Visa valsts tevi grib, Makarov. Makarovs parāva durvju rokturi uz savu pusi. Bļā. Jūs ko, sapisušies esat? Sīks, vārgs, šķidriem matiņiem, bet ķetnas spēcīgas, ar rūsganu spīdumu. Durvju rokturis palika viņam saujā. Viņš nosvieda to uz grīdas. Durvju ailē Makarovs redzēja televīzijas kameras, ģenerāļu uzplečus, tālāk sievietes ar ziediem un garīdznieku sutanas. Priekšā stāvēja pastnieks ar pavēsti. Makarov, paraksties! Ej tu..., teica Makarovs, neparakstīšos. Viņš stāvēja baltā apakškreklā un mājas biksēs. Krekšķēdams Makarovs centās iebāzt savu šļaugano locekli burkānkrāsas matiem noaugušās sievas durstīgajā klēpī, kad atskanēja trīskāršs durvju zvans. Makarovs izlēma vaļā nevērt. – Ne tur bāz, paņem augstāk, – satraukti noņurdēja sieva. Pa durvīm sāka dauzīt. Makarovs atgūlās uz sievas un ieklausījās. – Nu, tas ir kaut kas velnsviņzinkas, – paziņoja sieva ieplestām kājām. Pa durvīm piepeši iebelza tā, ka sašūpojās lustra ar kareklīšiem. – Pidari, – noelsās Makarovs, – nevēršu vaļā. – Makarov, ko tu, neģēli, esi ievārījis? – sieva izbiedēti sakļāva kājas un ieurbās Makarovā jaunām niknām acīm. – Makarov! Nepietiek, ka tu jau gadu mani nevari izdrāzt, tu pie tam vēl esi arī bandīts? – Atpisies, – paraustīja plecus Makarovs. Trieciengrupa. Lai lauž. Kaķene aiz bailēm sāka sisties pret dzīvokļa sienām. – Makarov, – sieva piepeši ieaurojās, nometot no sevis vīru, – viņa dabūs sirdstrieku. Atver! Viņi mūs nositīs! – Makarovs, iestūmis kājas čībās, devās uz durvju pusi. Viņa galva izskatījās pēc sažņaugtas dūres. Makarovu draudzīgi sagrāba aiz rokām un izvilka kāpņu laukumā. – Neizlocīsies! – līksmi iekliedzās pastnieks. – Paraksti! – Viņam iespieda rokā pildspalvu. – Par ko? – pajautāja Makarovs. – Ko es jums esmu nodarījis? – Viņš piespieda pavēsti pie durvīm, padomāja un parakstījās:– Makarovs. Ģenerālis metās viņam virsū. Baznīctēvi iedūcās. – Tu esi uzvarējis, Makarov! – ar sajūsmu viņā lūkodamies, auroja ģenerālis. – Viss! Tu esi uzvarējis! – Ko, pie pipelēm? – atcirta Makarovs. – Ko es esmu uzvarējis? – Tu esi uzvarējis visus sūdabrāļus! – ģenerālis kliedza. – Makarov, tu visus esi uzvarējis! – Televīzijas kameras sarkanā actiņa filmēja uzvarējušo Makarovu. – Es kaut ko te nesaprotu, – teica Makarovs. – Makarovu ir daudz. Jūs būsiet sajaukuši durvis. – Tu esi mūsu vienīgais Makarovs, – teica otrs ģenerālis, pabīdīdams malā pirmo ģenerāli. Viņam sekoja trešais ģenerālis, nomaļāk stāvēja pulkvedis. – Apsveicu. Tu esi mūsu krievu pasaules čempions. Atvainojiet, ka es uz tu, – palaboja ģenerālis. – Emocijas traucē elpot. Nesiet ziedus! – Lejā pagalmā sāka spēlēt pūtēju orķestris. Pastnieku nostūma malā apsardze. – Katja, – Makarovs pagriezās pret sievu, – padod svīteri. Sieva iznesa no dzīvokļa melnu svīteri. Uz tā bija pelēkas kaķa spalvas. Makarovs uzvilka svīteri virs baltā apakškrekla. – Kā jūs jūtaties pasaules čempiona statusā? – jautāja čirkainais telereportieris. – Kas mani iecēlis par pasaules čempionu? – Makarovs pajautāja ģenerālim. – Tauta, – teica ģenerālis. Līdzās stāvēja Makarova sieva Katja ar pelēko kaķeni rokās. Priesteri zeltītos tērpos sāka dziedāt kaut ko svinīgu. – Kādā disciplīnā? – jautāja Makarovs. – Ko, ko? – ģenerālis saminstinājās. – Kādā disciplīnā es esmu kļuvis par pasaules čempionu? – Nu, pats zināt, – ģenerālis samulsa no negaidītā jautājuma. – Makarovs paberzēja neskūto seju. – Es gan jau zinu, – viņš teica, – bet jūs? – ģenerālis nosarka no tā, ka viņam uzdevis jautājumu pats Makarovs. – Veterāni, tie ar’ jums lūdza sveicienus nodot, – roku pie cepures piešāva vēl viens ģenerālis. – Paldies, – teica Makarovs. – Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, – viņš atkal pievērsās samulsušajam ģenerālim. Pārējie ģenerāļi pārmetoši skatījās uz samulsušo ģenerāli. Pulkvedis pavirzījās tuvāk. – Jūs esat pasaules čempions pašā galvenākajā veidā, – viņš teica. – Karaliskajā! – Makarovs salieca roku elkonī un parādīja pulkvedim savu bicepsu. – Makarov, – čukstēja sieva Katja ar burkānkrāsas matiem. – Nāc mājās. Lai viņi visi... Nāc mājās, Makarov! – Sākās kņada. Ar rožu klēpjiem rokās ieradās pazīstami kultūras darbinieki, kurus Makarovs bija redzējis pa televizoru. – Ak tu tētīt! – Katjai atkārās žoklis. – Sveicināti, – Makarovs bija priecīgs viņus ieraudzīt. – Sveicināti, – viņam dziļi palocījās kultūras darbinieki. – Nu, kā jums patīk jūsu jaunā loma? – jautāja viens no darbiniekiem. – Jums taču tagad nāksies apbraukāt visas zemes, visus kontinentus. – Es gribu uz Paragvaju, – bāli pasmaidīja Makarovs, – taču man nepatīk braukāt un es baidos no lidošanas. – Jūs aplidosiet visu zemeslodi, – nerimās kultūras darbinieks. – Būs, es paredzu, daudz darba, – saujā ieklepojās Makarovs. – Telegramma no Baltā nama! – paziņoja pastnieks. – Nāksies ķerties pie angļu valodas, – teica Makarovs. – Es tos viņu burtus pazīstu, bet domu nejēdzu. – Iemācīsieties! – teica pastnieks. – Noteikti iemācīsieties. – Lai gan, ja godīgi, mums nav vajadzīgas vispārcilvēciskās vērtības. Mums savējo pietiek! – piezīmēja kultūras darbinieks. Sacēlās piekrītošs troksnis. – Paklau, – piepeši atcerējās Makarovs, klusi vēršoties pie kultūras darbinieka. – Es esmu pasaules čempions. Tas būtu skaidrs. Bet kādā disciplīnā? – Jūs jokojat, – apjuka kultūras darbinieks. – Es tiešām nezinu, – godīgi iebilda Makarovs. – Jūs dzenat velnu, – iesmējās kultūras darbinieks. – Tauta jūs mīlēs jūsu humora izjūtas dēļ. – Makarovs uzlūkoja pūli. Pūlī viņš pamanīja meiteni ar kallu ziediem. – Lūk, jūs, meitenīt! – teica Makarovs, – panāciet šurp. – Skaistā meitene pienāca bez liekas kautrēšanās. Viņa bija daudz skaistāka par Makarova sievu Katju ar pelēko kaķeni rokās. – Kas es esmu? – Makarovs jautāja meitenei. – Pasaules čempions! – meitene ar sajūsmu atbildēja. – Kādā disciplīnā? – smejot jautāja viņai Makarovs. – Pateikt? – vēl līksmāk atbildēja meitene. – Saki! – Jūs esat pasaules čempions seksā! – skaļi iespurdzās meitene. – Makarovs aizdomājās, sagremodams jauno informāciju. Šī jaunuve ar nekļūdīgo muti bija galvas tiesu garāka par Makarovu. Viņa mīņājās melnā kleitā ar plati ieplestām kājām. Viņa iespiedās ar ceļgalu viņam kājstarpē. – Papucīt, kāda tev garšīga konfekte! – Ko? – Tavs loceklis kļūs par vīriešu dizaina etalonu. Londonā tu cīnīsies ar pedofiliju. Pamatā ar savu iekšējo. – Makarovs nervozi norija siekalas. – Tu kļūsi par pieredzējušu Ūlisu. – Par ko? – Es precēšu tevi. Tu sapratīsi, ka veselīgs sekss ir tikai viltīgs triks. Vienreiz tu aizmuksi no pasaules slavas un neticības cilvēkiem, no draudiem un atentāta mēģinājumiem uz Paragvaju, taču tava lidmašīna nokritīs džungļos un tevi aprīs tīģeri. – Makarovs ieraudzīja tālumā Katjas matus. – Katja, ved mani mājās, – viņš palūdza. Meitene pieglaudās Makarovam pie auss. – Visa Krievzeme tevi grib. – Es arī viņu gribu, – atbildēja Makarovs.
No krievu valodas tulkojis Ilmārs Šlāpins
