Pasūtījuma raksts

Par ekonomiskajiem apsvērumiem neteikšu neko – bet ne jau tāpēc, ka es uzskatītu tos par nesvarīgiem. Es zinu, ka vēlētāji Latvijā nebalso, vadoties no racionāliem argumentiem un savām reālajām interesēm. Viņi gan saka: kas man par to būs, taču viņus garlaiko jau pirmā skaitļu rindiņa jebkurā tabulā. Tad labāk runāt par iracionālo, piemēram, par bailēm.

Ar Baltijas ceļu man gadījās smieklīgi: traucoties ātrāk, ātrāk ieņemt savu vietu, ātrāk sadoties rokās, lai tikai manis dēļ neatkarībā negadītos caurums kaut kur starp Ķekavu un Iecavu, es par ātru atvēru durvis un gandrīz izkritu uz Baltijas ceļa. Es steidzos, jo man likās – ja “pasaule” redzēs šo caurumu, ja redzēs, ka manis tur nav, tad nenoticēs, ka Baltija patiešām grib savu neatkarību. Tagad man atkal ir jāsteidzas, jo iestāšanās Eiropas Savienībā ir tas pats Baltijas ceļš, viens notikums, lai arī izstiepies laikā. Hronikās vienmēr rāda pašu vidu – Rīgas centru, kur ir daudz cilvēku un cieši sadotas rokas. Man jau toreiz nelika miera doma par to lietuvieti un to igauni, kas stāvēja paši malējie. Vai viņiem viena roka bija nolaista gar sāniem? Vai viņi tajā rokā turēja karodziņu un māja pāri robežai?

Tagad man nobalsot par iestāšanos Eiropas Savienībā nozīmē aizpildīt savu vietu neatkarībā, sasiet baltiešu dzīvās ķēdes galus kopā ar citiem, lai nemētājas pa pasauli kā norauts striķa gals. Starp citu, trīs striķa gali. Eiropas Savienībā es redzu arī nekad nenotikušo Baltijas ūniju, kam reiz traucēja Lietuvas un Polijas pagātne.

Vāclavs Havels ne vienreiz vien ir precīzi runājis par to, kāpēc vispār vajadzīga Eiropas Savienība, neskaitot detalizētus burkānu tirdzniecības noteikumus. Ja Eiropas tautas nebeidzami kārtos savus vēsturiskos rēķinus, kuru tām netrūkst, visi vienmēr sēdēs uz pagātnes kā uz pulvera mucas. Uz latviešiem tas attiecas ne mazāk kā uz tām tautām, kas savus rēķinus kārto ar ieročiem rokās. Man Eiropas Savienība šķiet derīgs paņēmiens, kā tikt galā ar savu pagātni un mācīties dzīvot šodienā.

No kā tad tagad būtu jākļūst neatkarīgiem? Valstiskā neatkarība jau sen ir atgūta, ir radīta sava elite, ko pašiem ienīst, un izsniegtas zilās pases pilsoņiem. Bet vairums latviešu taču nemaz nedzīvo neatkarīgā valstī, bet gan pārliecībā, ka ir “viņi” un ir “mēs”: viņi – sliktie, lieli, krievi, žīdi, amerikāņi, eirobirokrāti, musulmaņi, nodarīja, piekrāpa, pārdeva, aplaupīja, uzspieda, grib to darīt vēl un vēl; mēs – labie, maziņi, nabadziņi, nepaspējām, nemācējām, kaunējāmies, nesapratām, nevarējām atļauties, knapi atļāvāmies izdzīvot. Pa vidu vēl ir dažādu “viņu” pakalpiņi – tie arī “mūsu” ienaidnieki.

Tā tad arī ir visa tā saucamā latviskā identitāte un latviskā dzīvesziņa. Es neticu, ka no tās var tikt vaļā, plivinot rokas, murminot pašiedvesmas formulas un nestājoties Eiropas Savienībā. Lai peldētu, jāiet ūdenī un jāpeld. Ja Eiropas Savienība ir instruments, ar kuru kaut ko var izdarīt, man ir vienalga, vai to salīdzina ar klavierēm vai ēveli, bet skaidrs, ka to nevar iemācīties pareizi lietot, skatoties, kā citi spēlē vai ēvelē.

Nu labi, cilvēkam, kas atļaujas runāt publiski, tomēr jābūt kaut cik godīgam: personiski es baidos no svešā. Es neesmu atvērts cilvēks. Man ir grūti ieiet telpā, kurā agrāk neesmu bijusi, grūti runāt ar svešiem cilvēkiem. Bet es to atzīstu. Es saprotu, ka vieniem arguments stāties Eiropas Savienībā ir bailes no Krievijas (vai no Amerikas), bet otriem – arguments nestāties ir bailes no svešā. Mūsu ciemā nēģeri nav redzēti, un āmen. Ir rakstnieki, kas prot šīs bailes skaisti uzdot par pašlepnumu un aicina tās kopt kā nacionālu vērtību. Man nekādas bailes neliekas īsti labs arguments. Mans arguments ir: mēģināt tikt galā ar savām bailēm. Nu, gandrīz vai reklāmas sauklis: “Pret bailēm – par Eiropas Savienību.” Starp citu, ne tikai bailes ir iracionālas, bet arī pretošanās tām...