Pasažieriem ar bērniem un invalīdiem

Mana Eiropa

Parīze, mierīgā Parīze, Place de l’Hotel de Ville, 2003. gada 21. marts, plkst. 11.00.

Otrā diena kopš iebrukuma Irākā. Milzīgs sienas gleznojums veltīts parīziešu opozīcijai pret karu. Bez šīs jaunās dekorācijas — nekā īpaša, viss kā vienmēr. Dzīve turpinās, cilvēki iet uz darbu, lai būtu ikdiena.

Žeralds Asulins

Elle sirds apvidū

Rīta transā pie kafijas skatiens aizrāpo pa vaskadrānu kā muša — iesākumā pakavējas pie maizes drupačām vai piena peļķes, pielīp nazim, kam puse spala ar margarīnu, tad tetrapaku un sviestmaižu jūklī pamanās nozust ar galiem. Kad attopas apziņa, maz kas vairs glābjams. Skatiens jau ir pilns kā mārks.

Runa ir par manu vājību pret mazgabarīta tekstiem, kurus nevaru neizlasīt. Gan pagatavošanas instrukciju uz tējas kārbiņas sāniem, gan Jelgavas cukurfabrikas pagaro vēstījumu uz fasējuma par prezidenta Čakstes ielikto pamatakmeni saldākajai no Latvijas industrijām. Neapzināti izlasu visu. Turklāt, katru reizi no jauna.

Krietni biežāk, nekā pats to vēlētos, es mēdzu noskaidrot gan kaloriju daudzumu simt gramos produkta, gan vietējo izplatītāju adreses. Arī bezmaksas tālruņu numurus, kas domāti atsauksmēm. Valodas likuma ieviestās uzlīmes uz produktu iepakojumiem man ir fetišs, kas mudina salīdzināt neskaitāmus vienas un tās pašas pamācības tulkojumus pārējo tautu valodās, ļaujot rast trulu gandarījumu ikreiz, kad svešvalodās, kuras nepārzinu, sastopos ar pazīstamiem vārdiem.

Tekstu neiroze mani nomoka ne tikai pie brokastu galda. Kafejnīcu tualetēs man laiku kavē pa rokai noliktie gaisa atsvaidzinātāju flakoni. Otro ziemu pēc kārtas es mulstu par iznesību, ar kādu sieviešu simti pilsētas ielās nēsā vienāda fasona mēteļus ar neuzkrītošu uzrakstu “elle” sirds apvidū. Un jau kopš bērnības manu prātu nomoka mistiskais “pasažieris ar bērniem un invalīdiem”, kam rezervētas priekšējās sēdvietas tramvaju salonos.

Īpaša loma neirozes kāpinājumā pieder kādam vīram, kurš, labu gribēdams, krišnaītu tempļa ēdnīcā man iešķieba veģetāriešiem domātu pastkartīti ar pārtikas krāsvielu un konservantu tabulu. Sazvērnieciski piebikstījis ar pirkstu kādam no daudzajiem E-simt-un-kurš-tur, viņš ņēmās klāstīt par pulverī saberztiem Latīņamerikas bizbizmārīšu spārniem, kas liek nosarkt biezpiena sieriņiem Kārums ar dzērveņu garšu. “Viņi ir visur,” vīrs teica, pieceldamies no galda. Pats nezinu kāpēc, bet nolēmu pārliecināties. Tā bija kļūda. Tabula jau sen bija izzudusi, bet paradums ar acīm apgrābstīt ražotāju uzrādītās produktu sastāvdaļas, šķiet, bija nobāzējies manī uz mūžu. Teju kā nātrija glukonāts.

Vienīgais mierinājums ir apziņa, ka citiem klājas vēl sliktāk. Gluži nejauši kādā akadēmiska rakstura izdevumā, semiotikas jautājumiem veltītā rakstā saskāros ar citātu no intervijas ar amerikāņu skrodera Kalvina Kleina meitu. Atbildot uz jautājumu, vai būt tik slavena tēva atvasei nenozīmē neērtības privātajā dzīvē, Marsija Kleina norāda uz problēmām, kas izriet no fakta, ka pēdējais, ko viņa parasti redz, pirms novelk savam mīlniekam apakšbikses, ir uz tām izšūtais pašas tēva vārds.

Kaspars Vanags

Noskurini gailīti!

Parasti lidoju ekonomiskajā klasē. Bet reiz man kļūdas pēc iesmērēja biznesa. Tādu, kur ir īpašas gulšņas (lounge), kurās par velti dod dzert vīnu. Un tad pēc kāda laika ir tualete. Tieši šajā nozīmīgajā vietā es pirmoreiz ieraudzīju, ka pie slaidajiem pisuāriem rindā stāv tikai melnuzvalkoti un šlipsaini kungi un viņi savus gailīšus pēc čurāšanas nevis noskurina, kā mācīja mana vecmāmiņa — noskurini gailīti! — bet izžmiedz, valkādami uz priekšu un atpakaļ, kā es iemācījos astotajā klasē. To ieraudzīdams sistemātiskā vienmuļībā, es nodomāju, ka šos kungus noskurināt gailīti bērnībā nav mācījušas vecmāmiņas, bet tēvi — tādi paši maskēti proletāriski tēviņi kā viņi, kas še sarindojušies pa labi no manis un apsējuši ap kaklu muļķīgi sarkanas šlipses. Pēc tam,

kad dzeltenā strūkla ir mitējusies un viņi apstājušies pusceļā, arī es atgriežos pie galdiņa un pasūtu vēl vienu glāzi. Es negribu būt tāds kā viņi — smērētām sejām, dokumentu mapēm pie galdiņiem pamestajos portfeļos un prostatīta antibiotikām asinsvados — vai gan savādāk viņi tik ilgi stāvētu man blakus. Bet es esmu tāds kā viņi. Tāpēc jau es atrodos šeit.

Nepārtrauciet kapitālismu! — man gribas iesaukties, raugoties uz viņu gludajām sejām un viņus pavadošo sieviešu sirmajiem matiem. Viņu sejas nepazīst pārrāvuma, tāpēc tās ir tik seklas. Un kas gan viņiem ir kopīgs ar tiem raupjajiem tālbraucēja šoferiem, krāvējiem, dzelzceļa mehāniķiem un santehniķiem, kuri ietaupa 30 santīmu, apmeklēdami pirti lētākajās dienās? Tikai bērna kliedziens, varbūt, var atmaidzināt viņu sejas un kluss csss... var atšķirties no tehnoloģizētajiem trokšņiem, kurus viņi paši ir radījuši. Un kad viņi skatās uz kara reportāžām rīta laikrakstos un labākas redzamības dēļ pastiepj roku pret apgaismes pogu, viņu sejas nostiepjas īpaši gludas. Vienīgi viņu līderi avīžu fotogrāfijās izskatās ļoti novecojuši, un, lai pāršķirtu nākamo no viņiem, viņi pamitrina rādītājpirkstu pie mēles.

Ietaukotas un rimtas dzīves gludais tecējums: uz priekšu pavirzītas krūtis, bērns uz rokas — tēvam vai vectēvam, to nevar saprast, — pulksteņa ķēde no bikšu aizmugures, un tādas pelēka bostona bikses kā no baķiem, par kuriem mans tēvs stāstīja no savas jaunības. Un apbrīnojami balta sejas krāsa, it kā valkāt melnus uzvalkus piestāvētu tikai baltiem cilvēkiem. Kaut kādā mērā liekas, ka viņi visi dodas brīvdienās.

Tālis Tisenkopfs

Patērētājs

Uz viena no plakātiem pie tramvaja pieturas ir grāmatu pilni plaukti, uz otra — kāds neskaidrs, zaļš puisītis — laikam ekoloģiski korektas pasakas tēls vai kas tamlīdzīgs, kurš rokās tur zivtiņu. Drīz pāri tiem atkal klāsies reklāmu plakāti. Šie tēli ir divas visiem rīdziniekiem pazīstamās reklāmas plakātu pamatnes, kuras novietotas kā vidi harmonizējošs elements trulo reklāmu starplaikos. Jā, es esmu patērētājs, un dvēseles ceļš ārā no kapitālisma nav viegls, pat laikam ir neiespējams, tāpēc man vajadzīgs kaut kas atslodzei — kā šie harmoniskie plakāti. Man stāsta, ka kapitālisms apēd visu, pat pašu alternatīvāko. Tiklīdz apēsts tas, nav arī tevis paša, laikam tas domāts tā.

Man jau tāpat ir grūtības nospriest, kas no “patiesā manis” palicis. Es nemitīgi esmu neizpratnē par sevi. Piemēram, tad, kad mani (pēc tam, kad esmu savācis kārtējo ielas kaķi) kāds paziņa atmasko, pajautājot: “Kāpēc tev jāņem tie kaķi? To tu dari sevis, nevis viņu dēļ, lai apmierinātu savas vēlmes, izpirktu savu slikto sirdsapziņu.” Es neesmu tik stiprs, lai savām vēlmēm pārkāptu pāri — laikam tādēļ es tos kaķus tomēr atstāju pie sevis. Priecājos, ka viņš nepateica, ka esmu jocīgs. Lai no šāda vērtējuma izvairītos, es cenšos neplātīties ar kaķu skaitu. Brīnos par sevi arī, kad mākslas kritiķe gaužas — kā tad tā sanāk, ka tie, kas klausās interesantu mūziku, piemēram, Ligeti, priecājas nevis par Vorholu, bet salonmākslinieku Šīli. Ja kultūrā neizmantoju interjera dizaina saskaņošanas principus, vai ar mani kaut kas nav kārtībā?

Ar šādām pārdomām iekāpis tramvajā, es nemaz neesmu pamanījis, ka konduktorei sniedzu desmit latus. Jau nākamajā brīdī es dzirdu vārdus: “Jūs laikam smejaties par mani.” Kā viņa tā varēja padomāt? Man ir bail smieties par agresīviem cilvēkiem. Viņi ir daudz bīstamāki nekā patērētāji. Kādēļ neviens nerunā par sadzīves kultūru? Reiz es konduktoram sniedzu santīmus — pa vienam, pa diviem. Man vaicāja, vai es tos esmu salasījis pa zemi. Domas mani neatstāj, laikam esmu vainīgs. Cilvēks, kam gribas kaut ko nopirkt, lai kompensētu sliktu omu — tas ir patērētājs? Man nekad nav bijis tā īsti skaidrs, kas tas ir — patērētājs. Varbūt tas, kurš apmeklē jogu vai vienkārši piedzeras, lai tiktu galā ar saviem nerviem? Ja kādu nauda būtu darījusi laimīgu, laikam tas būtu patērētājs? Taču vai kāds ar to ir kļuvis laimīgs? Dzirdu — seksa un naudas sabiedrība, bet seksa vienmēr var būt vairāk un naudas arī. Bingo! Šāds domu gājiens laikam arī nozīmē, ka esmu patērētājs. Secinu, ka man ir apgrūtinoši būt kopā ar tiem, kas atklāti cīnās pret patērētājkultūru — viņos ir kaut kas pārmetošs, dažos pat fanātisks. Ir tāda sajūta, ka kaut kas jāslēpj — kā košļene aiz vaiga padomju skolā. Pretējās nometnes pārstāvjus — reklāmasdarbiniekus vismaz nav jāuztver nopietni. Viņi paši to nedara.

Ieradies darbā, atslīgstu pie datora. Datori, jaunās tehnoloģijas ir OK. Retais saka, ka tā ir globālās patērētāju kultūras sazvērestība, jo visi tāpat tās tehnoloģijas izmanto. Televizors taču ir patērētāju kultūras simbols. Tāpēc ar mierīgu prātu sērfoju internetā, skatīdamies, principā, to pašu, ko var redzēt televizorā. Protams, klikšķinu uz kara ziņām no Irākas. “Kāpēc tu nekad nepaud nekādu attieksmi, tev laikam tādas nav!” man smadzenēs līdz ar video strīmingačerkstošo apšaudi jaucas kāda radikāli noskaņota drauga vārdi, atbalsis no kādas sarunas. Pārņem déjavu sajūta. Vai tik ko līdzīgu neesmu dzirdējis Fabrikā? Jau vēlāk, uz ielas, mani apstādina laipns jaunietis un jauniete un uzrunā: “Jūs varbūt pats nejūtat, bet Dievs pēc jums ilgojas un arī jūsos šīs ilgas ir, tikai apslēptas.” Trotuāra malā pa zemi valstās kaķis. Saprotu, ka pavasaris jau klāt.

Viestarts Gailītis