Piezīmes no stūra

Jūtos atvieglots, kad šaušalīgi aukstā vakarā izkāpju no autobusa Daugavpils autoostā, teju četras stundas pavadījis apturētas esamības stāvoklī. Lielāko ceļojuma daļu es kliedēju, vērojot garām slīdošo ainavu un pavirši lasot fragmentus no Dona Kihota, ko biju paķēris līdzi laika kavēšanai autobusā.

Vispirms es aizsmēķēju cigareti. Tas ir mans paņēmiens, kā apzināties mirkli, iekams tas paguvis izgaist. Pāris soļu atstatumā viens aiz otra divi noplukuši, nervozi vīri ievēro mani pīpējam un palūdz pa cigaretei. Saprotams, ka mani neviens no viņiem nav pamanījis – vien manu tumsā gailošo smēķi, kas viņus pievelk kā bākas uguns. Esmu mērojis ceļa gabalu no Rīgas, lai izsniegtu šiem diviem vīriem pa cigaretei. Es jūtos ļoti laimīgs, ka esmu Daugavpilī. Ar nelielu plecu somu kā vienīgo nešļavu es aizsteidzos naktī.

Daugavpils jau sen manī ir raisījusi savādu valdzinājumu. Lai gan dzīvoju Rīgā, šķiet, ka man ir vairāk kopēja ar Daugavpili. Rīga eksistē tādēļ, ka tā jau ir, turpretī Daugavpils pastāv par spīti savai eksistencei. Šī iemesla dēļ vien es ar to izjūtu īpašu radniecību.

Diez vai jebkad esmu par Daugavpili dzirdējis ko labu. Lonely Planet Baltijas valstu ceļvedis to apraksta šādi: “Daugavpils lielākoties ir neizteiksmīgs pēckara padomju veidojums, kas atstāj nomācošu iespaidu, parādot mazāk veiksmīgo Baltijas realitātes pusi.” Tā jau ir – vairumam latviešu Daugavpils kalpo tikvien par simbolisku pretsvaru Rīgai un Ventspilij, noenkurojot kuslo valsts ģeogrāfisko masu tās drūmajos Austrumu pierobežas nomales apgabalos.

Pirmajā vakarā es nedaudz piedzeros. Vienkārši nespēju novaldīties – esmu pārāk saviļņots par savu ierašanos. Kādā pagraba restorānā trīs stundas norunāju ar jaunu meiteni, vārdā Santa. Viņa pamīšus dzer sulu un tēju, kamēr es leju iekšā skrūvi pēc skrūves. Mēs uzsākam sarunu par Daugavpili, bet drīz vien pievēršamies seksam. Viņa izstāsta, ka tiekoties ar diviem vīriešiem vienlaikus. Šķiet, ka viņas zilās acis smeldz no pārāk ilgas un pārlieku ciešas raudzīšanās pagalam neizdibināmā pasaulē. Santa saka, ka tikko man, svešiniekam, atklājusi vairāk nekā jebkuram no saviem draugiem. Paldies, es atbildu.

Es šķērsoju upi un piereģistrējos padomju ēras viesnīcā, kuras nosaukumu pat necenšos uzzināt. Šī ēka ir līdz kaulam piesūkusies ar savādi spēcīgu bezcerības smārdu. Kādu stundu norunāju ar izskatīgu divdesmitgadnieci Jeļenu, kas strādā reģistratūrā. Es saku, ka vēlos viņai uzsaukt ko ēdamu vai dzeramu, un Jeļena ļauj, lai nopērku viņai prāvu šokolādes tāfeli, bet pats sev paņemu šķebīgi garšojošu alu.

No sava numura lejā nokāpis sadzēries krievs vaļēju krūti sāk viņai kaut ko niknā balsī stāstīt. Nez, vai viņš ir noskaities tādēļ, ka es runāju ar meiteni? Varbūt esam bijuši pārlieku skaļi. Varbūt viņš meitenē ir iemīlējies un domā, ka es ar viņu koķetēju. Visbeidzot Jeļena ar eņģeļa seju viņu nomierina un vīrietis dodas atpakaļ. Vaicāju, kas noticis. “Ak,” meitene atbild, “viņš teica, ka jūtoties tik vientuļš un gribot ar kādu parunāt.”

Guļu briesmīgi. Mana sega ir tik plāna, ka, lai sasildītos, jāsaraujas pavisam čokurā. Groteski sapņi par manu pirmo mīlestību un nogurums liek man celties augšā pagalam dezorientētam. Atsvaidzinos, cik vien spēju un kāpņu laukumiņā izdzeru tasi neiedomājami sliktas kafijas, jo tā ir vienīgā vieta, kur atļauts smēķēt. Garām paiet vairāki cilvēki, lai vannas istabā uzpildītu tējkannas. Ar šausmām noprotu, ka viņi faktiski te dzīvo.

Soļoju pāri tiltam uz pilsētas centra pusi un par spīti nogurumam sajūtos itin līksms. Ir ārkārtīgi auksts, bet saules apspīdētā pilsēta mirdz. Ļaužu straume bezrūpīgi dodas pāri upei uz darbu. Bikli smaidīdams, tilta vidū padodu labrītu vecai sieviņai, kas man atbild ar neslēpta nicinājuma pilnu skatienu.

Absurdās pretrunas, kas ir Daugavpils vēsturiskais pamats, galu galā šo pilsētu ir novedušas līdz sāpīgam šķietamas bezjēdzības stāvoklim. Tai nav nekā cita, ko stāstīt, kā vien par savu dienišķo izdzīvošanu; tai nav nekā cita, ko rādīt, kā vien savu pussagruvušo realitāti. Tieši tas padara Daugavpili par tik ideālu stāvokli, kurā mēģināt sevi atklāt.

Tas atsauc atmiņā Mišela Lerī[1. Mišels Lerī (1901–1999) dzejnieks, sirreālists, etnogrāfs.] rakstīto par vēlmi ieraudzīt sevi maksimāli patiesā gaismā, piemēram, ar sāņus skatienu negaidīti pamanīt savu atspulgu veikala skatlogā. Daugavpils, kurai ir atņemts jelkāds mērķis, kurā nekas nenovērš uzmanību, piespiež cilvēku stāvēt aci pret aci pašam ar sevi.

Daugavpils centra ielu ģeometriskā struktūra jau izsenis jebkurai politiskajai sistēmai kalpojusi par ērtu uzkundzēšanās šablonu. Tagad, savukārt, visi pēcneatkarības ielu nosaukumi – Rīgas iela, Lāčplēša iela, Valdemāra iela utt. – lingvistiski padarīti viendabīgi saskaņā ar Latvijas monokultūras valsts sankcionētajiem simboliem. Tomēr par spīti mēģinājumam valodnieciski atgūt Daugavpili kā Latvijas daļu, vairuma šejienes iedzīvotāju prātos tā joprojām stūrgalvīgi paliek atdalīta.

Šai pilsētai ir burvīgi nenosakāma aura. Labākajā gadījumā tā ar savām pabalējušajām jūgendstila fasādēm izstaro appelējušu Eiropas gaisotni un sliktākajā – ar savu visnotaļ iekšup vērsto skatienu – atgādina eksistenciālā karantīnā slēgtu pilsētu.

Kamēr pastaigājos Daugavpils “meklējumos” (pat pašā tās sirdī pilsēta no manis ik ar soli attālinās), man visu laiku jādomā par Vladimira Propa Krievu pasakas morfoloģiju. Lai sevi izklaidētu, attiecinu Propa vēstījuma strukturālos principus uz Daugavpili. Te ir upe. Pilsētas dome. Rūpnīcas. Zvērudārzs. Kino. Tirgus. Policija. Gājēji. Universitāte. Tiešām, Daugavpilī tas viss ir. Šaubu nav – tā ir pilsēta.

Stundu nopūlos atrast kafejnīcu, kurā varētu smēķēt. Iestādījumi viens pēc otra mani informē, ka smēķēt neesot atļauts. Jau sāku domāt, ka pilsētā smēķēšana ir aizliegta ar likumu, kad beidzot Rīgas ielā atrodu kafejnīcu Alina, kurā smēķēt ir atļauts. Pasūtu divas kafijas un steidzami izsmēķēju trīs cigaretes.

Man jāatrod kāds, kas varētu palīdzēt ar tulkošanu, tālab dodos uz Daugavpils universitātes Angļu valodas fakultāti. Tur sastopu pasniedzēju Aivaru, kurš izliekas manī pagalam neieinteresēts. Visas mūsu sarunas laikā viņš gandrīz nemaz nepaceļ acu no rakstu darbu labošanas. Un tomēr man iepatīkas viņa savādi mākslotā angļu valoda un atturīgā stāja. Viņš iesaka, lai sameklēju sev palīgos kādu no studentiem un liek gaidīt pie 404. istabas durvīm – tur grupai drīz būšot starpbrīdis.

Tā arī ir, pagaidu piecas minūtes, un durvis atver paveca sieviete, kurai pavēstu, ka gatavoju rakstu par Daugavpili un būtu bezgala pateicīgs, ja kāds no viņas studentiem man palīdzētu. Pretstatā savam kolēģim viņa šķiet priecīga palīdzēt un negaidīti izvelk mani apmulsušās grupas priekšā, lai pats viņiem izsaku savu lūgumu. Izrādās, tikai viena no otrā kursa studentiem, Liza, ir no Daugavpils – pārējie ir no citiem Latgales apvidiem –, un viņa piekrīt nākt man talkā. Norunājam satikties pāris stundas vēlāk pie universitātes durvīm. Taisnību sakot, man viņas palīdzība it nemaz nav vajadzīga – man tikai vajag kādu nodarbošanos.

Daugavpils pilsētas galva, Rita Strode, ir ne pa jokam aizņemta sieviete. Tiklīdz ārā izsteidzas ES vēstnieks Latvijā Endrjū Rašbašs, mani steidzina iekšā. Esmu patīkami pārsteigts, ka mūsu interviju tulkos neviens cits kā Aivars, atturīgais universitātes pasniedzējs. Man, protams, ir pilnīgi vienalga, kas pilsētas galvai ir sakāms. Es vienkārši tēloju žurnālistu, lai attaisnotu savu Daugavpils apmeklējumu.

Strode sniedz ļoti nogludinātas atbildes uz maniem tikpat nogludinātajiem jautājumiem. Kopumā mūsu pārrunas ir visnotaļ spožas. Pēc divdesmit minūtēm man paziņo, ka laiks ir iztecējis, un mēs atvadoties sarokojamies. Ārpusē jau gaida bars žurnālistu ar televīzijas kamerām. Nu man ir visi nepieciešamie pierādījumi tam, ka Daugavpils ir pilsēta.

Vēlāk satieku Lizu, kura atnākusi kopā ar draudzeni Marinu. Apvaicājos, kas jauns un interesants noticis pilsētā. Viņas izstāsta, ka esot atvērts jauns boulinga centrs un izklaides komplekss City Centrs un ka viesnīca Latvija tiekot pilnībā atjaunota. Savi desmit cilvēki man to jau bija paguvuši paziņot iepriekš. Es vaicāju Marinai, kas viņai Daugavpilī patīk visvairāk, un meitene saspringti domā, ko atbildēt. Liza iejaucas, izpalīdzot draudzenei. “Ielās maz mašīnu,” viņa saka.

Es stāvu un gaidu 3. maršruta tramvaju, jo vēlos apskatīt pilsētas cietoksni; Liza un Marina gaida man blakus, lai pārliecinātos, ka es neapmaldīšos. Pieturai pieripo 1. tramvajs. “Šis ne,” Liza man saka. Piepeši manu uzmanību piesaista tramvajā sēdoša uzkrītoši skaista jauna sieviete. “Vai ievēroji to sievieti?” vaicāju Lizai. “Manuprāt, viņai ir ideāls deguns. Vai nav skaista?”

Liza prasa, vai zinu, kas viņa ir. Es rūpīgi nopētu sievietes profilu, viņa šķiet kaut kur redzēta. Tomēr nē, man nav ne jausmas, kas viņa ir.

“Tā ir Alina. Tā, kura iesita ar puķēm princim Čārlzam.”

“Ak, Dievs!” es iekliedzos, briesmīgā steigā atvados no abām meitenēm un iemetos tramvajā caur durvīm, kas gandrīz jau aizvērušās. Pagalam apjucis un satraukts, apsēžos līdzās Alinai un pavaicāju, vai viņa runā angliski. Meitene uzmet man aizdomu pilnu skatienu. “Mazliet,” viņa atbild. Es pavaicāju, vai viņa runā latviski. “Mazliet,” viņa atbild tāpat.

Kad viņa pēc divām pieturām kāpj laukā, es viņai sekoju. Latvijā nav neviena cita, ar ko es tik ļoti vēlētos runāt.

Piedāvāju viņai cigareti, un viņa to paņem. Mēs ieejam padomju daudzdzīvokļu māju labirintā. Man nav ne jausmas, kurp viņa dodas, un mani tas arī neinteresē. Stāstu, cik ļoti viņu apbrīnoju par Čārlza iepļaukāšanu ar neļķi – ne jau par to, ko šis žests nozīmēja, jo nozīmes tam nebija itin nekādas, bet tikai tādēļ, ka viņa ticēja idejai pietiekami stipri, lai to paveiktu.

Alina ātri pret mani atmaigst un nievājoši stāsta, ka Latvija esot fašistiska valsts. Uz to es atbildu, lai viņa nav tik dumja. “Tu esi pārāk jauna, lai izprastu, cik pasaule ir sarežģīta,” es saku.

Es uzaicinu viņu iedzert kafiju, bet viņai esot jāiet uz policijas iecirkni parakstīt nosacītā soda dokumentus. Viņu nesen esot arestējuši par Izglītības ministrijas ārdurvju aizdedzināšanu, un viņa tikai par mata tiesu paglābusies no ieslodzījuma. Tomēr pie savas mājas kāpņu telpas durvīm viņa teic, ka mēs varot satikties vēlāk. Uzaicinu viņu atnākt uz Alinu Rīgas ielā pulksten septiņos. Ideāli. Esmu bezgala līksms. Man šķiet, ka iemīlos Daugavpilī.

Neskatoties uz sala izraisītajiem drebuļiem, staigājot pa cietokšņa drupām un pamestajām kazarmām, te valdošais baisais miers mani teju vai hipnotizē. Klusums ir neizmērojams – vienlaikus kā bezdibeņa dziļš tukšums un gluži vai taustāma matērija. Vairāk nekā simt gadus šīs drupas bija kalpojušas par frontes līniju reģiona neticami svārstīgajā ģeopolitiskajā situācijā. Nu tām liktenis lēmis kļūt par slazdu tūristiem. Šai lomā to nozīme tiks prasmīgi apgriezta augšpēdus, un tā vietā drupas kļūs par frontes līniju cīņā par jēgu.

Nedaudz uztraucos, ka Alina varētu neatnākt, bet viņa ierodas īsi pēc noliktā laika. Kad viņa ir apsēdusies, es piedāvāju viņai kādu dzērienu. Vīnu? Šņabi? Brendiju? Tēju? Kafiju? Sulu? Brīdi padomājusi, viņa saka, ka dzeršot glāzi sarkanvīna.

Man grūti noticēt, ka viņai ir tikai 18 gadu. Viņas seja izskatās tik nobriedusi, un izturēšanās ir tik pārliecināta. Vaicāju, ko par viņas bēdīgi slaveno tikšanos ar princi Čārlzu domāja meitenes vecāki. Vai dusmojās? Bija lepni? Apmulsuši? Viņa parausta plecus, sakot, ka vecāki vienkārši uztraukušies par to, kādas sekas meitu varētu piemeklēt histērijā pēc viņas izraisītā incidenta.

Es pastāstu Alinai, ka Anglijas prese pamatīgi uzjautrinājās par šo teātri un apsūdzēja Latvijas varas iestādes pārliekā bardzībā pret viņu. Izstāstu arī, ka mana māte, apskatījusi fotoreportāžu The Guardian, atzīmēja, ka meitene ir ļoti pievilcīga.

Kad esam norunājuši divas stundas un izdzēruši itin pieklājīgu daudzumu vīna, atskārstu, ka Alina vēl nav uzdevusi nevienu pašu jautājumu par mani. Man tas šķiet visai neparasti, un es to pavēstu meitenei.

“Ak, tā. Nu, tad kāpēc tu esi Daugavpilī?” viņa vaicā.
Es tiešām nezinu, ko lai saka. Atbildu, ka vēlos pamēģināt atrakt pilsētas epistemoloģisko pamatu.
“Ak, šitā,” viņa nosaka un izdzer vēl vienu glāzi vīna.
Es nespēju atraut skatienu no Alinas. “Būtu es tavā vecumā,” saku, piešķiļot uguni mūsu cigaretēm, “es droši vien tevī samīlētos, kristu uz ceļiem un lūgtu tavu roku.”
“Es laulībai neticu,” viņa sausi paziņo.

Skurbuļa skaidrības atblāzmā es piepeši aptveru, ar ko Alina mani tik ļoti valdzina. Viņas rīcībai pie Brīvības pieminekļa piemīt rets mītisks diženums. Tāpat kā nopietni sajukušajai Antigonei un neremdināmajai Heluāzai arī Alinas darbībām to cēlajā izpausmē ir klasicisma piegarša.  

Mēs runājam par visu – no narkotikām līdz Ļimonovam, no Marksa līdz Vairai Vīķei-Freibergai. Bet tad viņai jādodas, jo saskaņā ar nosacītā soda noteikumiem jāpaspēj mājās līdz divdesmit trijiem.

Viņa mani pavada līdz tramvaja pieturai, kur mēs drebēdami izsmēķējam ceļakājas cigareti. Esmu ekstāzē par mūsu sastapšanos. Mēs apmaināmies ar telefona numuriem, un es lieku viņai apsolīt, ka viņa izstāsies no tās smieklīgās boļševiku organizācijas un no šī brīža nopietni nodosies izglītībai. Saku, ka drīz atgriezīšos, lai viņu apciemotu, un atvedīšu pilnu somu ar grāmatām.

Es dodos uz mežā paslēptu viesnīcu tālu no centra. Tā ir klīniski tīra, bezkaislīga un nereāla. Viesnīca ir pilna ar pusmūža latvietēm, kas te ieradušās uz kaut kādu konferenci. Viena no viņām koridorā mani apstādina un palūdz atvērt minerālūdens pudeli. Es mēģinu to atkorķēt ar savām šķiltavām, bet man tas neizdodas. Atceros kāda latviešu alus reklāmas saukli “Latvieši prot rokdarbus”, un secinu, ka neesmu latvietis.

Es atkal guļu slikti. Kad pamostos, man ir erekcija. Kad izkāpju no gultas, pulkstenis ir septiņi no rīta. Apjucis un nedaudz grūtsirdīgs es izeju uz balkona un nofotografēju savas kājas.

Spirdzinoši aukstā pēcpusdienā es apmeklēju Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeju. Esmu vienīgais apmeklētājs. Tur ir vairāki skapji ar vecām mantām, piemēram, aprūsējušiem bronzas nažiem un bruņukrekliem. Tur ir veca melnbalta fotogrāfija no 30. gadu Daugavpils skaistumkonkursa. Ir porcelāna šķīvis, uz kura rakstīts “Daugavpils 1275–1975”. Augšstāvā ir istaba, kas pilna ar izbāztiem dzīvniekiem. Vienā kaktā uz bezgaumīgi gaišzila fona stāv vairāki putni – gluži kā dzīvi, bail pat sametas. Es pierakstu to nosaukumus: Cekulpile, Brūnkaklis, Meža pile, Baltvēderis, Pelēkvaigu dūkuris, Laucis, Lielais dumpis, Cekuldūkuris, Garknābja gaura, Kuitala, Zivju gārnis. Daugavpile?

Kafejnīcā sēžu un lasu fragmentu no Raula Vaneigema Ikdienas dzīves revolūcijas: “Cilvēka dzīves divdesmit četrās stundās ir vairāk patiesību nekā visās filozofijās kopā. Pat filozofs to nevar neņemt vērā, par spīti sevis nicināšanai, nicināšanai, ko filozofija viņam iemācījusi mierinājumam.” Tomēr lasīšanu nākas pārtraukt, jo oficiante ir atnesusi salātus. Salāti mirkst biezā, bālganā matērijā, kas uzdodas par majonēzi.

Moderns caurspīdīgs lifts mani nogādā uz svaigi atvērtā City Centra trešo stāvu. Pasūtījis piparmētru tēju, es apsēžos un vēroju jauniešu bariņu spēlējam boulingu. Viņi visi izskatās līdz riebumam laimīgi. Divas jaunas bāra meičas aplūko mani un ķiķina. Es skricelēju: “Daugavpils ir ontoloģisks purvs. Ja mēģināsi to izpušķot ar lieku jēgu, neizbēgami iegrimsi grūtsirdībā. Tā vienkārši nespēj izturēt tik grotesku pretošanos nopietnībai.” Kaut gan City Centrs liek man justies caurcaurēm nomāktam, esmu laimīgs, jo tikko šeit ierakstīju mazu rindiņu vēsturē. Nekad agrāk un nekad neviens pēc manis nav sēdējis un nesēdēs tur, kur sēdēju es, šādi apcerot Daugavpili.

Es allaž esmu izjutis īpašu empātiju ar varoni no Andreja Belija Pēterburgas, kura vienīgais prieks bija lūkoties griestu stūros. Ja vaicāsiet, kas man visvairāk patīk Rīgā – kas to patiesi atšķir no jebkuras citas vietas – es teiktu, ka tas ir prasmīgi graujošais ielu stūru pielietojums. Man jādomā, ka savādā miera gaisotne, kas mani pārņēma Daugavpilī, radās no sajūtas, ka esmu iespiests galējā, pēdējā stūrī. Aiz pilsētas vairs nav nekā, atskaitot monotono turpinājumu krustotajām plaknēm, kas ar tik varenu robežstabu ir nomākušas šo vietu.

Atceļā uz Rīgu es sevis uzjautrināšanai lūkoju sastādīt anagrammu no “Daugavpils” angļu valodā. Taču tas ir gandrīz vai neiespējami. “LUV A SAD PIG” laikam būs veiksmīgākais variants. Vai šis te – “SAD LIVU GAP”[2. Aptuvens tulkojums: LUV A SAD PIG – mīlu skumju cūku, SAD LIVU GAP – nožēlojama līvu šķirba.]. Tomēr šķiet, ka vairāk jēgas no tās man izspiest neizdosies.               

No angļu valodas tulkojis Jānis Štālbergs