Pilsēta, kurā es satiku Edīti

Jau vairākus gadus es biju mēģinājis pētīt seksuālo verdzeņu tirdzniecības ceļus Polijā, Horvātijā, Vācijā, Holandē, Grieķijā, Izraēlā, ceļus, pa kuriem bordeļos nonāk arī meitenes no Baltijas. Likumsakarības un plūsmas tik viegli nedevās rokā, taču es pierakstīju diezgan daudz traģisku stāstu par baltiešu meitenēm. Manā, ja tā drīkst sacīt, kartotēkā jau bija Tatjana, Vilma, Janīna, Aušra, Ilva, Jeļena, Džuljeta, Valentīna, divas Birutes, Marija, Alina, trīs Gaļinas, Ineta, Sigita, Vida, Daiva, Monika, Ingrīda, Oksana, Sņežana, Ruta un citas, kad es uzzināju arī par Edīti no Viļņas. Taču liktenis bija lēmis mums ar Edīti satikties tieši Rīgā.

Es Viļņā iepazinos ar viņas māti Kristīnu, pensionētu ekonomisti, dāmu, kurai, vienmēr, kad tikāmies, bija galvā cepure un lūpas nokrāsotas. Kad es ienācu, viņas sēdēja istabā trijatā — trīs dāmas ap sešdesmit, un runāja par savām pazudušajām meitām. Jeļenas kundzes meita Vida, 28 gadus veca vēstures fakultātes studente, pirms četriem gadiem bija aizbraukusi uz poļu Tatriem. Bija noskaidrots, ka viņa tiešām ir ieradusies Zakopanē un redzēta arī slēpošanas trasē, taču nekas neliecināja, ka ar viņu būtu noticis nelaimes gadījums slēpojot. Kristīnas meitai Edītei bija 20 gadi, kad viņa aizgāja uz veikalu un pazuda bez pēdām. Abas bēdu nomāktās mātes bija nodibinājušas atbalsta centru pazudušo ģimenēm. Kristīna Lietuvā bija kļuvusi visai populāra — viņa uzstājās televīzijā un presē, un neatlaidīgi vērsās pie nezināmajiem prostitūtu tirgoņiem ar lūgumu atdot meitu. Trešā dāma, kas sēdēja istabā, ārste vārdā Marta, arī bija zaudējusi meitu, taču viņai bija labi zināma vismaz meitas ķermeņa atrašanās vieta — viņas meita bija mirusi ar leikēmiju.

Pēc kāda laika pazudusī Edīte bija piezvanījusi mātei un pateikusi, ka viss esot kārtībā, viņa tikai satikusi kādu vīrieti un tagad kopā ar viņu atpūšoties Palangā. “Neuztraucies. Es tev piezvanīšu.” Kā Edīte pati mums pastāstīja daudz vēlāk, šos vārdus viņai teica priekšā suteners. Patiesībā viņa atradās Berlīnē. Māte nenoticēja stāstam par Palangu, taču Viļņas policijā viņu atraidīja: “Ko jūs no tās meitenes gribat? Viņai ir 20 gadu. Viņa ir patstāvīgs cilvēks un atpūšas, kur vēlas un kā vēlas. Mēs neko nevaram palīdzēt.”

Kristīnas izmisīgā aktivitāte noveda pie tā, ka viņai piezvanīja kāda anonīma sieviete. “Es jums ļoti jūtu līdzi,” viņa teica. “Jums vajadzētu pasteigties. Jūsu meitu vedīs no Kauņas uz Rīgu un no turienes viņa lidos uz Izraēlu.” Vairāk nekādi paskaidrojumi nesekoja, ar to saruna beidzās. Kristīna atkal metās uz policiju. Dežūrvirsnieks plātīja rokas un teica, ka tā nav nekāda reāla informācija. Lithuanian Airlines neko nezināja par lidojumiem no Rīgas uz Telavivu. Taču viņai izdevās sazvanīt Rīgu un noskaidrot, ka čarterreiss paredzēts nākamajā dienā. Mēs devāmies ceļā no Viļņas uz Rīgu viņas kaimiņa vecajā žigulī.

Latvijas policija izrādījās daudz atsaucīgāka. Pietika ar mātes lūgumu, lai viņi aizsūtītu savus detektīvus uz Rīgas lidostu. Tomēr starp pasažieriem, kas gatavojās ar šo reisu lidot uz Izraēlu, Edīte neparādījās. Kristīna lidostā izdalīja meitas fotogrāfijas visiem, kam vien varēja – bagāžas šķirotājiem, apsardzei, tax free veikala pārdevējām, bārmenēm. Atceļā man šķita, ka enerģiskā sieviete beidzot ir pilnīgi zaudējusi spēkus un cerības. Starp citu, Edītes tēvs meitas pazušanu uztvēra pilnīgi fatāli, viņš ne tikai nespēja iesaistīties sievas pūliņos, bet mēnešiem ilgi slīga pilnīgā depresijā, un bija lūgšus jālūdzas, lai viņš saņemtos apēst kādu ēdiena kumosu. Diemžēl viņš nav izņēmums, šāda reakcija līdzīgās situācijās vīriešiem iestājas biežāk, nekā varētu iedomāties. Pat pusparalizētā Edītes vecmāmiņa ar savu stingro pārliecību, ka Dievs ir labs, spēja uzturēt cerīgāku noskaņojumu.

Taču pēc pāris dienām pēkšņi atskanēja telefona zvans no Rīgas. Latviešu policijas virsnieks pateica Kristīnai pāris īsus teikumus: “Bija vēl viens čarterreiss. Jūsu meita ir pie mums, bet mums nav likumīga pamata viņu aizturēt, viņa ir pieaudzis cilvēks, mums jālaiž viņa vaļā.”

Mēs atkal joņojām uz Rīgu, un tur es pirmoreiz ieraudzīju Edīti. Viņai mugurā bija spilgtas tirgus piedāvājuma drēbes, mati nokrāsoti koši melni. Viņa izskatījās vecāka par saviem gadiem un izturējās pavisam vienaldzīgi, ne raudāja, ne smējās. Viņai nebija nekādas bagāžas. Policisti bija iztaujājuši vīrieti, kas ieradās lidostā kopā ar Edīti — viņš bija krieviski runājošs Izraēlas pilsonis — un uzklausījuši viņa iepriekšparedzamos paskaidrojumus — ka viņš saticis Edīti vilcienā, pa ceļam sarunā noskaidrojies, ka viņi lidos ar vienu lidmašīnu, tādēļ uz lidostu devušies kopā. Latviešu policijai nebija pierādījumu, ka viņš melo, līdz ar to nebija arī iemesla šo cilvēku ilgāk aizkavēt, lai gan bija skaidrs, ka tas ir prostitūtu tirgonis.

Edīte nepiederēja pie meitenēm, kas vieglprātīgi dodas pasaulē laimi meklēt vai apzināti izvēlas prostitūciju, lai nopelnītu naudu. Ejot uz veikalu pašā Viļņas centrā, Ģedimina prospektā viņai blakus apstājās automašīna, kurā sēdēja četri vīrieši. Viņi vienkārši ierāva meiteni mašīnā. Stāsts par to, kas ar Edīti bija noticis, veidojās ļoti lēnām, jo Edīte stundām sēdēja, nesakot ne vārda, vaļējām acīm, bet kā aizmigusi. Visu ceļu no Rīgas līdz Viļņai viņa klusēja un neatsaucās ne uz vienu mātes mēģinājumu uzsākt sarunu. Vismokošākā bija pirmā stunda. Diemžēl Rīga man vienmēr būs pilsēta, kuru es redzēju pa logu, braucot vienā mašīnā ar Edīti. Es sēdēju priekšā un varēju redzēt Edīti atpakaļskata spogulī. Pāris reizes paskatījos, taču man kļuva neērti uz viņu blenzt — vai arī drīzāk es vienkārši nobijos. Tur nebija ko redzēt, pilnīgs tukšums. Ar tādu pašu sejas izteiksmi viņa būtu sēdējusi lidmašīnā, kas lidotu uz Telavivu. Tad es novērsu skatienu un lūkojos pa logu uz Rīgu — bet ko gan es tobrīd tur būtu varējis ieraudzīt?

Ierašanās mājās neko daudz nemainīja, tomēr pamazām Edīte sāka kaut ko stāstīt. Reizēm viņa lēca kājās un mēģināja kaut kur skriet, reizēm skaļi uzrunāja pati sevi: “Es, Natālija. Es, Natālija.” Psihiatri, kas sākumā novērtēja viņas stāvokli kā depresiju, pēc nedēļu ilgiem novērojumiem klīnikā atzina, ka Edītes psihe ir fragmentēta. “Jums tagad ir divas meitas,” viens no ārstiem teica Kristīnai, “Edīte un Natālija.”Par Natāliju viņu bija saukuši Berlīnē.

Edīte prata lietuviešu un poļu valodu, ko runā viņas ģimenē, bija labi apguvusi krievu valodu un skolā mācījusies angļu. Tagad viņai — patiesībā Natālijai, nevis Edītei — bija arī specifiskas vācu valodas zināšanas. Ne tikai tāpēc, ka vārdu krājums veidojās, apkalpojot klientus. Pāris reizes klubā, uz kuru dažreiz mēdza vest Edīti (pārējā laikā viņai bija jāpaliek kādā dzīvoklī un bieži jāapkalpo klienti pavisam nožēlojamās vietās) bija ieradušies Šarlotenburgas rajona veselības dienesta ielu darbinieki, kas nesadarbojas ar policiju, lai iegūtu suteneru uzticību un varētu dot meitenēm praktiskus padomus. Edīte rūpīgi izlasīja viņu iedotās lapiņas par seksuāli transmisīvajām slimībām. Tās bija krievu valodā. Turpat viņa uzzināja arī to, ka nav pareizi labākai slīdamībai, piemēram, apkalpojot vecākus klientus, lietot sviestu, Nivea krēmu vai kādu eļļu, jo tie bojā prezervatīvus un mazina drošību, bet jālieto tikai speciāli lubrikanti. Bija pievienota neliela “terminu” un izteicienu vārdnīca, sākot ar Guten Abend, Geld un Halbe Stunde un beidzot ar Ich möchte einen Anwalt anrufen”. Tur tiešām bija visai noderīga leksika: ne tikai Schwantz, Eier, Mose, Abspritzen, Anal, Blasen un Ficken, bet arī Das mache ich nicht, Ich mag das nicht, Ich küsse nicht.1 Var jau būt, ka Edītei tas viss kaut kādā ziņā palīdzēja. Taču kaut ko pastāstīt mātei un ārstiem gan par šo vārdnīcu, gan par daudzām citām daudz skarbākām lietām viņa spēja tikai gadu pēc dienas, kad satikāmies Rīgā. Es par to uzzināju no Kristīnas vēstules. Nekad neesmu vairs redzējis ne Edīti, ne Rīgu.

Sagatavoja N.Ā.