Pārdod mazlietotus kruķus

Ievad- un izvadoperāciju apraksts parasti ir vienkāršākais veids, kā raksturot jebkuru sistēmu. Pirmais, ko pastāstīt mazajiem par zvēriņiem, ir, ko tie ēd, bet tūristiem par svešu reģionu vai valsti – ko tā eksportē, ko importē. No šīs pieejas pat atvasināti tādi vispārpieņemti politoloģiski termini kā “banānu republika” (monokultūras eksports kā vienīgā valsts ekonomikas izvadoperācija un tās iespaids uz visu iekšpolitisko struktūru), šādi arī cēlušās tautas parunas tipa “gudrs kā podnieka suns – ēd mālus, kakā krūziņas” (sistēmas izvadprodukta pielāgošana saimnieka vajadzībām).

Lai saprastu, kāda dzīve ir tur vai citur, vienlīdz vērtīgi zināt ir gan to, ko cilvēki pērk, gan to, ko met ārā. Piemēram, pagājušo nedēļu pakojot kārtējo atkritumu porciju, iestigu pārdomās par to, ka maiss, kurā pārceļoja ārā metamais labums, bija apmēram tādas pašas kvalitātes un izmēra, kā tie džinsu dibenu apdrukātie krāsainie polietilēna dārgumi, kurus septiņdesmitajos gados par pieciem rubļiem tirgoja Rīgas centra darboņi. Un kāds taču pirka! Bet es salādēju šādā skaistā maisā nešķirotus mēslus, stikla burciņas ieskaitot (ar skrūvējamiem vāciņiem! tādas, kurās tak ļoti labi varētu ievārījumu glabāt!), un pabeidzu izvadoperācijas ciklu pie pagalma konteinera.

Pirms dažām nedēļām klīdu pa Kuldīgu, kura savā ziņā ir foto supermodelis – lai arī tūkstošu fotogrāfu apbildēta miljoniem reižu visos iespējamos veidos, tā joprojām ir vilinoša, šarmanta un iedvesmojoša. Bet diena bija ļoti pelēka, un tādās reizēs, kad trūkst interesantas gaismas, uzmanība gribot negribot sāk pievērsties uzrakstiem. Tā nu pašā vecpilsētas sirdī, Baznīcas ielā mana acs aizķērās aiz “magnetafoni lenšu” piedāvājuma, droši vien tādēļ, ka mūsdienās reti kad var redzēt pareizi deklinētus tādus vārdus kā “lente”, “pirts” vai “Uldis”, piemēram. Bet saturs izrādījās ne mazāk apceri rosinošs. Trenētā tehniskā rakstā izpildīts, šis sludinājums piedāvāja nopirkt gan pieminētos magnetafonus lenšu, gan rezerves daļas dažādas, gan šujmašīnas kājminamās, gan koka līstes, brieža ragus un kruķus. Kāda gan ir patēriņa struktūra sistēmā, kurā šīs mantas paredzētas ievadoperācijai! Un turpat burtiski dažus soļus tālāk, iepretim Rātsnamam, fluorescentu krāsu piedāvājums “5 gadu garantija par brīvu velti” un “Pērc droši, maksā viegli!” vilina 21. gadsimta patērētāju. Lai cik arī skaista un vēsturiski bagāta būtu Kuldīga, tā tomēr nav ne Ņujorka, ne Stambula, par kurām padomju tūristu ceļojuma piezīmes drukāja Liesma zem virsrakstiem Kontrastu pilsēta. Un tieši Kuldīgas mazā izmēra dēļ šo divu pilnīgi nesavienojamo patēriņa sistēmu atrašanās gandrīz vienuviet telpā un laikā ir ne tikai kurioza vai simboliska.

Labklājības līmeņa starpība šādā situācijā gandrīz taustāma nostājas acu priekšā. Un kā jebkura potenciālu starpība, arī šī var radīt strāvu, ja atrodas piemērota vide. Jo lielāka potenciālu starpība, jo lielāks būs strāvas spriegums. Padomju perioda sabrukuma un postpadomju perioda sākuma politiskā elite ar šādu attīstību acīmredzot nekad nebija rēķinājusies. Pirmie Tautas frontes lozungi, kas stādīja brīvību, valodu un nacionālo neatkarību augstāk par labklājību (atcerēsimies kaut vai “Pastalās, bet brīvā Latvijā” lielajā Daugavmalas manifestācijā) deviņdesmito sākumā pazuda ātri un nemanīti. Tā vietā nu jau vairāk nekā desmit gadus pilnīgi visi, – no sociālistiem un sociāldemokrātiem līdz labējiem liberāļiem un nacionālkonservatoriem, maļ tikai vienu un to pašu – labklājība, labklājība, labklājība. Kā kaķīša dzirnavās. Kurš par labklājību piecos veidos, kurš ar kečupu un sinepēm, kurš ar spārniņiem, bet citas tēmas publiskajā diskusijā vairs nav. Un pie labklājības mēs tikšot caur gadu simtos pārbaudītiem mehānismiem – privātīpašumu, brīvu ekonomiku un neļaušanu pārāk daudz zagt. Kas arī ir mūsdienu kapitālisma pamats.

Šai vietā vēlos iespraust atrunu, lai pārpratuma pēc mani nepiepulcētu aplamai kolonnai. Arī es uzskatu, ka ir tikai viens normāls veids, kā paaugstināt labklājību, un tā ir ekonomikas attīstība uz stingriem kapitālisma pamatiem. Esmu pārliecināts, ka kapitālisms kā sistēma, kas patērē materiālos un humānos resursus, salīdzinoši dod vairāk labklājības nekā jebkura cita sistēma. Un šo mantru mēs esam dzirdējuši līdz pilnīgam apnikumam. Bet šī pati sistēma savas funkcionēšanas normālā veidā dod vēl vienu rezultātu, kuru lielākoties cenšas iztēlot par kādu kļūdu vai pārpratumu. Tā ir nevienlīdzība. Ne juridiskā un teorētiski arī ne iespēju nozīmē. Bet tīri praktiskā labklājības līmeņa nozīmē. Jo lai cik arī mēs rūpētos par to, lai izglītības iespējas un starta apstākļi būtu vienlīdzīgi, rezultāti tādi nekad nebūs. Jo šīs sistēmas funkcionēšanas pamats ir konkurence, kura spēj darīt brīnumus, bet tai pašā laikā visur, kur ir līderi, ir arī pakaļpalicēji, un šīs dzirnavas pēc definīcijas ražo gan pārticību, gan šīs pašas pārticības sadalīšanas diferenci.

Bet vēlētājiem tiek konsekventi solīts kas cits. Atmodas sākumā pie vainas bija ārējais ienadnieks (desas un sviesta nav tādēļ, ka visu aizsūta uz Maskavu un Ļeņingradu), un gadiem ilgi galvenā bubuļa loma tika padomju armijas garnizoniem Latvijā. Kā par nelaimi, kopš krievu armija ir ārā, politiskajam populismam vajadzēja citu naidnieku, kuru ar mainīgām sekmēm mēģinājuši uzburt gandrīz visi – ar Zīgeristu sākot un Repši beidzot. Protams, ir daudz ērtāk, vieglāk un īslaicīgi rezultatīvāk skaidrot tautai, ka labklājības ražošanas mašīna, kuru mēs te esam pa pēdējiem 15 gadiem uzbūvējuši, strādā labi, tikai ir visādi ļaunie spēki, valsts nozadzēji, nelieši un ofšori, kuru dēļ visi nabagi vēl nav kļuvuši par vidusšķiru. Sak, tikko jūs mūs ievēlēsit, tā labklājība vairosies un nevienlīdzība pazudīs.

Neattaisnojot daudzās acīmredzamās bezjēdzības gan mūsu valsts pārvaldē, gan ekonomikā, tomēr galvenā problēma paliek – eksistē vesela paaudze, kas cītīgi strādāja un deva ieguldījumu padomju ekonomikā, bet tā dezintegrējās dažu gadu laikā mūsu acu priekšā. Pašreizējās sistēmas ietvaros šiem cilvēkiem, kuriem jāpaļaujas uz atskaitījumiem no pārējās sabiedrības radītā, nekad nebūs iespējams tikt pie vidēja labklājības līmeņa ne ar kādām indeksācijas metodēm. Tas vienkārši nav iespējams, bet nav neviena, kurš to vēlētos atklāti pateikt. Pašnāvnieki nelien politikā. Kāpēc gan noņemties ar reālām grūtām pretrunām, ja var ērti uzbūvēt kārtējo ienaidnieku pēc drošiem paraugiem – Maskavas vietā Brisele, krievu armijas vietā eirokrāti, bet tvaika nolaišanai var paprotestēt pret karu, vienalga kur un kāpēc. Bet kapitālisma kuļmašīna pa tam lāgam gan birdina labklājības graudus, gan met ārā salmus. Šis dampis kaķīša dzirnavām nelīdzinās itin nemaz, tas ražo “Pērc ar drošības sajūtu” vieniem, un lietotus apģērbus, brieža ragus un kruķus citiem.

Mans sapakotais atkritumu maiss pa tam lāgam ir nonācis nākošās sistēmas ievadoperācijā, par ko signalizē stikla šķinda pie konteinera.