Piemiņas plāksne Deividam Ērvingam

Britu vēsturnieks Deivids Ērvings pārsūdzējis Vīnes krimināltiesas spriedumu, norādot, ka viņš 17 gadus ilgu pētījumu rezultātā mainījis 1989. gadā paustos uzskatus un tagad atzīst, ka nacisti nogalinājuši miljoniem ebreju. Tas, kas piesaista tūristus mājai Šēnlaterngasē 6, ir Medūzas mīta Vīnes variants: briesmīgajai patiesībai nevar skatīties acīs, tādēļ šeit 17. gadsimta maizniekzellis mitoloģisko briesmoni –  ķēmīgu gaiļa un zaķa krustojumu – apžilbināja ar spoguli un atbrīvoja pilsētu no visām nelaimēm. Māju Šēnlaterngasē joprojām sauc par Nezvēra namu (Basiliskenhaus). Neviens svešinieks tā arī nepamana acu augstumā piestiprinātu neuzkrītošu piemiņas plāksni, kas atgādina, ka šeit līdz 1941. gadam dzīvoja pieci ebreji, kurus deportēja nacisti. Pēdējos gados šādu individuālu piemiņas plākšņu piestiprināšana ir kļuvusi gandrīz par modi, un tai ir sava priekšvēsture, kas ir tikpat veca kā Otrā republika pati: saskaņā ar 1943. gada “Savienoto spēku Maskavas deklarāciju”, Austrija ilgu laiku tika uzskatīta par “hitleriskās agresijas pirmo upuri”. Līdz ar to Austrijas politiskā elite, kurā bija arī tādi, kas paši bija ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, varēja pilnīgi norobežoties no jebkādas iespējamās līdzdalības nacisma noziegumos. Tikai 90. gadu beigās tika izveidota vēsturnieku komisija, kas sastādīja pilnīgu to 65 000 Austrijas ebreju sarakstu, kas tika nogalināti austrumos – lielākoties kaut kur starp Rīgu un Minsku. Kad arhitektūras vēsturnieks A. pirms četriem gadiem ieskatījās šo upuru sarakstā datorā, viņš tur ieraudzīja arī savas mājas adresi, un nolēma piestiprināt pie mājas piemiņas plāksni. Lai gan plāksne ik mēnesi tika sabojāta vai nosmērēta, viņš joprojām ir pārliecināts, ka tādām plāksnēm jāatrodas pie ikvienas mājas, no kuras savulaik deportēti ebreji. Tomēr spēle ar ziņojumiem policijai par ļaundaru bojājumiem un plāksnes atjaunošanas nepieciešamību viņu ir jau nogurdinājusi. Līdz beidzot kāds jauns policists izteica aizdomas, ka viņš, iespējams, plāksni bojā pats… Vīnes process pret britu publicistu un vēsturnieku Deividu Ērvingu labi raksturo to, kā austrieši izturas pret savu vēsturi. Vīnes tiesa izdeva orderi viņa arestam 1989. gadā, kad viņš, Austrijā uzstājoties kādā konferencē, noliedza faktu, ka nacisti koncentrācijasnometnēs būtu izmantojuši gāzes kameras. Tas bija laiks, kad austrieši sparīgi diskutēja par kādreizējā ANO ģenerālsekretāra un Austrijas prezidenta Kurta Valdheima “vainu” – Valdheims izrādījās saistīts ar Grieķijas ebreju deportāciju. Bet tad kāds vadošs liberāls politiķis, tagad pazīstams advokāts, izmeta: “Kamēr nav pierādīts, ka tu savām rokām esi nogalinājis sešus ebrejus, tu neesi vainīgs.” “Tas viss ir ļoti komplicēti,” uzskatīja tā laika sociāldemokrātu kanclers, atskatoties uz viņa priekšgājēju, Bruno Kreiski. Kad Vīzentāls Kreiskim pārmeta, ka viņš koncentrācijas nometnē izdzīvojis, tikai pateicoties sadarbībai ar SS, Kreiskis tūlīt tika atsaukts no amata. Savukārt Kreiska vicekanclers bija vīrs, kurš līdz mūža galam meloja, ka nav piedalījies ebreju iznīcināšanā Austrumu frontē. Augstākais Austrijas tiesu psihiatrs Heinrihs Gross, par kuru bija liecības, ka viņš nacisma laikā piedalījies eksperimentos ar garīgi slimiem bērniem, tomēr vēl ilgi ieņēma augstus amatus un tika dažādi cildināts. Un mūsu pašu Jorgs Haiders, kura paspārnē Deivids Ērvings joprojām tiek pie vārda, pašreizējās valdības koalīcijas partneris, izteicās, ka Trešajā Reihā labāk tika galā ar bezdarbu nekā šodienas Austrijā. Austriešu 1945. gada 9. maijā parakstītais “Likums par pretestību [nacistisku uzskatu izplatīšanai]” par nacionālsociālisma uzskatu propagandēšanu paredzēja nāves sodu (atcēla tikai 1970. gadā), tagad – līdz 20 gadiem cietumsoda, taču vienmēr ir bijuši skandalozi mēģinājumi attaisnot bijušos nacistus (tostarp arī koncentrācijas nometņu “darbiniekus”). Ērvinga gadījumā tiesnesis Pēters Lībetroiss acīmredzot – līdzīgi kā maizniekzellis pret nezvēru – negribēja vilcināties nepatīkamās patiesības priekšā. Daudzu prominentu publicistu iebildums, ka šajā gadījumā tiesības uz uzskatu – arī nejēdzīgu – brīvību būtu stādāmas augstāk par nesamērīgo sodu, kāds izrietēja no novecojušā likuma, neatrada dzirdīgas ausis valstī, kuras politiķi ir pārliecināti, ka visi austrieši ir pa daļai nacisti, kam uzticēties nav iespējams. Galu galā Deividam Ērvingam piesprieda trīs gadus cietumsoda ar kuriozo pamatojumu, ka viņš, atzīstot savu vainu, neesot to “patiesi nožēlojis”. Tomēr tas izrādījās pietiekami pamatots spriedums: tūlīt pēc tā Ērvings intervijā BBC atkal apgalvoja, ka Hitlers neesot devis nevienu tiešu pavēli par ebreju iznīcināšanu, tāpēc viņi nevarēja tikt nogalināti gāzes kamerās. Bet Ērvinga process izgaismo arī kādu citu lietas pusi: austriešiem tagad gan ir par vienu ārzemju nacistu cietumā vairāk, taču tās 90 Austrijā dzīvojošās personas, kam, atbilstoši likumam, vajadzētu tikt apsūdzētām, joprojām tiek liktas mierā. Skandāls nav izcēlies ne vien tādēļ, ka atskatīties uz pagātni ir tik sarežģīti, bet arī tādēļ, ka patiesību jau aizēnojis nākošais skandāls. Viena no kultūras nācijas ikonām, Gustava Klimta Adeles Blohas-Baueres portrets, kas ne vienu gadu desmitu bijusi galvenā tūristu atrakcija Austrijas galerijā un kas vēl pagājušogad bija izstādīts piemiņas izstādē sakarā ar 60 gadiem kopš kara beigām un 50 gadiem kopš Austrijas atbrīvošanās no sabiedroto okupācijas, pēc ilgstošas tiesāšanās jāatdod mantiniekiem. Izrādās, jūgenda ikona, zeltā iekļautā medūzas galva, kas pārstāv nacistu iznīcināto Vīnes ebreju kultūru, pēc Anšlusa tikusi “ārizēta” – tā bija piederējusi kādai emigrējušu ebreju ģimenei. Šis Mocarta gads gan sola vairāk miera no pagātnes, vienīgi arhitektūras vēsturnieks A. katru nedēļu pie savas mājas piestiprina zīmīti, kas atgādina, ka šajā vietā patiesībā jāatrodas piemiņas plāksnei, kam jāatgādina par piecu ebreju pilsoņu deportāciju. Un vēl vienam no vadošiem austriešu vēsturniekiem uzdots pārbaudīt, vai valsts cietumu bibliotēkās neatrodas nacistiska literatūra: uzturēšanās laikā apcietinājumā Ērvings cietuma bibliotēkā bija atradis savas grāmatas.