Pilsētas mīti

Vai jums ir nācies nobaudīt picu, kurā iecepts žurkas nags? Nē? Tad varbūt jūs jau zinājāt, ka Purvciemā parādījušies prusaki, kas pārnēsā AIDS? Un pie Lielupes ietekas jūrā novēroti matveida tārpi, kuri pa dzimumorgāniem un citām ķermeņa atverēm ielaužas cilvēka iekšienē, lai tur uzsāktu pastāvīgu dzīvi. Šie un līdzīgi nostāsti laiku pa laikam uzrodas pilsētvidē, tie tiek pārnēsāti kā gripas vīruss, izplatīti laikrakstu lapās un TV ziņu noslēgumā – nav gandrīz neviena, kas nebūtu dzirdējis vismaz dažus pilsētas mītus, un krietni daudz ir to, kas pārliecināti, ka, atkārtojot dzirdēto, būtībā stāsta patiesību, lai arī nedaudz izskaistinātā veidā.

Pilsētas mītiem parasti nav tiešas saiknes ar iepriekš pastāvējušo tautas folkloras tradīciju. Angliski runājošajā pasaulē tos dēvē par Xeroxlore – folkloras paveidu, kas izplatās, izmantojot modernās tehnoloģijas, tostarp kopējamo aparātu, faksu, elektronisko pastu, īsziņas utt. Mītu pētnieki mēģina apkopot galvenās mītu kategorijas, izplatītākos sižetus un aprites telpu (piemēram, vai tie izplatīti vienā valstī vai starptautiski, vai pazīstami vienas profesionālas grupas ietvaros vai arī plašāk utt.). Teksti tiek identificēti, noskaidrojot to rašanās vietu, stāstītāju, stāsta nolūku un auditorijas reakciju uz dzirdēto. No joka vai baikas[1. Baika – tēlains stāsts, kurā savijas pilsētas folkloras, piedzīvojumu romantikas un mitoloģijas elementi (no krievu val.).] pilsētas mīts atšķiras ar to, ka tam piešķirtas īpašas sociālās un etimoloģiskā stāsta funkcijas, kas nepiemīt citiem pilsētas tekstualitātes žanriem. Pilsētas mīti izskaidro korporāciju sazvērestības, apliecina to stāstītājiem/klausītājiem, ka taisnīgais un labais cieš visbiežāk, kā arī paver durvis uz visai nepieejamo piedzīvojumu un pārdzīvojumu telpu, kas mūsdienu pilsētas vidē lielākajai daļai cilvēku pieejama tikai verbāli.

Pilsētas mītiem raksturīga augsta valodas formalizācijas pakāpe. Formula “mana drauga labs draugs pastāstīja” kalpo kā vēstījuma ticamības apstiprinājums, bet galvenās darbojošās personas (biezais, tūrists, blondīne, zīdainis, invalīds, zaglis, narkomāns, stopotājs) un priekšmeti (sešsimtais mersedess, mikroviļņu krāsns, fakss, bankomāts utt.) ir redzamās pasaules kopsavilkums. Kādam tas šķiet primitīvi? Nu un – pilsētas mītā sarežģītas tehnoloģijas, filozofiski, reliģiski un sociāli priekšstati pārvēršas par ziepju operu, kam piemīt tikai banalitātei raksturīga kaisle. Taču vienlaikus man no visas sirds gribas konstruēt jaunus un jaunus pilsētas mītus. Daudz labākus (lasi: baisākus un izsmalcinātākus) par vecajiem. Bet vispirms ir vērts palasīties par dažiem jau pastāvošiem mītiem, kurus ērtības labad esmu sagrupējis kategorijās. Nevienu no mītiem es negrasos atspēkot vai skaidrot to iespējamības un neiespējamības proporcionalitāti, pēdiņās citētie mīti jāuztver metaforiski. Deklarēju, ka neesmu tiesiski atbildīgs par iespējamo līdzību ar pazīstamām personām, notikumiem vai varbūtēju lasīto sižetu atdarināšanu.

Narkotikas

“Reiz vairāki studenti nopirka lielu daudzumu skābes (LSD) un nekavējoties apēda. Ārā bija saulaina diena. Taču viņiem sākās bad trip, un lielākā daļa, izņemot vienu meiteni, kura bija pīpējusi zāli, sāka truli blenzt saulē, kamēr zaudēja redzi. Lūk, zāles pīpēšana izglāba to meiteni no akluma.” Zāles pīpētāji/ķīmisko vielu lietotāji šajā mītā izspēlē bināro opozīciju “dabiskais/mākslīgais” un, kaut arī mīts saprotamāks narkotisko vielu lietotāju lokā,  spēles nosacījumi raksturīgi lielākajai daļai pilsētas mītu. Tehnoloģiski radītas lietas pazudina, bet dabas māte sniedz apgaismību. Visai izplatīti ir arī sekojoša veida narkotiku mīti: “Kāds mans draugs stāstīja, ka savām acīm redzējis, kā vairāki jaunieši sev vēnā laiduši zilu želejveida vielu. To bijis ļoti grūti izdarīt, taču, kad tas izdevies, dažiem parādījušās pārdabiskas spējas pārvietot priekšmetus vai noskriet vairākus simtus kilometru. Pēc tam liela daļa nomira.” Noslēpumainā narkotiskā viela netiek identificēta, reizēm aprakstīta negatīvi (to izplatījušas naidīgas etniskas grupas vai valdības), bet vairumā gadījumu tomēr tiek uztverta kā chemical messiah, kas uzskatāms par judeokristietiskā mesiānisma ideju transformāciju. Taču mesiānisma ķīmiskais pavērsiens ir saistīts ar risku: “Reiz kāda meitene ieņēma (seko vielas X nosaukums), un izgāja no devītā stāva pastaigāties uz balkona, kura tur nemaz nebija...”

Tehnoloģijas

Senlatviešu teikās velns dzīvo dzirnavās. Nelabais vispār mēdz iemājot tikai ar tehnoloģijām saistītās vietās, bet tā kā pilsētas mīti gandrīz vienmēr ir saistīti ar ziepju operas žanra izvērsumu (sarežģītais pārtop vienkāršajā), tad mūsdienu stāstos lielākās nepatikšanas izraisa tieši parastas un ikdienā plaši izplatītas mantas – faksa aparāti, kopētāji, veļasmašīnas, mikroviļņu krāsnis, virtuves ierīces un elektriskās zobu sukas.

“Kāds mans paziņa vēlējās ieriebt savam bijušajam šefam, tādēļ nosūtīja uz viņa faksu kādas desmit melnas lapas, lai otrā galā izbeigtos pulveris. Taču šefa nebija uz vietas, fakss pārkarsa un nodega viss birojs vairāku simtu metru platībā.” Vai arī: “Kāda pensionāre, kas nemaz nepīpēja, nopirka veikalā šķiltavas, velns vien zina, kāda iemesla pēc. Pēc tam viņa par šķiltavām aizmirsa un atcerējās tikai tad, kad tās kabatā uzsprāga, izraisīdamas trešās pakāpes apdegumus.”

Tehnoloģiskajos mītos spilgti izpaužas mantkārība. Izplatīti nostāsti, kur kāds pārdevis automašīnu (piemēram, sešsimto mersedesu) tikai tādēļ, ka bijis māņticīgs, bet tā iepriekšējais īpašnieks nomiris pie stūres. Autotransporta sfēra saistīta arī ar avārijām. Atkarībā no sižeta, šaušalīgā negadījumā vai nu visi iet bojā, gandrīz automātiski atstājot nākamajām paaudzēm redzamu liecību, vai arī laimīgā kārtā izdzīvo. Pirmajai grupai pieskaitāms nostāsts, kur iereibusi vai noziedzīga kompānija ietriecas šķērslī (līkajā priedē, nāves ozolā, baltajā mājā utt.), un kopš tā laika minētais šķērslis to vien tikai dara, kā piesaista avārijas. Laimīgā kārtā izdzīvo politiķi, kuriem avārija (vēlams, lai tā būtu saistīta ar gaisa transportu) kalpo kā iniciācijas rituāls. Plaši izplatīti mīti par to, ka Putins (arī Jeļcins, Arafāts, Hitlers, Sadams Huseins, Bin Lādens, Kadafi, Fidels Kastro) ir nogāzies ar helikopteru no vairāku kilometru augstuma un bijis vienīgais, kas palicis dzīvs.

Kā atsevišķu apakšgrupu jāmin arī ar datoriem saistītos mītus. “Manai paziņai patika strādāt pie datora kailai. Taču pēc kāda laika, kad viņa bija uzstādījusi jauno šķidro kristālu monitoru, e-pastā sāka pienākt tieši viņai adresētas piedauzīgas versijas. Izrādās, ka monitorā kāds (ideālā gadījumā lielo korporāciju pārstāvis) bija iebūvējis miniatūru videokameru...” Visinteresantākie ir tā saucamie naivo datorlietotāju mīti, jo tiem nepiemīt hakeru subkultūras elitārisms un biežā sižetu atkārtošanās. Hakeru stāstos darbojas vai nu ļaunais hakeris, kas visādi traucē dzīvot, vai labais hakeris – mūsdienu Robins Huds, kas zog no bagātajiem un apdāvina nabagos, bet vienkāršo datorlietotāju mītos absurda komponentu daudzums (piemēram, pele – enerģētiskais vampīrs) patīkami atsvaidzina ikdienas tekstu dinamiku, plaši ieviešot senākas mitoloģijas slāni.

Ēdiens

Lielākā daļa cilvēku ar ēdienu saskaras katru dienu, tālab sevišķi populāras ir versijas par ēdienā nejauši atrastiem nepiemērotiem priekšmetiem (žurkas/kaķa zobi, suņa ilknis, zirnekļu oliņas, sperma, cilvēka gaļa utt.). Līdzīgo mītu klāstā patīkami izceļas tie, kur darbojas ēdiena profesionāļi: “Manas draudzenes mamma strādāja sanitāri epidēmiskajā stacijā. Tur viņiem pie sienas karājās saraksts, kuras sulas un minerālūdeņus drīkst dzert, kuras desas ir daudzmaz ēdamas un kurās kafejnīcās nekad nevajag iet iekšā, ja negrib uz ilgu laiku iegulties infekcijas slimnīcā. Viņa man arī dabūja vienu kopiju.” Mūsdienu pilsētas vidē jebkuras jomas eksperts ir senās pasaules burvja vai priestera ekvivalents – tikai viņš zina, kā izlaipot pa riskanto dzīves taku nesaindējoties vai neejot bojā, turklāt radniecība vai draudzība ar viņu garantē to, ka ezotēriskās zināšanas kļūst pieejamas arī vienkāršajiem mirstīgajiem.

Īpaša loma ir ar sabiedrisko ēdināšanu saistītajām korporācijām un lielveikalu ķēdēm. To pastāvēšana pati par sevi ir parastā mirstīgā cilvēka iespēja iziet iniciācijas aktu – kaut gan visiem ir skaidrs, ka “hamburgeri un picas ir ražoti no slieku olbaltuma”, atkārtota minēto produktu ēšana (un mītu pārstāstīšana) ļauj katram pašam piedalīties labo un ļauno spēku apokaliptiskajā cīņā, saglabājot savu dzīvību tikai tādēļ, ka “labi, ka es laikā apķēros un izspļāvu to suņa gaļu miskastē”.

Dzīvnieki pilsētā

Dzīvnieki un augi ir pilsētai nepiemēroti, tie vārguļo un nīkst, nereti kļūdami par upuri ļaundariem, kas izturas pret visu dzīvo ar fizisku un seksuālu agresiju. “Reiz Purvciemā dzīvoja kāds vecis, kurš turēja divistabu dzīvoklī četrdesmit suņus. Smirdēja visa kāpņu telpa. Tos suņus viņš gan ēda, gan ar viņiem kopojās, gan spīdzināja. Bet kādu nakti suņi viņu nograuza līdz kaulam, un policija veci nevarēja identificēt, jo dzīvoklī nebija nekādu dokumentu.” Šajā pilsētas mītā daba atdara saviem pāridarītājiem, un tas ir vienojošs motīvs daudziem ar dzīvniekiem saistītiem nostāstiem. Atriebties prot gan putni, gan kaķi, suņi un pat augi. Pilsētas dzīvniekiem piemīt arī daudzas neparastas, pat tehnoloģiskas īpašības. Traks suns var ieskriet veikalā un uzsprāgt, jo desmit minūtes pirms tam aprijis spridzekli vai sprādzienbīstamas vielas, bet Daugavā nozvejotā karpa var izrādīties mutants, kas pārtiek no toksiskajiem atkritumiem. Bīstamie dzīvās dabas pārstāvji (zirnekļi, čūskas, skorpioni, bagātnieku ievesti eksotisko sugu pārstāvji utt.) parasti mājo bērnu atrakciju parkos vai apģērbu veikalu pielaikošanas kabīnēs. Niecīgais dabas daudzums pilsētas teritorijā vienmēr ir saistīts ar pārsteigumu – briesmas slēpjas tur, kur tās tiek uzskatītas par neiespējamām. Cilvēks šajos mītos raksturots tikai kā truls patērētājs, kas kaut ko alkatīgi apēd (piem., čūskas olas vai kaut kādus tārpus), bet apēstais sāk patstāvīgi attīstīties ķermenī par autonomu dzīvu būtni, kas novājina vai piebeidz alkatīgo rīmu. Tehnoloģijas smird, bet daba rullē.

Seksualitāte

Kamēr šlāgeros skandē, ka sekss ir labs, pilsētas mīti liecina pretējo – sekss ir vismaz bīstams, bet visbiežāk tas var būt nāvējošs. “Viens mana paziņas darbabiedrs reiz ierāva rāvējslēdzējā savu locekli. Būdams pēc dabas kautrīgs, viņš nelūdza palīdzību, domādams, ka pats tiks galā. Taču loceklis sāka asiņot, un viņš turpat nomira.” Tikpat izplatīti ir arī mīti, kas apraksta fobijas no piespiedu kastrācijas (lielveikalu tualetēs slēpjas maniaki, kas izkastrē mazus zēnus) un sieviešu dzimumorgānu destruktīvo iedabu (viņa bija tur ierīkojusi tādu pretapaugļošanās daiktu, kam dzimumakta laikā nolūza gals, iedūrās vīrieša asinsvados un nākamajā dienā iestrēga sirds priekškambarī, ārsts vēl sekcijas laikā ļoti brīnījās...”

Saasinoties AIDS epidēmijai, pilsētas mītos popularitāti iemantojis stāsts par gadījuma sakaru ar sievieti/vīrieti, kurš pēc pavadītas nakts ir devies projām, atstājot vienīgi uz vannasistabas spoguļa norasojušās virsmas uzrakstītu vēstījumu “Tagad mums abiem ir AIDS.”

Pilsētas mīti nekautrējas arī no noraidošas attieksmes pret citu tautību, parasti minoritāšu, seksuālo praksi, un parasti visai agresīvi vēršoties pret seksuālajām minoritātēm. “Kāds students sliktas pašsajūtas dēļ aizgāja pie ārsta, kurš pēc rūpīgas izmeklēšanas ieteica viņam kādu laiku atturēties no anālā seksa, kas bija izraisījis iekaisumu un asiņošanu. Bet viņš nebija gejs. Atgriezies kopmītnēs, viņš pārmeklēja istabas biedra mantas, un atrada ētera masku, kaudzi dažādu vibratoru un asiņainas lupatas. Tagad viss bija skaidrs...” Mīta izvērsums ir garlaicīgs, jo seko variācijas par izrēķināšanos ar nabaga īsto geju.

Taču sekss, lai arī bīstams, nav pašvērtība. Pilsētas mīti labprāt pievēršas rezultātiem, īpaši bērnu ieņemšanai, kurai vēlams pārvērsties vismaz par gadsimta demogrāfisko sprādzienu. “Ventspils centrā gar pašiem māju logiem apmēram pusseptiņos brauc vilciens, uz darbu iet vēl ir par agru, bet likties gulēt ir jau par vēlu, tāpēc visi nodarbojas ar seksu, un Ventspilī dzimst daudz vairāk bērnu nekā citās pilsētās.” Bērns var tikt ieņemts arī netradicionālā veidā – sievietei apsēžoties uz poda, kur kāds iepriekš ir onanējis, bet kara apstākļos viņai ir lielas izredzes tikt apaugļotai ar lodi, kas iepriekš izgājusi caur kāda karavīra sēkliniekiem vairāku simtu metru attālumā.

Reliģija un mistika

Bībelē, Daniēla grāmatā atrodams stāsts par to, kā neredzama roka raksta uz sienas vārdus. Kopš tiem laikiem raksts vai attēli, kas neizskaidrojamā veidā parādās uz grīdas, sienām vai citur, kļuvuši par neatņemamu pilsētas mītu sastāvdaļu. Vēstījuma saturs parasti ir saistīts ar mirušiem labiem (vai gluži pretēji – ļauniem) cilvēkiem, kuri izmisīgi mēģina komunicēt ar dzīvajiem, un šādu mītu popularitāte daļēji skaidrojama ar cilvēka mēģinājumiem apjaust savu vietu vēstures ritumā, veidot stāstu, kurā cilvēks ir nevis lieta, bet kaut vismaz tik liela vērtība, lai aizkapa būtnes atvēlētu tai savu sakāmo.

“Atmodas sākuma gados mani radi no Amerikas atsūtīja lielu šķīstošās kafijas bundžu, kas tolaik bija retums. Pēc garšas izrādījās tīrais draņķis. Bet vēl pēc kāda laika pienāca vēstule ar lūgumu vecmāmiņas urnu apbedīt Meža kapos...” Mīts ir izplatīts ne tikai Latvijā, bet visā Austrumeiropā un tā sociālai raksturs ir saistīts ar emigrāciju un no tās izrietošo nostalģiju pēc dzimtajām vietām. Reliģiskā ziņā (kaut arī pretrunīgi, jo negaršīgi) mīts saprotams arī kā senču kulta relikts – izdzerot vecmāmiņas kokteili, cilvēks ar abām kājām stabili nostājas senču pēctecības virknē, no kurienes nekādas likstas viņu vairs nevarēs izšūpot.

Diemžēl lielākā daļa reliģisko motīvu pilsētas mītos tiek ārkārtīgi banalizēti, bet kristietības dominētās kultūrās, pie kurām pieskaitāma arī Latvijas teritorija, savdabīgu nišu ieņem arī mīti par reliģiskajām minoritātēm, kuras tiek aprakstītas kā sātanistu kulti iepretī “normālajiem luterāņiem vai katoļiem, kuri jau nu gan nerīko visādas jēriņu naktis, kur visi skraida nolaistām biksēm un krīt garšļaukus ar putām uz lūpām.” Ikdienišķi huligānisma akti bieži tiek saistīti ar sātanistu izdarībām, īpaši, ja kaut kas nolauzts un izdemolēts kapos vai pie baznīcas. Sātanisma histērijā ik pa laikam piedalās arī mediji, viens no otra pārpublicējot fotogrāfijas, kurās redzami otrādi apgriezti krusti un skaitlis 666, ko niekodamies uzvilkuši pusaudži, bet kas masu kultūrā tiek traktēts kā fakts, kas apliecina lielas un sazarotas organizācijas pastāvēšanu.

Studenti

“Reiz kāds students ar iesauku Zubovs briesmīgi piedzērās un atlūza kopmītņu istabiņā. Biedri viņu novietoja zem gultas un turpināja dzert. Otrā rītā Zubovs modās ar šausmīgiem kliedzieniem, ka viņu dzīvu ielikuši zārkā.” Studentu un vispār akadēmiskā vidē dominē mīti par dzeršanu un zinātniskajiem darbiem, pēdējo gadījumā visai izplatīti nostāsti par plaģiātismu un šo darbu nozušanu visnevēlamākajos brīžos. Pilsētas mīts izrādās ideāls komunikācijas instruments dažāda rakstura, sociālas un etniskas izcelsmes cilvēkiem, kuriem (analoģiska situācija ir armijā) nākamos gadus vajadzēs dzīvot, risinot kopīgas sadzīves un zinātnes problēmas. Pilsētas mītu pārstāstīšana ļauj izvairīties no sarunām par personīgām lietām, veidojot kopīgu tekstualitātes substrātu.

Studentu vidē tiek izplatīti gandrīz visi pilsētas mīti – sākot no stāsta par pasniedzēju-psihiatru, kurš manipulē ar studentu (īpaši jaunu meiteņu) apziņu, un beidzot ar dažādu subkultūru izvērtējumu (“reiz viens hipijs čībās izgāja iznest miskasti un pārradās mājās pēc gada jau bez miskastes spaiņa”). Pilsētas mīti jauniem cilvēkiem palīdz formulēt attieksmi pret dzīvi, izstrādāt vērtību kritērijus un tikt skaidrībā par to, “kas ir un kas nav”.

Tātad

Šajā rakstā minēto pilsētas mītu daudzums ir niecīgs. Es neminēju nevienu mītu, kas saistīts ar automašīnu stopošanu, orgānu tirdzniecību, prostitūtām laupītājām, kas klofelīna vietā lieto žurku indi, vai akvalangistu, ko lielais ugunsdzēsēju helikopters iesūca pa cauruli Ķīšezerā, lai izlietu virs degošā Babītes mežu masīva. Šī raksta patoss ir radošs – ikviens ir aicināts radīt un izplatīt savus pilsētas mītus. Tie noderēs tajās apokalipses dienās, kad beigsies nafta, augi būs iznīcināti un vienīgās dzīvēs būtnes, ar ko mēs varēsim dalīties, būs baktērijas, kas dzīvo uz plaukstas ādas, un kurām piemīt tikpat unikāla struktūra kā acs radzenei.