Pēdējais no Akuņiniem

Šogad krievu kinematogrāfisti nākuši klajā ar trešo un vērienīgāko Borisa Akuņina romāna kino versiju, filmu Valsts padomnieks (iepriekš ekranizācijas piedzīvojuši arī Azazels un Turku gambīts). Filmas scenārija autors ir pats Akuņins.

“Kino nav nekāda sakara ar literatūru; šo divu mākslas formu raksturs un būtība atrodas nepārtrauktā konfliktā. Tāpēc jāizvairās taisīt filmas pēc grāmatām,” rakstīja Ingmars Bergmans, uzskatot, ka literāra darba iracionālā dimensija, tā eksistences pamats bieži ir vizuāliem līdzekļiem nepārtulkojams –  kas savukārt iznīcina filmas īpašo iracionālo dimensiju. Un tomēr romānu, stāstu ekranizācijas joprojām ir būtiskas kino, literatūra piedāvā naratīvo elementu, bet kino mēģina to vizualizēt tiešākā vai netiešākā veidā ar labākiem vai sliktākiem rezultātiem.

Pazīstamas (t.i. iepriekš lasītas) literatūras kino versijas vienmēr ir izaicinājums skatītājam – varbūt kārdinājums, varbūt noliegums. Mēs ejam, jo mēs zinām, mēs neejam arī tieši tāpēc. Kaut kur personīgās iztēles atmiņā ir iedzīvojušies vizuāli tēli; jo spēcīgāki un tuvāki tie ir, jo stiprākas ir bailes tos nogalināt ar citas iztēles versijām. Tieši uztveres atšķirības Bergmans uzskatīja par literatūras un kino nesaistāmības galveno faktoru. “Rakstītais vārds tiek izlasīts un asimilēts caur apzinātu gribas aktu un intelektu; tas iztēli un emocijas ietekmē pamazām. Filmas gadījumā process ir atšķirīgs. Kad mēs piedzīvojam filmu, mēs apzināti sagatavojam sevi ilūzijai. Noliekot malā gribu un intelektu, mēs dodam ceļu savai iztēlei, filmas epizodes tiešā veidā iedarbojas uz mūsu sajūtām.” Tāpēc ir bail redzēt uz ekrāna to, kas ir jau redzēts sevī. Lai arī cik neizdevusies varbūt būs šī kino versija, tā būs iedarbīgāka un tiešāka par personīgo. Izdarot izvēli par labu redzēšanai, mēs varam tikai cerēt, ka tas, kā literāro darbu būs redzējis kāds cits, šajā gadījumā režisors, atbildīs tam, kā to esam redzējuši mēs, vai varbūt būs savādāk, bet mums pieņemami.

Ekranizācijas noskatīšanās nepiedāvā atpakaļceļu, kino “noēd” personīgās tēlainības ēnas, kas dzīvo atmiņā, uzpotē savu tēlainību kā vienīgo īsto, kā to, kas izstumj personīgo, liekot vietā publisko.

Ir, protams, arī vecāki literāri darbi, kas piedzīvojuši vairākas ekranizācijas, kur, atšķirīgām tēlainībām sajaucoties, pastāv iespēja atgriezties pie kaut kā “pa vidu”, kas jau atkal savā ziņā ir, ja ne personīgs, tad pseidopersonīgs redzējums. Ir dažādi Erkili Puaro, tāpat kā inspektori Megrē vai Šerloki Holmsi, kas katram ļauj izvēlēties tuvāko. Bet tie literārie darbi, kas pagaidām ir piedzīvojuši vienu kino versiju (vai vismaz vienu redzētu), atņem jebkādas izvēles iespējas iztēlei. Vēl ilgi hobiti tur pastāvēs tieši tā, kā tos ir vizualizējis Pīters Džeksons, savukārt Fandorins vismaz līdz nākamajam variantam asociēsies ar to tēlu, ko savā filmā radījis Filips Jankovskis. Un te nedrīkstētu būt nekādu pretenziju, jo no sava personīgā Fandorina (tāds droši vien ir ikvienam, kurš lasījis kaut vienu Akuņina grāmatu no šīs sērijas) mēs atsakāmies jau tajā brīdī, kad izvēlamies filmu redzēt, nevis neredzēt.

Grāmatu filmas vienmēr kaut ko atņem no piedzīvotās vientulības baudas – pašas grāmatas lasīšanas, tomēr ikreiz, lasot grāmatu, kas “liek redzēt”, atmostas urdošas ilgas pēc brīža, kad kino “nozags” redzēto, lai to varētu ieraudzīt. Jo vizuālāka un, iespējams, tuvāka ir grāmata, jo spēcīgāka ir vēlme pēc filmas. Un cerība, ka tas, kurš to nofilmēs, būs ieraudzījis identiski. Man ir, iespējams, maldīgs, bet ļoti personīgs priekšstats, ka vienīgā attaisnojamā ekranizācijas motivācija drīkstētu būt mīlestība pret konkrēto grāmatu, pret tēliem, notikumiem un vēstījumu, kas uzrunā “līdz kaulam”. Grāmatas kā iedvesmas avota izvēlei ir jābūt pamatotai personiskajā, nevis tikai labā stāstiņā, ko būtu tik viegli pārcelt uz ekrāna. Varbūt tieši tāpēc visveiksmīgākās ekranizācijas (dažreiz gan arī visneveiksmīgākās, ja šo pašu iemeslu dēļ kino attiecas pret literatūru ar pārlieku lielu pietāti un neaizskaramību) ir tieši tās, kurās šo mīlestību var sajust arī skatītājs. Kā tas notiek Šerloka Holmsa krievu versijā, bet pilnīgi noteikti nenotiek Valsts padomniekā. Tieši tāpēc pirmās filmas dzīvelīgums jau ir pierādījies, kamēr otrai to maz ticams piedzīvot.

Mūsdienu populārā un pieprasītā literatūra šeit drīzāk kļūst par zināmu garantiju arī ekranizācijas popularitātei un pieprasījumam. Droši vien katrs, kurš Akuņina grāmatas ir “lasījis redzot”, ir iedomājies par to, cik burvīgas filmas no tām varētu sanākt, pateicoties gan smalki izstrādātajam laikmeta fonam, gan spilgtajiem varoņiem, kuros savienojas vēsturiska nostalģija ar izteiktu mūsdienīgumu. Tieši tāpēc nav korekti ekranizēt grāmatu, paļaujoties tikai uz to, ka katrs lasītājs, kura iztēlē ir iedzīvojies Fandorins un Masa, uzreiz arī kļūs par skatītāju. Arī režisoram un aktieriem ir jāmīl savi varoņi kā jebkuram autoram, lai gala produktu jeb mākslas darbu spētu iemīlēt uztvērēji. Ekranizācija var būt tikai tīrs literatūras pārnesums labākā vai sliktākā vizuālā valodā, tomēr tai ir arī visas iespējas kļūt par oriģināldarbu, par spīti tam, ka tā nekad nebūs pilnīgi neatkarīga no literārām asociācijām un rakstnieka, pat ja viņš dzīvojis pirms simtiem gadu. To nosaka ne vien režisora profesionālisms, bet vairāk tieši viņa sajūtas par literāro avotu.

Var jau teikt, ka detektīvs, ja šo žanru varam attiecināt uz Valsts padomnieku (šis, atšķirībā no vairākiem citiem Akuņina darbiem, varbūt nav gluži klasisks detektīvs, kas atbilstu tam “īsta” detektīva kodam, kuru jau 1928. gadā sastādīja Vilards Hantingtons Raits ar pseidonīmu – S.S. Van Dains, iekļaujot 20 instruktāžas noteikumus detektīvu autoriem) nav nekāda literatūra un tur arī nav nekā, ko mīlēt. Kāpēc tad vispār vajadzīga filma, paliek neatbildēts arī šādā skatījumā.  Kā literatūras žanrs detektīvs lielākoties tik tiešām nepiedāvā tīri literārus smalkumus (tiesa, Akuņina darbu valoda un konceptuālisms tiem jau liek pārkāpt noteiktās žanra robežas), varbūt tieši tāpēc to var uzskatīt par ideāli piemērotu ekrānam. Detektīvs tiek saukts par pilsētas pasaku, par pasaku pieaugušajiem, uzskatot, ka abos šajos žanros ir acīmredzamas paralēles – ir noslēpums, nereālas situācijas, labie un ļaunie varoņi, cīņas, uzvaras, laimīgas beigas; nav aprakstošu elementu, varoņu psiholoģizācijas, ir tikai darbība. Ja mīlam pasakas, drīkstam mīlēt arī detektīvus. Tāpēc detektīvu, tāpat kā pasaku, ekranizācijām ir nepieciešama tieši tā pati motivācija kā jebkura cita literatūras žanra pārnesumam kino valodā.

Detektīvs piedāvā ne tikai aizraujošu stāstu, bieži vien arī konkrēta laikmeta sociālo garu. It īpaši tas attiecas uz detektīva “zelta laikmetu” – 20. gadsimta 20.–40. gadiem. Ļoti iespējams, ka daudzi konvencionāli priekšstati par šo laiku veidojušies tieši detektīvu ietekmē, ko vēl paspilgtinājušas neskaitāmas ekranizācijas, pievienojot arī laikmeta vizualizētu priekšmetisko, kostīmisko u.tml. dimensiju. Atceroties kaut vai gaumīgās angļu televīzijas sērijas par Puaro, liekas, ka kino šajā gadījumā ir piedāvājis tik izteikti raksturojošu un aptverošu art deco laikmetisko vidi, kādai būtu grūti atrast citu vizuālu analogu.

Akuņins, līdzīgi kā viens no detektīva “tēviem” Džons Diksons Karrs, savus stāstus ievieto pietiekoši tālu pagātnē, lai to jau varētu saukt par citu realitāti, par pasakas realitāti, kurai vairs nav gandrīz nekāda, izņemot pašu autoru, sakara ar šodienu. Būdams mūsdienu mistiķis, Akuņins izvēlas vairāk nekā simt gadus senu vēsturisko fonu un realizē krasi atšķirīgu priekšstatu par Krieviju 19.–20. gadsimta mijā, salīdzinot kaut vai ar autentiskajiem tā laika krievu autoriem. Viņa vēsturiskā un sadzīviskā fona detaļas, atšķirībā no varoņiem un intrigas, nav izdomājumi, bet pamatīgu pētījumu rezultāts, kas ir viens no viņa prozas pašiem pievilcīgākajiem aspektiem. Šajā gadījumā svarīgi ir tas, ka šādi Akuņins burvīgā veidā arī kino piedāvā vizualizēt šo vidi, piedāvā ieskatīties tajā “realitātē”, “īstajā dzīvē”, jo kino vairāk nekā jebkas cits tiek pieņemts par totālu un pilnīgu realitātes reprezentāciju, par telpas un laika perfektas ilūzijas rekonstrukciju krāsās, skaņās un kustībā. Lai arī cik noteicoša loma šobrīd kino baudīšanā būtu sižetam, vēsturiskā fona precīza imitācija kino var kalpot kā neatkarīgs baudas avots, protams, tikai atsevišķai publikas daļai, kas filmu uztver tieši kā iespēju ielūkoties citā laikā.

Valsts padomnieks tādējādi piedāvā precīzu formulu – šeit ir gan pagājušā laika burvība, gan simpātiski varoņi, gan aizraujošs sižets. Žēl, ka filmā šī formula ir krietni pašķīdusi, ko, šķiet, ir panākusi filmas autoru paviršība un jau minētais mīlestības trūkums pret grāmatu. Ja pieņem, ka tiešām komplicēti šodien ir radīt 19. gadsimta beigu Maskavas eksterjerus, tad interjeros būtu bijis iespējams gleznaini vēsturisks perfekcionisms – tomēr tie lielākoties atgādina trūkumā nonākušas televīzijas iestudējuma dekorācijas. Savukārt sižets ir sadalījies dažbrīd neizsekojamu epizožu savirknējumā, kurā trūkst stāstu kopā saturošu, paskaidrojošu un no epizodes epizodē pārejošu apzīmētāju. Visvājāk atrisināts šeit, šķiet, reālais darbības laiks, nav noprotams, ka stāsts risinās daudzu nedēļu garumā, nevis pāris dienu un nakšu fragmentos. To varētu attaisnot ar pašas filmas laika ierobežotību – stāsts ir jāizstāsta līdz galam un jāiekļaujas metrāžā. Tad gan grūti saprast, kāpēc tik daudzas minūtes atvēlētas neattaisnotiem “atmiņu uzplaiksnījumiem”. Tomēr visbēdīgāk šajā filmā iet simpātiskajiem varoņiem. Akuņina literatūrai raksturīgo pievilcīgo izsmalcinātību visizteiktāk iznīcina tieši aktieri – un panāk filmas “krieviskumu” šī vārda sliktākajā nozīmē. Brutalitāte, paštīksmināšanās, ākstīšanās, pārspēlēšana vai vienaldzība pret savu tēlu ir tas, kas filmu neatgriezeniski attālina no grāmatas un padara šīs ekranizācijas nepieciešamību nesaprotamu. Var jau būt, ka tas ir dabisks krievu aktiermeistarības produkts un savādāk nemaz nav iespējams, tomēr, no otras puses, Konstantīns Habenskis un Oksana Fandera it kā negatīvo varoņu – teroristu Grīna un Adatas –  lomās ir savos tēlos pārliecināti vai vismaz tādi, kas atbilst nosacītajai personīgās iztēles tēlainībai, nepieļaujot šādus vispārinājumus. Drīzāk režisors nav spējis panākt no aktieriem konkrētus un ticamus tēlus, kas balstās ļoti konkrētos literāros varoņos, lai gan šādā veidā iespējas veidot lomu ir dziļākas, salīdzinot ar filmām, kurām ir vienīgi skeletisks scenārijs. Liekas, ne režisors, ne aktieri nav īpaši iedziļinājušies tajā, ko dara, bieži paliekot, balagāna pekstiņu vai commedia dell’arte tipāžu līmenī. Grāmatā ir viss nepieciešamais potenciāls un iespējamie izteiksmes līdzekļi, tomēr režisoram Jankovskim acīmredzami trūcis vienota filmas redzējuma. Diemžēl šīs filmas kontekstā ir pierādījusies Bergmana patiesība.