Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Amerikāņu patieso lomu mūsu valstiskās neatkarības atgūšanā unNATO sakarā saprot labi ja saujiņa šejieniešu.
“Ron, vai tev kabatā ir drošības garantijas?” ķerot Ronu Asmusu aiz uzvalka stērbeles, 1997. gadā uzstājīgi taujā Igaunijas prezidents Lennarts Meri.
Tai pašā laikā gados solīdā, taču allaž vingrā Džūlija Finlija, ejot augšup pa kāpnēm kādā smalkā Vašingtonas viesnīcā un žilbinot ar briljantiem, iesaucas: “This NATO enlargement is such a fun!” 2001. gada pavasarī viņa saņēma abas manas rokas un izsaucās līdzīgi: “Honey, you are so much a fun!”[1. “Šī NATO paplašināšana gan ir viena feina lieta!” “Saldumiņ, tu nu gan esi feina!”] Viņa savāca miljonus prezidenta Buša priekšvēlēšanu kampaņai un ieguldīja personīgos simtiem tūkstošus dolāru ASV NATO komitejas darbā.
Tajā pašā laikā Brūss Džeksons kaut kur pa vidu starp Prāgu, Rīgu un ASV Senāta gaiteņiem dzer sesto lielo alu kopā ar nākamo NATO dalībvalstu ārlietu līderiem, bet pēc tam brīnīsies, kādēļ pēc veiksmīgās pirmās paplašināšanas kārtas ASV prese viņu nodēvējusi nevis par demokrātijas, bet gan par Heineken eņģeli.
Tajā pašā laikā Sallija Peintere, kuras mazais dēliņš izskatās drīzāk pēc angļu lorda nevis amerikāņu lobijistes atvases, iekļūst rūdīto vīriešu, “brīvības cīnītāju” rindās, un sākas viņas un Brūsa Džeksona dīvainā vārdu apmaiņa – kā jau starp amerikāņu neoliberāļiem un neokonservatīvajiem.
Šie četri tikko nosauktie cilvēki ir amerikāņi, kuri ilgāku laiku veidoja ASV NATO paplašināšanās komitejas kodolu un kurus man nācies daudzkārt satikt dažādās pasaules malās. Starp viņiem šajā rakstā es gribētu izcelt Ronaldu Asmusu jeb vienkārši Ronu.
Lūdzu savu viedokli par Ronu izteikt Vairu Vīķi-Freibergu. Lai arī Rons, būdams demokrāts, atrodas opozīcijā pašreizējai ASV valdībai, tomēr NATO paplašināšanas sakarā viņš ir sadarbojies ar republikāņu administrāciju un uzturējis attiecības ar topošo dalībvalstu līderiem. Rona draugs ir arī mūsu valsts prezidente: “Ronalds Asmuss ir viens no pirmajiem domātājiem un ārpolitikas praktiķiem, kurš jau deviņdesmito sākumā, kad daudzi šīs zemes varenie vēl tikai mēģināja noskaidrot Baltijas valstu “kā problēmas” atrašanās vietu pasaules kartē, piedāvāja visiem izprotamu un mums pašiem īstenojamu ceļu uz mūsu sapņa piepildījumu – pievienošanos Eiropas politiskajām, ekonomiskajām un drošības struktūrām. Daudzi tolaik bija skeptiski, bet nesenais vēstures ritējums un mūsu pašu un mūsu draugu darbs šīs šaubas ir nepārprotami izgaisinājis. Esmu pateicīga Asmusa kungam ne tikai par viņa principiem un uzskatiem, uz kuriem balstoties, viņš daudz darījis Latvijas valsts labā, bet arī par to, ko viņš veicis un turpina veikt ASV politiskās domas veidošanā attiecībā uz šo reģionu, un par viņa ieguldījumu Eiropas un Amerikas savstarpējās izpratnes veicināšanā.”
Rona Asmusa nesen latviešu valodā iznākušās grāmatas NATO paplašināšana pirmsākumi meklējami NATO pirmās paplašināšanas laikos, kura veiksmīgi noslēdzas 1999. gadā ar Čehijas, Polijas un Ungārijas pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei. Asmusa grāmata ir akadēmisks, lai arī ne pārāk sauss stāsts. Taču īsto stāstu viņš nekad neuzrakstīs. Viņš neuzrakstīs to, kas notika starp rindām un cilvēku kaislībām – starp viņu un Brūsu Džeksonu, starp viņu un pārējiem ASV NATO paplašināšanas komitejas locekļiem, starp viņu un Ričardu Holbruku, starp viņu un Madlēnu Olbraitu. Viņš nekad neuzrakstīs arī to, ka starp mums pastāv silta savstarpēja intelektuāla un cilvēciska pieķeršanās, ar milzīgu ieinteresētību vienam otra uzskatos par tik daiļajām mākslām svešu tēmu kā globālā drošība. Mūsu sarunas pie slavenā Rona “mēriņa” - četrām sarkanā vīna glāzēm - Rīgā, Vašingtonā, Briselē un Stambulā ieilgst līdz rītam, un tām vienmēr ir kāds noteikts rezultāts. To secinājumi veido asi nākamajām sarunām. Tas ir dziļi personīgs kaifs, tikpat liels kā tad, kad tu redzi, kā šīs sarunas ir ietekmējušas “lielo politiku”. Mēs tiksimies atkal šovasar Stambulā drošībai veltītajā konferencē, kad oficiāli notiks visu NATO dalībvalstu galotņu tikšanās.
Mans stāsts būs par nebijušu Providences labvēlību, kas 2001. gada pavasarī ļāva iepazīt fantastiskus cilvēkus, kuri īstajā laikā un īstajā vietā radikāli mainīja manu likteni. Šis galvenokārt būs stāsts par cilvēku, Ronu Asmusu, kurš mani ierāva notikumu virpulī, to pašā epicentrā, kad tik ļoti izšķīrās Latvijas nākotne. Mana loma ir mazmazītiņa, taču tā saauga ar manu dzīvi tā, ka es to vairs nevaru un negribu nokasīt nost. Tas ir mans vislielākais satraukuma un interešu avots, gluži tāpat kā Kultūrkapitāla fonda direktoram Edgaram Vērpem makšķerēšana vai uzņēmējam Jānim Naglim autosports. Kaislība netraucē Vērpem izcili vadīt lielāko kultūras fondu Latvijā, tā netraucē pelnīt naudiņu Naglim. Taču tā ir galvenais brīvā laika patērētājs.
Neliela saujiņa amerikāņu ir vainīga pie tā, ka grāmatas par globālo drošību vai izvērstās vārdu divkaujas starp amerikāņu drošības teorētiķu dažādajiem spārniem man liekas tikpat nozīmīgas kā tīksmināšanās par daiļliteratūras pērlēm. Es sevi mierinu ar to, ka māksla ir “mūžīga”, es zinu, kas man ir jādara, lai Latvijā būtu “vairāk Eiropas”, taču kaislību noslēpt nav iespējams. Šī nav kaislība uz varu, seksu vai nāvi, kā to no aizsaules, iespējams, vēlētos redzēt Freids. Manējā ir kaislība uz saprašanu un izrisināšanu – tā ir vēlme saprast drošības problēmas globālā mērogā un rast tām risinājumu ar prāta un zināšanu palīdzību.
Es vēlos rast skaidrību, ko mēs šobrīd jūtam. Tās ir ārkārtīgi dīvainas izjūtas – šķiet, ka mēs (tas ir, es) neesam “dabūjuši” to NATO, ko gribējām, taču notikumu loģika saka priekšā, ka tas ir labākais risinājums.
Šī ir laimes iztaujāšana, jo Rons Asmuss ir laimīgs cilvēks tieši “caur” NATO. Un tomēr tas vairs nav tas NATO, kuru viņš sākotnēji bija paplašinājis. Rons kā viena no atslēgas figūrām NATO paplašināšanā ir piedzīvojis laimi kļūt par īstenotāju projektam, kuru viņš pats izdomājis kā zinātnieks. Viņš pirmais 1993. gadā žurnālā Foreign Affairs publiski pateica, ka NATO paplašināšanai ir jānotiek, un tagad tas ir noticis. Taču pēkšņi ir izrādījies, ka pasaule apkārt ir kļuvusi citāda. Rona Big Bang jeb lielā, praktiski visu Eiropu aptverošā NATO paplašināšana ir atdūrusies pret kaut ko citu, atšķirīgu no Aukstā kara mantojuma. Zīmīgi, ka Rons pagājušajā vasarā atvaļinājumu kopā ar ģimeni pavadīja Maskavā, lai arī viņam nav nekādu ilūziju par Krievijas ārpolitiku.
Tagad visiem liekas pašsaprotami, ka kopš 2. aprīļa Latvija kļuvusi par NATO dalībvalsti. Tas šķiet tikpat dabiski kā PSRS sabrukums un latviešu valodas atgriešanās oficiālās valsts valodas statusā. Taču kāds to visu ir pavisam reāli veicinājis. Vai tad, kad pēc gadu simtiem tiks aprakstīta Eiropas sadalīšana 20. gadsimta vidū un atkalapvienošanās 21. gadsimta sākumā, nākotnes profesori uzskatīs, ka tagadējo ģeopolitisko vidi ir radījušas manifestācijas un daudzās Austrumeiropas “samta” un “dziesmotās” revolūcijas?
Tā var domāt, atrodoties okeāna šajā pusē. Kad esi izstaigājis Vašingtonas varas gaiteņus, sarunās izdzirdējis, ko kāds Pentagonā darījis 1984. gadā un Nacionālās drošības padomē 1985. gadā, kad ieskaties – nevis kā prezidents Bušs prezidenta Putina, bet gan “cietās”, akadēmiskās antikomunistes Kondolīzas Raisas acīs, kad palasi senatora Džesija Helmsa daudzu gadu runas, kad izlasi Rona Asmusa jauno grāmatu NATO paplašināšana, tad tu saproti, ka mūsu liktenis ir bijis daļa no amerikāņu plāna, lai arī reizēm viņi to sev neraksturīgā manierē noklusē, saslavējot mūsu 80. gadu beigu tautas kustības un 90. gadu ārpolitikas līderus. Iepazīstoties ar skaitļiem, militāro jaudu un pēdējo gadu desmitu diplomātisko vēsturi, kļūst skaidrs, ka tikai lielvarai ASV ir bijis pa spēkam sabrucināt “ļaunuma impēriju”.
Tie, kuriem ir nācies strādāt pie lieliem projektiem, teiksim, vadot valsti vai kādu tās sektoru, zina, ka nepastāv kaut kāda abstrakta “sistēma” – visur ir pavisam konkrēti cilvēki, kuri izšķiroši ietekmē notiekošo.
Tas ir arī NATO paplašināšanas gadījums, kurš 90. gadu sākumā amerikāņiem nebūt vēl nebija pašsaprotams. Aiz šīs paplašināšanas – nevis slēpjoties, bet īpaši neizgaismojoties – atrodas vismaz desmit cilvēku, bez kuru personīgās cīņas par šo projektu, iespējams, nekas tāds vēl daudzus gadus nebūtu noticis. Rona Asmusa loma ir daudz lielāka, nekā viņš to apraksta savā grāmatā. Tāpat kā tādu plašam lokam ne pārāk pazīstamu cilvēku darbošanās kā Dens Frīds, Ēriks Ēdelmans, Stīvs Bīgans, Jans Bžezinskis, Brūss Džeksons, Sendijs Veršbovs, Kens Meijers, Volters Andrušicins. Pazīst “lielos”– Klintonu, Olbraitu, Talbotu. Rons bija daļa no Olbraitas komandas tieši NATO paplašināšanas jautājumos.
Tā nav nekāda sazvērestības teorija, jo tik savādi atklāti, kā noticis šis Eiropas apvienošanas process, reti kad notikušas lielas vēsturiskas pārmaiņas. Tagadējais Eiropas savienības fakts nav iedomājams bez amerikāņu gadu desmitus vecā kontinentam piedāvātā drošības lietussarga, kuru nevar atsvērt nekādas franču senās impēriskās ambīcijas, ne pat viss Eiropas militārais potenciāls kopā. Vai visi tie, kuri vēlas dzīvot labklājības un sociālo garantiju caurvītajā Eiropā un kuri ielās demonstrē pret amerikāņu “imperiālismu”, būtu ar mieru atteikties no daļiņas savas labklājības un amerikāņu militārās palīdzības? Droši vien gatavību nest materiālus upurus paustu neliela “autonomo” elementu saujiņa, taču kopumā Eiropa ir gados veca, dekadenta un orientējas uz labklājību. Man var iebilst, taču, lai gan Eiropā ir labākas filmas un ēdiens, amerikāņu politikā un sadzīvē ir daudz vairāk ideālisma nekā Eiropā. Iespējams, ka tas sabalsojas ar Džordža Sorosa sacīto, ka viņš ir tik bagāts, ka var atļauties būt morāls.
Amerikāņu patieso lomu mūsu valstiskās neatkarības atgūšanā un NATO sakarā saprot labi ja saujiņa šejieniešu. Viens no šādas sapratnes ruporiem bijis laikraksts Diena, kura komentāri bijuši kaismīgs aicinājums, nevis neitrāls procesa vērtējums. Nav brīnums, ka tad, kad Vaira Vīķe-Freiberga aicināja sev līdzi tikties ar prezidentu Bušu desmit Latvijas pilsoņus, kuri visvairāk sekmējuši Latvijas līdzdalību NATO, viņu vidū bija arī Dienas komentētājs Aivars Ozoliņš. Vēl pirms gadiem diviem man nācās jokot, ka Ozoliņš Saeimas namā mēdza deputātus “baidīt” gan ar Rīgā iebraukušo ASV NATO komitejas prezidentu, republikāni Brūsu Džeksonu, gan ar kaut kad drīz Rīgā atkal gaidāmo šīs komitejas līdzpriekšsēdētāju demokrātu Ronu Asmusu. Tieši viņi, uzskatīja Ozoliņš, kā “cerberi” pārbaudīs mūsu politiķu neizdarītos mājas darbus.
Taču ar Ronu viņš baidīja no lieka. Ar Brūsu – pārāk maz.
Demokrāta un republikāņa uzskati par to, ka Baltijas valstīm jābūt NATO, īpaši neatšķīrās, toties izteiksmes stils gan. To mēs labi redzam prezidenta Buša “elegantajos” un aizsardzības sekretāra Ramsfelda “izsmalcinātajos” izteicienos.
Rons mans atļāva uzrakstīt, ka reiz viņam izspruka: “To taču esi pamanījusi, ka mēs ar Brūsu kaut kādā veidā esam sāncenši?” Šīs sāncensības vēsture ir daļa no NATO paplašināšanas vēstures. Brūss par Ronu reizēm ar dīvainu balss pieskaņu izsakās, ka “Asmuss ir intelektuālis.” Tas neskan pārāk cildinoši. Ronam ir iedzimti skaļa, īsti amerikāniska balss, viņš ir īsts enerģiska amerikāņu profesora iemiesojums. Rons ir amerikānis, bet Brūss ir amerikānis kvadrātā, kuram pasaules centrs viennozīmīgi atrodas Vašingtonā. Abiem rūp transatlantiskā saite, tomēr Rona stils ir vairāk vērsts uz paritāti. Brūss ir nevis skaļš, bet dzelžains. Citi saka – rupjš. Man personīgi gan ir nācies pieredzēt viņu tik žilbinoši runājam par literatūru, kā to par krievu literatūru spēj vienīgi profesors Fleišmans Stenforda universitātē. Tomēr Brūss ir vispasaules menedžeris-karavīrs, kurš tagad “ievieš demokrātiju” kaut kur starp Vidusāziju, Baltkrieviju un Aizkaukāzu. Abi ir no lielākajām un interesantākajām personībām visā plašajā pasaulē. Viņu nopelni ir tik lieli, ka vienam no viņiem nākas piedot milzu pāridarījumus. Rons nekad mums tā nebūtu darījis pāri. Bet arī Brūsu liktenis nav žēlojis – viņa pašaizliedzīgo darbību NATO paplašināšanā publiski netaisni saistīja ar viņa atrašanos ieroču ražošanas giganta Lockheed Martin viceprezidenta amatā. Es zinu, ka Brūsam motivācija darboties NATO komitejā nebija saistīta ar ieroču tirdzniecību, taču citējot Ronu, nākas vaicāt – kā es varu pierādīt tiem, kuri apgalvo pretējo, ka es nesitu savu sievu?
Es gribu pastāstīt gadījumu, kas drīz var piemirsties. Ir jāatminas, ka daudziem vēl arvien liekas, ka mums bija kaut kādas īpašas privilēģijas, tāda kā “brīvā pase” uz NATO, lietojot Brūsa Džeksona terminoloģiju. Nekā tāda nebija. “This is all about values”,[2. Runa ir par vērtībām.] teica Brūss Džeksons, un allaž parādījās tur, kur viņaprāt, vērtību izpratne vēl nebija redzama un nebija iedzīvināta likumos.
Tas notika 2001. gada otrajā pusē. Igauņiem bija pilnīgi cits EDSO mandāts. Lasītājam grūti saprast, kas tās par dīvainām starptautiskajām organizācijām, kas mums kaut ko liek un mēs izpildām, taču bijušo EDSO augsto komisāru jeb “nāves eņģeli” Maksu van der Stūlu pazīst visi latvieši. EDSO jeb Eiropas un Drošības sadarbības organizācijas rekomendāciju izpilde bija būtisks priekšnoteikums līdzdalībai NATO. Tieši šīs rekomendācijas liedza jebkādu “brīvo pasi”. Ja mēs nebūtu saprātīgi, ja saprātīga nebūtu politiķu lielākā daļa, tad notiktu tas, ko lielākā daļa sabiedrības tagad uzskata par neiespējamu – pa vidu Baltijas valstīm tiktu iedzīts ķīlis, atstājot Latviju “pelēkajā zonā”. Kad kādreiz tiks uzrakstīta monogrāfija un pieminēti Saeimas balsojumi NATO sakarā, tad būs ko pabrīnīties, ka tāda partija kā Tēvzemei un Brīvībai/LNNK ļoti būtiskos balsojumos vērsusies pret tiem nosacījumiem, kas bijuši nepieciešami mūsu uzņemšanai NATO. Jo fons līdz pat 2002. gada pavasarim itin nebūt nebija skaidri mums labvēlīgs. Vēl 90. gadu beigās Vašingtonas varas gaiteņos mājoja pārliecība, ka igauņiem “pienākas” Eiropas Savienība, lietuviešiem – NATO, bet latviešiem – Pasaules tirdzniecības organizācija, kuras biedrs mēs jau bijām.
Atgriežoties pie 2001. gada otrās puses – igauņiem bija noteikts EDSO mandāts, kura sastāvdaļa bija vēlēšanu likuma maiņa. Un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm jeb no Vašingtonas nāca aicinājums vēlēšanu likumu mainīt arī mums, latviešiem, neprasot deputāta kandidātiem latviešu valodas zināšanas augstākajā līmenī.
Stāsts ir skumjš, taču tas ir jāizstāsta līdz galam. Tas ir daļa no apmēram astoņdesmit gadu garās neesošās vienotības Baltijas valstu starpā, kurā Baltijas asambleja bija tikai vīģes lapa.
Trīs gadu senajā stāstā scenārijs bija latviešiem nelabvēlīgs. Igauņi zvanīja uz Vašingtonu, un NATO komitejas prezidents Brūss Džeksons nāca klajā ar paziņojumu par “zelta standartu” igauņiem un… latviešiem, lai arī pirms tam mēs par tādu zeltu nebijām vienojušies. Igauņiem, iesaistot latviešus, bija vieglāk risināt savas pašmāju politiskās problēmas, jo kuram gan mazā, nacionālā valstī ir vēlme tik ļoti atkāpties no līdzšinējās valodas politikas?
Rons Asmuss par šo paziņojumu nebija informēts, lai gan ASV NATO komitejā – kura ir sabiedriska, tomēr visietekmīgākā lobiju organizācija NATO paplašināšanas sakarā – visi lēmumi tiek pieņemti solidāri gan no demokrātu, gan no republikāņu puses. Rons nekad nebūtu tā darījis – nebūtu tracinājis ar pēkšņu paziņojumu mūsu prezidenti, būtu sazinājies ar Eiropas sabiedrotajiem. Viņa stiprums ir analītiski argumenti, nevis “šoka terapija”.
Toreiz, par spīti prezidentes aicinājumam un – kā izteicās vēsturniece Ilga Kreituse – “politiskās partijas Diena” spiedienam, labējie politiķi saglabāja veselo saprātu un mainīja Satversmi, nostiprinot tajā valsts valodu.
Šis ir mazs piemērs tam, ka lēmumi ir tikuši pieņemti ātri un šaurā cilvēku lokā abās kontinenta pusēs. NATO paplašināšana, lai arī to atbalstījusi lielākā daļa mūsu iedzīvotāju, ir bijis elites projekts. Rons ir daļa no šīs elites.
Šajā projektā ir bijis tik daudz subjektīvu momentu, ka cilvēki, kuri tagad saprot, ka viņiem bijusi “mazapzināta dzīve Padomju Savienībā”, drīz sapratīs, ka ļoti maz apzinājušies, kā sasniegti ambiciozie Latvijas ārpolitikas mērķi un kas tos veicinājis.
Kad tu pazīsti amerikāņus, tu vairs nevari vainot Ārlietu ministriju par sīkām vai lielākām neizdarībām, jo valsts sekretārs Māris Riekstiņš būs Rona draugs līdz mūža galam. Tu citādākām acīm paskaties arī uz bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani, kurš samērā vienkārši, toties nepārprotami ir virzījies uz to, ko Rons sauc par “community of values”.[3. Vērtību kopība (visi angļu val.).]
Bet stāsts jau bija iecerēts par kaut ko citu. Tas vēl ir nenoslēdzies stāsts par Rona (un manām) ciešanām par to, ka tagad, kad tas NATO “zilais brīnums” ir noticis, ir noticis arī kaut kas cits. Ir izaugusi milzīga plaisa starp Eiropu un Ameriku, kuras nesalāpīšana draudēs ar zaudējumu karā pret terorismu. Tā nav frāze no Dienas ievadraksta, tā diemžēl ir daļa no Rietumu politiskā un populistiskā stulbuma, kuru šobrīd nevar aizlāpīt nedz Rons, nedz viņa sabiedrotie abās okeāna pusēs. Tagad pēkšņi (?) vairs neviens neatceras, ka arī Balkānos amerikāņi karoja, lai “saglābtu Rietumus”, lietojot Rona oponenta, neokonservatīvā teorētiķa Boba Keigana terminoloģiju. Ja transatlantiskās attiecības tiks sadragātas, pakārtojot tās ikreizējām katras valsts pašmāju vēlēšanām, tad šodienas Rietumu politiķi būs vainīgi pie tām globālajām izmaiņām, kurās viņu community of values gan vairs nebūs nekādas vietas.