Pie saimes galda

Flobēra (1821—1880) romāns Bovarī kundze bija pirmā lielā, biezā grāmata, ko es izlasīju oriģinālvalodā, laikā, kad šo valodu tikai sāku apgūt – tas ir, ļoti lēni, pierakstot burtnīcā visus nezināmos vārdus un to tulkojumus pēc vārdnīcas, atgriežoties pie katra teikuma, liekot kopā zināmos vārdus un pierakstītos, un šādam lasīšanas veidam neizbēgami nāca līdzi sajūta, ka teksta jēga ir tīšām aizšifrēta, lai piespiestu to lasīt tik lēni, un tāpēc pats teksts ieguvis gandrīz sakrālu nozīmi. Vēlāk šī valodas barjera, kas šķiet tik traucējoša, pamazām izzūd, svešvaloda kļūst tikpat pašsaprotama un aptuvena kā dzimtā valoda un grāmatām var pārskriet pa diagonāli, pat neapstājoties pie kaut kādiem augu nosaukumiem, – nosaukumiem, pie kuriem Bovarī kundzē es apstājos gandrīz mistiskā pietātē, kaut iztēle lēkšiem mani rāva uz priekšu, un piedzīvoju to sveša vārda saprašanas brīnumu, kas vienlaikus nes gan prieku, gan arī vilšanos, – tās bija “vīgriezes”, labi pazīstamās vīgriezes, kas tur smaržoja ceļa malā.

Vēlāk es sastapu sievieti, kas bija studējusi franču literatūru un par Flobēru pat aizstāvējusi maģistra grādu. Viņa bija precējusies ar vācu diplomātu, kas rotēja pa banānu valstiņām, un Latvijā nīka no garlaicības. Viņa man piedāvāja kopīgi palasīt Bovarī kundzi, vienreiz nedēļā, divas stundas – lēnām palasīt, rakstot nodaļu plānus un kopsavilkumus par Flobēra tēliem (Bovarī kundzes smalkās kurpītes, viņas vīra nomītās čības, viņas mīļākā spīdīgie zābaki...). Tas bija ārkārtīgi saistoši, pacilājoši un bagātinoši; viena no labākajām vasarām vispār, un es no tās iznācu ar diezgan pamatīgi nostiprinātu priekšstatu, kā vajadzētu rakstīt, ja vispār rakstīt, un kā vajadzētu lasīt, ja vispār kaut ko lasīt. Daži teikumi man iespiedušies prātā uz mūžu un ik pa brīdim uznirst līdz atmiņas virskārtai, piemēram, šis: “Elle s’arrêta court, et le mors lui sortit des dents” (“Viņa spēji apstājās, un dzelkšņi izspruka viņai no zobiem”) – asā ritma, konsonanšu un sausās tonalitātes dēļ.

Es zinu, kas tas ir – grāmatas maģija, zinu, ka šī maģija rodas, pateicoties iepriekš neparedzamām apstākļu sakritībām, kas sasniedz kulmināciju brīdī, kad grāmata iekrīt rokās, un zinu arī, ka tas, kas ir maģisks vienam, var būt vienaldzīgs citam, un ka ir grāmatas, kas tulkojumā zaudē vismaz astoņdesmit procentus no sava spēka. Taču es netaisos skatīties Flobēru angļu, krievu vai latviešu tulkojumos[1. G. Flobērs, Bovari kundze: Provinces tikumi, tulk. Marta Grantovska. Rīga, 1957.], lai redzētu, vai tie mani pieviļ vai nē. Un es nebraucu uz viņa dzimto Normandiju, lai skatītos, vai tā mani pieviļ vai nē. Bet es arī neesmu iespītējusies, es būtu gatava atteikties no pārliecības, ko saucu par savu, bet kas – tagad atklāju – man nāk no Flobēra: ka literatūra ir disciplinētība vai arī tās nav vispār; ka, ja tev ir talants, tas nenozīmē, ka tu radīsi kaut ko jēgpilnu, jo visiem mums ir talanti, pilns ar talantiem; ka māksla nav no dzīves izrauts gabals, kas ierāmēts un piekārts pie sienas; ka labs rakstnieks dzīvē spēj uzrakstīt tikai pāris grāmatas un tad viņš ir tik noguris, ka mirst.

Pēc atgriešanās no Normandijas es vēlreiz pārlasīju Bovarī kundzi un, kad biju beigusi, secināju, ka savus ceļojuma iespaidus jau gandrīz esmu aizmirsusi (kāds ceļojums? uz kurieni?), bet grāmata – šie atlētiskie, vingrie, stalti skrejošie teikumi ar semikoliem pa vidu – turpina elpot man virsū un izstarot – kā lai to nosauc – pestīšanas iespējamības sajūtu? Un ka es vēlos tikt pestīta no visas šīs māžošanās, no visas šīs atkritumu literatūras, ko es tik apzinīgi pērku veikalos un pēc tam vēl arī lasu, un, ja man kāds prasa, vai patika, tad saku, ka “bija okei”. Lūk, no šādas eksaltētas, neiecietīgas (snobiskas) un publicistikā – vienkārši nožēlojamas pozīcijas es tagad grasos rakstīt par Flobēru.

Gistavs nodzīvoja diezgan garu dzīvi un nenodarbojās absolūti ne ar ko citu, kā tikai literatūru. Viņš pārtika no rentes, ko ienesa mantoto zemju iznomāšana (Flobēram pasē rakstīts: “Zemes īpašnieks”), bet neuzraudzīja ne šo zemju pārvaldīšanu, ne ieņēmumu uzskaiti, pastāvīgi pārtērēja savu budžetu, aizdeva naudu bezcerīgiem radiniekiem, kas to ieguldīja jau tobrīd bankrotā nonākušos uzņēmumos, un dzīves beigās bija savam statusam (Goda Leģiona ordeņa kavalieris) necienīgi trūcīgs. Pašā kritiskākajā brīdī viņa māsasmeita Karolīna Komanvila atrakstīja vēstuli, kurā jautāja, vai viņš, lūdzu, nevarētu pasekot līdzi savu kalpotāju tēriņiem (cik par sidru, cik par apkuri...), uz ko viņš nikni atbildēja: “Vai tu tiešām domā, ka es spēju uzraudzīt kalpotāju tēriņus? Salīdzinājumā ar šādu dzīves perspektīvu pašnāvība šķiet tīrā izprieca.” Kad viņš nomira, šī pati Karolīna un viņas vīrs – iepriekš minētais bezcerīgais radinieks, kura dēļ Flobērs bija nonācis trūkumā, stāvus iedzīvojās bagātībā, publicējot Flobēra dienasgrāmatas, ceļojuma pierakstus, romānu scenārijus un vēstules, no kurām izsvītroja visas rupjības, visas piedauzības un visus nepatīkamos uz sevi attiecinātos apzīmētājus.

Dzīves beigās Flobērs baidījās tikai no viena – ka Karolīna pārdos māju Kruasē, kas pēc testamenta nepiederēja viņam, bet kurā viņš bija gandrīz pastāvīgi dzīvojis kopš 23 gadu vecuma, pēc mātes nāves vienatnē ar kalpotājiem un suni, un kas bija vienīgā vieta, kur viņš spēja koncentrēties un rakstīt. Par laimi, māsasmeita atļāva viņam tur nomirt un māju pārdeva tikai pēc tam – kaut kādiem rūpniekiem, kas to tūdaļ pat nojauca. No Flobēra dzīvesvietas palika tikai dārza stūrītis ar liepu aleju un mazu mūra paviljonu atturīgā angļu stilā, lieliem logiem. Šo zemes pleķīti un paviljonu vēlāk iegādājās kāda organizācija, kas sevi sauca par Flobēra draugu biedrību vai kā tamlīdzīgi, atjaunoja tā sākotnējā izskatā un iekārtoja tur miniatūru muzeju. Ja jums gadās būt Normandijas pilsētā Ruānā, iesaku nevis aplūkot to mūsdienu arhitektūriskās psihodrāmas paraugu – pieminekli Žannai d’Arkai vecajā tirgus laukumā, kur viņu reiz sadedzināja uz sārta, bet ar autobusu aizbraukt uz Kruasē (Croisset), Kantelō (Canteleu) virzienā, izkāpt pieturā Flaubert un aiziet uz tā dēvēto Flobēra paviljonu. Tas atrodas pašā Sēnas krastā, tur nav neviena cilvēka, pie nama stūra zied miķelīši un zāle ir piebirusi dzeltenām lapām. “Dārzs nupat kļūst ļoti skaists, pumpuri spraucas ārā, visur zied prīmulas. Un tāds miers! Tas mani apstulbina,” kādā vēstulē raksta Flobērs. Un kādā citā: “Vakar manas plaušas bija nogurušas no ceriņu smaržas, bet šovakar zivis upē lēkāja tik neticami neprātīgi, gluži kā sīkpilsoņi, kas no prefektūras saņēmuši ielūgumu uz tēju.” Flobēra kabineta logi uz upi bija atvērti visos gadalaikos un naktī bija vienmēr apgaismoti. Gijs de Mopasāns raksta, ka laivinieki “Gistava kunga” gaišos logus esot izmantojuši kā bāku.

Flobēra paviljonā glabājas dažas viņa personīgās lietas – pīpes, spieķis, rakstāmspalvas, tintnīca kā krupītis ar atvērtu muti, ādas mapīte, kurā viņš turēja vēstules, matu sproga – pilnīgi izbalējusi, ūdens glāze, no kuras viņš esot dzēris īsi pirms nāves, un balts saburzīts kabatlakats, ar ko pēc dzeršanas slaucījis muti. Visas šīs lietas man likās ārkārtīgi maziņas, neticami maziņas – varbūt sarukušas? Bet Flobērs savā laikā skaitījās dižens vīrs, ar iesauku Milzis! Galvastiesu garāks par saviem laikabiedriem, tāds, ka pūlī pa gabalu var sazīmēt, un dūšīgs – pats pat uzskatīja, ka esot pārāk resns. Kāds hronists, kas piedalījās viņa bērēs 1880. gada 11. maijā (pēkšņa, viegla nāve – asinsizplūdums galvā), raksta, ka Flobēra zārks bijis tik ārkārtīgi smags, ka tie seši vīri, kas to nesuši, pēc tam nav varējuši muguras atliekt. Un, kad konvojs nonācis Ruānas kapsētā – šo incidentu mums atstāsta Emils Zolā – un bēru runas bijušas norunātas (Flobērs bija lūdzis, lai viņa bērēs nebūtu runu), izrādījies, ka izraktā bedre ir par šauru un zārks neiet iekšā, un kaprači metušies parakt to platāku... – ilgāk Zolā nav spējis to noskatīties un raudādams devies prom.

Ruānas lielā kapsēta – Cimetière Monumental atrodas kalnā. Stāvot pie Flobēra kapa, kas nosegts ar baltu plāksni, lejā – ielejā – var redzēt visu Ruānas centru. Ja būtu tālskatis, māju tīklojumā droši vien varētu saskatīt arī namu, kur Flobērs piedzima un pavadīja bērnību – bijušo Hôtel-Dieu slimnīcas sānu korpusu, kur viņa tēva – šīs slimnīcas galvenā ķirurga ģimenei bija ierādīts dzīvoklis. Agrāk no šīs pašas kapa vietas varēja saskatīt arī Kruasē māju Sēnas otrā krastā, aiz upes līkuma.

Starp šiem trim galvenajiem Flobēra Ruānas punktiem – piedzimšanas, dzīves un pēcnāves vietām, kas veido gandrīz vienādmalu trijstūri, grāmatas trešās daļas sākumā stundām ilgi bezmērķīgi klaiņo kariete ar cieši aizvilktiem aizkariem. Ikreiz, kad pārgurušais kučieris grib apstāties – pie Pjēra Korneja statujas, pie dzelzceļa stacijas, pie botāniskā dārza, Sēnas ostā, pie vienas no četrpadsmit Ruānas baznīcām, kādā no 470 Ruānas ielām, kādā no 29 laukumiem vai tirgiem, dusmīga vīrieša balss no kulbas dziļumiem uzsauc: “Nu, kustieties taču! Uz priekšu!” Un kučieris atkal pātago nosvīdušos lopiņus, triekdams karieti pa ceļa grambām un gandrīz vai raudādams no izmisuma. Godīgie pilsoņi ielās ir izbrīnīti, jo provincē tā ir neparasta parādība – kariete ar nolaistiem aizkariem, “vēl ciešāk noslēgta nekā kaps un zvalstīdamās kā kuģis”. Un tikai sešos vakarā tā beidzot apstājas kādā nomaļā ielā. No tās izkāpj sieviete ar nolaistu plīvuru un neatskatīdamās dodas prom. Tā ir Emma Bovarī.

Flobēra varoņu dzīvesstāsts nekad nesākas ar bērnību. Stāsts par cilvēku sākas, kad viņam ir trīspadsmit četrpadsmit gadu, kad viņš, piemēram, jau ir izlasījis dažas grāmatas, kuras var saukt par savām; vai ticis pazemots un izsmiets skolā; vai aptvēris, ka viņa vecāki ir daudz nabadzīgāki, nekā izliekas; vai ieraudzījis pludmalē aizmirstu sievietes apmetni, pacēlis to, lai aiznestu tālāk no kāpjošā paisuma, un atklājis, ka viņu dīvaini saviļņo šī apmetņa vieglums, smalkums un smarža.

Rakstniekam pašam gan ir dažas bērnības atmiņas. Viņš atceras, piemēram, kā viņi ar māsu no sava dzīvokļa biljarda zāles varējušinokļūt slimnīcas anatomijas un ķirurģijas mācību zālē; tur uz galdiem gulējuši līķi un viņi tos vērojuši ar ārkārtīgu interesi. Kāds tēvocis viņu bērnībā aizvedis uz trako māju (ar tādiem pašiem motīviem, ar kādiem šodien bērnus ved uz zooloģisko dārzu), un tur sešus vai septiņus gadus vecais Gistavs redzējis “kādu duci kliedzošu sieviešu, kas ar nagiem sev skrāpēja seju”.

Flobēru sauc par cinisku rakstnieku, dažkārt pat par visu laiku ciniskāko franču rakstnieku, un tas tiek izteikts kā pārmetums. Tomēr cinisms vienmēr ir poza, bet Flobēra uztveres un izteiksmes maniere tāda nav; tajā ir kaut kas tik neviltots un godīgs, ka to pat nevar nodēvēt par pārliecību, ko rakstnieks apzināti būtu sevī iedēstījis. Flobēru, man šķiet, nemaz nevar saprast, ja neņem vērā medicīnisko vidi, kurā viņš uzauga – ķirurgu ģimeni vairākās paaudzēs, un, ja nemēģina iztēloties, kādas bija vecāku sarunas pie vakariņu galda, pēc kā smaržoja gaitenī un ko vispār nozīmē pavadīt bērnību anatomikuma teritorijā. Viens no pirmajiem Bovarī kundzes kritiķiem rakstīja, ka “Flobērs tur spalvu tā, kā ķirurgs tur skalpeli.” Trāpīgāk nav iespējams pateikt. Viņa proza irincizīva: griezīsim, jo citādi nevar, un būs sāpīgi, un mēs nevaram pateikt, vai jūs vispār pārdzīvosiet šo operāciju un vai pēc tam jums kļūs labāk. Tieši tāpēc, ka Flobēra proza ir medicīniska – un nevis fizioloģiska vai naturālistiska, lai arī Flobēru uzskata par šo rakstniecības stilu aizsācēju romāna vēsturē –, tā var būt dziednieciska jeb katarktiska, tā var kaut ko mainīt lasītāja dzīvē. Piemēram, viņš aizmieg vienā, bet pamostas citā palātā, gaišākā, ar skatu uz dārzu, bet dārzā zied pirmās prīmulas.

Kad Flobēram bija četrpadsmit gadu, viņš satika Elīzu Šlēzingeri – daudz vecāku, jau precētu sievieti ar bērnu. Sakars bija neiespējams, tāpēc tas nepārkāpa pieņemamo pusaudža un pieaugušas sievietes attiecību slieksni. Tikšanās ar Šlēzingeres kundzi Flobēram bija kā Vobijesāras balle Emmai Bovarī – notikums, kas “izsita dzīvē caurumu”. “Kad es vēl biju gandrīz bērns,” viņš raksta, “es piedzīvoju lielu kaislību. Tad tā beidzās, un es sadalīju savu dzīvi divās daļās – vienā pusē bija dvēsele, ko es glabāju tikai Mākslai, un otrā pusē ķermenis, kas varēja dzīvot vienalga kā.”

Tā arī bija, tikai ķermenis kļuva par aizvien lielāku apgrūtinājumu. 1844. gadā, kad Flobēram bija 23 gadi un viņš jau gandrīz bija pabeidzis tieslietu studijas, pēkšņi uznāca vājums. Braucot pa Ruānas ceļu, viņš pajūgā saļima kā miris. Ģīboņi atkārtojās vēl un vēl, un pēc tiem Flobērs jutās kā mironis, kurā pārpratuma pēc vēl uzkavējas dvēsele. Ne viņš, ne viņa ģimene ne reizi neuzdrošinājās izrunāt vārdu “epilepsija” – tāda diagnoze parādījās publikācijās tikai pēc viņa nāves. Flobērs šos pēkšņos apziņas zudumus, ko pavadīja krampji, sauca par “nervu krīzēm”. Ķermenis dzīvoja “vienalga kā” un kļuva nekontrolējams. Tomēr viņš ar zināmu gandarījumu atzina, ka slimība viņu atbrīvojusi no dažādiem mokošiem pienākumiem un tagad visi viņam “liekot mieru” – mieru, kas vajadzīgs, lai rakstītu. Flobērs pārtrauca studijas, baidījās ceļot un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kruasē, kur mamma viņu nemitīgi uzraudzīja. Vēlāk, pateicoties pašdisciplīnai, krīzes kļuva retākas: “Es bieži esmu jutis, kā nāk virsū trakums. Tas bija kā domu un tēlu virpulis manā nabaga galvā, un man likās, ka mana apziņa, mans “es” grimst kā kuģis vētrā. Bet es stingri pieķēros pie saprāta.”

19. gadsimta vidū nervus ārstēja ar dēlēm, asins nolaišanu (pat trīs reizes dienā), diētu un broma preparātiem. Flobērs jau šajos gados un līdz mūža galam cieta no venēriskajām slimībām, iespējams, tieši no sifilisa. Regulāri gājieni “pie meitenēm”, tas ir, uz publisko namu, piederēja pie inteliģenta neprecēta vīrieša ikdienas, pie viņa dzīves higiēnas. Tas nebija nekas apkaunojošs, un Flobērs šo savu dzīves pusi, šķiet, slēpa vienīgi no mātes. “Iespējams, ka tā ir perversa tieksme,” viņš vaļsirdīgi raksta vēstulē kādai sievietei, “bet es mīlu prostitūciju neatkarīgi no tā, kas slēpjas tās dziļumos [..] Pats prostitūcijas jēdziens ir tik sarežģīts un daudzslāņains – tajā vienlaikus ir gan bauda, gan rūgtums, gan cilvēcisko attiecību niecība, gan muskuļa dedzīgums, gan naudas šķindoņa...” Slimība bija maksa par šo dzīves skolu, bet, spriežot pēc Flobēra korespondences, tolaik neviens sevišķi neuztraucās par šīs slimības sekām. Gijs de Mopasāns kādā patiesi pārsteidzošā vēstulē Flobēram raksta: “Esmu dabūjis šankru! To īsto! To, no kā nomira Fransuā Pirmais!”

Sifilisu tolaik ārstēja ar ziedēm, kuru sastāvā bija liels daudzums dzīvsudraba. Iespējams, ka pie Flobēra pāragrās plikpaurības, mokošajām ādas problēmām (izsitumi, augoņi, kraupis) un bezmiega bija vainojami nevis nervi vai infekcija, bet tieši terapijas līdzekļi. Posts, ko 19. gadsimta intelektuāļu vidē nodarīja sifiliss, ir salīdzināms vien ar postu, ko nodarīja dzīvsudraba preparātu lietošana šīs slimības ārstēšanā. Ja runājam tikai par Flobēra tuvākajiem draugiem, rakstnieks Žils Gonkūrs (kura vārdā nosaukta “Gonkūru prēmija”), korekts un smalkjūtīgs cilvēks, nomira no sifilisa sekām 39 gadu vecumā, klaigādams delīrijā un visās pasaules nelaimēs vainodams žīdus; Gijs de Mopasāns, ko dažkārt uzskata par Flobēra dēlu, nomira 42 gadu vecumā, piesiets pie gultas psihiatriskajā slimnīcā un būdams pārliecināts, ka ir jaunavas Marijas dēls.

Prostitūtas no mīļākajām atšķiras ar to, ka otrajām raksta vēstules, daudz vēstuļu. Viena no Flobēra mīļākajām bija Luīze Kolē. Viņa rakstīja vēstules par mīlestību, viņš par literatūru, par savu darbu. Pasts tolaik strādāja labāk nekā tagad – vēstules, ko iemeta Ruānas pastkastītē pirms pusdienlaika, tās pašas dienas vakarā sasniedza Parīzi. Sarakstīties Flobēram bija viegli un nesāpīgi, bet satikties – nē; viņš teica, ka nevar to atļauties biežāk kā reizi mēnesī, jo viņam jāstrādā; un, pat ja viņš aizbrauktu tikai uz vienu dienu, lai Luīzi satiktu, pēc tam viņam vajadzētu vēl vairākas dienas, lai ieietu atpakaļ vecajās sliedēs. Dzīvot kopā? Pilnīgi izslēgts. Luīze mocījās vairākus gadus: pasaki vienreiz par visām reizēm – tad jā vai nē? “Ja mīlestībai jākļūst par vienīgo eksistences mērķi,” Flobērs atbildēja, “tad nē. Bet, ja tas nozīmē, ka var satikties un gūt prieku, un tad šķirties bez izmisuma, tad jā.” Viņu šķiršanās bija izmisuma pilna drāma. Luīze atriebās, publicējot romānu ar nosaukumu Viņš, kurā visai pasaulei darīja zināmu, ka Flobērs ir savtīgs un zemisks kretīns. Viņš izlikās, ka šī publicitāte viņam ir kā pīlei ūdens, bet īstenībā tā bija nepatīkama un vairoja viņa rūgtumu. “Es vienmēr esmu centies dzīvot melnkoka tornī,” viņš raksta kādā vēstulē, “bet sūdu jūra triecas pret to no ārpuses un grauj tā sienas.”

Neskaitot slimības, problēmas ar sievietēm un naudas trūkumu, ko minēju pašā sākumā, bija arī citas nepatikšanas. Flobērs bija kritisks pats pret savu darbu, bet lēca vai uz ecēšām, ja to atļāvās kritizēt kāds cits. Ļoti daudz enerģijas prasīja cīņa ar izdevējiem. Kad Bovarī kundze bija pabeigta, Flobērs bez sevišķa entuziasma piekrita, ka to turpinājumos publicē kādā literārā žurnālā. Redaktoram likās, ka dažas vietas ir par garu un garlaicīgu un tās jāīsina. Flobērs, uzzinājis par plānotajām korekcijām, vārījās no dusmām. (“Nevienu komatu vairāk!” viņš kliedza. “Nevienu! Nevienu!”) Viņš piespieda izdevējus publicēt arī viņa vēstuli, ka teksts ir labots un tāpēc autors zem tā vairs nevar parakstīties.

Flobērs ne reizi neiejaucās politikā un nepiederēja nevienai partijai, taču diezgan sāpīgi pārdzīvoja sava laika notikumus – vairākus valsts apvērsumus un nemierus, franču­­–prūšu karu, kurā Francija, kas to vīzdegunīgi bija sākusi, tika pazemojoši sakauta, un vācu žandarmi siroja pa Kruasē māju. Flobērs uzskatīja, ka francūži sakāvi ir pelnījuši, bet kāpēc gan no tās jācieš arī viņam? “Es jūtu pret sava laikmeta stulbumu tādus naida uzplūdus, ka tie mani smacē,” viņš raksta, un kādā citā vēstulē: “Tikai sašutums mani tur pie dzīvības. Sašutums man ir kā tā stieple, kas lellēm ir iesprausta pakaļā, kā tas irbulis, kas liek tām turēties taisni; kad es vairs nebūšu sašutis, es nokritīšu uz mutes.”

Par laikmeta stulbumu runājot – Flobēra milzīgā bibliotēka un viņa rakstāmgalda lielais krēsls pašreiz novietoti Kantelō mērijas laulību ceremoniju zālē (flobēriskos nolūkos tur var iekļūt tikai ar īpašu atļauju) – laikam ar domu, ka tie nesīs jaunlaulātajiem svētību. Pats Flobērs bija tik dedzīgs laulību pretinieks, ka pat sarāva attiecības ar dažiem saviem draugiem, kad tie apprecējās. Laulību viņš sauca par “atkrišanu” un teica, ka ir jāizvēlas – vai nu nodarboties ar Mākslu (šo vārdu viņš vienmēr rakstīja ar lielo burtu), vai arī nodarboties ar laulību. Sievietes savai darbistabai viņš nelaida pat tuvumā; Luīze Kolē reiz bija atbraukusi – visu garo gabalu no Parīzes – un viņš viņu pat neieaicināja iekšā.

Bet varbūt šie priekšmeti Kantelō laulību zālē ir nolikti par brīdinājumu? Proti, apdomājiet labi, atcerieties, kā Bovarī kundzei gāja ar laulību?

Pateicoties skandālam un tiesas prāvai par grāmatas amorālo raksturu, Bovarī kundze – Flobēra pirmais publicētais darbs, iesākts trīsdesmit un pabeigts trīsdesmit sešu gadu vecumā, Flobēram atnesa tūlītēju slavu. Vēlāk viņš sarakstīja un izdeva vēl trīs lieliskus, blīvi noaustus romānus – Salambō (par antīko Kartāgu), Jūtu audzināšanu (par izniekotu dzīvi) un Buvāru un Pekišetu (par cilvēku stulbumu), taču franču un vēl vairāk pasaules literārajā apziņā viņš palicis kā vienas vienīgas grāmatas autors.

Bovarī kundzes vadlīnijas ir aizgūtas no banālas ziņas vietējā laikrakstā, ko, starp citu, Flobēram piespēlēja draugi, kas uzskatīja, ka savos pirmajos literārajos mēģinājumos viņš pārāk iestidzis lirismā. Kādā Normandijas ciematā kāds Eižens Delamārs, kas senāk bija apguvis medicīnu pie Flobēra tēva, 1849. gadā izdarīja pašnāvību, nespēdams pārdzīvot savas sievas Delfīnes pašnāvību dažus gadus iepriekš. Bovarī kundzes prototipa – Delfīnes Delamāras kapa vietu vēl šodien varot apskatīt Rī ciemata kapos pie baznīcas, taču man neizdevās tur nokļūt. Tajās dienās, kad biju Ruānā, uz Rī (romānā šī ciema nosaukums ir Jonvila) nekursēja autobuss. Šis bēdīgais fakts sabojāja man garastāvokli, taču, no otras puses, tas varbūt ir pats labākais apliecinājums Flobēra provinces tēlojuma nemainīgajam patiesumam – tāpat kā Bovarī kundze nevarēja aizbraukt no Jonvilas, nekad dzīvē nešķērsoja Normandijas robežas un ne reizi neredzēja Parīzi, tāpat arī tie, kas kā silti pīrādziņi nupat izvēlušies no Parīzes ātrvilciena, gatavi abām rokām apkampt Normandiju, nevar nokļūt līdz Jonvilai.

Bovarī kundze ir caur un cauri Normandijas romāns (dialogos Flobērs lieto normandiešu žargonu un piemin virkni šīs provinces reāliju, piemēram, Ruānas īpašos cepumus, ko sauc par “dzelzceļniekiem”), bet tas iecerēts un prātā izlolots Ēģiptē. Flobērs ar draugu Maksimu Dikāmu 1849. gadā uzsāka savas dzīves lielāko ceļojumu uz Austrumiem (“Austrumi. Es esmu dzimis, lai tur dzīvotu,” viņš raksta) – tā, kā toreiz mēdza ceļot, gandrīz trīs gadus no vietas un ar 300 kilogramu smagu bagāžu. Romāna varones vārdu viņš esot izdomājis, braucot ar plostu pa Nīlu: “Atradu! atradu! es viņu saukšu par Emmu Bovarī!” Bet pie Sfinksas, ko līdz pusei bija aizputinājušas smiltis un kuras priekšā, cenšoties atvairīt zvēra nogrimšanu tuksnesī, ēģiptieši bija izrakuši lielu bedri, Flobērs esot sajutis pēkšņu un spēcīgu vēlmi mirt. Un nenomiris tāpēc, ka viņa zirgs un Dievs to neesot gribējuši. Tāda ir grāmatas priekšvēsture.

Emma (homonīms franču vārdam aima – “mīlēja”) ir zemnieka meita, kas iegūst tajos laikos tradicionālo izglītību Ruānas sieviešu klosterī. Viņa ir apsēsta ar lasīšanu un grāmatām, ko viņai piegādā klostera veļas mazgātāja. Tās ir grāmatas par lagūnām, mēnesnīcām un gondoljeriem, par bagātiem un skaistiem cilvēkiem, kuru sirdis plosa milzīgas kaislības, grāmatas, kurās labais uzvar, ļaunais iet bojā un mīlestība ir visspēcīga.

Apbruņojusies ar tādiem priekšstatiem par cilvēkiem un pasauli, Emma iesoļo dzīvē un gaida notikumus. Vienīgais notikums, kas atgadās, ir Šarls Bovarī (alūzija uz franču apzīmētāju bovin – “bulis”, “jūga lops”) – lauku feldšeris, vienkāršs cilvēks, bez talanta un ambīcijām, bet labsirdīgs pēc dabas. Viņš lūdz Emmas tēvam viņas roku. Seko normandiešu kāzas – ar vairākkārtīgu pārēšanos un pārdzeršanos, ar daudzstāvīgu torti, kuras galā uzsprausti cukura amoriņi, ar aizmigšanu un krākšanu pie galda un piedauzīgiem jokiem. Daudzus gadus pēc romāna pabeigšanas Flobērs rakstīja, ka “viss tas, ko mēs izdomājam, ir patiess” un ka viņš pats nupat piedzīvojis sava romāna notikumus, jo bijis spiests piedalīties kādas attālas radinieces kāzās – normandiešu kāzās, no kurām viņam palicis tik slikti, ka tagad viņš klīstot pa dzimtās pilsētas ielām, “vemdams baltas kaklasaites”.

Neilgi pēc kāzām Emma sēž jaunās mājvietas aizlaistajā dārzā un mulsi sev jautā: “Ak Dievs, kāpēc es apprecējos?” Kur ir tā kaislība, aizgrābtība, trīsas un svētlaime, par ko viņa bija lasījusi grāmatās? Viņa gaida bērnu un cer, ka tas būs dēls, jo “vīrietis – vīrietis vismaz ir brīvs”, viņš var izdarīt izvēles, viņš var doties prom... Viņai piedzimst meita.

Gadi aizrit, kļūst aizvien sliktāk. Jonvila-Dogvila (fon Trīra mazpilsētas tēlojums filmā, kurai nav nekāda sakara ar Flobēra romānu, ideāli atbilst Flobēra aprakstiem – tas atbilst pat tonāli, jo Flobērs rakstīja, ka grāmatai ir jābūt noteiktā krāsā un Bovarī kundzes krāsa esot pelēka) ir bezcerīga vieta un tās ļaudis vēl bezcerīgāki. Tad Emmai šķietami uzspīd laime, jo Ražas svētkos viņai piesitas Rūdolfs (no vecvācu vārda Hrodwulf – “vilka slava”) turīgs zemes īpašnieks, kas ar saviem zirgiem apietas tikpat īpašnieciski kā ar sievietēm; viņš piedāvā Emmai doties kopīgā izjādē ar zirgu; izjāde beidzas meža pļaviņā, sūnās. Emmas medus mēnesis (“Man ir mīļākais!” viņa čukst) nevelkas ilgi, jo Rūdolfam paliek par grūtu – Emma ir pārāk eksaltēta un pārāk prasīga; jo vairāk attiecībās iesūcas vilšanās, jo kaislīgāk un nevaldāmāk viņa izturas. Tiek nolikts datums, kad viņi abi slepus dosies prom – uz Parīzi, uz tālām zemēm; Emma uz kredīta ir nopirkusi ceļojumu somu un apmetni. Liktenīgajā rīta, kad viņas laimes stunda jau gandrīz situsi, viņa saņem groziņu ar aprikozēm, zem kurām paslēpta vēstule. Piedod, Emma, tāda ir dzīve. Viņa pārdzīvo vairākus mēnešus ilgas nervu sabrukuma sekas, kuru laikā pat nespēj piecelties no gultas. Tad viņai ir īss, bet fanātisks reliģiskas svētbijības periods. Pēc tam atkal iestājas pelēcība un riebums.

Otrais dublis – otrais mīļākais – Leons (no latīņu vārda leo – “lauva”). Viņi satiekas vienreiz nedēļā Ruānā; Emma turp dodas it kā uz klavierstundām. Šoreiz viņa rīkojas ar vērienu – viņa ir tik daudz cietusi, ka laimei tagad jānāk par katru cenu. Viņa grib palikt vislabākajā viesnīcā, ēst vislabāko ēdienu, valkāt vislabākās drēbes un dāvināt mīļākajam vislabākās dāvanas. Gan vienam, gan otram trūkst naudas, bet Emmas ciematā dzīvo augļotājs, tāds kā vietējais baņķieris, kas ir tik iztapīgs, ka nekad neatgādina vecos aizdevumus. Emma paraksta vienu parādzīmi pēc nākamās un, kad termiņi iztecējuši, tās pagarina, neraizējoties par procentiem. Kādā reizē Leons nokavē tikšanos un Emma uzsprāgst dusmās – viņš ir gļēvs un nožēlojams, viņš nodevis viņas mīlestību, sagrāvis viņas cerības. Viņš izlūdzas piedošanu, bet nekas vairs nav tā kā agrāk: “Viņa nebija laimīga, nekad nebija bijusi. No kurienes gan nāca šī dzīves nepietiekamība, un kāpēc viss, pret ko viņa atbalstījās, vienā mirklī pārvērtās trūdos?” Brīdī, kad Emma ir spiesta sev atzīt kārtējo vilšanos, drāma ir nobriedusi. Augļotājs atsakās pagarināt parādzīmes, un viņas parāds – kāds pārsteigums! – pa šiem gadiem ir sasniedzis astronomiskas summas. Nauda jāsamaksā vienas dienas laikā, pretējā gadījumā visa Bovarī ģimenes mantība tiks pārdota ūtrupē. Laulātais draugs neko nenojauš. Viņa klauvē pie vienām durvīm, klauvē pie citām, viņa pat ir gatava pārdoties, lai dabūtu naudu, bet visi, arī bijušais mīlnieks Rūdolfs, viņai atsaka. Nākotne Emmas priekšā atveras kā milzīgs melns bezdibenis, bez cerībām izrāpties. Izmisīga heroisma uzplūdā viņa apēd sauju žurku indes. “Nu i liela muiža – nomirt,” viņa domā, “Es aizmigšu un viss būs beidzies.” Emma mirst šausmīgās mokās, asinis vemdama un kliegdama sāpēs. Viņas vīrs nomirst no bēdām neilgi pēc tam. Tāds īsumā ir stāsts.

1857. gadā Flobērs stājās tiesas priekšā par to, ka romāns Bovarī kundze aizskar lasītāja morālās un reliģiskās jūtas. Tajā pašā gadā tika tiesāts arī Šarls Bodlērs par netiklības slavinājumu dzejoļu krājumā Ļaunuma puķes. Starp citu, interesanti, kāpēc tiesāja tieši šos divus autorus un tieši šos darbus, kas laikmeta literārajā kontekstā nebūt nebija paši “amorālākie”. Piemēram, Žorža Sanda (vai pareizāk Žoržs Sands – pēctecība spītīgi neņem vērā, ka rakstniece bija pieņēmusi vīrieša pseidonīmu) 1833. gadā romānā Lēlija bija aprakstījusi seksuālu sakaru starp divām māsām, bet tikumības policija neiejaucās. Vai tā ir sakritība, ka vajāja autorus, kuru darbi bija literāri augstvērtīgi – proti, tādi, kas riskēja pašos pamatos mainīt franču literatūru, kļūt par apbrīnas un padziļinātu studiju priekšmetu?

Apsūdzības pret Bovarī kundzi šķiet absurdas, jo nav iespējams iedomāties lasītāju, kas gribētu viņai līdzināties, gribētu tādu dzīvi kā viņai. Flobēra varone ir grēciniece, tiesa, bet viņa saņem briesmīgu sodu. Tomēr, runājot par detaļām, ko savā apsūdzības runā izcēla prokurors Ernests Pinārs, varētu piekrist, ka, piemēram, veids, kā Flobērs erotizē Emmas reliģiozitāti, kurai viņa nododas periodos, kad vīrieša nav pa ķērienam (Jēzus ir “debesu mīļākais” un krucifiksam viņa sniedz “vislielāko mīlas skūpstu”), tolaik, pusgadsimtu pirms Freida, varēja būt aizvainojoši. Taču atkal – kurš šeit “ņirgājas par katoļticību” – Flobērs vai viņa nabaga varone, vai tomēr ne viens, ne otrs? Flobēru attaisnoja.

Bovarī kundzi dažkārt sauc par Donu Kihotu sieviešu dzimtē, pamatojoties uz to, ka Servantesa epopeja bija viena no Flobēra mīļākajām grāmatām, tātad neapšaubāmi viņa ietekmes avots, un ka, līdzīgi Kihotam, Emma mēģina grāmatās izlasītus ideālus atrast un iemiesot dzīvē. Taču atšķirību ir vairāk nekā līdzību: Dons Kihots ir smieklīgs, mīļš un aizkustinošs; Bovarī kundze nekad nav mīļa, viņas donkihotisms ir cietsirdīgs un savtīgs, un viņas acīs spīd nauda – brīvības sinonīms. Viņa dzīvo no “falšām jūtām” un “falšas poēzijas”, kā kādā vēstulē raksta Flobērs, bet viņai piemīt apbrīnojama spēja kultivēt un lolot šīs jūtas, nemanot to melīgumu un par spīti nerimstošai ārējai pretestībai. Bovarī kundzes dzenuli un kaislību sauc nevis par “donkihotismu”, bet par “bovarismu” (šo apzīmējumu pirmoreiz lietoja franču esejists Žils de Gotjē 19. gadsimta beigās) – nespēju pieņemt realitāti, samierināties ar to, kas ir.

Bovarī kundze ir daudzslāņains romāns un to var lasīt dažādos veidos: no sociālā skatu punkta (sievietes vieta 19. gadsimta sabiedrībā; kas notiek ar sievieti, ja viņa cenšas no tās izrauties), no psihoanalītiskā skatu punkta (Emmas tieksme uz pārmērībām, piemēram, uz nekontrolējamiem pirkumiem, kā seksuālas neapmierinātības sekas) un no filozofiskā skatu punkta, jo, lai arī viņa šķiet aprobežota un stulba, un cīnās par kaut ko, kas ir “falšs”, pati viņas cīņa ir patiesa un vīrišķīga, tāpēc Emmas ciešanās un sakāvē var saskatīt cilvēciski traģisku, eksistenciālu dimensiju. Eksistenciālu tāpēc, ka Emma un tāpat arī citi Flobēra varoņi pilnīgā vienatnē, aiz cieši aizvilktiem aizkariem, cīnās ar savām kaislībām, kuras ir lielākas, stiprākas un postošākas nekā lēmumi, ko viņi pieņem, lai tiktu ar tām galā. Bovarī kundzē Flobērs attēlo sievieti, kas pieņem visus izaicinājumus, Jūtu audzināšanā viņš attēlo tās pretstatu – tikumīgu sievieti, kas par spīti kaislībai uz jaunāku vīrieti, paliek uzticīga savam vīram, un tikai tad, kad jau ir par vēlu, saprot, ka pati sev nolaupījusi vienīgo cerību uz laimi. Šī eksistenciālā dimensija (un es domāju, ka tā ir īstā, citādi Flobērs nebūtu teicis slavenos vārdus: “Bovarī kundze – tas esmu es pats”) mūs atved atpakaļ pie grāmatas priekšvēstures, pie Ēģiptes Sfinksas – ja tu atminēsi manu mīklu, paliksi dzīvs.

Tā var turpināt runāt par saturu un notikumiem, par šo diezgan banālo stāstu, ja vien Flobērs nebūtu teicis, ka saturs un notikumi viņam ir “pilnīgi vienaldzīgi”. Esot pilnīgi vienalga, par ko rakstīt, – svarīgs ir tikai veids, kā to dara, jeb stils. “Es gribētu uzrakstīt grāmatu par neko,” viņš raksta, “grāmatu, kurai nebūtu nekāda ārēja pieturas punkta un kas turētos kopā pati no sevis tikai ar sava stila iekšējo spēku.” Bovarī kundze nav šī ideālā grāmata – tai daudz vairāk tuvinās Jūtu audzināšana –, taču nav iespējams novērtēt Flobēru, ja neņem vērā viņa saasināti jūtīgo un prasīgo attieksmi pret valodu.

Flobēram prozas valoda nav tā pati valoda, kurā cilvēki runā. Ja raksta tā, kā tiek runāts, tā nav literatūra. (Flobēra tiešs pēctecis franču literatūrā ir Marsels Prusts.) Rakstnieka valoda ir mākslīgi izveidota, kaut kādā ziņā pat nedabiska – Flobērs atļaujas pielāgot gramatisko konstrukciju likumus savām vajadzībām un grāmatas beigās kādu vīriešu dzimtes vārdu raksta sieviešu dzimtē (labskaņas dēļ, vai varbūt tāpēc, lai romānam būtu “sievišķīgs” nobeigums pat no gramatikas viedokļa). Katram teikumam ir jābūt “uzstīpotam”, “tīram un raitam”; tam jāsasniedz kulminācija un jābeidzas ar “kritienu”. “Labai prozas frāzei,” viņš raksta, “ir jābūt kā laba dzejoļa rindai – tādai, lai tajā neko nevarētu izmainīt, un tikpat ritmiskai, tikpat skanīgai.” Grāmata nedrīkst saturēt nevienu “mīkstu teikumu”: “Vajag apgrozīt visus vārdus, no visām pusēm, un rīkoties ar tiem tā, kā rīkojās spartiešu tēvi – bez žēlsirdības izmest mēslainē tos, kam ir klibas kājiņas vai šauras krūtis.” Flobērs cienīja Viktoru Igo un Stendālu, bet nevarēja saprast, kā var rakstīt “tik pavirši”, un savai laikabiedrenei Žoržai Sandai veltīja šādu piezīmi: “Doma viņai tek starp vārdiem kā starp ļenganām ciskām; ar galvu vajag rakstīt, ar galvu!” Lielākais Bovarī kundzes kuriozs ir Flobēra paššaustīšana par to, ka viņš nav pamanījis un nav izmetis mēslainē vienu vārdkopu ar diviem ģenitīviem pēc kārtas: couronne des fleurs d’oranger (“apelsīnkoka ziedu vainags”) – vai arī jūs šajā izteikumā saskatāt stila neveiklību?

Tādi mērķi un tāds darba uzdevums izskaidro Flobēra titāniskās mokas Bovarī kundzes rakstīšanas laikā. Flobērs pie tās strādāja vairāk nekā piecus gadus, ar šādu dienas režīmu: cēlās deviņos, rakstīja līdz pusdienlaikam, tad paēda vienatnē ar suni, stundu pagulēja diendusu un atkal rakstīja līdz četriem vai pieciem rītā (un diennaktī izpīpēja 15 pīpes). Kad grāmata gāja uz beigām, viņam pat gadījās strādāt 36 stundas no vietas; tās viņš sauca par “olimpiskajām stundām”. Bieži viņam vajadzēja veselu nedēļu, lai pabeigtu vienu lappusi; dažas rindkopas pārrakstītas pat astoņpadsmit reižu. “Es nezinu, kad beigsies šīs grūtības atrast pareizo vārdu,” viņš žēlojas vēstulē Luīzei Kolē. Flobērs visu laiku bija aizsmacis, jo slīpēja tekstu, to lasot skaļā balsī. Skaļo lasīšanu viņš sauca par “rēkšanu” un vietu, kurā tas tika darīts – par “rēktuvi” (gueuloir). Flobēra mājās Kruasē bija divas rēktuves – liepu aleja dārzā, kurā arī es mazliet pastāvēju un paklausījos klusumā, un garais gaitenis mājas pirmajā stāvā. Flobērs neticēja iedzimtam talantam un ģenialitātei – ģenialitāte neesot nekas cits kā vien “ārkārtīga pacietība”. Spriežot pēc viņa vēstulēm, Flobērs nemaz nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kam ir dabas dota “laba valodas izjūta”.

Kā saprast Flobēra motivāciju? Jābūt taču kaut kādam pamatojumam, kaut kādam mērķim, kura dēļ cilvēks ir gatavs sevi izspiest kā citronu. Šis jautājums mani ir mocījis, kopš izlasīju viņa biogrāfiju Lotmana versijā. Atzinība un slava? Nē, viņš pat lāgā negribēja publicēt to, ko bija uzrakstījis, un teica, ka viņam liekoties daudz pareizāk dzīves laikā vispār neko neizdod. Vēlme pašapliecināties, sev kaut ko pierādīt? Man viņš nešķiet mazvērtības kompleksu mocīts cilvēks, drīzāk pretēji. Vēlme kaut ko pierādīt kādam citam? Pierādīt kam?

Psihiatrijas konferencēs ne pa jokam tiek atstrādāta tēze, ka Flobēra darba metode izriet no viņa slimības – epileptiķiem esot raksturīga tieksme maniakāli pieķerties detaļām; epilepsija arī izskaidrojot Flobēra mizantropiju, pesimismu un noslēgtību... No šādas diagnozes vairs nav tālu secinājums, ka Flobēra proza ir slima cilvēka grafomāniska izpausme. Cik brīnišķīgi būtu, ja visi epileptiķi rakstītu tā kā viņš.

Varbūt tā ir tā pati bovariskā kaislība neatslābstoši tiekties pēc pilnības, pēc absolūtās izteiksmes, kurā neko nevar izmainīt, pēc nevainojamas formas, kas transcendētu dzīves trulo saturu, cilvēku ambīcijas, falšos ideālus, bezjēdzību un stulbumu – visu to, ko viņš sauc par “sūdu jūru”? Es nezinu atbildi. Taču Flobērs paredzēja, ka būs cilvēki, kam viņa darbs būs vajadzīgs un svarīgs. Viņš pat runā par radniecības saitēm, kas viņu vieno ar šiem ļaudīm, ko nekad nesatiks. 1854. gada martā kādā vēstulē viņš raksta šādus vārdus: “Es bieži ar maigumu domāju par svešiem cilvēkiem, kas vēl nemaz nav dzimuši, par ārzemniekiem un citiem, kurus aizkustina un aizkustinās tās pašas lietas, kas aizkustina mani. Ja tu uzraksti grāmatu, šī grāmata tev cilvēcē nodibina mūžīgu ģimeni. Visi tie, kas dzīvos no tavas domas, ir kā bērni, kas sēd pie tava saimes galda.”

Avoti

Gustave Flaubert. Correspondance, vol. I–IV. Paris: Pléiade, 1973–1998.

Albert Thibaudet. Flaubert. Paris: Gallimard, 1935.

Herbert Lottman. Flaubert. Boston: Little, Brown and Co., 1989.

Gérard Genette. Travail de Flaubert. Paris: Seuil, 1983.

Marcel Proust. Chroniques. Paris: Gallimard, 1970.

Jean-Paul Sartre. L’Idiot de la famille, vol. I–III. Paris: Gallimard,1983.

Charles Baudelaire. Madame Bovary. Oeuvres complètes. Paris: Laffont, 1980.