Pasaules makšķernieks

Gleznotāju Arvīdu Strauju es pazinu gadus divdesmit. Kad 80. gadu sākumā Valmieras muzejs pirmoreiz iepirkšanai izvēlējās divus viņa darbus, to lielajiem formātiem bija gandrīz neiespējami atrast pienācīgu vietu. Strauja domāja, ka piemērotas telpas to izstādīšanai varētu būt pēc ugunsgrēka atjaunotā Rūjienas Svētā Bērtuļa baznīca. Viņa iecere gandrīz vai īstenojās: Arvīda Straujas gleznu pastāvīgā ekspozīcija tika ierīkota Rūjienas Dienvidu draudzes saimniecības ēkā.

Laiku pa laikam gleznotājs mēdza zvanīt un taujāt, kad gan iznāks enciklopēdijas Māksla un arhitektūra biogrāfijās sējums, kurā bija paredzēts iekļaut arī šķirkli par viņu. Arvīds Strauja nomira 1999. gadā, bet gaidītais sējums tika nodrukāts vēl pēc gada.

Savrupais vīrs spēja iedvest cieņu gan ar savu ainavu tiešumu un majestātiskumu, gan ar uzgleznoto darbu simtiem, un arī ar stāstiem par ceļojumiem — kopš 1948. gada gleznotājs askētiskā stilā daudz ceļoja par Padomju Savienību.

Publicētie fragmenti ir no Arvīda Straujas stāstījuma par savu dzīvi, kas ir ierakstīts 1990. gadā Rūjienā, Austrumu ielā 14, namiņā, kurā viņš dzīvoja mūža nogalē.

Jānis Kalnačs

Mana paradīze

Man liekas, kaut ko stāstīt par sevi nav visai pateicīgs uzdevums.

Es esu dzimis 1907. gada 10. aprīlī Valmieras apriņķī Naukšēnu pagasta Poltaru mājā. Mājas tuvumā bija brīnišķīgi skaista bērzu birze, un rudeņos tur bija ļoti daudz sēņu. Netālu bija Rūjas upe. Ar to saistās diezgan traģiskas atmiņas. Man varēja būt kādi četri gadi. Es iekritu upē. Ja nebūtu otrs puika, tad es varbūt vēl līdz šai dienai gulētu Rūjas dzelmē. Bet es nekā slikta neteikšu par manas dzimtenes upi. Vēlākos gados es esu pie viņas daudz atgriezies — kā makšķernieks, kā grāvracis, kā siena pļāvējs, kā gadījuma darbu strādnieks un arī kā gleznotājs.

No Poltaru mājām vecāki pārcēlās uz kaimiņu Ķoņu pagastu. Lucas mājas ir mana paradīze zemes virsū. Tās ir manas Mūsmājas, kā saka rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Mazā Juldurgas upīte, tecēdama gar Lucas māju robežām, ietecēja netālajā Beigotu dzirnavu ezerā un, protams, baroja šo ezeru ar ūdeņiem, kurus savāca no Igaunijas mežiem. Tur bija lieli, skaisti meži — Pollīša mežs, Lārina mežs, Godnieka mežs, Ķērzēna mežs, Miltinmežs, un tie visi bija pilni ar ogām, riekstiem un sēnēm. Es tajos daudz kavējos, bet nekad neapmaldījos. Tādi gājieni ir dzirdēti gan, ka bērni apmaldās. Vai puspagasts tad iet viņus meklētu, un tas var beigties ar’ diezgan traģiski. Man laikam vienmēr bija tāda sajūta izkulties malā, protams, ar pilnu sēņu vai ogu kurvīti, vai ar ķeseli, kurā bija bezgaldaudz riekstu.

Nu, otra mana, kā saka, aizraušanās bija ķert zivis. Mazajā Juldurgas upītē tajos laikos bija bezgala daudz zivju. No Beigotu dzirnezera līdakas vienmēr ceļoja pa šo mazo upīti uz augšu. Nu un tā es iemācījos zivis ķert. Kādā veidā? Vecākie puikas, kas nu pie mums gāja ganos, iemācīja taisīt zivju ķeramo žņaugu. Tā tāda cilpa, vīta no zirgu astes sariem, un tad to piestiprina kaut kā tievas, garas kārtiņas galā. To kārtiņu ar’ tad centās nokrāsot zaļā krāsā. Un ja kaut kur līdaka gulēja pie kāda akmeņa vai kaut kur vienkārši ne visai dziļā vietā — ja saulaina diena, stāvot uz krasta, ļoti labi var redzēt, ka tur tāda smuka līdaka. Varbūt ka, kā mēs tagad sakām, gandrīz vai kilogramu smagumā. Tad to cilpu, kas bija piestiprināta tievās kārtiņas galā, uzmanīgi tuvināj’ zivij. Protams, tā zivs nekur nebēga. Tad laikam bij’ tādas līdakas, kas no cilvēkiem nemaz nebaidījās. Un tad ļoti uzmanīgi, uzmanīgi, uzmanīgi cilpu virzīja pāri zivs galvai, un kad tika pāri acīm, tad rāva augšā to kārtiņu — ar visu zivi, protams. Un krastā spārdījās dažreiz i’ divmārciņu līdaka. Un tas jau gan bija smuks kumāss. Pusdienas laikā, kamēr neganīju cūkas, kādreiz divas, trīs līdakas pārnesu mājās. Vēlākos gados man pagādāja žebērkli. Tad gadījās arī līdz piecām mārciņām smagas līdakas. Un bija ko plēsties, kamēr tādu zvēru dabūja laukā. Tie bij’ laiki, kad visi grāvji bij’ pilli ar zivīm. No Rūjas upes pa Juldurgu zivis ceļoja augšā uz Beigotu ezeru, no Beigotu ezera pa Juldurgu atkal augstāk līdz lielajiem Igaunijas mežiem, un tur viņas pa kādam linu mārkam, pa kādiem atvariņiem līdz vēlam rudenim varēja dabūt. Tā nu bija viena tāda pasaule! Skaista pasaule.

Ķēms dobumā

Mans tēva tēvs bija liels pasaku stāstītājs, arī grāmatnieks. Tāpat kaimiņi kādreiz atnāca pie mums, sevišķi svētdienās vīri sapulcējās istabā, pīpoja bezgalīgi, viss bija piepīpots ar ziliem tabakas dūmiem. Tabaku jau audzināja turpat, kā mēdz teikt, aiz kūtspakaļas. Tādām lielām biezām lapām, tā sauktā krievu tabaka. Tad nu vecie vīri slavēja viens otru. “Nu, tā ir īstā krievu mahorka.” Var jau būt, ka tā arī bija. Un tajā laikā tādi papirausi nemaz nebija redzami laukos. Bet veciem vīriem katram bija sava pīpe. Tas nu bija vesels tāds instruments. Pīpes galviņa bija no porcelāna, uz tās uzzīmēts briedis — pa lielākai daļai ar lieliem kupliem ragiem. Tad bij’ tāda alvas švandoze, garš pīpa kāts un tad nu piebāza pīpes galviņu pillu ar to tabaku. Tā veci vīri sanāca svētdienās, pārrunāj’ notikumus dažādus, kas Krievijā vai Eiropā, vai mūsu pašu Latvijā gadījušies. Runas iesākās arī reiz par tādām pavisam neticamām lietām — par spokiem, par velliem un ķēmiem. Bija cilvēks, kurš pats bij’ redzējs Lārinmežā.

Viņš bij’ pļāvis mežā sienu aiz trešās stigas un, kur tā smukā pļaviņa, nolauzis izkapti. Viņam jāiet taisni uz māju, jādabū jauna izkapts. Un karstā pusdienas laikā ejot pa trešo stigu, kur tas lielais ozols ar cauro vidu, ozola tumšajā dobumā ķēms ir izbāzis savas kaulainās rokas un taisījies viņu tā kā ķert. Galva tam bijusi it kā miroņgalva, it kā lopa galva, kas ir kādreiz izmesta kaut kur laukā. Tas ķēms uz viņu atstājis tik baigu iespaidu, ka cilvēks ir skrējis, cik nu ātri vien var, prom no nelabās vietas. Es tam, protams, pilnībā noticēju. Nemaz savādāk nevar tak’ būt. Viens cilvēks pats ir redzējis ķēmu, kas tad to var apstrīdēt? Tāpat par velliem. Velli — tā tak’ ir tāda parasta parādība, kurā mājā tad nav velli! — Visās vecās mājās, kuras ir būvētas kā dzīvojamā māja kopā ar riju un piedarbu, rijā dzīvo velli. Rudeņos viņi sildās uz rijas augšas. Nu, tā ir īsta vellu paradīze!

Un tagad, ja nu vēl būtu tāda kāda māja, var jau būt, ka vēl ir… Bet viss tas laikam ir tāds pārejošs. Tad, kad viņi ir, tad viņi ir, tur nekā nevar darīt, un, kad nav, tad vienkārši nav, un es arī nebaidos.

Jānis Briesmīgais un tikai ūdens aiz mājām

Tādas bija manas bērnu dienas. Par dzīvi nebija jādomā, vecāki jau par visu gādāja. Es tikai dzīvoju un, kā par postu, zīmēju kaut ko. Tajos laikos skolas vecuma bērniem bija tāfeles. Tā ir tāda mella, ierāmēta šīfera plāksne, uz tās ar tādu kā zīmuli, ko sauca par grifeli, varēja rakstīt. Man tā rakstīšana gan nemaz neinteresēja. Gribējās kaut ko uzzīmēt. Es uzzīmēju zirgu, rādīju priecīgs mājniekiem. Redz, kā tu gan, Arvīdiņš, proti, kā tu smuki esi aitu uzzīmējis! Es biju ļoti apbēdināts. Vēlāk vecāki man nopirka kādu burtnīcu un arī īstu zīmuli. Uz papīra zīmēt patikās labāk. Atnāca kāds kaimiņš, un redzēdams, ka es vienmēr kaut ko zīmēju, kādreiz nenocietās un manai mātei teica: es skatos, tas puika vienmēr ar bleistiķi[1. Zīmulis (no vācu valodas).] kaut ko ceiķinā[2. Zīmēt (no vācu valodas).]. Tāda darbošanās bērnībā paliks kā slikts ieradums visam mūžam… Es domāju, ka viņš pareizi gan teica. Man ir 84 gadi, un es vēl joprojām ceiķinu ar bleistiķi kaut ko uz papīra.

Gadījās arī, ka atnāca radinieks, kurš strādāja Pēterburgā kādā mašīnfirmā kā aģents. Apskatījis manus zīmējumus, viņš teica: “Puis, tev nu vajadzētu gan mācīties par bilžu māleri.” Viņš dzīvojot lielā pilsētā, un tur esot tādas mājas, kas saucoties par muzejiem. Un tie muzeji esot pilli ar bildēm. Kādas tur gan neesot bildes! Esot viens krievu meistars, kas uztaisījis tādu bildi: krievu ķeizars Jānis Briesmīgais ir ietriecis iesmu sava dēla galvā un saķēris tā asiņaino galvu kā vājprātīgs, kā dievu lūgdams, jūtot, ka viņš ir ko sliktu izdarījis. Kāds cits meistars esot brīnišķīgi skaistus mežus uzmālējis. Resni priežu meži, tādi baļķi, kādus mūsu zemē nemaz neesot redzējis. Esot arī viens meistars, kas bildē uzmālējis jūru. Vareni viļņi, un vētras un negaisi. Vēl kāds meistars cilvēku uzmālējis tā, ka neviens nevarot pateikt, vai tā ir bilde, vai dzīvs cilvēks. Viņš esot redzējis, esot arī no franču zemes bijusi atvesta tāda bilžu galerija, tur gan esot arī, nezin kāpēc tā (franču tauta esot turīga un kultūrēla tauta), uzmālējuši bildē sievietes — gluži neapģērbtas. Nezinu, kā viņi tur, tas viņiem pa tikumam esot. Viņš arī nesaprotot. Bet esot tā bijis! Vienu franču bildi, to gan viņš ļoti labi atceroties. Tādā kā mežā vairāki vīrieši. It kā būtu tāds mazs brokasts vai iedzeršana; viens kungs tā nogūlies it kā uz vienas rokas, papirausu rokā, jūt, ka tas papirauss deg. Tur gan kāda sieviete arī esot bijusi pusapģērbta. Nekādi viņš to nesaprot, kā tas viss tā var būt. Jā, un tāda pati muzejmāja esot arī Maskavā, kur viņš esot bijis savās dienasta darīšanās.

Nu, man par to stāstījumu bija ļoti daudz ko pārdomāt. Kā var uzmālēt bildē cilvēku kā pilnīgi dzīvu. Vai atkal par jūru. Es gan nebiju redzējis to, bet iedomājos, ka jūra ir tāds milzīgs ūdens klajums, kur otru krastu nevar redzēt. Un, kad saceļas vējš, tad tie viļņi nāk malā, baltas putas kuldami. Beigotu ezerā jau arī bija viļņi. Baltas putas gan nekad neredzēju, bet viļņi bija vējainās dienās. Es jau tūliņ stādījos priekšā — milzīgs plašums. Ja es skatos pāri Beigotu ezeram uz Mūļu pļavām, redzu, tur ir tīrumi un lauki, un mājas, bet tālumā māju jumti. Bet, ja nebūtu neviena māja, neviens tīrums, un tikai ūdens aiz mājām…

Līdaku upuris

Pagāja gadi, beidzās Pirmais pasaules karš. Atgriezās tās mājas saimnieks no Krievzemes. Mums vajadzēja pāriet citur. Mans tēvs gribēja tikt pie sava stūrīša zemes. Latvijas atbrīvošanas karā tēvs nebija karojis, un tā saukto jaunsaimniecību nedabūja. Bet kamēr nebij’ vēl tās jaunsaimniecības tā īsti sadalītas, viņam trīs gadus bija izdevība rentēt valsts zemi — turpat Ķoņu pagastā pie Dīķeru ūdensdzirnavām — man atkal bij’ tāda jauna paradīze.

Rūjā zivis, protams, bija lielākas un vairāk. Atkal kritu par upuri makšķerēšanai. Agri pavasaros, tikko ledus izgājis, jau staigāju gar upes malu, tāpat pastaliņās apautām kājām pa aukstiem ūdeņiem. Zivis tak’ vajadzēja ķert! Vajadzēja makšķerēt, vajadzēja iziet, līdz apsītēm iet līdz Tontes siena šķūnītim, tad uz lejas pusi līdz Ķoņu ūdensdzirnavām, līdz avotiem vajadzēja iet, līdz Birznieka birzei, un visur tur bija tādas labas zivju vietas, tādi atvari. Kas tur bij’ līdaku! Nu, zināms, tad jau vairs ar saru šņori un žebērkli neķēra zivis, bet ar makšķeri, makšķeres auklu. Makšķeres šņori gatavoja tā: no zirga astes kādu šķipsnu izgrieza, un no šiem sariem novija tādu tievu aukliņu. Makšķeru āķus jau nu dabūja pirkt tajā laikā kā lielus, tā mazus, vai trīsžuburainus vai divžuburainus. Makšķeres kātu, tā nu bija atkal tāda, kā saka, vesela ceremonija — dabūt to makšķeres kātu.

Vēl jau tur bij’ kāds puika, gājām Dīķeru mežā, kur aug tādas apses, tievas, garas apses, un kaut kur tā vairāk meža malā noskatījām ļoti tievu un garu, taisnu. Protams, to nogrieza ar kabatas nazi, nomizoja rūpīgi mizu un izžāvēja kaut kur mājas pažobelē. Un tās bij’ tās mūsu makšķerēšanas ierīces. Tā mazākā kārtiņa, tas bij’ tā sauktais mazais āķīts. Uz tārpa varēja izmakšķerēt raudiņas vai plicīšus. Bij’ līdzi kanniņa ar ūdeni: šo izmakšķerēto mazo plicīti vai raudiņu saglabāja ūdens kanniņā. Tad nogāja līdz lielākiem kādiem atvariem. Tad to raudiņu rūpīgi piestiprināja pie trīsžuburu āķa, to pie tās lielās makšķeres, tā sauktās līdaku makšķeres, un ar lielu meistarību iemeta atvara vidū. Pludiņš — korķis vienkārši —, tas jau rādīja, ja pieķeras zivs — līdaka ķerdama to kumāsu, to mazo raudiņu, kas nu tur dibenā peldēja, tā, protams, nosita to korķi zem ūdens. Un tādā gadījumā bij’ jārauj augšā, un tad tā līdaka drīz vien spārdījās ārā pļavas zālē. Nu, tā pagāja vasara. Tā pagāja arī citas vasaras. Nekas jau cits nebij’ — makšķerēšana, makšķerēšana.

Ikvienai vecai ēkai ir savs glezniecisks skaistums

Tāpat atkal meži bij’ tuvumā. Bet tad jau es gāju skolā. Pagastskolā trīs klases biju beidzis. No Ķoņu pagastskolas man dikti maz kas atmiņā palicis. Bet no Rūjienas pamatskolas ir ļoti daudz atmiņu, un par tādiem cilvēkiem, kuri, varbūt paši nezinādami, ievadīja mani gleznošanas pasaulē.

Viens no viņiem bija Rūjienas pamatskolas zīmēšanas skolotājs, mākslinieks Pēteris Kundziņš, vēlāk mēs viņu saucām arī par “mākoņu Kundziņu” — milzīgs meistars mākoņu gleznošanā. Viņš kādreiz mūs, pāris puikas, kas tā labāk zīmēja, ataicināja pie sevis mājās. Viņš dzīvoja netālu no skolas, mazā istabiņā, kas bij’ pilna ar grāmatām, ar gleznām, ar zīmējumiem. Un tur viņam bij’ arī tāda, kā mēs tagad sakām, gleznu reprodukciju kolekcija, ko Pēteris Kundziņš laipni izrādīja. Jā, vienā redzams — tas krievu ķeizars ir nositis savu dēlu. Vai tad nebūs tā pati, par ko man radinieks pirms daudz gadiem stāstīja, ka redzējis muzejā pie sienas. Pēteris Kundziņš sāka stāstīt. Tas ir tāds un tāds krievu mākslinieks. Tur ir Rēpins, tur ir Aivazovskis, tur ir Šiškins, un arī ārzemju mākslinieki tika vārdā nosaukti. Es parādīju viņam kādu savu zīmējumu — tur bij’ uzzīmēts tāds siena šķūnītis mežmalā. “Nu, jā,” Kundziņš teica, “ikvienai vecai ēkai ir savs glezniecisks skaistums.”

Otrs skolotājs — senaizmirstais latviešu gleznotājs Alfrēds Turauskis, kas ar saviem skaistajiem stāstiem mani ievadīja kalnu pasaulē. Nebiju redzējis ne jūru, ne arī kalnus. Viņš bijis skolotājs Sibīrijā Omskas pilsētā, un ar kādu ģeologu ekspedīciju viņam bijusi tā laime nonākt Altaja kalnu pašā centrā — pie Rahmanova ezera, pie Beluha kalna, pie Akema ezera, pie Katūnas upes, pie Argutas upes.

Vēlākos gados es vienmēr domāju par kalniem. Kaut kas tika lasīts, tika redzēti fotouzņēmumi. Kad jau apmeklēju kinoteātrus, tie tika redzēti arī kinofilmu skatījumā. Un mūžīgi es sapņoju, kā nokļūt kalnos.

Jūra, kāda tā ir

Dienišķo maizīti kaut kā jau vajadzēja pelnīt. Gāju kā gadījiena darbu strādnieks. Bet labāk man patikās strādāt pie grāvračiem. Zināms, smags darbs, bet mierīgs, un arī labi nopelnīju.

Tai laikā vajadzēja iziet obligāto kara dienestu. To es nokalpoju Rīgā. Runas par karu, par kara rīkiem un karošanu man bij’ pretīgas un biju laimīgs, kad pēc astoņpadsmit mēnešiem tiku atpakaļ pie vecākiem.

Vajadzēja atkal strādāt kā grāvracim, bet katru brīvu brīdi kaut ko zīmēju.

Es gleznoju daudz ko, arī kādu vellu, kādus siena šķūnīšus, Rūjas upi agrā pavasarī, kad sniegi kūst, vai rudeņos, tāpat arī ziemā.

Vasarā jūlijmēnesī kaut ko jau biju nopelnījis, atstāju grāvrakšanu, sēdos uz velosipēda. Man bija vajadzīgs apceļot Latvijas jūras piekrasti no Igaunijas robežas līdz Lietuvas robežai, no Ainažiem līdz Nīcas ciemam. Uz velosipēda man bij’ piemunstruēta tāda kastīte, kur glabājās studiju un gleznojamie materiāli, bij’ arī kaut kāda mugursoma, nedaudz pārtikas un kāds brezentiņš, ar ko segties lietus laikā. Ar velosipēdu es nobraucu no Rūjienas līdz Ainažiem, tālāk gar jūras krastu — Salacgrīva — Svētupe — Vidzemes skaistā jūrmala — pie Veczemjiem brīnišķīgi akmeņi — Kurmrags.

Ar velosipēdu pie rokas nonācu līdz Gaujas ietekai jūrā. Tad, protams, jāgriežas augšā uz šoseju. Un tālāk cauri Rīgai atkal gar jūras krastu — Rīgas jūrmala, Lapmežciems, Ragaciems, Mērsrags, Kolkasrags, Oviži, Ventspils, Labrags, Liepāja — līdz pat Lietuvas robežai. Jūras krasts, kāds nu kurā vietā. Vidzemes jūrmalā mazliet smilšakmeņu iezis, Kurzemes krastā pie Labraga augstie mālainie krasti. Tāpat ap Mērsragu ļoti akmeņainais krasts. Pie Kaltenes akmeņi, vētras krastā izmesti būrenieki. Sevišķi man iepatikās tie vecie būru kuģi, kuri bija strandējuši. Atceros, bija būrenieks Gulbis uz sēkļa Kaltenes jūrmalā. Tad nu es visādi ņēmos viņu uzgleznot, kādreiz arī iebridis līdz padusēm jūrā. Kolkasrags tāds smilšains, tur vecā bāka jūras krastā un arī augstais trigonometriskais tornis. Protams, es tur uzkāpu. Tad tur jau gan bija, ko redzēt! Varēja pāri jūrai redzēt Sāremā salu. Tālāk Saunagciems, Pitragciems, Mazirbe. Pilsēta Ventspils, tā nu mani mazāk interesēja. Bet atkal starp Ventspili un Liepāju tie augstie, skaistie Labraga mālainie krasti. Tā priekš manis bij’ pavisai savāda, neparasta pasaule.

Es jau, kad dienēju karadienestā Rīgā, tiku bijis vairākos muzejos. Bet to, ko es esu redzējis Latvijas jūras piekrastē, nevienā izstādē netiku manījis: nebija to akmeņulauku, veco kuģu vraku, augsto jūras krastu, tāpat kā viļņu un vētras. Izstādēs viss bij tāds, kā mēdz teikt, kā sīkāks, kā familjārāks. Priekš manīm tā bij’ tāda maza mīkla, kādēļ neredz to pirmatnējo, skaisto, skarbo pasauli. Bet tas arī nav tik svarīgi, es gleznoju jūru tādu, kāda viņa ir.

Ziemas periodā, es to visu palēnām apstrādāju. Kaut cik naudiņu biju nopelnījis, mierīgi dzīvoju vecāku mājā Rūjienā, daudz gleznoju. Mana mazā istabiņa bija pilna līdz griestiem ar zīmējumiem un gleznām.

Tikšanās ar Purvīti

Neatminu, kā tas nu bija, kā ne, bet es iepazinos ar Rūjienas zīmēšanas skolotāju un mākslinieku Staņislavu Birnbaumu. Viņš bija no Pēterburgas akadēmijas. Kādreiz Birnbaums atnāca pie manis mājās, apskatīja, ko nu es esmu tur padarījis. Viņš bija ļoti izbrīnējies. Viņš nevarot neko pateikt, bet uzrakstīšot vēstuli, lai aizbraucot uz Rīgu pie viņa studiju biedra, profesora Vilhelma Purvīša. Tā ar Birnbauma vēstuli kabatā 1932. gadā laimīgi nonācu pie mūsu lielā ainavu meistara. Vilhelms Purvītis dzīvoja Aspazijas bulvārī. Viņš bija ļoti laipns vīrs. Parādīju viņam savas studijas — kādus siena šķūnīšus un Rūju pavasara ūdeņos, arī no Vidzemes jūrmalas kaut ko. Tad viņš teica: “Jūs esat sava ceļa gājējs, un tāds jūs arī paliksiet. Jums pašam jāaiziet līdz lielajai mākslas pilsētai — ar zeltītiem tornīšiem, ar mākslas iestādēm. Bet tas ceļš ir tāls un grūts. Jūs esat iznācis no meža laukā uz grunts lielceļa. Tas izies uz šoseju, pa to jums būs jāiet līdz pilsētai. Neviens jums nevarēs palīdzēt. Motīvu jūs protat sameklēt, telpas izjūta jums ir, un pietrūkst ļoti maz. Tas ir mākslas artistiskums. To jūs atradīsiet.” Tad vēl viņš piemetināja: “Katru brīdi vajag strādāt, un domāt par mākslu, ne par naudu. Acīmredzot jūs pie tiem cilvēkiem piederat. Mākslā ir vajadzīga tā sauktā mākslas diplomātija, bet tādas jums acīmredzot nav un nebūs. Jūs esat jauns, jūs esat zemnieks. Kā jūs savu maizi pelnīsiet, nezinu. Bet palīdzēt jums neviens nevar. Strādājiet, strādājiet un strādājiet! Šeņķī neejiet!” Tas taisni apbrīnojami, ka ar vienu lauku puisi profesors varēja ielaisties sarunās.

Es esu aizmirsis Eiropu

Man laimējās palikt tādam malā stāvētājam. Es domāju, tas nav mans dzīves uzdevums — šaut vai būt par mērķi, lai citi uz mani šauj. Es sevi turēju par tādu, vienkāršiem vārdiem sakot, “bildīšu māleri”. Nu, par gleznotāju. Un tāds es biju, tāds es arī esu šodien. Beidzās karš, es sāku strādāt kā ugunsdzēsējs Rīgā. Tur bij daudz brīvā laika. Ja 24 stundas nodežurēja, tad 3 dienas, 3 naktis bij’ brīvas. Tā alga gan bij’ ārkārtīgi niecīga.

1948. gadā mūsu ģimeni apciemoja mans vecais skolotājs Alfrēds Turauskis. Sākās atkal viņa skaistie stāstījumi par Altaja kalniem. Tie manī uzkurināja tādu nenoslāpējamu ugunskuru. Tajā laikā bij’ tādi baigi Stāļina laika vergu likumi. Ja kāds cilvēks vienā darba vietā ir iesācis strādāt, tad viņam tur jāstrādā līdz mūža galam. Es gribēju atbrīvoties no darba. Nē, nekādā gadījumā. Tad man tomēr laimējās. Biju mazliet pazīstams ar mākslinieku Aleksandru Zviedri. Viņš teica, lai es pamelojot un iesniedzot kadru daļā lūgumu, protams, krievu valodā, ka es vēlos doties tur un tur “dļa sbora eķudnih maķerialov dļa karķin"[3. Skiču materiālu vākšana gleznošanai (no krievu valodas).]. Kā mākslinieks. Es jau nebiju mākslinieks, un vēl šodien neesmu mākslinieks. Es esmu vienkārši tikai gleznotājs. Man jau nav tāds papīriņš, kas apliecina, ka es esmu mākslinieks. Tādu lūgumu es tiešām iesniedzu, un mani atbrīvoja no darba. Ļoti labi. Aizbraucu uz Altaju. Tur es satiku labus ļaudis. Man nebij’ ne kāda karte, ne kaut kas. Altajs sākas no Gornoaltaiskas, no kurienes līdz Altaja centram bij’ kādi četri simti kilometru. Kā tur nokļūt? Man laimējās iepazīties ar apgabala virsmežzini, kura famīlijas vārdu gan es nezinu. Tas izstāstīja, kā nokļūt līdz Teļecas ezeram. Ceļu jau tur nebij’, var ceļot tikai ar laivām. Viņš ieteica, lai pagaidu, kad ies kāda mežniecības laiva. Tad pa Čulišmana upi es nonāku līdz Šuiskijtraktam, kas savieno Mongoliju ar Padomju Savienību. Tālāk man jādodas gar lielo Katūnas upi, līdz Akemas upei un gar to tālāk līdz Akemas ezeram.

Tur bija tik daudz skaista! — Varenais Beluha kalns. Milzīgais Akemas šļūdonis. Es gāju kā apmāts pa kalniem, gleznoju no rīta līdz vakaram. Man jau nebija telts. Man pat nebija, ar ko apsegties. Tikai tāda saplīsusi brezenta lupata. Pa nakti es pārgulēju zem kādas ciedras. Ar maizīti bija pavisai švaki. Tai laikā visā Altajā nemaz nedabūja maizīti pirkt. Ļoti pateicos tiem cilvēkiem, kuri daudzkārt man palīdzēja. Tā pati mežniecība pārdeva man savus pēdējos rudzu miltu krājumus — piecus kilogramus rupjus rudzu miltus. Teļecas ezera dienvidu galā bija meteoroloģiskā stacija. Tur viens vīrs dzīvoja, tāds Smirnovs. Viņa ģimenē es apmetos, un man no tiem pieciem kilogramiem rudzu miltu kaut kā izcepa dažus maizes kukulīšus. Kādus kartupeļus viņš ar’ vēl deva man klāt. Ar tiem es gāju turpat vai mēnesi pa Altaju. Katru dienu varēju to maizīti nolauzt tik daudz kā divu pirkstu biezumā. Tā bij’ sakaltusi tā, ka bija ar cirvīti jācērt. Protams, katliņš man bija līdzi, karstā ūdenī maizi kaut cik pamērcēju. Tā bij’ man pārtika. Es gāju ar iekšējām rezervēm, kā to dažkārt mēdz teikt.

Vairākas dienas biju dzīvojis pie Akemas šļūdoņa, kad pārtikas krājumi pilnīgi beidzās. Līdz tuvākai ģerevņai[4. Ciems (no krievu valodas).] kādi 70 kilometri. Baidījos, ka pusbadā vairs nevarēšu aizvilkties pie cilvēkiem. Nonācis tuvākā sādžā, protams, tiku tūliņ apcietināts kā spiegs. Tādus gleznotājus neviens gan tur nebij’ nekad ne redzējis, ne arī dzirdējis ko par tādiem. Jā, ģeologi — tādi bij’. Arī alpīnisti pirms kara esot bijuši. Bet tāds gleznotājs varētu būt tikai spiegs. Tā tiku apcietināts un aizvests pie predsedaķeļ seļsoveta[5. Ciema padomes priekšsēdētājs (no krievu valodas).]. Tas bij’ oirotu tautības cilvēks. Man laimīgā kārtā ienāca prātā, ka nu ir tā kārtīgi krievu valodā jāizlamājas. Tad tas predsedaķeļs seļsoveta, juzdams, ka es esmu īsts krievu cilvēks, palika tīri draudzīgs. Viņš pārdeva man vienu kilogramu aitu siera. Pat uz tēju uzlūdza. Maizītes jau viņiem pašiem nebij’. Tikai aitu siers. Laimīgi tiku no apcietinājuma palaists vaļā.

Naudas man bij’ dikti maz. Tas pats predsedaķeļs ieminējās, ka līdz apriņķa pilsētai, kur es varētu sēsties kādā smagā automašīnā, kas novestu līdz Bijskas dzelzceļa stacijai, ir kādi sešdesmit kilometri, un mani varētu ar zirgu aizvest. Bet tad viens pusstops man gan būtu par to jāmaksā. Sešas nedēļas es biju vandījies pa Altaja kalniem, un tik ļoti novājējis, ka vairs spēka tikpat kā nebij’. Ar zirgu novest... Nu, tas gan būtu ārkārtīgi labi.

Un es nekādīgi nevaru to saprast līdz šai dienai, kā tas tālākais varēja gadīties. Iebraucot Ustkoksas pilsētā, mans vedējs uzreiz apstājas pie stolovajas[6. Ēdnīca (no krievu valodas).], kas atradās pilsētas centrā. Es samaksāju viņam 30 rubļus, par ko varēja nopirkt vienu pusstopu. Vedējs iegāja tūliņ blakus esošā degvīna tirgotavā. Pēc apcietināšanas ļoti baidījos no čekas virsniekiem, kuriem bija cepures ar ziliem dibeniem un sarkanām bantēm. Bet tieši pie stolovajas durvīm uz sola sēdēja četri tādi vīri. Ļoti noskatījās uz mani. Biju nožēlojamā izskatā, apaudzis ar bārdas pūkām, mugurā saplēsta pufaika. Uz vēdera tai liels, izdedzis caurums. Kādā naktī biju apgūlies pārāk tuvu ugunskuram, un dzirkstele bij nokritusi tieši uz vēdera. Tie virsnieki tā mani pētīja, ka radās sajūta, ka es tūliņ tikšu apcietināts. Tad pie manis pienāca gadus desmit vai varbūt divpadsmit vecs puika, un apbrīnojamā kārtā paņēma manu somu. Sveša pilsēta, neviens nav pazīstams un uzreiz viens puika: “Iģom u nas.”[7. “Nāc pie mums” (neveikli krieviski).] Es sāku runāt, ka mājās dikti gribas, bet varbūt stolovajā ko var dabūt.

Tur papirausi, laikam kāda pudele ar’ bij’ dabūjama un zupa. Tā maksāja tikai dažas kapeikas. Pasūtīju divus šķīvjus — puikam un pats sev. Tā zupa gan bij’ tikai ūdens un laikam prosa. Prosa bija tai laikā tāda diezgan iecienīta barības viela Āzijā, nu, tie putraimiņi. Paēdām, pēc tam puika atkal paņēma manu somu un teica: “Davai, iģom!“ Gājām droši tiem čekas virsniekiem garām, runājamies mazliet. Tie man vairs nekādu vērību nepiegrieza. Aizgājām netālu, kur dzīvoja tā puikas vecāki. Ļoti laipni krievu cilvēki. Likās, ka viņi mani būtu gaidījuši. Es to varu teikt vai simt reiz, nesaprotu, kā tas gadījās. Tur pa nakti varēju pārgulēt, tur varēju paēst. Viņiem bij’ vēl saglabājušies daži vecie kartupeļi. Un kāds vecs vīrs Katūnas upē bij’ izvilcis krietnu līdaku, varbūt divu vai vairāk kilo smagumā. Tā bija izvārīta, un es pa ilgiem laikiem dabūju mierīgi paēst. Es apēdu vismaz divus kartupeļus, bet zivi varēja ēst, cik patīk.

Es jau viņiem biju stāstījis, ka man jātiek uz Bijsku, uz dzelzceļa staciju, jo braucu atpakaļ uz dzimteni. Otrā rītā es vecajam vīram teicu, ka iešu atkal uz centru, kur varbūt gadīsies kāda smagā mašīna. Tas teica: “Jesļi nado centr, zģesj golosovaķ.”[8. “Ja vajag uz centru, balso šeit.” (neveikli krieviski)] Laimīgi jau pirmo mašīnu nobalsoju. Tā bij’ bencīna cisterna. Šoferam blakus sēdēja kāds pabrangs priekšnieks ar portfeli klēpī. Viņi labprāt mani aizvedīšot. Tikai ne līdz Bijskai, bet līdz Šuiskijtraktam, kas esot 260 kilometru attālumā. Viņi braucot pēc bencīna, bet man būs jāstāv kājās bencīncisternas aizmugurē. Tur bij’ divi tādi ne vairāk kā divdesmit centimetrus gari metāla stieņi, uz kuriem varēja kājas uzlikt, kā arī divi dzelži augšā, pie kuriem es varēju ar rokām turēties. Rukzaku[9. Mugursoma (no krievu valodas)], kurā bez saplēstā brezenta bija arī manas studijas — vislielākā vērtība, kuru dēļ es uzņēmos tās grūtības —, ieliku pie šofera kabīnē. Bet pats nostāvēju kājās visus tos 260 kilometrus. Pa ceļam bija vējš un lietus, arī sniegputenis, kā jau tas notiek Altajā, kur pat vasaras vidū var uznākt bieza sniega kārta. Vietējie ļaudis jau pieraduši. Pat neinteresējās, vai es tur vēl esmu, vai neesmu tās cisternas pakaļgalā. Pievakarē nobraucām līdz Šuiskijtraktam. Tie cilvēki pārgulēja pa nakti tā bencīnsadales punkta koridorā, arī es turpat priekštelpiņā. Nākošā dienā ar dažādām mašīnām nokļuvu Bijskā, tad devos uz dzelzceļa staciju un tālāk, līdz atkal nonācu mājās. Mīļā sieva gaidīja mani.

Bieži vien Altajā — tālu kalnos — es domāju, ka kaut kur ir tāda Latvija, kaut kur ir Rīga, kaut kur ir mana ģimene. Es jau biju brīvs cilvēks, varēju atgriezties katrā laikā. Bet es gribēju vairāk savākt, vairāk redzēt, vairāk uzgleznot, un tādēļ uzņēmos visas tās briesmas. Tā laimīgi nonācu mājās. Atkal savā ģimenē, atkal strādāju savu darbu, nekā tur interesanta nav ko stāstīt ne priekš citiem, ne arī pašam.

Nākamos gados turpinājās mani ceļojumi. Man kā ugunsdzēsējam laimējās vienmēr dabūt līdz diviem mēnešiem garu atvaļinājumu. Nākošais ceļojums bija uz Kaukāzu, tad Isikula ezers, Tjanšana kalni, tad atkal Kaukāzs, tad Krima, un tad Hibīnu kalni, tad Baltā jūra, atkal Kaukāzs, atkal Altajs, atkal Baikāls un tā tālāk, un tā tālāk. Divdesmit vasaras es ceļoju pa kalniem, savācu ļoti daudz materiālus.

Altajs bij tāda skaista kalnu pasaule. Vienalga, vai tas būtu pie Beluha pakājes, vai arī Mongolijas robežas tuvumā. Es vienmēr skatījos, vai kaut kur augstu kalnos nepavērsies mākoņi un starp melnajām klintīm neparādīsies Svētā Grāla pils Monzalvāta. Tur ir tāda brīnišķīga vieta, no kurienes tālumā dienvidaustrumos var redzēt Tabin bogdo olu. Tas ir budistu piecu svēto kalns. Bet ziemeļrietrumos paliek varenais, sniegos tērptais, mirdzošais Beluha kalns. Un tur kādu rītu, agri pamostoties, man spirgtā rīta vēja iespaidā ausīs it kā ieskanējās Svētceļnieku dziesma no Riharda Vāgnera operas Tanheizers. Jā, šai vietā man lielajam mūzikas ģēnijam jābūvē monuments. Un es ar tūliņ sāku gleznot. Pirmais uzmetums tika taisīts vienā no brīnišķīgākām vietām uz zemeslodes. Dažādi citi varianti tika taisīti vēl daudzus gadus pēc tam. Bet Ziemeļšuiskas kalnos es gribēju būvēt monumentu lielajam mūzikas ģēnijam Ludvigam van Bēthovenam. Starp augstām klintīm, starp mākoņiem un sniegiem parādās neparasta celtne — akmeņu krāvumi. Un tā es esmu neskaitāmos variantos uzbūvējis monumentus šiem mūzikas ģēnijiem. Ir lielas gleznas, ir mazākas, ir skices, studijas...

Es nezinu, ko Eiropa šiem lielajiem gariem ir darījusi. Es nezinu, vai tur ir kāds varens monuments. Es gan tos esmu uzbūvējis, protams, savā fantāzijā. Tie atrodas Altaja kalnos, Tjanšanā vai Kaukāzā kalnos, pie Isikula ezera vai pie Baikāla. Es esu bijis tuvu varenai un skarbai dabas pirmatnībai. Es esu aizmirsis Eiropu, es esu aizmirsis nāvi un asinis, gestapo un čekas briesmu darbus.

Materiāls sagatavots ar Rūjienas izstāžu nama vadītājas Līgas Siliņas palīdzību

Publicēšanai sagatavojis Jānis Kalnačs