Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mājaskārtība
Kaimiņš, kuru parasti pagalmā sastopu staiginām suni, pievakarē teica, ka esot novērojis aizdomīgu kustību. Suns ir diezgan vecs, gadi četrpadsmit, un šitādiem suņiem, vienkāršības labad tos visus saucu par vilkiem, tas esot daudz. Tāpēc viņu nākas pieskatīt. Kustība bija novērota manas mājas kaimiņu dzīvoklī, tur kur dzīvo pensionēts milicis V. Atkal nākot visādi. Es sapratu. Pagājušogad, kad kaimiņiene aizbrauca pie radiem uz Krieviju, arī sākās. Beidzās ar to, ka V. izpārdeva ne vien savu, bet arī kaimiņienes mantību (televizoru, traukus, ledusskapi, liekas, pat gāzes plīti), pēcāk viņš sāka baidīties no v i ņ i e m, kas ar ložmetējiem ielenkuši visu māju, tāpēc tika izsaukta b r i g ā d e, kas viņu nogādāja t u r.
“Pa dienu jau neviena nav mājās,” kaimiņš ar suni piebilda, “un tad te var notikt viskautkas.”
Pārmijis vēl pāris frāzes par šo un to, iegāju mājā. Kāpņutelpā mutuļoja kodīgi dūmu mākoņi. Kaimiņu dzīvokļa durvis kā allaž bija vaļā, vaļā bija arī V. istabas durvis, ko tomēr mazliet piesedza brūni puķains kokvilnas aizkars. Dīvānā, ietīstījies mētelī, ar ziemas cepuri galvā sēdēja pats V. Viņam līdzās nenosakāma vecuma persona ar zili sarkanu seju. Stindzinoši aukstajā istabā gruzduma smaka nomāca visas pārējās. Degšanas perēkli nemanīju. Uz grīdas, starp dažādiem priekšmetiem vai to skrandām stāvēja nokvēpis katliņš ar melnu ūdeni, kurā, šķiet peldēja kartupeļi.
“Kas te deg?” vaicāju. V. čerkstošā balsī apliecināja, ka “mēs visu jau nodzēsām.” Manī uzvirmoja kaut kādas ikdienā apvaldītas dziņas, tāpēc sāku kliegt. Atminos, ka lietoju apzīmējumu “bomžatņiks”,kā autoritāti piesaucu policiju, ugunsdzēsējus, un visbeidzot piebildu: “Tā ka šitos purnus es te vairs neredzētu.”
Uzkāpu līdz savam dzīvoklim, atvēru logus, mēģināju izvēdināt dūmu smaku. Palika auksti. Dzirdēju kustību kāpņutelpā. Izgāju paskatīties. Pie ārdurvīm zvārojās V. viesis. Vēl man nebija gana — noskrējis pa kāpnēm, atkārtoju lielāko daļu no iepriekš teiktā, šo to vēl piemezdams klāt. Vieplis neatbildēja un, liekas, neko nesaprata. Pārkāpis slieksni, V. viesis tā kā paklupa, kā sagrīļojās un sāka tenterēt lejup pa apledojušajām mājas kāpnītēm. Jau pēc pirmā pakāpiena bija skaidrs, ka kājas kustas krietni lēnāk nekā pārējais ķermenis un galva. Tomēr kaut kur pa vidu, tur kur tāds mazs laukumiņš un kāpnes met līkumu, viņš nenokrita, bet turpināja tādā pašā garā līdz pat lejai. Līdz ar nepatīkamu troksni nokrita nomīdītajā sniegā. Jutu ļaunu prieku. “Tā viņam vajag,” nodomāju, bet varbūt arī pateicu. Un bezmaz nožēloju, ka neesmu viņu pagrūdis. Viņš piecēlās un aizlīgoja tumsā, es atgriezos mājās. No V. istabas skanēja čerkstoša balss: “Bankovska kungs, Bankovska kungs! Jobannij v rot!" [1. Mutē izdrāzts! (krievu val.)]
Dūmi pamazām izklīda, piezvanīju pašvaldības policijai, taču tur ieteica nākamajā dienā zvanīt iecirkņa inspektoram. Ap desmitiem vakarā dūmu smaka kļuva stiprāka, taisni tobrīd mājās atgriezās kaimiņiene. Redzēju, kā viņa izskrien pagalmā ar gruzdošu segu un spilvenu. Kaut kā viss nokārtojās pats no sevis.
Pauls Bankovskis
Raspodiņi
Kāds tuvs paziņa, kuru nebiju ļoti sen satikusi, uzaicināja mani uz alus bāru. Pa bāra logiem bija redzama gaisma pretējā īres nama ceturtajā stāvā, dzīvoklim bija silti dzelteni aizkari. Lieli sarkani burti virs stūra veikala skatlogiem uz abām krustojuma malām veidoja nejēdzīgu vārdu bez galotnes ELKOR. Pāri ielai vados šūpojās zilas spuldzes, vējā izskatījās, ka tās nodziest un atkal uzdegas. Automašīnu signālugunis brauca pa ielu vienas pašas — mazām baltām sekoja sarkanās, pa vidu bija tumsa. Alus garās glāzēs bija maigi dzeltens, sildītās olīvas bija savā tonī zaļas.
Saruna bija saistoša, visi četri elkoņi atradās uz galda, galvas bija cieši tuvu viena otrai, lai neko svarīgu nepalaistu garām, pa laikam teiktais tika pasvītrots ar plašiem roku vēzieniem. Pēc kādas astotās alus glāzes viņš teica: “Es tev kaut ko parādīšu,” izņēma no paciņas cigareti un piesardzīgi to virpināja, līdz visa tabaka bija izbirusi glītā kaudzītē uz galda. Tādam virpinājumam gan jābūt saudzīgam. Filtrs no iedzeltenā filtrpapīra izkļuva gandrīz vai pats. Kā no gaisa uzradās maza plastmasas caurulīte, kas bija ideāli piemērojusies filtra izmēra caurumam, kur tika iebīdīta. No mazītiņa caurspīdīga polietilēna maisiņa uz galda izbira pelēkzaļu sabirzušu zāļu ziedu šķipsna, manuprāt, tie varētu būt raspodiņi. Uz stiklotās galda virsmas viņš raspodiņus samaisīja ar L&M tabaku. Sabirzušo zāļu maisījums saskrēja cigaretē kā sausas smiltis smilšu pulkstenī. Vīrieša pirkstiem tāds darbiņš šķiet par smalku; tagad man pat liekas, ka paklausīgo tabaku viņš cigaretē iesūca pa caurulīti.
Tajā brīdī mēs jau vairs nesarunājāmies, es vairs neatceros arī viņa seju, tikai rokas, kas cigaretei aizvirpināja ciet dedzināmo galu kā cepumu tūtu, ko dot līdzi bērniem uz skolu. Vīrietis aizsmēķēja un atlaidās krēslā.
“Tā ir zāle?”
“Es tevi nedzirdu.”
“Es tad iešu.”
“Neej.”
Guna Kalniņa
Drošāk, drošāk, nāciet vien iekšā!
Nesen man pasniedza diplomu. Uzvārds bija rakstīts pareizi — ar īso “i”, kaut gan mātei ir ar garo, tēvam — ar īso. Lai gan nē — pēdējā apciemojuma reizē pārbaudīju — patiesībā ir otrādi. Viena trešdaļa politiskās nācijas sauktu mani par Tisenko, ar uzsvaru uz “e” — cik gan daudz bijis dažādu pieņemamo lodziņu, caur kuriem esmu dzirdējis šo intonāciju. Pastkastītē regulāri pienāk sūtījumi Tenkufam. Pisenko, ar uzsvaru uz “i”, arī nav nekāds retums. Galu galā kāda studente uzrakstīja “t” ar mazo burtu un visiem paziņoja, ka es nesaprotu, ko runāju.
Cits students ap to pašu laiku iesniedza kursa darbu par zagšanu lielveikalos. Viņš mēģināja pierādīt, ka zagšana ir jaunais dumpis pret kapitālismu. Ideālu viņš saskatīja skvoteros (tie ir bezpajumtnieki, kas iemitinās tukšos dzīvokļos), kuri iztukšo lielveikalu plauktus un izdala pārtiku trūkumcietējiem. Mani tā iedvesmoja šī ideja, ka jau iztēlojos Krasta ielas supermārketus pārvēršamies par kreiseriem Aurora, no kuriem drīz izpletīsies revolucionārais vilnis, un biju gatavs likt studentam augstu atzīmi, neraugoties uz katastrofālo latviešu pareizrakstību. Tāpat kā 1/3 vienaudžu, viņš komatus lietoja reti un nemaz tos neizmantoja divdabja teiciena atdalīšanai. Varbūt tā ir arī labāk — jaunajā paaudzē nacionālais raksturs iztaisnojas, kļūst tvirtāks. Taču recenzente deva darbam negatīvu vērtējumu, studentu neglāba pat sarkanā panka frizūra. Galu galā viņš tika cauri ar minimālu sekmīgo atzīmi un norādījumu, ka turpmāk zinātniskos tekstos “asv” jāraksta ar lielajiem burtiem. Tās dienas vakarā meita mierināja mani — saproti, ideja jau nav slikta, bet tā ir utopija. Pat tad, ja visi cilvēki būtu vienādi, kāds noteikti centīsies to izmantot savā labā. Bet pēc tam kāds cilvēks pavaicāja — kāpēc zagt? Tu labāk tajos veikalos vispār neej. Tas ir tāpat kā ar Ķirsona letēm — tu staigā, staigā gar tām, ēst it kā var visu, bet neko negribas.
Ap to pašu laiku prezidents Bušs uzstājās ar vienotības uzrunu amerikāņu nācijai. Visi saprata, ka tā ir licence karam. 11. septembra trauma izstiepās kā gara kuģu armāda, kas pāri okeānam devās Irākas virzienā. Daži intelektuāļi nez kāpēc aicināja ieskatīties Bušam acīs un norādīja, ka iekāpjot lidmašīnā, viņš bieži atdauza galvu. Un tikai viens cilvēks apsteidzoša kara laikmetā parādīja īsteni apsteidzošu rīcību. Ričards Rīds, kurš 2001. gada 22. decembra American Airlines reisā no Parīzes uz Maiami sita ar sprāgstvielām piebāztās kurpju zoles pret lainera grīdu, lai izraisītu degļa aizdegšanos un lidmašīnas eksploziju, 2003. gada 30. janvārī uz tiesneša spriedumu par mūža ieslodzījumu atbildēja — es jau sen esmu kara stāvoklī ar Ameriku. Karš pārvērtās par grotesku, kas vienoja Ameriku un sašķēla Eiropu. Vienkāršs amerikāņu nacionālisms bija vieglāk saprotams veids kārtības ieviešanai pasaulē nekā hroniska Eiropas refleksivitāte. Kritiskajai domāšanai nepieņemamā pasaules dalīšana labajos un sliktajos zēnos uzdeva eiropiešiem sāpīgu jautājumu — vai tad jūs nepiekrītat savā kultūrā dziļi sakņotajai pārliecībai, ka ļaunais ir jānošķir no labā un jāsoda? Vai jūs vairs neprotat vai negribat tos nošķirt? Karš kļuva par veidu, kā tiek definēta kārtība pasaulē, bet Eiropa šaubījās, vai tā vēl kaut ko vispār spēj definēt.
Dažas dienas vēlāk gaitenī sastapu pensionētu profesoru. Viņa jaunākie kolēģi un skolnieki par viņa smadzenēm saka — augsti organizēta matērija. Viņš bija neredzēti satraukts, ieveda mani tumšākajā stūrī, paskatījās apkārt, pieliecās un nošņāca — 18 tūkstoši! Kauna viņam nav, viņš savus pautus grib izrādīt! Es mēģināju viņu mierināt — viņi visi taču brauc ar Volvo, ar jaunākajiem modeļiem. Ar ko tad, jūs domājat, viņiem būtu jābrauc? Taču viņš nebija nomierināms. Viņam gandrīz trūka elpas — Vācijā ministri ar tādām mašīnām nebrauc. Bet pie mums Latvijā, kur tik daudz trūcīgu cilvēku... Savus pautus viņš grib izrādīt, it kā tie būtu apzeltīti. Tad neizturēju es. Es paskatījos apkārt, vai tuvumā neviena nav, situ ar rādītājpirkstu sev pa ausi un kliedzu viņam pretī — jūs sakāt “p”, es saku “d”! Man pie ..., ko viņi dara! Lai viņiem tiek! Kas viņi tādi vispār ir! Nu ja, — viņš nolaida rokas, — tā laikam ir pareizāk.
Pēc tam man ilgi bija slikts garastāvoklis un es nevarēju saprast — kāpēc, kamēr man pateica — tu neesi rakstnieks no Dieva, bet no zādzības. Tu nesaproti, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt. Tava biogrāfija nevar būt par izskaidrojumu sabiedrībai. Bet kāpēc ne? Biogrāfija kļūst bīstama tikai tad, ja to grib padarīt par vispārēju normu. Katrs cilvēks pats sev ir vislielākā problēma. Piemēram — es. Vasarā salasu nervu tēju, ziemā no rīta pildu to termosā un vakarā izleju. Un nākamajā dienā tāpat, kamēr atkal pienāk vasara.
Nākamās otrdienas vakarā starp sešiem un deviņiem biju aicināts uz vakariņām. Restorāns bija kupli apmeklēts, stipri piesmēķēts, publika internacionāla. Starp otro un saldo runas ievirzījās par valdības jauno atklātības politiku. Es pieliecos tuvāk valdības ierēdnei un vaicāju — jums laikam ir grūti? Kāpēc Latvijā tauta savus valdniekus tā neieredz? Viņa atbildēja — es dejoju, tas palīdz.
Nākamajā dienā kara mākoņi savilkās. Kolins Pauels teica vēl vienu ugunīgu runu, un Latvija uzņēmās līdera lomu mazpulcēnu saliedēšanā pret — kā pārteicās ministre — Irānu. Bet virziens bija pareizs. Uz turieni mēs tik un tā nelidosim. Brīvā brīdī starp paniku un kārtējā referāta rakstīšanu es iemetu acis interneta grāmatnīcā, vai tur beidzot nebūs dabūjami visu brīvo un nepakļāvīgo iedvesmotāja Antonio Gramši Cietuma raksti. Taču iepriekšējais metiens atkal bija izpārdots, jaunais vēl nebija pienācis. Pasaules grāmatu izdevēji jau kuro gadu netiek galā ar iedomāto pieprasījumu būt politieslodzītam.
Tālis Tisenkopfs
Manas personiskās attiecības ar Prāgu ir neskaidras. Pilsēta man šķiet pārsteidzoša, taču es to nemīlu, kā mīlu Rīgu. Es mēģinu atrast tam iemeslu. Pirms dažiem mēnešiem sieviete, ko mīlēju, aizbrauca uz Prāgu satikt draugu, parunāties par dzīvi, draudzību un mīlestību. Viņa atgriezās ar diviem secinājumiem.
1. “Uz tilta skūpstās tik daudz cilvēku.”
2. “Starp mums viss ir cauri.”
Žeralds Asulins