Pasmaidiet, kungi, pasmaidiet

Oļegs Jankovskis (1944) – viens no slavenākajiem krievu “metafiziskajiem” aktieriem; popularitātes griestus sasniedza pagājušā gadsimta 80. gados, spēlējot Andreja Tarkovska filmās Spogulis un Nostalģija, Romana Balojana Lidojumi sapnī un īstenībā, Emīla Lotjanu Mans piemīlīgais, maigais zvērs, Marka Zaharova Tas pats Minhauzens, Mihaila Šveicera Kreicera sonāte un citās – aktieris spēlējis vairāk nekā 100 filmās. Jankovska dēls Filips pirms dažiem gadiem debitēja kā režisors ar filmu Kustībā, kurā ne vien daudz citēta Fellīni Saldā dzīve, bet lielā mērā turpināti tēva sāktie aizkustinošā, savu vietu neatrodošā varoņa meklējumi.
Mēdz uzskatīt, ka Jankovskis apveltīts ar inteliģentāko seju starp krievu aktieriem; tas atbilst leģendai par viņa pirmo lomu. Vēl sākot filmēt 70. gados galēji populāro izlūkgrāvēju Vairogs un zobens, tās režisots Vladimirs Basovs kādā Saratovas restorānā žēlojies, ka nespēj atrast aktieri SS virsnieka Henriha Švarckopfa lomai. Viņa sieva norādījusi uz nejauši netālu sēdošo vietējā teātra aktieri Jankovski, atzīmējot: “Lūk, sēž tipisks āriešu jauneklis.” Basovs attraucis, ka droši vien tas esot kāds fiziķis, jo aktieri nemēdzot būt ar tik gudrām sejām.
1991. gadā Oļegs Jankovskis kļuva par pēdējo PSRS Tautas skatuves mākslinieku; kopš 1993. gada Oļegs Jankovskis ir Krievijas kinofestivāla Kinotaurs prezidents.

Rīgas Laiks: Jūs reiz izteicāties, ka jūsu acis ir skaidras kā bērna asara.

Oļegs Jankovskis: Tas bija kādreiz… (Smejas.)

RL: Un tagad – vairs nav skaidras?

Jankovskis: Es domāju – nav, dzīves pieredze atstājusi pēdas. Varbūt pašā sākumā, kad mani mēģināja Brusencova lomai Karelova filmā Dienēja reiz divi draugi – vēlāk šo lomu nospēlēja Vladimirs Visockis. Mani neviens nepazina, bet filmas autori Frids un Dunskis, mani ieraudzījuši provēs, teica: “Nē, ar tādām acīm mēs Jankovski baltgvardiem neatdosim!” (Smejas.)

Bet tas bija Saratovā. Maskavā, kur kino un teātra pasaulē noris cīņa uz dzīvību un nāvi, tādas acu skaidrības un nepastarpinātības nebūtu.

Esmu dzimis Džezkazganā, evakuācijā, pēc tam dzīvoju Saratovā, mūsu ģimene cēlusies no muižniekiem, lai gan tā visa jau tikpat kā vairs nebija. Es saprotu jūsu jautājumu, patiešām, acis aktierim ir ļoti svarīgas, īpaši – kino. Bet man nav par ko bēdāt, līdz šim tās mani nav pievīlušas. Šodien tikai – kā to sauc – aukstuma pumpa… Saaukstējos.

RL: Jūs droši vien esat domājis par to – vēl jo vairāk tādēļ, ka muižniecība ir modē – vai jūs esat sevī jutis kaut ko no muižniecības?

Jankovskis: Es cenšos pret to būt iespējami atturīgs, jo visapkārt šodien šajā ziņā ir daudz idiotisma – muižnieku savienības, ordeņi, diplomi, cilvēki labprāt spēlē šo spēli. Bet kad reizēm man jautā – jūs jau ilgi esat šajā grūtajā profesijā, daudzi neiztur, kas tad ir tas galvenais, kāpēc jūs tik ilgi turaties un interese par jums nezūd? Es domāju, ka mugurkauls, tas, ko ielikusi daba, ģenētika, kas tev neļauj liekties… Kad es domāju par akadēmiķi Ļihačovu – tādu dzīves ceļu izgājis, tādu elli, bet joprojām bija tik gaišs, ar taisnu muguru! Es nedomāju mugurkaulu burtiskā nozīmē, dzīvē esmu mazliet salīcis, bet es domāju par to garīgo, kas tiek ielikts cilvēkā. Un tas, iespējams, lielā mērā glābj. Iespējams, tas ir no muižniecības.

RL: Varbūt ir muļķīgi tā jautāt, bet vai jūs varētu salīdzināt savas acis ar Soloņicina acīm? Jūsu ceļi taču krustojās…

Jankovskis: Jā, lielā mērā toreiz, kad Tarkovskis gatavojās uzvest Hamletu. Ideja radās, kad tika filmēts Spogulis, es ar šo ideju ierados teātrī pie Marka Zaharova, saņēmu viņa piekrišanu, un mēs ar Tarkovski taisījāmies uz Hamletu. Taču burtiski dažas nedēļas pirms darba sākšanas Tarkovskis man pēkšņi paziņoja, ka es tomēr vairāk esot romantisks varonis, ka acis man esot savādākas, ka Anatolijā Soloņicinā esot vairāk ciešanu. Un ka es spēlēšu Laertu, bet Toļiks – Hamletu. Toreiz mana patmīlība piespieda no tā atteikties.

RL: Vai tiesa, ka Tarkovskis jūsu atteikšanos komentējis ar vārdiem: “Nu ko tu uzvedies kā tenors…”?

Jankovskis: (Smejas.) Jā, viņš patiešām teica: “Tu uzvedies kā tenors.”

Bet es biju tik ilgi tam gatavojies, nu un puisītim neiedeva konfekti… Puisītis apvainojās. Pagāja gadi, un, kad Tarkovskis jau ķērās pie Nostalģijas, Toļiks bija jau uz nāvi slims, bet Andrejs man piezvanīja un jautāja: “Vai tu vēl joprojām dusmojies uz mani?” Es saku: “Bet Andrej Arsenjevič, kāda dusmošanās…” – “Tad strādājam, es pārrakstīšu scenāriju tev.”

RL: Kādā intervijā ar jums izlasīju jūsu atbildi uz jautājumu, par ko jūs bērnībā gribējāt kļūt. Jūs atbildējāt: “Ne par ko.” Vai jūs zināt, ka esat savā vietā?

Jankovskis: Es pilnīgi apzināti pateicu: “Ne par ko,” un, iespējams, pats Dievs mums dod iespēju darīt to, ko mēs darām. Es tam ļoti ticu. Man šķiet, ka es neko neizdarīju, lai tas notiktu, es neesmu no cilvēkiem, kas laužas cauri sienām. Es pat eksāmenus teātra institūtā neliku, un, ja būtu licis, visdrīzāk nebūtu ticis iekšā. Un, lai gan mana profesija ir tik publiska, es tomēr šajā ziņā esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Tā ka lielā mērā tā bija tāda apstākļu sakritība – it kā mani kāds būtu vedis aiz rokas, visu mūžu. Vai tas būtu sargeņģelis, vai Kungs Dievs – bet kaut kas ļauj man to darīt. Un citu neko jau es arī neprotu. Ja cilvēks sapņo par kādu profesiju un tajā sasniedz panākumus, droši vien ir kāds spēcīgs signāls no kaut kurienes… es nezinu, no kosmosa, vai. Un viņš to dara.

RL: Vai jūs kādreiz neesat bijis aizgrābts no šīs iespējas? Lasīju, ka nesen, skatoties septiņdesmito gadu filmas ar sevi, jūs esat apraudājies?

Jankovskis: Jā, skatījos… Teiksim, Dienēja reiz divi draugi un Minhauzenu, Lidojumus sapnī un īstenībā… Un sakāpa kamols kaklā… Un es saprotu, ka tas esmu es, lai gan mana dzīve jau ir pavisam citāda. Bet viss tas rada… “Par izdomu savu asaras leju,” kā teica ģēnijs. Tas notiek, taču ļoti, ļoti reti. Un, protams, lūk, man tūliņ jau būs sešdesmit, es jau četrdesmit gadus strādāju šajā profesijā, bet pagaidām nevaru teikt, ka nodarbojos ne ar to, ko vajag, un domāju, ka tāds mirklis arī nepienāks. No rītiem es reizēm sev prasu – kā tā – tik daudz gadu, bet vēl kaut kā…

RL: No rītiem?

Jankovskis: Un pirms aizmigšanas. Kā gan liktenis un sargeņģelis, lūk, tik daudz gadu jau tā ved? Es nekad neesmu stādījis sev nekādus uzdevumus, nekad neesmu sapņojis par kādu vienu lomu, un pēkšņi tā atnāk. Es nesapņoju par kņazu Miškinu – nospēlēju, nedomāju par Hamletu – nospēlēju… Pat prātā nevarēja ienākt spēlēt Pēteri Pirmo – nospēlēju…

RL: Jūs rītos un vakaros jautājat, kā viss tik labi iznācis, citi cilvēki vienkārši lūdz Dievu. Vēl kāds atceras nāvi. Un notikumi un lietas līdz ar to iegūst it kā citu fonu, kļūst labāk saskatāmi…

Jankovskis: Jā, laikam gan. Tās ir diezgan intīmas lietas, un man ne visai patīk par to runāt, bet šādas domas man nāk prātā diezgan bieži, jo… un tad arī tu sāc tā saudzīgāk pret visu izturēties. Tev apkārt skraida mazdēli, tu sāc nožēlot, ka spēj viņiem veltīt tik maz laika, tev ir tuvi cilvēki, un tu pa reizei iedomājies – kāpēc dienu esi pavadījis tā? Neesi izmantojis šīs stundas…

RL: Jūs reiz teicāt, ka jums nav izdevies atspoguļot savu paaudzi tā, kā pienāktos. Droši vien daudzi no šīs paaudzes jau beiguši dzīves gaitas. Vai jums ar gadiem nekļūst vientuļi?

Jankovskis: Jā, daudzi, skaitīt negribas… Bez šaubām, daudzi. Bet jūs to droši vien arī jūtat, savā kultūrā. Teiksim, kad dzīvoja akadēmiķis Ļihačovs, kad bija dzīvs Saharovs, bija tā mierīgi ap sirdi. Ka ir šie cilvēki, kas nosaka kultūru, godu, sirdsapziņu, tikumību, ka viņi ir ar… ka tu esi ar viņiem. Viņi ar tevi. Un kad visi aiziet, tad, lūk, tu sāc just, ka kaut kā… ka mēs kaut kā kļūstam vēl vientuļāki. Vēl vientuļāki. Bet kad sāk aiziet jau tava paaudze, tad viss… Bet vispār – šī profesija ļoti tiecas pēc vientulības. Jo, iespējams, ka aktieris ir spēcīgs tieši tad, kad spēj uzkrāt savu tēmu, šajos vientulības brīžos – nevis tādēļ, ka tu esi izolēts, tu vari iziet sabiedrībā, un dzīve tūlīt sāks kūsāt… Bet dažreiz gribas tādu labu, tādu konstruktīvu, vientulīgu mieru, tas kaut kā tevi baro. Nu, vismaz es tā esmu iekārtots.

RL: Es domāju par jūsu tēmu vēl arī cita iemesla dēļ – ja mēs, piemēram, ņemam Šukšinu, viņš ir saaudzis ar tādu īstena krieviskuma tēlu, vai arī jau minēto Soloņicinu – lūk, mēs domājam par neizmērojamām ciešanām, lai gan droši vien vairāk Tarkovska dēļ.

Jankovskis: Nē, Tarkovskis viņu izvēlējās tieši pēc fotogrāfijas. Rubļovu vajadzēja spēlēt Staņislavam Ļubšinam, un Ļubšins kādu gadu jau ar to vien dzīvoja, bet Tarkovskis, šķirstot kādu putekļainu albumu ar provinces aktieru fotogrāfijām, pēkšņi ieraudzīja šīs acis… Viss!

RL: Nu lūk, es arī pēkšņi ieraudzīju jūsu acis un nodomāju, kas tad īsti ir tas, kas ir taipus jūsu fiziskā tēla… Šīs tēmas augstākais punkts, manuprāt, bija Tarkovska Nostalģija. Varbūt jūs vēlreiz varat padomāt, kas tā ir par tēmu? Tarkovskis droši vien to zināja.

Jankovskis: Jā, es domāju, ka zināja. Lai gan Tarkovskis filmēja tikai vienu – savas ciešanas. Savas sāpes. Lai gan, ja jūs šo jautājumu uzdotu viņam, viņš droši vien ilgi skaidrotu – es un sabiedrība, es un manas domas, es un kosmoss… Un tā joprojām. Un, iespējams, ka ne katrs laiks ļauj par to runāt, tagad literatūra un kino ir aizņemti ar citām problēmām. Bet padomju sabiedrībā cilvēkam nācās dzīvot salīdzinoši sarežģīti, un uzkrājās ļoti daudz kas. Par to runāja gan Vampilovs Pīļu medībās – kas gan tas par tādu savādu ākstu – Zilovs, gan vēl pēc 20 gadiem Merežko, ar kuru mēs uzfilmējām Lidojumus sapnī un īstenībā. Un man palaimējās, ka bija vairākas filmas, kur varēja par šo tēmu runāt – savas paaudzes vārdā, tai skaitā, Nostalģija, arī Minhauzens, lai arī tādā kostīmfilmas veidā. Lūk, šis – pasmaidiet, kungi, pasmaidiet. Šīs sāpes ar tādu nelielu ironiju… Bieži vien Minhauzenā es izmantoju vienu un to pašu paņēmienu, un izmantoju arī tagad – tas ir rūgts smaids, tas ļoti labi trāpa apziņā. Kā mīlēja stāstīt Zaharovs: “Es nezinu, Oļeg, kā lai es tev to pasaku, bet ir tāds stāstiņš – cilvēku piesit krustā un jautā, kā viņš tur jūtas. Un tas atbild: “Nekas, tikai smaidīt sāpīgi.” Un, lūk, šis te pussmaids kaut kur lūpu kaktiņos un vēl acīs tādas labas skumjas – tas mākslā vispār… tā kā āksta maska, jā, smaids un asara.

RL: Tas ir mākslā, dzīvē taču jūs droši vien nelietojat tādus smaidiņus.

Jankovskis: Nē, kāpēc… Aktierim noteicošais ir psihofizika. Režisors taču nevar paskaidrot, kā to lai nospēlē.

RL: Vai tādā ziņā var teikt, ka jūs spēlējot izmantojat pats sevi?

Jankovskis: Sevi, protams, sevi.

RL: Tādu, kāds esat?

Jankovskis: Nu, varbūt ne gluži tādu, kāds esmu. Piemēram, ir daudz vijoļu, bet ir Stradivāri. Tagad no šīs profesijas iztaisīta industrija, bet principā tas ir gabaldarbs, viens. Un organisms – kādam tas ir rupjš, bet kādam ļoti smalks mehānisms. Un šis mehānisms spēj darīt pārsteidzošas lietas, bet režisors nespēj paskaidrot, kā tas to spējis.

RL: Bet kad jūs pirmo reizi pamēģinājāt būt arī režisors, jūs taču arī pats spēlējāt tajā filmā. Vai tad kā režisors jūs nespējāt sev paskaidrot, kā spēlēt?

Jankovskis: Intuīcija.

RL: Un ko tad jūs tur darījāt kā režisors?

Jankovskis: Pakļāvu šai atmosfērai visus pārējos. Iespējams, tas arī ir pats grūtākais.

RL: Runājot par atmosfēru, vai tiesa, ka pirms Nostalģijas Tarkovskis…

Jankovskis: Jā. Tiesa.

RL: …turēja jūs ieslēgtu viesnīcā, bet pats pazuda?

Jankovskis: Mazliet literāri apstrādāti, bet tā bija. Es ierados augusta beigās, bet viņš aizbrauca uz Venēcijas  festivālu, kur bija žūrijā. Es paliku viens, bet viņš pēc festivāla vēl kaut kur aizbrauca ar Tonīno Guerru, [1. Antonio Guerra (1920) – ievērojams itāliešu kinoscenārists, rakstnieks, aktieris] un atgriezās tikai apmēram pēc mēneša. Es, šķiet, biju viens no pirmajiem padomju aktieriem, kas filmējās Rietumos, galvenajā lomā, un tur bija pavisam cita attieksme, man visa bija gana, pavisam cits honorārs, lielisks hotelis. Taču es jutos visai nelāgi.

RL: Kāpēc?

Jankovskis: Es jau arī sev uzdodu šo pašu jautājumu: kāpēc? Viss taču bija labi – pilnas kabatas ar naudu (smejas), brīnišķīgā, mūžīgā Roma, es dzīvoju Spānijas laukumā, labā pieczvaigžņu hotelī, vienīgi nav neviena paziņas. Un es gāju pa šīm brīnišķīgajām ieliņām kā uz darbu – no rīta pabrokastoju, garšīgs zviedru galds, nokāpu lejā, gāju, un jau pēc pāris dienām… Pie tam toreiz padomju cilvēkam lielveikala apmeklējums bija vēl kaut kas spēcīgāks par Kolizeju. Un kur nenospļausies – viss pirms mūsu ēras, un vēl šie skatlogi, kas piebāzti ar visu ko. Itālija – modes likumdevēja, un tas vienkārši beidz nost, un vēl itāliešu virtuve, un tas arī tevi dara beigtu, un tu sāc just, ka jau kaut kā tā… Jau tas Kolizejs nepatīk, un visa tā arhitektūra, jo… iekšā nav komforta. Toreiz es formulēju vienu no nostalģijas kā slimības cēloņiem – tu pārstāj just savu personību. Savā sabiedrībā es kaut ko nozīmēju, labāk vai sliktāk, bet patiku, vai nepatiku, tomēr biju zvaigzne, labi vai slikti, bet kaut ko darīju savā pieticīgajā darbā, kādam tas patika, kāds par to teica paldies, un es biju kaut kāds… mazliet nozīmīgs. Bet šeit es biju nekas. Lūk, tas bija pats briesmīgākais. Tādēļ es vēlāk sapratu – viss ir labi, nē, ne viss ir labi, izrādās, ar to ir par maz! Lūk, nebija tās auras, tās atmosfēras, kurā es ilgi biju atradies, dzīvojis, izveidojies… Tādēļ jau arī saka, ka māksliniekam jāstrādā dzimtenē. Tur es to biju pazaudējis, es biju nekas.

RL: Patiešām, dīvaini… Roma, vēlāk Francija, patiešām burvīgas vietas, un jūs atgriezāties Maskavā, netīrībā…

Jankovskis: Tas bija toreiz, tagad Maskava ir skaistule.

RL: Un patiešām dīvaini, ka jūs it kā pat neizmantojāt to skaistumu, kur bijāt nokļuvis.

Jankovskis: Kāpēc neizmantoju? Vienkārši noskaidrojās, ka ar to ir par maz. Harmonija vajadzīga arī iekšēja. Varēja sēdēt lieliskos restorānos, kafejnīcās, laukumos… Starp citu, mana iemīļotā nodarbošanās ir stundām sēdēt kafejnīcās, dzert kafiju un tīksmināties, vērojot cilvēkus, ainavas, tikumus… Sēdēt, analizēt, pārdomāt… Tomēr izrādījās, ka dvēselei ar to ir par maz.

RL: Kādā recenzijā par Nostalģiju  bija apmēram tāds patoss – paskatieties uz šo cilvēku, viņš atrodas brīnišķīgas vēsturiskās arhitektūras vidū, blakus viņam ir burvīga itāliete, bet viss, uz ko spējīgs šis krievu cilvēks, ir uzsist viņai pa…

Jankovskis: Jā. Tikai tas nav krievu cilvēks. Tas ir konkrēts cilvēks tādā stāvoklī. Ja viņš būtu ar šo itālieti sastapies Rjazaņā vai Tulā, vai Maskavā, viņš varbūt arī būtu rīkojies citādi. Tas bija stāvoklis, kuru pētīt Andrejam bija interesanti. Un man arī. Es esmu ļoti lepns pa ainu ar sveci, tā atbild uz ļoti daudziem jautājumiem.

RL: Par ko jūs domājāt, kad bezgalīgi ilgi gājāt ar šo sveci?

Jankovskis: Ziniet, par ko… To nav iespējams paskaidrot. Lūk, tāda smieklīga profesija. Andrejs teica: “Oļeg, es ļoti gribētu visu ainu nofilmēt vienā paņēmienā.” Šodien tādā veidā jau vairs nevienu nepārsteigsi, – Sokurovs vienā plānā uzņēma visu Plostu. Taču toreiz tas, protams, bija know how, un pēc šīs ainas Kannu festivālā publika piecēlās kājās un aplaudēja… Trīssimt metru vienam kadram – kino tas ir ļoti daudz. Pie tam tikpat kā nekas nenotiek, lai gan notiek, iespējams, pats svarīgākais Itālijā, tā varbūt ir pati galvenā manis nospēlētā aina mūžā. Andrejs man jautāja: “Vai tu spēsi nospēlēt vienlaikus cilvēka dzimšanu un nāvi?” Labi, metafora, metafora… Tas ir kaut kas skumjš, bet paskaidrot to nav iespējams. Mums bija viens mēģinājums un viens dubls. Viņš teica: “Oļeg, man vairāk nevajag.” Un filmēšanas grupa, kas bija strādājusi gan ar Fellīni, gan ar Bertoluči, – un es lepojos ar to – viņi pēc nofilmētā kadra sāka aplaudēt. Kaut kā arī viņi visu saprata, sajuta, pat varbūt kopā ar mani nonāca tajā stāvoklī, kad – viss! Viss!

RL: Ir kāds stereotips par krieviem, ka viņi ir nevaldāmi garīguma meklētāji. Iespējams, ka šo iespaidu radījis Dostojevskis. Un šķiet, ka reizēm krieviem patīk šo stereotipu pietēlot.

Jankovskis: Es jums izstāstīšu vienu sižetiņu – es spēlēju Francijā, un tas bija 1992. gads, tieši pirms PSRS sabrukuma. Pie manis ciemos bija atbraukusi sieva, pēc tam – dēls, un viņš teica: “Tēv, tu atgriezīsies pilnīgi citā valstī.” Es attraucu: “Nu, beidz, pusgads, kādā citā valstī!” Un es patiešām atgriezos pilnīgi citā valstī. Un tajā laikā pie manis uz Maskavu atbrauca mans režisors Klods Režī, kurš pirms tam nekad nebija bijis Krievijā. Tāds rafinēts franču inteliģents, kurš bija strādājis vēl kopā ar Žanu Kokto, franču teātra metrs. Viņš atbrauca uz Maskavu un bija šausmās. Mēs aizgājām uz Kino namu, paņēmām šņabīti, – nu, ar ko francūzi pārsteigsi? – lobio, sacivi, šašliku, un es viņam prasu: “Nu, kā?” Un viņš atbild: “Šausmas. Tās ir šausmas. Bet… līdzko es nokāpu pa lidmašīnas trapu, lūk, kā miglu pāri Krievijai es sajutu garīgumu.” Es saku: “Kāds, dirsā, garīgums? Par kādu garīgumu tu runā – paskaties, šitie kioskeļi, pie Lielā teātra krāmu tirgus, kāds garīgums?” Viņš saka: “Oļeg, tici man, man ir astoņdesmit…” Tā ka, iespējams, ir kaut kāda misija tomēr… Kaut ko izstaro šis zemes stūrītis.

RL: Un tomēr – kā jūs nosauktu savas paaudzes patosu?

Jankovskis: Lai cik tas būtu dīvaini, varonis, ko spēlēju, viņš ir prom. Es dzīvoju, visu zinādams un ciezdams, cieta katra otrā ģimene…

RL: Par ko jūs runājat?

Jankovskis: Ilgus gadus mamma ģimenē runāja čukstus. Mēs bijām represēto ģimene. Un es nesapratu – kāpēc čukstus? Pēc tam Hruščovs – atkusnis, Brežņevs – sastingums, pārbūve, cerības, pēc tam atkal kaut kas… Bet… Cerības, lai cik tas būtu dīvaini. Ak, sācies, rīt viss sāksies… Šodien aug tāda pragmatiska paaudze, bet mums, mēs, izlasījuši Solžeņicinu, Saharovu, mēs likāmies gulēt ar kaut kādu ticību. Protams, sāksies… Tā ka es domāju, ka manā paaudzē noteicošais tomēr ir ticība.

RL: Jūs reiz stāstījāt jauku stāstu, kā jūs kopā ar Soču kinofestivāla producentu Marku Rudinšteinu gājāt pa Parīzi un saderējāt, ka viņš maksās 100 dolārus par katru cilvēku, kas jūs pazīs, un ka pusstundas laikā viņš esot zaudējis 2000 dolāru.

Jankovskis: (Smejas.) Tas notika jau nākošajā sekundē! Tie, protams, nebija franči. Nu, skaidrs, ka mūs tur nepazīst, lai gan, teiksim, amerikāņi arī Eiropas aktierus nepazīst, viņi kinoindustrijā ir ieguldījuši tik daudz, tādu naudu, ka gribi vai negribi – pazīst viņus.

RL: Vienalga jauks stāsts. Runājot par frančiem – viņi prot taisīt filmas, kas ir vieglas un smieklīgas, tu izej no kino un ir… tāda laba sajūta. Pēc Tarkovska filmas noskatīšanās varētu būt grūti saprast, kā tālāk dzīvot. Par kādu kino esat jūs?

Jankovskis: Es esmu par tādu kino, protams. Ja jūs man prasītu – kā man pietrūka Andrejā Tarkovskī? Man pietrūka šī viegluma un humora, tāda viegla laba gaisa šo filmu struktūrā. Piemēram, Nāve Venēcijā ir tāda viegla filma, kā labs žogs, kas, lai arī gatavots no metāla, vienalga ir gaisīgs.

RL: Es saprotu, ka nākošais jautājums ir par plašu, bet sakiet, kuru jūs atcerētos kā savu mīļāko epizodi kino?

Jankovskis: To patiešām ir daudz. Vai jūs atceraties – Lidojumos sapnī un īstenībā sākas mūzika, dzied Ļeontjevs, bet es – tuvplānā, un pie virves, ar pirkstu, lūk, tā pavelku to sev tuvāk… Kāda pussekunde, un — mūzika. Vai, teiksim, Reiz Amerikā, kad viņš aiziet pie prostitūtas un ēd kūciņu. Un apēda! (Smejas.) Protams, es ļoti mīlu epizodi ar sveci Nostalģijā, es dievinu epizodi Minhauzenā – smaidiet, kungi, smaidiet, es zinu, pie kā es toreiz vērsos, skatoties tieši kamerā…

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka esat pēdējais PSRS Tautas skatuves mākslinieks?

Jankovskis: Bet kā pret to var attiekties? Pret to vajag attiekties ar tādu labu, siltu ironiju, jo nosaukumi jau vispār ir izdomāta lieta. Teiksim, de Niro – kāds tur var būt nosaukums? Lai gan pie mums tas pat nav padomju izgudrojums – nopelniem bagātie aktieri bija jau imperatora teātrī. Bet vajadzēja taču man piedzimt ar tādu uzvārdu – Jankovskis –, pēdējais burts krievu alfabētā, un kļūt par pēdējo PSRS Tautas mākslinieku. Un vai zināt, kas bija pirmais? – Staņislavskis. (Smejas.)