita, tā viņa man teica. Es nekad neesmu aizgājusi gulēt, pirms tam lūgšanu nenoskaitījusi. Es eju pa ielu un skaitu lūgšanu. Lai nenokristu. Jā, es ticu. Jēkaba baznīcā es reiz lūdzu Dievu un skatījos uz to bildi – un es redzu, ka Viņš man tuvojas. Tā bilde. Tad pazūd... es saku, nu neatstāj mani, tu neatstāj mani, tu mani uzklausi. Runā mācītājs, bet man liekas, ka Viņš runā ar mani, man pat liekas, ka Viņam lūpas kust. Ne mācītājam, bet Viņam! Es gāju ārā no baznīcas kopā ar savu māsīcu, bet neuzdrošinājos neko teikt, es domāju – tad jau es atdošu viņai to, ko es pārdzīvoju! Cilvēks piedzimst viens pats. Nomirst arī viens pats.

Visu dzīvi viņš ir viens pats. Viņš ir vientuļš. Viņam ir vajadzīgs Dievs. Jo tāda cilvēka, kam jūs varētu pilnīgi atklāties, nav.

RL: Jūsu pirmās grāmatas pirmajā lappusē ir tāds svarīgs teikums:

“Katru recepti var interpretēt pēc savas gaumes, garšas un apstākļiem.”

Bet to var izdarīt tikai ar zināmu drosmi un, es teiktu – ar ēdiena izjūtu. Vai ir cilvēki, kuriem vienkārši nav ēdiena izjūtas – kā nav valodas izjūtas, vai ir reliģisks kurlums, vai nav muzikālās dzirdes?

Masiļūne: Nē, man liekas, tādu nav. Vienkārši daži grib un daži negrib. Viņi varētu, bet negrib. Bet ja tiešām nevar, nu, tad ir vienkārši jāturas pie receptes. Viņiem vajadzētu trenēties izgatavot vienu zupu, mēģināt daudzas reizes, kamēr saprot, kas tur īsti ir tas labais!