Kirils Kobrins

Pilsētas triumfs

Amerikāņu zinātnieki aplēsuši, ka 23. maijs iezīmējis vēsturisku pavērsienu mūsu planētas demogrāfiskajā situācijā – pirmo reizi cilvēces vēsturē pilsētnieku skaits pārsniedzis lauku iedzīvotāju skaitu, vēstī izdevums “Physorg.com”. Pētījuma, ko veikuši Ziemeļkarolīnas štata universitātes un Džordžijas universitātes zinātnieki, izmantotas Apvienoto Nāciju Organizācijas aplēses, kurās prognozēts, ka līdz 2010. gadam pilsētnieku īpatsvars sasniegs 51, 3 %.Balstoties uz šo skaitli, kā arī datiem par pilsētu un lauku iedzīvotāju skaita dinamiku kopš 2005. gada, viņi secinājuši, ka tieši šī ir tā diena, kad pārsniegta simboliskā 50 % robeža, proti, pilsētnieku skaits sasniedzis 3 303 992 253, bet laucinieku – 3 303 866 404.

LETA, 2007. gada 24. maijs

Un tā – Rubikona ir šķērsota, pilsētnieku pasaulē ir vairāk nekā laucinieku. Tas, kas sākās Bābelē, ir sasniedzis kulmināciju. Tālāk ceļš var vest tikai lejup.

Protams, var norādīt uz šādu aprēķinu neprecizitāti, uz sociologu lietoto pieeju aptuvenību, galu galā uz to, ka šis pārsvars pagaidām ir neliels un vajadzētu tikai noslaucīt kādu nelielu pilsētiņu no zemes virsas, lai pilsētnieki atkal paliktu mazākumā. Bet tās jau ir tikai atrunas. Tendence ir acīmredzama; katrā ziņā, ciktāl tā saredzama pirmajā acu uzmetienā. Lai to izvērtētu, jāpalūkojas vēsturiskā, sociālā un kultūras aspektā. Sāksim ar vēsturisko. Vēsturnieks teiks, ka “pilsētas” vai “lauku” īpatsvars atkarīgs no sabiedrības tipa. Agrārā sabiedrībā pilsētu ir maz un tās ir mazas, industriālā sabiedrībā cilvēki pamet laukus. Te jāpiebilst, ka ne vienmēr agrāru sabiedrību nomaina industriāla, ir bijis arī otrādi: atcerēsimies kaut vai to, kā barbari, kas sagrāva un apdzīvoja Rietumromas impēriju, to “deurbanizēja”. Tukšo romiešu pilsētu ielās klimta aitas un kazas, milzīgajos laukumos zaļoja sakņu dārzi. Zināms, pilsēta vēlāk nežēlīgi revanšējās. Katrā padomju mācību grāmatā ar virsrakstu “Rietumu valstu Jauno laiku vēsture (1. daļa)” varēja izlasīt par Anglijas “pilsētnieciskošanos”, kas burtiski aizskaloja no laukiem ļaudis, kuru plūsmas rūpniecības revolūcija pēc simt un nedaudz vairāk gadiem iesūca pilsētās. Grūti jau ticēt padomju vēstures zinātnei, bet šajā gadījumā taisnība vien ir. Līdzīgi procesi notika gandrīz visās Rietumu valstīs, bet mūsdienās tāpat noticis un turpina notikt Austrumu un Dienvidu zemēs. Megapoles tūkst kā asiņu piesūkušās blaktis. Reizēm tās pārsprāgst un nošķiež apkārtni ar atbaidošu graustu plankumiem.

Te nu pāriesim pie sociālā. Daudzas pilsētas, īpaši Latīņamerikā, Dienvidāzijā un Āfrikā, desmitiem kilometru rādiusā ieskauj būdu, bugenvileju, favelu džungļi. Bieži šo elles loku iemītnieku ir vairāk, nekā pilsētas iedzīvotāju. Kur īsti dzīvo šie nelaimīgie? Kā viņus nosaukt? Par ko lai viņus uzskata? No vienas puses, viņi it kā mitinās pilsētā, taču viņiem nav nevienas no pilsētas dzīves priekšrocībām – ne ūdensvada, ne elektrības, ne gāzes, ne transporta, ne sociālo dienestu, it nekā. Tomēr viņus nevar dēvēt par lauciniekiem – viņi nesēj, negana, viņiem nepieder ne zeme, ne lopi, viņu dzīvesveids ir ļoti atšķirīgs no zemnieku dzīvesveida. Viņus atceras tikai tad, kad viņi sāk dumpoties, un tad, kad politiķiem vajadzīgas viņu balsis (vai dzīvības). Es ierosinu, lai demogrāfi ievieš vēl trešo sociālo kategoriju – elles iemītnieki.

Un visbeidzot, kultūras aspekts. Cik ilgi pastāv literatūra, tik ilgi tajā ir arī tēma “pilsēta un lauki”. Visizplatītākais veids, kā Rietumos runā par šo tēmu, ir runas par “civilizāciju un barbarismu”. Pagājušajā gadsimtā tābrīža kopsavilkumu šādām runām izveidoja argentīnietis Horhe Luiss Borhess, kurš vispār savu garo dzīvi bija veltījis dažādu kultūras kopsavilkumu veikšanai.

Stāsts par civilizāciju un barbarismu Borhesa gadījumā parādās kā stāsts par jātnieku un pilsētu. Pirmā esejas “Stāsti par jātniekiem” versija datēta ar 1930. gadu, un tajā ir gandrīz viss, kas atrodams vēlākajās Borhesa versijās: jātnieks, klejotājs nonāk pilsētā. Viņa apjukums, bailes, neizpratne. Gaučo, kas pirmoreiz nokļuvis Buenosairesā, trīs dienas neiziet no istabas iebraucamajā vietā. Gaučo vienība ar līkumu apiet Montevideo, jo gani baidās no pilsētas. Cita gaučo banda iebrūk Argentīnas pilsētiņā Paranā, bet jātniekiem prātā neienāk nekas labāks, kā padižoties zirgos pa centrālo laukumu un auļot prom – nopakaļ skan drosmi atguvušo pilsētnieku ņirgāšanās. Trīsdesmitgadīgais Borhess, kā parasti, neiztiek ar stāstiem par dienvidamerikāņu kovbojiem; esejā parādās mongoļi, kas nezina, ko iesākt ar ieņemto Pekinu, kentauri, kurus uzvar lapiti, un tā tālāk. Eseja noslēdzas diezgan banāli: “Arājs dod dzīvību vārdam “kultūra”, pilsēta – vārdam “civilizācija”, bet jātnieks aizauļo kā negaisa mirklis”. Piecpadsmit gadus pēc tam, kad bija iznākusi eseja “Stāsti par jātniekiem”, parādījās “Alefs”, viena no pašām slavenākajām Borhesa grāmatām. Te, esejā “Stāsts par kareivi un gūstekni”, tēma tiek interpretēta mazliet atšķirīgi. Borhess stāsta par langobardu kareivi Droktulftu, kas nodevis savu tautu un gājis bojā, aizsargājot savu ciltsbrāļu ielenkto Ravennu. Langobardi, protams, nebija “jātnieki”, viņi bija “barbari”; tā nu jātnieka un pilsētas tēma galīgi kļūst par tēmu “barbars un civilizācija”. “Pilsēta” ir civilizācijas galvenais izgudrojums un simbols. Borhess traktē Ravennu, pilsētu – pareizāk, Pilsētu – kā atklāsmi, kas apžilbina barbaru Droktulftu. Droktulfts “ierauga veselumu, kura daudzējādībā nav nekārtības; viņš ierauga pilsētu – organismu, ko veido statujas, tempļi, dārzi, dzīvojamie nami, amfiteātri, vāzes, kapiteļi un plaši, regulāras formas laukumi.”1 Pilsēta estētiski iekaro barbaru; tā pati pilsēta, kura mums šodienas acīm drīzāk šķistu pa pusei ciematelis: nožēlojams, netīrs, mūsu maigajai ožai neiedomājami smirdīgs, dzīvošanai galīgi nepiemērots. Bet ne jau tas ir galvenais. “Pilsēta”, pēc Borhesa domām, izrādās estētiski stiprāka par “barbarismu”.

Noslēgsim savas pārdomas ar atziņu, ka mūslaiku “zaļie” spiež tieši uz barbarisma estētisko pievilcību. Nu ko lai saka – viņu brīnišķīgi smaržojošā “zaļā pasaule” ir tieši tā pasaule, no kuras Droktulfts bēga uz smirdīgo Ravennu.

Raksts no Jūlijs, 2007 žurnāla