Pilna kājstarpe tukšā galvā

“Uzziedi; kamēr tu tiksi galā pati ar savu problēmu, nopērc vibratoru; neatdodies viņam tikai tāpēc, ka tev glaimo tas, ka viņš tevi grib; iegūsti formīgāku dibenu; ieskaties viņa plaukstā un nosaki viņa raksturu; aplūko viņa locekli un uzzini, ko viņš domā; nebrīnies, ja viņš kļūst viegli aizkaitināms un skarbs, ja viņa Duksis salauzis asti; palīdzi viņam atraisīties; rīkojies un uzvedies tā, it kā tu būtu apmierināta ar sevi; iemācies dzīvi neuztvert tik nopietni; rotaļīgi attaisi viņa bikses un kairini locekli ar muti; dari jebko, kas liek viņam skaidri saprast, ka tu viņu gribi; kāri nolaizi savas lūpas; maigi un lēni glāsti viņu ar saviem krūšu galiņiem; ļaujies, ļaujies un vēlreiz ļaujies slinkumam, šokolādes kūkai, jutekliskām ilgām; uzdrīksties pieprasīt sev tiesības uz laimi; atļaujies būt egoistiska; izjūti maksimālu baudu (pēc pamošanās vēl nedaudz pasnaud kaila tikai ar vēsu acu masku uz sejas); dabū visu, kas tev pienākas gultā (iesākumā izpēti savu ķermeni vienatnē, uzzini, kas tev patīk, un tad, kad esi kopā ar puisi — padalies ar iegūto informāciju); iemācies nedarīt neko, pilnīgi neko; jūties svētlaimīga” raksta un iesaka dažādas meitenes dažādos šī gada Cosmopolitan latviešu izdevuma numuros.

Stāsta, ka pirmās gumijas sievietes tika radītas, kopējot dažu pazīstamu mauku un pornozvaigžņu ārējo izskatu. Tāpat stāsta, ka lelles Bārbijas tika radītas, par paraugu ņemot piepūšamās gumijas sievietes, kājstarpi atstājot bez sekundārajām dzimumpazīmēm. Un vēl stāsta, ka Bārbijas nosaka daudzu jaunu sieviešu gaumi, ģērbšanās stilu un “seksuālo identitāti”. Taču pieaugušām sievietēm spēlēties ar Bārbijām un mācīties no viņām, iespējams, dažviet tiktu uzskatīts par nepieļaujamu greznību, tāpēc, lai ieturētu stilu un labo toni, ir izdomāti citi līdzekļi, kā audzināt un veidot pieaugušas lelles, kurām galvā nav pat skaidas, bet toties ir ļoti attīstīta kājstarpe un citas “jūtīgas atveres”. Viens no efektīgākajiem globālās bārbijācijas līdzekļiem ir pasaulē visvairāk pārdotais žurnāls jaunām sievietēm Cosmopolitan.

Nesen Latvija kļuva par 44. valsti, kurā iznāk savs Cosmopolitan. Dažu mēnešu laikā tā tirāža ir dubultojusies un, lai gan joprojām ir tālu no ASV 3 miljoniem, Lielbritānijas 2 miljoniem un Krievijas 1,5 miljona, tā tomēr ir sasniegusi visnotaļ cienījamos 50 tūkstošus eksemplāru mēnesī (ar vidēji vairāk nekā 120 tūkstošiem lasītāju mēnesī). Latvijas žurnāla auditorijā 40 procentiem ir augstākā izglītība, 2% iederas vecuma grupā starp 60 un 74 gadiem, 44% dzīvo Rīgā un 23% ir vīrieši. Žurnāls, kas tā īpašniekiem nes 50 miljonu dolāru peļņu gadā un kuru izdod gan Korejā, gan Turcijā, gan Indonēzijā, nerunājot nemaz par civilizētajām Rietumeiropas valstīm, ir globāls fenomens, kura ideoloģija ir izrādījusies visjaudīgākā no visiem jaunām sievietēm veltītiem žurnāliem. Jaunlatviešu valodā runājot, “tas ir ļoti spēcīgs brends”, kura sākumi meklējami 19. gadsimta beigās, kad tas vēl bija literārs žurnāls. 1905. gadā to savai augošajai laikrakstu impērijai pievienoja Viljamss Rendolfs Hērsts. Viņa dibinātā The Hearst Corporation arī šobrīd ir Cosmopolitan īpašniece, lai gan pati korporācija jau sasniegusi megamērogus, ietverot sevī vairākus desmitus žurnālu, avīžu, TV kompāniju un kanālu, radiostaciju un interneta kompāniju. Līdz 1965. gadam Cosmopolitan bija literārs žurnāls galvenokārt mājsaimniecēm un jaunām meitenēm, kur starp īsiem stāstiem varēja atrast ēdienu receptes un padomus, kā kopt bērnu. Žurnāla tagadējo izskatu un ideoloģiju izdomāja Helēna Kērlija Brauna, kas tika uzaicināta par Cosmopolitan galveno redaktori, lai gan viņai nebija nekādas pieredzes žurnālistes darbā, bet toties viņa bija sarakstījusi tobrīd skandalozu bestselleru Sekss un neprecēta meitene (1962), kas, kā stāsta, izmainīja daudzu jaunu sieviešu likteni Savienotajās Valstīs. Stāsta, ka, tieši pateicoties viņai, divdomīgais vārds “attiecības” kļuvis par alternatīva dzīvesveida sastāvdaļas aprakstu, kas vairs neparedzēja atšķirību starp laulību un īslaicīgu romānu. Un vēl stāsta, ka arī pazīstamā seriāla Sekss un lielpilsēta ideoloģija un nosaukums galu galā sakņojas šīs sievietes paveiktajā darbā neprecētu jaunu sieviešu seksuālajā izglītošanā.

Piepūstam un nokrāsotam izbāzenim līdzīgā astoņdesmitgadīgā bezbērnu Helēna Kērlija Brauna, kas 20 gadu vecumā kļuva par ateisti, jo “kas tas par Dievu, kas pieļāva, ka mana māsa saslimst ar poliomielītu”, dzimusi Ārkanzasā, nabadzīgā ģimenē. Viņa kļuva par sekretāri reklāmas aģentūrā, seksapīla un strādīguma dēļ — par projektu vadītāju, 37 gadu vecumā apprecējās ar kino producentu, kuram kopš tā laika bijusi uzticīga, nedzer, nesmēķē, joprojām vingro divreiz dienā un 73 gadu vecumā nostiprināja krūtis ar silikona implantiem. Pirms diviem gadiem viņa izdeva savus memuārus ar nosaukumu Es atkal esmu mežonīga. Viņa saka, ka “sekss ir viena no trim labākajām lietām, kas mums ir pieejamas, bet divas citas man nav zināmas”. Cosmopolitan redakcijā pie sienas ilgus gadus karājās viņas mīļākais pašas izdomātais aforisms: “Rātnas meitenes tiek debesīs, nerātnas meitenes tiek visur.” Tādēļ “izsmērē sēklu pa visu seju, tajā visticamāk ir daudz proteīna, ja jau no tās rodas bērni. Tā veido labu sejas masku, un arī viņš būs priecīgs” ir viens no viņas jaukākajiem padomiem.

Kērlija Brauna neslēpj, ka viens no viņas vadmotīviem ir bijusi pārliecība, ka meitenēm nav jākautrējas mīlēties ar jebkuru — precētu vai neprecētu — vīrieti, nav jājūt vaina par “nerātnām” seksualitātes izpausmēm, nav jābaidās izmantot sava sievišķība, lai tiktu pie iekārota vīrieša, darba vai ienākumiem. Lai gan sākotnēji viņa kļuva par vienu no seksuālās revolūcijas un sieviešu līdztiesības kultūrvaronēm, ar laiku daudzas feministes novērsās no viņas un skarbi kritizēja par ideoloģiju “sieviete kā iekāres objekts”, kas tiek pārdota zem pievilcīgā “piepildi katru savu vēlēšanos” vāciņa. Viņas pārliecība, kas pirms četrdesmit gadiem satrauca daudzus, bet tagad daudzviet kļuvusi par banalitāti, ir ļāvusi viņai kļūt par vienu no visietekmīgākajām 20. gadsimta sievietēm.

Kērlija Brauna saka, ka savu viņa ir panākusi nevis ar sevišķu intelektu, bet “sevišķu veselo saprātu”. Kā gan citādi varētu pārdot padomus mazgāt kājas, pirms randiņiem neēst ķiplokus, lai nesmird mute, nedzert minerālūdeni, lai nebūtu jāatraugājas, un neēst puķkāpostus, lai vēderā neuzkrātos gāzes, ja tam visam pamatā nebūtu sevišķs “veselais saprāts”. Lai gan daži no Kurta Vonnegūta pirmajiem stāstiem 50. gados tika publicēti žurnālā Cosmopolitan, tomēr viņa apgalvojums, ka tagad tas ir kļuvis “par mokošu seksa rokasgrāmatu”, ir pārāk vispārīgs. Iespējams, ka mazliet tuvāk patiesībai ir krievu rakstnieces Tatjanas Tolstajas pārliecība, ka žurnāls paredzēts kā palīglīdzeklis sekretārēm un citām biroju darbiniecēm, karjeras nolūkos iekarojot savus priekšniekus.

Valdzinošā tu forma, kurā padomi, par ko runāt ballītēs un kā viņam uzdot neērto jautājumu “vai es pie tevis varu iekārtot savu plauktiņu?” mijas ar jābūtības aprakstiem — tev ir jāatraisās no savām bailēm, jāatbrīvojas no bēdām, jājūtas laimīgai — ir kā radīta dzīvām būtnēm, kas tiecas līdzināties lellēm. Izrādās tādu ir gana daudz un, jādomā, pateicoties šim žurnālam, kļūst arvien vairāk. Nopietnākais eksistenciālais jautājums, kas var ienākt šo būtņu galvās, ir “kā pēc iespējas patīkamāk pavadīt laiku?” Es nezinu, vai jēgas daudzums ir apgriezti proporcionāls uzmanībai, kas pievērsta baudas sasniegšanai, taču starojošā bezjēdzība, kas atspīd šajās receptēs katram dzīves gadījumam, 4 lietās, kuras jāapvieno ar flirtu, lai kāpiens pa karjeras kāpnēm īstenotos realitātē, 4 soļos, kā iegūt formīgu dibenu, un 6 padomos, pēc kuriem “viņš gribēs tavu vārdu ietetovēt uz savām krūtīm”, apraksta pasauli, kura ir vienkārša kā Bārbijas skatiens un viennozīmīga kā viņas mīļākais. Turklāt ir vēl lietas, par kurām priecāties, kad esi viena — tu vari izstiepties gultā, aurot un runāt jēlības pa telefonu, nakts skapītī tev ir vibrators, vari griezt kāju nagus, skatoties televizoru utt.

Kērlija Brauna savulaik atzinās, ka ar seksu cilvēki ir nodarbojušies vairāk nekā 4000 gadus un ir grūti katru mēnesi izdomāt jaunus padomus šajā jomā. Latviešiem ir paveicies, jau ir iznākuši Cosmo Kamasutra 10 skūpstīšanās ieteikumi un 6 paņēmieni, kā ar tantriskās mīlas palīdzību sasniegt “dievišķu baudu”. Tas, ka tam visam nav nekāda sakara ne ar Kamasūtru, ne ar kādu no tantriskās tradīcijas tekstiem, tikai palīdz uzziedēt “veselajam saprātam”. Būtu dīvaini, ja Bārbija ņemtu un lasītu kaut ko citu nekā ieteikumus laizīt viņa krūšu galiņus kā šokolādi no saldējuma vai atziņas, ka “starp zobiem iesprūdušu dilli par seksīgu nenosauksi” un “sievietei visas atveres ir jūtīgas, taču tā kā ne nāsīs, ne ausīs locekli neiebāzīsi, cilvēce ir izvēlējusies muti”. Tomēr nē, ir situācijas, kad var lasīt arī kaut ko citu. Ja ir ļoti karsts un tev gribas atvēsināties, tad viens no 5 padomiem, kā vēsi cīnīties ar karstumu, ir: “Palasi Nīči. Ja gribi sajust, kā ķermeni apņem vēsums un varbūt pat saltas tirpas, izvēlies īsto lasāmvielu. Lasot, piemēram, Nīči, tavs sakarsušais prāts atdzisīs pārdesmit minūšu laikā. Turklāt nākamajā ballītē tu varēsi draugu priekšā pazīmēties ar dažiem citātiem.”

Masu mediji sen ir atspēkojuši primitīvo tēzi, ka “pieprasījums rada piedāvājumu”, sekmīgi izgudrojot līdzekļus pieprasījuma radīšanai. Tikai ne par ko nedomājot, var šķist, ka sieviešu žurnāli “atspoguļo sieviešu reālās vajadzības, vēlmes un intereses”. Pietiek mazliet pašķirstīt pasaulē populārāko sieviešu žurnālu, lai saprastu, ka “sieviešu vajadzības, vēlmes un intereses” tiek nevis atspoguļotas, bet radītas, un līdz ar tām tiek radītas arī sievietes, kas, lai gan var izrādīties kosmopolītiskas un mājot visā plašajā pasaulē no Katmandu un Kalifornijas līdz Rīgai un Aizputei, ar savu pavairojamību un atkārtojamību palīdz radīt pasauli, kurai vairs nevajadzēs visuredzošā saimnieka aci, lai visi būtu vienādi — tukšiem skatieniem un kņudošām pavēderēm.