Pieminekļu konkurss

Piemineklis zobam uz kaut ko 

Runā, ka vecenei ar pautiem ir zobs uz veci ar iekšām. Kaut arī iekšējo orgānu saistība ar cilvēka emocijām mūsu valodā pazīstama jau kopš Glika laikiem, ir skaidrs, ka pazīstamā izteiciena lasījuma atslēga slēpjas izteikumā zobs uz kaut ko. Man ir zobs uz dzejnieci I., jo viņa naktī slepus no skapja izzaga manu valodas struktūru, man ir zobs uz īsspalvaino Persijas kaķi, jo viņš cauru dienu gaudo, vaimanādams kā žēlabains mēness pielūdzējs, visbeidzot, man ir zobs uz vairāku valstu valdībām, jo tās nerimstas vērpt savas ģeķīgās spēlītes. Es neesmu vienīgais. Grūti atrast kādu cilvēku, kam uz kaut ko nebūtu zobs, un vienīgais glābiņš ir tikai kārais zobs. Uzmanīgs vērotājs gan pamanīs, ka arī tas diemžēl ir vērsts uz kaut ko konkrētu. Bezizejas situācijā ir ne vien apdraudētie kārumi, bet arī ikviens, kam ir zobi. Sāpošu zobu vēl var izraut, bet zobs uz kaut ko kļuvis sakrāls un nepielūdzams, tālab tam jāuzslej piemineklis. Tam jāpauž zoba trāpīguma pēkšņums un nenovēršamība. Vieta — skrajš klajums Kronvalda parkā.Piemineklis pakaļai

Vēlams, lai tas būtu ne tikai steidzīgi uzcelts, ievērojot konkursa finanšu plūsmas caurspīdīgumu un ziedotāju saraksta publicitāti, bet arī pietiekami monumentāls. Apslēptās formās pakaļa vienmēr parādās tur, kur to vismazāk gaida. Spīdīgs pakausis pustumsā ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, ka galva no pakaļas atšķiras tikai ar atrašanās vietu — ja galva ir lejā, tad tā ir pakaļa, un otrādi. Pakaļa ir vispazīstamākais logo anglosakšu attēlu nojēguma ietvaros, kopš to popularizē makdonalda pārtikas ķēde. Tomēr seksualitātes un organisma funkciju slavinājums nav pietiekams arguments pieminekļa celtniecības nepieciešamībai. Te jāatceras dvēseliskums un garīgums, piemēram, izteikumi “ak, kā gan šī tautiskā kantāte mani paņēma pie pakaļas” vai “taisni briesmas, cik jūtelīgs esmu palicis, laikam mani šis vārsmojums sagrābis pie pakaļas” utt. utjpr. Pieminekļa izstrāde gan varētu būt saistīta ar izvēles grūtībām — kaut gan tā autoriem ir pie pakaļas, kuru dibenu izvēlēties par paraugu izcilajam tēlam, tomēr dibeni jau spraucas no visām pusēm, cerēdami tikt iemūžināti granītcietā veidolā. Nesaprotu, kā Lielajos kapos kādas epitāfijas autors varējis paust domu — “no pakaļas abi dzimumi ir bezdarbnieki” — galu galā tā taču ir rosīga lieta, caur ko viss notiek un kust. Piemineklis atradīsies ēnā Arkādijas parkā.

Piemineklis smilšukastei

Nesen rušinājos smilšukastē un atradu kaķa zobu. Tūdaļ pat man iešāvās prātā šaušalīga aina, kā asinskārs bērnelis ar alumīnija lāpstiņu nogalē kaķīti un aprok to remdenās un miklās smiltiņās. Nieki, droši vien tā nav noticis, kaķim zobiņš izkritis pats. Taču domās spēlējoties ar šo (ne)bijušo notikumu, atcerējos kādu filmu par karu, kurā visi svarīgākie notikumi tika izspēlēti tieši smilšukastē. Resns ģenerālis ar tievām kājelēm sarkani strīpotās biksēs raudāja, kad bija zaudējis iedomātā kara epizodi, un aiz bēdām nošāva viesstrādnieku, kurš ar grābekli bija nepareizi sabīdījis tanciņus. Kādu citu dienu par šo lietu pastāstīju Lienītei, kura sēdēja smilšukastē melanholiskā heroīna reibumā, un viņa man atklāja, ka pa naktīm apkārt braukājot pašvaldības policisti un piegānot smilšukastes, lai tur neviens nespēlētos. Apbraukāju savu rajonu un aplūkoju vairākas kastes, jo nevienam jau nevar ticēt uz vārda. Un patiešām — tur bija iegāzts zaļš, lipīgs un smirdīgs šķidrums. Pie vienas smilšukastes mētājās šķidruma iepakojums ar lietošanas instrukciju, kur bija rakstīts “PRET RĀDĪBĀM”. Kopš tā laika smilšukastēs rosās tikai neradītas lietas, tāpēc tām steigšus jābūvē liels un varens piemineklis. Vēlamā vieta – viduspunkts starp Raini un aizsardzības ministriju.

Piemineklis dzimumatšķirībām

Ne tik sen dažādu nozaru pētnieki uzsvēra cilvēku piederību sieviešu vai vīriešu kārtai, radās feminisma kustības, vīriešu interešu klubi un atšķirīgiem dzimumiem piederīgas lietas. Tagad, kad tas jau pagātnē, jādomā par to, kā iemūžināt dīvainos laikus, kad zēnus un meitenes identificēja pēc krāniņiem un šķirbiņām. Lai cik tas jocīgi neliktos, atšķirību publiskai izstādīšanai nepieciešams kaut kas kopīgs. Izrādījās, ka to nebija tik viegli atrast. Pieminekļa uzstādīšanas komitejas darbonis Andris pat uzmācās ar savu maniakālo ideju uzsliet kaut ko līdzīgu putnubiedēklim, kas ieģērbts 90. gadu sākumā tik populārajā unisex apģērbā. Tā gan būtu klaja ņirgāšanās par cilvēka ķermeņa pilnības svinēšanu — ne jau drēbēs ir spēks, bet miesā. Tikai pētot grāmatu bodītē nopirktas atklātnes, izdevās uziet pieminekļa meta pamatprincipu. Izrādās, ka senāk mazmājiņā cilvēki gājuši pa atsevišķām durvīm! Lakota koka piemiņas monumentā nošķirtība uzsvērta, veidojot astoņpadsmit metrus augstu bipolāru būdiņu konstruktīvu risinājumu. Ideāla vieta šādam piemineklim būtu Daugavas kreisais krasts.

Piemineklis govij

Īstenībā tā ir govs ar lielo burtu, nevis kaut kāda konfekte gotiņa vai latvju brūnaliņa. Indijas kultūrā govs ir neaizskarama, tāpat govs pozitīvisma princips saglabāts arī arābu kultūrā, kur tai Korānā veltīta visgarākā sūra, arī Spānijas ebreju kabalistisko tekstu risinājumos govs nav nekāds tukšais cipars, nedz burts. Mazliet govs tēlu sarūgtina tikai Vidusāfrikas mežu lapotnē mītošā Mkele Mbembe, kura, kā runā, uz kārā zoba nesmādējot arī cilvēku. Kad ar divriteni apceļoju Kurzemes pusi — atzīšos, ka viens no galvenajiem brauciena mērķiem bija ieraudzīt slavenās piekrastes zilās govis — nejauši sastapu kādu vīru, kurš bija iemanījies audzēt suņa lieluma govis, kuras, ne nieka nezaudējot no neproduktīvā mājdzīvnieka jestruma, dienā deva pat vella duci piena, ja mērām litros. Es gribu dot govij nemirstību, jo tā man dod pienu. Skaidra lieta, ka nemirstības sākums ir labi brangs piemineklis, kuram jāatrodas pie Vanšu tilta. Mazie govs pupam piezīdušies cilvēciņi, kas piespiedušies pie govs piena pārpilnībā vai sprāgstošā vēdera, ir mūsu laika simbols — visa govs sastāv no piena

Piemineklis burtiskumam

Tikai nesaprotiet mani burtiski, bet tā ir vajadzīga lieta. Monumentālās mākslas galvenais trūkums ir tas, ka vienmēr kaut kas tiek pārprasts. Tā darīt nevajadzētu. Es negrasos moralizēt, bet cik tad var — tu taisi vienu, bet ļaudis saprot pavisam ko citu. Jau sen nepieciešams piemineklis, kurš attēlo to, kas rakstīts pieminekļa uzrakstā, nevis pretējo. Piemēri nav tālu jāmeklē — rakstīts “Ļeņins”, bet bija kaimiņu Pēteris no 34. dzīvokļa sētas mājā; tāpat arī rakstīts “Tēvzemei un brīvībai”, bet augšā kāda tēlnieka jaunības mīlestība. Cik gan lieku un nevajadzīgu strīdu radušies šādas nekonsekvences rezultātā, nerunājot nemaz par sīkām ķildām radu un ģimenes pulkā. Jau sen laiks redzamā vietā nolikt pieminekli, kas, ārdot strīdus, saliedētu tautu (jebkuru). Drīz apskatāmais monumentālās mākslas paraugs veidots, novietojot pamatā gleznu ar dabas un visuma pirmelementu plūstošu ūdeni, kam apakšā rakstīta precīza ķīmiskā formula. Nevajadzētu rasties nekādiem strīdiem. Vieta — kaut kur Brīvības ielas sākumā.