Pats sev nepareizā pasaulē
Foti: Scanpix/ITAR-TASS
Māksla

Ar mākslinieku Oskaru Rabinu sarunājas Arnis Rītups

Pats sev nepareizā pasaulē

1975. gada 15.septembrī Maskavā risinājās kāds dīvains, tiem laikiem pat neticams notikums: tukšā laukumā pilsētas nomalē sapulcējās mākslinieki, kuru daiļrade gāja ārpus vienīgā oficiāli atzītā stila. Šis stils bija ekstātiskais socreālisms ar visiem tā atribūtiem – strādniekiem un kolhozniecēm ar sirpi un āmuru, kurinātājiem ar lāpstu, slaucējām ar nēšiem, sportistiem ar svaru bumbām, komjaunietēm ar airiem un možiem pionieriem ar sveicienā paceltu roku. Šie mākslinieki bija sarīkojuši nesankcionētu izstādi. Ne jau nu gluži karot ar padomju varu viņi tur bija sanākuši, nē, viņiem tā vienkārši bija vienīgā iespēja parādīt savus darbus – oficiālajās izstādēs viņu darbus noraidīja, pārmetot viņiem optimisma trūkumu un padomju varai naidīgu noskaņojumu.

Varas iestādes reaģēja zibenīgi: ar atpakaļejošu datumu tika noteikta talkas diena, uz laukumu savesti cilvēki darba drēbēs, kuri lielā steigā sāka tur stādīt kokus. Bet, lai mākslinieki netraucētu šai apzaļumošanas operācijai, viņi tika pastumti laukuma malā ar buldozeru un laistāmmašīnu palīdzību. Gleznas tika samīcītas, apakšrāmji salauzti. Sava tiesa tika ne tikai gleznām, bet arī pašiem māksliniekiem – viņiem izstāde beidzās milicijas iecirknī.

Uz izstādi nebija ieradies pārāk daudz apmeklētāju – skaidrs, ka informācija par to tika izplatīta tikai mutiski, čukstus, bet jau tās pašas dienas vakarā par to runāja visa Maskava, un daudzi pirmo reizi izdzirdēja šīs izstādes iniciatora Oskara Rabina vārdu. Tā Oskars kļuva par varoni.

Neilgi pēc tam kāds draugs piedāvāja man aiziet pie viņa ciemos. Es, protams, sajūsmināta piekritu – biju jau redzējusi vairākus viņa darbus. Tie nepavisam nebija varonīgi darbi, ļoti personiski, bez patosa, nekādā ziņā ne jautri, bet liriski, gleznoti ar lielu uzmanību pret formu: skumju suņu bariņš sniegā, klusā daba ar siļķi uz avīzes, naksnīgas barakas ar izgaismotiem logiem, aiz kuriem klusi dzīvo kaut kādi cilvēki... Man tie ļoti patika.

Durvis atvēra cilvēks, kurš nemaz neizskatījās pēc mākslinieka – ne bārdas, ne ūsu, skūta galva, mugurā pieklājīga žakete, uz deguna brilles. Bet aiz brillēm – gudras, vērīgas un neparasti labsirdīgas acis. Oskars Rabins – viens no dāsnākajiem cilvēkiem, ar kuriem man dzīvē laimējies satikties. Viņš ar citiem dalījās visā – ar ēdienu, dzeramo un naudu (kad bija), domām, laiku, pieredzi, zināšanām. Oskara un Valentinas, viņa starojošās sievas, māja bija atvērta gan tiem, kuri gribēja paskatīties viņu darbus, gan tiem, kuri gribēja parunāt par dzeju, glezniecību, mūziku, gan arī tiem, kuriem vienkārši vajadzēja kaut kur pārnakšņot. Oskaram piemita reta īpašība – māka klausīties. Mākslinieki, literāti, mūziķi no provinces pilsētām brauca rādīt viņam savus darbus; katram ciemiņam tika veltīta nedalīta uzmanība, un šis atbalsts daudziem palīdzēja nekrist izmisumā, nejusties pilnīgi vientuļiem mākslas pasaulē.

Padomju vara nolēma pieteikt Oskaram Rabinam karu. Pie viņa mājas pastāvīgi dežurēja vairākas mašīnas melnā krāsā, kuras izsekoja viņa viesus, lai vajadzības gadījumā nekavējoties aizšķērsotu ceļu viņu pretpadomju darbībai. Bet Oskaram piemita vēl kāda īpašība – nelokāmība. Iebaidīt viņu nebija iespējams, un “mākslas zinātniekiem” civilā nācās piekāpties: pēc izstādes nošķūrēšanas Beļajevā, Maskavas nomalē, varas iestādes deva savu piekrišanu pusoficiālas mākslinieku avangardistu darbu skates iekārtošanai Vissavienības tautas sasniegumu izstādes Biškopības paviljonā, kurai sekoja arī citas izstādes.

Dāvida cīņa ar Goliātu beidzās ar šķietamu milža uzvaru – 1978. gada janvārī Oskaru Rabinu, viņa sievu Valentinu Kropivņicku un dēlu Aleksandru nosūtīja “tūrisma braucienā” uz Franciju, bet tā paša gada jūnijā viņam atņēma padomju pilsonību.

Tikai kur tagad ir Goliāts? Bet Oskara izstādes notiek valsts galvenajos muzejos, viņa darbi grezno mūsdienu mākslas zāles Tretjakova galerijā.

Liāna Šelija-Roginska

Rīgas Laiks: Vai jūs atceraties Rīgu?

Oskars Rabins: Protams, atceros, kāda tā bija, kad es tur dzīvoju. Es nesen biju Rīgā, pat divas reizes. Šogad un pagājušogad.

RL: Jūs šogad bijāt Rīgā?

Rabins: Jā. Tiesa, ne pārāk ilgi, kādas piecas sešas dienas. Kino ļaudis taisīja par mani dokumentālo filmu un iekļāva tajā arī Rīgu, jo tā ir daļa no manas biogrāfijas. Protams, mūsdienu Rīgā es gandrīz neko nepazinu, atcerējos vien iezīmīgākās ēkas centrā. Galu galā, kad es tur ierados, karš vēl nebija beidzies. Piekrastē vēl bija katls, naktīs pilsētā bija dzirdami šāvieni, mežos tvarstīja mežabrāļus.

RL: Bet vai atmosfēras ziņā tālaika Rīga jums ir kaut kā īpaši iesēdusies atmiņā?

Rabins: Redziet, pilsēta taču bija okupēta. Un tas, protams, bija jūtams. Daudzus cilvēkus no Latvijas izsūtīja uz Sibīriju – es nezinu, cik tieši, bet to visu laiku varēja just. Es gan nevaru teikt, ka Mākslas akadēmijā būtu izjutis kaut kādu nelabvēlību pret sevi. Tur gandrīz visi studenti runāja krieviski, arī profesori.

RL: Vai jums tur kaut ko iemācīja?

Rabins: Nu kā, es tur nomācījos divus gadus. Kaut ko jau iemācīja. Bet, ziniet, pat vislabākā akadēmija nevar nevienu pataisīt par mākslinieku. Tā izglīto profesionāli, bet par mākslinieku kļūst citu iemeslu dēļ. Ja cilvēkam jau no dzimšanas ir lemts kļūt par mākslinieku, tad viņš arī kļūs par mākslinieku. Bet, ja par kurpnieku, tad par kurpnieku.

RL: Tātad jūs uzskatāt, ka visu nosaka liktenis?

Rabins: Jā, mēs taču zinām no mākslas vēstures, ka ir bijuši diži mākslinieki, kuri nekur nav mācījušies. Tas pats van Gogs – viņš jau faktiski nekur nebija mācījies. Tā ka tas nav obligāti. Vēlams, bet nav obligāti. Nu lūk, ar mani bija līdzīgi. Man bija problēmas ar dzīvesvietu, un arī materiālā ziņā bija grūti. Man Latvijā dzīvoja mātes māsa, bet viņa bija jau veca, viņai pašai nekā nebija, viņa nevarēja man reāli palīdzēt. Viņa dzīvoja laukos, savā bijušajā saimniecībā. Saimniecību, protams, viņai atņēma un atdeva tam, kurš to nomāja, viņai atstāja tikai vienu lielu istabu. Es reizēm braucu pie viņas ciemos, bet viņai nebija ne pensijas, ne īpašuma. Viņa kaut kur pasniedza mūzikas privātstundas, dažkārt arī valodas. Piestrādāja pie zemniekiem. Bet nekādu nopietnu palīdzību es no viņas gaidīt nevarēju. Kādu laiku mācījos akadēmijā, bet pēc tam nolēmu, ka tomēr jābrauc atpakaļ. Jo neviena cita, izņemot šo veco sievieti, man tur nebija.

RL: Vai tad šajā Latvijā pavadītajā laikā jūs neieguvāt draugus?

Rabins: Kaut kādi draugi jau bija, bet tie visi bija krievi, un arī ne pārāk daudz. Un valoda... Man jau kopš bērnības nav nekādu dotību uz valodām. Latvijā es iemācījos kādus 40–50 vārdus latviski, tas arī viss. Šeit, Francijā, esmu jau 36 gadus, bet brīvi runāt franciski man ir ļoti grūti. Visu laiku jādomā līdzi, galvā jātulko. Lai gan es trīs gadus gāju kursos. Bet manā profesijā valoda nav īpaši vajadzīga. Man ir franču draugi, kuri nerunā krieviski, tomēr mēs lieliski saprotamies.

RL: Marija Rozanova-Siņavska man reiz savā virtuvē skaidroja, kāpēc vieniem cilvēkiem valodas padodas, bet citiem ne. Viņa uzskatīja, ka tie, kuriem tās padodas viegli, ir potenciāli šizofrēniķi.

Rabins: (Smejas.) Nu, Marija, protams, ir oriģināla sieviete. Bet vairums, šķiet, tā nedomā. Man bija viens paziņa, kurš tagad dzīvo Vācijā, universitātē valodas māca. Viņš nekur nebrauc, ja mēnesi pirms tam nav mācījies šīs zemes valodu. Viņš uzskata, ka braukt uz kādu valsti, nezinot tās zemes valodu, nav interesanti.

RL: Un viņš nav šizofrēniķis?

Rabins: (Smejas.) Neuztraucieties, viņš ir ļoti cienījams profesors. Marijai vispār patīk šādas oriģinālas frāzes. Cik sen jūs pie viņas bijāt? Par viņu jau kādu laiku nekas nav dzirdēts.

RL: Nu, viņa ir savārgusi. Viņa tā arī nav pabeigusi savu grāmatu, kas veltīta viņas un Siņavska ienaidniekiem.

Rabins: Nu, bez ienaidniekiem jau viņa nevarētu dzīvot. Viņai būtu garlaicīgi. Cīnīties – tā taču ir darbība. Tam ir vajadzīga enerģija, visu laiku par to jādomā, jāpriecājas par uzvarām un tā tālāk. Tur jau nevar tā vienkārši – dzīvot savā nodabā, darīt savu darāmo un nebūt atkarīgam no citiem. Man pilnīgi pietiek problēmu ar gleznām, tāpēc ar cilvēkiem es problēmas netaisu.

RL: Bet ar ko mākslā notiek cīņa?

Rabins: Pašam ar sevi, protams. Jo kaut kas vai nu sanāk, vai nesanāk, vai arī man sāk likties, ka esmu izgleznojies tukšs un vairs neko nespēšu uztaisīt. Man tomēr, ziniet, ir 86 gadi, tas ir ļoti pieklājīgs vecums. Es jau kādu laiku dzīvoju avansā, uz citu rēķina. Man patīk iztēloties, ka ir tāda rinda uz kapiem, bet daži aizlien priekšā bez rindas, un uz viņu rēķina es vēl varu padzīvot. (Smejas.) Un man priekšā jau ir – zināt, cik aizlīduši? Gan draugi, gan paziņas. Bet nu labi, ko tur padarīsi. Patīk vai nepatīk, mans viedoklis nevienu neinteresē.

RL: Otars Joseliani saka, ka briesmīgākais esot palikt pēdējam. Visi draugi pamazām aiziet, un tuvojas brīdis, kad tu paliec...

Rabins: Redziet, Joseliani ir gruzīns, kuram ļoti svarīgas ir gruzīnu tradīcijas, draudzība, viesmīlība, biedriskums. Viņam tas droši vien ir daudz svarīgāk nekā man. Es dzīvoju kaut kā citādi. Audzināts es vispār esmu... Kā sētas krancis. Tēvu es neatceros, māte nomira, kad man bija 13 gadu. Pirms tam viņa ilgi slimoja, un, kad man bija 12, sākās karš. Nekādu radinieku man nebija, tāpēc izglītojos, kā sanāca. Ne gluži uz ielas, bet savā vaļā.

RL: Bet vai karš atstāja kādu iespaidu uz jūsu pašizglītošanos?

Rabins: Protams, ka atstāja. Man uz visu mūžu ir saglabājušās atmiņas par šo jaunību, kurā... Nu, ja citi no savas jaunības atceras visādas patīkamas lietas, tad es pirmām kārtām atceros izmisīgo badu... aukstumu un badu. Neko nopirkt nebija iespējams, un nebija jau arī naudas. Kaut ko nopelnīt bija ļoti grūti. Es jau visu savu jaunību, visus četrus kara gadus pavadīju Maskavā, bet Maskava bija aplenkta. Tur visu laiku bija bads, nepārtraukti.

RL: Proti, jūs nevis iemīlējāties, lasījāt grāmatas un tamlīdzīgi, bet nodarbojāties ar izdzīvošanu?

Rabins: Nu kāda tur iemīlēšanās, kad esi ģērbies kankaros, netīrs, nemazgājies? Maskavā es dzīvoju vecā buržuju namā, kur mums bija istaba komunālajā dzīvoklī, un tur jau pirmajā gadā pārsprāga visas caurules, ūdens nebija, tualetes nebija, apkures nebija, nekā nebija. Bet sals bija pamatīgs, kā jau Maskavā. Par kādām gan meitenēm var būt runa? Kura meitene ietu ar mani – tādu noplukušu, netīru, izbadējušos? Bet mani, protams, vilināja zīmēšana, un, kad vien varēju, es centos kaut ko zīmēt.

RL: Jau kara laikā?

Rabins: Jā, jā. Man jau pirms kara patika zīmēt, lai gan neviens mani uz to nemudināja. Māte bija ārste, viņu glezniecība neinteresēja, tāpēc mūsu ģimenē ne par kādām gleznām neviens nerunāja. Pēc tam es nejauši iepazinos ar tādu dzejnieku un mākslinieku Kropivņicki, kurš mācīja... Nu, Maskavas kultūras namos bija tādas mākslas studijas. Katrā rajonā bija pa kultūras namam, un tajos darbojās šīs studijas. Sākoties karam, tās visas tika evakuētas no Maskavas, bet viņa studija nez kāpēc bija palikusi. Es uz turieni aizgāju un tā arī iepazinos ar savu... nu, es viņu uzskatu par savu skolotāju. Un caur viņu es iepazinos ar citiem. Protams, kara laikā necik daudz skolnieku jau viņam nebija. Viens no viņiem – mēs bijām viena vecuma – pēc tam kļuva par manu draugu uz mūžu. Pirms dažiem gadiem viņš nomira.

RL: Tas bija Henrihs Sapgirs?

Rabins: Jā.

RL: Tātad jums paveicās, jūs atradāt skolotāju...

Rabins: Nu jā, man ar viņu paveicās. Viņš gan nemācīja mani zīmēt. Zīmēt mācīja akadēmijā – sākumā ģipšus, pēc tam dzīvus modeļus, bet viņš nodarbojās tieši ar audzināšanu. Mēs runājām par mākslu, viņam bija grāmatas, franču gleznu reprodukcijas, kuras Maskavā bija aizliegtas. Franču glezniecības muzejs tika likvidēts vēl pirms kara, tāpēc nekādus frančus es nekad nebiju redzējis. Šajā ziņā viņš man daudz ko deva, atklāja daudz kā tāda, ko es nezināju. Arī vispārīgi – kas ir glezniecība, kā pret to attiekties un tā tālāk. Bet viņš neuzspieda savu viedokli. Viņš uzskatīja, ka katram pašam ir sevi jāatrod.

RL: Jūs sakāt, ka viņš jums izskaidroja, kas ir glezniecība un kā pret to attiekties. Vai šī izpratne par glezniecību ir izstāstāma vārdos?

Rabins: Nu, redziet, to ir grūti formulēt uz papīra kaut kādās frāzēs... Mēs visu laiku runājām par šīm tēmām. Tie vienkārši bija secinājumi no daudzām sarunām par mākslu, par mākslas vēsturi, māksliniekiem, gleznām. Un viņa personīgais viedoklis. Viņš mani audzināja šādā – plašā – nozīmē... Jo runāt par kaut ko konkrētu – to var darīt skolā: lūk, jāzīmē tā un tā, jāglezno tā un tā. Turklāt Latvijas Mākslas akadēmijā nebija tik stingri kā krievu mācību iestādēs, kur nekāda franču glezniecība, nekādi brīvās glezniecības principi netika atzīti. Tika pieprasīts tikai stingrs... nu, viņi to sauca par “reālismu”. Pasarg’ Dievs kaut nedaudz atkāpties no natūras. Tas jau tika uzskatīts par formālismu, buržuāziskām ietekmēm – vārdu sakot, visām šīm muļķībām, kuras šobrīd pat pieminēt ir grūti.

RL: Bet, ja jau jums bija šāds skolotājs, kāpēc jūs pārcēlāties uz Rīgu?

Rabins: Nu, ziniet, dzīvē visādi gadās. Lai gan, starp citu, uz Rīgu nemaz nebija tik viegli tikt. Jo karš vēl nebija beidzies. Braukšanai uz Latviju vajadzēja īpašas caurlaides. Bet, tā kā es vēl biju puika, 15 gadus vecs, no skata ne pārāk... mugurā no mātes mantots sieviešu mētelis. Vārdu sakot, iesēdos vilcienā... ne Maskavā, Maskavā nevarēja, tur kontrole pārbaudīja. Es aizbraucu ar piepilsētas vilcienu līdz tālākajai stacijai, un tad, kad tālā reisa vilciens uz Rīgu tur uz īsu brīdi piestāja, cilvēki centās tajā iekļūt. Protams, vagonos tikt uzreiz nevarēja, bija jāstāv uz platformas starp vagoniem. Kad es sāku jau salt nost, pavadoņi apžēlojās un ielaida mani tamburā, kur tomēr bija siltāk. Vārdu sakot, sanāca vesels ceļojums, tāds nelegāls. Bet, kad es atbraucu uz Latviju, Rīgā bija krievu kareivji. Es iesēdos... Neatceros vairs adresi, kur dzīvoja manas mātes māsa, atceros tikai staciju, līdz kurai bija jābrauc, – tas bija Inčukalns. Un es vēl nebiju ticis līdz Inčukalnam, kad ienāca karavīri un mani savāca. Aizveda kaut kur uz pilsētu un līdz rītam noturēja komandantūrā. Kaut kāds krievu kapteinis mani pratināja... pratināja un visu laiku centās mani pieķert, ka meloju, ka es neesmu no Maskavas. Viņi, protams, baidījās no partizāniem. Nu, sešpadsmitgadīgi puikas arī var palīdzēt partizāniem un šaut arī var. Vārdu sakot, ņēmās ar mani līdz rītam, bet beigās noticēja, ka neesmu nekāds partizāns, un palaida mani vaļā. Es iesēdos vilcienā un aizbraucu līdz Inčukalnam. Bet tur vēl 30 kilometri bija jāiet kājām. Es gāju divas dienas. Pēc tam mēnesi dzīvoju pie savas tantes, strādāju pie saimniekiem, lai nopelnītu iztiku. Vispār man, pilsētas puikam, tas bija ļoti smagi. Smags darbs, ko tur teikt.

RL: Bet es īsti neredzu cēloņsakarību. Jums paveicās. Jums radās skolotājs. Jūs interesējāties par zīmēšanu. Kāpēc bija jābrauc uz Rīgu?

Rabins: Iemesls bija pavisam banāls. Tāpēc, ka dzīvot bija ļoti grūti un skolotājs mani nevarēja uzturēt, viņam pašam nebija ko ēst. Viņš dzīvoja mazā istabiņā ārpus pilsētas kopā ar sievu un meitu. Viņa dēls bija iesaukts karā, tika ievainots, atgriezās, iestājās mākslas institūtā, un tur viņu arestēja un iedeva 10 gadus. Viņi man nekādi nevarēja palīdzēt. Tad man atrakstīja mātes māsa Terēze – sak, ja vari, brauc, pie mums kaut kā vismaz var iztikt.

RL: Bet kā jūs atradāt atbildes uz tādiem pusaudžu jautājumiem kā: kāpēc es šeit esmu? Kur es esmu? Ko man darīt?

Rabins: Ziniet, ko dzīve lika, to arī darīju. Pelnīju iztiku, kā varēju. Slikti jau gāja ar to pelnīšanu. Brīvajā laikā vienmēr centos zīmēt. Bet neko nopelnīt ar zīmējumiem jau nevarēja. Bildes nevienam nebija vajadzīgas. Nu, darīju visādus, kā tagad mēdz teikt, dizaina darbus. Zīmēju plakātus, lozungus, ko vien pasūtīja. Bet man tas vienalga slikti padevās, un neko nopelnīt ar to arī nevarēja. Kamēr biju viens, kaut kā galus vēl savilku, bet, kad apprecējos, bija tomēr jāmeklē kaut kas pastāvīgāks. Nu, iekārtojos sev pavisam svešā darbā. Bet tur nebija vajadzīga nekāda speciāla izglītība. Rakstīt mācēju, ar to arī pietika. Es biju vagonu izkraušanas priekšstrādnieks. Tas bija pie Maskavas, Dolgoprudnajas stacijā. Tur cēla ūdensvada staciju – tādu milzīgu, ar lieliem rezervuāriem, kuros ūdens tika attīrīts. Un uz turieni visu laiku tika vesti celtniecības materiāli, kas bija jāizkrauj, un izkraušanai tika norīkoti speciāli cilvēki. Bet celtniecību apkalpoja Iekšlietu ministrijas sistēma. Nevis KGB, nevis politiskie, politisko pie Maskavas nebija, bet kriminālie. Tur bija cilvēki, kas apcietināti uz 15 gadiem. Politiskos sēdināja uz 25 gadiem.

RL: Bet jūs taču nesēdējāt.

Rabins: Nē, paldies Dievam. (Smejas.) Bet tādos amatos kā “izkraušanas priekšstrādnieks” ņēma līgumstrādniekus. Un, tā kā rakstīt es mācēju, pavadzīmes aizpildīt varēju, varēju arī tās saskaitīt, ar to pietika. Iemācīties, cik dzelzceļa līniju ir būvlaukumā, kur kāda krava, norīkot vagonus, piezvanīt uz nometni, izsaukt brigādes, kuras to visu izkrāva, izsaukt speciālo konvoju, vārdu sakot, uzraudzīt. Man šis darbs, starp citu, patika, jo, pirmkārt, man nebija nekādas profesionālās izglītības, es neko nemācēju. Bet šo darbu es varēju darīt, lai arī ļoti slikti. Bet, ja neskaita algu, tad man šis darbs patika arī tāpēc, ka es strādāju vienu diennakti, bet divas diennaktis biju brīvs. Un visus šos gadus savās brīvajās dienās es zīmēju.

RL: Tātad savā pašapziņā jūs jau toreiz bijāt kļuvis par mākslinieku?

Rabins: Sev jā. Es gribēju kļūt par oficiālu mākslinieku. Lai manas gleznas pirktu, lai es no tā varētu pārtikt... Tikai man tas nekādi neizdevās. Ziniet, tas arī nav viegli.

RL: Jūs mēģinājāt gleznot kaut kādus sarkanos karogus?

Rabins: Mēģināju arī to, tikai man tas nepadevās. Vēl vairāk, es tajā laikā pat centos kaut ko nest uz Mākslinieku savienību, kaut ko rādīt cerībā, ka varbūt mani uzņems, ka man atradīsies kāds mākslinieciskāks darbs. Bet nē, neizdevās. Jo zināt, kas par lietu? Es pazīstu māksliniekus, kuri var imitēt jebkuru stilu. Viņi ņem, paskatās, nedaudz pacenšas, un viņiem viss lieliski sanāk. Un tur acīmredzot šādas spējas bija nepieciešamas. Bet man šādu spēju nebija un joprojām nav. Tāpēc man nekas arī neizdevās. Bet vēlāk lielākā daļa manu draugu jau labi pelnīja. Tas pats Kabakovs, starp citu, un Bulatovs, un daudzi citi – viņi lieliski pelnīja. Cits ar dizainu, cits izdevniecībās grāmatas ilustrēja, it sevišķi bērnu grāmatas. Bulatovs vēl joprojām lepojas ar šīm grāmatām.

RL: Tātad ar imitatora talantu ir vieglāk pielāgoties dzīvei?

Rabins: Nu, pielāgošanās dzīvei droši vien ir īpašs talants. Imitators – tas tomēr ir māksliniecisks talants. Tas ir mākslinieks, kurš var darīt gan tā, gan tā. Bet es varu tikai tā, kā es daru. Vēsturē šādu piemēru ir, cik uziet. Pikaso, piemēram, varēja strādāt jebkurā stilā. Viņš varēja gan klasiski, gan šķībi, greizi – kā gribēja, tā zīmēja. Bet cits tipisks piemērs ir van Gogs. Viņš varēja tikai savā stilā. Jo viss, ko viņš darīja, pirms nonāca pie sava vangogiskā stila, visi šie darbi... protams, tagad tie šķiet ļoti interesanti, bet, ja jūs nezinātu, ka tas ir van Gogs, jūs redzētu, cik tie ir slikti. Pilnīgi nekam nederīgi. Jo viņš nekad nebija mācī- jies. Un viņš neprata imitēt. Viņš nebūtu iekļuvis mākslas vēsturē, ja nenonāktu pie sava stila, pie savām brīnišķīgajām gleznām, kuras var uzgleznot tikai van Gogs un neviens cits.

RL: Bet jūs pieskārāties jautājumam, kas man liekas svarīgs, – pēc kādiem kritērijiem...

Rabins: Tie ir tikai mani personīgie kritēriji, kurus ir ļoti grūti izstāstīt. Es tos nevaru izstāstīt.

RL: Nevarat vai grūti?

Rabins: Nē, nevaru. Vārdos izstāstīt nevaru. Man ir savi iekšējie kritēriji, bet es tos nemāku formulēt. Tāpēc arī, starp citu, es nekad neesmu strādājis par pasniedzēju. Lai gan, protams, varētu ar to pelnīt. Tas tomēr būtu patīkamāk nekā izkraut vagonus. Bet lieta tāda, ka es nezinu, ko stāstīt studentiem. It sevišķi mūsdienās. Es saprotu klasisko akadēmiju, kur bija savi noteikumi, kuriem bija jāseko, bet mūsdienās es šādus noteikumus nezinu. Nu, ko es teikšu studentam? Ka tā, lūk, ir pareizi? Viņš man atbildēs – Hērsts iemarinēja haizivi! Bet tas, ko jūs stāstāt, ir vakardiena.

RL: Bet jūsu skolotājs taču kaut kā mācīja...

Rabins: Viņš man nemācīja, kā gleznot. Viņš mācīja man attīstīt savu personīgo vēlmi saprast. Izvēlēties kaut ko no visa tā, ko viņš man deva un piedāvāja, izvēlēties kaut ko savu. Kaut ko tādu, kas man ir tuvs un atbilstošs. To viņš veicināja.

RL: Tātad kaut kāda sapratnes nodošana jeb personīgās sapratnes rašanās stimulācija izglītībā ir iespējama?

Rabins: Redziet, varbūt ideālā gadījumā tā arī ir iespējama, bet tad vajag, lai skolotājs spētu saprast, ko pats māceklis nesaprot un ko varbūt neviens, izņemot Dievu, arī nevar saprast, proti – ko šis cilvēks spēs darīt nākotnē. Mākslinieks jau nav vienkārši amatnieks, kurš prot lieliski uzzīmēt, lieliski uzgleznot, gaumīgi... Nē, tas drīzāk ir imitators. Mākslinieks ir tas, kurš spēj uzgleznot vai radīt kaut ko tādu, kā pirms tam nav bijis. Tiesa, tas nav vienīgais, mākslā ir arī dažādi virzieni. Ar virzieniem ir cita lieta. Tur to nesauc par imitāciju. Daudzi mākslinieki ir... Nu, vislabāk būtu atkal minēt piemēru, turklāt ļoti labu – Sezans. Lūk, viņš savā daiļradē – gan savās kubisma formās, gan glezniecībā, gan krāsu gammā... Cilvēki joprojām seko lietām, kuras atklājis Sezans: izmanto kubismu, izmanto Sezana kolorītu, izmanto pat vienkārši tos pašus priekšmetus – šos viņa ābolus, krūzes –, lauž perspektīvu tāpat kā Sezans. Tā ir cita lieta – tas ir mākslas virziens, kurā katrs var sniegt kādu pienesumu. Arī tur ir vajadzīgs zināms talants. Tomēr šie cilvēki paši nav pietiekami spēcīgi, lai radītu kaut ko jaunu. Kā Sezans. Bet arī Sezans radās no tā, kas bija pirms viņa. Viņš kaut ko aizguva, taču viņa darbības rezultāts kļuva par paraugu citiem, un tas joprojām ir paraugs. Tas nav izzudis no mākslas, sezanisms ir saglabājies kā virziens, kas balstās tieši šajos Sezana atklājumos. Bet, piemēram, tam pašam van Gogam nekāda virziena nevar būt. Izmantot van Goga metodes, viņa kolorītu – tā jau būs atdarināšana. Tas nebūs virziens. Tur jūs neko vērtīgu no sevis nepievienosiet.

RL: Bet vai jūs, skatoties uz saviem darbiem, varat teikt, ka esat kaut ko atklājis?

Rabins: Tikai... tikai pats priekš sevis. Un viss. Neko vairāk.

RL: Bet pie kuras skolas jūs pats piederat? Nu, piemēram – mākslas zinātnieki runā par postavangardismu, par Lianozovas skolu.

Rabins: Tas viss ir muļķības, nekādas skolas mums nebija un nevarēja būt. To tikai pēc tam izdomāja, jo citādi nav skaidrs, liekas – bet kas tas vispār bija?

RL: Lūk, tiešām – kas tas vispār bija?

Rabins: Ļoti vienkārši. Pēc Staļina bezgaisa un socreālisma gadiem uzvēdīja kaut kādas brīvības vēsmas, māksliniekiem parādījās iespēja izvēlēties savu virzienu, no sirreālisma un abstrakcionisma līdz pat amerikāņu popārtam un tā tālāk. Lūk, sākoties Hruščova atkusnim, uz kādu brīdi pavērās durvis, iepūta brīvs vējš, un tajā brīdī arī parādījās mūsu 60. gadu paaudze. Jo radās iespēja parādīt savus darbus – lai arī tikai draugu lokā pie sevis mājās. Sāka iznākt samizdata literatūra, pavērās kaut kāda iespēja nogādāt savus darbus uz Rietumiem. Varas iestādes niknojās, vajāja, bet nost mūs nemušīja.

RL: Bet jūs gadījumā tas...?

Rabins: Nu, un kad tās durvis pavērās, es ieraudzīju, ka pastāv arī citi paņēmieni, kā sevi izteikt. Un es izvēlējos ekspresionismu kā sev vistuvāko virzienu mākslā. Pie mums taču vienmēr tika uzskatīts, ka mākslas darbā visam ir jābūt tieši “kā dzīvē”. Bet izrādījās, ka šo dzīvi var attēlot arī citādi – šķībi, greizi, var deformēt, var mainīt gaismu, perspektīvu, var daudz brīvāk operēt ar formām, krāsu un mālēt to, ko ar šo paņēmienu palīdzību tikai tu vari izstāstīt, un izteikt to, ko pats esi redzējis. Es līdz tam taisīju ainavas, klusās dabas, bet man tajās nekad nebija izdevies izstāstīt to, ko es... kā dēļ es vispār nodarbojos ar gleznošanu.

RL: Un ko tieši jūs gribējāt izstāstīt savās gleznās?

Rabins: Kamēr es to kaut kādā veidā nebiju īstenojis, es to nekādi nevarēju zināt. Tas ir tāpat kā izgudrotājam – kamēr viņš nav veicis atklājumu, tikmēr atklājuma vienkārši nav. Un kurš var iemācīt kādam kaut ko atklāt? Tas taču nav iespējams. Lūk, tāpat arī šeit.

RL: Bet, ja jūs spējāt pamanīt, ka tas nav tas, ko jūs gribējāt izteikt, tad kaut kā jūs jau zinājāt, ko gribat izteikt, jo tas nebija tas.

Rabins: Nē. Nē. Lūk, es redzu, ka nav tas, bet kas tieši – nezinu. Tā tas bija visu laiku, kamēr man neatvērās šī iespēja izmantot brīvākus paņēmienus, brīvāku manieri – gan krāsu gammas, gan kompozīcijas, gan sižeta ziņā. Un tikai tad es varēju. Nekopējot dabu, bet taisot tā, kā man likās izteiksmīgāk – radīt spriegumu, radīt to noskaņu, kas man bija vajadzīga. Es varēju izmantot savos darbos arī burtus, tekstu, man bija pat gleznas, kurās es vienkārši iekļāvu stāstu. Man, piemēram, bija tāda glezna “Pase”. Pēc tam arī “Miršanas apliecība” un tā tālāk.

RL: Jums bija veselas trīs “Pases”, tiesa?

Rabins: Šīs gleznas ietvēra arī sava veida literatūru, ko vienkārši vajag lasīt. Tajā laikā tas pie mums bija aizliegts, to tikai plakātos drīkstēja darīt, gleznās nedrīkstēja. Lai gan tādas lietas jau senatnē tika darītas – ikonās un gleznās iegleznoja tekstus, bet padomju mākslā tas bija aizliegts. Nevienam pat prātā nenāca kaut ko tādu darīt. Un tas deva man iespēju sākt veidot darbus, kuri... Es negribu pārvērtēt to, ko darīju; es vienkārši gribu teikt, ka man kaut kādā mērā izdevās uzlikt uz audekla savu dzīves redzējumu – to, kā es jūtu, saprotu, mīlu vai ienīstu, visu to... Un, kad es atbraucu uz šejieni, likās – te ir brīvība, lūdzu, bet te tāpat valda savi mākslas novirzieni, tikai citi. Tur bija socreālisms, šeit – aktuālā, laikmetīgā māksla. Tas, ko es tajā laikā darīju, viņiem bija jau vakardiena... Starp citu, praktiski neviens no mūsu, 60. gadu, paaudzes tā pa īstam nav ierakstījies Rietumu šodienas mākslā, varbūt vienīgi Kabakovs.

RL: Nu, Kabakovs jau nu visnotaļ.

Rabins: Nu jā, daļēji arī Bulatovs, lai gan Bulatovs tomēr ir tāds kompromisa mākslinieks. Viņš tomēr ir tradicionāls, viņš strādā ar krāsām, viņam... Paskatieties uz kādu Bulatova gleznu un pasakiet, ka jūs arī tā varētu. Neko jūs nevarētu. Bet par Kabakovu gan var teikt: es arī tā varētu. Viņš taisa tās instalācijas... ne jau pats taisa, viņš tikai uzzīmē, taisa citi. Bet Bulatovs tomēr ir kaut kur pa vidu. Viņam tās gleznas, protams, ir tādas izaicinošas, turklāt tajās ir arī kaut kāds konceptuālisms. Varbūt ne tiešā veidā, kā, piemēram, gleznā “Slava PSKP” – ej nu sazini, kā to saprast. (Smejas.) Vai tajā ir kāda konceptuāla ideja. Jo, no vienas puses, skaidrs, ka ne jau nu tur PSKP... bet, no otras, to mierīgi varētu izlikt kaut kur Maskavā Staļina laikā – nu un kas, “Slava PSKP” sarkaniem burtiem uz zilu debesu fona, nekā cita jau tur nav.

RL: (Smejas.) Bet, kad jūs sajutāt šo brīvību, jūs dzīvojāt...?

Rabins: Lūk, atbraucot uz Rietumiem, es sākumā mēģināju parādīt savus darbus galerijām. Paziņas man te bija, jo savā laikā ārzemnieki bija diezgan daudz pirkuši manus darbus un veduši uz Rietumiem. Kaut kāda neliela popularitāte man jau bija.

RL: Vai šī nelielā popularitāte bija saistīta ar to, ka jūs tikāt zākāts padomju presē?

Rabins: Tikai netiešā veidā. Izšķirošas nozīmes tam nebija. Varai, protams, nepatika manas gleznas, un izstādīt jau man tās neļāva, neoficiāli pārdot kaut ko arī nedrīkstēja. Par valūtas turēšanu taču varēja dabūt gadus cietumā. Ja ārzemnieki pirka. Nu, un viņiem svarīgāk bija uzmanīt šos ārzemniekus, ja vajadzīgs – piežmiegt viņus, konfiscēt gleznu vai ikonu, ja kāds to nelikumīgi mēģināja izvest. Bet, ja uzvedās labi, nu, tad dievs ar viņu... Bet mākslinieki jau atklāti izrādīja savus darbus, viņi neslapstījās pa stūriem. Pie mums Lianozovā, barakā, kur es dzīvoju, svētdienā jebkurš varēja atbraukt. Tur vienmēr kādi mākslinieki izrādīja savus darbus, dzejnieki lasīja dzejoļus, un neviens mums neprasīja uzrādīt dokumentus – kas jūs esat un ko jūs te darāt.

RL: Bet kāpēc jūs to negribat saukt par skolu?

Rabins: Tā nav skola, skola nozīmē kaut kādus noteikumus, saprotiet. Lianozovā nebūt ne visi piekrita mūsu skolotāja Jevgeņija Kropivņicka viedoklim. Īstā skolā nekas tāds nav iedomājams. Ja nepiekrītat skolotājam, ko jūs te sēžat? Jūs ko, labāk par viņu zināt? Nu tad ejiet pats un māciet. Bet Lianozovā mēs visi bijām vienlīdzīgi. Pie mums brauca arī tādi cilvēki, kas mūs lamāja pēdējiem vārdiem. Bija tādi pārliecinātie, tādi komjaunieši, kuri sašuta un rakstīja avīzēs, ka tā ir nejēdzība, pretpadomisms un tā tālāk.

RL: Bet, pat ja tā nebija skola, bet vienkārši kopība, tā laika Maskavai tie jūsu svētdienas pasākumi tomēr bija diezgan unikāla parādība.

Rabins: Sākumā jā. Tā taču bija pirmā... praktiski... viena no pašām pirmajām šāda veida grupām. Diezgan drīz pēc tam jau parādījās arī daudzas citas.

RL: Bet kā jūs šos svētdienas saietus paši saucāt?

Rabins: Nekā nesaucām – ne par skolu, nekā. Vienkārši sabrauca mākslinieki, dzejnieki, draugi. Jebkurš mākslinieks varēja atvest savu gleznu, jebkurš dzejnieks – nolasīt savu dzejoli. Mēs to nekā nesaucām – nu, “gleznu izrādīšana”, “dzejas lasīšana”, tā vien tik arī saucām.

RL: Bet, ielūdzot draugus, jūs taču teicāt, ka, lūk...

Rabins: Bet mēs nemaz nelūdzām. Cilvēki paši pastāstīja cits citam. Atbrauc viens, paskatās, nākamajā reizē jau atbrauc ar draugiem. Tā arī tā ziņa gāja – no mutes mutē.

RL: Bet kas virzīja visu šo kustību?

Rabins: Nu, pirmkārt, saskarsmes iespēja, protams. Jo būt vienam, atrautam no pasaules – to ne visi spēj izturēt. Ir tomēr vajadzīga kaut kāda atgriezeniskā saite... vienalga, kaut vai lai izlamā, bet tomēr paskatās. Bet ne jau visi mūs lamāja. Cilvēki bija izslāpuši pēc kaut kā jauna, tik ilgi nodzīvojuši atrauti no visa, viņi bija kā izbadējušies, ziniet, nevarēja atēsties. Kā vēl lai izskaidro tās milzīgās rindas uz izstādēm Tautas saimniecības sasniegumu izstādē, kurās cilvēki stundām stāvēja salā, lai tikai uz bildītēm paskatītos?

RL: Tās bija vienas dienas izstādes?

Rabins: Nu jā, šodien viena, rīt varēja būt cita. Pēc tam diskusijas. Kāds uzzinājis kaut ko tādu, ko citi nezina, un pastāsta. Tā bija vistīrākā pašizglītība, tikai ne vienatnē, bet kopā ar citiem. Mēs sajutāmies piederīgi kaut kādai paralēlai kultūrai – lai arī ne tik varenai kā oficiālā valsts kultūra, bet tomēr. Un mēs tai svēti ticējām, bet to, vareno... visi nicināja. Reizēm pat netaisnīgi. Jo arī tur bija talantīgi cilvēki, ne viss tur bija mēsli... Pēc tam mēs, starp citu, ar viņiem iepazināmies; daži no Mākslinieku savienības sāka braukt arī pie mums. Pat kaut kādas oficiālas personas atbrauca. Piemēram, bija tāds rakstnieks Iļja Ērenburgs – pat viņš vienreiz atbrauca. Tiesa, viņam neiepatikās.

RL: (Smejas.)

Rabins: Daži mūsējie parādīja viņam savas abstraktās gleznas, un viņš ļoti nosodoši uz tām skatījās, teica: “Ziniet, es vispār daudz braukāju pa ārzemēm, es visu to esmu jau redzējis. Es, ziniet, šo jūsu glezniecību jau pa kilometru pazīstu, ko jūs man te...” Nu, arī labi, arī kaut kāds viedoklis.

RL: Jūsu darbos mani visvairāk pārsteidza kolorīta noturīgums. Jūs joprojām turaties pie tā paša kolorīta, kas redzams jūsu agrīnajos darbos.

Rabins: Jā.

RL: Kas tam ir pamatā?

Rabins: Bet paskatieties mākslas vēsturē, jūs redzēsiet, ka... Nu, jā, Pikaso varēja gan tā, gan šitā, gan kā vajag. Bet daudzi mākslinieki visu dzīvi it kā glezno vienu gleznu. Piemēram, Rembrants. Viņa glezniecība laika gaitā mainījās uz labo pusi, bet neko principiāli jaunu viņš neuzsāka. Iznāk tā, it kā viņš visu dzīvi būtu gleznojis vienu gleznu.

RL: Bet jūs kaut kādā ziņā visu dzīvi gleznojat...

Rabins: Nu, vienu divas gleznas.

RL: Vienu divas?

Rabins: Nuja. Bet Matiss jau arī tā gleznoja. Bet Difī? Visi tie viņa vieglie darbi ir kā viena glezna – gleznoti vienā manierē, tādā priecīgā, gaišā kolorītā. Un lielākā daļa mākslinieku ir tādi, tā ir viņu seja. Un tas nav tāpēc, ka viņi tā gribētu... Tas jau tā... ko kuram Dievs devis. Lūk, ir dziedātāji ar ļoti plašu balss diapazonu, bet ir tādi, kuri var dziedāt tikai zemās notis, bet augstās nevar. Vai arī var, bet slikti. Tad kāpēc viņam būtu jārāda, ka viņš var paņemt arī augstās notis, tikai slikti? Viņš dara to, kas viņam labāk padodas. Un manā gadījumā ir tas pats. Ja es mēģinātu gleznot Matisa krāsu gammā, man izdotos, tikai slikti. Ļoti slikti. Tiesa, es diezgan agri nonācu pie tā, kas man vajadzīgs. Bet sākumā es arī izmēģināju dažādus kolorītus. Man bija arī košas gleznas, spilgtās krāsās, bet es drīz vien sapratu, kas man padodas labāk. Un ne tikai es, citi arī redzēja. Tā ka, saprotiet, šādas pretenzijas... No otras puses, ir mākslinieki, kas nespēj sevi atrast – viņi taisa gan tā, gan šitā, gan vēl kaut kā. Un bildes pat it kā tīri labas, bet īstas mākslas nav. Nav viņa pasaules, viņa redzējuma, nav nekā tāda, ko tikai viņš varētu dot un kā pirms viņa pasaulē nav bijis. Bet, protams... viens ir zvirbulis, cits zilonis, nevajag jau uzreiz domāt, ka visiem ir jābūt kā van Gogam, saprotiet... Tas taču reti kuram ir dots... tā svētība, kas no turienes izlīst pār cilvēkiem talanta vai ģenialitātes veidā.

RL: Dzirdot par svētības izlīšanu, man jums jāpajautā: kādā nozīmē jūs esat ebrejs?

Rabins: Es esmu ebrejs tikai tajā nozīmē, ka mans tēvs bija ebrejs. Un ka mans uzvārds ir Rabins. Tiesa, mamma man deva vārdu Oskars – tādu Krievijā ne pārāk ērtu vārdu. Inteliģences aprindās tas ir normāls vārds, bet, ziniet, kad es strādāju kopā ar krāvējiem un pēc tam, kad es dzīvoju nomaļā sādžā Vologdas apgabalā, šis vārds man ne īpaši nāca par labu. (Smejas.) Daži to pat izrunāt nevarēja.

RL: Nu, jā, un par fašistu varēja apsaukāt...

Rabins: Bet to, ka mans uzvārds ir ebrejisks, saprata visi, jo Rabins taču nāk no Rabinoviča. Mana tēva vecāki arī bija Rabinoviči, viņš to uzvārdu vienkārši saīsināja. Viņam vispār patika mainīt uzvārdus. Esmu redzējis dokumentus, kuros viņš figurē kā Robins – angļu manierē.

RL: Bet vai faktam, ka no tēva puses esat ebrejs, jums dzīvē ir bijusi kāda nozīme?

Rabins: Ziniet, man dzīvē kaut kā tā sanācis, ka es nekad nekur neesmu varējis iekārtoties tā, lai mani kāds apskaustu un gribētu nobīdīt malā. Nu, skolās... tur ebrejiem bija kaut kādas kvotas, bet es taču nekur nelīdu, nestājos, bet tur, kur stājos, uz to īpaši neskatījās. Rīgā, Mākslas akadēmijā, neviens uz to neskatījās.

RL: Bet pēc Mākslas akadēmijas?

Rabins: Pēc tam es aizbraucu uz Maskavu, iestājos Surikova institūtā. Tur bija tas pats, neviens neskatījās. Vispār mani tas neskāra, lai gan es, protams, zināju par antisemītismu, biju par to dzirdējis. Jo īpaši Staļina laikā, es dzīvoju Maskavā, kad viņš gatavoja tās represijas pret ebrejiem, to es lieliski atceros. Mūsu ciemā ebrejus atklāti vajāja, es pats to redzēju.

RL: Bet pret jums tas...

Rabins: Pret mani ne. Šajā ziņā Dievs mani apžēloja. Man pašam dzīvē nav nācies ciest no antisemītisma.

RL: Bet jūs pats sevi biežāk saucat par ebreju vai par krievu?

Rabins: Pat par krievu sevi nesaucu.

RL: Bet kā?

Rabins: Es sevi saucu par padomju cilvēku. Vienkārši tādēļ, ka esmu dzimis Padomju Savienībā. Padomju Savienība nav Krievija. Protams, krievu kultūra, literatūra, glezniecība bija klāt arī padomju laikā, bet ļoti ierobežotā apjomā. Visi emigranti, kas pēc revolūcijas aizbrauca no Krievijas, bija aizliegti, par tiem mēs vispār neko nezinājām. Mēs zinājām tikai tos, kurus padomju vara ļāva mums zināt. Kam bija tāda iespēja, varbūt arī kaut ko zināja, bet man šādu iespēju nebija. Man nebija ne jausmas par emigrācijas autoriem... Par tādu Cvetajevu es pat dzirdējis nebiju, arī Pasternaku es nezināju, jo – no kurienes gan? Nu, vecāki... Varbūt viņi arī būtu man ko devuši, bet māte nomira, kad man tikko bija palikuši 13 gadi. Bet savu tēvu es nepazinu. Tā ka – nekādas kultūras, ko tur... Lūk, un Kropivņickis arī audzināja mani. Nu, kaut ko deva arī akadēmija. Nekā cita jau man nebija. Turklāt man tā padomju vara nepatika, un ne tikai man – Kropivņickim arī nepatika. Arī Henriham Sapgiram nepatika, mēs bijām ļoti kritiski pret padomju varu.

RL: Kas jums nepatika padomju varā?

Rabins: Nepatika vardarbība, nepatika tas, ka viss tiek uzspiests. Nepatika pat... Lai arī mēs nebijām reliģiozi, mēs vienalga bijām par reliģiju tikai tāpēc, ka tā tika vajāta, jo... Ziniet, ir tādi cilvēki, kuri vienmēr ir uzvarētāja pusē. Tas vienkārši ir viņu dabā – pat ja viņi paši neko neuzvar, vienalga. Bet es un mani tuvākie draugi – mēs piederējām pie tās ļaužu kategorijas, kuri drīzāk simpatizē tiem, kas ir uzvarēti. Jo... mēs taču nebijām idioti, mēs taču redzējām, kas pār mums valda.

RL: Vai šīs simpātijas pret tiem, kas ir uzvarēti, jums saglabājās arī pēc aizbraukšanas no Padomju Savienības?

Rabins: Jā, protams, līdz šai dienai. Man joprojām nepatīk nekādas priekšniecības. Es neeju uz vēlēšanām... Kas tur ko iet, es pilnībā uzticos frančiem, ka viņi ievēlēs to, ko ievēlēs. Es neesmu pret.

RL: Vai jūs varētu formulēt mākslinieka lomu šajā pasaulē?

Rabins: Varētu, tikai tas neko nedos, jo, nu... Pielikt maksimālu piepūli vai vēl kaut ko – tas taču nav atkarīgs no cilvēka. Ja tas, ko viņš dara, viņam liksies svarīgs, tad viņam šī piepūle nebūs pat piepūle, bet vienkārši dzīvesveids. Es jau kopš bērnības centos zīmēt jebkuros apstākļos. Ja galīgi nebija apstākļu, tad es nezīmēju, bet visu laiku par to domāju. Un sapņoju. Sapņoju, ka pienāks laiks, kad es varēšu zīmēt to, ko man gribas, un neviens man nediktēs, kā zīmēt un ko. Ka es kādreiz varēšu ar to nopelnīt un dzīvot, turklāt vēl Parīzes centrā – tas man pat sapņos nerādījās. Bet tas ir noticis. Tiesa, par to jāpateicas liktenim. Jo citādi es to nevaru izskaidrot, kā vien ar likteni – ne jau nu paša spēkiem es to sasniedzu. Manis paša piepūle ir kaut kas sīks un nenozīmīgs, ko gan es pats varu dzīvē sasniegt? Nekādu karjeru taču es neesmu uztaisījis.

RL: Man kā naivam jūsu gleznu – pareizāk sakot, reprodukciju – skatītājam liekas, ka jūsu darbos vērojamā telpas un formu deformācija ir kaut kādā veidā saistīta ar tādu redzējumu, ka pasaule ir nepareizi iekārtota.

Rabins: Ziniet, tas man nebija ienācis prātā, bet... droši vien tajā kaut kas ir. Starp citu, padomju vara man tieši to arī pārmeta – ka dzīvē jau ir ne tikai izgāztuves, barakas... ka ir jau arī kaut kas cits. Kāpēc jūs gleznojat tieši to? Un tas... ziniet, iespējams, ka jums ir taisnība, iespējams. Es vispār daudz kam nepiekrītu. Ja ņemam tā globāli, kā es izjūtu pasauli, tad manā skatījumā pasaule ir jau no pirmsākumiem nepareizi iekārtota. Un cilvēks ir nepareizi iekārtots. Ja man būtu nācies, lūk, tā... es droši vien būtu darījis citādi. Cita lieta, ka es nekad neķertos pie lietas, kas man ir sveša.

RL: (Smejas.) Jūs nekad neķertos pie pasaules vai cilvēka radīšanas?

Rabins: Neķertos, pēc tam vēl nāktos atbildēt... Nē, kaut vai tīri fizioloģiskā līmenī, es uzskatu, ka cilvēks un visa dzīvība uz Zemes ir nepilnīga...

RL: Vai jūs varētu norādīt uz galvenajām pasaules un cilvēka nepilnībām? Tas man ir svarīgi. Jo nākamreiz, kad taisīsim pasauli...

Rabins: Nu, es nevaru piekrist tam, ka dabā – un arī cilvēks bieži seko šim likumam – pastāv tādas lietas kā nokaušana, viens aprij otru, domā tikai par sevi – ko viņš var apēst, ko uzvilkt mugurā, ko izmantot, turklāt nerēķinoties ar citām dzīvām radībām. Ne ar dzīvniekiem, ne augiem, ne savu tuvāko. Lūk, pēdējā karā aizgāja bojā desmitiem miljonu. Nākamajā karā aizies bojā jau simti miljonu, ja ne miljards. Nu, sak, liela lieta – miljards, kļūs tikai vieglāk elpot uz Zemes. Man šāda pasaule neliekas pilnīga. Un vēl man... es saprotu, ka man drīz jāaiziet no šīs pasaules – bet es aiziešu, tā arī nesapratis, kāpēc vispār esmu piedzimis. Man neviens nejautāja. Un, lai gan runā, ka cilvēkam dota brīvā griba, kas tā par brīvo gribu, ja es varu izvēlēties tikai vienu lietu. Divas izvēlēties nevaru. Nu, tāpat arī mākslā – var teikt, ka, lūk, tikai šo vienu tu arī varēji izvēlēties. Neko citu nevarēji. Vienkārši nekas cits tev nesanāktu, pat ja... Tev ir jāgrib izvēlēties to, kas tev jāizvēlas. Jo kā citādi izskaidrot to, ka tu vari tikai kaut ko vienu? Bet arī šī izvēle ir tāda... Vai tad mēs izvēlamies – nu, labi vai slikti, būs karš vai nebūs? Neko mēs neizvēlamies, vienkārši tāds liktenis. Nu jā, un cilvēkiem jau tas ir raksturīgi – karot, iznīcināt, tostarp dabu un visu, kas pastāv. Un mūs pašus. Varam gan iznīcināt, gan aiziet no dzīves paši, visu ko varam. Tāpēc es nevaru uzskatīt, ka pasaule radīta lieliski. Protams, ir arī daudz kā laba. Tas tiesa. Un, kad cilvēkam ir labi, kad viņš ir jauns, vesels, iemīlējies, saule spīd, tad – protams. Bet tādos brīžos cilvēks atrodas it kā narkotiku reibumā. Reibums pāriet, un tas viss izkūp. Lūk.

RL: Atļaujiet man izstāstīt anekdoti. Atnāk ebrejs pie rabīna un jautā: bet kāpēc vajadzīga apgraizīšana? Un rabīns saka: ir vairāki iemesli, bet, pirmkārt, tas vienkārši ir skaisti. Jūs, lūk, varētu teikt, ka pasaule, pirmkārt, vienkārši nav skaista. Vienkārši slikti uztaisīta.

Rabins: Nu gan jums paralēles... (Smejas.) Apgraizīšana šajā sakarā parasti vismazāk nāk prātā, bet vispār jau pareizi. Palabot vajag. Nav labi uztaisīta.

RL: Pasaule?

Rabins: Redziet, tā jau es arī nedomāju, ka pilnīgi viss ir slikti, taču sliktā ir tik daudz, un, kad tas sāk izpausties tādās nejēdzībās kā vardarbība, karš, slepkavības, bads, tad, ziniet, cilvēks sāk aizmirst, ka pasaulē ir arī tik daudz kā skaista, lieliska, pilnīga. Protams, apgraizīšana jau nemaz tik skaista nav. Viss, ko cilvēks dara... nejēdzīgi dara... lūk, piemēram, mūsdienu arhitektūra. Nekā skaista tajā nav.

RL: Nu, es...

Rabins: Par kādu skaistumu vispār var runāt 20. gadsimta mākslā? Nekāda skaistuma, protams, nav, vienas vienīgas kroplības. Tas arī ir tas 20. gadsimta eksperiments. Mēs veco pasauli sagrausim līdz pamatiem. Veco pasauli... tās mērķis taču bija tieši padarīt pasauli labāku, vismaz mākslā jau nu noteikti. Un viņi arī sasniedza augstas virsotnes. Proti, tādas virsotnes, ka, stāvot Gojas vai Rembranta, vai Velaskesa gleznu priekšā, tu nesaproti – it kā patiešām kaut kas dievišķs būtu vadījis viņu roku. Lūk, tādas virsotnes sasniedza, un to visu ņemt pārsvītrot un teikt: mēs veco pasauli sagrausim līdz pamatiem un sāksim no jauna, no nulles. Jo Maļeviča “Kvadrāts” vai Dišāna “Strūklaka” – nu, tas pisuārs... var jau uz to skatīties no visādiem skatpunktiem – filozofiskā, reliģiskā un Dievs zina kāda, bet var arī to skaidrot pavisam vienkārši – kā atgriešanos pie visprimitīvākā... pie amēbas, vienkāršāk jau vairs nav kur.

RL: Bet kāds tam sakars ar Maļeviču un Dišānu?

Rabins: Ka... ka cilvēce ņēma un visu, ko tā sasniegusi, šīs neticamās virsotnes, visu to pārsvītroja... nu, ne uzreiz, bet pakāpeniski, sākot jau ar impresionistiem, kuriem sižets vairs nebija svarīgs, viņiem tikai mirkļa iespaids bija svarīgs. Viņiem tikai gaisu noķert uz audekla, it kā pirms viņiem gaisa glezniecībā nebūtu bijis. Nu, nav svarīgi. Vārdu sakot, jau viņi sāka iet pa graušanas ceļu, un pēc tam nākamās mākslinieku paaudzes, ieskaitot Pikaso, Matisu, visus pārējos... viņi krietni piestrādāja pie vecās pasaules sagraušanas. Bet, redziet, viņiem vienalga izdevās lieliski. Vienkārši tāpēc, ka viņi bija audzināti vecās mākslas tradīcijā. Un šīs audzināšanas iespaidu, gaumes izjūtu – to viņi sevī sagraut nespēja. Tāpēc viņiem vienalga izdevās lieliski. Bet 20. gadsimta otrās puses mākslinieki – viņi jau mantoja tīru, nopostītu lauku, tāpēc viņi atgriezās pie gadsimta sākuma un ņēma par pamatu savai mākslai, lūk, to pašu Dišāna pisuāru.

RL: Bet mūsdienu mākslā nozīmīga vieta ir attieksmei “es biju pirmais”. Lūk, es pirmais izstādīju pisuāru...

Rabins: Piekrītu, jā. Bet, redziet, jaunais pats par sevi – un “pirmais” nozīmē kaut ko jaunu – nevar būt vienīgais kritērijs, jo... Bet varbūt tas jaunais ir kaut kāds draņķis, varbūt pat pilnīga riebeklība. Ko nozīmē jaunais? Var jau arī kulinārijā izdomāt kaut ko tādu, ko vispār mutē nav iespējams paņemt. Nu, varbūt tikai bada laikos. Bet te viss 20. gadsimts ir tam veltīts.

RL: Vai jūsos nerunā aizvainojums?

Rabins: Nē, aizvainojuma manī nav ne pret ko. Ziniet, es pat neizjūtu aizvainojumu pret padomju varu, pat ne pret KGB, kas man atņēma pilsonību.

RL: Un pret mūsdienu mākslas diktatoriem jūs arī nejūtat aizvainojumu?

Rabins: Nē, aizvainojuma manī nav. Vai man tas patīk? Nē, man tas nepavisam nepatīk. Bet es pret to attiecos tāpat kā pret dzīvi. Es tajā neko nevaru mainīt... Kur varēja kaut ko nedaudz izmainīt... lai cik tas dīvaini būtu... lūk, “buldozeru izstāde”. Ar šo izstādi mēs ne jau sistēmu gribējām mainīt, mēs vienkārši gribējām aizstāvēt savas tiesības izstādīt darbus publiski – ne tikai pie sevis mājās, pusslepenībā un pa kluso pārdot, zinot, ka mūs jebkurā brīdī par to var saņemt ciet. Mēs gan runājām, gan rakstījām, ka esam gatavi maksāt valstij nodokļus, darīt visu likumīgi. Nu beidziet mūs vajāt, apvainot parazītismā. Tikai to mēs gribējām, neko citu. Bet galu galā varas iestāžu rīcība “buldozeru izstādē” nostrādāja par labu mums. Un ne tikai mums, bet arī... galu galā, tā deva kaut kādu sīku ieguldījumu tajā, ka šī sistēma sāka ļodzīties un brukt. Lūk, pie kā tas noveda... Mēs viņiem teicām – bet ko jūs piesienaties abstraktām gleznām? Kas tajās ir ideoloģisks vai pretpadomju? Tur vispār nekas nav uzgleznots – tikai krāsaini trapi, un viss. “Jūs mums te nestāstiet,” viņi saka. “Jūs mums te miglu nepūtiet acīs, neesat nekādi bērni, labi saprotat, ka, lūk, Čehoslovākijā arī ar to sākās – ar dzejolīšiem, ar abstraktām gleznām, bet ar ko beidzās? Tankus nācās ievest. Lūk, to mēs nepieļausim.” Tā viņi mums atbildēja. Un tiešām, no viņu viedokļa skatoties, viņiem bija taisnība. (Smejas.)

RL: Sakiet, kas ir pats galvenais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Rabins: Nu, tikai to arī esmu sapratis, ko es jums stāstu. Neko svarīgāku par to arī neesmu sapratis. Svarīgāku... bet kas ir svarīgs? Es vispār nezinu, kas dzīvē ir svarīgs. Protams, gribētos kaut ko ļoti labu. Gribētos to, ko cilvēki nosacīti sauc par laimi... bet laime jau arī nav viennozīmīgs jēdziens. Kas vienam laime, citam varbūt ir nelaime. Kas to lai zina? Nezinu. Protams, gribu. Gribu būt skaistas dabas vidū, gribu labi justies, gribu, lai laika apstākļi būtu labi, bet es taču saprotu, ka mana gribēšana pilnīgi neko nenozīmē.

RL: Bet Kabalā jebkura cilvēka lielums tiek pielīdzināts viņa gribas lielumam. Cik liela ir cilvēka griba, tik liels ir viņš pats.

Rabins: Nu, man grūti spriest, bet es to drīzāk nosauktu par tādu ebrejisku lepnību... Lepnība ebrejiem, cik zinu, skaitās nevis trūkums, bet īpašība ar plusa zīmi. Tā ka tā ir tāda visnotaļ ebrejiska lieta. Nu, nezinu, ebreji arī ir dažādi.

RL: Bez šaubām.

Rabins: Bet tas, ko es zinu... es maz ko zinu, es taču jums teicu, ka kara dēļ pat sešas klases nepabeidzu. Cita lieta, ka mācījos akadēmijā, mani tur uzņēma, bet viņiem tie izglītības dokumenti bija pie lampiņas. Tā ka nācās kulties pa dzīvi bez pamatskolas izglītības. Bet pēc tam jau es faktiski nekur vairs neesmu mācījies, izglītība man nekur netika prasīta. Mani taču nekur neuzņēma, nekādā Mākslinieku savienībā, nekādu dokumentu man arī nebija.

RL: Milzīgs paldies jums par šo vakaru.

Rabins: Bet ko es gribēju teikt. Kad man prasa par tik augstām lietām kā Kabala, tad es... es taču par Kabalu tikai pa ausu galam esmu dzirdējis.

RL: Es jau arī pa ausu galam.

Rabins: Nu jā.

Raksts no Novembris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela