Pasaule no Paviča redzespunkta

Izdevniecībā Jāņa Rozes apgāds iznācis Milorada Paviča romāna Hazāru vārdnīca tulkojums latviešu valodā

“Šīs grāmatas tagadējais sarakstītājs apsola, ka cilvēks, to izlasījis, nenomirs, kā tas notika ar viņa paša priekšteci, kam piederēja Hazāru vārdnīcas pirmā autora 1691. gada izdevums, un piedāvā lasītājam vienošanos. Lai viņš iedomājas, ka šis teksts ir rakstīts, gaidot vakariņas, bet tiek lasīts tūlīt pēc pusdienām. Rakstītājs alkst remdināt izsalkumu, tāpēc ir lakonisks, turpretī sātajam lasītājam pat šis ievads var likties pārmēru garš.”

Šādi lasītāju uzrunā grāmata, kas jau no sākta gala ir fikcija un meli. Tās autors, Belgradas rakstnieks Milorads Pavičs kļuva slavens, pateicoties blefam. Uzrakstot pirmo grāmatu pašizdomātā žanrā, viņš uzreiz kļuva par klasiķi. Bet romāns sākas ar to, ka stāsta par sevi – par Hazāru vārdnīcas tapšanu.

“Tas, par ko vēstīts šajā vārdnīcā, ir noticis vai nu ap mūsu ēras 8. – 9. gadsimtu, vai arī bijuši vairāki līdzīgi notikumi. Speciālajā literatūrā to dēvē par “hazāru polemiku”. Hazāri bija neatkarīga un stipra kareivīgu nomadu cilts, kas neatminamos laikos, svelmaina klusuma dzīta, atnāca no austrumiem, lai starp 7. un 10. gadsimtu apmestos sauszemē, kas šķīra Kaspijas jūru no Melnās. Zināms ir vienīgi tas, ka vēji, kuri viņus turp aizvēdīja, bijuši vīrišķas cilmes, jo nekad neatnesa lietu. Uz tiem auga zāle, kas debesīs plīvoja kā gara bārda. Kādā senā slāvu mitoloģijas avotā ir pieminēta Kazu jūra, un to varētu saprast tā, ka šī jūra saukta par Hazāru jūru, jo slāvi hazārus dēvēja par kozariem. Vēl zināms arī tas, ka hazāri starp Melno un Kaspijas jūru nodibinājuši varenu valsti ar kādu mums vēl šobaltdien nepazīstamu ticību. Kaujās kritušo vīru atraitnēm devuši pa spilvenam, lai viņas tajā krātu asaras, ko lēja par bojāgājušajiem karotājiem. Vēsturē hazārus darīja pazīstamus viņu kari ar arābiem un 627. gadā noslēgtā savienība ar Bizantijas imperatoru Hērakliju, tomēr viņu cilme palikusi neizdibināta. Zudušas arī visas pēdas, kas rādītu, ar kādu vārdu un kādā tautā hazāri būtu meklējami mūsdienās. Piemiņu par viņiem glabā tikai viens apbedījumu lauks pie Donavas, par kuru gan nav droši zināms, vai tas tiešām pieder hazāriem, – kā arī kaudze atslēgu, kam galviņas vietā ir trejstaru sudraba vai zelta monēta. Pēc Daubmana domām, tādas lējuši hazāri. No vēstures arēnas viņi nozuda kopā ar savu valsti – sakarā ar notikumiem, par kuriem galvenokārt arī tiks stāstīts šajā grāmatā. Pametuši savu sākotnējo un mums tā arī nezināmo ticību, hazāri pievērsās kādai no trijām gan toreiz, gan tagad pazīstamajām reliģijām (atkal nav zināms, tieši kurai): jūdaismam, islāmam vai kristietībai. Drīz pēc ticības maiņas viņu valsts sabruka. Krievu karavadonis Svjatoslavs desmitajā gadsimtā to apēda kā ābolu, nenokāpdams no zirga. Hazāru galvaspilsētu Volgas grīvā krievi 943. gadā nopostīja astoņās naktīs, bet starp 965. un 970. gadu iznīcināja arī visu valsti. Aculiecinieki vēsta, ka galvaspilsētas namu ēnas vēl ilgi nav gribējušas zust, lai gan ēkas jau sen bijušas sagrautas. Ēnas spītēja vējiem un Volgas ūdeņiem. Krievu 12. gadsimta hronikā lasāms, ka 1083. gadā kāds Oļegs ir dēvēts par Hazārijas arhontu, taču hronikas tapšanas laikā bijušās hazāru valsts zemes jau apdzīvoja cita tauta – kumieši. Hazāru materiālās kultūras liecības ir vairāk nekā trūcīgas. Nav atrasti ne sabiedriskas, ne privātas dabas uzraksti, ne pēdu nav no Halevī pieminētajām hazāru grāmatām un ne miņas nav arī no viņu valodas, kaut gan Kirils vēsta, ka ticības rituālus viņi piekopuši savā mēlē. Vienīgā bijušās Hazārijas teritorijā, Suvarā atklātā sabiedriskas nozīmes būve vairāk tomēr šķiet bulgāru, nevis hazāru cilmes. Neko ievērības cienīgu nav devuši arī izrakumi senajā Sarkilas pilsētā, par kuru zināms, ka tur bizantieši pēc hazāru lūguma viņiem uzcēluši cietoksni. Pēc valsts bojāejas hazāri tiek pieminēti arvien retāk. Desmitajā gadsimtā kāds maģāru vadonis tos aicinājis apmesties viņa zemēs, bet 1117. gadā hazāru sūtņi ieradušies pie Kijevas kņaza Vladimira Monomaha. 1309. gadā Presburgā (tagadējā Bratislavā) katoļiem aizliedza stāties laulībā ar hazāriem, un trīsdesmit septiņus gadus vēlāk pāvests šo lēmumu apstiprināja. Tas arī ir gandrīz viss, ko mēs zinām.
Hazāriem tik liktenīgā ticība maiņa, kā teikts vecās hronikās, atgadījusies šādi. Viņu valdnieks, kagans redzējis sapni. Nākamajā rītā licis ataicināt trīs dažādu zemju filosofus, lai tie šo sapni iztulko. Kaganam tas šķitis no valstiskā viedokļa tik svarīgi, ka viņš nolēmis ar visu tautu pāriet tā gudrā vīra ticībā, kurš sniegs pārliecinošāko sapņa skaidrojumu. Daži vēstures avoti ziņo, ka tajā dienā, kad valdnieks pieņēmis šo lēmumu, viņam atmiruši mati uz galvas. Viņš sapratis, ko tas nozīmē, taču kaut kas viņam licis turpināt iesākto. Kagana vasaras mītnē ieradās viens islāma, viens ebreju un viens kristiešu misionārs. Citiem vārdiem sakot, viens dervīšs, viens rabīns un viens mūks. Valdnieks katram uzdāvāja no sāls darinātu dunci, un sākās debates. Triju domātāju viedokļi un sacensība, katram aizstāvot savu ticību, viņu personība un “hazāru polemikas” iznākums modināja lielu ziņkāri un radīja stipri pretējus spriedumus par šī notikuma pirmavotu un sekām, kā arī minētās polemikas uzvarētājiem un zaudētājiem. Gadsimtu gaitā tai veltīti neskaitāmi pētījumi ebreju, kristiešu un islāma pasaulē, un šis process turpinās vēl tagad, kad hazāru sen vairs nav. Interese par hazāriem pēkšņi atdzima 17. gadsimtā, kad tika apkopotas un sistematizētas līdz tam izkliedētās plašās ziņas par viņiem. 1691. gadā tās vienā sējumā izdeva Borusijā – tā tolaik sauca Prūsiju –, un šajā grāmatā bija ietverti pētījumi par trejstaru naudiņām, senā gredzenā iegravētiem vārdiem un zīmējumu uz krūkas, kurā hazāri bija glabājuši sāli; bija diplomātiskā sarakste un rakstnieku portreti, kur dibenplānā uz plauktos stāvošo grāmatu muguriņām varēja izlasīt to nosaukumus, bija denunciantu ziņojumi, testamenti un Melnās jūras papagaiļu teiktais – uzskatīja, ka šie putni runā zudušajā hazāru valodā, – bija gleznās atainoti muzicēšanas skati, kuros izdevās atšifrēt nošu pierakstus, un bija tetovēta cilvēka āda, nemaz jau nerunājot par bizantiešu, ebreju un islāma cilmes arhīvu materiāliem. Īsi sakot, lietā tika likts viss, ko 17. gadsimta cilvēka iztēle spēja aptvert un izmantot savā labā, un iznākumā radās vārdnīca. Šo negaidot modušos interesi par tūkstoš gadu seniem notikumiem kāds hronists skaidrojis diezgan miglaini paustā atziņā: “Ikviens no mums savu domu ved sev priekšā kā pērtiķi saitē. Kad cilvēks lasa, viņam ir divi šādi pērtiķi: viens paša un viens svešs. Vai, kas vēl ļaunāk, ir pērtiķis un hiēna. Tad jālūko, ar ko katru barot, jo hiēna neēd to pašu, ko pērtiķis...”

Lai kā tur bija, poļu izdevējs Ioannes Daubmannus vai kāds viņa mantinieks ar šādu vārdu minētajā 1691. gadā laida klajā hazāru jautājumam veltītu krājumu, kas vienīgajā šādam darbam piemērotā veidā aptvēra visu raibo ziņu klāstu, ko gadsimtiem ilgi bija krājuši un zaudējuši tie, kam rakstāmspalva aiz auss un mute notriepta ar tinti. Grāmata bija veidota vārdnīcas formā un dienasgaismu ieraudzīja ar nosaukumu Lexicon Cosri. Kristiešu versija vēsta, ka izdevējam šo krājumu nodiktējis mūks, vārdā Nikolas Teoktists, kurš reiz austriešu un turku kaujas laukā atradis un no galvas iemācījies dažādas izcelsmes rakstu pieminekļus par hazāriem. Šī iemesla pēc Daubmana krājums sastāvēja no trim atsevišķām vārdnīcām. Tur bija atsevišķs hazāru problēmai veltīts islāma avotu glosārijs, alfabēta kārtībā sniegti seni ebreju raksti un nostāsti, kā arī kristiešu avotos gūtās ziņas.

Daubmana vārdnīcu vārdnīcai par hazāru valsti bija neparasts liktenis. No grāmatas piecsimt eksemplāriem viens bija iespiests ar indīgu krāsu, un šajā ar apzeltītu sprādzi aizdarāmajā sējumā bija ievietots arī leksikona kontroleksemplārs ar sudraba vāku sprādzi. 1692. gadā inkvizīcija iznīcināja visu Daubmana grāmatas metienu, palika tikai saindētais eksemplārs kopā ar to, kam bija sudraba sprādze, jo tie nekrita cenzūras nagos. Tādējādi nāvei bija lemti neticīgie un nepaklausīgie, kas uzdrīkstējās aizliegto vārdnīcu lasīt. Ikviens, kurš to atvēra, drīz kļuva stīvs, uz savas sirds kā kniepadatas uzdurts. Parasti lasītājs mira devītajā lappusē, vietā, kur rakstīts: verbum caro factum est – “vārds kļuvis par miesu”. Ja reizē ar indīgo tika lasīts arī kontroleksemplārs, tas ļāva noteikt nāves iestāšanās mirkli. Ar sudraba sprādzi aizdarītajā sējumā bija piezīme: “Ja jūs pamostaties un jums nekas nesāp, tad ziniet, ka neesat vairs dzīvajo vidū.”

No 18. gadsimtā dzīvojušās Dorfmeru ģimenes mantojuma tiesas prāvu dokumentiem izriet, ka “zelta” jeb saindētais vārdnīcas eksemplārs šajā prūšu dzimtā pārgājis no paaudzes uz paaudzi. Vecākais dēls saņēmis pusi grāmatas, bet pārējie bērni – pa ceturtdaļai vai mazāk atkarībā no tā, cik viņu bijis. Katrai grāmatas daļai atbilda attiecīga daļa Dorfmeru mantības: augļu dārzi, pļavas, druvas, ēkas, ūdeņi un lopi. Daudzus gadus neviens ģimenes locekļu nāvi nesaistīja ar vārdnīcas lasīšanu, taču reiz uznāca sausums un lopu mēris, un kāds Dorfmeriem pateica, ka jebkura grāmata, tāpat kā jebkura meitene, varot kļūt par vellatu. Tās gars tad nākot pasaulē, lai postītu un bendētu visu, kas apkārt, tāpēc vajagot aiz grāmatas sprādzes aizbāzt mazu koka krustiņu, kādu liek uz lūpām meitenei, kad tā pārvēršas par raganu. Gars vairs netiek laukā un nevar kaitēt mājiniekiem. Tā izdarīja arī ar Hazāru vārdnīcu. Zem sprādzes šķērsām aizsprauda krustiņu, gluži kā aizbāžot grāmatai muti, – taču nu nelaimes bira kā no pilnības raga, mājinieki miegā smaka un mira. Viņi devās pie garīdznieka un izstāstīja, kas notiek. Tas atnāca, izņēma krustiņu, un tūlīt visas nedienas beidzās. Garīdznieks piekodināja vairs nebāzt aiz vārdnīcas sprādzes krustu, jo grāmatas gars klīst ārpus tās. Bailēs no krusta viņš nedrīkst griezties atpakaļ, tāpēc plosās un dara ļaunu. Zeltītā sprādze tika aizsprādzēta un grāmata gadu desmitiem neaiztikta stāvēja plauktā. Naktīs no Daubmana leksikona puses nāca neparastas skaņas; kādā dienasgrāmatas ierakstā, kas izdarīts tālaika Lembergā (Ļvovā), teikts, ka leksikonā ticis iebūvēts smilšu pulkstenis. To izdarījis Zogar zinātājs Nehama, kurš pratis vienlaikus runāt un rakstīt. Viņš arī apgalvojis, ka savā rokā pazinis dzimtās ebreju valodas patskani he, bet vārdā vav – savu vīrieša dvēseli. Sējuma muguriņā ievietotā klepsidra nav bijusi redzama, un tikai, lasīdams pilnīgā klusumā grāmatu, lasītājs varējis dzirdēt tekam smilšu strūklu. Kad tā izsīka, grāmatu vajadzēja apgriezt otrādi un lasīt pretējā virzienā, no rindas beigām uz sākumu, jo tad atklājās leksikona slepenā jēga. Tomēr jāpiebilst, ka rabīniem nepatika, ja viņu tautieši pārāk interesējās par Lexicon Cosri, tāpēc šī grāmata laiku pa laikam kļuva par ebreju zinību vīru uzbrukumu objektu.
Rabīni gan neapšaubīja vārdnīcas ebreju avotu ticamību, viņi tikai nespēja pieņemt citos avotos paustos argumentus. Un beigās vēl jāpastāsta par bēdīgo likteni, kāds Hazāru vārdnīcu piemeklēja Spānijā. Islāmticīgo mauru vidē leksikona sudrabsprādzes eksemplāram tika uzlikts astoņsimt gadu ilgs lasīšanas aizliegums, kurš vēl nav beidzies, un šāds lēmums laikam izskaidrojams ar to, ka Spānijā tolaik vēl mita hazāru valsts izcelsmes ģimenes. Hronikās teikts, ka šiem “pēdējiem hazāriem” piemitis dīvains ieradums. Tos, ar kuriem viņi bija sagājuši naidā, tie katrā ziņā centušies nomelnot un noķengāt, kamēr šie cilvēki gulēja, taču vairījušies ar savām lamām un lāstiem viņus pamodināt. Laikam jau viņi sprieda, ka šāds nolādējums būs stiprāks un drīzāk iedarbosies nekā tāds, kas vērsts pret nomodā esošu pretinieku.”

Šobrīd romāns ir pārtulkots vairāk nekā 22 valodās (krieviski vien izdots kādas 12 reizes, angliski atrodami astoņi dažādi izdevumi), tas ir piedzīvojis visdīvaināko likteni, sākot ar aizliegumiem un beidzot ar kulta statusu. Leģendas, kas iekļautas pašā tekstā, ir apaugušas ar leģendām par grāmatas, tās tulkotāju, izdevēju un lasītāju likteņiem. Pamatojoties uz titullapā norādīto 100 000 vārdu apjomu, dažādi tulkotāji ir centušies iekļauties vārdu robežās un pārtraukuši romānu katrs savā vietā. Latviešu valodā pārtraukums bija vēl dramatiskāks – tulkotājs Vinifreds Kraučis to nepabeidza, aiziedams no dzīves pārdesmit lappuses pirms grāmatas beigām. Pabeigt tulkojumu pēc ilgas pierunāšanas uzņēmās Uldis Bērziņš, lūzuma vieta tekstā joprojām ir skaudri pamanāma, taču tā neko nemaina grāmatas uzbūvē – romāns tik un tā sastāv no atsevišķām tekstu lauskām, kas izskatās kā izrautas no vēstures riteņu zobratiem.

“Tie lasītāji, kas grāmatas slēpto jēgu mācēja saskatīt tās nodaļu izvietojumā, sen jau nozuduši no zemes virsas, bet viņu pēcteči uzskata, ka fantāzija ir tikai autora daļa, viņus tā neskar. It sevišķi, ja runa ir par kaut kādu vārdnīcu. Šādiem lasītājiem nav vajadzīgs grāmatas muguriņā ielikts smilšu pulkstenis, kas vēstītu, kad jāmaina lasīšanas virziens, jo viņi to nekad nemaina.”

Tā rakstīja pats Pavičs, kurš augstāk par visu citu literatūrā vērtē nejaušu gadījumu, neatkārtojamību un mirkļa izjūtu. Nav izdevies noskaidrot, vai tieši viņš izdomājis terminu “nelineārais vēstījums”, taču bieži to lietojis attiecībā uz saviem darbiem. Pavičs saka:
“Atkarībā no alfabēta dažādās valodās Hazāru vārdnīca beidzas atšķirīgi. Oriģinālā tā nodrukāta kirilicā un beidzas ar latīņu citātu: “...sed venit ut illa impleam et confirmem, Mattheus.” Grieķu tulkojumā romāns beidzas ar teikumu: “Es uzreiz pamanīju, ka manī mīt trīs veidu bailes, nevis vienas.” Ebreju, spāņu, angļu un dāņu versijām ir šāds nobeigums: “Tad, lasītājam nākot atpakaļ, viss atkārtojās pretējā secībā, un Tibons pielaboja savu tulkojumu, atkarībā no gūtajiem iespaidiem.” Tādas pašas beigas ir ķīniešu un korejiešu izdevumiem. Serbu versija, kas nodrukāta latīņu burtiem, zviedru versija, kas publicēta izdevniecībā Nordstedts, holandiešu, čehu un vācu versija beidzas ar frāzi “Skatiens gaisā uzrakstījis Koena vārdu, aizdedzinājis dakti un rādījis viņai ceļu uz mājām.” Ungāru Hazāru vārdnīcas versija beidzas ar teikumu: “Viņš tikai gribēja vērst uzmanību uz to, kāda patiesībā ir tava būtība”, bet franču, itāļu un kataloņu versijas beidzas ar vārdiem: “Un tā ir taisnība, lai gan paša poda sen vairs nav.” Bet, lūk, kādas beigas bija japāņu versijā, kas iznākusi izdevniecībā Tokio Zogen Sha: “Sieviete bija dzemdējusi ašu meitu – savu nāvi.
Tajā viņas skaistums bija sadalījies sūkalās un rūgušpienā, bet pašā apakšā vīdēja mute,
kas tur niedras sakni...” Ja reiz runājam par vienas un tās pašas grāmatas dažādiem nobeigumiem, jāatgādina, ka netālu no Hazāru vārdnīcas beigām šai grāmatai ir kaut kas līdzīgs dzimumorgānam.
Tas radās 1984. gadā sieviešu un vīriešu versijā, un lasītājs varēja izvēlēties pats, kuru variantu lasīt. Man bieži ir jautājuši, kāda ir atšķirība starp sieviešu un vīriešu grāmatas eksemplāru. Lieta tāda, ka vīrietis iztver pasauli ārpus sevis, izplatījumā, bet sieviete nes izplatījumu sevī. Šī atšķirība kļuva par iemeslu divu romāna variantu radīšanai. Ja gribat, tas ir simbolisks laika sabrukuma attēlojums, tam sadaloties kolektīvajā vīriešu laikā un individuālajā sievietes laikā.”

Vasarā, kad tulkojums vēl bija tikai pusē, mēs centāmies sazināties ar autoru un rast iespēju satikties intervijai. Pavičs atbildēja lēni un negribīgi – viņš esot pārāk vecs, lai sniegtu intervijas klātienē, pilnīgi pietikšot ar saraksti internetā. Tā iesākās šī virtuālā un autora iecienītajam interaktīvajam žanram atbilstošā saruna, kuras rezultātā mēs saņēmām tikai dažas no iespējamajām atbildēm uz dažiem no iespējamajiem jautājumiem.

Rīgas Laiks: Jūs bijāt rakstnieks jau kādus piecpadsmit gadus, pirms uzrakstījāt Hazāru vārdnīcu, vai ne? Kāpēc tad tā ir kļuvusi par svarīgāko darbu jūsu dzīvē? Vai tas, ka šī grāmata ir visvairāk pārdotā, nozīmē to, ka tā ir jūsu labākā grāmata?

Milorads Pavičs: Pirms Hazāru vārdnīcas es biju rakstnieks jau apmēram 200 gadus. 1768. gadā viens no maniem vecvectēviem publicēja dzejoļu grāmatu. Kopš šī brīža mēs esam rakstnieku ģimene paaudzi pēc paaudzes. Hazāru vārdnīca bija mans pirmais publicētais romāns un jāatceras, ka romāns mūsu dienās ir literāro žanru karalis, maniem stāstu krājumiem un dzejai nebija tādu iespēju kā Hazāru vārdnīcai vai citiem Paviča romāniem.

Savā autobiogrāfijā Pavičs piebilst:

“Esmu dzimis 1929. gadā vienas no četru Paradīzes upju krastos astoņos trīsdesmit no rīta, Svaru zīmē, Skorpiona zīmes ietekmē, pēc Acteku kalendāra es esmu Čūska. Pirmās bumbas krita zemē, kad man bija divpadsmit gadi. Otrreiz – kad man bija piecpadsmit. Starp šīm divām bombardēšanām es pirmoreiz iemīlējos un iemācījos vācu valodu vācu okupācijas laikā. Slepus es iemācījos arī angļu valodu no kāda smaržīgu pīpju tabaku smēķējoša kunga. Vienlaikus es pirmoreiz aizmirsu franču valodu (vēlāk es to aizmirsu vēl divas reizes). Beigu beigās, suņubūdā, kurā es biju atradis patvērumu no angļu–amerikāņu bombardēšanas, kāds krievu cara armijas virsnieks sāka man mācīt krievu valodu, izmantojot Feta un Tjutčeva dzejoļu grāmatiņu, vienīgo grāmatu krievu valodā, kas viņam bija līdzi. Tagad man šķiet, ka valodu mācīšanās bija veids, kā pārvērsties dažādos noburtos dzīvniekos. Es esmu mīlējis divus no Jāņiem – Damaskas Jāni un Jāni Hrizostomu (Zeltamuti). Savās grāmatās es esmu atradis daudz vairāk mīlestības nekā dzīvē. Ar vienu izņēmumu, kurš turpinās vēl joprojām. Es biju vismazāk lasītais autors savā valstī līdz 1984. gadam, taču pēc tam es kļuvu par visvairāk lasīto. Esmu uzrakstījis vienu romānu kā vārdnīcu, otru – kā krustvārdu mīklu, trešo kā klepsidru un ceturto kā taro kāršu grāmatu. Esmu centies uztraukties par šiem romāniem, cik vien maz iespējams. Es ticu, ka romāns ir kā vēzis – tas turpina dzīvot, pateicoties savām metastāzēm. Man par pārsteigumu, manas grāmatas ir tulkotas dažādās valodās 73 reizes. Īsāk sakot, man nav biogrāfijas, man ir tikai bibliogrāfija. Kritiķi Francijā un Spānijā ir atzīmējuši, ka es esmu pirmais 21. gadsimta rakstnieks, taču es dzīvoju 20. gadsimtā, kurā nācās pierādīt savu nevainīgumu, nevis vainu. Es zināju to, ka nedrīkst pieskarties dzīvajam ar to pašu roku, kas pieskārusies mirušajam manos sapņos. Vislielāko vilšanos savā dzīvē es esmu saņēmis no uzvarām. Uzvaras neatmaksājas. Es neesmu nevienu nogalinājis. Es pats esmu nogalināts. Ilgi pirms savas nāves. Manām grāmatām būtu bijis labāk, ja to autors būtu bijis turks vai vācietis. Es biju pasaulē vispazīstamākais rakstnieks no pasaulē visnīstākās tautas – no serbu tautas. 21. gadsimts man iesākās ar 1999. gadu, kad NATO gaisa spēki bombardēja Belgradu un Serbiju. Kopš tā brīža Donavas upe, kuras krastos es esmu piedzimis, vairs nav kuģojama. Kopumā es varu teikt, ka dzīves laikā esmu saņēmis to, ko daudzi rakstnieki saņem tikai pēc nāves. Šķiet, ka Dievs savā bezgalīgajā žēlastībā ir man dāvājis rakstīšanas prieku, taču vienādā mērā arī sodījis mani. Domājams, tieši šī prieka dēļ.”

RL: Cik reizes jūs mēdzat pārrakstīt grāmatu pirms tās publicēšanas? Un cik reiz jūs to vēlaties izdarīt pēc tam, kad grāmata jau ir izdota?

Pavičs: Es pārrakstu savus sacerējumus astoņas vai desmit reizes. Pirmo reizi – gultā, nakts tumsā savā iztēlē, otrreiz – rakstot ar roku un pēc tam vairākas reizes uz datora. Man nepatīk lodīšu pildspalvas, jo dažkārt tās atsakās rakstīt, it īpaši tad, kad to dara, guļot gultā uz muguras. Šādā stāvoklī to saturs tiecas uz pretējo pusi un lodīte paliek sausa. Kāds mans paziņa izstāstīja man, ka ir izgudrotas īpašas pildspalvas astronautiem, kas spēj rakstīt jebkādā pozīcijā, taču man tādas nav gadījušās. Man vairs nepatīk tintes pildspalvas. Kādreiz, pie mazākās izdevības, es centos rakstīt ar melnu tinti, taču mūsdienās labu tinti, it īpaši – melnu, nav iespējams nopirkt, visas tintes kļuvušas kaut kādas šķidras. Turklāt lidmašīnās tintes pildspalvas bieži vien kabatā uzsprāgst. Rodas iespaids, ka jums iešauts sirdī ar lodi, kas pārvērš asinis tintē. Labos rakstāmlietu veikalos, kur tiek pārdotas ļoti dārgas pildspalvas, pārdevēji iesaka nopirkt speciālu metālisku futrāli, kas spētu jūs aizsargāt no šādiem sprādzieniem. Taču labas tintes vairs nav.
Tikai reiz, ieraugot mākslinieka Ļubas Popoviča Parīzes dienasgrāmatu, es no pirmā acu skatiena pazinu labu tinti. Es pajautāju, kur viņš to pērk, bet viņš iesmējās un atbildēja, ka tinti gatavo pats. Tāpēc paliek vienīgi zīmuļi. Tie jūs nepievils, to pēdas neizbalēs pēc pāris gadiem, kā tas mēdz gadīties ar lodīšu pildspalvu.
Es rakstu ar zīmuli un visbiežāk daru to gultā. Tā top pirmais rokraksta variants. Tad es pārceļu uzrakstīto datorā un turpinu strādāt. Pēc publicēšanas es dažkārt mēdzu izdarīt nebūtiskus labojumus otrajā izdevumā, un tas ir viss. Pēc tam es pilnībā aizmirstu par šo grāmatu. Tagad es labprātāk vispār nelasu savas grāmatas un vienīgi mēģinu saprast, kura no tām būs pēdējā, ko es savā mūžā izlasīšu.

RL: Kā jūs jūtaties, zinot, ka lasītājs vienmēr sapratīs jūsu grāmatu citādi – viņam tā var patikt vairāk nekā jums pašam vai arī mazāk. Vai jūs mēdzat domāt par savu lasītāju?

Pavičs: Jā, es vienmēr domāju par savu lasītāju. Es viņam dodu izvēles iespēju – miljoniem lasīšanas taku. Un, jo vairāk viņa uztvertais atšķiras no manis uzrakstītā teksta, jo labāk es esmu izpildījis savu uzdevumu. Šodien es sevi daudz mazākā mērā jūtu kā Hazāru vārdnīcas autoru, salīdzinot ar vakardienu, bet vēl jo mazāk – salīdzinot ar to laiku, kad es šo romānu rakstīju. Bez tam, ja tu vēlies uzrakstīt jaunu grāmatu, ir jāaizmirst iepriekšējā. Lūk, kāpēc es aizvien mazāk esmu savu grāmatu sarakstītājs, bet pienāks tāda diena, kad es vispār tas pārstāšu būt, jo atradīšos no saviem daiļdarbiem daudz tālāk, nekā jebkurš no tās lasītājiem. Es domāju, kas tas ir brīnišķīgi, un tas mani priecē.

RL: Jums ir izdoti vairāki dzejoļu krājumi. Vai jūs esat pārtraucis rakstīt dzeju? Kāpēc?

Pavičs: Pirmajās recenzijās par Hazāru vārdnīcu cita starpā bija rakstīts, ka tā ir dzejoļu grāmata. Un viņiem bija taisnība – es drīzumā izdošu Vārdnīcas lirisko vietu izlasi ar nosaukumu Princeses Atehas dzejoļi. Esmu pārstājis just atšķirību starp žanriem. Savā prozā es izmantoju dzeju, ja jūtu, ka tā tur iederas.

RL: Kāda ir galvenā atšķirība starp dzejoļiem un romāniem – to rakstīšanas procesā un to lasīšanas procesā? Kāda loma ir teksta garumam? Vai garš teksts ir vieglāk pārprotams vai tieši otrādi? Vai vispār ir tik svarīgi saprast tekstu, kuru tu lasi?

Pavičs: Jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu. Atšķirība starp garu tekstu un īsu tekstu ir tāda, ka garā prozas tekstā ir vairāk teikumu,
kas savā starpā veido zināmas attiecības. Garā romānā jums jāveido teksts divās slejās, bet īsajā stāstā – tikai vienā. Romānā jūs varat ievākties dzīvot kā mājā. Desmit dienas, mēnesi vai vairākus.

Hazāru vārdnīcā Pavičs raksta:
“Tomēr katrā ziņā tādas biezas grāmatas lasīšana nozīmē ilgstošu vientulību. Tas nozīmē – ilgi būt bez tā cilvēka, kura klātbūtne jums ir nepieciešama, jo četrrocīga lasīšana vēl nav ieviesusies. Autoru šajā sakarā moka sirdsapziņa, un viņš gribētu izpirkt savu vainu. Tā jaukā būtne ar žiglām acīm un gausiem matiem, kura, lasot šo grāmatu un skrienot caur savām bailēm kā tumšu istabu, jutīsies vientuļa, lai rīkojas sekojoši. Ar vārdnīcu padusē mēneša pirmajā trešdienā ap pusdienas laiku lai iet uz konditoreju savas pilsētas centrālajā laukumā.
Tur viņu gaidīs jauneklis, kas, tāpat kā viņa, būs juties vientuļš, tērēdams laiku šīs grāmatas lasīšanai. Lai viņi abi kopā apsēžas pie kafijas tasītes un lai salīdzina savas grāmatas vīrišķo un sievišķo eksemplāru. Tie nav vienādi. Kad nu viņi būs salīdzinājuši kursīvā izceltās frāzes šīs vārdnīcas sievišķā eksemplāra pēdējā lapā ar tām, kas atrodamas vīrišķajā eksemplārā, grāmata viņiem taps par vienotu veselumu kā domino partija, un tā nebūs viņiem vairs vajadzīga. Tad lai tie pamatīgi izsunī leksikogrāfu, bet drīz lai met mieru, jo tas,
kas sekos, ir tikai viņu abu darīšana un vērtīgāks par jebkuru lasāmvielu.”

RL: Jūsu grāmatas ir tulkotas visā pasaulē.  Vai esat sajutis kādas ģeogrāfiskas vai nacionālas atšķirības attieksmē pret tām? Vai esat eiropeisks autors? Vai ir kāda atšķirība eiropeiskajā domāšanā no domāšanas, piemēram, Amerikā vai Austrumos?

Pavičs: Autoru reputācija (vai tā saucamā “slava”) mūsu dienās migrē no vienas zemeslodes puses uz otru. Vismaz manā gadījumā tas tā ir. Padomju Savienībā es biju aizliegtais autors, kamēr Rietumeiropā, ASV, Dienvidamerikā un Tālajos Austrumos mani ievietoja skolu mācību grāmatās. Kad manā valstī sākās pilsoņu karš, es kļuvu par aizliegto autoru Amerikā (kā visi serbu autori), bet jaunajā Krievijā tika iztulkots un izdots viss, ko es uz to brīdi biju sarakstījis, manas lugas tika iestudētas gan Maskavas MHAT, gan Sibīrijā. Es kā rakstnieks nāku no bijušās Bizantijas civilizācijas teritorijas, taču mani lasītāji man sūta vēstules no visas pasaules.

RL: Kādas grāmatas jūs lasāt šobrīd? Vai lasāt arī presi, jaunākās ziņas?

Pavičs: Es ar prieku lasu autorus sievietes, es to daru savā gultā – sākot ar brīnišķīgu rakstnieci un manu sievu Jasmīnu Mihajloviču. Šobrīd viņa atrodas mana bestselleru topa virsotnē. Taču es ar prieku lasu Hariju Poteru un citus sieviešu romānus. Un man patīk skatīties sporta ziņas televīzijā. Tas ir perfekts realitātes šovs.

RL: Vai varat aprakstīt, kāda izskatās pasaule no Milorada Paviča redzespunkta?

Pavičs: Tajā ir vairāk skaistuma nekā mīlestības.

Fragmenti no Hazāru vārdnīcas citēti Vinifreda Krauča un Ulda Bērziņa tulkojumā,citātus no Milorada Paviča esejām un interviju no angļu un krievu valodām tulkojis Ilmārs Šlāpins