Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Antons Korbīns ir dzimis pagājušajā gadsimtā, gandrīz pašā vidū, 1955. gada 25. maijā. Dzimis nelielā holandiešu pilsētiņā, varētu pat teikt, ka neievērojamā Eiropas vidienē. Taču tas, ko viņš ir darījis pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, ir lielā mērā noteicis mūsdienu popkultūras izskatu. Gluži vizuāli – Antons ir definējis to, kādi savu fanu acīs izskatīsies Depeche Mode, U2, Joy Division, Echo And The Bunnymen, Metallica, Toms Veitss, Džonijs Kešs un nu jau arī Prāta Vētra. Jana Kērtisa balss savaldzināts, viņš 1979. gadā pārcēlās uz Londonu un kļuva par vienu no atzītākajiem mūzikas fotogrāfiem un video režisoriem. Fotografēties pie Korbīna bija prestiža jautājums, iegūt viņa labvēlību un padomu stila jautājumos nozīmēja panākumu atslēgu. Runā, ka Depeche Mode ģērbšanās, uzvedība un koncertu iekārtojums lielā mērā tapa kā Korbīna ideju rezultāts. Parādījies pat tāds termins kā “viltotais korbīns” - fotogrāfijas, kas tapušas, cenšoties atdarināt viņa gaismas un tumsas redzējumu, viņa kadrējuma metodes. Profesionāļu aprindās atzīts portretu meistars, viņš iemūžinājis simtiem Holivudas zvaigžņu, taču viņa fotoalbumos un izstādēs atrodami arī nevienam nepazīstami cilvēki – tikpat interesanti, noguruši un skumji kā slavenības. Šķiet, ka slava un tās ietekme Korbīnu vienmēr ir interesējusi vairāk par pliku estētiku. Viņa nofotografēto cilvēku portreti daudz vairāk stāsta par to, kas palicis aiz kadra – katra seja ir vesels stāsts. Arī par viņu pašu.
Ilmārs Šlāpins
Rīgas Laiks: Tavas fotogrāfiju izstādes nosaukums Rīgā būs Mortals – mirstīgie. Šķiet, tas diezgan precīzi raksturo tavu pieeju, fotografējot sabiedrībā zināmus cilvēkus.
Antons Korbīns: Šī nebūs pirmā izstāde ar nosaukumu Mortals, man tādas jau ir bijušas. Nosaukums radās kā atbildes reakcija, jo kāds izstādei gribēja dot nosaukumu Icons. Mana pieeja fotografējot vienmēr ir balstījusies tieši cilvēciskajā. Daudzi cilvēki, ko esmu fotografējis, ir plašai sabiedrībai labi zināmi, daudzi ne tik ļoti, bet tas arī nav svarīgi, jo, pirmkārt, es viņus visus augstu vērtēju kā māksliniekus – vai nu tie ir mūziķi, gleznotāji, vai domātāji un rakstnieki. Tādēļ arī es viņus esmu fotografējis, jo viņi ir brīnišķīgi savā arodā, viņiem ir ko mākslā piedāvāt. Bet šos cilvēkus es pats nekad neuztveru kā ikonas. Man viņi ir Mirstīgie – īpaši cilvēki, bet no pavisam cilvēciska redzes viedokļa.
RL:Kādas fotogrāfijas būs izstādītas Rīgā?
Korbīns:Būs apskatāmi četri mani radošie posmi. Agrīnais – melnbaltās fotogrāfijas no 70. gadu sākuma līdz astoņdesmito beigām, tās ir liela izmēra fotogrāfijas. Otrs posms – litoprinti, kas tapuši no 80. gadu beigām līdz mūsdienām, bet izstādē no šā perioda lielākoties būs fotogrāfijas, kas uzņemtas 90. gados. Trešais posms ir zilās fotogrāfijas no 90. gadu otrās puses. Šajā periodā es mēģināju atgūt noslēpumainību, kas apvij ievērojamus cilvēkus – tolaik tā fotogrāfijās un medijos bija zudusi. Ceturtais periods būs pašportreti, kuros es pats iejutos man dažādos laika posmos aktuālu, bet jau aizsaulē aizgājušu mūziķu ādā. Šīs fotogrāfijas tapušas manā dzimtajā ciematā Holandē.
RL:Pēdējo divu gadu laikā tu esi bijis Rīgā vairākkārt, kas tevi piesaista Latvijā?
Korbīns: Tā ir vienkārši briesmīga vieta, jums visiem vajadzētu braukt prom! Un atstāt to visu man. Ja nopietni, tad Latvijā mani piesaista nevainības, garīguma un vēlmes pilnveidoties apvienojums. Protams, kādam no Londonas vai Holandes dažas lietas Latvijā var šķist arhaiskas, bet manām acīm tas ir ļoti pievilcīgi, man te daudz kas asociējas ar bērnību. Es zinu, tas ar laiku izzudīs, bet tieši šis apstāklis valstīs, kurām režīma dēļ nebija iespējams attīstīties līdzīgi rietumvalstīm, mani ļoti piesaista. Vienmēr Latvijā esmu ļoti labi pavadījis laiku un saticis brīnišķīgus cilvēkus. Vienīgais, vienmēr ir bijis ļoti auksti, bet tas jau atkarīgs no gadalaika... Mani personīgi ir iespaidojušas valstis, kuras kaut kādā ziņā ir ietekmējušas arī Latviju. Mani ir iedvesmojuši Austrumeiropas, piemēram, ungāru un krievu fotogrāfi, kā arī man tuva ir Skandināvija – Rīgā un arī Tallinā es saskatu šo austrumu un ziemeļu ietekmi.
RL: Latvijā un citās agrākās Padomju savienības valstīs, visticamāk, pirmā iepazīšanās ar tavām fotogrāfijām bija saistīta ar Depeche Mode, kas šeit bija kulta grupa. Apmeklējot Depeche Mode bāru Tallinā, šķiet, tu to pamanīji.
Korbīns: (Smejas.) Jā, tā bija jocīga sajūta – ieiet bārā un redzēt savas fotogrāfijas, kuras ņemtas no kādiem žurnāliem vai albumu vākiem, tas man šķiet vienreizēji un aizraujoši – no tāda viedokļa, ka fotogrāfijai un vizuālajām lietām nav robežu un ka šīs fotogrāfijas kaut kādā veidā bija spējušas nokļūt Padomju savienībā astoņdesmitajos gados. Es ceru, ka cilvēki atnāks uz izstādi apskatīt oriģinālus, kam ir cita kvalitāte nekā žurnālos un avīzēs iespiestajām bildēm. Izstāžu būtība, kas man vienmēr ir likusies svarīga, ir tieši šī iespēja redzēt fotogrāfijas tādas, kādas tās ir oriģinālā. Tas, kā bildes izskatās medijos, mani no sākta gala neapmierina.
RL: Fotogrāfijā gaisma ir viens no instrumentiem. Kā tu uztver gaismu?
Korbīns: Tulkojumā no latīņu valodas fotogrāfija nozīmē rakstīšanu ar gaismu. Gaisma ir dzīvības pamats. Mani patiesi sanikno mūsdienu sliktā arhitektūra, kura cilvēkiem piedāvā mazus logus, mazas ārdurvis. Ir svarīgi, lai mājā, kurā tu dzīvo, būtu pieejama gaisma, kas dod enerģiju. Tas ir šis gaismas nepieciešamības reālistiskais skaidrojums. Taču fotogrāfijā un mākslā gaisma ir sastopama transformētā veidā, un es ceru, ka cilvēki varbūt arī caur manām fotogrāfijām smeļas enerģiju un saskata tajās šo gaismu.
RL: Redzot, kā tu raugies pa braucošas mašīnas logu, ir sajūta, ka tavas acis visu uztver kā fotogrāfiju vai meklē iespējamās fotografēšanas vides.
Korbīns: No vienas puses tā arī ir. Bet tajā pašā laikā fotogrāfija man vienkārši ir iemācījusi spēju saskatīt, redzēt. Es varu gūt neaprakstāmu prieku, skatoties uz skaistu koku, piemēram. Tādas sīkas, vienkāršas lietas mani iepriecina un to esmu iemācījies no sava darba. Iespējams, tādēļ arī es pieminēju slikto arhitektūru ar maziem logiem, kas, manuprāt, ir vizuālā piesārņošana.
RL: Fotografējot tu turies pie vienkāršām pamatlietām, izmanto tikai konkrētā vietā un laikā pieejamo gaismu un vidi.
Korbīns: Tas daļēji arī tādēļ, ka esmu slinks un negribu apkrauties ar aparatūru. Man patīk paņemt fotokameru un doties ceļā. Man nepatīk, ja fotsesijas laikā apkārt rosās daudz cilvēku, liekot nepieciešamo aparatūru. Man labāk tīk, ja fotogrāfija un process ir kā piedzīvojums – paņem savu kameru, kaut kur dodies, kaut ko atrodi, nevis vispirms izkalkulē ideju, sagatavojies, saliec gaismas un tad mēģini iemūžināt šo ideju. Es esmu arī tā darījis, bet priekšroku dodu spontānumam.
RL: Esi nonācis pie secinājuma, ka mazāk ir vairāk?
Korbīns: Es tā gluži neapgalvotu, jo ir daudz brīnišķīgu fotogrāfiju, kuras ir radītas inscenējot, taču tas neatbilst manam raksturam. Turklāt man parasti patīk fotografēt cilvēkus, dodoties pie viņiem, uz viņu ierasto vidi.
Fotografēt Prāta Vētru Antons Korbīns ir pāris reizes braucis uz Latviju, jaunākā albuma fotogrāfijas tapušas Kopenhāgenā, ieraksta laikā. Renārs Kaupers uzskata, ka fotografēšanos ar Antonu raksturo vieglums, nesamākslotība un dabiskums: “Pirmajā reizē bija mazliet grūtāk, jo sākumā šķiet, ka nu tikai ir jāsaņemas, jāiztaisās un jāizskatās, jo tevi bildē meistars, bet ar katru reizi šis process kļūst aizvien atvērtāks, un visu procesu pavada Antonam raksturīgais humors. Ik pa laikam Antonam ir tādas žiglās idejas. Piemēram, es atceros kādu R.E.M. bildi, kurā visiem grupas dalībniekiem ir citroni mutē, tagad ļoti vienkārši varu iedomāties, kā viņi, visticamāk, līdz tam ir nonākuši, jo mums ir bijušas līdzīgas situācijas ar bulciņām un saldējumiem. Savā ziņā tāds gājiens tevi atbrīvo arī citai, nākamajai videi, jo, izdarot kaut ko tādu – varbūt dīvainu un neprātīgu, tu it kā nojauc robežu. Ar bulciņām bija pavisam vienkārši – menedžmenta meitenes bija nopirkušas mums bulciņas praktiskiem nolūkiem – paēst, Antons ieraudzīja un teica – nu pamēģinām vienu bildi, kad jums bulciņas mutē. Tur bija pāris kāpostu maizītes ar tādu spicāku galiņu, siermaizītēm bija tāds kantaināks galiņš – un ar kāpostiem izskatījās ļoti labi, kā tādas mēles.”
RL: Pašlaik tu gatavojies savai pirmajai pilnmetrāžas filmai par grupu Joy Division.
Korbīns: Filma būs vairāk par grupas dziedātāja Jana Kērtisa dzīvi, bet tā kā Joy Division ir neatņemama Kērtisa dzīves sastāvdaļa, tā būs atspoguļota arī filmā. Cerams, ka filmēšana sākies šogad, bet vēl ir daudz sagatavošanās lietu, kas jānokārto.
RL: Februārī parādījās tava grāmata U2&I, šķiet, ka tev, savukārt, U2 ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, Bono tevi ir nodēvējis par piekto grupas dalībnieku.
Korbīns: Jā, tikai veidojot grāmatu es tā pa īstam apjautu, cik ļoti nozīmīga un svarīga mana dzīves daļa ir U2. Es nezinu nevienu citu fotogrāfu, kas ar vienu grupu būtu bijis kopā tik ilgu laiku – 22 gadus. Ir interesanti vērot, kā U2 šajos gados ir mainījušies – ne vien vizuāli, kas ir loģiski, jo visi noveco, ar laiku mainās arī viņu uzvedība kameras priekšā, tā ir ļoti atšķirīga mūsu sadarbības sākumā un vēlāk. Grāmata ir liecība arī tam, kā es esmu mainījies kā fotogrāfs šajos 22 gados. Tā ir ļoti personiska grāmata.
Divdesmitdivu gadu sadarbības laikā Antons ir ne tikai veidojis U2 vizuālo tēlu. Piemēram, 1987. gadā iznākušā albuma nosaukums Joshua Tree ir Antona ideja. Arī Kaupers atzīst, ka Antons vienmēr ierosina nosaukumus:”Iepriekšējo mūsu albumu viņš ierosināja nosaukt Colder, kas, skatoties no šīsdienas skatu punkta, varbūt arī būtu bijis pareizāk, jo tas ir viens no mūsu vēsākajiem ierakstiem, tāds skumīgs, ziemeļniecisks. Mēs to nosaucām par A Day Before Tomorrow, lai izklausītos nedaudz gaišāk un priecīgāk. Jaunā albuma angļu versiju viņš ierosina nosaukt 4 shores, 4 krasti. Dānijas studijā, kur mēs fotografējāmies, viņš ieraudzīja krūzītes, salika četras kopā, nofotografēja un šo domu asociēja ar mums. Šie “4 krasti” kopā ļoti labi savelk gan ideju, gan grupas šībrīža situāciju, gan albuma vāciņu. Šo vārdu salikumu 4 shores es pēc tam iekļāvu vienā no jaunajām dziesmām, Leaving To L.A. Mēs fotosesijas laikā bijām ieraksta procesā, kad pāris no dziesmu tekstiem bija tapšanas stadijā, un Antons iedvesmoja arī dziesmas Sunday Morning pantiņu – “Oh, it’s all right, it’s all right it’s Sunday/ We’ll go out taking pictures/ We can put them in frames to remember/ Of how life seems such a funny game”. Sadarbojoties ar Antonu, tu jūti, ka viņš iedziļinās ne vien pašā fotografēšanas procesā, bet arī konkrētajā mūzikā, viņš to saredz pasaules kontekstā un mēģina tai atrast vislabāko vizuālo tēlu.”
RL: Fotogrāfijā tu ienāci līdz ar mūziku. Vai mūsdienās, kad mūzikārozā košļājamo gumiju produktu ir pārpārēm, tu atrodi kaut ko, kas tevi spēj saviļņot?
Korbīns: Jā, noteikti. Vienmēr jau ir bijusi šāda košļājamo gumiju mūzika – dažkārt tīri ciešama, citreiz kaitinoša. Vienkārši vajag raudzīties pēc tā, kas tevi aizrauj.
Tā jau ir visās lietās, es šobrīd saskatu fotogrāfijas un imidžu pārpilnību, un lielākā daļa no tām ir garlaicīgas, pat kaitinošas. Taču tam visam pa vidu joprojām ir daudz labu lietu, pēc kurām jātiecas.