Pazaudētais Sinatra

Šis stāsts sākās pērnvasar, turklāt it kā nejauši: vienudien radio kolēģis, “Mikrofona” aptaujas iedibinātājs Gunārs Jākobsons jautāja, kālab es savā latviešu estrādes vēsturei veltītajā raidījumu ciklā “No putekļainā plaukta” līdz šim neesmu pievērsusies Zigfrīdam Račiņam. “Un ko jūs par viņu zināt?” atvaicāju cerībā, ka Jākobsonam ir padomā ja ne biogrāfisks stāstījums, tad vismaz draugu un radu tālruņu saraksts. Bet viņš nezināja neko: “Man atmiņā palikušas tikai viņa melnās, sastrādātās, īsta strādnieku cilvēka rokas!” Man savukārt prātā bija leģendārā Raimonda Paula “Mežrozīte”, “Tev, mana labā”, bītlu “Yesterday ” latviskojums un vēl dažas dziesmiņas, kuras retumis atskaņoju savos radioraidījumos. Bet, ielūkojoties arhīvā, ar izbrīnu konstatēju, ka dziedātājs dažu gadu laikā Latvijas Radio ieskaņojis gandrīz 60 dziesmas, un es nolēmu sameklēt kādu, kas var pastāstīt par šo cilvēku ar neticami skaisto balsi un nenomazgājamo mašīneļļu uz rokām.

Sāku vienkārši ar telefonu grāmatu – un patiešām vienīgā Račiņa Rīgā izrādījās Zigfrīda atraitne Alma. Viņa bija medmāsa jau tad, kad satika Zigi, un joprojām strādā Onkoloģijas centrā. Sešdesmito sākumā Račiņš dziedāja, kur tik varēja: restorānos, klubos, tostarp Medicīnas darbinieku namā jeb māsiņās. Tur kādā no ballēm, starplaikā, kad spēlēja patafons, viņš Almu uzlūdza dejot. “Zigis nesen bija atnācis no armijas un sāka pievērsties mūzikai, piedalījās vairākos konkursos, māsiņās viņš tovakar spēlēja bungas un dziedāja,” atceras Alma. Vīram viņas īstais vārds nav paticis un viņš savu sievu saucis par Ainu, tāpat kā Račiņu radi un paziņas.

Viņi apprecējās 1963. gada janvārī. “Sākumā jau viņš slavens nebija – es biju beigusi māsu skolu, viņš tikai mūzikas skolu, un man gribējās, lai arī viņš kaut ko sasniedz dzīvē – ļāvu viņam pievērsties mūzikai. Tā pamazām, pamazām viņš kļuva slavens. Zigim bija absolūtā dzirde, dziesmas viņš nesa un mācījās mājās, pats sevi pavadīja uz vijoles un akordeona – tolaik klavieres mājās bija retums.” Pēc trim gadiem Račiņiem piedzima meita Ilze. “Mākslinieks paliek mākslinieks, nu, jūs jau mani saprotat!” saka Alma un viņas balsī nejūt neko tādu, ko varētu nosaukt par nostalģiju pēc zudušas laimes. Es saku, ka nesaprotu vis. “Tie gadi bija grūti gadi, kad viņš bija slavens. Man bija jābūt vienmēr akurātai, šikai, es centos viņu atbalstīt. Greizsirdības māniju man nebija, jo sapratu, kas ir māksla, kas ir mākslinieks. Māksla prasa upurus. Bet, kad uz māju nāca dzīvot sievietes, tad mēs pašķīrāmies. Meitai nekad nenoliedzu braukt pie tēva ciemos. Dāmas mainījās, bet tas mani vairs neinteresēja. Vienmēr viņš bija akurāts un uzkopts, sievietēm patika, bet viņas jau nesaprot, ka mākslinieks ir mākslinieks: šodien šeit, rītu – tur. Kompānijā bija nasks uz anekdotēm, labprāt uzdziedāja, citādi bija kluss. No vīriešu darbiem mājā neko tādu nedarīja, kaut gan skaitījās instrumentu atslēdznieks, mājas dzīve viņam maz interesēja.” Nekā daudz par bijušo vīru viņai nav, ko stāstīt... Jau 1978. gadā Račiņi bija aizgājuši katrs uz savu pusi, un tikai dziedātāja dzīves pēdējos gados, kad sākās slimošana un nespēks, abu attiecības nedaudz uzlabojās. Ilze brauca kopt tēvu, Račiņš mazmeitai mācīja vijoļspēli, kopā ar ģimeni svinēja, piemēram, Ziemassvētkus, taču joprojām dzīvoja viens pats Pārdaugavas dzīvoklītī Krūtes ielā – “ar daļējām ērtībām”. Alma uzsvērti dēvē Zigfrīdu Račiņu par mākslinieku – bet kā tad paliek ar melnajām strādnieka rokām?

Padomju mūzikas kultūras funkcionēšanas sistēmu modernajam latvietim ir grūti izskaidrot, jo tajā dominēja nevis tirgus ekonomika, bet gan partijas un valdības vēlme pilnībā kontrolēt šo ideoloģiski vērtīgo sfēru. Oficiāli atzīti, valsts atbalstīti un retumis kompartijas laikrakstā “Cīņa” aprakstīti bija tikai Valsts Filharmonijas paspārnē mītošie muzikālie kolektīvi un solisti. Otra oficiāla iestāde, kam piederēja savs simfoniskais orķestris, koris un pat padomju dziesmu ansamblis, bija Radiofons. Šo mūziķu priekšrocība bija ne tikai cietā alga pēc Kultūras ministrijas izstrādātajām normām, bet arī iespēja tikt uz ierakstiem skaņu ierakstu studijās. Tādas Latvijā tolaik bija tikai divas – radio un skaņuplašu rūpnīcā “Melodija”, un, protams, raidīt radio un iemūžināt platēs drīkstēja tikai augsti mākslinieciskus, idejiski pārbaudītus skaņdarbus.

Toties pašdarbnieku muzikālie kolektīvi aizpildīja vakuumu tautas vēlmē izklaidēties un atpūsties ne tik augstā idejiskā līmenī. Izsenis Rīga uzskatāma par daudznacionālu arī muzikālās kultūras jomā; osta un jūrnieki palīdzēja nodrošināt interesentus ar jaunākajām Rietumu skaņuplatēm, bet mūziķi uzcītīgi klausījās “Radio Luxembourg”, Belgradas, Štutgartes radio un pēc dzirdes notīs pierakstīja jaunākās džeza kompozīcijas, ko varbūt pat tā paša vakara ballītē jau iestudēja dzīvajā priekšnesumā. Neskatoties uz pātariem, kas pret kaitīgo un demoralizējošo Rietumu mūziku ik pa laikam tika noskaitīti avīžrakstos un audzinošās brošūrās, uz izpriecām kārie partijas bosi īpaši neiebilda pret ārzemju mūzikas skanēšanu Rīgas restorānos un deju vakaros, te tika dziedāta arī “Pie dzintara jūras” un “Ķemermiestiņā”, vācu šlāgeri, Latīņamerikas populārie gabali. Pie rūpnīcu un arodapvienību klubiem darbojās pat ļoti nopietni džeza orķestri, paralēli tika veidoti mazi, mobili ansambļi, kuri ar koncertiem ceļoja pa visu Latviju. Taču šie mūziķi bija un palika pašdarbnieki – viņiem tika rīkotas īpašas skates un konkursi, arī apmaksas sistēma bija pavisam cita nekā Filharmonijā, un muzicēšana notika “no pamatdarba brīvajā laikā”.

Arī Zigfrīds Račiņš pa dienu strādāja par instrumentālatslēdznieku Ķīmiskās rūpniecības konstruktoru birojā Jelgavas ielā un dziedāja vakaros. Kaut kas līdzīgs ideālajam Batalova varonim oskarotajā padomju filmā “Maskava asarām netic”, gluži kā tā paša scenārista uzrakstīts: viņam tikuši tie vissmalkākie darbi, piemēram, inženieri izgudro kādu tur jaunu iekārtu, un pirmo formu tad slīpējis un virpojis tieši Zigis, kas bijis precīzs līdz milimetra daļiņai. Tieši konstruktoru biroja kolēģis aizvilka viņu uz savu ansamblīti un pielika pie bungām, kuru spēli Zigis bija apguvis, dienot armijā. Uzzinājuši, ka viņš tik skaisti dzied, mūziķi nekavējoties viņu paaugstināja par solistu, un pie bungām turpmāk Račiņš sēdās tikai nepieciešamības gadījumos vai – lai pazīmētos.

Šajā ansamblī basu spēlēja vēlākais Latvijas Radio mūzikas redaktors Edvīns Melnalksnis, kurš tagad sen jau pensijā un sargā Jauno Rīgas teātri. Melnalksnis bija viens no Zigfrīda Račiņa tuvākajiem draugiem ne tikai mūzikā, un viņa sapnis bija – izdot dziedātāja kaseti. To viņš solīja dziedātāja bērēs Lāčupes kapos, pat sameklēja skaistāko dziesmu ierakstus un sastādīja programmu, bet neatrada naudu.

”Muzicējām Sarkanarmijas ielā – Celtnieku kultūras namā, sauktā par būvīšiem (kultūras nams “Oktobris”, tagad – Pestīšanas armijas telpas), ar orķestri uzstājāmies ballītēs. Viņš bija brīnumbērns – no dabas dota laba balss, ļoti laba dzirde, kaut bērnībā mācījies vijoļspēli tikai divus, trīs gadus. Teicām, lai uzspēlē to vijoli, bet Zigis atrunājās, ka visu esot aizmirsis. Pārgājām uz Mazo ģildi, kur arī spēlējām dejas, tad uz Elektroarmatūras rūpnīcu, orķestri “Armatūra”, kur pirms mums bija spēlējis Ivars Mazurs ar savu orķestri. Izveidojām koncertansambli, kurā dziedāja Sarmīte Lorence, Māra Krievkalne, bija Jāņa Zirņa vadītais meiteņu ansamblis, un sākām braukāt pa Latviju ar koncertiem – panākumi bija lieli! Bet, ja citi dziedātāji dziedāja arī citās valodās, Zigis dziedāja tikai latviski, jo svešvalodas nepārvaldīja un arī necentās to darīt.” Edvīns liela Račiņa balsi, tās neparastās vibrācijas, uzteic perfekto dikciju un izcilo dzirdi, pateicoties kurai ierakstīt dziesmu studijā varēja jau ar pirmo reizi. Viņi abi nāk no Iļģuciema, un Melnalksnis pirmoreiz Račiņu dziedam dzirdējis jau bērnībā, 2. vai 3. klasē, kad Iļģuciema bibliotēkā notika pašdarbnieku koncerts: “Nobrīnījos, ka tāds mazs puisītis, bet ar tik smuku balsi.” Tajos pašos Iļģuciema pašdarbnieku koncertos uzstājies arī Raimonds Pauls, kura sacerētā “Mežrozīte” 1967. gadā padarīja Zigfrīdu Račiņu par Latvijas slavenību.

Latvijas Radio skaņu arhīva fondu ierakstu nodriskātajās šņorgrāmatās vairākas dienas meklēju visus Zigfrīda Račiņa ierakstus. Pirmais tapis 1967. gada pavasarī, kad ieskaņotas divas dziesmas – poļu komponista Romualda Žilinska “Kalendāra lapas” un dziesmiņa “Nāc man līdz”, ko sacerējis Igors Jakovļevs – diemžēl maz novērtētais, bet lieliskais dziesmu autors, skaņu režisors, pirmais profesionālais Latvijas saksofonists, ilggadīgais VEF bērnu ansambļa “Rondino” vadītājs (pie viņa dziedāt sākusi arī Marija Naumova). Līdz Račiņam ierakstīt radio estrādes dziesmas bija drīkstējis vien Edgars Zveja un vēl daži diplomēti vokālisti, bet te pēkšņi – pašdarbnieks?!

Pārnācis no padomju armijas, Zigfrīds Račiņš pieteicās konkursā uz solista vietu Rīgas estrādes orķestrī, kuru vadīja komponists, diriģents un aranžētājs Ringolds Ore, un sazin kā īsti tas viss notika, bet kārtējā mākslinieciskā komisija Račiņu izbrāķēja, lai gan viņš bija iestudējis pamatīgu programmu. Pēc tam izbrāķēja pašu Ori, kam gan bija daudziem mūziķiem raksturīgā alkohola problēma, un pārcēla viņu darbā par “Melodijas” skaņu ierakstu studijas māksliniecisko vadītāju, bet 1966. gadā Ore kļuva par jaunizveidotā TV un radioraidījumu komitejas vieglās mūzikas orķestra muzikālo vadītāju un galveno diriģentu. Savukārt orķestra inspektors bija Jānis Meija, Račiņa ballīšu ansambļa biedrs, kurš drīz vien Orem atveda savu solistu. Izrādījās, ka komponists Račiņu savulaik bija labi iegaumējis un augstu vērtē. Diemžēl orķestrim nebija štata dziedātāja vietas, un šī nelaimīgā iemesla dēļ Račiņš tā arī nekļuva par profesionāli, taču tika ielūgts uz ierakstiem.

Turpmākie gadi ir Zigfrīda Račiņa mūža muzikālā kulminācija – laikā no 1967. līdz 1972. gadam ieskaņotas apmēram sešdesmit dziesmu, viena par otru skaistākas! Protams, no svara ir arī izcilie orķestra pavadījumi, kuru autori bija Ore, un pēc viņa nāves 1968. gadā vadību pārņēmušais Alnis Zaķis. Līdzās “Mežrozītei” Pauls Račiņam sacerējis džeza stila balādi “Atceries mani vēl”, divus joku gabalus “Mūžīgie remontētāji” un “Tikai prieks”, arī citi tolaik aktīvie estrādes komponisti – Edmunds Goldšteins, Igors Jakovļevs, Miervaldis Jonāns, Valters Kaminskis, Ivars Vīgners, Jānis Sildegs komponējuši īpaši šai unikālajai balsij. Te nu jāpiemin, ka vīriešu balsīm attīstības sākumposmā ir samērā pagrūti atšķirt tenoru no baritona, pat Jānis Zābers sāka kā baritons, un viņš nav nekāds izņēmums. Račiņš izklausās kā nenoticis tenors, jo – cik samtainas ir viņa baritona apakšējās notis, tik spožas arī augšas, kas gan nesasniedz tenora kulmināciju.

Ir grūti aprakstīt viņa emocionālām noskaņām bagāto tembru. Račiņam raksturīgas neparasti garas frāzes bez ieelpas, ļoti precīza, tīra intonācija un kāda īpaša Dieva dāvana, kas padara balsi te slēptas, apvaldītas kaisles pilnu, te līksmu un gavilējošu. Ierakstos līdzās mīlas dziesmām ir obligātais padomju repertuārs, bet, piemēram, Frenkeļa un Novikova kara atmiņām veltītos skaņdarbus Račiņš nodzied atturīgās vīrišķīgās sērās, bez kāda patosa un samākslotības. Bītlu “Yesterday” izklausās pēc viena vienīga glāsta, bezgalīgu maigumu izstaro arī Bernstaina mūzikla “Vestsaidas stāsts” fragments “Maria” un komponista Badjas dziesma “Andžela”, par kuru kāda latviešu dzejniece stāsta savās bērnības atmiņās: “Tiklīdz tētis iegādājās pirmo lenšu magnetofonu – Lietuvā ražotu “Aidas 9M”, tūlīt no radio ierakstīja vairākas Račiņa dziesmas un spēlēja gandrīz katru dienu. Ja tētis bija iedzēris, Andželai miera nebija, pēdējām skaņām sekoja klikšķis, lentes dūkšana un atkal viss sākās no sākuma: “Andžela, šai pasaulē tava mīla mani sauc...”” Toreizējā mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina arī sajūsminājusies par Račiņa priekšnesumu un pat likusi viņu par piemēru fondu ierakstu pieņemšanas komisijas sēdēs: “Šeit, lūk, dzied profesionāls dziedātājs, bet šeit – atslēdznieks!” Pēc tam, kad radio izsludinātajā dziesmu konkursā 1969. gadā uzvarēja diplomētās komponistes un dziedātājas Lolitas Vambutes dziesma “Vakara ugunis”, arī to iedziedāja tieši Zigfrīds Račiņš. Kopā ar viņu mērojam ceļu uz mājām cauri tumšajam vakaram, un viņš uzbur tik dzīvu pilsētas rosības ainu, ka sažņaudzas sirds – kā skatoties vecas hronikas kadrus, kuros brauc pobedas un smejas meitenes ar beretēm, bet tu saproti, ka uz ielas tevi sagaida jau pavisam cita pasaule.

Bundzinieks, komponists un pianists Zigurds Rezevskis atceras, kā Račiņš iedziedājis viņa pirmo dziesmu “Sniega valsis” – tas notiek 1972. gadā, kad Zigfrīds joprojām ir zvaigzne: “Zināju, ka viņš bijis bundzinieks, man tāpēc likās vieglāk tieši viņam kā kolēģim palūgt...” “Sniega valsī” dzirdams Račiņa fantastiskais piano, tik izjusti nodziedāt klusās vietas pēc viņa nav spējis neviens. Dramatisku sāpju pilna ir Jakovļeva dziesma “Es gribu dzirdēt dziedam gulbjus” (1968), bet par kolekcijas šedevru man jāatzīst Romualda Kalsona “Zelta buras”: dziedoņa balss aizturētā mīlas maigumā trīsuļo kā taurenītis, tēvišķa aizbildniecība savijas ar iekāres pilnu tvērienu! Račiņš ieskaņojis arī vairākus duetus ar Sarmīti Lorenci un Māru Krievkalni.

Zigfrīda Račiņa dzīvei kaut kā personiski piestāv aizrautīgi laimīgā Aļņa Zaķa melodija “Tev šie ziedi” un Alfrēda Krūkļa nepastarpinātie vārdi: “Varbūt dzīves vējos pārāk reti smējos/ Un pret tevi biju skarbs un auksts/ Varbūt mirkļus siltos izbārstīju smiltīs/ Par to visu piedod, piedod draugs!” Balss skan skaidri, virtuozi un dzidri. Faktiski Račiņa personā esam izbārstījuši smiltīs savu Frenka Sinatras līmeņa dziedoni.

Radio šņorgrāmatas ieraksti par ieskaņojumiem apraujas ar 1972. gadu, divos nākošajos – vairs pa vienai dziesmai, bet pēdējais ieskaņojums ir Jāņa Sildega dziesma “Tālais ciems” jau “Melodijas” studijā 1975. gada pavasarī. Kopš šī brīža Račiņš tikai koncertē, dzied VEF kultūras namā, Skolotāju namā, arī ansamblī “Selga” kopā ar Andreju Lihtenbergu, joprojām ceļo kopā ar Mazās ģildes koncertansambli, uzstājas arī improvizētos sastāvos. Un ir vairākas versijas par iemesliem, kāpēc Račiņu, vienkārši izsakoties, izmeta no radio.

Alma Račiņa ir pārliecināta, ka visa pamatā ir politika – vispirms, kad Zigfrīds 1971. gadā kopā ar radio orķestri viesojies Vācijas Demokrātiskajā republikā, dziedātājam kāds piedāvājis palikt Vācijā, kas čeku darījis uzmanīgu. Palikt VDR? Lai nu kā, patiešām pēc šī brauciena dziedātājs studiju apmeklēja arvien retāk. Alma stāsta, ka tieši tolaik parādījusies propagandas īsfilma “Zirneklis”, vērsta pret Ulmaņa valdību. Filmas dažos kadros redzams, kā triju gadu vecumā mazais Zigis uzstājies kādā Ziemassvētku sarīkojumā un balvā izpelnījies paša Ulmaņa dāvātus adītus cimdus. “Viņš par to bija kādam palielījies, tad piesēja politisko un aizdzina no radio,” saka Alma.

Edvīns Melnalksnis uzskata, ka tolaik modē jau bija nācis un par komponistu favorītu kļuvis Andrejs Lihtenbergs, staltais septiņdesmito gadu vīrietis ar žabo, kas beidza dzīvi pašnāvībā, bez tam radio figurēja arī Paula jaunveidotais ansamblis, kas vēlāk ieguva nosaukumu “Modo”. Bet toreizējais orķestra mākslinieciskais vadītājs Alnis Zaķis saka, ka Račiņš sācis uz mēģinājumiem nākt “ar smaciņu” vai pat iereibis, nav varējis taisni nodziedāt un radio caurlaide viņam vienkārši anulēta – nekādas politikas nav bijis! Vēl skarbāk izsakās Jānis Meija: “Viņam šņabis tā garšoja, ka nevarējām nevienam veikalam garām pabraukt. Teicām, ka nevajag, bet tas jau nelīdzēja! Tolaik viņam bija tāds ārzemju grāvējs “Mans draugs, mīļais labais draugs”, ko ātri pārtaisījām “Mans trauks, mīļais labais trauks”. Reiz koncertā Talsos bija pavisam traki: Račiņš jau šmigā, nācis no mazāsmājiņas un visas pogas atstājis vaļā. Prožektors spīd uz bikšu priekšu, un viņš tik dzied to “Mežrozīti” vai ko citu. Bet tik pillā viņš gan nekad nebija, lai koncertu norautu, un šķībi arī nekad nedziedāja.” Meija, kam galva pilna anekdotēm par mūziķiem, stāsta, cik jautri visur gājis, kad Račiņš ar Lihtenbergu kopā “Selgā” dziedājuši: “Dāmas pirmajās rindās raudāja, kad viņš dziedāja “Mežrozīti” vai “Dziesma nenosalst”. Un, ja tu konfekšu fabrikā strādātu, tu konfektes neēstu? Tā bija tāda atmosfēra.” “Meitenēm viņš ļoti patika, sevišķi, kad dzirdēja viņa balsi. Aktierisku dotību viņam gan nebija. Varbūt kādu žestu ar rokām, kādu smaidu, bet dejošana vai tādas izdarības – nu, nē! Varbūt viņam likās, ka liriskajās dziesmās taču nepiestāv locīties un ķēmoties. Arī šeit Zigim viss bija no dabas. Vienkāršs, sirsnīgs cilvēks. Ar viņu varēja ļoti ātri sadraudzēties. Starp citu, ļoti liels makšķernieks. Īsi pirms koncerta Račiņa kunga nav! Atskrēja pēdējā brīdī – un tas bija ziemā! – ar visu to bļitkotāja tērpu, slapjš, nosalis. Sasildījām, pārģērbām, izglābām koncertu, tā makšķerēšana viņam bija briesmīgs hobijs!” atceras Edvīns Melnalksnis. Jānim Meijam Zigis no Juglas ezera atnesis pilnu vannu ar karpām.

Bet ar runāšanu dziedātājam laikam būs bijis tāpat kā ar žestikulēšanu – skopi. Nacionālajā bibliotēkā atrodu vienu vienīgu Zigfrīda Račiņa interviju žurnālā “Liesma” 1969. gadā. Tās autors ir Egils Lukjanskis, vēl viens bijušais Iļģuciema zēns. Vairāk gan viņš esot pazinis balsi, nekā Zigfrīdu, toties interesējas par Zigfrīda jaunāko brāli Imantu un prasa – kā tam klājas. Slikti, es vientiesīgi atbildu – Alma man stāstījusi, ka Imants, pēc insulta paralizēts, ar ģimeni mīt kaut kur Piltenes mežos un nav runājams. Lukjanskis atceras Račiņa mammu, kas viņam devusi lasīt vecās “Atpūtas”, un Raimonda Paula māsu Edīti, ar ko savulaik draudzējies Račiņa brālis Imants. Tā nu iļģuciemiešu loka iztaujāšana turpinās. Zigis šad tad atnācis ciemos pie Pauliem, bet nekādas īpašas tuvības nav bijis, saka Edīte Paula-Vīgnere. Šis pēckara laiks bijis ļoti grūts un ne katrs to spējis godam izturēt, feinie Iļģuciema zēni lielākoties jau esot pagalam vai nodzērušies. Deviņdesmitajos, kādu jaunības draugu glabājot, viņa kapos esot ievērojusi arī Zigfrīdu – treniņbiksēs un galošās, kas apautas plikās kājās, tātad dzīves pēdējos gadus dziedātājs vadījis trūkumā. Tāpat kā bērnību, kas daudziem tolaik bija līdzīga. “Es atceros četrdesmito gadu otro pusi. Nesen bija beidzies karš, un mēs, slikti paēduši un vēl sliktāk apģērbti, sākām mācīties. Es vairs neatceros, kādas mums pirmajās klasītēs bija sekmes, un tagad tas vairs nav svarīgi; man šķiet, ka pirmajos pēckara gados mēs ieguvām rūdījumu visai dzīvei. Mēs mācījāmies aukstās telpās, mūsu skolā vācieši bija ierīkojuši kara hospitāli, un vēl ilgi visapkārt smirdēja pēc zālēm; mums nebija rotaļlietu, un mēs spēlējāmies ar apkārtnes mežos atrastajām mīnām, patronām un granātām, un, kad spēlējām futbolu, ādas bumbas vietā spārdījām konservu bundžas, un Rātsupītē uz lidmašīnu degvielas tvertnēm sarīkojām ļoti nežēlīgas jūras kaujas, kad kaut ko ļoti vēlējāmies, mēs to izdomājām, un, kad dažbrīd kļuva skumji, viens mazs, draisks zēns mūs vienmēr uzjautrināja ar dziesmu... Šis zēns bija Zigfrīds Račiņš,” 1969. gadā rakstīja Lukjanskis.

Tikmēr mans radioraidījums jau izskanējis, to noklausījies arī “MicRec” repertuāra direktors Guntars Račs un bijis tik sajūsmināts par Zigfrīda Račiņa dziedājumu, ka beidzot dienasgaismu ieraudzījusi arī viņa labāko ieskaņojumu izlase. Tomēr stāstam ar skumjajām beigām joprojām trūkst pašu pirmo lappušu un mani neatstāj sajūta, ka Zigfrīda Račiņa dzīvē varbūt ir bijusi kāda iespēja – lai gan acīmredzot palaista garām – un padomju bezcerības apzīmogotais stāsts, ko es zinu, varbūt ir tikai sekas kādam vēl senākam notikumam. Beidzot nolemju – ja jau visi bērnības draugi tik tiešām miruši, sameklēšu Kurzemē to pašu nabaga paralizēto brāli, kurš vairs nevar runāt – un vismaz apskatīšu ģimenes albumu. Uzstājīgi zvanot Račiņa sievai un meitai, beigās atklājas pārsteidzošā patiesība, ka Imants jau vairākus gadus dzīvo tepat Rīgā, no mammas mantotajā mājā, tiesa, nav pārāk spirgts, taču gana vesels, lai runātu par savu un brāļa bērnību, taču Alma man nesaprotamu iemeslu dēļ to nav vēlējusies teikt. Arī no izdevēja sūtītās kastes Alma svainim nav atvēlējusi nevienu disku.

Divistabu mājiņas virtuvē Imantas ielā es cienājos ar kafiju, bet Imants nes fotoalbumus un taisnojas, ka tas viss bijis tik sen un viņš daudz ko neatceras. Par Račiņu dzimtas saknēm neviens nav interesējies, Imants zina vien tik, ka tēva mamma bijusi baltvāciete un ar mazdēliem sarunājusies vāciski. Uzvārda oriģinālā rakstība ir Rachin, ulmaņlaikā esot pieņemta mīkstinājuma zīme un iznācis Račiņš. 1909. gadā dzimušā tēva Leonarda ģimenē bijuši laikam pat pieci bērni, viens no tiem Kislovodskā darbojies kā cirka akrobāts Racins. Leonards, kā jau iļģuciemietis, izvēlējies stikla pūtēja arodu, strādājis plecu pie pleca ar Paulu senioru, un fabrikā sapazinies ar 1917. gadā dzimušo strādnieci Jefīmiju Kričalo. Sešpadsmitgadīgā strādniece nāca no pareizticīgo ģimenes, kas atceļojusi uz Rīgu, tad Piektā gada nemieru laikā mukusi uz Krieviju, bet, kad tur sākās revolūcija, atkal bēgusi atpakaļ uz Rīgu. Jefīmija gan paguva piedzimt Pēterburgā, taču kopš gada vecuma dzīvoja Latvijā, apguva latviešu valodu un, izejot pie vīra, ģimenē runāja tikai latviski. Viņas māte bijusi dziedātāja baznīcas korī – iespējams, no krievu vecmāmiņas mantota Zigfrīda muzikalitāte.

Apprecējušies 1935. gada 21. jūlijā, Račiņi dzīvoja Lielās Muižas ielas, tagadējās Dzirciema ielas 83. mājā, kura jau sen noārdīta. Zigfrīds piedzima 1936. gada 18. aprīlī, Imants – divus gadus vēlāk. Ģimenes fotogrāfijās redzams, cik glītos uzvalciņos un vienādās naģenēs strādnieku cilvēki pirms kara varējuši ģērbt savus zēnus, kaut gan mamma, protams, nestrādāja. Imants rāda 1939. gada avīzi “Varonis” un tajā ir fotogrāfija, kur Ziemassvētku vecīti ielenkuši bērni. Paraksts vēstī: “Ziemassvētku vecītis Vienības eglītes vakarā pasniedz Zigrīdai Račiņai par skaisto deklamāciju Valsts prezidenta dāvātos cimdus,” – paraksts ir nepareizs, bet cimdi tik tiešām doti trīsgadīgajam Zigim – un šis notikums tad arī uzpeldējis gaismā septiņdesmitajos, filmā “Zirneklis”. Brālis saka, ka Zigis dziedājis kopš dzimšanas un atceras epizodi, kā tēvs ar savu kaimiņu un darbabiedru Paulu senioru slēguši derības, vai “Kur tu teci, gailīti” Zigis ātrāk nodziedās, vai Raimonds ātrāk nospēlēs. Krievu ienākšanu brāļi Račiņi pamanīja līdz ar jaunām – padomju dziesmām, un ātri vien iemācījās “Tri tankista, tri vesjolih parņa” – ko tikpat braši nodziedāja priekšā arī vācu zaldātiem.

1942. gadā Leonardu iesauca vācu armijā, bet palaida atvaļinājumā, kad piedzima trešais brālītis, kas nomira deviņu mēnešu vecumā. “Tad tēvs kā gāja, tā pazuda. Daudz gadu pagāja, kamēr uzzinājām, ka viņš ir dzīvs un Anglijā. Tad jau nemaz nedrīkstēja neko zināt. Vācu laikā visus sūtīja prom, bet mamma atrunājās, ka vīrs vācu armijā un pats atbrauks pakaļ. Bet krievu laikā mūs neaizsūtīja uz Sibīriju tikai tāpēc, ka mamma bija krieviete – atkal izgrozījāmies. Mamma gan mums vienmēr stāstīja, ka tēvs ir dzīvs.”

Pēc kara Jefīmija strādāja bērnudārzā Dagmāras ielā par pavāri, un, kā Imants saka, kopš tā laika viņiem nekā netrūka. Trūka tikai tēva stingrās rokas, ar palaidnīgajiem brāļiem bija grūti tikt galā. Iļģuciema bērni tika strādināti piemājas dārziņos. Račiņiem, kam savas mājas nebija, dārza labumi gāja secen, un mamma bija priecīga, kad, pabeidzis 7. klasi, Zigfrīds aizgāja strādāt, protams – stikla fabrikā, un divus gadus vēlāk brāļa pēdās devās Imants.

Pirms tam Zigim gan bija ļoti laimējies ar savu skolotāju, 14. pamatskolas direktoru Kārli Mūriņu, kas centās pievērst bērnus mūzikai, viņš nodibināja zēnu vokālo ansambli, kurā dziedāt uzaicināja arī Zigfrīdu un uzticēja viņam solo. Vēsturē fiksēts fakts, ka pirmais Račiņa ieraksts Radiofonā noticis 1947. gadā, republikas pionieru salidojuma laikā – kāpēc tas atgādina kaut ko jau dzirdētu? Laikam taču stāstu par vēl vienu Iļģuciema puiku, vienu no pirmajiem Latvijas pionieriem – Zigmundu Skujiņu. Pamatskolas pēdējos gados Mūriņš pierunāja Zigfrīdu iestāties Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur zēns, pateicoties izcilajai dzirdei, tika pieņemts vijoles klasē. Mazā vijolīte dzīva arī šodien, bet savulaik tai nācies pārciest samērā nesaudzīgu izturēšanos. Imants atceras, kā brālis, it kā uz mūzikas skolu iedams, to slēpis krūmos, bet pats skrējis uz copi. “Mēs jau vairāk bijām upmalā, nekā skolā. Viņš negribēja mācīties vidusskolā, jo ar mācībām nebija draugos. Ar politiku tam nekāda sakara nebija,” apgalvo brālis. Zigfrīdam nebija Raimonda Paula tēvam līdzīga stingra vadoņa, kas liktu bez ierunām klausīt un mācīties mūziku.

Albumā esam nonākuši līdz tēva portretam stilīgā, piecdesmitajiem raksturīgi polsterētā uzvalkā, atlipinām to, lai paskatītos, vai nav gads virsū – taču nav vis. “Tā jau sūtīta no Anglijas,” skaidro Imants. Pirmā Leonarda Račiņa vēstule no Lielbritānijas atceļojusi piecdesmito beigās, viņš apprecējis anglieti Meibelu un uz dzimteni līdz pat nāvei 1999. gadā tēvs tā arī nav atbraucis. Pēc Leonarda atzīšanas par bezvēsts pazudušu otrreiz apprecējās arī Jefīmija un kopā ar jauno vīru, vecticībnieku 1960. gadā uzcēla šo namiņu Imantā. Mamma savulaik pat nopirkusi klavieres, cerot, ka Zigfrīds pie viņas iegriezīsies biežāk un muzicēs, taču dēlam nedēļas nogales bija aizņemtas ar dziedāšanu uz citām skatuvēm.

Pēc astoņu stundu svelmes stikla fabrikā piecpadsmitgadīgais Zigfrīds mēroja ceļu uz Bolderāju, kur vietējā klubā dziedāja ballītēs un pāris reižu nedēļā mācījās dziedāšanu. Šie daži gadi arī palika viņa vienīgā profesionālā apmācība. 1955. gadā Račiņu iesauca armijā, un dienests PSRS Jūras kara flotē tolaik nozīmēja četrus dzīvei atņemtus gadus. Viņu aizsūtīja uz Tālajiem Ziemeļiem, saglabājušās ne tikai dažas fotogrāfijas no šiem gadiem, bet arī kādas Račiņa komponētas dziesmas publikācija armijas avīzītē – maršs ar tekstu krievu valodā, ne pārāk oriģināla melodija. Citu pierādījumu, ka viņš būtu komponējis, nav. Dienesta pēdējo gadu Račiņš pavadīja Ļeņingradā, kur trīs reizes nedēļā viņa dziedājumu varēja klausīties kinoteātra “Spartaks” apmeklētāji. Pēc dienesta Račiņš atgriezās stikla fabrikā, tomēr viņu vilka pie dzelžiem. Par otro un vienīgo darba vietu kļuva Ķīmiskās rūpniecības konstruktoru birojs, kurp puisis devās kā māceklis, bet drīz vien jau sasniedza augstāko kategoriju kā instrumentālatslēdznieks. Račiņš jaunībā aizrāvies ar šaušanu – viņam bija 1. sporta klase, kopā ar brāli gājuši uz DOSAAF šautuvi Ūdens ielā un vienugad Zigis kļuvis pat par republikas čempionu.

Imants saka, ka brāļa iedzeršana sākusies jau ar pirmajām ballītēm, nemaz jau nerunājot par tiem laikiem, kad Zigis dziedāja restorānos, banketos, kur pēc koncerta sekoja klāts galds. “Jā, viņam garšoja gan. Un meitas ar viņš mīlēja... Bet pēc šķiršanās brālim nevienas pastāvīgas nebija. Reiz Zigim teicu – samierinies ar Ainu, precies otrreiz. – Nē, priekš kam man vajag! Man ir labi! Vientuļnieks. Arī bērnībā viņam draugu nebija, tikai vēlāk – muzikanti.” 1972. gadā, kad veco koka māju nojauca, Imants un Zigfrīds Račiņi dabūja katrs pa dzīvoklim Buļļu, toreizējās Tereškovas ielas jaunceltnē. Jaunākais dzīvoja pirmajā, vecākais – ceturtajā stāvā, un pēc kārtējās turnejas nereti iegriezās pie brāļa ar koferi, kas pilns banketa labumiem. “Kas tik tur nebija – zacene, pudeles. Viņš visu atstāja pie manis un lēnām ņēma, jo teica, ka Ainai jau nevar rādīt. Viņš nekad nepirka šņabi, bet atveda – pa koncertiem braukājot. Pēdējos gados gan visādus mēslus dzēra, līdz viņam kādā deviņdesmitajā uztaisīja to aizkuņģa operāciju, un viņš atmeta dzeršanu. Pat alu un šampanieti nē.”

Brālis atceras, ka ar auto vedis Zigi pie Paula uz mājām, lai labāk varētu iestudēt leģendāro “Mežrozīti”: “Prasīju brālim – ko tad Pauls viņu neņēma REO? – Neesot tīra izruna. Kādas muļķības – tīrāk par viņu nedzied neviens!” Paula solisti tolaik bija bass Zdislavs Romanovskis un tikko no armijas atnākušais Ojārs Grīnbergs. Cik noprotams, Račiņš viņam licies par vecu, turklāt dziedātājs, gadiem ritot, sāka apvelties, līdzinoties omulīgam lauku papam. Imants ievieš savu skaidrību par brāļa aiziešanu no darba radio: “Ne vella jau tai radio nemaksāja, kādus 8 rubļus par dziesmu, un Zigis teica – lai vienu dziesmu iedziedātu, uz mēģinājumiem jāiet septiņas, astoņas reizes, tad labāk eju uz copi! Viņš vairākas reizes šitā gānījās un, ja ko ieņēma galvā, tad viss!” Uz Radiofonu Zigfrīds esot bijis dusmīgs arī par sava vārda sakropļošanu: līdz ar “Mežrozītes” ieskaņojumu izplatījās vārds Zigurds, varbūt tiešām kādam vadībā likās, ka par daudz vāciski skan tas Zigfrīds! Kaut gan drīzāk tā bija tikai kļūda, jo visi paziņas viņu sauca par Zigi un pasē ierakstīto vārdu nemaz nezināja. Dziedātājs brālim sūdzējies, ka bieži iznāk laika tērēšana, kad radiostudijā kāds nevar nospēlēt pareizi, jo tolaik, līdz brīdim, kad 1970. gadā ieviesa daudzkanālu pulti, ieraksts notika bez miksēšanas, vienā paņēmienā. Tad gan viss mainījās – orķestris savu padarīja, pēc tam nāca Račiņš un dziedāja pa virsu instrumentālajai fonogrammai, nevienu citu tā arī nesatikdams, un viņam sāka trūkt radošās dzirksts, ko sniedz kopīga muzicēšana. Viņa aiziešana tomēr noteikti bija traģisks solis, ne tikai kails aprēķins un spītība, jo 1969. gada intervijā Račiņš teicis: “Kad atnācu uz pirmo ierakstu un turpat studijā dzirdēju pirmo ieskaņojumu, man šķita, ka nekas labāks un skaistāks nevar būt, un vēl ilgi šaubījos, vai tas patiešām esmu es un vai tā patiešām ir mana balss. Kopš tā laika pagājuši divi gadi. Tagad viss šķiet daudz vienkāršāk, ikdienišķāk un gribas nepārtraukti meklēt un radīt kaut ko jaunu, skaistāku.” Pēc radio viņam īpašas izvēles skaistuma radīšanai vairs nebija: filharmonijas REO jau bija izjucis, turklāt modē nāca rokmūzika, kurai Račiņa balss nederēja – viņš bija un palika lirisku dziesmu, šlāgeru dziedātājs. Račiņš vai nu negribēja vai neprata iet un pielabināties filharmonijas bosiem, lai kļūtu par, piemēram, patriotisko dziesmu dziedātāju līdzīgi Jevgēņijam Sotikovam un Co, bet radio štata solistu vietas tika ieviestas tikai 1978. gadā. No duālās – atslēdznieka un dziedātāja situācijas – viņš vairs nevarēja izbēgt, daudz no dzīves negaidīja un ņēma tās piedāvātos labumus. Kaut – ej nu sazini, varbūt Zigis patiesi nopriecājās, ka nu varēs lustēties tikai pa koncertiem, un godīgu atbildi uz šo jautājumu viņš paņēmis sev līdzi kapā.

Savā konstruktoru birojā viņš nostrādāja vairāk nekā 25 gadus un, lai ko par viņu nerunātu, rokas netrīcēja līdz pat 1989. gadam, kad, pateicoties darbam kaitīgos apstākļos, Zigfrīds varēja priekšlaicīgi pensionēties ar 132 rubļiem iztikai. Dziedāšana bija cauri jau astoņdesmito gadu beigās, kad revolūcijas gaidās beidzās ballītes un banketi. 1992. gadā Račiņu ar veco, labo “Mežrozīti” vēl uzrāva uz “Mikrofona” skatuves. Imants atceras, ka pēc brāļa pēdējās uzstāšanās “Vecā Ratiņa”koncertā pie viņa pienākusi viena kapella, otra – vai negribi ar mums dziedāt? “Viņš negribēja. Dzīvoja trūcīgi, bet ledusskapis vienmēr bija pilns. Grāmatas gan viņš nelasīja. Varēja treniņbiksēs uz bodi aiziet, nekāds pedants jau nebija. Dzīvoja viens pats un uz copi gāja.” 1998. gada 21. janvāra rītā, posdamies uz ziemas zveju, kaislīgais makšķernieks bija nokritis pie šķūnīša durvīm. Insults. Imants Račiņš tobrīd ārstējās slimnīcā, un šo vēsti viņam paziņoja māsiņas, kas bija dzirdējušas radio ziņojam par dziedātāja nāvi.

“Jau vairākas naktis nevaru aizmigt, redzu brāli sapņos, kā mēs abi ar divriteņiem pa ielu braukājam,” atvadoties atzīstas Imants un sola aiziet pie Ziga uz kapiem, ja vien būs pie labas veselības. Apaļajā jubilejā, tad, protams, noteikti – jo šogad, 18. aprīlī Zigfrīds Račiņš svinētu septiņdesmit... Iztēlojos – kā būtu, ja būtu, un gara acīm redzu klausītāju pilnu zāli, vīnsarkanu samta priekškaru, apsveicēju virkni, kas uzrunu sāk ar vārdiem: “Cienījamo māksliniek!” Diemžēl šīs idilles vietā mums ir padomju sistēmas, dažādu apstākļu sakritības, paša vājību sadedzināts mūžs – un daži ģeniāli ieskaņojumi.