Piemineklis

“Zurabs Cereteli Hudzonas krastā uzslējis sievišķo simbolu piemiņai par diviem vīrišķajiem.”

www.izvestia.ru/world/article3096484/

 Francija mums savulaik uzdāvināja Brīvības statuju. Tagad Krievija kā velti pasniegusi “Cīņai pret starptautisko terorismu” vēl vienu XXL izmēra pieminekli, ko grūti ietilpināt jebkādās kategorijās. Ja jūs to vēl neesat redzējuši, tad droši vien tāpēc, ka pēdējā laikā nav gadījies tuvoties Ņujorkas krastiem, stāvot uz kuģa klāja. Tie, kuri ierodas no Atlantijas okeāna puses, izbraucot cauri Nerouzas jūras šaurumam, krievu dāvanu pamana vēl krietni pirms kundzes ar brīvības lāpu. Tā ir apzināta iecere, apgalvo maskavietis Zurabs Cereteli, šī pieminekļa autors. “Cīņai pret starptautisko terorismu” slejas Ņūdžērsijas štata pilsētas Beijonas teritorijā, garas, mākslīgi būvētas pussalas galā, un iztālēm atgādina gigantisku cepumu – no tiem, ko mēdz piekost pie tējas. Tomēr, piebraucot tuvāk, jūs pamazām sākat izšķirt milzīgu nerūsējošā tērauda lāsi – “Sēru asaru” –, kas sariesusies skulptūras torni sašķēlušajā robotajā plaisā. Un tad kļūst skaidrs, ka jūsu priekšā tomēr neatrodas kaut kāds parasts bronzas ieskauts simt septiņdesmit piecas tonnas smags pēcpusdienas našķis. Cereteli saka, ka iedvesma viņu piemeklējusi 2001. gada 11. septembrī. “Es ieraudzīju pie ASV vēstniecības sapulcējušos cilvēkus,” viņš nesen stāstīja telefona sarunā no Maskavas. “Un tā asara, kas sariesās man acī un noritēja pāri vaigam, pateica priekšā šī pieminekļa ideju.” Septiņdesmit trīs gadus vecais un apstulbinoši ražīgais Cereteli devās uz Ņujorku un apmeklēja Ground Zero. Viņš izlēma, ka tā šim darbam nebūtu īstā vieta. Tēlnieks piedāvāja projektu Džērsijsitijai, un vietējam mēram doma ļoti iepatikās. Taču pilsētas galva nomira, un tad sāka skanēt iebildumi pret iecerēto pieminekli. Piemēram, kāda Džērsijsitijas mākslinieku apvienība to nosauca par “nesmalkjūtīgu un pompozu dižošanās mēģinājumu, ar ko klajā nācis viens no pasaules nekaunīgākajiem pašreklamētājiem”. Projekts tika uz laiku atlikts. Tas bija 2004. gadā. Tad izrādījās, ka Beijona, pilsēta, kurā mākslinieki nebauda šādas nepiedienīgas ietekmes privilēģijas, meklē projektu 11. septembra upuru piemineklim. Taču Beijona varēja atļauties tērēt tikai četrdesmit tūkstošus dolāru. Tas nekas, atteica Cereteli. Par veltījumu “Cīņai pret starptautisko terorismu” viņš esot gatavs maksāt pats. Paraugoties uz Ņūdžērsijas misēkli Cereteli karjeras varenās straumes mērogos, tas liekas tikai tāds sīks kašķītis. (Tēlnieka ienaidnieki reiz mēģināja uzspridzināt 94 metrus augsto Pētera I statuju, pie kuras pieder arī grandioza bronzas galeona; šis darbs tagad slejas pret debesīm Maskavas centrā.) Viņš izdaiļojis padomju vēstniecības visās pasaules malās, apbalvots ar Ļeņina prēmiju un PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukumu. Viņš bija Maskavas Olimpisko spēļu galvenais mākslinieks. Viņa vārdā nosaukta neliela planēta (tā atrodas starp Marsu un Jupiteru). Zurabs Cereteli ir Krievijas Mākslas akadēmijas prezidents, un viņa galerijā aplūkojama džudista Vladimira Putina skulptūra; tajā sporta meistars attēlots baskājains un glīts no vaiga.

Gadu desmitiem neviens valstsvīrs vai slavenība, kas apciemojuši Krieviju, nav bijuši pasargāti no Cereteli uzmanības apliecinājumiem. Mārgareta Tečere, Māte Terēze, pirmais prezidents Bušs un Laiza Minelli ir starp tiem, kas nonākuši viņa galerijā. Drīz pēc Bila Klintona mātes nāves, ciemojoties Baltajā namā Borisa Jeļcina svītas sastāvā, Cereteli iespiedis ASV prezidentam rokā uz nelielas ziloņkaula plāksnes gleznotu nelaiķes portretu. Klintons, kuru šāds žests esot dziļi aizkustinājis, tagad gleznu turot uz savas Čapakvas mājas kamīna. Cereteli ir strups un drukns kā mazs bullītis. Par viņa enerģiju un šarmu klīst leģendas. Un tomēr atrodas skeptiķi, kas prāto, kur gan viņš ņem dārgos materiālus, kas izmantoti viņa pieminekļos – piemēram, to pašu neparasti spožo nerūsējošo tēraudu, ar ko klāta četrdesmit pēdas (120 m) augstā “Sēru asara”. Kad es telefona sarunā par metālu apjautājos pašam Cereteli, viņš sāka krieviski konsultēties ar mazdēlu Vasiliju, kurš, pieslēdzies mūsu sarunai no Venēcijas, uzņēmās tulka pienākumus; saruna skanēja diezgan nīgros toņos. Beidzot Vasilijs atbildēja: “No militārās fabrikas, kas agrāk būvēja lidmašīnas. Dzeržinskā. Tā ir slēgtā pilsēta.” Bet ko viņš var teikt par pieminekļa finansējumu? (Daudzi avoti apgalvo, ka tā būvēšana izmaksājusi divpadsmit miljonus dolāru.) “Naudu samaksāja mans vectēvs,” atbildēja Vasilijs. Tad nācās aizrādīt, ka uz melnās granīta plāksnes, kas atrodas līdzās piemineklim, lasāms uzraksts: “Dāvana no Krievijas tautas. Prezidents Vladimirs Putins”. (Putins personīgi piedalījās pieminekļa atklāšanā.) Seko jaunas diskusijas; Maskavas galā jaušama pieaugoša nepacietība. Tad atskan Vasilija balss: “Viņš ir valsts ierēdnis un daudz ko dara Krievijas valdības vārdā.”

Tagad pie noliktavas ēkas pieminekļa pakājē izkārts transparents ar Putina un Džordža Buša portretiem; abi, pavērsušies ar sejām viens pret otru, saskatās pāri kaujas saucienam: “Cīņai pret starptautisko terorismu”. Pieminekļa pamatnē iegravēti 11. septembra upuru un 1993. gada Pasaules Tirdzniecības centra spridzināšanā bojā gājušo vārdi. Pamatnei ir vienpadsmit skaldnes, un uz to ved deviņas taciņas. Runā, ka Sēru asara esot uzstādīta tieši pretim vietai, kur otrā krastā vajadzēja atrasties abiem trūkstošajiem torņiem. Nesen kādā saulainā pēcpusdienā pie pieminekļa apstājās auto ar diviem vīriešiem – tie bija kāds Beijonas iedzīvotājs un viņa dēls, pārradies brīvdienās no koledžas. Viņi apstaigāja pieminekļa pamatni, pētot iegravēto vārdu rindas. Tad tēvs ar kurpes purngalu norādīja uz vienu no tiem. “Paskat, re, kur Noulijs,” viņš teica. Pavaicāts, kādas ir viņa domas par pieminekli, tēvs pavērās uz augšu, aizēnojis acis, lai pasargātu tās no Sēru asaras nežēlīgā spožuma. “Diezgan iespaidīgi,” viņš sacīja.

Raksts publicēts žurnālā The New Yorker, 2007. gada 25. jūnijā