Pēdējiem kož suņi

“Kā gan lai veiktos kādam svešajam, kurš piezemējies nepareizo cerību vai tukšo solījumu paradīzē, kurš piezemējies mantkārīgā šķietamības ellē?” — Uz melna ekrāna baltiem burtiem paraksts: “Bruno S”. Aiz muguras kinozālē kāds vīrs visu laiku kaut ko pie sevis murmina, tik skaļi, ka uz viņu jāpaskatās. Tas ir tas pats vīrs, kas redzams ekrānā. Viņš ir uzcirties saburzītā baltā kreklā, ar kaklasaiti, rokās nervozi ņurka plastmasas kuļķeni, ik pa laikam ierunājas vai iedziedas, vai arī nosaka, ka tā tas ir. Filmā viņš zilā apakškreklā, platmali galvā, apsēžas pie liela melna pianīno un lēni, uzsverot katru vārdu, saka: “Bruno S. ir 69 gadus vecs un dzīvo Berlīnē. Septiņdesmitajos gados viņš bija starptautiski pazīstams kā Kaspars Hauzers un Strošeks Vernera Hercoga filmās”. Tā sākas filma Bruno S. Svešais ir nāve, ko rāda Berlīnes kinofestivālā.

Filma jau no paša sākuma liek saprast, ka stāsts būs skumjš, vai arī es šo stāstu gribu dzirdēt kā skumju: “Jā, Verners Hercogs, Eva Matesa, viņi ir labāki par citiem cilvēkiem. Viņiem ir viss, par ko citi cilvēki var tikai sapņot. Trīs istabu dzīvokļa vairs nav, tā nav un šitā nav,” ar sevi sarunājas Bruno, guļot gultā savā Šēnebergas dzīvoklī, skatoties televizorā 1977. gadā uzņemto filmu Strošeks. Tas, kas pašlaik redzams uz ekrāna, izskatās kā Hercoga filmas turpinājums pēc divdesmit pieciem gadiem, ja vien pirmais Strošeks filmā nebūtu nošāvies atrakciju parkā uz krēsla, uz kura bija rakstīts “Is it really me?” Tomēr šis ir dokumentārs stāsts par aktieri Bruno Šleinšteinu jeb Bruno S.

1974. gadā uz ekrāniem parādījās Vernera Hercoga filma Katrs par sevi un Dievs pret visiem — tā bija režisora kinematogrāfiskā versija par neparasto atradeni Kasparu Hauzeru, kurš 1828. gadā kā 18 gadus vecs jauneklis pēkšņi parādījās Nirnbergas tirgus laukumā un līdz tam visu dzīvi bija pavadījis bez saskares ar civilizāciju. “Hauzers ir cilvēks bez valodas, neapstrādāts cilvēka gabals, jēlmateriāls,” stāstīja Hercogs. Tāpēc par filmas galvenā varoņa atveidotāju viņam kāds ieteica autodidaktu Bruno Šleinšteinu, kurš tolaik bija pazīstams no Luca Aiholza filmas Melnais Bruno.

Bruno S. kļuva par atklājumu un tika aizvests arī uz Kannu kinofestivālu. Tur pirms filmas demonstrēšanas Bruno ienāca prātā uzspēlēt mutes harmonikas. Publika bija izsaukusi policiju, Bruno S. apcietināja, jo neviens nebija sapratis, ka Bruno Kannās atrodas kopā ar savu filmu. “Tur mani uzņēma kā svešo starp svešajiem. Bruno tur rādīja kā lielo bērnu ar mazo galvu. Un melnie kraukļi no preses. Kuru viņi izjautāja? To lielo vīru vai to mazo?”

1977. gadā uz ekrāniem parādījās Hercoga filma Strošeks. Filma ir stāsts par notiesāto Strošeku, kurš tiek atbrīvots no ieslodzījuma, bet patiesībā nemaz negrib tikt laukā, jo tur ir vēl sliktāk nekā cietuma kamerā. Strošeks ar prostitūtu Evu un Šaica kungu aizceļo uz Ameriku, lai aizbēgtu no savas neiespējamās dzīves Berlīnē, bet arī tur viņi ir tikpat nelaimīgi kā Berlīnē. Kritiķi gan Eiropā, gan Amerikā filmu uzņēma ar sajūsmu, un daži pat raksta, ka tā ir labākā Hercoga filma.

35 gadus pēc Strošeka par Bruno S. vairs netika dzirdēts nekas. Un ar to stāsts arī varētu beigties. Taču tie, kas grib apmierināt ziņkāri, jautājot, ko Bruno S. dara patlaban, var uzzināt: viņš ir ielu muzikants Berlīnē. Tādu šeit ir daudz, un ja kāds te pagalmā Dernburgštrāsē ar akordeonu dziedātu, ka ir vietuļš čigāns, diez vai es no sava piektā stāva loga mazajā apaļīgajā vācietēnā spētu saskatīt Strošeku. Varbūt es viņam mestu kādu centu.

Ukraiņu izcelsmes vācu režisors Mirons Zovnirs 90. gadu vidū Bruno nejauši satika uz ielas, un viņam radās ideja uztaisīt dokumentāru stāstu par Bruno. Tas, ka kāds uztaisījis filmu par Bruno, viņam, kā viņš pats saka, esot pilnīgi vienalga. Bruno nezina, ka ir slavens. Patiesībā Bruno to nekad nav zinājis.

Kad filmā Bruno tiek vaicāts, kāpēc viņš nav saņēmis nekādus citus filmēšanās piedāvājumus, viņš atbild: “Neskrien pie karaļa, ja netiec saukts.”

Stāstot par sevi, Bruno runā trešajā personā, vai arī saka — Bruno. “Vienreiz viņam prasīja, kā viņš iedomājas nāvi. Un tad viņš atbildēja: ja jums ir tā laime, jūs varat redzēt, kā jūs mirstat. Tas ir kā miegs. Un, kad jūs pamostaties, viss sākas no sākuma.” Filmā par savu dzīvi Bruno stāsta — tu skrien kā pa apli un beigās sasniedz mērķi — nāvi; viņa aforismi šķiet kaut kur dzirdēti. Protams, pēc atbrīvošanas no cietuma arī Strošeks noteica: “Viss notiek kā pa apli.” Bruno runā var saklausīt arī Kaspara Hauzera izteikumus — it kā stāsts par Strošeku un Hauzeru patiesībā būtu bijis stāsts par viņu, vai arī viņš nekad nebūtu spēlējis lomu, bet tikai sevi. Tagad var sēdēt un domāt, kur ir Hercogs, kur Bruno, kur Hauzers un kur patiesība. Bruno, slaukot brilles, prasa: “Kādu krāsu, gleznojot bildi, jūs dotu patiesībai? Vai patiesība var būt akla? Vai patiesība var būt spogulis? Viens saka, ka patiesība ir tāda, otrs saka, ka patiesība ir zila. Bet, ja tas ir tā, tad tai bildē neko nevar redzēt. Un vai var būt tā, ka viens uzglezno bildi un otrs to ierauga, tā bilde viņu tā aizskar, ka viņu ķer sirdstrieka?”

Bruno piedzima 1932. gadā Berlīnē. Kad zēnam bija divi mēneši, tēvs savu ārlaulības bērnu aiznesa uz Ķeizara Frīdriha vārdā nosaukto slimnīcu. Bruno māte Frīda Bremze neesot varējusi pēc dzemdībām zīdaini aprūpēt, un bērns neesot varējis uzņemt nekādu barību. Uz ādas viņam parādījušies izsitumi un skābekļa trūkuma dēļ viņš reizēm izskatījies pavisam zils. Zīdaiņu patversmē Bruno pavadīja vairāk nekā gadu, māte šī gada laikā viņu tur neapmeklēja ne reizi. Kad Lihtenbergas sociālās aprūpes dienests 1933. gadā ieteicis mātei bērnu ņemt pie sevis, viņai jau bijis divus gadus vecs dēls, kurš vēl neesot pratis staigāt. Tomēr Bruno nodzīvoja ģimenē trīs gadus. Četru gadu vecumā viņu nodeva izmeklēšanai pie rajona psihiatra, kurš Bruno diagnosticēja idiotiju un ieteica neaudzināt bērnu ģimenē. Bruno nonāca psihiatriskajā slimnīcā Ketšendorfā, kur viņš esot atstājis nemierīga un nervoza bērna iespaidu, lai arī bijis visumā kārtīgs zēns, kuram tikai nereti uznākušas pēkšņas dusmas. Viņš apmeklējis slimnīcas speciālo skolu un iemācījies skaitīt līdz divpadsmit. 1941. gada sākumā viņu pārveda uz Vitenauas slimnīcu un piešķīra bāreņa statusu.

Kad Bruno tagad prasa, kāpēc viņu sauc par Bruno S. un nevis Bruno Šleinšteinu, Bruno stāsta: “Man bija brālis, un viņš kaunējās par to, ka viņam vispār ir brālis, kurš nav tāds kā viņš. Ģimene mani negribēja, jo es biju pēdējais, un pēdējiem vienmēr kož suņi.”

Filmā Bruno stāv pie mātes kapa — varbūt pie kāda cita kapa, jo uzrakstu uz pieminekļa nav iespējams izlasīt. Bruno ietērpts smokingā, viņš dzied par to, ka tēvs ir miris, māte kļuvusi par mauku, bet viņš ir mūžīgi viens. “Vai tu mīlēji savu māti?” viņam prasa. Bruno aiztaisa acis un atbild: “Ģimenē bija divi bērni, tas otrais bija miskastei. Un tā tas būs arī uz priekšu. Kad mirusī māte saka: “Tu paliksi vienmēr un mūžīgi mans,” var gadīties, ka bērns, stāvot ziemā pie mātes kapa, nosalst. Domā par meiteni ar sērkociņiem, viņa arī nosala ziemā.” Sēdēdams pie klavierēm, Bruno prasa: “Kā izskatās brīvība?” Un pats arī atbild: “Ak dzeloņdrātis, ak dzeloņdrātis.”

Psihiatriskajā klīnikā, kurā bija ievietots Bruno, no 1942. gada līdz 1945. gadam atradās 175 bērni, nacistu varas iestādes varēja dot atļaujas ar viņiem veikt dažādus medicīniskus eksperimentus. No slimnīcā ievietotajiem bērniem 81 mira. Bruno smadzenēs ar punkcijas metodi šķidrums tika aizvietots ar gaisu. Šai metodei it kā vajadzējis likvidēt agrā bērnībā radušos smadzeņu bojājumus, bet Bruno tas izraisīja vairāku dienu ilgu nelabumu, vemšanu un galvassāpes. Bruno vairākas reizes mēģināja no slimnīcas aizbēgt, bet viņu katrreiz noķēra un atveda atpakaļ. Karam beidzoties Bruno S. izrādījās Austrumvācijas teritorijā.

“Vai tu tici brīvībai?” viņam vaicā. “Es ticu tikai vienai brīvībai,” atbild Bruno, “un tā ir nāve.” Zovniram reiz Bruno esot prasījis, kā var pazīt nāvi. Vai tā var būt arī cilvēks? “Nevienam tu neesi vajadzīgs,” saka Bruno. Viņa flīģelis ir liels un noskaņojies, viņš sēž pie tā un dzied paša sacerētu dziesmiņu, ar vienu roku sitot pa taustiņiem: “Vara ir liela, un tauta ir maza, vara ir liela, un tauta ir maza. Vai vēl vienreiz? Tas, kuram vara, ir tas lielākais cūka.”

1956. gadā Bruno izdevās pārbēgt uz Rietumberlīni, kur sākotnēji viņš dzīvoja bezpajumtnieku patversmē Altmoabitā, meklējot darbu. 20 gadus viņš strādāja rūpnīcā Borsigwerke par šoferi uz maza dzeltena Toyota autokrāvēja ar dakšveida satvērēju. Kad Bruno runā par to, kas viņš ir, viņš pieceļas kājās, un rāda, ka esot kā tāds šķirošanai pakļauts priekšmets — krāvējs satver sagatavi, izmēģina to un tad izmet laukā. Rūpnīcā sākumā Bruno bija mītiska persona, par kuru runāja, ka mājās viņam esot ginekoloģiskais krēsls. Kolēģiem viņš likās nekaitīgs muļķītis, kurš sarunājas ar sevi. Viss esot mainījies pēc tam, kad viņi uzzinājuši, ka Bruno ir mākslinieks, kurš zīmē, spēlē, dzied un vēl filmējas. Tad ikviens rūpnīcas strādnieks esot gribējis būt pazīstams ar Bruno, Bruno aicināts darbabiedru kāzās uzspēlēt akordeonu, un kolēģiem dāvinājis savus zīmējumus ar autogrāfu. “Es taisu virsū tādai sabiedrībai, kuru dēvē par brāļiem un māsām vai līdzpilsoņiem,” Bruno tagad saka un dzen bārdu, pie sevis runādams, ka atkal varēs labi izskatīties, bet ko domājot tie citi, kas dzīvo tai pašā mājā, kur viņš? Viens izskatoties tāāāds (to sakot, Bruno sašķoba seju), otrs izskatoties tāds (Bruno sašķoba seju vēl vairāk). Viņi visi grib kaut kas būt, turpina Bruno, nepārtraukdams savu bārdas dzīšanas procedūru, bet īstenībā viņi visi ir mēsli un paši to nemaz nezina. Bruno baidās no svešiem cilvēkiem, savas durvis viņš slēdz ar piecām atslēgām, bet, kad nāk pie viņa ciemos vai grib viņam piezvanīt, tad nācējam vai zvanītājam jāzina īpašs kods. Bruno dzīvoklis izskatās gandrīz tāds pats kā Strošeka dzīvoklis filmā, piekrauts ar zvaniem, kausiem, ventilatoru kolekciju, pie sienām vien Bruno saprotamas nozīmes avīžu izgriezumi.

Kopš Bruno ir pensijā, viņš zīmē, divas bildes kāda galerija esot nopirkusi. Viņš piepelnās kā ielu muzikants Berlīnes pagalmos. Viņš paņem akordeonu un dodas pa tikai viņam vien zināmu maršrutu. Bet arī tas vairs neesot tik vienkārši — uzdziedāt kādā Berlīnes pagalmā kādu vecu zaldātu dziesmu par to, ka ne katru dienu spīd saule vai ka esmu vien čigāns es bijis. Bruno pats stāsta, ka dziedot par mīlestību, un vecas vācu omas esot aizkustinātas, ka kāds kaut ko tādu šai pilsētā vēl dara.

“Ziema var iestāties arī pašā vasaras viducī, un tad tā ziema saucas nāve,” Bruno saka aizžmiegtām acīm. “Mani skaistākie gadi ir sabojāti. Ja gailis ir pazaudējis savas spalvas, viņu izmet laukā. Es tagad esmu vecs, un mani var mest laukā, nekas ar mani nenotiks. Bez mīlestības viņš ir uzaudzis un bez mīlestības viņš mirs. Man manā vecumā vairs nevajag nekādu mīlestību, es tai taisu virsū.” Kad Bruno to saka, viņš skatās tieši kamerā, bet neskatās virsū man, kas uz viņu skatās, bet kaut kurp kādā nesaprotamībā.

“Kurš zina, cik vecs būs Bruno, kad viņš mirs?” — to Bruno S. kaligrāfiski uzrakstījis uz kāda pie sienas piesprausta avīžizgriezuma. Bruno pieiet pie loga un pa aizkaru spraugu skatās laukā: “Jā, no kurienes nāk cilvēks, no kuras debespuses. Tā tur ir lielpilsēta, un šī lielpilsēta sākas ar burtu “B”. Un viss, kas sākas ar burtu “B”, tā ir Berlīne, Berlīne, Berlīne. Tā ir pilsēta, kuru es nekad nepametīšu. Berlīne paliek Berlīne, lai arī nereti tā izskatās tik nabadzīga. Esi laimīgs ar to, kas tev ir, un centies no tā sev ko labu iztaisīt.”

Kad filma beidzās, Bruno iznāca skatītāju priekšā, turpinādams ņurcīt savu polietilēna maisiņu, skatījās grīdā un mēģināja aizslēpties aiz filmas veidotāju mugurām, it kā viņa te nemaz nebūtu un it kā filma nebūtu bijusi par viņu.