Pazudušie

Ļoti agrā 2005. gada 28. oktobra rīta stundā Meksikas piekrastes pilsētiņā Sanblasā nelielā laivā iekāpa pieci cilvēki. Dienas sākums likās daudzsološs: viesuļvētru sezona tuvojās beigām, debesīs bija tikai daži mākoņi un okeāns plašajā Matančenas līcī bija gluži rāms. Trīs no šiem vīriem bija pieredzējuši profesionāli zvejnieki, kurus laivas kapteinis bija nolīdzis, lai dotos uz aptuveni 60 jūdzes tālo Mariju salu arhipelāgu haizivju medībās. Ja viss noritētu gludi, viņiem vajadzēja palikt jūrā divas, augstākais – trīs dienas.

Sanblasā dzīvo gandrīz desmit tūkstoši cilvēku. Tā ir viena no senākajām Meksikas ostām un savas ekonomiskā uzplaukuma virsotnes piedzīvoja 19. gadsimta beigās. Mūsdienās pilsēta gluži labi varētu pievilināt tūristus (vēl bez sērfotājiem, putnu vērotājiem un lētā tūrisma cienītājiem, kas uz šejieni braukuši jau gadu desmitiem), ja vien te nemājotu milzīgi daudz jejenes, tracinoši agresīvu smilšu blusu. Vairāk nekā pusei strādājošo iedzīvotāju iztika ir atkarīga no okeāna. Darba nedēļa parasti ilgst septiņas dienas un ļauj zvejniekiem nopelnīt iztikas minimumu. Aptuveni 400 metrus plata grīva savieno līci ar duļķainu jomu, kas pazīstama kā “U” – tur noenkurojusies lielākā daļa Sanblasas zvejas flotes un tur, vecu riepu un tukšu motoreļļas pudeļu piemētātajā krastā, no betona blokiem saslietās būdiņās ar viļņotas plastmasas jumtiem katras dienas lomu uzpērk un tūlīt notīra mazu vairumtirgotāju firmiņu īpašnieki. Visdzīvākā satiksme “U” ūdeņos vērojama četros no rīta, kad laivas dodas jūrā, un vēlā rītā vai krēslā, kad vairums atgriežas krastā. Nelielās zvejas laivas meksikāņi sauc par pangām, un tipiska Sanblasas panga ir aptuveni sešus metrus gara stikla šķiedras laiva izbalējušā dzeltenā vai tirkīzzilā krāsā. Trešdaļai laivu uz borta ar otu uzkrāsots numurs, kas liek domāt, ka tās reģistrētas ostas iestādēs. Fakts, ka pārējām šādu numuru nav vai arī cipari kļuvuši nesalasāmi, liecina, ka varasiestādes laivu gaitām īpašu uzmanību neveltī. Zvejnieki (tikai vīrieši) vecumā svārstās no padsmitnieku gadus nesasniegušiem puišeļiem līdz nenosakāma vecuma vīriem pāri pusmūžam. Viņi nēsā beisbola cepurītes, viscaur izbalējušas drēbes un plastmasas sandales. Parastai Sanblasas laivai ir trīs soliņi, trīs cilvēku apkalpe un piekaramais motors ar jaudu no 40 līdz 125 zirgspēkiem. Laivai pārsniedzot 10 mezglu ātrumu, tās priekšgals paceļas virs ūdens virsmas kā jūras putns, kas mēģina pacelties gaisā.

Vidusmēra Sanblasas zvejnieks, ik dienu nopūloties nopelnīt savus divsimt peso (aptuveni 20 dolāru), nav noskaņots bāzt degunu citu darīšanās. Lai gan haizivju zvejnieku panga bija par dažām pēdām garāka un ar dažas pēdas dziļāku iegrimi nekā vairums vietējo laivu, un tā nebija no Sanblasas un lepojās ar veseliem diviem 200 zirgspēku motoriem, vietējo uzmanību tā tomēr nepiesaistīja. Pelēki krāsotajai laivai nebija ne vārda, ne numura. Kad panga neatgriezās krastā, nepieteicās neviens, kurš spētu to kaut cik sīkāk aprakstīt.

Laiva bija ieradusies Sanblasā no Masatlanas, piekrastes pilsētiņas dažu stundu brauciena attālumā. Tās kapteinis bija Huans Dāvids Lorenso, drukns vīrs pāri trīsdesmit. Pirms tam viņš bijis saistīts ar elektroniku – vadījis interneta kafejnīcu Masatlanā un tirgojis datoru detaļas; viņam bijusi arī zināma pieredze sporta makšķerēšanā, taču, cik noprotams, nekāda sakara ar haizivju medībām. Lorenso bija dzirdējis, ka Sanblasā varēšot atrast vīrus, kas prasmīgi rīkojas ar cimbru – haizivju ķeršanai piemēroto garauklas makšķeri, ko nav vienkārši ne iemest ūdenī, ne pēc tam izvilkt. Ceļojošo zvejnieku vidū haizivju mednieki bauda īpašu cieņu, pateicoties savai meistarībai, drosmei un, kas nebūt nav mazsvarīgi, tam, ka haizivis pieder pie vērtīgākajām jūras zivīm. Pat pašā nomaļākajā meksikāņu pueblo jebkurš zvejnieks, kurš nekad mūžā nav saticis un droši vien arī nekad nesatiks nevienu no Āzijas, skaidri zina, ka šķīvis haizivs spuru zupas Honkongā maksā vairāk nekā simt dolāru.

Kad Lorenso sāka taujāt par iespējamiem laivas apkalpes locekļiem, viens cilvēks, kura vārdam neizbēgami vajadzēja tikt nosauktam, bija Salvadors Ordonjess, draudzīgs neliela auguma vīrs no Oahakas. Trīsdesmit sešus gadus vecais Salvadors bija zvejnieks jau no deviņu gadu vecuma, kad aizgāja no mājām un ar autostopu aizceļoja līdz Jukatanai, kur pievērsās omāru ķeršanai Kankunas piekrastē – vismaz tā apgalvoja viņš pats. Sešpadsmit gadu vecumā viņš sāka zvejot haizivis Kortesa jūrā. 90. gadu vidū Salvadors apmetās uz dzīvi Sanblasā un kļuva slavens ar savu vājību – paradumu jau pēc pāris aliņiem izplūst stāstos par savām haizivju mednieka gaitām. Salvadors savukārt ieteica Lusio Rendonu, savu parasto zvejas biedru un pudeles brāli. Lusio bija divdesmit septiņi gadi, viņš kopā ar vecmāmiņu dzīvoja Ellimonā, ciematiņā, kas atrodas ne pārāk tālu no Sanblasas. Trešais nolīgtais vīrs bija Hesuss Vidanja, kuram arī bija divdesmit septiņi gadi. Viņš, tāpat kā daudzi zvejnieki, darba meklējumos bieži mēroja lielus ceļa gabalus. Viņam bija sieva un mazs dēls; ģimene dzīvoja Lasarenitasā, četru stundu autobusa brauciena attālumā. Garneļu sezonas laikā Hesuss turējās tuvāk pie mājām, bet tukšajos periodos viņš nedēļām ilgi palika ostas pilsētās, tādās kā Sanblasa, sūtot uz mājām naudu, kad vien viņam bija ko sūtīt.

Izbraukšanas dienas rītausmā Salvadors, Lusio un Hesuss sagaidīja Lorenso laivu uz Sanblasas betona mola jeb muelle. (Slavena 90. gadu meksikāņu popbalāde En el muelle de San Blas pacēlusi mitoloģiskos augstumos kādu patiesu stāstu par zvejnieka sievu, kura sajuka prātā, kad viņas vīrs pazuda jūrā.) Laivā jau sēdēja piektais, kāds kapteiņa draugs, kurš skaidri lika saprast, ka saviesīga tērgāšana viņu neinteresē. Stādījies priekšā kā El Farsero – aptuvenā tulkojumā: jokupēteris vai, ne gluži tik glaimojoši, cilvēks, kuram patiesība ir vienaldzīga –, viņš paziņoja: “Pietiks, ja jūs zināsiet, ka mani sauc El Farsero.” Viņš bija slaids, garš cilvēks ar gaišu ādu, nepārprotami ne jau zvejnieks. Palika iespaids, ka viņš devies šajā braucienā tīras ziņkārības vadīts, lai gan vispār El Farsero motīvus nebija viegli izdibināt – viņš sarunājās tikai ar kapteini. Ja šim cilvēkam piemita kaut kas līdzīgs humora izjūtai, viņš to rūpīgi slēpa. Savukārt trīs zvejnieki ievēroja vispārpieņemto protokolu: laiva pieder kapteinim. Viņiem bija zināšanas, kas nepieciešamas, lai zveja izdotos, taču galavārds paliek kapteinim. Viņi var nepiekrist, taču kapteiņa viedoklis jāciena. Zvejnieki viņu uzrunāja par senjoru Huanu.

Pie mola pangā iekrāva degvielu (desmit plastmasas konteinerus ar 50 litriem benzīna katrā) un ledu loma atdzesēšanai. Laivas iekšiene bija sadalīta ar horizontālām šķērssienām: zivis – te, ledus – te, darbarīki – te. Aptuveni jūdzi tālāk laiva pabrauca garām ne ar ko nesajaucamajam Sanblasas totēmam, 60 pēdas augstam akmeņu krāvumam, kas kalpo par nosēšanās vietu pelikāniem un zilkāju sulām, kā arī par pamatni balta akmens Fatimas Dievmātes statujai. Mazliet tālāk virs akmeņiem nosētas saliņas paceļas arī Gvadalupes Dievmātes tēls. Ik gadu 13. maijā zvejnieki savās pangās un garneļu traleros šeit pulcējas uz misi, ko vada Sanblasas draudzes priesteris. Ticīgie – viņu vidū arī Salvadors – met ūdenī rozes un plastmasas krustiņus, lūdzot svētos sargāt viņus jūrā.

Pagāja piecas stundas, kamēr laiva, cīnoties ar pretvēju un straumēm, sasniedza Isabelas salas piekrastes ūdeņus, mazu gabaliņu uz dienvidaustrumiem no Mariju salām. Haizivis visalkatīgāk metas virsū barībai pēc tumsas iestāšanās, un apkalpe pavadīja pēcpusdienu, ēsmas, galvenokārt tunču, sazvejošanai. Šim nolūkam viņi izmantoja primitīvas makšķeres, parasto trūcīgu zvejnieku darbarīku: makšķerauklu, kas uztīta uz plakana aploksnes lieluma koka gabala, ar galā piesietu āķi un svina gremdu. Ap sešiem Salvadors, Lusio un Hesuss sāka nolaist ūdenī arī simbru – trīs jūdzes garu pītu neilona auklu, pie kuras aptuveni ik pēc desmit metriem karājās metru garš makšķerauklas gabals un āķis ar ēsmu – zivs gaļas gabalu; pavisam āķu bija pieci simti. Pie pamatauklas virs katra āķa bija piestiprināta tukša plastmasas pudele. Ja paveiktos, nākamajā rītā zvejnieki varētu ievilkt laivā krietnu skaitu baltspuru rifu haizivju. Pastāvēja arī iespēja, ka neuzradīsies neviena haizivs – pārāk plaši izvērstās zvejas dēļ to skaits ir sarucis. Starptautiskās vides aizsardzības un dzīvnieku tiesību organizācijas grib panākt, ka tiktu aizliegta plaši piekoptā “spurošana”, kad dzīvām haizivīm tiek nogrieztas tikai muguras spuras, bet drošai nāvei nolemtās zivis palaiž atpakaļ jūrā. Šāds paņēmiens izplatījies galvenokārt tāpēc, ka pēc haizivju gaļas ir mazs pieprasījums. Meksika šajā ziņā ir izņēmums: spuras tiek eksportētas, bet filejas nonāk vietējā tirgū. Lai brauciens kaut cik atmaksātos, ņemot vērā degvielas izmaksas, laivai vajadzētu atgriezties krastā ar gandrīz tonnu zivju.

Senjors Huans bija paņēmis līdzi 50 litrus dzeramā ūdens, divus baltmaizes klaipus, šķēlēs sagrieztu šķiņķi, tomātus, sīpolus, čili piparus un dažas kārbas sāļo cepumu. Zvejnieki bija sarūpējuši aptuveni vienādus pārtikas krājumus pāris dienām (sendvičus, tortiljas, sardīņu un kukurūzas konservus). Viņi zināja, ka spiedīgā situācijā var sakurt ugunskuru kādā no Mariju salām un pagatavot maltīti no tā, ko būs noķēruši. Lusio un Hesusam līdzi bija haizivju dunči – naži ar slaidiem asmeņiem un plastmasas rokturiem – un galodas. Hesusam bija arī kompass. Senjora Huana darbarīku kastē atradās āmurs, divi pāri knaibļu, rezerves aizdedzes sveces, skrūvgriezis ar nomaināmiem uzgaļiem un dažāda izmēra rezerves skrūves. Katram bija kabatas baterija, zobu suka un zobu pastas tūbiņa, kā arī vismaz viena lieka drēbju kārta. Kapteinis bija paņēmis džemperi, silto sporta kreklu, lieku garo bikšu pāri, četrus tēkreklus un trīs pārus apakšbikšu. Salvadoram, pieredzējušākajam no zvejniekiem, bija visai neliela bagāža – nazis, spogulis, ķemme, šķēres un Bībele. Lusio, pēc dabas izlutinātāks nekā pārējie, bija paņēmis piecus liekus bikšu pārus, piecas jakas un divas segas. Pirmajā dienā, kad uz Hesusa segas izlija benzīns, viņš to izmeta pāri bortam. Arī no Lusio cigarešu krājumiem drīz vien nācās šķirties – astoņas paciņas izmirka ūdenī. Pirmās dienas vakarā viņš izsmēķēja pēdējo cigareti.

Tumsa iestājās pirms septiņiem, un ap deviņiem visi jau bija gatavi likties gulēt – viņi rēķinājās ar to, ka trijos naktī nāksies celties un ievilkt laivā simbru. Tomēr jau pirms pusnakts kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Bija uznākusi aukstā atmosfēras fronte, līdzi atnesot gan pavisam nedaudz lietus, toties pamatīgas ziemeļrietumu vēja brāzmas un četras pēdas augstus viļņus. Okeāns tajā vietā bija pārāk dziļš, lai noenkurotos. Parasti zināmu līdzsvarojošu efektu vajadzētu radīt simbrai, kas velkas laivai nopakaļ kā pūķa aste. Taču šoreiz laiva asajos viļņos svaidījās gluži nesakarīgi. Drīz vien tam atklājās pavisam vienkāršs iemesls – simbra bija pazudusi. Vietā, kur tā agrāk bija piestiprināta pie laivas, tagad bija palicis tikai spurains neilona auklas gabals.

Rītausmā viņi sāka metodiskus simbras meklējumus, metot ar laivu arvien lielākus lokus. Zvejnieki saprata, ka pa šo laiku straumes vai haizivis to varēja būt aizvilkušas sazin cik tālu. Jau fakts, ka nāktos atgriezties Sanblasā bez loma, bija pietiekami bēdīgs, bet pārrasties bez darba rīkiem – tas jau līdzinātos nelielai ekonomiskai katastrofai. Simbrā bija ieguldīti vismaz tūkstoš piecsimt dolāru, un nerakstītais zvejnieku kodekss nosaka, ka par tās pazaudēšanu un jaunas simbras iegādi atbildīgi visi, kas tajā brīdī sēž laivā. Vīri sēdēja, sasprindzināti raugoties ūdenī, ar acīm meklējot kaut ko līdzīgu peldošām plastmasas pudelēm, un nepārmija tikpat kā ne vārda.

Zvejniekiem bija aptuvens priekšstats par savu atrašanās vietu – pie apvāršņa vēl bija saskatāmas Mariju salas –, taču nebija ne kartes, ne globālās pozicionēšanas iekārtas, kas ļautu gūt priekšstatu par to, cik liela platība jau izbraukāta. Laivā nebija arī rācijas vai mobilā telefona, tāpat arī glābšanas vestes vai airu. Nākamajā dienā, kad senjors Huans grasījās atsākt meklēšanu, Salvadors mēģināja viņu taktiski atrunāt. Viņiem vairs nepietika degvielas, lai atgrieztos Sanblasā, taču, ja dotos atpakaļ uz ostas pusi, pa ceļam noteikti satiktu kādu, kurš laivu paņemtu tauvā. Salvadors donam Huanam pastāstīja, ka reiz pazaudējis savu trīssimt āķu simbru, veselu dienu to meklējis, tad atgriezies Sanblasā, pēc trim dienām no jauna devies jūrā un simbru atradis. Tagad viņi varētu rīkoties tāpat – varbūt viņu simbru pat varētu pārvest krastā kāds cits. “Bet senjors Huans tā negribēja darīt,” Salvadors teica. “Un tā bija mūsu kļūda.” Pēcpusdienas vidū zvejnieki saprata, ka benzīna viņiem nepietiks pat, lai tiktu līdz tuvākajai salai. Tālumā vīdēja vēl kāda panga; viņi devās uz tās pusi, taču netālu no mērķa motori apklusa. Zvejnieki jūrā turas cits no cita pa lielu gabalu, lai nesaķertos viņu simbras, tāpēc otra laiva drīz vien attālinājās.

Problēmas ar tehniku pieder pie meksikāņu zvejnieka universa dabiskās lietu kārtības; ar tām vieglāk tikt galā nekā ar sliktu laiku, tomēr tās ir un paliek tikpat nenovēršamas. Motoros mēdz satecēt ūdens, tos var saēst rūsa, tie var aizdegties – tas viss allaž notiek pašā nepiemērotākajā brīdī. Pat pašu izraisītas likstas (teiksim, neuzmanības dēļ aptrūcies benzīns), tiek pieskaitītas šai kategorijai. Tā gadās. Vērojama arī kāda paralēla tendence – pasīva samierināšanās, kaut kas vidējs starp ticību un nevērību: tiek pieņemts, ka agri vai vēlu ieradīsies palīdzība. Gadu iepriekš Salvadors, Lusio un vēl divi vīri, tieši tāpat ķerot haizivis pie Mariju salām, gandrīz palika okeāna vidū – motorā bija satecējis ūdens, un tas atteicās sākt darboties. Straumes nestus, viņus pēc četrām dienām atrada citi zvejnieki, kuriem nebija tik daudz degvielas, lai aizvilktu laivu līdz Sanblasai, tāpēc tā tika pamesta Isabelas salas ūdeņos. Nākamajā dienā viņus izglāba citi vīri. Neviens nezaudēja mieru, galvenokārt tāpēc, ka līdzi bija paņemts pietiekami daudz ūdens un pārtikas. Kad Lusio pārradies mājās un vecmāmiņa apjautājusies, kā gājis jūrā, puisis atbildējis, ka labi.

Pašreizējā situācija gan nebija tik labvēlīga, tomēr neviens nekrita panikā (iespējams, izņemot El Farsero, kurš vēl vairāk ierāvās sevī). No jauna uzlēca saule, vējš norima. Panga bija aiznesta dažas jūdzes uz ziemeļrietumiem no Isabelas salas. Ceturtajā dienā Mariju salas ietina migla, tad tās pazuda pavisam. Pie apvāršņa nemanīja nevienu laivu. Gandrīz viss ēdamais jau bija apēsts. Hesuss rūgti nožēloja, ka pirmajā dienā bravūrīgi iemetis okeānā sadrupušos sāļos cepumus. Drīz vajadzēja beigties arī dzeramā ūdens krājumiem. Uz saviem ledus krājumiem viņi brauciena sākumā bija sametuši ēsmas zivis; tagad tas bija izkusis un pārvērties par samazgām. Tā nu viņi dzēra jūras ūdeni.

Nākamajā dienā redzeslaukā parādījās divi lieli kuģi; tie izskatījās pēc tankkuģiem vai tirdzniecības kuģiem, taču atradās vismaz trīs kilometru attālumā. No jūras ūdens visiem bija uznākušas galvassāpes un krampji. Hesuss uzgāja nelielu pudelīti ar bezkrāsainu šķidrumu; viņš gandrīz jau pagaršoja, bet pēdējā brīdī attapās, ka tas ir dezinfekcijai domāts spirts. Tajā pašā dienā Salvadors iedzēra savu urīnu. Pārējie atteicās sekot viņa piemēram, taču pēc tumsas iestāšanās paslepšus tomēr tā izdarīja. Četras dienas viņiem nebija dzeramā ūdens. Tad savācās migla un sāka smidzināt sīks lietutiņš, kas tik tikko ļāva samitrināt mēli. Dienu vēlāk sākās jau stiprāks lietus, kas ilga vairākas stundas. Laivas priekšgals bija daļēji pārsegts ar stikla šķiedru, izveidojot nojumi, zem kuras vīri varēja patverties no saules vai arī cits citam piespiesties, meklējot siltumu. Tagad viņi saprata, ka var to izmantot arī par reni. Viņi nogrieza kakliņus četrām plastmasas benzīna tvertnēm, izskaloja tās sālsūdenī un novietoja tā, lai tajās satecētu lietus ūdens no laivas priekšgala. Tā viņi piepildīja visas tvertnes un vēl divus spaiņus.
Salvadors: “Es nospriedu, ka mēs nemirsim. Tobrīd mums bija divsimt litru ūdens. Mēs dzērām daudz, jo bieži lija, visu mūsu brauciena laiku lija lietus. Es tiešām domāju, ka Dievs stāvēja mums klāt, un tāpēc mēs palikām dzīvi.”

Lusio nēsāja Casio digitālo pulksteni ar kalendāru, un tas ļāva zināmā mērā saglabāt laika citādi izplūdušās kontūras. Laiku pa laikam virs galvas aizlidoja kāda lidmašīna, izprovocējot sarunas par to, vai mājās kāds varētu būt pamanījis viņu pazušanu un ierosinājis sākt meklēšanu. (Vēlāk izrādījās, ka Lusio ģimenes locekļu mudināta, vietējā zvejnieku kopiena bija uzsākusi astoņu dienu meklēšanas operāciju, jo Sanblasas ostas varasiestādes uz zvejnieku pazušanu nebija nekādi reaģējušas. Meklēšana tika pārtraukta, kad zvejnieki vairs nevarēja atļauties tērēt degvielu.) Desmit dienas Lusio klausījās, kā Salvadors un Hesuss atkārto, ka viņus drīz izglābšot. Viņš pats tam vairs neticēja, un tukšie mēģinājumi sevi mierināt zvejnieku kaitināja. Viņš biedriem tā arī pateica. Tomēr Lusio ne reizi neatļāvās pateikt, ka senjors Huans ir viņu nelaimes vaininieks; lai arī viņi bija apmaldījušies okeānā, senjors tomēr bija viņu kuģa kapteinis.

Kad zvejnieki jau trīspadsmit dienas nebija ēduši ne kripatiņas, tikai dzēruši ūdeni, tieši blakus laivas priekšgalam parādījās aptuveni trīsdesmit mārciņas smags jūras bruņurupucis. Salvadors uzlēca tam mugurā un sagrāba aiz bruņām, kā pusaudža gados bija iemācījies Oahakā. Bruņurupucis strauji ienira, un Salvadors, dzīvniekam pieķēries, sekoja, līdz viņam beidzot izdevās piespiest to uzpeldēt. Lusio un Hesuss palīdzēja Salvadoram ievilkt bruņurupuci pangā. Viņi nocirta vienu peldpleznu; Salvadors padzērās asinis un pasniedza pleznu pārējiem. Tad Lusio paņēma nazi, nocirta bruņurupucim galvu un satecināja biezo asiņu straumi spainī, lai pēc tam izdzertu. Kad viņš bija atdalījis gaļu no bruņām, Hesuss to noskaloja un Salvadors izņēma kaulus.

Lusio: “Es atceros, mēs runājām: – Kā gan mēs šo gaļu ēdīsim? – Tā jau nav normāla maltīte. Viss, ko tu redzi, ir gaļa. Liels, sarkans gabals. Es domāju, kā gan to iespējams apēst? Novembrī mēs ēdām tikai divas reizes. Es nekad nebiju juties tik izsalcis, tas bija vārdos neizsakāms izmisums. Es nezinu, kā lai paskaidro, ko cilvēks tādā brīdī jūt. Tas ir izmisums, izsalkums, slāpes, aukstums.”
Vai viņš vēlējās nomirt?
“Nē, tāda doma man prātā nenāca. Lai gan es labi zināju, ka uz to viss virzās.”

Novembra otrā maltīte notika pēc dažām dienām, kad laivas galā nolaidās kāds balts jūrasputns – visticamāk, zīriņš. Salvadors lēni novilka kreklu, aizrāpoja līdz pakaļgalam, sagūstīja putnu, saķēra to aiz kājām un trieca pret laivas apmali. Viņš tam nocirta galvu, padzērās asinis (“es jutu, ka tas man dod spēku”), piedāvāja arī ceļabiedriem, tad noplūca putnu un sadalīja gabalos. Lusio un Hesuss savus gabalus apēda, bet senjors Huans un El Farsero spēja tikai rīstīties. Tieši tāpat bija arī pirms tam, kad viņi mēģināja ēst jēlo bruņurupuci.

12. decembrī, Gvadalupes Dievmātes svētku dienā, parādījās vēl viens bruņurupucis. (Oktavio Pass ir rakstījis: “Meksikāņu tauta pēc vairāk nekā diviem gadsimtiem mēģinājumu un sakāvju tagad tic vienīgi Gvadalupes Dievmātei un nacionālajai loterijai.”) Vienīgā lasāmviela laivā bija Salvadora Bībele. Viņa kosmoloģijā bruņurupuči un lietus bija dievišķas iejaukšanās zīmes. Maz ticams, ka to šādi uztvēra arī senjors Huans un El Farsero; viņi atkal mēģināja ēst gaļu un jau atkal tā lika viņiem rīstīties. (Jūras bruņurupucis ir aizsargājams dzīvnieks, un Meksikā par tā nogalināšanu draud deviņu gadu ieslodzījums. Ņemot vērā to, cik tālu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem laiva atradās, kā arī vispārējo situāciju, tās nebija zvejnieku lielākās raizes.) Pēc kāda laika Salvadors no laivas koka soliņa izvilka naglu un sāka uz dēļa atzīmēt apēsto jūras bruņurupuču skaitu; pamazām vien tas izauga līdz simt astoņiem. Lielu daļu gaļas vīri iekonservēja, iesālot to jūras ūdenī un tad izkaltējot saulē. Dažas reizes viņi atskaldīja mazliet koka no soliņu dēļiem un ar Lusio šķiltavu palīdzību iekūra nelielu uguni viena motora pārsegā. Tam virsū viņi uzlika otru motora pārsegu ar gaļu un cepa pietiekami ilgi, lai no tās izsūktos liela daļa asiņu.

Pie laivas korpusa piesūkušos jūras pīlīšu pievilināti, viņus bieži ielenca sīku zivtiņu bari. Jūras pīlītes varēja izmantot par ēsmu, bet vairums makšķerauklu un āķu bija vai nu pazuduši vai bojāti. Tagad, kad motoriem bija noņemti pārsegi, vīri tuvāk izpētīja to detaļas. Karburatoros bija tievi stienīši, ko varēja noasināt un izliekt kā āķus. Tur bija arī skrūves, kuru vītnes bija notītas ar stieplēm; arī stieples varēja kļūt par āķiem. Katrā motorā atradās seši izolēti kabeļi, katrs aptuveni metru garš; galos savienojot, no tiem varēja pagatavot makšķerauklas. Uz āķa ar jūras pīlīti varēja uzķerties neliela zivtiņa, savukārt tā, sagriezta gabalos, kļuva par ēsmu lielākiem lomiem. Šādi rīkojoties, zvejnieki ķēra dzeloņzivis, haizivis, zāģzivis un delfīnzivis. Lai gan vīri to nezināja, visticamāk, šis uzturs viņus paglāba no cingas: jēli jūras produkti satur zināmu C vitamīna daudzumu.

Vairums zvejnieku itin bieži ēd jēlas zivis, par to pat īpaši nepiedomājot. Senjors Huans to vienkārši nespēja. Sākot no decembra vidus viņš vairākas reizes vēma asinis un žulti. (Tie ir parastie simptomi nopietnu gremošanas traucējumu gadījumā.) Tikmēr Lusio bija saslimis ar ausu infekciju, kas atņēma spēkus un neļāva noturēt līdzsvaru. Abās asiņojošajās ausīs viņš sabāza kokvilnas audumu no savas jakas oderes. Ievīstījušies segās, abi vīrieši gulēja laivas priekšgalā zem nojumes, pārvēršot to par tādu kā lazareti. Pēc astoņām dienām Lusio sāka kļūt labāk, bet senjoram Huanam – nē.

Jau kopš neplānotās odisejas sākuma El Farsero lielu dienas daļu pavadīja sakņupis stūrī un raudāja. “Mēs gribējām ar viņu parunāt, bet viņš nerunāja,” teica Hesuss. “Mēs gribējām piedabūt viņu izkustēties, bet viņš nekustējās.” Salvadors un Lusio neraudāja, bet Hesuss gan to darīja bieži, parasti naktīs. Domas par ģimeni, kas viņu gaidīja Lasarenitasā – par sievu Humeju un viņu dēlu Huanu Hosē – allaž uzdzina ilgas un sirdsapziņas pārmetumus. Hesuss bija pametis skolu četrpadsmit gadu vecumā un tūlīt pēc tam atradis garneļu zvejnieka un govju gana darbu kopienai piederošā fermā. Hesusa matos jau vēlīnajos pusaudža gados bija parādījušās sirmas šķipsnas, un vēlāk, nobriedis par vīru, viņš, likās, vienlīdz labi spēja radīt skarbuma un nevainības iespaidu. Viņam bija atlētisks augums ar platiem pleciem, strups deguns, augsti vaigu kauli, virs ūsām – dzimumzīmīte, lieli zobi un nokarenas ausu ļipiņas. Kad Hesuss iepazinās ar sievu, viņam bija deviņpadsmit, bet Humejai – piecpadsmit gadi. Pēc trim gadiem piedzima Huans Hosē. Dažas dienas pirms vīra došanās uz Sanblasu Humeja pateica, ka esot stāvoklī, jau ceturtajā vai piektajā mēnesī. Viņu māja bija divistabu būdiņa, ko Hesuss trīs dienās bija uzbūvējis no šur tur salasītiem koka gabaliem. (Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk tikt projām no Humejas tēva, ar kuru nekādi nevarēja sadzīvot.) Namiņam bija viļņota skārda jumts, klona grīda, uz kuras, viņiem ievācoties, vēl auga zāle, un nekādas elektrības vai kanalizācijas. Tveicīgās naktīs – un tādu bija daudz – mājas ārpusē uz saliekamā krēsla uzstādīts elektriskais ventilators, ar pagarinātāju pieslēgts elektrībai kaimiņa mājā, iepūta istabā nelielu vēsmiņu pa aizklātu caurumu būdas sienā.

Kravājot mantas ceļojumam, Hesuss bija meklējis piecdesmit peso banknoti, ko bija kaut kur būdā paslēpis; viņš nevarēja to atrast un sarāja Humeju. (“Kāpēc tu vienmēr kaut kur nobāz manas mantas?”) Vēlāk, uzgājis naudaszīmi paša kabatā, viņš jutās neērti. Atmiņas par šo incidentu turpināja viņu vajāt, jo Hesuss labi zināja, ka tas nav nekas netipisks. Viņš bieži izturējās neiejūtīgi un runāja ar sievu asā tonī. Rūpes par Huanu Hosē gandrīz pilnībā gūlās uz viņas pleciem. Ja Hesusam sagribējās līdz rītam plostot ar draugiem, viņš tā arī darīja un ne drusciņas nejutās vainīgs. Tajos rītos, kad viņam vajadzēja celties vēl pirms rītausmas, lai dotos zvejā, Hesuss rēķinājās ar to, ka Humeja piecelsies vēl agrāk un pagatavos brokastis, tāpat arī uzvilks vīram kājās zeķes, kamēr viņš vēl gulēs gultā. Tagad, kaut kur tālu Klusajā okeānā, Hesuss bieži prātoja par to, kas gan Humeja ir patiesībā, ja neskaita vīra iegribu un iekāru apmierinātājas lomu – maza puisēna māte, kas gaida vēl vienu bērnu un palikusi bez graša kabatā, ir gatava sākt pelnīt iztiku un, vīra pazušanas samulsināta, ļaujas pašām ļaunākajām domām. Viņš iztēlojās sievas ikdienas gaitas – piemēram, ūdens nešanu ēdienam un mazgāšanās vajadzībām –, un nozvērējās, ka, ja vien atgriezīsies mājās, izdarīs visu, lai mājā ievilktu ūdens vadu. Tā bija mierinoša un cerības rosinoša doma, tomēr Hesuss nespēja noturēties neraudot. Kādā decembra dienā, kad Salvadors, Lusio un Hesuss atkal mudināja kapteini kaut ko apēst, senjors Huans nostājās laivas priekšgalā, nodemonstrēja pārējiem savus muskuļus un paziņoja: “Es esmu stiprs!” Tobrīd viņš nebija neko ēdis jau sešas nedēļas. “Viņš bija ļoti resns un iedomājās, ka ir pilns dzīvības spēka,” Lusio vēlāk atcerējās. Pēc dažām dienām senjoram Huanam sākās iekšējā asiņošana. Janvāra vidū viņš ieslīga pusnesamaņā, ko palaikam pārtrauca delīrija lēkmes. Pārējie darīja, ko varēja – skaloja viņam muti, tīrīja zobus, mazgāja seju un rokas –, taču zināja, ka tas neko daudz nelīdzēs. Viņš vairs nesaturēja urīnu. Kādu nakti, kad visi gulēja, bet Salvadors makšķerēja, senjors Huans sāka vaidēt un saukt viņu vārdā. Salvadors piegāja viņam klāt un jautāja: “Kas tev kaiš, Huanito, brālīt?” Taču senjors Huans jau bija miris un nekustīgi gulēja ar atvērtām acīm. Tas bija 20. janvārī, gandrīz trīs mēnešus kopš dienas, kad viņš no Mansatlanas bija devies uz Sanblasu. Zvejnieki apkopa senjora Huana līķi un atstāja to laivā vēl trīs dienas – gadījumam, ja viņus izglābtu un izdotos sarīkot kārtīgas bēres. Pirms mirstīgās atliekas beidzot tika nolaistas jūrā, Salvadors, kurš lasīja savu Bībeli un ik rītu un vakaru skaitīja lūgšanas, deva viņam pēdējo svētību.

Janvārī ēdamā bija salīdzinoši daudz. Parasti viņi sāka makšķerēt sešos no rīta, un līdz pusdienlaikam bija noķēruši sešdesmit zivis. Pusdienās viņi katrs mēdza apēst pa divām vai trim, un pārējās izlika saulē kaltēties. Vēlu pēcpusdienā vīri sazvejoja jaunas zivis. Salvadoram tomēnes palika trīsdesmit septiņi gadi; šo faktu viņš paturēja pie sevis, lai gan pamanījās arī pa savam atzīmēt. “Todien es noķēru un apēdu haizivi,” viņš teica. “Mazu haizivi. Mazas haizivs galva ir mīksta. Tajā ir receklis. Es apēdu visu – acis, smadzenes, visu. Neko neaizmetu.”

Salvadors jau labu laiku pirms senjora Huana nāves bija kļuvis par laivas faktisko kapteini. Viņa atjautība un nosvērtība izrādījās neaizstājama. Ja neskaita brīžus, kad Salvadors bija iedzēris – brauciena laikā tam gan nebija nozīmes –, viņam bija maiga un lēnīga daba. Salvadoram bija Oahakas iedzimtā melnīgsnējā ādas krāsa, apaļa seja, gludi vaigi, melnas acis un lokans, ne pārāk muskuļots augums. Sanblasā viņš dzīvoja viens – īrēja istabu kādas ģimenes mājā un pārvietojās pa pilsētu uz bērnu divriteņa. Salvadoru, kurš parasti valkāja beisbola cepurīti, tēkreklu, šortus un kedas, pa gabalu varēja noturēt par trīspadsmitgadīgu puiku, lai gan pirms trim gadiem, trīsdesmit četru gadu vecumā, viņš bija kļuvis par vectētiņu.

Salvadors bija dzimis Puertoanhelā, Oahakas piekrastes tūristu ciematā; viņš bija jaunākais un, kā pašam patika izteikties, “klaidonīgākais” no astoņiem bērniem. Viņa tēvam piederēja panga, kurā viņš šad un tad devās zvejot, bet pamatnodarbošanās tomēr bija ierēdņa darbs Oahakas gubernatora kancelejā. Palaikam visa ģimene devās uz Dienvidsjerramadres kalniem, kur pelnīja naudu, novācot kafijas ražu. (Salvadora tēvoči bija kafijas audzētāji.) Lai gan Salvadors ar vecākiem sapratās labi, jau bērnībā sāka izpausties viņa ilgas pēc klejojumiem. Zēns pieteicās tā saucamajā “atklātajā skolā”; tā ir trūcīgākajām meksikāņu kopienām tipiska sistēma, kas ļauj skolniekiem semestra sākumā saņemt visas vajadzīgās grāmatas, mācīties patstāvīgi un ierasties tikai uz gala eksāmeniem. Trīspadsmit gadu vecumā, kad Salvadors skolu pameta pavisam, viņam jau bija daudzu gadu pieredze zvejošanā pie Jukatanas, Verakrusas un Oahakas krastiem. Viņš bija pieradis nakšņot liedagā, zem apgāztas laivas.

Sešpadsmit gadu vecumā viņš kļuva par tēvu, gadu nodzīvoja ar sava dēla māti Puertoanhelā, tad devās uz Gvatemalu pie citas sievietes. Kad Salvadoram bija divdesmit gadi un viņš bija atgriezies Puertoanhelā, vēl cita sieviete dzemdēja viņam dēlu. Viņi palika kopā četrus gadus, līdz kādam lietusgāžu periodam, kad Salvadors uz mēnesi aizbrauca strādāt citur. Atgriezies viņš dzirdēja baumas, ka viņa sieviete saejoties ar kādu citu.

“Viņa man sacīja: – Tā nav taisnība! – bet es sakravāju mantas,” Salvadors atcerējās. “Es viņu tik ļoti mīlēju. Ik reizi, ieraugot kādu sievieti, kura man viņu mazliet atgādināja, es domāju tikai par viņu. Okeānā es par viņu domāju visu laiku. Atbraucis uz Puertoanhelu, es mēdzu viņu aizvest pusdienās, un tad viņa allaž teica: – Dzīvosim atkal kopā. – Bet es sacīju: – Nē, ja tu nevari izturēt vienu mēnesi, tad mēs nevaram dzīvot kopā.”

Ja Salvadoram pēc desmit Sanblasā nodzīvotiem gadiem kāds pajautātu, kur viņš visvairāk jūtas kā mājās, viņa atbilde noteikti būtu skanējusi: jūrā.

Pēc senjora Huana aiziešanas El Farsero nācās sadurties ar nepatīkamu sociālu dilemmu. “El Farsero bija kapteiņa draugs, tāpēc iesākumā viņš domāja, ka ir labāks par mums,” Lusio sprieda. “Apmēram tā: nepievērsiet uzmanību man, un es nepievērsīšu uzmanību jums. Bet ar ko gan lai viņš sarunājas pēc kapteiņa nāves?” Kad zvejnieki dalījās pārdomās par to, ko iesāktu, ja viņiem jebkad izdotos atgriezties civilizētajā pasaulē, El Farsero runāja par to, ka viņš palīdzētu māsai atvērt maizes ceptuvi. Viņš sāka arī palīdzēt pārējiem ķert zivis.

Nakts ieradumi katram bija citādi. Sākumā Lusio mocīja bezmiegs. “Cik novembrī dienu? Trīsdesmit? Tādā gadījumā es tomēnes gulēju trīsdesmit stundas,” viņš vēlāk atcerējās. “Cilvēki saka, ka bez miega cilvēks nomirstot ātrāk nekā bez ēdiena,” Lusio piemetināja. “Viņi ir stulbi.” Pēc pusotra mēneša Lusio atguva spēju naktīs gulēt.

Visu šo laiku pats meistarīgākais gulētājs no visiem bija Hesuss, kurš mierīgi varēja nogulēt deviņas vai desmit stundas naktī un vēl nolikties uz diendusu pēcpusdienā, kad saule dedzināja visnežēlīgāk. Ja bija pilnmēness, Salvadoram nebija iebildumu stundām ilgi sēdēt nomodā vienam pašam. “Reiz es sēdēju un noraudzījos, kā mēness paslēpjas aiz mākoņiem,” viņš teica. “Garām aizslīdēja mazi mākonīši, sijāja sīks lietutiņš un es mēnesnīcā ieraudzīju varavīksni. Es par to pastāstīju Lusio un Hesusam, bet viņi teica: – Tu esi galīgi traks! – un sāka smieties. Un tāpēc nākamajā reizē, kad varēja redzēt pusnakts varavīksni, es viņus pamodināju. Tad viņi to ieraudzīja paši un man noticēja.”

Aukstākajās naktīs viņi visi nakšņoja laivas priekšgalā, sagūlušies cits citam blakus embrija pozā – uz sauszemes šāda situācija viņiem liktu justies neērti. Vietas bija maz, bet vismaz viņiem bija silti. Tad, kādā februāra rītā, El Farsero vairs nepamodās.
Lusio: “Viņš nomira miegā, man tieši blakus. Vakarā mēs visi nolikāmies gulēt, bet, kad uzlēca saule, viņš jau bija miris. Man liekas, tā ir pati skaistākā nāve – aiziet gulēt un nomirt sapnī.”
Zvejnieki viņam sarīkoja tādu pašu izvadīšanu kā senjoram Huanam – trīs dienu apstāvēšanu, Salvadora vadītas lūgšanas un korāļu dziedāšanu, un tad rituālu guldīšanu okeāna klēpī, nolaižot ūdenī ar kājām pa priekšu un seju pret rietošo sauli.
Hesuss bija paturējis dažus senjora Huana apģērba gabalus – džemperi un silto sporta kreklu –, un Lusio paņēma šo to no El Farsero drēbēm. “Es nejutu pretīgumu,” viņš atcerējās, “El Farsero jau nebija slims. Ja viņam būtu bijusi kāda kaite, es drēbes nebūtu vilcis.”

Zvejnieki zināja, ka visu šo laiku virzījušies nedaudz uz rietumu pusi; tas, vai laiva slīd ziemeļu vai dienvidu virzienā, nebija tik skaidrs. Dažreiz rītos pirmie saules stari pie apvāršņa izgaismoja zemākos mākoņus tā, ka tie atgādināja salas. Tad, saulei kāpjot augstāk, ilūzija izgaisa. “Tā gadījās bieži un mums visiem,” Lusio teica. “Pēc kāda laika tas sāk apnikt. Gribas aizmirst, ka tu esi apmaldījies, bet šādi gadījumi tikai liek domāt, ka tu esi tālu atklātā okeānā un tevi nemūžam neizglābs neviena laiva.”

Iesākumā viņi divas reizes bija uzkonstruējuši ierīci, ko dēvēja par “peldošo enkuru”. Vispirms viņi piepildīja plastmasas benzīna tvertni ar jūras ūdeni, tad piesēja to pie laivas priekšgala. Bija iecerēts, ka šis balasts kaut kādā veidā neļaus viļņiem triekties pret laivas bortu. Pēc pāris nedēļām zvejnieki izmēģināja citu stratēģiju – brezenta gabalu (sākotnēji – ledus krājumu pārklāju), kas vilkās laivai nopakaļ kā izpletnis. Pie tā viņi piestiprināja arī motora pārsegus, savus agrākos virtuves traukus. Šī ierīce izrādījās mazliet iedarbīgāka, taču ar laiku auklas pārtrūka. Sekas bija tādas, ka marta sākumā, kad sākās baisa vētra, viņi pilnībā bija palikuši stihijas varā.
Salvadors: “Ja laiva apgāztos, mēs visi būtu gājuši bojā, jo okeānā ir papilnam haizivju un astoņkāju, kas mums uzbruktu. Mēs spriedām, ko katrs tad darītu. Ja laiva būtu apgāzusies, es būtu pieķēries pie vienas no benzīna tvertnēm. Es turpinātu peldēt. Lusio sacīja, ka piesietu sevi pie masta. Hesuss teica, ka nemēģinātu turēties virs ūdens – viņš ienirtu, lai viss ātrāk ir galā.”

Kad Salvadors bija atguvis savaldību (“man likās, ka jānomierinās un kaut kā jāsaņem situācija rokās”), viņš sev iegalvoja, ka viss ir dievišķās gribas varā. “Dievs ir ar mums katru dienu,” viņš vēlāk teica. “Mēs viņu neredzam, bet viņš ir kopā ar mums. Jūrā es jutu, ka mani apņem viņa bezgalīgā mīlestība. Es biju tālu atklātā okeānā un zināju, ka esmu apmaldījies. Bet es zināju arī, ka debesīs ir Dievs. Es ne mirkli nešaubījos, ka viņš vēlas, lai es palieku dzīvs.”

Salvadors lasīja Bībeli un, ceļos nometies, lūdza Dievu – iesākumā viens pats. Drīz viņa piemēram sekoja arī Hesuss. Droši vien tāpēc, ka okeānā viņš lielākoties ļāvās bailēm (ko pats arī labprāt atzina), Salvadora dedzīgā ticība viņu iespaidoja vairāk nekā Lusio. Hesuss pierunāja Salvadoru – un Lusio, kurš pēc senjora Huana nāves arī bija sācis lūgt Dievu, piekrita – dot solījumu, ka izglābšanās gadījumā viņi uz visiem laikiem atteiksies no alkohola. (Salvadors jau kā pieaudzis vīrietis bija kristīts mormoņu ticībā, bet par atturībnieku tomēr nebija kļuvis.) Hesusa un Lusio ģimenes bija katoļi, bet neviens no visiem trim nebija regulāri gājis uz baznīcu. Gadu gaitā Salvadoram bija iepatikušies apustuliskās baznīcas korāļi, un tos viņš tagad dziedāja katru dienu. Iecienītākie bija Yo era uno más (“Es biju vēl viens”), Un Día a la vez (“Pa vienai dienai”) un El fin del mundo (“Pasaules gals”).

Salvadors ierosināja uzvilkt mastā buru; tas viņiem dotu kaut vai simbolisku varu pār pašu likteņiem. Brezents bija pazudis kopā ar pārējām peldošā enkura detaļām, taču viņiem vēl bija segas, no kurām bija iespējams pagatavot buru. Izjaucot vienu soliņu, iznāktu kaut kas līdzīgs mastam. Hesuss sākumā iebilda. Viņš kaut kur bija lasījis, ka septiņsimt jūras jūdzes no krasta esot tā robeža, no kuras nav iespējams atgriezties. Tālāk vējš, straumes, paisums un bēgums kļūst daudz spēcīgāki. (Patiesībā, kā vēlāk izrādījās, viņi jau bija aizkuģojuši krietni tālāk.) Tomēr Salvadoram pamazām izdevās Hesusu pielauzt; Lusio bija noskaņots vēl skeptiskāk. Viņa loģika nebija balstīta gluži uz plakanās zemes teorijas, tomēr uzvedināja uz domām, ka ģeogrāfiju Lusio nav mācījies īpaši centīgi. Būtībā viņam bija skaidrs tikai tas, ka Meksika palikusi aiz muguras, bet Ķīnai – haizivs spuru zupas zemei – jāatrodas kaut kur priekšā.
“Ir tāda liela bumba, un virs tās rakstīts: mapamundi (pasaules karte). Es pats nebiju redzējis, bet Hesuss gan. Mēs redzējām tās lidmašīnas un gribējām nonākt tur, uz kurieni tās devās. Hesuss teica, ka Ķīna esot taisni priekšā. Es zināju, ka tā atrodas tur, kur noriet saule. Domā, ka es gribēju braukt vēl dziļāk okeānā? Es pateicu – nē. Hesuss ar Salvadoru gribēja uzvilkt buru. Mēs nestrīdējāmies, vienkārši parunājām. Ko viņi taisījās darīt? Pamest mani un kuģot tālāk? Es netaisījos viņus atstāt. Mums vajadzēja vienoties, un mēs tā arī izdarījām.” Buru viņi uzvilka marta vidū.

Lusio no visiem trim zvejniekiem bija pats atturīgākais. Draugu vidū viņš bija gana omulīgs, taču ģimenē tika uzskatīts par vientuļnieku. Piedzimis piecu bērnu ģimenē, viņš lielāko daļu bērnības pavadīja Masatlanā, uz kurieni viņa tēvs bija pārcēlies darba meklējumos. Ellimonā izvēle nebija liela – zvejošana vai darbs fermā (tomātu, banānu, pupu audzēšana). Lusio vectēvs bija kokgriezējs, un viņa vecmāmiņa tur vēl joprojām dzīvoja zaļā betona bloku namiņā ar ēnainu patio, kur uzņēma viesus un pavadīja dienas lielāko daļu. Viņai bija pieci dēli, kuri tur šad tad uzradās, un Lusio viņas mājas atmosfēra likās patīkamāka. Kad zēnam bija desmit gadu, viņš palūdza atļauju apmesties pie vecmāmiņas pavisam. Trīs gadus nogājis skolā – Lusio nebija cītīgāks skolnieks par Salvadoru vai Hesusu) –, viņš mācības pameta. Attiecības ar vecākiem Lusio bija ieaudzinājušas nevērīgu attieksmi pret autoritātēm, taču vienu no saviem tēvočiem, Remihio, viņš klausīja un iemācījās no viņa zvejot. Taču ne par Remihio, ne kādu citu viņš nerunāja ar siltumu. Reina Rendona, māsīca, kuru tāpat bija uzaudzinājusi vecmāmiņa, par savu brālēnu teica tā: “Lusio nekad nav jutis ne mazāko atbildību. Viņš rīkojas mirkļa iespaidā.” Lusio bija garš, ar muskuļotiem augšdelmiem, kaulainu degunu, plānām lūpām, platiem vaigiem, spēcīgu zodu un brūniem matiem un acīm. Viņam bija paradums samiegt acis, it kā visu laiku par kaut ko uzjautrinoties. Sievietēm Lusio likās pievilcīgs, bet Reina stāstīja, ka viņam bijusi tikai viena draudzene, ar kuru palicis kopā tik ilgi, lai stādītu priekšā ģimenei. Nonācis okeāna vidū, Lusio nemēdza skaļi runāt par to, kā viņam pietrūka – daļēji savas atturības dēļ, bet arī tāpēc, ka neprata atrast vārdus. Runājot par to, kā senjors Huans un El Farsero gulējuši pirms nāves, Lusio sacīja: “Kas to lai zina, ko viņi juta? Es tik tikko varu pateikt, ko sajutu pats.”

Martā Hesuss vairākkārt pieminēja, ka Humejai kuru katru dienu vajagot dzemdēt; tā bija vienlaikus laimīga un skumja doma. Reiz naktī pirms iemigšanas Lusio uz viņa šņukstiem reaģēja, nosaucot Hesusu par pinkšķi.
“Jā, es raudu,” Hesuss atcirta. “Es raudu, jo man ir sieva un bērni. Bet tev nav jāraud, jo tev neviena nav.”
“Es esmu piedzimis uz šīs zemes tāpat kā tu,” Lusio viņam atbildēja. “Man ir māte, tēvs, vecmāmiņa.”
“Nē, tev neviena nav.”

Ja nebijis Salvadora, lieta varēja nonākt līdz dūru cīņām. Viņš laivas priekšgalā gulēja abiem pa vidu. Salvadors visu šo laiku pārējiem bija pastāvīgs miera un saprāta avots (turklāt nopietna kautiņa gadījumā kāds zvēliens varēja trāpīt arī viņam), tāpēc tūdaļ centās asumus nogludināt. Hesuss un Lusio pārcēlās katrs uz savu pangas galu un nesarunājās tik ilgi, līdz Lusio beidzot atvainojās: “Man nevajadzēja tev tā teikt. Piedod. Tas no izmisuma.”

Vēlāk, kādā gaišākā brīdī, vīri paši sevi apsveica. Savulaik Kolumbs ceļu līdz Jaunajai pasaulei un atpakaļ bija mērojis īsākā laikā. Zvejnieki intuitīvi saprata, ka spējuši palikt dzīvi ilgāk, nekā tas jebkad izdevies kādam citam.

9. augusta rītā zvejniekus pamodināja motora skaņa. Salvadors piecēlās pirmais un aptuveni simt metru attālumā ieraudzīja nelielu kuģīti, kuram uz borta bija rakstīts Koo’s 102. Viņiem tuvojās motorlaiviņa ar diviem vīriem, kuri žestikulēja un sarunājās valodā, kas pilnīgi noteikti nebija spāņu.

Vīri palīdzēja viņiem iekāpt laivā un tad, paņēmuši pangu tauvā, nogādāja uz kuģa. Tas bija tunču traleris ar taivāniešu apkalpi; pirms divām nedēļām tas bija izbraucis no savas ostas Madžuro, Klusā okeāna Māršala salu galvaspilsētas. Pangas un tralera satikšanās brīdī zvejnieki atradās sešsimt jūras jūdzes no Madžuro, divtūkstoš septiņas jūdzes no Austrālijas un piectūkstoš jūdzes no Sanblasas. Bija pagājuši vairāk nekā deviņi mēneši, kopš Salvadors, Lusio un Hesuss bija pēdējo reizi skatījuši Fatimas un Gvadalupes Dievmāšu statujas.

Koo’s 102 apkalpe iesākumā nodomāja, ka izglābuši iedzimtos saliniekus. Neviens no taivāniešiem nerunāja spāniski, un saruna noritēja ar žestu un zīmējumu palīdzību. Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka izglābto stāstītais likās pilnīgi neticams. Kapteinis, klausoties Salvadorā, vienubrīd pat ar žestu parādīja, ka zvejnieks taču esot galīgi izkūkojis prātu. Viņš nolēma, ka labāk vīrus izvaicāt pa vienam, tāpēc aicināja meksikāņus pēc kārtas un katram lūdza kartē parādīt, no kurienes viņi ieradušies. Sarunas beigās kapteinis lika viņiem uz papīra uzrakstīt savus vārdus un dzimto pilsētu nosaukumus. Lapu pēc tam pa faksu nosūtīja uz zvejas kompāniju, kam traleris piederēja. Tālāk saraksts caur Māršala salu Ārlietu ministriju nonāca Meksikas vēstniecībā Jaunzēlandē.

No turienes tika zvanīts uz Sanblasas varasiestādēm, lūdzot apstiprinājumu tam, ka zvejnieki, kā apgalvots, tiešām devušies jūrā no turienes. Viens no ierēdņiem, kurš uz šādu zvanu atbildēja, bija Dāvids Lara, ilggadīgs Sanblasas zvejnieku nevēlētais pārstāvis. 2005. gadā viņš bija iecelts par atbildīgo pilsētas zvejas lietās. Iesākumā Lara nezināja, ko domāt. Viņš zināja Lusio Rendona vārdu un to, ka viņa ģimene dzīvo Ellimonā. Savukārt ar Salvadoru Lara bieži bija kopā zvejojis, taču nezināja, ka viņa uzvārds ir Ordonjess. No Koo’s 102 atsūtītie digitālie foto visas neskaidrības izkliedēja. Ap to laiku kāds Laras radinieks bija sazīmējis arī Hesusu Vidanju. Pēc divām dienām pazudušo zvejnieku stāstu uzzināja pasaule.

Koo’s 102 vēl bija jāpabeidz tunču zvejas ekspedīcija, tāpēc Madžuro kuģis nonāca tikai 20. augustā. Pa ceļam Salvadors, Lusio un Hesuss ēda pilnīgi visu, ko viņiem piedāvāja, ieskaitot – pirmo reizi mūžā – suši (saprotamā kārtā tas viņiem nebija īpašs šoks). Hesuss nekad nebija ēdis bambusa dzinumus vai brokoļus. Vīri noskuvās, apgrieza matus un nagus un atjaunoja pazīšanos ar citiem personīgās higiēnas jaukumiem. (Salvadora pirmā duša ilga vismaz stundu.) Viņi garas stundas nogulēja ērtā kajītē ar gaisa kondicionētāju un turpināja savu Bībeles lasīšanas tradīciju. Spāniski runājošie mediji rīkoja ar viņiem telefonintervijas; lasītājus un skatītājus visvairāk aizrāva detaļas, kas saistītas ar elementārajiem izdzīvošanas jautājumiem: jēlas gaļas un zivju ēšana, lietus ūdens dzeršana, ticība Dievam.

Pagāja vairākas dienas, un mediju tonis pamazām sāka mainīties. Trīs nabaga meksikāņu zvejnieki bija izglābti vairāk nekā piectūkstoš jūdžu no mājām, bet sākumā taču laivā bijuši pieci. Abi pārējie it kā esot nomiruši badā. Tiešām? Kāpēc par viņu eksistenci netika ziņots jau pašā sākumā? (Zvejnieki neko nebija slēpuši, šī informācija drīzāk gan bija pazudusi tulkojumā.) Kad Koo’s 102 piestāja Madžuro ostā, desmitiem žurnālistu eksotiskos pasažierus sagaidīja ne tik daudz lai apsveiktu – vairāk gan lai uzkluptu tiem. Meksikā un citur Latīņamerikā los náufragos (jūrā pazudušie) bija acumirklī kļuvuši par slavenībām, un viņu stāsts likās tik neticams, ka sekojoši skepticisma uzplūdi bija garantēti.

Madžuro visi trīs tika izmeklēti un, ņemot vērā apstākļus, atzīti par apbrīnojami veseliem. Hesusam un Lusio bija viegla sirds aritmija, Lusio – tūska kājās un rokās. Salvadoram spožo saules staru dēļ bija mazliet cietusi redze. Varbūt tāpēc, ka uz Koo’s 102 zvejnieki bija tik labi ēduši, viņi nebija pārāk novājējuši.

Dabiski, ka viņi pa telefonu parunāja arī ar savām ģimenēm. Hesuss uzzināja, ka ir četrus mēnešus vecas meitiņas Hulianas tēvs, taču neuzzināja to no savas sievas – Humeja, izdzirdējusi, ka viņas vīrs ir dzīvs, vārda tiešā nozīmē bija zaudējusi valodu. Salvadoram pastāstīja, ka viņa sešpadsmitgadīgā meita Gladiola pametusi skolu, atsakoties no sapņa kļūt par skolotāju, un pārcēlusies uz Savienotajām Valstīm. Šādas detaļas reportieriem, kuri par varītēm centās izspiest no izglābtajiem maksimālo jūtelības potenciālu, likās zelta vērtas. (“Es raudu no satraukuma un prieka. Es viņu ieraudzīšu tikpat kā pirmo reizi. Man ir tāda sajūta, it kā viņš būtu piedzimis no jauna,” tika citēta Lusio māte, ar kuru viņam nebija nemaz tik labas attiecības.)

Pēc divām dienām Māršala salās zvejnieki tika nogādāti Mehiko. 25. augustā viņus sagaidīja sapulcētie tuvinieki un mediju korpuss, kas nu jau divas nedēļas bija sekojis ikvienam viņu solim, itin kā gaidītu meksikāņu astronautu atgriešanos no Marsa. Izglābtajiem vienlaikus nāca par labu un arī kaitēja fakts, ka Meksikā tobrīd valdīja īpaši drudžaina atmosfēra. Valsts futbola izlase bija vāji nospēlējusi Pasaules kausa turnīrā. Prezidenta vēlēšanas un tai sekojošā ilgstošā biļetenu pārskaitīšana bija izvērsusies par nogurdinošu un žultainu drāmu. Apsūdzība rezultātu viltošanā, ko Andresa Manuela Lopesa Ovradora atbalstītāji meta sejā uzvarētājam, Felipem Kalderonam, uzkurināja aizdomīguma un cinisma atmosfēru. (Visatjautīgākā sazvērestības teorija izvirzīja pieņēmumu, ka los náufragos ir safabricējums, ar ko Kalderona nometne mēģina novērst sabiedrības uzmanību no negodīgajām vēlēšanām.) Taču šos vīrus varēja uztvert arī kā nacionālā spēka un izturības simbolu. Romas Katoļu baznīcas Meksikas bīskapu sinode oficiāli aicināja arī citus sekot zvejnieku piemēram un pievērsties lūgšanām. Tomēr dažas zvejnieku stāsta detaļas izraisīja šaubas. Daudzi Māršala salās uzklausītie naidīgie jautājumi tika atkārtoti preses konferencē Mehiko lidostā.

Sanblasa bija pazīstams kokaīna kontrabandas tranzīta punkts. Kā jūs varat pierādīt, ka braucāt ķert haizivis? Varbūt patiesībā tas bija mēģinājums pārvest narkotikas? Kāpēc jūsu brauciens nebija oficiāli reģistrēts Sanblasas ostā? Kāpēc neviens par jūsu pazušanu neziņoja valdībai? Un tos abus mirušos – jūs viņus nogalinājāt vai apēdāt jau mirušus?
Nē, mēs neesam narkotiku kontrabandisti vai kanibāli. Mēs esam haizivju mednieki. Brauciena reģistrēšana bija kapteiņa pienākums. Okeānā palaikam pazūd zvejnieki, un valdība nepūlas viņus meklēt.
Vai esat gatavi piekrist melu detektora pārbaudei?
Sí.

Jautājumi kļuva vispirms bezkaislīgi tehniski, tad pamazām jau muļķīgi. Kā jūs laivā kārtojāt dabiskās vajadzības? “Tāpat kā jūs.” Kad jums nebija ūdens, vai jūs dzērāt urīnu? “Jā, dzērām.”
Kādas ir jūsu domas par valsts prezidenta vēlēšanām? “Mēs tām uzmanīgi sekojām,” Hesuss atbildēja. “Ik rītu pastnieks man uz pangu piegādāja jaunāko avīzi.”

No Meksikas Salvadors un Hesuss devās uz savām pilsētām, kur viņus jau gaidīja svinības. Lielākajiem svētkiem vajadzēja notikt Sanblasā ar Lusio galvenās atrakcijas lomā. Tomēr nepilnu stundu pēc ierašanās viņš Dāvidam Laram atzinās, ka viņam pietiek. Mehiko, izkāpis no lidmašīnas un ieraudzījis savu ģimeni, viņš bija sācis raudāt. Tagad viņš vēlējās vienīgi tikt līdz vecmāmiņas mājai Ellimonā un iekrist gultā, it kā nekas nebūtu noticis. Šim vajadzēja kļūt par Sanblasas starptautiskās slavas mirkli, tāpēc vietējiem V.I.P. Lusio plāns nebija pa prātam. Taču viņš tik un tā aizbrauca.

Viens no Sanblasas svinību lieciniekiem bija amerikānis vārdā Džo Kisaks, 44 gadus vecs bijušais televīzijas darbinieks no Atlantas, ieradies, lai pārliecinātu zvejniekus, ka ir īstais cilvēks, kurš viņiem palīdzēs pastāstīt – un pārdot – savu stāstu visai pasaulei. Drīz vien viņš ar trim izglābtajiem sazinājās pa telefonu, un pēc mēneša visi sapulcējās Masatlanā, kur parakstīja līgumu, kam vajadzēja padarīt viņus bagātus.

Kisakam piederēja kompānija, ko viņš bija nosaucis Ezekiel 22, “Ecekiēls 22”; tā bija atsauce uz Vecās Derības rindkopu, kurā, Kisaka atstāstā, teikts apmēram tā: “Katastrofu un krīžu brīžos Dievs vēl aizvien ir līdzās.” Viņa biznesa partneris bija uz ticības ceļa atgriezies kolumbiešu izcelsmes ortodoksālais ebrejs Eli Beda. Kisaka izpratnē Trīs Zvejnieku (tā viņam patika izglābtos dēvēt) piedzīvojumu hronika patiesībā bija bībeliska līdzība, kas vēstī par pestīšanu un atdzimšanu – kaut kas līdzīgs viņa paša dzīvesstāstam, ko viņš bija gatavs atkārtot stundām ilgi. Arī tas, ka Trīs Zvejnieku vārdi bija Hesuss, Lusio un Salvadors (Jēzus, Gaisma un Pestītājs) nebija nekāda sagadīšanās. Sarunās kopā ar daudziem citiem iesaistījās arī, piemēram, Sanblasas pilsētas pašvaldības sekretārs un draudzes mācītājs, un, protams, advokāti un konsultanti, kas, kā jau parasti, meklēja kādu kumosu arī sev. Runājot Bedas vārdiem: “Tas izklausās pēc tipiskas anekdotes sākuma – istabā ar trim zvejniekiem sēž jaunpievērsts kristietis, jaunpievērsts jūds un katoļu priesteris. Bet kurā vietā jāsāk smieties?”

Oktobrī žurnāls Variety ziņoja, ka Kisaks par tiesībām uz zvejnieku stāstu samaksājis divarpus miljonus dolāru. Rakstā citēti viņa vārdi:
“Es gatavojos producēt filmu un izdot grāmatu par šo, manā izpratnē, brīnumaino ticības, cerības un izdzīvošanas stāstu.” Kādā laikrakstā tika lēsts, ka darījums ir 3, 8 miljonus vērts. Kad es Kisakam par šīm summām apvaicājos, viņš man atbildēja: “Neticiet visam, ko lasāt.” Nudien. Nav sīki jāizpēta visas līguma atrunas, lai saprastu, ka par zvejnieku hipotētisko miljonu avotu jākļūst “tīrajai peļņai” – naudai, ko viņi varbūt sāktu redzēt ap to laiku, kad McDonald’s jau būs pārdevis desmit miljono “Trīs Zvejnieku maltītes” porciju. Bet pagaidām viņi saņems mobilo telefonu katrs un – piecus mēnešus – divtūkstoš dolāru algu.

Kādā decembra rītā es ierados Kuliakanā, Lasarenitasai tuvākajā pilsētā, kur lidostā mani sagaidīja Hesuss. Mēs ieradāmies viņa ciematā, nomaļā nostūrī, kur bagātīgās mango, mandeļkoku, apelsīnu, banānu un mimozu koku audzes sacentās ar milzīgajām sadzīves atkritumu kaudzēm. Okeānā pieredzētā katastrofa visus trīs bija mudinājusi uz domām par to, kā dzīvot tālāk – kā sadzīvot ar citiem un pašiem ar sevi. Hesuss skaidri pateica, ka grib uzlabot gan savus, gan, ja varētu, kaimiņu dzīves apstākļus. “Dievs saka – palīdziet sev paši, tad arī es varēšu jums palīdzēt,” viņš teica. “Dievs dod cilvēkam izdevību, bet pašam arī jāiegulda sava artava.” Sinaloa štata gubernators bija acīgi pamanījis iespēju parūpēties par Hesusa labklājību un vienlaikus par paša reitingiem. Kad Hesuss vēl nebija atgriezies no Māršala salām, žurnālisti gubernatoram jautāja, vai viņš uzdāvināšot zvejniekam jaunu pangu. Viņš atbildēja: “Jā, bet viņam vajadzēs man to palūgt.” Ko vēl gubernators Hesusam došot? “Es viņam došu visu, ko viņš man prasīs. Bet viņam tas jādara cilvēku priekšā.” Manas ciemošanās laikā sarakstā jau bija jauna laiva ar visu motoru, divistabu betona bloku māja ar vannas istabu, bet bez ūdensvada, gaisa kondicionētāji un jauni soli vietējai skolai, ēnainas nojumes skolas rotaļu laukumam un solījums uzcelt tiltu.

Īsi pirms manas ierašanās Hesuss atkal bija iekļuvis ziņās: viņš bijis klāt, kad Kuliakanas pašvaldības ēkā ieradusies sieviete, kura lūgusi elektrokardiostimulatoru savam mazajam dēlam. Hesuss piedāvājies par to samaksāt un lūdzis Bedam ieskaitīt rēķinā vajadzīgo summu. (Beda tā arī izdarīja un tūlīt pēc tam par to paziņoja presei.) Teikt, ka Hesuss savai slavenības dzīvei pielāgojies labāk nekā viņa compadres, nozīmētu nepasacīt neko. Viņš man pastāstīja par kādu ģimeni no Nuevolaredo, kas ieradusies, pēc visa spriežot, reliģiskā svētceļojumā. Šie cilvēki vairākas naktis pavadījuši uz klona grīdas koka mājiņā, no kuras Hesuss tikko bija izvācies. Sanblasā un visur citur viņu acumirklī pazina, lūdza pozēt fotogrāfijām un sniegt autogrāfus; Hesuss centās nevienu neatraidīt.

Vēlu vakarā mēs ar Hesusu ieradāmies Sanblasā un vairākas stundas pavadījām brīvdabas restorānā El Náufrago, ko nesen bija atvērusi Lusio māsīca Reina. Mēs gaidījām ierodamies Lusio, un Hesuss tikmēr nesteidzīgi dzēra bezalkoholisku dzērienu – viņš vienīgais no trim bija turējis solījumu atteikties no alkohola – un ieturējās ar grillētām garnelēm. Pie blakus galdiņa sēdēja kāds atpūtnieks no Sandjego, ieradies, lai parādītu Lusio savai pusaugu meitai. Abi vīrieši apmainījās ar beisbola cepurītēm. Atdodot savējo, Hesuss uz tās parakstījās un atstāja autogrāfu arī uz kādas jaunas virtuves strādnieces krekliņa. “Burti vēl joprojām iznāk greizi,” viņš teica. “Bet pareizrakstība
ir uzlabojusies.”

Lusio nebija Sanblasā. Lai gan Beda pirms vairākām dienām viņu bija brīdinājis par manu ierašanos, zvejnieks bija izlēmis pirmo reizi kopš atgriešanās doties jūrā. Par dienas darbu viņš varēja nopelnīt simt peso. Šādā gultnē manas attiecības ar Lusio turpinājās visu to laiku – divas nedēļas –, ko es pavadīju Sanblasā, palaikam liekot man justies kā negribīgam skolu valdes inspektoram, kurš tvarsta bastotājus. Tulka lomu bija uzņēmusies Džūlija Kuka, jauna amerikāņu žurnāliste no Mehiko. Parasti viss noritēja šādi: mēs norunājām tikšanos ar Lusio, viņš norunātajā vietā un laikā neieradās, un tad mēs devāmies apgaitā pa viņa mīļākajiem slēpņiem. Kad nu mums laimējās viņu atrast – vai nu El Náufrago vai kādā nešpetno smilšu blusu apsēstā Ellimonas ēstuvē –, allaž tukšojām jau kādu desmito vai divpadsmito Pacífico alus pudeli. Es zināju, ka nedrīkstu apvainoties. “Es izvairos no visiem,” viņš man reiz paskaidroja. Skaidrā prātā viņš vienmēr atbildēja uz jebkuru manu jautājumu, bet ar tādu seju, it kā ilgotos, kaut tas būtu pēdējais. Es nolēmu, ka vainīga viņa dabiskā kautrība un patiesa vēlēšanās aizmirst jūrā piedzīvoto.

Vai viņš vēl joprojām regulāri lasa Bībeli?
“Man mājās ir vesela tonna Bībeļu, es neesmu pieskāries nevienai.”
Bet lūgšanas?
Lusio papurināja galvu.
“Kāpēc ne?”
“Godīgi sakot, tāpēc, ka es atkal esmu uz sauszemes. Bet šā vai tā, es zinu, ka Viņš ir.”

Reportieriem bija izdevies uzrakt informāciju, ka Lusio reiz ticis arestēts par zādzību. Cik noprotams, runa bija par cita zvejnieka garneļu lomu. Nu, un? Sekoja arī citi, mazliet cienījamāki mēģinājumi atmaskot izglābto zvejnieku stāstu. Daži okeanogrāfi apgalvoja, ka vēji un straumes nekādi nebūtu varējuši aiznest pangu līdz vietai, kur tā tika atrasta. Citi eksperti protestēja – nē, tas esot pilnīgi iespējams.

Tikām daži meksikāņu preses darboņi sāka spriedelēt, ka senjors Huans un El Farsero vispār esot fiktīvas personas, taču pamazām izdevās noskaidrot, ka trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis vārdā Huans Dāvids Lorenso – tātad senjors Huans – bez vēsts pazudis no savām mājām Masatlanā. Viņa sieva Rosita un abas meitas atteicās atbildēt uz jautājumiem, bet brālis Daniels reportierim parādīja fotogrāfiju, kurā Huans lepni pozē ar tikko noķertu tunci, un sacīja, ka viņa vecāki esot samierinājušies ar dēla nāvi. Taču El Farsero identitāte palika noslēpumā tīta.

Nevar noliegt, ka Salvadora, Lusio un Hesusa stāstos par piedzīvoto notikumu secība un detaļas ne vienmēr sakrita. Ja es iztaujāju uzstājīgāk, šādi tādi elementi varēja par kādu drusciņu arī mainīties. Tiesas zālē prasmīgs advokāts vai prokurors, kurš vēlētos viņu liecību diskreditēt, visus trīs saplucinātu lupatu lēveros. Bet kam tas būtu vajadzīgs? Populārākais nelabvēļu scenārijs, kuru es pats gan neatbalstu, ir šāds: viņi nemedīja haizivis, viņi piegādāja degvielu tralerim, kas pārvadā kokaīna kravas. (Sanblasā baumoja, ka Salvadors jau agrāk piedalījies šādās operācijās.) Tomēr, grozi kā gribi, būtisks bija pavisam kas cits: kādu dienu pieci vīri iekāpa nelielā laivā, un pēc deviņiem mēnešiem trīs no viņiem gluži nejauši tika atrasti kuģojam pa straumei otrā pasaules malā. Viņi bija palikuši dzīvi un savu stāstu spēja izskaidrot vienīgi ar pārdabiskas varas iejaukšanos. Ja pieņem, ka stāsts ir patiess, tieši šis ir tā galvenais trūkums – līdz šim neviens neko tādu nebija ne dzirdējis, ne stāstījis ne, visticamāk,
pat iztēlojies.

Ar Salvadoru mēs spēlējām mazliet citādus “sunīšus”. Pēc atgriešanās Sanblasā viņš pāris mēnešus nodzīvoja mazā viesnīciņā, bet pēc tam par 50 dolāriem mēnesī noīrēja istabu tieši pretī molam. Viņš izmantoja katru izdevību doties zvejot, apņēmies atgriezties pie dzīvesveida, ko agrāk bija uzskatījis par normālu. Laivā viņš ik reizi ņēma līdzi Bībeli, lai gan ne to pašu, kas bija viņu pavadījusi liktenīgajā ceļojumā. (Tā pagaidām atradās Atlantā, Džo Kisaka īpašumā; Kisaks to uzskatīja par svētu relikviju.)

Ja vien Salvadors nebija devies okeānā, es viņu ik dienu sastapu Sanblasā – reizēm mēs bijām norunājuši satikties, bet parasti sastapāmies nejauši. Ņemot vērā, ka Salvadors bija tikpat sirsnīgs dzērājs kā Lusio, man vajadzēja rēķināties ar pulksteni, ja es gribēju saņemt atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Pirms pusdienām – bez problēmām, pēc pusdienām – labāk necerēt. Tomēr, tiklab skaidrā kā kunga prātā, Salvadors cieši turējās pie avārijas un izglābšanās teoloģiskās interpretācijas, atsakoties pat pieļaut ķecerīgo domu, ka viņa paša atjautība, drosme un apņēmība ļāvusi trim zvejniekiem palikt dzīviem. Tomēr par šo pārliecību, pēc visa spriežot, nācās arī maksāt – draugiem Salvadors bija atzinies, ka viņu kopš atgriešanās mokot murgi.

Viena no mūsu sarunām notika pie brokastu galda kādā ostas restorānā; mums pievienojās Oskars Ramiress, jauns meksikāņu kinorežisors, kurš ar zvejniekiem iedraudzējās Māršala salās un tagad uzņem par viņiem dokumentālo filmu. “Skatoties, kā Salvadors dzīvo, kļūst skaidrs, ka viņš jūtas ļoti vientuļš,” Ramiress man teica. “Var redzēt, ka viņš vēlas atrast kontaktu ar katru, kurš izrāda viņam sirsnību.”

Salvadoru mēs satikām vēlreiz. Viņš jau bija paēdis pusdienas, bet piekrita mums pievienoties ēstuvē, no kuras tikko bija iznācis.
Ramiress pasūtīja cūkgaļas sautējumu un atgriezās pie iepriekš apspriestā temata – Salvadora priekšstata par Jauno Jeruzālemi.

“Jēzus nokāps no debesīm un būs kopā ar tiem, kuri darījuši labu uz zemes,” Salvadors teica. “Viņš būs ar mums. Tagad mēs visi nomirsim, bet pēc Pastarās tiesas visi tie, kuri ir krietni, dzīvos Jaunajā Jeruzālemē. Pēc tam vairs neviens nemirs.”
“Un kur šī Jaunā Jeruzāleme atradīsies?” Ramiress jautāja.
“Šeit.”

Mazliet vēlāk Ramiress pavaicāja: “Salvador, un ja nu Dievs sadomātu paņemt atvaļinājumu uz vienu gadu, atbrauktu uz Sanblasu un noīrētu istabu – ar ko viņš nodarbotos?”
Likās, ka Salvadors ir neizpratnē.
“Vai viņš strādātu valdībā? Varbūt par atkritumu savācēju? Vadītu taksometru?”
“El mar,” Salvadors atbildēja. “Viņš brauktu jūrā, viņš būtu zvejnieks.”
“Un kur viņš dzīvotu?”
“Viņš izvēlētos istabiņu pie jūras, lai var skatīties uz laivām.”

Pēdējā vakarā es sēdēju restorāniņā zem klajas debess, un man garām uz riteņa pabrauca Salvadors. Viņš mani pamanīja, pagriezās atpakaļ, novietoja savu riteni un uz mazliet nedrošām kājām pienāca klāt. Es biju cerējis, ka viņš man parādīs savu istabu, bet šis nebija īstais brīdis. Salvadors teica, ka brauc pie savas jaunās draudzenes. Viņai esot divdesmit divi gadi, viņš ziņoja, viņa esot ļoti skaista un gordita – mazliet apaļīga –, un tas viņam tīri labi patīkot. Vai es negribu, lai viņš piezvana viņai pa mobilo? Viņš mūs labprāt iepazīstināšot. Pats labākais esot tas, ka šī meitene viņam nekad neko nelūdzot. “Es esmu bijis ar citām, kuras man prasījušas naudu – piecsimt peso, divtūkstoš peso,” viņš teica. “Bet šī neprasa neko.”

Es sapratu, ka viņš grib turpināt ceļu, tomēr piedāvājos izmaksāt vakariņas. Salvadors pakratīja galvu, tad ierosināja, lai es labāk pasūtot viņam alu. Es mēģināju vēlreiz: varbūt viņš tomēr kaut ko ieēstu? Viņš satvēra abas manas rokas – viņējās bija raupjas un sausas – un paskatījās man acīs. “Ja nu es ko ēstu,” viņš teica, “tad neatteiktos no haizivs.”

Publicēts žurnāla The New Yorker
2007. gada 19. februāra numurā.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola